Laika robeža

IEVADS Zinātne gadsimta beigās

Pirms simt gadiem, kad beigām tuvojās deviņpadsmitais gadsimts, zinātnieki visā pasaulē ar gandarījumu konstatēja, ka viņi beidzot ir nonākuši pie precīza fiziskās pasaules izskaid­rojuma. Kā rakstīja fiziķis Alasters Rejs, "deviņpadsmitā gad­simta beigās likās, ka ir izzināti fundamentālie pamatprincipi, kas nosaka fiziskā universa uzvedību" [1] . Tiešām, daudzi zināt­nieki apgalvoja, ka fizikas pētāmais ir gandrīz jau izpētīts: ne­kādi lieli atklājumi vairs neesot gaidāmi, tikai dažu detaļu no­skaidrošana un precizēšana.

Tomēr, tuvojoties pēdējās desmitgades beigām, nāca gais­mā dažas interesantas parādības. Rentgens atklāja starus, kas spēja caurstarot miesu; tā kā izskaidrojuma nebija, viņš tos no­sauca par X stariem. Pēc diviem mēnešiem Anrijs Bekerels nejauši atklāja, ka urāna rūdas gabals izstaro kaut ko, kas aiz­miglo fotogrāfiju plates. Un 1897. gadā tika atklāts elektrības nesējs - elektrons.

Tomēr kopumā fiziķi palika mierīgi, gaidīdami, ka gan jau šīs dīvainības izdosies izskaidrot ar esošo teoriju palīdzību. Ne­viens nebūtu spējis paredzēt, ka piecu gadu laikā viņu pašap­mierinātais pasaules uzskats tiks pēkšņi apgriezts ar kājām gai­sā, radot pavisam jaunu visuma uztveres koncepciju un pavisam jaunas tehnoloģijas, kas divdesmitajā gadsimtā līdz ne­pazīšanai pārveidos cilvēku ikdienas dzīvi.

Ja 1899. gadā jūs kādam fiziķim pateiktu, ka pēc simt ga­diem, 1999. gadā, kustīgus attēlus varēs no satelītiem debesis pārraidīt uz mājām visā pasaulē; ka neiedomājami spēcīgas bumbas apdraudēs cilvēku dzimuma eksistenci; ka antibiotikas spēs likvidēt infekcijas slimības, tomēr slimības mācīsies tām pretoties; ka sievietēm būs vēlēšanu tiesības un tabletes dzim­stības regulēšanai; ka miljoniem cilvēku katru stundu dosies ceļā lidaparātos, kas spēs pacelties un nolaisties neiestumti un neievilkti; ka Atlantijas okeānu varēs šķērsot ar ātrumu divtūk­stoš jūdžu stundā; ka cilvēks būs aizceļojis uz Mēnesi un tad zaudējis par to interesi; ka mikroskopos varēs saskatīt atseviš­ķus atomus; ka cilvēki nēsās līdzi telefonus, kas svērs tikai da­žas unces, un varēs bez vadiem sarunāties ar citiem jebkurā pasaules vietā; un ka lielākā daļa šo brīnumu ir atkarīga no pastmarkas lieluma iericītēm, izmantojot jaunu teoriju, ko sauc par kvantu mehāniku, - ja jūs to visu pateiktu, tad fiziķis gan­drīz noteikti pasludinātu jūs par traku.

Lielāko daļu šo notikumu 1899. gadā nemaz nevarēja pare­dzēt, jo valdošās zinātniskās teorijas tos uzskatīja par neiespē­jamiem. Un tajās dažās jomās, kur principā šāda attīstība bija iespējama, piemēram, aviācijā, tās izmantojuma mērogs tālu pārsniedza veselā saprāta iespējas. Cilvēks varēja iztēloties vie­nu lidmašīnu, bet desmit tūkstoši lidmašīnu, kas vienlaikus at­rodas gaisā, - tas pat iztēlei bija par daudz.

Tāpēc var droši apgalvot, ka, stāvot uz divdesmitā gadsim­ta sliekšņa, pat vislabāk informētajiem zinātniekiem nebija ne jausmas, kas ir gaidāms.

•

Tagad mēs atrodamies uz divdesmit pirmā gadsimta sliek­šņa, un situācija ir dīvaini līdzīga. Jau atkal fiziķi tic, ka fiziskā pasaule ir izskaidrota un ka nekādas īpašas revolūcijas vairs nav gaidāmas. Zinot agrāko pieredzi, viņi vairs publiski nepauž šādus uzskatus, tomēr viņu domas ir tieši tādas. Daži iet pat tik tālu, ka apgalvo - zinātne kā tāda savu darbu jau ir padarī­jusi; nav vairs palicis nekas svarīgs, ko zinātnei atklāt. [2]

Tomēr, tāpat kā deviņpadsmitā gadsimta beigas deva mā­jienus par to, kas gaidāms, ari divdesmitā gadsimta beigās ir rodamas dažas nākotnes zīmes. Viena no vissvarīgākajām ir in­terese par tā saukto kvantu tehnoloģiju. Tie ir mēģinājumi dau­dzās jomās radīt jaunu tehnoloģiju, kas izmantotu subatomis- kās realitātes pamatprincipus un līdz ar to revolucionarizētu mūsu priekšstatus par iespējamā robežām.

Kvantu tehnoloģija ir klajā pretrunā ar mūsu veselā saprā­ta priekšstatiem par to, kā darbojas pasaule. Tā postulē pasau­li, kurā datori darbojas, arī neieslēgti, un lietas var atrast, tās nemeklējot. Kur neiedomājami jaudīgu datoru var radīt no vie­nas pašas molekulas. Informācija vienā mirklī pārvietojas starp diviem punktiem bez vadu un tīklu palīdzības. Attālus objek­tus var pētīt, nenonākot ar tiem saskarē. Datori veic savus ap­rēķinus citos universos. Un teleportēšana - "Uzstaro mani, Skotij!" - ir parasta parādība un tiek daudzveidīgi izmantota.

Deviņdesmitajos gados kvantu tehnoloģijas pētījumi sāka dot rezultātus. 1995. gadā ultradroši kvantu ziņojumi tika pār­sūtīti astoņu jūdžu attālumā, ļaujot cerēt, ka nākamajā gadsim­tā varēs radīt kvantu internetu. Losalamosā fiziķi izmērīja cil­vēka mata biezumu ar lāzera staru, kuru faktiski nemaz neuzspīdināja matam, bet tikai varēja uzspīdināt. Šis dīvainais, "pretiaktiskais" rezultāts radīja jaunu bezsaskares pētniecības jomu, kura nodarbojas ar "atrašanu nemeklējot".

1998. gadā trīs pasaules laboratorijās tika demonstrēta kvan­tu teleportēšana - Insbrukā, Romā un Kalifornijas Tehnoloģi­ju institūtā. [3] fiziķis Džefs Kimbls, Kalifornijas pētnieku grupas vadītājs, paziņoja, ka kvantu teleportēšanu var izmantot ari ma­teriāliem objektiem: "Viena lieluma kvantu stāvokli ir iespē­jams pārvietot uz citu lielumu. (..) Mēs domājam, ka zinām, kā to izdarīt." [4] Kimbls nebūt neapgalvoja, ka viņi varētu telepor- tēt cilvēku, tomēr pieļāva, ka eksperiments ar baktēriju būtu visnotaļ iespējams.

Šīs kvantu dīvainības, kas meta izaicinājumu loģikai un ve­selajam saprātam, vēl nav guvušas lielu sabiedrības ievērību, taču gūs. Saskaņā ar dažām aplēsēm jaunā gadsimta pirmajās desmitgadēs lielākā daļa fiziķu visā pasaulē strādās ar dažā­diem kvantu tehnoloģijas aspektiem. [5]

•

•

Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka deviņdesmito gadu vidū arī vairākas korporācijas ķērās pie kvantu pētījumiem. Jau 1991. gadā tika nodibināts Fujitsu Quantum Devices. 1993. ga­dā IBM izveidoja kvantu izpētes grupu izcilā Čārlza Beneta va- dībā.(i Drīz sekoja ATT un citas firmas, kā arī vairākas augst­skolas (piemēram, Kalifornijas Tehnoloģiju institūts) un valsts iestādes (piemēram, Losalamosas Nacionālā laboratorija). Un tāpat rīkojās arī kāda Ņūmeksikas pētniecības firma, ko sauca ITC\ tā atradās tikai stundas brauciena attālumā no Losalamo­sas. ITC pētījumi guva ievērojamus panākumus jau desmitga­des sākumā, un patiesi - tagad ir skaidrs, ka ITC bija pirmā firma, kas radīja praktiski lietojamu, darboties spējīgu aparātu, kurā izmantota visjaunākā kvantu tehnoloģija, jau 1998. gadā.

Atskatoties redzams, ka īpašu apstākļu sakritība - un pama­tīga veiksme - deva ITC vadošo lomu šīs jaunās, satriecošās tehnoloģijas izstrādē. Kaut ari firma nelokāmi apgalvoja, ka vi­ņu atklājumi ir pavisam nekaitīgi, viņu tā sauktā atgūšanas eks­pedīcija skaidri pierādīja, ka pastāv lielas briesmas. Divi cilvē­ki gāja bojā, viens pazuda bez vēsts un viens cieta smagus miesas bojājumus. Katrā ziņā tiem jaunajiem aspirantiem, kas devās šajā ekspedīcijā, jaunā kvantu tehnoloģija, divdesmit pir­mā gadsimta vēstnese, it nemaz neizrādījās nekaitīga.

"1357. gadā notika tipiska privāta kara epizode. Sers Olivers de Vaness, angļu bruņinieks gan pēc izcelšanās, gan rakstura, bija iekarojis Kastelgāras un Larokas pilsētas Dordoņas upes krastos. Spriežot pēc visām liecībām, šis "svešais kungs" val­dījis godīgi un cildeni un guvis tautas mīlestību. Aprīlī sera Oli- vera zemēs iebruka divtūkstoš vīru liels negantu laupītāju pū­lis; tie bija savus valdniekus pametuši bruņinieki, kurus vadīja Arno de Servols, izbijis mūks ar iesauku Virspriesteris. Node­dzinājis līdz zemei Kastelgāru, Servols nopostīja tuvējo Sent- mēras klosteri, izkaudams mūkus un sagraudams slavenās Dordoņas ūdensdzirnavas. Pēc tam Servols vajāja seru Olive- ru līdz pat Larokas cietoksnim, kur notika briesmīga kauja.

Olivers prasmīgi un drosmīgi aizstāvēja savu pili. Mūsdie­nu pētnieki uzskata, ka Olivera panākumu pamatā bija viņa mi­litārais padomnieks Eduardus de Džonss. Šis cilvēks ir apvīts mītiem un leģendām gluži kā Merlins, un par viņu maz zināms: stāsta, ka viņš esot pazudis vienā spilgtas gaismas uzliesmoju­mā. Hronists Odreims vēsta, ka Džonss esot no Oksfordas, ta­ču citi avoti liecina, ka viņš bijis milānietis. Tā kā viņš ceļoja kopā ar jaunu palīgu grupu, visdrīzāk viņš bijis neatkarīgs eks­perts, kas palīdzējis katram, kurš bijis gatavs maksāt par viņa pakalpojumiem. Viņš zināja, kā lietot šaujampulveri un lielga­balus - tolaik jaunas tehnoloģijas. (..)

Galu galā Olivers tomēr zaudēja savu neieņemamo pili, jo kāds spiegs parādīja Virspriestera karavīriem slepenu eju, pa kuru iekļūt cietoksnī. Šādas nodevības bija visai parastas uz tā laika sarežģīto intrigu fona."

No M. D. Beksa darba "Simtgadu karš Francijā", 1996

KORAZONA

"Visi tie, kurus kvantu teorija nešoke, to vienkārši nesaprot."

NILSS BORS. 1927

"Kvantu teoriju nesaprot neviens."

RIČARDS FEINMENS, 1967

Nemūžam nevajadzēja šeit nogriezties.

Dans Beikers saviebās, kad viņa jaunais "Mercedes S500" kratījās pa zemesceļu, dodoties dziļāk navaho cilts rezervātā Arizonas ziemeļos. Ainava visapkārt kļuva arvien pamestāka: attāli sarkani kalni austrumos, līdzens tuksnesis tālum tālu uz rietumiem. Pirms pusstundas viņi bija pabraukuši garām cie­matam - putekļainām mājām, baznīcai un skoliņai, kas patvē­rusies klints pavēnī, - taču kopš tā brīža viņi nebija redzējuši itin neko, pat nevienu žogu. Tikai tukšu, sarkanu tuksnesi. Ne­vienu citu mašīnu viņi nebija sastapuši jau stundu. Nu jau bija pusdienlaiks, un saule zvēroja tieši virs galvas. Beikeram, četr­desmit gadu vecam būvuzņēmējam no Fīniksas, tas sāka ne­patikt. It īpaši tāpēc, ka viņa sieva, arhitekte, bija no tās māk­sliniecisko ļaužu pasugas, kuri īpaši nedomā par benzīna un ūdens rezervēm. Bāka bija pustukša. Un auto sāka sakarst.

Liza, - viņš ierunājās, - tu esi pārliecināta, ka šis ir parei­zais ceļš?

Sieva sēdēja viņam blakus, noliekusies pār karti, un vilka pa to ar pirkstu. - Jābūt pareizajam, - viņa sacīja. - Ceļvedi rak­stīts: četras jūdzes pēc pagrieziena uz Korazonas kanjonu.

Bet tas pagrieziens bija pirms divdesmit minūtēm. Mēs būsim pašāvuši garām nepamanīdami.

Kā tad var nepamanīt tirdzniecības apmetni?

Es nezinu… - Beikers skatījās taisni uz priekšu. - Bet te taču nekā nav! Tu tiešām to tik ļoti vēlies? Labu labos navaho paklājus var dabūt arī Sedonā. Tur visvisādus pārdod…

Sedonā nav autentiski, - viņa nicīgi noteica.

Kā tad nav autentiski, mlļum. Paklājs paliek paklājs.

Galvenais, kā tas austs.

Labi. - Viņš nopūtās. - Kas galvenais, tas galvenais.

Saproti, ir liela atšķirība, - viņa skaidroja. - Tajos Sedo- nas veikalos pārdod visādu drazu tūristiem - tie ir no akrila, nevis no vilnas. Es gribu tādus, kādus pārdod rezervātā. Un var gadīties, ka tirdzniecības apmetnē atrodas kaut kas smilš- gleznu rakstā no divdesmitajiem gadiem, varbūt pat Hostīna Klā darināts. Un es to gribu.

labs ir, Liza. - Beikeram nebija īsti skaidrs, kāpēc viņiem būtu vajadzīgs vēl viens navaho paklājs. Viņiem jau bija divi duči. Liza bija tos izlikusi visā mājā, un daži iesaiņoti stāvēja skapjos.

Viņi brauca tālāk klusēdami. Ceļš priekšā virmoja no kar­stuma, atgādinot ūdens virsmu. Pa brīžam rādījās, ka tālumā slejas mājas vai cilvēku stāvi, taču pietuvojoties atklājās, ka nekā tur nav.

Dans Beikers atkal nopūtās. - Būsim pabraukuši garām.

Pabrauksim vēl dažas jūdzes, - sacīja viņa sieva.

Cik daudz?

Nu, nezinu! Dažas.

Cik, Liza? Nolemsim, cik ilgi mēs šito turpināsim.

Vēl desmit minūtes, - viņa atbildēja.

Labi, - viņš noteica. - Desmit minūtes.

Viņš palūkojās uz degvielas rādītāju, kad Liza ieplēta acis un iesaucās: - Dan! - Beikers pievērsās ceļam tieši laikā, lai pamanītu garām pazibam cilvēka stāvu - vīrieti brūnās drēbēs ceļa malā - un lai izdzirdētu būkšķi automašīnas sānos.

Ak dievs! - viņa iesaucās. - Mēs viņam trāpījām!

-Ko?

Mēs trāpījām tam cilvēkam.

Nē, tā bija bedre.

Beikers atpakaļskata spogulī redzēja vīrieti joprojām stāvam ceļmalā. Tas bija brūns siluets, kas strauji zuda aizbraucošās mašīnas saceltajos putekļos.

Mēs nevarējām viņam trāpīt, - sacīja Beikers. - Viņš taču stāv.

Dan… Mēs viņam trāpījām. Es redzēju.

Nedomāju vis, mīļum.

Beikers atkal paskatījās spoguli, taču tagad redzēja tikai sa­celto putekļu mākoni.

Labāk tomēr atgriežamies, - viņa sacīja.

Kāpēc?

Beikers bija visai pārliecināts, ka viņa sieva maldās un ka vi­ņi nav trāpījuši vīrietim. Taču, ja viņš tomēr bija drusku aizķerts un guvis kaut vissīkāko traumu - nieka zilumu vai skrambu -, tad tas nozīmēja ļoti lielu brauciena aizkavēšanos. Līdz tumsai neizdotos nonākt Finiksā. Šeit varēja gadīties vienīgi kāds nava­ho indiānis; viņu vajadzētu vest uz slimnīcu vai vismaz uz tuvā­ko no pilsētelēm, kas bija Galepa un galīgi ne pa ceļam…

Man likās, ka tu gribēji braukt atpakaļ, - viņa sacīja.

Gribēju gan.

Nu tad braucam atpakaļ!

Liza, es tikai negribu nekādas problēmas.

Dan… Es tam neticu.

Viņš nopūtās un samazināja ātrumu. - Labi, es jau griežos, es jau griežos apkārt.

Uzmanīgi, lai neiestigtu sarkanajās ceļmalas smiltīs, viņš ap­grieza mašīnu un brauca atpakaļ.

•

Ak Jēziņ…

Beikers piestāja un izlēca sava paša auto putekļu mākonī. Viņam aizrāvās elpa, sajūtot karstuma triecienu uz sejas un auguma. Droši vien kādi simt divdesmit grādi, viņš nodo­māja. [6]

Kad putekļi nosēdās, viņš ieraudzīja vīrieti guļam ceļmalā, pūloties pieslieties uz elkoņa. Tas bija drebelīgs, ap septiņ­desmit gadu vecs vīrs, papliku pauri, bārdains. Viņa āda bija bāla - pēc indiāņa neizskatījās. Brūnās drēbes patiesībā bija garš apmetnis. Varbūt priesteris, nosprieda Beikers.

-Vai ar jums viss kārtībā? - jautāja Beikers un palīdzēja ve­cim apsēsties uz zemesceļa.

Vīrietis noklepojās. - Jā, viss kārtībā.

Vai jus gribat piecelties? - viņš vaicaja, atvieglots, ka ne­kur nebija redzamas asinis.

-Tūlīt.

Beikers paskatījās apkārt. - Kur ir jūsu mašīna? - viņš jau­tāja.

Vīrietis atkal noklepojās. Viņš sēdēja, nokāris galvu, un ska­tījās zemē.

Dan, man liekas, viņš ir savainots, - sacīja Beikera sieva.

Jā, - atsaucās Beikers. Vecis nepārprotami izskatījās ap­dullis. Beikers atkal palūkojās apkārt: visos virzienos viens vie­nīgs tukšums, tikai līdzens tuksnesis virmojošā svelmē aizsnie­dzās tālumā.

Nevienas mašīnas. Vispār nekā.

Kā viņš te nokļuvis? - brīnījās Beikers.

Nekavēsimies, - sacīja Liza. - Mums viņš jāaizved uz slim­nīcu.

Beikers paņēma vīrieti zem padusēm un palīdzēja viņam piecelties kājās. Viņa apmetnis bija smags, darināts no filcam līdzīga materiāla, taču viņš karstumā nemaz nesvīda. Gluži ot­rādi: viņa augums bija vēss, gandrīz auksts.

Šķērsojot ceļu, vecis smagi atbalstījās pret Beikeru. Liza at­vēra auto aizmugurējās durvis. - Varu staigāt, varu klaigāt, - sacīja vecis.

Labi, brīnišķīgi… - Beikers palīdzēja viņam iesēsties mašīnā.

Vecis atgūlās ādas sēdekli un saritinājās embrija pozā. Zem

apmetņa viņam bija parastas drēbes - džinsi, rūtains krekls. Kājās - krosenes. Beikers aizvēra durvis, Liza iekāpa atpakaļ priekšējā sēdekli. Beikers vēl kavējās āra karstumā. Viņš ne­saprata: kā gan šis vecis te viens pats varēja gadīties? Un kā­pēc viņš nesvīda ar visu šo drēbju lērumu mugurā?

Likās, ka viņš būtu tikko izkāpis no mašīnas.

Tātad varbūt viņš tomēr brauca, sprieda Beikers. Varbūt aiz­miga pie stūres. Varbūt mašīna nobraukusi no ceļa un kaut kur iekritusi. Varbūt tajā ir vēl kāds un netiek ārā.

Viņš dzirdēja veci murminām: - Ja par smagu, paņem vagu. Atgriezies un dabūjies.

Beikers gāja pāri ceļam paskatīties. Viņš pārkāpa pāri pa­matīgai bedrei, nosprieda, ka būs jāparāda sievai, tad pārdo­māja.

Blakus ceļam nekādas riepu pēdas smiltīs nebija redzamas, taču veča gan - pavisam skaidri. Tās veda tuksnesī. Trīsdes­mit jardu tālāk Beikers ieraudzīja nelielas aizas malu, to aina­vā bija iegrauzusi nu jau izžuvusi upe. Izskatījās, ka pēdas nāk no turienes.

Beikers aizgāja pa pēdām līdz aizai, nostājās uz malas, pa­skatījās lejup. Nekādas mašīnas tur nebija. Toties viņš ierau­dzīja čūsku, kas aizvijās starp akmeņiem. Viņš nodrebinājās.

Dažas pēdas lejāk nogāzē viņš pamanīja kaut ko baltu, kas spīdēja saules gaismā. Beikers norāpās līdz turienei. Tas bija balts keramikas gabaliņš, apmēram kvadrātcollu liels. Izskatī­jās pēc elektrības izolatora. Beikers to pacēla un pārsteigts at­klāja, ka tas ir vēss. Varbūt no tiem jaunajiem materiāliem, kas neuzsūc karstumu.

Ciešāk aplūkojot keramikas gabaliņu, viņš ieraudzīja pie ma­las zlmodziņu ar burtiem ITC. Sānos bija ari tāda kā iedziļinā­ta poga. Nez, kas notiks, ja to nospiedīs, viņš domāja, stāvē­dams svelmē ar lieliem akmeņiem sev apkārt. Viņš nospieda pogu.

Nekas nenotika.

Nospieda vēlreiz. Atkal nekā.

Beikers izkāpa no aizas un gāja atpakaļ uz mašīnu. Vecis bija aizmidzis un skaļi krāca. Liza pacēla acis no kartes. - Tuvākā pilsēta ir Galepa.

Beikers iedarbināja dzinēju. - Nu tad laižam uz Galepu!

•

Tiekot atpakaļ uz šosejas, varēja braukt ātrāk - uz dienvi­diem, uz Galepu. Vecis joprojām gulēja. Liza paskatījās viņā un ieteicās: - Dan…

-Jā?

-Tu redzēji viņa rokas?

- Kas noticis?

Pirkstu gali…

Beikers novērsās no ceļa un aši palūkojās aizmugurējā sē­deklī. Vīrieša pirksti bija sarkani līdz otrajai locītavai. - Nu? Viņš ir apsvilis saulē.

-Tikai pirkstu gali? Kāpēc ne visa roka?

Beikers paraustīja plecus.

Pirmīt viņa pirksti tādi nebija, - sacīja Liza. - Kad mēs viņu savācām, tie nebija sarkani.

Mīļum, gan jau bija, tu tikai neievēroji.

Es ievēroju, tāpēc ka viņam bija iztaisīts manikīrs. Un es nodomāju, cik savādi, ka šitādam vecim tuksnesī ir manikīrs.

Khm… - Beikers paskatījās rokas pulkstenī. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem nāksies nīkt Galepas slimnīcā. Droši vien vairā­kas stundas.

Viņš nopūtās.

Šoseja bija taisna kā stīga.

Pusceļā uz Galepu vecis pamodās. Viņš ieklepojās un sacīja: - Vai esam tur? Vai esam šur?

Kā jūs jūtaties? - jautāja Liza.

Kā es jūtos brīžos grūtos? Jauki, ļoti jauki.

Kā jūs sauc? - jautāja Liza.

Vecis skatījās viņā, mirkšķinādams acis. - Kvandu-putā, ceļoju tā.

Bet kā jūs sauc?

Svešinieks atbildēja šādi: - Sauc ar mēli, vaino spēli.

Viņš runā tikai atskaņās, - sacīja Beikers.

Es pamanīju, Dan, - atteica Liza.

Es par šito redzēju vienu televīzijas raidījumu, - turpināja Beikers. - Runāšana atskaņās norāda uz šizofrēniju.

Atskaņa ir saskaņa, - sacīja vecis. Un tad viņš sāka skaļi dziedāt, gandrīz kliegšus, vecu Džona Denvera dziesmu ar mai­nītiem vārdiem:

"Kvandu-putā, ceļoju tā uz vietām senajām, Blekrokas ielejām… Kvandu-putā, ceļoju tā."

Ak kungs… - Beikers nopūtās.

Cienītais, - atkal ierunājās Liza. - Vai jūs man nepateiktu savu vārdu?

Niobija reakcija apkaunojums bija. Īpatnības dīvainās sa­brūk analoģijās.

Mīļum, viņš ir nojūdzies, - sacīja Beikers.

Iejūgs nav mājas, bet smako kā kājas.

Tomēr viņa sieva neatmeta cerības. - Cienītais? Vai jūs zi­nāt savu vārdu?

Gordonu sauciet! - par atbildi kliedza vecis. - Stenliju sau­ciet, bet tā, lai it neviens neizpļāpā!

Klausieties…

Liza, - viņu pārtrauca Beikers, - liec viņu mierā! Ļauj vi­ņam nomierināties, labi? Mums vēl priekšā garš ceļš.

Vecis auroja tālāk savu dziesmu: - Uz vietām senajām… Ak, vecā burvju vara, tik lielas bēdas dara; migla kāpj, sirds man sāp. - Viņš beidza dziesmu un sāka atkal no gala.

Cik vēl tālu? - vaicāja Liza.

Nejautā!

•

Beikers bija laikus sazvanījis slimnīcu, tāpēc, kad viņa "Mer­cedes" iebrauca zem Makinlija slimnīcas traumpunkta portika, sanitāri ar riteņgultu jau gaidīja. Vecis bija mierīgs, kamēr vi­ņu uzcēla uz riteņgultas, taču, tiklīdz sāka piesprādzēt, viņš sa­trūkās un sāka kliegt: - Saites raisiet, vaļā taisiet!

Tas ir tikai jūsu paša drošības dēļ, ser, - sacīja viens no sanitāriem.

-Tu pats tam tici? Ka došu pa mici! Drošība bezgodim pa­tvērums pēdējais ir!

Beikers ar cieņu noskatījās, cik prasmīgi sanitāri tika ar ve­ci galā, saudzīgi, tomēr stingri piesprādzējot. Jūtamu iespaidu uz viņu atstāja arī maza auguma tumšmate baltā virsvalkā, kas nāca viņiem līdzi. - Mani sauc Beverlija Cosija, - viņa sacīja, paspiezdama Beikeram un Lizai roku. - Es esmu dežurējošā ārste. - Viņa bija ļoti mierīga, lai gan vīrs riteņgultā nemitējās aurot, ari kad viņu iestūma traumpunktā: - Kvandu-putā, ceļo­ju tā…

Uzgaidāmajā telpā visi uz viņu skatījās. Beikers redzēja ga­dus desmit, vienpadsmit vecu puiku ar roku saitē, kas sēdēja krēslā blakus mātei un ziņkārīgi uzlūkoja veci. Viņš kaut ko pačukstēja mātei.

Vecis dziedāja: - Uz vieeeetām senajāāāāāāāām…

Cik ilgi viņam tā jau ir? - jautāja doktore Cosija.

No paša sākuma. Kopš mēs viņu savācām.

Izņemot to laiku, kamēr viņš gulēja, - piebilda Liza.

Vai viņš kādu bridi paģība?

-Nē.

Nelabums? Vemšana?

-Nē.

Un kur jūs viņu atradāt? Pie Korazonas kanjona?

-Vēl kādas piecas, desmit jūdzes tālāk.

Tur taču gandrīz nekā nav, - viņa teica.

Jūs to zināt? - brīnījās Beikers.

Es tur uzaugu. - Viņa viegli pasmaidīja. - Činli ciltī.

Joprojām aurojošo veci iestūma pa virpuļdurvīm. Doktore

Cosija sacīja: - Uzgaidiet, lūdzu, šeit! Es atgriezīšos, tiklīdz kaut kas būs noskaidrots. Lai gan tam vajadzīgs zināms laiks.

Varat ari vispirms aiziet pusdienās.

•

•

Beverlijas Cosijas pamatdarbavieta bija Albukerkes univer­sitātes slimnīca, taču pēdējā laikā viņa divas reizes nedēļā brau­ca uz Galepu apraudzīt savu ļoti veco vecmāmiņu, un šajās die­nās viņa piepelnīšanās pēc nostrādāja vienu maiņu Makinlija slimnīcas traumpunktā. Viņai patika Makinlijas modernā ēka, izkrāsota koši sarkanām un krēmkrāsas svītrām. Slimnīca pa­tiesi rūpējās par vietējiem ļaudīm. Un viņai patika Galepa: šī pilsēta bija mazāka nekā Albukerke, taču cilvēks ar indiāņa asi­nīm te varēja justies mājīgāk.

Traumpunkta ikdiena parasti bija gluži mierīga, tāpēc šī sa­trauktā, klaigājošā veča ierašanās izraisīja pamatīgu kņadu. Vi­ņa iegāja aiz aizkariem nodalījumā, kur sanitāri jau bija novil­kuši vecim brūno, smago apmetni un krosenes. Tā kā vecis joprojām pretojās viņiem un pat kāvās, sanitāri atkal viņu pie­sprādzēja un džinsus un rūtaino kreklu nogrieza" ar griešanu.

Nensija Huda, nodaļas vecākā māsa, sacīja, lai rīkojas dro­ši, tāpēc ka kreklam šā vai tā bija liels defekts; pāri kabatai stie­pās robaina līnija, uz kuras nesakrita rūtiņu raksts. - Viņš to kreklu jau saplēsis un pats lāpījis. Ja to vispār var saukt par lā­pīšanu.

Nē, - iebilda viens no sanitāriem, pacēlis kreklu. - Nav vis lāpīts, drēbe te ir vienlaidus. Dīvaini, raksts nesakrīt tāpēc, ka viena puse ir lielāka par otru…

Vienalga, gan jau viņš bez tā iztiks, - atteica Nensija Huda un nometa kreklu uz grīdas. Viņa pievērsās Cosijai. - Mēģinā­siet viņu apskatīt?

Vīrietis vēl bija pārāk nemierīgs. - Vēl ne. Pagaidām pielie­ciet pie sistēmas - abas rokas! Un pārbaudiet kabatas - vai vi­ņam vispār ir kāds dokuments. Ja nav, noņemiet pirkstu no­spiedumus un aizfaksējiet uz Vašingtonu; varbūt parādīsies datu bāzē.

Pēc divdesmit minūtēm Beverlija Cosija apskatīja puiku, kas bija salauzis roku, spēlēdams beisbolu. Tas bija briļļains pamuļ- ķīga izskata puika, un viņš šķita lepns par savu sportisko trau­mu.

Pienāca Nensija Huda un sacīja: - Mēs pārmeklējām to dī­vaini.

-Un?

Nekā jēdzīga. Ne maka, ne kredītkaršu, ne atslēgu. Viņam bija tikai, lūk, šis. - Viņa pasniedza Beverlijai salocītu papīra lapiņu. Izskatījās pēc datorizdrukas, tajā bija redzams dīvains punktiņu raksts ar nevienādām rūtīm. Apakšā bija rakstīts: "mon. ste. mere".

"Monstemere"? Vai tas tev kaut ko izsaka?

Huda papurināja galvu. - Man liekas, ka viņam ir psihoze.

Nu, sedatīvus dot nevar, kamēr mēs nezinām, kas viņam galvā notiek, - sacīja Beverlija Cosija. - labāk uztaisiet paura bildes, lai esam droši, ka nav traumu un hematomu.

Radioloģijas nodaļa ir remontā, Beva, atceries? Uz rent­genu būs jāgaida mūžība. Kāpēc gan netaisīt magnētisko re­zonansi? Noskenēs visu ķermeni, un miers.

Labi, pasūti! - piekrita Cosija.

Nensija Huda pagriezās uz iešanu. - Ui, ui, ui, kāds pārstei­gums! Re, kur Džimijs, no policijas!

Dans Beikers bija nemierīgs. Kā jau viņš paredzēja, Makin- lija slimnīcas uzgaidāmajā telpā nācās gaidīt stundām ilgi. Pa­ēduši pusdienas - burito sarkanā čili mērcē viņi nāca atpa­kaļ un redzēja stāvvietā policistu, kas aplūkoja viņu mašīnu un laida roku pār spārniem. No šā skata Beikeram skrēja šermu­ļi pār kauliem. Viņš vienbrīd grasījās iet policistam klāt, bet tad pārdomāja. Abi ar Lizu atgriezās uzgaidāmajā telpā. Beikers piezvanīja savai meitai un pateica, ka viņi ir aizkavējušies; pa­tiesībā varēja gadīties, ka viņi nonāks Fīniksā tikai otrā dienā.

Un viņi gaidīja. Pēdīgi, ap četriem pēcpusdienā, Beikers aiz­gāja pie reģistrācijas galda apvaicāties par veci, un darbiniece viņam jautāja: - Jūs esat radinieks?

-Nē, bet…

-Tad pagaidiet, lūdzu, turpat. Daktere drīz pie jums iznāks.

Viņš aizgāja atpakaļ un nopūzdamies apsēdās. Tad atkal pie­cēlās, aizgāja pie loga un paskatījās uz savu mašīnu. Kruķis bija prom, bet tagad pie stikla slauka plivinājās papīra lapele. Bei­kers bungoja pirkstus pa palodzi. Šitajās sīkajās pilsētelēs mūž­dien kādas ķibeles, viss kas var gadīties. Un, jo ilgāk viņš gai­dīja, jo nelāgākus scenārijus izspēlēja viņa prāts. Vecis bija komā, un viņi nedrīkstēja atstāt pilsētu, kamēr šis nepamodī- sies. Vecis bija nobeidzies, un viņi tika apsūdzēti par slepkavī­bu bez iepriekšēja nodoma. Citā scenārijā apsūdzības nebija, tomēr viņiem lika pēc četrām dienām ierasties uz nopratinā­šanu.

Kad beidzot kāds atnāca ar viņiem runāt, tā bija nevis ma­zā dalrterite, bet kruķis. Tas bija jauns policists, ne vecāks par trīsdesmit, kārtīgi izgludinātā uniformā. Viņam bija gari mati, un uz vārda birkas rakstīts: DŽEIMSS VONEKA. Droši vien hopi vai navaho cilts vārds, nodomāja Beikers.

- Misters un misis Beikeri? - Voneka bija ļoti pieklājīgs un stādījās priekšā. - Es tikko runāju ar ārsti. Viņa ir beigusi ap­skati, un ir saņemti arī magnētiskās rezonanses rezultāti. Nav nekādu pazīmju, ka viņš būtu saņēmis triecienu ar auto. Es pats apskatīju jūsu mašīnu. Nav ne zīmes. Jūs laikam iebrau­

cāt bedrē un domājāt, ka esat trāpījuši viņam. Ceļš tur ir diez­gan draņķīgs.

Beikers nikni pablenza sievā, kas neatbildēja uz viņa ska­tienu. - Vai ar viņu viss būs kārtībā? - jautāja Liza.

Izskatās, ka jā.

Tātad mēs varam braukt prom? - jautāja Beikers.

Mīļum, - ieteicās Liza, - vai tu neiedosi viņam to lietu, ko atradi?

Ak jā! - Beikers izvilka no kabatas keramisko kvadrāti­ņu. - Blakus viņa pēdām es atradu šo.

Policists pagrozīja plāksnīti rokās. - ITC, - viņš izlasīja zī- modziņu uz malas. - Kur tieši jūs to atradāt?

Kādus trīsdesmit jardus no ceļa. Man likās, ka viņš var­būt bijis mašīnā, kas noskrējusi no ceļa, tāpēc pārbaudīju. Taču nekādas mašīnas nebija.

Vēl kaut ko atradāt?

Nē. Tikai šo.

Beikers paskatījas papīriņā: ta bija ar punktiņiem zīmēta shēma.

labi, paldies! - noteica Voneka un iebāza keramikas ga­baliņu kabatā. Viņš bridi klusēja. - Jā, gandrīz aizmirsu! - Viņš izņēma no kabatas papīra lapiņu un uzmanīgi atlocīja to. - Šo mēs atradām viņa drēbēs. Vai jūs to neesat agrāk redzējuši?

Ne, - viņš atteica. - Pirmo reizi redzu.

Jūs to neiedevāt viņam?

-Nē.

Jūs nezināt, kas tas varētu būt?

Nē, - teica Beikers. - Nav ne jausmas.

Man gan ir, - sacīja viņa sieva.

Jūs zināt? - teica policists.

Jā, - viņa sacīja. - Ja jūs man atļautu… - Viņa paņēma la­piņu no policista.

Beikers nopūtās. Tagad Liza tēloja arhitekti, ar gudru ģīmi aplūkodama papīriņu, grozīdama tā un šitā, aplūkodama pun­ktiņus no vienas puses un no otras. Beikers zināja, kāpēc. Viņa centās novērst uzmanību no tā fakta, ka bija maldījusies un ka auto tiešām bija iebraucis bedrē, un viņi šā pārpratuma dēļ bija izķēzījuši visu dienu. Viņa pūlējās attaisnot izšķiesto laiku, pie­šķirt tam kaut kādu nozīmi, i

Jā, - viņa beidzot noteica. - Es zinu, kas tas ir. Tā ir baz­nīca.

Beikers paskatījās punktotajā lapiņā. - Baznīca?

Jā, pareizāk sakot, baznīcas plāns, - viņa teica. - Redzi? Te vidusjoma, te šķērsjomas… Redzi? Tā noteikti ir baznīca, Dan. Un pārējais šajā attēlā, visi šie taisnstūri, izskatās pēc… Zini, tas varētu būt klosteris.

Klosteris? - pārjautāja policists.

Man tā liekas, - viņa atbildēja. - Un te apakšā rakstīts: "mon.ste.mere". Vai tad "mon" vairākās valodās nav saīsi­nājums vārdam "klosteris"? Ir! Ka es jums saku, tas ir kloste­ris. - Viņa atdeva lapiņu policistam.

Beikers uzkrītoši paskatījās rokas pulkstenī. - Mums tie­šām laiks doties.

Protams, - atteica Voneka, saprazdams mājienu. Viņš pa­spieda Beikeriem roku. - Paldies par palīdzību un atvainojiet par aizkavēšanos! laimīgu ceļu!

Beikers stingri aplika roku sievai ap vidukli un izveda viņu pēcpusdienas saulē. Tagad bija vēsāks; austrumos bija redza­mi vairāki gaisa baloni. Galepa bija gaisa balonu sporta centrs.

Viņš gāja uz mašīnu. Lapele pie vējstikla reklamēja tirkīza ro­tu izpārdošanu kādā vietējā veikalā. Viņš to izrāva, saburzīja un sēdās pie stūres. Sieva sēdēja blakus, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un skatījās taisni uz priekšu. Viņš iedarbināja dzinēju.

- Labi, - sieva teica. - Es atvainojos. - Viņas tonis bija īgns, taču Beikers zināja, ka neko vairāk no viņas nesagaidīt.

Viņš paliecās sānis un noskūpstīja sievu uz vaiga. - Par ko gan? - viņš sacīja. - Tu rīkojies pareizi. Mēs izglābām tam ve­cim dzīvību.

Sieva pasmaidīja.

Viņš izstūrēja no stāvvietas un brauca uz šosēju.

Slimnīcā vecis aizmidzis gulēja, viņa seju daļēji aizsedza skā­bekļa maska. Viņš tagad bija nomierinājies, atslābis, elpa vieg­la; Beverlija Cosija bija iedevusi viņam vieglu sedatīvu un ta­gad stāvēja gultas kājgalī, apspriezdama šo gadījumu ar Džo Naieto, meskalero apaču cilts indiāni, kas bija prasmīgs iekšķī­go slimību ārsts un ļoti labs diagnostiķis. - Vīrietis, baltais, ap septiņdesmit gadu vecs. Atvests apjucis, apdullis, zaudējis orientāciju. Mikroinfarktiņš, viegli paaugstināts aknu fermen­tu līmenis, citādi nekas.

Un viņu tiešām neaizķēra auto?

Acīmredzot nē. Taču tas vispār ir dīvaini. Viņi saka, ka at­raduši šo cilvēku klīstam kaut kur Korazonas kanjona zieme­ļos. Tur taču nekā nav, vismaz desmit jūdzes visos virzienos.

-Un?

Viņam nav nekādu saules dūriena pazīmju, Džo. Nav de- hidrācijas, nav ketozes. Viņš pat nav iededzis.

Tu domā, kāds viņu ir pametis? Kādam apriebies, ka vec­tētiņš visu laiku grābstās gar televizora pulti?

-Jā. Tāds iespaids rodas.

Un kas ar pirkstiem?

Es nezinu, - atteica Beverlija. - Kaut kāda asinsrites pro­blēma. Pirkstu gali ir auksti, paliek purpursarkani, var pat kļūt gangrenozi. Lai kas tas būtu, kopš nonākšanas šeit ir kļuvis sliktāk.

Viņam ir diabēts?

-Nē.

Reino sindroms?

-Nē.

Naieto piegāja pie gultas un paskatījās uz veča pirkstiem.

Skarti ir tikai pirkstu gali. Distāls bojājums.

Tieši tā, - piekrita Beverlija. - Ja viņš nebūtu atrasts tuk­snesī, es to sauktu par apsalumu.

Tu uz smagajiem metāliem viņu pārbaudīji, Beva? Tas var būt no saskares ar tiem, piemēram, ar kadmiju vai arsēnu. Tas varētu izskaidrot viņa pirkstu un ari prāta stāvokli.

Paraugus paņēmu, bet smagie metāli iet uz Albukerkes laboratoriju. Atbilde būs tikai pēc trim dienām.

Vai ir zināms, kas viņš ir, kāda ir slimības vēsture, vismaz kaut kas?

Nekā. Mēs izsludinājām viņa atrašanu un aizsūtījām pirk­stu nospiedumus uz Vašingtonas datu bāzi, bet ātrāk kā pēc nedēļas atbildes, protams, nebūs.

Naieto pamāja. - Un, kad viņš bija satraukts un buldurēja, ko viņš teica?

Visu laiku atskaņās un vienu un to pašu. Kaut ko par Gor- donu un Stenliju. Un vēl viņš teica: "Kvandu-putā, ceļoju tā."

Kvandu? Tas būtu latīniski?

Beverlija paraustīja plecus. - Sen neesmu bijusi baznīcā.

Man liekas, ka kvandum ir latīņu valodas vārds.

Un tad viņi izdzirdēja balsi. - Atvainojiet, lūdzu! - Tas bija briļļainais puika, kas sēdēja gultā otrā ejas pusē, kopā ar māti.

Mēs joprojām gaidām, kad atnāks ķirurgs, Kevin, - Be­verlija viņam sacīja. - Tad savedīsim tavu roku kārtībā.

Viņš neteica "kvandu-putā", - sacīja puika. - Viņš teica "kvantu putas".

Kā, lūdzu?

Kvantu putas. Viņš teica "kvantu putas".

Viņi piegāja pie puikas. Naieto likās uzjautrināts. - Un kas tieši būtu kvantu putas?

Puika ļoti nopietni lūkojās viņā un mirkšķināja acis. - Vis­sīkākajā subatomāro dimensiju līmenī laiktelpas struktūra ir neregulāra. Tā nav viendabīga, bet tāda kā burbuļaina, putai­na. Tāpēc kvantu līmenī to dēvē par kvantu putām.

Cik tev gadu? - jautāja Naieto.

Vienpadsmit.

Ierunājās puikas māte: - Viņš daudz lasa. Viņa tēvs strādā Losalamosā.

Naieto pamāja. - Un kāda no tām kvantu putām jēga, Ke- vin?

Nav nekādas jēgas, - atteica puika. - Vienkārši tā subato- mārajā līmenī ir iekārtots visums.

Un kāpēc lai šis vecais vīrs par to runātu?

Tāpēc, ka viņš ir ievērojams fiziķis, - pavēstīja Voneka, pienākdams viņiem klāt. Viņš palūkojās papīra lapā, ko turēja rokā. - Tikko saņēmu no bezvēsts pazudušo datu bāzes. Džo- zefs A. Traubs, septiņdesmit vienu gadu vecs, fiziķis, speciali­zējies metālos - supervadītājos. Viņa pazušanu šodien pusdien­laikā izsludinājis viņa darbadevējs, ITC pētniecības institūts Blekrokā.

Blekrokā? Tas taču ir kaut kur pie Sandijas. - Tas bija vai­rāku stundu brauciena atstatumā, Ņūmeksikas vidienē. - Kā tad viņš atkūlies šurp, uz Arizonu, uz Korazonas kanjonu?

Es nezinu, - sacīja Beverlija, - bet viņš…

Atskanēja trauksmes signāls.

•

Džimijs Voneka apstulba no notikumu straujās gaitas. Ve­cis pacēla galvu, mežonīgu skatienu paskatījās viņos un sāka vemt asinis. Skābekļa maska kļuva spilgti sarkana; asinis šļā- cās garām maskai, straumēm tecēja pār zodu, nošķieda spil­venu un sienu. Viņš izdvesa gārdzošu skaņu, smakdams pats savās asinīs.

Beverlija metās pāri palātai. Voneka viņai pakaļ. - Pagrie­ziet galvu! - sauca Naieto, piesteigdamies pie gultas. - Grieziet! - Beverlija bija norāvusi skābekļa masku un pūlējās pagriezt ve­ča galvu, taču tas pretojās, cīkstējās, joprojām gārgdams, acis šausmu panikā ieplētis. Voneka paspiedās Beverlijai garām, sagrāba veča galvu ar abām rokām un spēcīgi grieza, tā ka viss augums pagriezās uz sāniem. Vecis vēma atkal; asinis nošļāca monitorus un ari Voneku. - Atsūkni! - kliedza Beverlija, rādī­dama uz neoprēna zondi pie sienas.

Voneka mēģināja, neatlaižot veci, paķert zondi, taču asiņai­nā grīda bija slidena. Viņš klupa, tvēra pie gultas pēc atbalsta.

Ātrāk! - kliedza Beverlija. - Ātrāk atsūkni! - Viņa bija uz ceļiem, grūda pirkstus vecim mutē, izvilka mēli. Voneka pie- trausās kājās, Naieto sniedza viņam zondi. Viņš satvēra to asi­ņainos pirkstos, redzēja, kā Naieto pie sienas atgriež vārstu. Beverlija paķēra zondi un sāka atsūkt asinis no veča mutes un deguna. Šļaukas pieplūda ar asinīm. Vecis elsa, klepoja, bet kļu­va arvien vārgāks.

Man tas nepatīk, - sacīja Beverlija. - labāk… - Monitoru trauksmes signāls mainīja toni, kļuva augstāks un nepār­traukts. Sirdsdarbības apstāšanās.

Nol-lādēts! - viņa izgrūda. Asinis bija nošļākušas visu vi­ņas virsvalku un blūzi. - Defibrillāciju!

Naieto stāvēja, pārliecies pāri gultai, turēdams elektrodu spilventiņus izstieptās rokās. Voneka atkāpās no gultas, kad tai klāt spiedās Nensija Huda; nu jau vecis bija pavisam cilvēku apstāts. Voneka sajuta asu smaku - nelaimīgajam iztukšojušās zarnas. Viņš pēkšņi saprata, ka vecis tūdaļ mirs.

Atkāpties! - sacīja Naieto un pielika elektrodus. Ķerme­nis salēcās. Pie sienas nograbēja mēģenes. Trauksmes signāls nepārtrūka.

Aizvelc priekškaru, Džimij! - sacīja Beverlija.

Viņš atskatījās un redzēja, ka briļļainais puika otrā palātas pusē skatās, muti ieplētis. Voneka strauji aizvilka nodalījuma priekškaru.

•

Pēc stundas pārgurusī Beverlija Cosija smagi apsēdās pie rakstāmgalda telpas stūri rakstīt slimības vēstures kopsavilku­mu. Tam vajadzēja būt ļoti detalizētam, jo pacients bija nomi­ris. Viņa šķirstīja rādītāju tabulas. Pienāca Džimijs Voneka un sniedza viņai kafijas tasi. - Paldies! - viņa teica. - Starp citu, vai tev ir tā ITC telefona numurs? Man viņiem jāpiezvana.

Es to izdarīšu, - sacīja Voneka, uz bridi uzlikdams roku viņai uz pleca. - Tev bija grūta diena.

Pirms viņa spēja atbildēt, Voneka bija apsēdies pie blakus- galda, atšķīra bloknotu un ņēmās zvanīt. Gaidīdams savieno­jumu, viņš uzsmaidīja Beverlijai.

ITC institūts.

Viņš stādījās priekšā un tad sacīja: - Es zvanu sakarā ar jūsu pazudušo darbinieku Džozefu Traubu.

Lūdzu, mirklīti uzgaidiet, es jūs savienošu ar mūsu per­sonāla daļas vadītāju.

Gaidīt nācās vairākas minūtes. Aparātā skanēja fona mūzi­ka. Viņš aizsedza klausuli ar delnu un, cik ikdienišķā tonī spē­dams, uzrunāja Beverliju: - Tu esi brīva ap vakariņu laiku vai arī iesi pie vecmāmiņas?

Viņa turpināja rakstīt, nepaceldama galvu. - Iešu pie vec­māmiņas.

Viņš viegli paraustīja plecus. - Es jau tikai pajautāju, - viņš sacīja.

Viņa agri iet gulēt. Ap astoņiem.

Pēc tam brīva?

Beverlija smaidīja, joprojām skatīdamās savās piezīmēs. -Jā.

Voneka atiezās plata smaida. - Nu tad sarunāts?

Sarunāts.

Klausulē atskanēja klikšķis, un viņš izdzirdēja sievietes balsi: - Vienu mirklīti, es jūs savienošu ar mūsu vecāko vice­prezidentu doktoru Gordonu.

Pateicos! - Vecākais viceprezidents, ko tu neteiksi, viņš nodomāja.

Vēl viens klikšķis, tad čērkstoša balss: - Džons Gordons.

Doktor Gordon, es esmu Džeimss Voneka no Galepas po­licijas departamenta. Es jums zvanu no Makinlija slimnīcas, - viņš teica. - Baidos, ka man ir nelāgi jaunumi.

Pa ITC konferenču telpas lielajiem logiem bija redzams, kā dzeltenā pēcpusdienas saule atspīd Blekrokas pētniecības kompleksa piecu laboratoriju ēku stiklā un tēraudā. Tālumā virs tuksneša brieda negaisa mākoņi. Tomēr telpā divpadsmit ITC valdes locekļi bija novērsušies no šīs ainas. Viņi sēdēja pie malējā galda, dzēra kafiju un tērzēja, gaidīdami sapulces sāku­mu. Valdes sēdes bieži ievilkās līdz vēlam vakaram, jo ITC pre­zidents Roberts Donigers bija bēdīgi slavens ar savu bezmie­gu un pielāgoja tam arī darba ritmu. Pateicoties Donigera spožajam prātam, valdes locekļi to respektēja, lai gan paši bija lielu uzņēmumu vadītāji un ietekmīgi investētāji.

Pagaidām Donigers vēl nebija ieradies. Džonam Gordonam, Donigera druknajam viceprezidentam, likās, ka viņš zina ie­meslu. Joprojām runādams pa mobilo telefonu, viņš virzījās uz durvīm. Agrāk Gordons bija Gaisa kara spēku projektu mene­džeris un nebija zaudējis militāru stāju. Viņa zilais darījumu uzvalks bija svaigi izgludināts un melnās kurpes spīdēja. Tu­rēdams telefonu pie auss, viņš sacīja: - Es saprotu, policista kungs, - un izslīdēja pa durvīm.

Kā jau viņam bija licies, Donigers bija gaitenī un soļoja šur­pu turpu kā hiperaktivs pusaudzis, kamēr Daiena Krāmere, ITC galvenā juriste, stāvēja malā un klausījās. Gordons redzē­ja, ka Donigers nikni baksta pirkstu gaisā viņas virzienā.

Skaidrs, ka lamā no panckām ārā.

•

•

Robertam Donigeram bija trīsdesmit astoņi gadi. Viņš bija ģeniāls fiziķis un miljardieris. Par spīti vēderiņam un sirmajiem matiem, viņa izturēšanās bija palikusi jauneklīga - vai pusau- dzīga, atkarīgs no viedokļa. Katrā ziņā vecums nebija viņu at- maidzinājis. ITC bija trešā viņa dibinātā firma; bagātu viņu bi­ja darījušas divas iepriekšējās, taču dzēlīgais un negantais va­dības stils nebija mainījies. Firmā gandrīz visi no viņa baidījās.

Par godu valdes sēdei Donigers bija uzvilcis zilu uzvalku, nevis parastās haki bikses un svīteri. Taču bija redzams, ka uz­valkā viņš nejūtas ērti, gluži kā puika, kam vecāki likuši kārtī­gi saģērbties.

Jā, ļoti pateicos jums, policista kungs, - Gordons sacīja mobilajā tālrunī. - Mēs visu nokārtosim. Jā. Mēs to darīsim ne­kavējoties. Vēlreiz pateicos! - Gordons aizcirta aparāta vāciņu un pievērsās Donigeram. - Traubs ir pagalam, un viņa līķis ir identificēts.

-Kur?

Galepā. Zvanīja policists no slimnīcas.

No kā, viņuprāt, šis nomiris?

Viņi nezina. Viņi domā, ka no pamatīgas sirdstriekas. Taču viņam bijusi kāda problēma ar pirkstiem. Asinsrites pro­blēma. Viņi grasās taisīt sekciju. To prasa likums.

Donigers aizkaitināts atmeta ar roku. - Piekāst… Sekcijā neko nenoteiks. Traubam bija transkripcijas kļūdas. To viņi ne­mūžam neizdibinās. Kāpēc tu tērē manu laiku ar šitādu stul­bumu?

Nupat ir miris viens no taviem darbiniekiem, Bob, - sacī­ja Gordons.

Tieši tā, - vēsi atteica Donigers. - Un ko es varu darīt? Sūdu! Man, protams, ļoti žēl, ai-ai-ai… Aizsūti puķītes! Nokār­to, un viss! Skaidrs?

Šādos brīžos Gordons mēdza dziļi ievilkt elpu un atgādināt sev, ka Donigers nemaz neatšķiras no lielākās daļas citu jau­no, agresīvo uzņēmēju. Viņš mēdza atgādināt sev, ka, par spīti sarkasmam, Donigeram gandrīz vienmēr bija taisnība. Un viņš atgādināja sev, ka jebkurā gadījumā Donigers tā ir uzvedies visu mūžu.

Robertam Donigeram agri bija parādījušās ģēnija pazīmes, jau pamatskolas gados viņš ķērās pie inženierzinātņu mācību grāmatām. Deviņu gadu vecumā viņš prata salabot jebkuru elektroierīci - ari radio un televizoru ķimerēdamies ar elek- tronlampām un vadiņiem, kamēr piedabūja to darboties. Kad māte izteica bažas, vai viņš nenositīsies ar elektrību, puika sa­cīja: - Neesi tik stulba! - Un, kad nomira viņa mīļākā vecmā­miņa, Donigers ar sausām acīm informēja māti, ka vecā lēdija palikusi viņam parādā divdesmit septiņus dolārus un ka viņš katrā ziņā vēlas tos saņemt.

Astoņpadsmit gadu vecumā ar izcilību absolvējis Stenfordas universitāti, jaunais fiziķis iestājās darbā Fermi laboratorijā pie Čikāgas. Pēc pusgada viņš no turienes aizgāja, paziņojis labo­ratorijas vadītājam, ka "elementārdaļiņu fizika ir priekš onānis- tiem". Viņš atgriezās Stenfordā, kur strādāja jomā, ko uzskatī­ja par daudzsološāku: supervadītāju magnētisma izpētē.

Tas bija laiks, kad daudzi zinātnieki pameta universitātes, lai dibinātu uzņēmumus un liktu lietā savus atklājumus. Gadu nostrādājis Stenfordā, Donigers to atstāja un nodibināja TechGate - firmu, kas ražoja komponentus mikroprocesoru ko­dināšanai, kurus Donigers bija radījis paralēli pamatdarbam. Kad Stenfordā protestēja, ka šie atklājumi izdarīti, strādājot vi­ņu laboratorijā, Donigers pateica: - Ja jums ir kāda problēma, tad sūdziet tiesā! Ja ne, tad aizverieties!

Donigera skarbais vadības stils kļuva slavens jau firmā TechGate. Apspriedēs ar saviem pētniekiem viņš sēdēja stūrī, bīstami atgāzies ar visu krēslu tā, ka teju jābaidās krist atmu­guriski, un šāva jautājumus citu pēc cita: "Kas ar to?" "Kāpēc jūs nedarāt to?" "Kāda tam jēga?" Ja atbilde viņu apmierināja, viņš novilka: "Varbūt…" Tā bija augstākā uzslava, kādu vispār no Donigera varēja dabūt. Taču, ja atbilde viņam nepatika - un visbiežāk tā viņam nepatika -, tad viņš šņāca: 'Tev smadzenes atrofējušās?" "Tu speciāli centies būt idiots?" 'Tu gribi arī no­mirt, nekļūdams gudrāks?" 'Tu tak neesi pat pusmuļķis!" Pa īstam sadusmojies, viņš meta pa gaisu zīmuļus un piezīmju blo­kus un brēca: "Kretīni! Jūs visi esat stulbi kretīni!"

TechGate darbinieki piecieta "Nāves marša Donigera" dus­mu lēkmes tāpēc, ka priekšnieks bija spožs fiziķis, spējīgāks par viņiem, un arī tāpēc, ka Donigers pārzināja pētnieku vienī­bu problēmas un viņa kritika vienmēr bija pamatota. Viņa ko­dīgais stils, lai cik tas būtu nepatīkams, deva rezultātus: TechGate divos gados pamatīgi izauga".

1984. gadā viņš pārdeva šo firmu par simt miljoniem dolā­ru. Tai pašā gadā žurnāls Time ierindoja viņu starp tiem piec­desmit cilvēkiem, jaunākiem par divdesmit pieciem gadiem, kas "noteiks gadsimta nogales virzību". Šai sarakstā bija ari Bills Geitss un Stīvs Džobss.

Velns parāvis! - sacīja Donigers, pagriezdamies pret Gor- donu. - Vai man tiešām viss jāizdara pašam? Jēziņ… Kur atra­da Traubu?

Tuksnesī. Navaho rezervātā.

Precīzi - kur?

Cik man zināms, desmit jūdzes uz ziemeļiem no Korazo- nas. Tur nekā apkārt neesot.

Teicami! - sacīja Donigers. - Tad lai Bareto no drošībnie­kiem aizbrauc ar Trauba mašīnu uz Korazonu un atstāj to tuk­snesī. lai pārdur riepu un čāpo atpakaļ.

Daiena Krāmere nokremšļojās. Viņa bija tumšmate, drus­ku pāri trīsdesmit gadiem, tērpusies melnā kostīmā. - Nees­mu pārliecināta, Bob, - viņa sacīja savā profesionālas juristes tonī. - Tā būs pierādījumu viltošana.

Nu bet skaidrs, ka tā būs pierādījumu viltošana! Tas taču ir vajadzīgs! Kāds gribēs zināt, kā Traubs tur nokļuvis. Tāpēc jāatstāj tur viņa mašīna, lai interesenti atrod.

Bet mēs nezinām, tieši kur…

Nav svarīgi, tieši kur. Tikai izdariet to!

Tas nozīmē, ka Bareto plus vēl kāds to zinās.

Vai tas kādu uztrauks? Nevienu. Izdariet to, Daiena!

Iestājās īss klusuma brīdis. Krāmere, saraukusi pieri, cieši

skatījās grīdā, acīm redzami neapmierināta.

Paklau, - sacīja Donigers, pievērsdamies Gordonam. - Tu atceries, kad Gārmenam bija izredzes dabūt kontraktu un ma­nai vecajai firmai nebija? Atceries informācijas noplūdi?

Atceros, - noteica Gordons.

Un tu par to briesmīgi uztraucies, - smīnēdams piebilda Donigers. Krāmerei viņš paskaidroja: - Gārmens bija resns vepris. Tad viņš zaudēja daudz svara, tāpēc ka sieva uzlika vi­ņu uz diētas. Mēs palaidām preses pīli, ka Gārmenam ir neiz- operējams vēzis un ka viņa firmu grasās slēgt. Viņš to nolie­dza, bet neviens neticēja - viņa izskata dēļ. Kontraktu dabūjām mēs. Es aizsūtīju viņa sievai milzīgu grozu ar augļiem. - Viņš iesmējās. - Galvenais, ka šo pīli nevienam neienāca prātā sais­tīt ar mums. Viss ir godīgi, Daiena. Bizness paliek bizness. Aiz­vediet to sasodīto vāģi uz tuksnesi!

Viņa pamāja, bet joprojām skatījās grīdā.

Turklāt, - turpināja Donigers, - vispirms es gribu zināt, kāda velna pēc Traubs vispār tika iekšā tranzīta telpā. Viņš jau bija veicis pārāk daudzus ceļojumus un uzkrājis pārāk daudz transkripcijas defektu. Viņa limits bija beidzies, nebija paredzē­ti jauni braucieni, nebija tranzīta atļaujas. Mums taču tai telpai ir drošības sistēma! Kā viņš tika iekšā?

Mēs domājam, ka viņam bija atļauja apkopes veikšanai, darbam ar aparātiem, - sacīja Krāmere. - Viņš nogaidīja līdz vakaram un brīdī starp maiņām paņēma aparātu. Mēs to visu pašlaik pārbaudām.

Es negribu, lai jūs to pārbaudāt! - sarkastiski atcirta Do­nigers. - Es gribu, lai jūs šādu iespēju novēršat!

Mēs to novērsīsim, Bob.

Pamēģiniet tikai nenovērst, velns parāvis! - sacīja Doni­gers. - Tāpēc ka šai firmai tagad ir trīs problēmas. Un Traubs

ir mazākā no tām. Pārējās divas ir pamatīgas. Ļoti pamatīgas.

•

•

Donigers vienmēr bija izcili tālredzīgs. Jau 1984. gadā viņš pārdeva TechGate, jo uzskatīja, ka mikroshēmas gaida strup­ceļš. Tolaik tas likās bezjēdzīgi. Mikroshēmu jauda ik pēc pus­otra gada dubultojās, kamēr to izmaksas divkārtīgi kritās. Ta­ču Donigers saprata, ka šis progress notiek, saspiežot kompo­nentus arvien ciešāk uz shēmas. Tas nevarēja turpināties mū­žīgi. Galu galā komponenti būs tik cieši kopā, ka shēmas ku­sīs no karstuma. Tas nozīmēja, ka datoru spējām ir robežas. Donigers zināja, ka sabiedrība pieprasīs arvien spējīgākus da­torus, taču neredzēja veidu, kā tādus attīstīt.

Aizkaitināts viņš atgriezās pie savas agrākās interešu jomas - pie supervadītāju magnētisma. Viņš nodibināja jaunu firmu, Advanced Magnetics, kurai piederēja vairāki patenti, kas bija būtiski, ražojot jaunos MRI jeb magnētiskās rezonanses attēlu aparātus, kas sāka revolucionarizēt medicīnu. Advanced Mag­netics saņēma ceturtdaļmiljonu dolāru atlīdzību par katru jau­no MRI aparātu. 'Tā bija "naudas govs"," Donigers reiz sacīja, "apmēram tikpat interesanta kā govs slaukšanas process." No- garlaikojies, meklēdams jaunus izaicinājumus, viņš 1988. ga­dā pārdeva šo firmu. Viņš tolaik bija divdesmit astoņus gadus vecs, un viņa kapitāls bija viens miljards dolāru. Taču viņš uz­skatīja, ka vēl nav sevi apliecinājis.

Nākamajā - 1989. gadā viņš nodibināja ITC.

•

Viens no Donigera varoņiem bija fiziķis Ričards Feinmens. Jau astoņdesmito gadu sākumā Feinmens prātoja, ka varētu būt iespējams radīt datoru, izmantojot atoma kvantu īpašības. Teorētiski šāds dators būtu miljardiem reižu jaudīgāks par jeb­kuru līdzšinējo datoru. Taču Feinmena ideja nozīmēja, ka jā­rada pavisam jauna tehnoloģija - tehnoloģija, kas jārada tukšā vietā, tehnoloģija, kas pārkāpj visus likumus. Tā kā neviens ne­spēja iedomāties, kā praktiski kvantu datoru radīt, Feinmena ideju drīz vien aizmirsa.

Tikai ne Donigers.

1989. gadā Donigers ķērās pie pirmā kvantu datora radīša­nas. Ideja bija tik radikāla - un tik riskanta -, ka publiski viņš nekad savus mērķus neizpauda. Jauno firmu viņš neizteiksmī­gi nosauca par ITC - International Technology Corporation. Tās galvēno mītni viņš iekārtoja Ženēvā, pārvilinādams daļu pēt­nieku no tuvējās CERN jeb Eiropas Elementārdaļiņu fizikas la­boratorijas.

Dažus turpmākos gadus nekas nebija dzirdams ne par Do- nigeru, ne par viņa firmu. Ļaudis uzskatīja, ka viņš ir devies atpūtā, ja vispār par viņu iedomājās. Galu galā bija visai pie­rasts, ka jauno tehnoloģiju nozares uzņēmēji pazūd no aprites, līdzko tikuši pie bagātības.

1994. gadā Time publicēja divdesmit piecu par četrdesmit gadiem jaunāko cilvēku sarakstu, kam pasaulē ir vislielākā ie­tekme. Roberta Donigera šai sarakstā nebija. Nevienu tas ne­interesēja; neviens viņu neatcerējās.

Tai pašā gadā viņš pārcēla ITC atpakaļ uz Savienotajām Val­stīm, iekārtojot laboratoriju Blekrokā, Ņūmeksikā, stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Albukerkes. Apķērīgam vērotājam būtu kritis acīs, ka viņš atkal ir pārcēlies uz vietu, kur sastopami daudzi fiziķi. Taču nekādu vērotāju nebija - ne apķērīgu, ne citādu.

Tāpēc neviens neievēroja, ka deviņdesmitajos gados ITC pa­kāpeniski, bet pamatīgi auga. Ņūmeksikas mītnē tika uzbūvē­tas jaunas laboratorijas, nolīgti jauni fiziķi. Donigera uzņēmu­ma valde paplašinājās no sešiem līdz divpadsmit locekļiem. Tie visi bija to uzņēmumu vadītāji, kas investējuši ITC, vai vienkārši finansisti, kas gatavi riskēt. Visi bija parakstījuši drakoniskus informācijas neizpaušanas līgumus, liekot ķīlā pamatīgu savu akciju daļu, piekrītot pēc pieprasījuma pakļauties melu detek­tora testam un atļaujot ITC bez iepriekšēja brīdinājuma noklau­sīties viņu telefonsarunas. Turklāt Donigers bija noteicis, ka minimālā investīcija ir trīssimt miljoni dolāru. Tāda, viņš nekau­nīgi paskaidroja, ir maksa par vietu valdē. - Jūs gribat zināt, kas man ir padomā, un jūs gribat būt līdzdalīgi tajā, ko mēs šeit darām. Tas maksā trešdaļu miljarda, vai nu jums tas pa­tīk, vai nepatīk. Man vienalga jebkurā gadījumā.

Taču viņam, protams, nebija vienalga. ITC tēriņu apjoms bija drausmīgs: deviņu gadu laikā viņi bija iztērējuši trīs mil­jardus. Un Donigers zināja, ka viņam vajadzēs vēl.

Problēma numur viens, - sacīja Donigers. - Mūsu finan­ses. Mums vajag vēl vienu miljardu, vēlams jau rīt. - Viņš pa­māja uz sēžu zāles pusi. - Tie tur nedos. Man viņi jāpiedabū apstiprināt trīs jaunus valdes locekļus.

Tajā kompānijā tas nebūs viegli, - bilda Gordons.

Zinu, - atteica Donigers. - Viņi redzēs izmaksu apjomu un tempu un gribēs zināt, kad tas beigsies. Viņi grib redzēt konkrētus rezultātus. Un tos es viņiem šodien parādīšu.

Kādus konkrētus rezultātus?

Triumfu, - sacīja Donigers. - Tie sīkperdeļi gribēs trium­fu. Satriecošus jaunumus par vienu no projektiem.

Krāmere ievilka elpu. Gordons sacīja: - Bob, visi projekti ir ilgtermiņa.

Vienam no tiem jābūt tuvu beigām. Piemēram, Dordoņai?

Tas nav ne tuvu beigām. Es neieteiktu šādu pieeju.

Man vajag triumfu, - noskaldīja Donigers. - Profesors Džonstons ar saviem jeilīšiem jau trīs gadus par mūsu piķi ganās pa Franciju. Mums vajadzētu būt kaut kam, ko no tā pa­rādīt.

Vēl ne, Bob. Šā vai tā mums vēl nav visa vajadzīgā zeme.

Mums pietiek zemes.

Bob…

Daiena aizbrauks. Viņa pratīs šos iespaidot.

Profesoram Džonstonam tas nepatiks.

Es nešaubos, ka Daiena tiks galā ar Džonstonu.

Viens no asistentiem pavēra konferenču telpas durvis un paskatījās gaitenī. - Tū līt! - ierēcās Donigers. Un viņš tiešām tūlīt devās uz durvīm.

Paskatījies pār plecu uz kolēģiem, viņš izmeta: - Izdariet to! -

iegāja zālē un aizvēra aiz sevis durvis.

•

Gordons ar Krāmeri gāja prom pa gaiteni. Uz grīdas klik- stēja Krāmeres augstie papēži. Gordons pameta skatienu lejup un redzēja, ka ļoti korektajam, melnajam Jil Sander kostīmam pieskaņotas melnas, pusslēgtas kurpes. Tas bija klasiskais Krā- meres tēls: vienlaikus pavedinošs un nepieejams.

Vai tu to iepriekš zināji? - jautāja Gordons.

Krāmere pamāja. - Bet ne pārāk ilgi. Viņš man pateica pirms stundas.

Gordons neteica neko. Viņš apvaldīja aizkaitinājumu. Gor­dons bija kopā ar Donigeru jau divpadsmit gadu, kopš Advan­ced Magnetics laikiem. ITC ietvaros viņš bija vadījis vērienīgu pētījumu norisi divos kontinentos, dučiem pieņēmis darbā fi­ziķus, ķīmiķus, datorspeciālistus. Viņam arī pašam nācās mā­cīties par metāliem - supervadītājiem, fraktāļu kompresiju, kvantu daļiņām un ātrplūsmas jonu apmaiņu. Viņam līdz nela­bumam nācās noņemties ar teorētiskās fizikas pētniekiem - tie ir visdraņķīgākie -, un tomēr tika sasniegtas arvien jaunas robežas; attīstība ritēja pēc grafika; izmaksu pārtēriņi bija atri­sināma apjoma. Taču, par spīti šiem panākumiem, Donigers joprojām īsti neuzticējās viņam.

Toties Krāmerei bija īpašas attiecības ar Donigeru. Sadar­bību ar firmu viņa bija sākusi kā advokāte. Donigers nosprie­da, ka šī speciāliste ir gan gudra, gan eleganta, un nolīga viņu. Nākamā gada laikā viņa bija Donigera mīļākā, un, kaut arī šis posms sen bija beidzies, Donigers joprojām ieklausījās viņas viedoklī. Gadu gaitā viņai bija izdevies novērst vairākas poten­ciālas krīzes.

Desmit gadus, - sacīja Gordons, - mums ir izdevies no­klusēt šo tehnoloģiju. Ja tā padomā, tas taču ir brīnums! Traubs bija pirmais starpgadījums, kad kaut kas izgāja no kontroles. Par laimi, tas nonāca pajolīga policista rokās un nekur neizpla­tīsies. Taču, ja Donigers steidzinās darbus Francijā, ļaudīm var rasties aizdomas. No tās Parīzes reportieres jau vajadzēja tikt vaļā. Ka tik Bobs nenorauj visus aizsegus.

Es zinu, ka viņš to visu ir apdomājis. Tā ir otra lielā pro­blēma.

Atklāšana publikai?

Jā. Rezultātu atklāšana.

Viņu tas neuztrauc?

Uztrauc. Bet izskatās, ka viņam ir kāds rīcības plāns šai situācijai.

Es ceru, - norūca Gordons. - Mēs nevaram rēķināties, ka pa mūsu netīro veļu vienmēr rakņāsies tikai pajolīgi policisti.

Nākamajā rītā policists Džeimss Voneka ieradās Makinlija slimnīcā, gribēdams satikt Beverliju Cosiju. Viņam likās, ka va­jadzētu pārbaudīt vakar mirušā veča sekcijas rezultātus. Viņam pateica, ka Beverlija uzgājusi uz MRI nodaļu trešajā stāvā. Tad nu arī viņš devās turp.

Viņš atrada Beverliju mazā smilškrāsas telpā pie balta ske­nera. Viņa runāja ar Kalvinu Čī, MRI tehniķi, kas sēdēja pie datora un citu pēc cita monitorā atvēra melnbaltus attēlus. At­tēlos bija redzama piecu apļu rinda. Čī secīgi virzoties pa attē­lu rindu, apļi kļuva arvien mazāki.

Kalvin, - sacīja Beverlija, - tas nav iespējams. Tas izska­tās pēc mākslīga darinājuma.

Tu man lūdz pārskatīt datus, - viņš teica, - un pēc tam tu man netici? Es tev saku, Beva, nekas te nav mākslīgs. Tā ir īs­tenība. Lūk, skaties uz otru roku!

Čī nospieda dažus taustiņus, un ekrānā parādījās horizon­tāls ovāls ar pieciem bāliem apļiem tā iekšpusē. - Redzi? Tā ir kreisās rokas delna vidusdaļas griezumā. - Viņš pagriezās pret Voneku. - Apmēram tā izskatītos, ja noliktu roku uz miesnie­ka bluķa un pa taisno pārcirstu.

Cik mīļi, Kalvin!

Nu, es gribu, lai visiem ir skaidrs.

Viņš atgriezās pie ekrāna. - Labi, pieturas punkti. Pieci ap­ļi ir pieci delnas kauli. Šitās te ir cīpslas, kas iet uz pirkstiem. Atcerieties, muskuļi, kas darbina delnu, lielākoties atrodas apakšdelmā! labi. Šis mazais aplītis ir radiālā artērija, kas caur locītavu piegādā delnai asinis. Tā. Tagad no delnas locītavas vir­zāmies pa šķērsgriezumiem ārup. - Attēli mainījās. Ovāls kļu­va šaurāks, un kauli attālinājās cits no cita, kā amēbai daloties. Tagad bija redzami četri aplīši. - Tā. Tagad mēs esam prom no delnas un redzam tikai pirkstus. Mazās artērijas katrā pirk­stā, kad virzāmies tālāk, sadalās, kļūst mazākas, bet jūs vēl va­rat tās saskatīt. Redzat? Šeit un šeit… Tā. Tagad virzāmies tā­lāk pirkstgalu virzienā, kauli kļūst lielāki, tas ir proksimālais posms, tā locītava… un tagad… vērojiet artērijas, skatieties, kā tās virzās!… posmu pa posmam… un tagad!

Voneka sarauca pieri. - Izskatās, ka nesakrīt. Tāds kā pār- lēciens.

Kaut kas ir pārlēcis, - sacīja Čī. - Arteriolas ir novirzīju­šās. Tās nesakrīt. Parādīšu vēlreiz. - Viņš atkārtoti parādīja ie­priekšējo posmu, tad nākamo. Skaidri redzams - sīciņo artēri­ju aplīši izskatījās palēkuši sānis. - Tāpēc jau tam džekam bija gangrēna pirkstos! Nebija asinsrites, tāpēc ka nesakrita arte­riolas. Tā nu tas ir!

Beverlija šūpoja galvu. - Kalvin…

Es tev saku. Ne jau tikai šeit, arī citās viņa auguma vie­tās. Tāpat sirdī. Viņš nomira no sirdstriekas? Nav brīnums, tā­pēc ka viņa sirds kambaru sienas arī nesakrīt.

Tie ir veci rētaudi, - sacīja Beverlija, purinādama galvu.

Kalvin, izbeidz! Viņam bija septiņdesmit viens gads. Lai kas bi­ja vainas viņa sirdij, tā bija darbojusies vairāk nekā septiņdesmit gadu. Tāpat rokas. Ja tiešām būtu šāda arteriolu nesakritība, vi­ņam jau sen tie pirksti būtu nokrituši. Taču nenokrita. Faktiski tā bija jauna kaite, palika sliktāk, kad viņš jau bija slimnīcā.

Tātad tu man gribi teikt, ka aparāts melo?

Citādi nevar būt. Vai tad tajā nevar gadīties reģistrēšanas kļūdas? Un vai mērogošanas programmatūrā negadās blusas?

Es pārbaudīju aparātu, Beverlij. Tas ir kārtībā.

Viņa paraustīja plecus. - Piedod, es tam neticu. Kaut kur jābūt kļūdai. Paklau, ja tu esi tik pārliecināts par savu taisnību, aizej uz patoloģijas nodaļu un pārbaudi pašu ķermeni!

Es gribēju to darīt, - sacīja Čī. - Līķis jau ir aizvests.

Tiešām? - ierunājās Voneka. - Kad?

Piecos no rīta. Atbrauca no viņa darbavietas.

Khm, tā darbavieta taču ir tālu, Sandijā, - sacīja Voneka.

Varbūt viņu vēl ved.

Ne, - Čī pašūpoja galvu. - Šorīt kremeja.

-Jā? Kur?

Galepas krematorijā.

Viņu kremēja šeit? Pie mums? - brīnījās Voneka.

Es jums saku, - teica Čī, - kaut kas ar šito veci ir baigi dīvains.

Beverlija Cosija sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņa lūkojās abos vīriešos. - Nekā dīvaina nav, - viņa sacīja. - Darbavieta tā rīkojās, tāpēc ka to visu varēja nokārtot pa telefonu. Piezva­nīja uz apbedīšanas kantori, tie atbrauca, savāca un kremēja. Tā taču notiek bieži, sevišķi tad, kad nav radu. Tāpēc nav, ko ākstīties: izsauc remontniekus, lai sataisa aparātu. Problēma

tev ir tikai ar MRI, un nekādas citas problēmas nav.

•

Džimijs Voneka gribēja pielikt Trauba lietai punktu, cik āt­ri vien iespējams. Taču, atgriezies traumpunktā, viņš ieraudzī­ja plastmasas maisu ar veča drēbēm un mantām. Nācās vien atkal zvanīt uz ITC. Šoreiz viņš runāja ar citu viceprezidentu - kādu mis Krāmeri. Doktors Gordons sēdēja sapulcē un nebija runājams.

Es zvanu sakarā ar doktoru Traubu, - viņš teica.

Jā… - Skumja nopūta. - Nabaga doktors Traubs! Tik brī­nišķīgs cilvēks!

Viņš šodien tika kremēts, taču pie mums vēl ir viņa per­soniskās mantas. Ko jūs gribētu, lai es ar tām daru?

Doktoram Traubam nav dzīvu radinieku, - sacīja mis Krā­mere. - Šaubos, vai šeit kādam vajadzētu viņa drēbes vai ko citu. Par kādām mantām ir runa?

Nu, kabatā viņam ir tāda kā shēma. Izskatās pēc baznī­cas vai varbūt klostera.

Khm…

Jūs zināt, kāpēc pie viņa varēja gadīties klostera shēma?

Nē, tiešām nevaru pateikt. Patiesību sakot, pēdējās dažās nedēļās doktors Traubs palika drusku savāds. Pēc sievas nā­ves viņam bija pamatīga depresija. Jūs esat pārliecināts, ka tas ir klosteris?

Nē, neesmu. Es nezinu, kas tas ir. Jūs gribat saņemt šo shēmu?

Nu, varbūt atsūtiet, ja nav grūti.

Un to keramisko mantu?

Keramisko mantu?

Viņam bija keramikas gabals. Tas ir kvadrātveida, vienu collu liels, uz tā ir ITC spiedodziņš.

Ak jā! Skaidrs. Tas nav nekas sevišķs.

Es brīnījos, kas tas tāds ir.

Kas tad tas varētu būt? Tā ir identifikācijas kartīte.

Pirmo reizi redzu tādu identifikācijas kartīti.

Tas ir jauns modelis. Mēs tās lietojam, lai tiktu stingras drošības telpās un tamlīdzīgi.

Jūs to arī gribat atpakaļ?

Ja tas nav pārāk apgrūtinoši… Zināt ko? Es jums pateikšu mūsu Federālā eksprespasta numuru; vienkārši ielieciet tos ap­loksnē un iemetiet pastkastē!

Džimijs Voneka nolika klausuli un nodomāja: "Blefo."

Viņš piezvanīja Tēvam Groganam, vietējās katoļu draudzes priesterim, un izstāstīja viņam par shēmu un tās apakšā pie­rakstīto saīsinājumu: mon.ste.mere.

Tas būs Sentmēras klosteris, - nevilcinoties paziņoja priesteris.

Tātad tas ir klosteris?

Katrā ziņā. *

-Kur?

To gan es nezinu. Spāņu vārds tas nav. Mere franciski ir "māte". Svētā Māte nozīmē Jaunavu Mariju. Varbūt tas ir Lui- ziānā.

Kā es to varētu sameklēt? - jautāja Voneka.

Man te kaut kur ir klosteru saraksts. Dodiet man pāris stundinu laika, un es to sameklēšu.

Piedod, Džimij! Es te nekā dīvaina nesaskatu.

Karloss Čavess, Galepas policijas priekšnieka palīgs, vīrs tu­vu pensijas gadiem, bija Džimija Vonekas darbaudzinātājs no pašiem sākumiem. Tagad viņš sēdēja atzvēlies, uzslējis zāba­kus uz galda, un ar ļoti skeptisku izteiksmi klausījās savā au­dzēknī.

Nu bet klausies! - teica Voneka. - Viņi savāc to vīru pie Korazonas kanjona, plānprātīgu un nemierīgu, taču viņam nav ne saules dūriena, ne dehidrācijas, ne iedeguma.

Tātad viņš tur pamests. Radiņi izgrūduši no mašīnas.

Nē. Nav nekādu radiņu.

Labi, tad viņš pats tur aizbraucis.

Neviens nav redzējis mašīnu.

Kas ir neviens?

Cilvēki, kas viņu savāca.

Čavess nopūtās. - Vai tu pats aizbrauci uz Korazonas kan­jonu un meklēji to mašīnu?

Voneka mirkli vilcinājās. - Nē.

Tātad tu noticēji vienai liecībai.

-Jā, tā laikam ir.

Laikam? Tātad mašīna joprojām varētu būt tur.

Varētu būt. Jā.

Labi. Kāda bija tava nākamā rīcība?

Es piezvanīju uz viņa firmu, ITC.

Un ko viņi tev pateica?

Viņi teica, ka šim vīrietim bijusi depresija, tāpēc ka miru­si viņa sieva.

Loģiski.

Nezinu vis, - sacīja Voneka, - tāpēc ka es piezvanīju uz to daudzdzīvokļu māju, kur Traubs dzīvoja; parunāju ar pārvald­nieku. Viņa sieva mirusi pirms gada.

Tātad tas notika tuvu viņas nāves gadadienas datumam, vai ne? Tad jau tas parasti notiek, Džimij.

Es domāju, man vajadzētu aizbraukt un parunāt ar tiem cilvēkiem ITC.

Kāpēc? Viņi ir divsimt piecdesmit jūdžu no vietas, kur to veci atrada.

Es zinu, bet…

Bet ko? Cik bieži mums gadās tūristi, kas netiek prom no rezervāta? Trīs četras reizes gadā? Un pusē gadījumu viņus at­rod beigtus, vai ne? Vai arī viņi nomirst pēc tam, vai ne?

-Jā…

Un tam vienmer ir viens no diviem iemesliem. Vai nu viņi ir ķertie no Jaunā laikmeta sektas, kas brauc satikties ar ērgļu dievu un viņiem saplīst auto; vai arī viņi cieš no depresijas. Viens no diviem. Šis vecis cieta no depresijas.

Tā vini saka.

Tāpēc ka nomira viņa sieva. Ei, es tam ticu! - Karloss no­pūtās. - Dažiem no tā rodas depresija, daži lēkā no priekiem.

Taču paliek neatbildēti jautājumi, - sacīja Voneka. - Kaut kāda shēma un keramisks žetons.

Džimij, neatbildēti jautājumi paliek vienmēr. - Čavess pie­miegtām acīm paskatījās viņā. - Kas ar tevi notiek? Tu centies atstāt varenu iespaidu uz to mīlīgo dakterīti?

Kādu dakterīti?

-Tu zini, par ko es runāju.

Nē jel, sasodīts! Viņa domā, ka tur nekas neslēpjas.

Viņai taisnība. Liecies mierā!

Bet…

Džimij… - Karloss Čavess šūpoja galvu. - Klausi mani! Lie­cies mierā!

-Labi.

Es to nopietni saku.

Labi, - teica Voneka. - Es likšos mierā.

•

Nākamajā dienā Šiprokas policija aizturēja trispadsmitgadī- gu pusaudžu bariņu; tie vizinājās ar auto, kam bija Ņūmeksi- kas numurs. Cimclu nodalījumā atrastā tehniskā pase bija uz DžozefaTrauba vārda. Puikas sacīja, ka viņi atraduši auto ceļa malā aiz Korazonas kanjona, atslēga bijusi aizdedzē. Puikas bija iereibuši, auto salons piedrazots un lipīgs no izlaistītā alus.

Voneka neredzēja vajadzību braukt un to visu apskatīt.

•

Aiznākamajā dienā viņam atzvanīja Tēvs Grogans. - Es jums meklēju to klosteri, - viņš sacīja, - bet nekur pasaulē tāda Sent- mēras klostera nav.

Skaidrs, - noteica Voneka. - Paldies! - Ko padarīsi, tas jau bija gaidāms. Vēl viens strupceļš.

Kādreiz klosteris ar šādu nosaukumu bijis Francijā, taču tas nodedzināts līdz zemei jau četrpadsmitajā gadsimtā. Dru­pas vien palikušas. Tagad gan tur veic izrakumus arheologi no Jeilas un no Tulūzas universitātes. Bet es nedomāju, ka viņi diži daudz atradīs.

Khm… - Taču tad viņš atcerējās vienu no frāzēm, ko vecis pirms nāves bija izmetis. Vienu no tām bezjēdzīgajām atska­ņām. "Jeilieši Francijā veltīgi šancēja!" Kaut ko tādā garā…

Kur tas klosteris atrodas?

Tas ir dienvidrietumu Francijā, pie Dordoņas upes.

Dordoņas? Dordonjas? Kā pareizi jāraksta? - jautāja Vo­neka.