Laika robeža

EPILOGS

Lietus sīpinājās pār pelēcigo Anglijas ainavu. Vējstikla tīrī­tāji šļūkāja turp un atpakaļ. Edvards Džonstons šofera sēdeklī paliecās uz priekšu un, samiedzis acis, centās labāk pārredzēt apkaimi. Te bija zemi, tumšzaļi pakalni, īpašumu robežas iezī­mēja tumši dzīvžogi, viss lietus izplūdināts. Pēdējā ferma bija gadījusies ceļā pirms pāris jūdzēm.

Džonstons sacīja: - Elsij, tu esi pārliecināta, ka šis ir parei­zais ceļš?

Pilnīgi, - atteica Elsija Kastnere, viņai klēpī atvērts gulē­ja ceļu atlants. - Četras jūdzes pēc Čīthemas pagrieziena uz Bišopsveilu, tātad pēc vienas jūdzes jābūt, tur, labajā pusē.

Viņa rādīja uz nolaidenu pakalnu, uz kura auga daži ozoli.

Es neko neredzu, -110 aizmugurējā sēdekļa sacīja Kriss.

Vai gaisa kondicionētājs ir ieslēgts? - jautāja Keita. - Man ir karsti. - Viņa bija septītajā grūtniecības mēnesī, un viņai vien­mēr bija karsti.

Jā, ir ieslēgts, - atbildēja Džonstons.

Līdz galam?

Kriss mierinoši papliķēja pa viņas ceļgalu.

Džonstons brauca lēni, lūkodams pēc jūdzes stabiņa ceļma­lā. Lietus mazinājās. Redzamība kļuva labāka. Un tad Elsija iz­saucās: - Re, kur ir!

Kalna galotnē iezīmējās apdrupušu mūru četrstūris.

-Tas?

Tā ir Elthemas pils, - viņa apstiprināja. - Pareizāk sakot, pilsdrupas.

Džonstons apturēja auto ceļmalā un izslēdza dzinēju. Elsija lasīja no ceļveža: "Pili cēlis Džons d'Elthems vienpadsmitajā gadsimtā, vēlāk tā vairākkārt pārbūvēta. Ievērojamas ir drupas no divpadsmitā gadsimta, kā ari kapela angļu gotikas stilā, kas celta četrpadsmitajā gadsimtā. Pils nav saistīta ar Elthemas pili Londonā, kas ir no vēlāka perioda."

Lietus tikpat kā vairs nelija, tik pa kādai pilei ar vēju. Džon­stons atvēra auto durvis, izkāpa un ievīstījās ciešāk lietusmē­teli. Elsija izkāpa pasažiera pusē un pasita padusē plastmasas dokumentu mapi. Kriss apskrēja apkārt mašīnai, atvēra Keitai durvis un palīdzēja viņai izkāpt. Viņi pārkāpa pāri zemai mūra atliekai un devās kalnup, uz pili.

Drupas bija pamatīgākas, nekā likās, no ceļa skatoties; aug­sti, lietū nomelnējuši akmens mūri. Griestu nebija, telpas pali­kušas zem klajas debess. Viņi gāja cauri drupām klusēdami. Šeit nebija nekādu ceļa rādītāju, nekādu vēstures pieminekļa zīmju, nekādu norāžu, kas te bijis, pat plāksnītes ar nosauku­mu ne. Pēdīgi Keita jautāja: - Kur tad ir?

Kapela? Tur!

Apgājuši apkārt augstam mūra fragmentam, viņi ieraudzīja kapelu, pārsteidzoši veselu, tās jumts bija atjaunots kādā salī­dzinoši nesenā laikā. Logi bija vienkārši vaļējas akmens arkas, bez stikliem. Durvju nebija.

Kapelā vējš pūta pa spraugām un logiem. No griestiem pilē­ja ūdens. Džonstons izvilka prāvu lukturi un spīdināja uz sienām.

Kā tu uzzināji par šo vietu, Elsij? - jautāja Kriss.

No dokumentiem, protams, - viņa atteica. - Truaijas pil­sētas arhīvā bija atsauce uz kādu turīgu angļu karakalpu, vār­dā Endrū d'Elthems, kas mūža nogalē esot apmeklējis Sentmē- ras klosteri. Viņš esot atvedis no Anglijas līdzi visu ģimeni - sievu un pieaugušos dēlus. Tad es sāku meklēt tālāk.

Šeit, - teica Džonstons, uzspīdinādams uz grīdas.

Visi pienāca skatīties.

Grīdu klāja žagari un mitras lapas. Džonstons nometās uz ceļiem un slaucīja tos nost, lai atsegtu apdilušās kapu plāksnes, kas bija iemūrētas grīdā. Ieraugot pirmo, Kriss dziļi ievilka elpu. Reljefais grebums attēloja uz mugurās guļošu sievieti garā apmetnī. Tā nepārprotami bija lēdija Klēra. Atšķirībā no daudzām citām kapu plāksnēm Klēra bija attēlota ar atvērtām acīm, atklāti uzlūkojot pienācējus.

Joprojām skaista, - sacīja Keita, stāvēdama atliektu mu­guru, iespiedusi roku sānos.

Jā, - piebalsoja Džonstons. - Joprojām skaista.

Tagad bija attīrīta ari otra plāksne. Blakus Klērai viņi ieraudzī­ja Andrē Mareku. Ai viņa acis bija vaļā. Mareks izskatījās vecāks, un viņam bija rieva vaigā: varbūt no vecuma, bet varbūt rēta.

Saskaņā ar dokumentiem, - stāstīja Elsija, - Endrū pava­dījis lēdiju Klēru atceļā no Francijas uz Angliju un pēc tam ap­precējis viņu. Viņš nav licies ne zinis par baumām, ka Klēra esot noslepkavojusi savu pirmo vīru. Cik noprotams, viņš ļoti mīlējis savu sievu. Viņiem piedzimuši pieci dēli, un viņi bijuši nešķirami līdz mūža galam. Vecumā, - turpināja Elsija, - šis ka­rotājs piekopis mierīgu dzīvesveidu un audzinājis mazbērnus. Endrū pēdējie vārdi bijuši: "Es esmu izvēlējies labu dzīvi." Viņš apglabāts ģimenes kapelā 1382. gada jūnijā.

Tātad, - secināja Kriss, - "sirmais vecums" bija piecdes­mit četri gadi.

Džonstons attīrīja atlikušo plāksnes daļu. Viņi ieraudzīja Mareka ģerboni: lēcošu angļu lauvu franču liliju laukā. Virs ģerboņa bija daži vārdi franciski.

Elsija sacīja: - Viņa ģimenes moto, kas atbalso Ričardu Iau- vassirdi, iegravēts virs ģerboņa: Mes compaignons cuij'amoie et cui j'aim… Me di, chanson. - Viņa ieturēja pauzi. - "Biedriem, kurus es mīlēju un joprojām mīlu… stāsti par mani, dziesma!"

Viņi ilgi skatījās uz Andrē.

Džonstons ar pirkstgaliem pieskārās Mareka sejas kontū­rām. - Nu, - viņš beidzot noteica, - mēs vismaz zinām, kas ar viņu nodcis.

Kā tu domā, viņš bija laimīgs? - jautāja Kriss.

Jā, - atbildēja Džonstons. Tomēr viņš domāja: lai cik stip­ri Mareks to mīlēja, tā nevarēja būt viņa pasaule. Nekad, ne līdz galam. Viņš noteikti jutās tur kā svešinieks, kā cilvēks, kas izrauts no savas vides, jo nācis no citurienes.

Šalca vējš. Uz grīdas nočabēja dažas lapas. Gaiss bija mitrs un vēss. Viņi stāvēja klusēdami.

Gribētos zināt, ko viņš domāja par mums, - sacīja Kriss, lūkodamies akmens sejā. - Vai viņš pēc mums ilgojās.

Skaidrs, ka ilgojās, - atteica Profesors. - Vai tad tu pēc viņa neilgojies?

Kriss pamāja. Keita iešņukstējās un izšņauca degunu.

Es arī ilgojos, - teica Džonstons.

Viņi gāja atpakaļ, ārā. Devās lejup pa kalnu uz auto. Lietus bija beidzies pavisam, taču mākoņi, tumši un smagi, joprojām zemu gūlās pār apkārtējiem pakalniem.