Laika robeža

27:27:22

Četrdesmit minūtes kāpuši pa mežainu nogāzi uz ziemeļ­austrumiem no Kastelgāras, viņi beidzot bija nonākuši kalna galotnē, šā apvidus augstākajā vietā. Te varēja piestāt, atvilkt elpu un palūkoties lejup.

Ak dievs! - Skata aizgrābta, Keita noelsās.

Viņi skatījās uz upi un uz klosteri otrā krastā. Taču visvai­rāk viņu uzmanību piesaistīja nepieejamā pils augstu virs klos­tera: Larokas cietoksnis. Tas bija milzīgs! Vakaram satumstot, pilī vismaz simt logos dega gaisma, gar mūri bija izliktas lāpas. Tomēr, par spīti spožajām gaismām, cietoksnis bija draudīgs. Ārējie mūri melni slējās virs aizsarggrāvja stāvošā ūdens. Iekš­pusē bija vēl viens mūra loks ar vairākiem torņiem, un pati pils tieši vidū, tai bija liela zāle un tumšs taisnstūrains tornis, kas slējās vairāk nekā simt pēdu augstumā.

Nu, vai atgādina mūsdienu Laroku? - Mareks uzbilda Keitai.

It nemaz! - Viņa papurināja galvu. - Viņa ir tik milzonīga! Tagad jau ir palicis tikai viens ārējais mūris. Te ir divi, tas pa­pildu loks nemaz nav saglabājies.

Cik man zināms, - sacīja Mareks, - ar spēku šo cietoksni nekad nevienam nav izdevies ieņemt.

Var saprast, - teica Kriss. - Paskat, kāds izvietojums!

Austrumu un dienvidu pusē cietoksnis bija celts uz kaļķak­mens klints, no kuras līdz Dordoņai sniedzās kraujš piecsimt pēdu kritums. Rietumos, kur klints nebija tik stāva, pils pievār­tē bija uzbūvēti pilsētiņas akmens nami, taču ikviens, kurš do­tos pa ceļu cauri pilsētiņai, galu galā atdurtos pret platu aiz- sarggrāvi un vairākiem paceļamiem tiltiem. Ziemeļos nogāze bija vēl lēzenāka, taču tur bija nocirsti visi koki, atstājot klaju lauku, - pašnāvniecisks būtu tas karapulks, kurš iedomātos tu­voties no šīs puses.

Mareks izstiepa roku. - Skatieties tur! - viņš teica.

Karavīru pulciņš pustumsā tuvojās pilij pa zemesceļu no rie­tumu puses. Divi vadošie bruņinieki turēja lāpas, un to gais­mā viņiem izdevās sasprindzinoties saskatīt, ka šie jātnieki ir lords Olivers, sers Gijs, Profesors un pārējie Olivera bruņinie­ki, kas jāja divās rindās. Viņi bija tik tālu, ka pazīt varēja tikai pēc auguma un stājas, taču vismaz Krišam nebija ne mazāko šaubu par to, ko viņš redzēja.

Viņš nopūtās redzot, ka jātnieki šķērso paceļamo tiltu pār aizsarggrāvi un izjāj cauri lielam vārtu namam ar diviem pus- apaļiem tornīšiem - tā sauktajiem dubult-D vārtiem, jo tornī- ši, no augšas skatoties, tiešām atgādināja D burtus. Sargkareiv­ji no torņiem nolūkojās atjājējos.

Aiz vārtu nama jātnieki nonāca slēgtā pagalmā. Tur bija uz­celtas vairākas garas koka ēkas. - Tās ir karavīru barakas, - sacīja Keita.

Šķērsojusi šo pagalmu, grupa pa otru tiltu pārjāja pāri ot­ram aizsarggrāvim, nonākot otrā vārtu namā ar vēl lielāku tor­ņu pāri: šie bija trīsdesmit pēdu augsti, daudzās šaujamlūkās spīdēja gaisma.

No zirgiem viņi nokāpa tikai pašā pils iekšpagalmā. Olivers

veda Profesoru uz lielo zāli; viņi nozuda iekštelpās.

•

- Profesors teica: ja mēs tiksim šķirti, tad mums jāiet uz klosteri un jāsameklē brālis Marsels, kam ir atslēga. Droši vien viņš domāja atslēgu uz slepeno eju, - sacīja Keita.

Mareks pamāja. - To mēs arī darīsim. Drīz būs pavisam tumšs. Tad varēsim iet.

Kriss paskatījās lejup pa kalna nogāzi. Tumšajos laukos viņš redzēja karavīru grupiņas, izvietojušās līdz pat upes krastam. Viņiem būs jātiek garām visiem šiem karavīriem. - Tu gribi iet uz klosteri naktī?

Mareks pamāja. - Lai cik tas izskatītos bīstami, - viņš tei­ca, - rit no rīta būs vēl sliktāk.

Mēnesnīcas nebija. Debesis bija melnas un zvaigžņotas, tikai paretam tajās aizslīdēja kāds mākonis. Mareks veda viņus lejup tumšajā ainavā, garām degošajai Kastelgārai. Kriss pār­steigts atklāja, ka, acīm pierodot, zvaigžņu gaismā var redzēt gluži labi. Droši vien tāpēc, ka gaiss nav piesārņots, viņš no­domāja. Viņš atcerējās lasīto, ka agrākajos gadsimtos Venera bijusi redzama pie debesīm arī dienā, tāpat kā tagad mēness. Protams, nu jau simtiem gadu tas nav iespējams.

Viņš bija ari pārsteigts par pilnīgo klusumu naktī. Visskaļā­kie dzirdamie trokšņi bija viņu pēdu švīkstoņa zālē un aizskar­to krūmelu iečabēšanās. >

- Iesim uz taku, - čukstēja Mareks. - Pēc tam lejā uz upi.

Iešana bija lēna. Mareks bieži apstājās, noliecies pie zemes, pāris minūšu ieklausījās un tikai tad gāja tālāk. Pagāja gandrīz stunda, līdz viņi nonāca pie zemjainās takas, kas veda no pil­sētiņas uz upi. Taka blāvi iezīmējās iepretī tumšajai zālei un krūmājiem ap to.

Šeit Mareks apstājās un apsēdās. Ap viņiem valdīja pilnīgs klusums. Bija dzirdama tikai viegla vējiņa pūsma. Kriss kļuva nepacietīgs, gribēja drīzāk iet. Kad gaidīts bija veselu minūti, viņš sāka slieties kājās.

Mareks atspieda viņu atpakaļ un pielika pirkstu pie lūpām.

Kriss ieklausījās. Jā, ne tikai vējiņš bija dzirdams. Kaut kur skanēja arī cilvēku čuksti. Viņš sasprindzināja dzirdi. Kaut kur priekšā kāds klusi ieklepojās. Vēl viens kāsiens, jau tuvāk, viņu ceļa pusē.

Mareks norādīja pa kreisi un pa labi. Kriss redzēja vāri pa­zibam sudrabu - bruņas zvaigžņu gaismā - starp krūmiem pie takas.

Kaut kas iečabējās vēl tuvāk.

Karavīri abās takas pusēs gaidīja slēpnī.

Mareks rādīja, ka jāatgriežas, no kurienes nākuši. Viņi klu­si atstāja taku.

Kur tagad? - čukstēja Kriss.

Jāturas nostāk no takas. Iesim pie upes no austrumiem. Uz to pusi. - Mareks norādīja, un viņi devās ceļā.

Kriss tagad bija sasprindzis, centās ieklausīties ikkatrā trok­snītī. Viņu pašu soļi bija tik skaļi, ka noslāpēja visas citas ska­ņas. Tagad viņš saprata, kāpēc Mareks bija dk bieži stājies. Ti­kai tā varēja pārliecināties, vai tuvumā nav kāds cits.

Viņi aizgāja divsimt jardu prom no takas, tad nogriezās uz upes pusi, virzīdamies caur laukiem, kur bija izcirsts mežs. Kaut arī bi­ja gandrīz pilnīgi melna tumsa, Kriss jutās neaizsargāts. Laukus ierobežoja zemi akmens žogi, tātad vismaz kaut kāds aizsegs bija pieejams. Tomēr sajūta bija nedroša, un, kad viņi atkal nonāca krū­mājos, kur bija pavisam tumšs, viņš atviegloti nopūtās.

•

•

Šī klusā, melnā pasaule viņam bija pilnīgi sveša, tomēr viņš ātri tai pielāgojās. Pat vissīkākajās kustībās, vismazākajos trok­snīšos slēpās briesmas. Kriss gāja salīcis, sasprindzis, piesar­dzīgi sperdams katru soli, nemitīgi grozīdams galvu te pa labi, te pa kreisi.

Viņš jutās kā meža zvērs un atcerējās, kā Mareks pils ista­bas cīniņā bija atiezis zobus - gluži kā pērtiķis. Viņš paskatījās uz Keitu un redzēja, ka arī tā ir tikpat salīkusi un saspringusi.

Nezin kāda iemesla pēc Kriss pēkšņi sāka domāt par semi­nāra telpu Jeilas universitātes Pībodija muzeja otrajā stāvā. Tajā bija krēmkrāsas sienas, pulēta tumša koka apdare, un aspiran­ti sēdēja ap garu galdu un strīdējās: par to, vai procesuālā ar­heoloģija ir pirmām kārtām vēsturiska vai pirmām kārtām ar­heoloģiska; vai formālie kritēriji ir svarīgāki par lietiskajiem; vai izcelsmes doktrīnās neslēpjas iesīkstējuši aizspriedumi.

Nav brīnums, ka viņi strīdējās. Šie jautājumi bija tīras ab­strakcijas, tās sastāvēja tikai un vienīgi no tukša gaisa - kaut ari sakarsēta. Šīs tukšās diskusijas nevarēja vest ne pie kāda rezultāta; jautājumi bija neatbildami. Un tomēr sarunas bija ļo­ti intensīvas, emociju pārpilnas! Kur šīs kaislības radās? Vai ne­bija vienalga? Tagad viņš vairs nevarēja atcerēties, kāpēc tas viss bija licies tik svarīgi.

Akadēmiskā pasaule likās atkāpjamies tālumā, tā izbalēja at­miņā, kamēr viņš pa tumšo nogāzi gāja uz upi. Tomēr, lai cik stipras bailes viņš juta šai vakarā, lai cik saspringts un dzīvībai bīstams bija šis gājiens, tajā jautās kaut kas ļoti īstens un ie­drošinošs, pat uzmundrinošs un…

Kaut kur noknikšķēja zariņš. Viņš sastinga.

Ari Mareks un Keita sastinga.

Krūmos pa kreisi nočabēja lapas, atskanēja tāds kā īss rū­ciens. Viņi palika nekustīgi. Mareks sažņaudza zobena spalu.

Un viņiem garām paslīdēja neliels tumšs mežacūkas siluets.

- Vajadzēja nožmiegt, - čukstēja Mareks. - Es esmu izsalcis.

Viņi turpināja ceļu, un tad Kriss aptvēra, ka ne jau viņi bija izbiedējuši ruksi. Tagad viņš skaidri saklausīja daudzu skrejo­šu soļu troksni. Čabēja, švīkstēja krūmu lapotnes, kad skrējēji lauzās tām cauri. Tuvodamies.

•

Mareks sarauca pieri.

Viņš tumsā redzēja pietiekami labi, lai brīžiem manītu pazi­bam bruņu metālu. Izskatījās, ka tur ir septiņi vai astoņi kara­vīri, kas steidzīgi virzījās uz austrumiem, palaikam noslēpda­mies krūmos un klusi nogaidīdami.

Kas te, sasodīts, notika?

Šie karavīri bija pie zemjainās takas un gaidīja viņus. Tagad viņi gāja uz austrumiem, lai būtu priekšā tur.

Kāpēc?

Viņš palūkojās uz Keitu, kas bija notupusies viņam blakus. Viņa izskatījās nobijusies.

Kriss uzsita Marekam uz pleca. Kriss papurināja galvu - lai klusē! - un izteiksmīgi norādīja arī uz ausi.

Mareks pamāja, ieklausījās. Sākumā viņš dzirdēja tikai vē­ju. Viņš neizpratnē paskatījās uz Krišu, kas ar žestu parādīja, lai piesit pie auss, proti, lai ieslēdz aparātiņu.

Mareks piesita pie auss.

Pēc maza ieslēgšanās čerkstiņa viņš neko nedzirdēja. Viņš paraustīja plecus, bet Kriss ar augšupvērstām delnām rādīja, lai pagaida. Mareks gaidīja. Tikai pēc dažiem klusas klausīša­nās mirkļiem viņš sāka sadzirdēt klusu, ritmisku otra cilvēka elpu.

Viņš paskatījās uz Keitu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa pamāja. Viņš pavērās Krišā. Tas arī pamāja. Visi saprata: ne­viens lai netaisa nekādu troksni.

Mareks atkal saspringti ieklausījās. Viņš joprojām dzirdēja aparātiņā kluso elpošanas skaņu.

Taču tā nenāca ne no viena no viņiem.

»

No kāda cita.

Kriss čukstēja: - Andrē! Tas ir pārāk bīstami! Nešķērsosim šonakt upi!

Labi, - atčukstēja Mareks. - Iesim atpakaļ uz Kastelgāru un pārlaidīsim nakti tur. Paslēpsimies kaut kur pie mūriem.

-Jā, sarunāts.

Ejam.

Viņi tumsā pamāja cits citam, tad piesita pie auss un izslē­dza katrs savu aparātiņu.

Viņi notupās un gaidīja.

Pēc dažiem mirkļiem viņi dzirdēja, ka karavīri atsāk savu gājumu, viņi atkal lauzās caur krūmiem. Šoreiz viņi gāja kal­nup - atpakaļ uz Kastelgāru.

Viņi nogaidīja vēl piecas sešas minūtes un tad devās lejup,

projām no Kastelgāras.

» •

Pie svarīgā atklājuma pirmais bija nonācis Kriss. Vakarā, kāpjot lejā no kalna, viņš bija aizgainījis no auss odu un ar šo kustību netīšām ieslēdzis auss aparātiņu; neilgi pēc tam viņš bija dzirdējis kādu nošķaudāmies.

Un neviens no viņiem nebija šķaudījis.

Dažus brīžus vēlāk viņi bija uzdūrušies mežacūkai, un tad viņš izdzirdēja kādu piepūlē paātrināti elpojam. Keita un Ma­reks tobrīd bija kopā ar viņu un vispār nekustējās.

Tieši tad viņš skaidri saprata, ka auss aparātiņš ir arī kādam citam, un, tagad pārdomājot, viņam radās apjausma, kas tas va­rētu būt par aparātiņu. Gomesas. Kāds to droši vien paņēmis no Gomesas nocirstās galvas. Vienīgā problēma ar šo variantu…

Mareks piebikstīja viņam un rādīja uz priekšu.

Keita smaidīdama rādīja paceltu īkšķi.

•

•

Gar upes krastu ņirbinājās sīksīki vilnīši. Vispār Dordoņa šeit bija plata un rāma; pretējo krastu tumsā tikpat kā nevarē­ja redzēt; tur neskaidri melnēja koku un biezu krūmāju līnija. Nekādas kustības nebija redzamas. Paveroties augšup, pret straumi, Kriss tik tikko spēja samanīt dzirnavu tilta tumšās kontūras. Viņš zināja, ka naktī dzirnavas ir slēgtas, jo pat sve­ces liesmiņa varētu izraisīt sprādzienu miltu putekļiem pārpil­najā gaisā. Tāpēc darbi ritēja tikai dienas gaismā.

Mareks piedūrās Kriša rokai un rādīja uz pretējo krastu. Kriss paraustīja plecus; viņš neko neredzēja.

Mareks rādīja atkal.

Samiedzis acis, Kriss pamanīja četras baltas dūmu strēlītes ceļamies debesīs. Bet, ja tās nāca no ugunskuriem, kāpēc ne­bija redzama uguns?

Viņi gāja gar krastu augšup un pēc kāda laiciņa ieraudzīja pie krasta piesietu laivu. Straumē zvārodamās, tā skārās pie upes dibena akmeņiem. Mareks lūkojās uz pretējo krastu. Ta­gad viņi bija drusku attālinājušies no dūmiem.

Viņš rādīja uz laivu. Vai riskēt?

Kriss zināja, ka otra iespēja ir šķērsot upi peldus. Nakts bija auksta, un viņam negribējās mērcēties. Viņš pamāja uz laivas pusi.

Keita ari.

Viņi sakāpa iekšā, un Mareks klusi pārairēja viņus pāri Dordonai.

Keita sēdēja blakus Krišam un domāja par viņu sarunu, pirms dažām dienām šķērsojot šo pašu upi. Pirms cik dienām tas īsti bija? Padomājot izrādījās, ka tikai pirms divām. Sajuta gan bija tāda, ka pagājušas jau vairākas nedēļas.

Viņa, samiegusi acis, vēroja pretējo krastu - vai nebūs re­dzama kāda kustība. Kaut ari laiva bija tikai tumšs veidols tum­šā ūdenī uz tumša kalna fona, tā tomēr būtu redzama, ja kāds skatītos.

Tomēr likās, ka neviens neskatās. Otrs krasts jau bija tu­vāk, un drīz vien laiva šņākdama ieslīdēja krasta niedrājā un pēdīgi atdūrās smiltīs. Viņi izkāpa ārā un ieraudzīja šauru zem- jainu taku gar upes krastu. Mareks pielika pirkstu pie lūpām un devās lejup pa taku. Viņš gāja dūmu virzienā.

Biedri piesardzīgi sekoja.

Pēc dažām minūtēm atbilde bija rokā. Gar upes krastu bija ik pa gabaliņam iekurti četri ugunskuri. Tiem apkārt bija uz­bērti nelieli valnīši, nostiprināti ar salauztu bruņu gabaliem, tā ka redzami bija tikai dūmi.

Neviena karavīra gan nebija.

- Vecs triks, - pačukstēja Mareks. - Ugunskuri maldina at­tiecībā uz spēku izvietojumu.

Keitai nebija īsti skaidrs, ko ar šo "veco triku" varētu panākt. Varbūt radīt iespaidu par lielāku spēku un karotāju skaitu, nekā uzbrucējiem patiesībā bija. Mareks veda viņus gar atstāto uguns­kuru rindu uz vairākiem citiem, tālāk pie upes. Viņi bija tuvu pie ūdens, dzirdēja vilnīšu skalošanos. Kad viņi tuvojās pēdējam ugunskuram, Mareks pēkšņi apmetās uz papēža un notupās. Arī Keita un Kriss notupās, un tad viņi izdzirdēja balsis, kas dziedā­ja dzērāju dziesmu ar daudziem atkārtojumiem; piedziedājumā bija teikts: "Alus manim miegu dara, alum ira tāda vara…"

Tas turpinājās bezgalīgi. Ieklausījusies Keita nosprieda, ka dziesma ir visai līdzīga vienai otrai vēl šodien dziedātajai. Pa­ceļot galvu, viņa varēja saredzēt pusduci karavīru zaļganmel- nos tērpos. Viņi sēdēja ap ugunskuru, dzēra un skaļi dziedāja. Varbūt viņiem bija pavēlēts taisīt lielu troksni, lai attaisnotu daudzos ugunskurus.

Mareks pamāja, ka jādodas atpakaļ. Viņi pavirzījās nostāk, tad Mareks aizveda viņus pa kreisi, projām no upes. Pie upes atrodamais koku aizsegs palika aiz muguras, un tagad viņi at­kal gāja pa klajiem laukiem. Keita aptvēra, ka tie ir tie paši lau­ki, kuros viņi bija no rīta. Drīz vien pa kreisi jau varēja manīt vārās dzeltenas gaismiņas klostera augšējos logos. Tur droši vien strādāja mūki. Tieši priekšā bija zemnieku māju salmu jumtu kontūras.

Kriss norādīja uz klosteri. Kāpēc viņi neiet turp?

Mareks ar žestu paskaidroja: visi guļ.

Kriss paraustīja plecus: nu un tad?

Mareks rādīja pamošanos, iztrūkšanos. Likās, viņš gribēja paust, ka ierašanās nakts vidū izraisīs sajukumu.

Kriss atkal paraustīja plecus.

Mareks pašūpoja rādītājpirkstu: nav laba ideja. - No rīta, - viņš pačukstēja.

Kriss nopūtās.

Mareks pagāja garām zemnieku mājām, līdz nonāca pie kā­das izdegušas būdas - te bija tikai četras sienas un melnas jum­ta siju paliekas. Durvis bija vaļā, uz tām - sarkana svītra. Ma­reks ieveda viņus iekšā. Keita tumsā tikpat kā nevarēja saredzēt sarkano svītru.

Būdā bija izaugusi gara zāle; mētājās daži sasisti māla trau­ki. Mareks sāka čamdīties pa zāli, līdz uzgāja divus podus ar apdauzītām malām. Keitai tie atgādināja naktspodus. Mareks uzmanīgi nolika tos uz apdegušas palodzes. - Kur mēs gulē­sim? - čukstēja Keita.

Mareks norādīja uz zemi.

- Kāpēc mēs nevaram iet uz klosteri? - viņa čukstēja, rādī­dama, ka virs galvas taču klaja debess. Nakts bija auksta. Viņa bija izsalkusi. Viņa ilgojās pēc slēgtas telpas komforta.

Nav droši, - atčukstēja Mareks. - Gulēsim šeit.

Viņš nogūlās zemē un aizvēra acis.

Kāpēc nav droši? - jautāja Keita.

Tāpēc, ka kādam svešam ir auss aparātiņš. Un viņi zina, kurp mēs dodamies.

Es deši gribēju ar tevi parunāt par… - iesāka Kriss.

Ne tagad, - neatvērdams acis, atteica Mareks. - Guli!

Keita nogūlās - un Kriss viņai blakus. Keita piespiedās

viņam ar muguru. Tas bija tikai siltuma pēc. Te bija sasodīti auksts.

Viņa dzirdēja tālumā ducinām pērkonu.

•

Drusku pēc pusnakts sāka līt. Keita juta lāses sitamies sejā un piecēlās, kad sākās īsts gāziens. Paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja nelielu griestu fragmentu, kas nebija pavisam node­dzis. Viņa aizgāja zem tā, apsēdās pie pašas sienas un iekārto­jās - atkal cieši kopā ar Krišu. Pienāca Mareks, nogūlās viņiem pie kājām un uzreiz atkal aizmiga. Keita redzēja, ka lietus lā­ses pil viņam uz vaigiem, bet Mareks jau krāca.

Rita saulē virs pakalniem cēlās seši gaisa baloni. Pulkste­nis bija gandrīz vienpadsmit. Uz viena no baloniem bija zigza- ga raksts, kas Sternam atgādināja navaho smilšu gleznas.

Man ļoti žēl, - sacija Gordons, - bet atbilde ir "nē". Jūs nevarat doties uz turieni šajā paraugmodelī, Deivid. Tas tomēr būtu pārāk bīstami.

Kāpēc? Man likās, ka tas viss bija ļoti droši. Drošāk nekā vadīt mašīnu. Kur slēpjas briesmas?

Es jums stāstīju, ka mums nav transkripcijas kļūdu - kļū­das, kas var gadīties atjaunošanas procesā, - sacīja Gordons. - Faktiski tas nav gluži precīzi.

-Jā?

Pareizak būtu sacīt, ka mes nevaram atrast nekādās kļū­du pēdas. Tomēr tās droši vien parādās katra brauciena laikā. Tās vienkārši ir pārāk sīkas, lai tās varētu pamanīt. Taču, tāpat kā ar radiāciju, arī transkripcijas kļūdas uzkrājas. Pēc viena brauciena neko nevar redzēt, bet pēc desmit vai divdesmit braucieniem tās jau kļūst manāmas. Tā var būt svītriņa uz ādas, kas atgādina rētu. Vai arī svītriņa acs radzenē. Vai arī var sākt izpausties, piemēram, diabēta vai asinsrites traucējumu simp­tomi. Kad tas notiek, vairs nedrīkst doties jaunos braucienos. Tāpēc ka nevar atļauties problēmu saasināšanos. Tas nozīmē, ka braucienu limits ir izsmelts.

Un tas ir noticis?

-Jā. Ar dažiem laboratorijas dzīvniekiem. Un ar dažiem cil­vēkiem. Ar celmlaužiem - tiem, kas lietoja šo paraugmodeli.

Sterns brīdi vilcinājās. - Kur šie cilvēki tagad ir?

Lielākā daļa vēl ir šeit. Strādā pie mums. Taču braucie­nos vini vairs nedodas. To vini nevar.

> >

Labi, - noteica Sterns, - bet es runāju tikai par vienu braucienu.

Un mēs ļoti ilgi neesam lietojuši šo aparātu un neesam to kalibrējuši, - turpināja Gordons. - Varbūt tas darbojas, kā nā­kas, bet varbūt ne. Padomājiet: ja nu jūs dodades turp, ieroda­ties tūkstoš trīs simti piecdesmit septītajā gadā un atklājat, ka transmisijas kļūdas ir pārāk lielas, lai atgrieztos. Tāpēc ka ne­varētu riskēt ar jaunām kļūdām.

Jūs sakāt, ka tad man būtu jāpaliek tur. -Jā.

Vai tas ar kādu agrāk jau ir noticis? - jautāja Sterns.

Gordons ieturēja pauzi. - Varbūt.

Jūs gribat teikt, ka ari tieši tagad tur kāds ir?

Varbūt, - atkārtoja Gordons. - Mēs neesam par to pārlie­cināti.

Bet to taču ir ļoti svarīgi zināt! - pēkšņi iejūsmojies, iz­saucās Sterns. - Jūs rnan sakāt, ka varbūt tur jau kāds ir, kas varētu viņiem palīdzēt.

Es nezinu, - sacīja Gordons, - vai no šā konkrētā cilvēka var gaidīt palīdzību.

Bet vai mums nevajadzētu viņiem to paziņot? Brīdināt?

Mums nav nekādu iespēju kontaktēties ar viņiem.

Bet es domāju, - sacīja Sterns, - ka tomēr ir tāda iespēja.