Laika robeža

09:25:12

Keita uzdabūja ceļgalu uz rata lāpstiņas un juta, ka tiek cel­ta ārā no ūdens. Tad, uzkņupusi ar otru celi, tika pacelta gai­sā. Pametusi skatienu pār plecu, viņa vēl paguva pamanīt, ka Krišu straume aiznes tālāk, viņa slapjie mati spīdēja saulē. Un

tad viņa jau bija uznesta augšā un ienesta dzirnavās.

•

Viņa bija nonākusi mazā, tumšā telpā. Dēļi zem kājām ie­liecās, bija jūtama pelējuma dvaka. Rats bija palicis aiz mugu­ras, pa labi griezās koka zobrati. Šie zobrati savukārt grieza vertikālo velbomi, kurš aizsniedzās cauri griestiem. Viņa stā­vēja, ieklausījās, juta, kā virsū šļācas ūdens lāses. Taču nebija dzirdams nekas bez ūdens šalkoņas un koka čīkstoņas.

Tieši pretī bija zemas durtiņas. Viņa satvēra dunci un uz­manīgi gāja iekšā.

•

Graudi sīkdami slīdēja pa koka reni no griestiem uz kvad­rātveida koka tīni viņai blakus uz grīdas. Kaktā bija augstu sa­krauti graudu maisi. Gaiss bija dzeltenu putekļu piestrāvots. Dzeltenas bija visas virsmas, arī sienas un pieslietas kāpnes tel­pas stūri, kas veda uz otro stāvu. Viņa atcerējās Kriša stāstīto, ka šie putekļi ir sprādzienbīstami, tāpēc vissīkākā liesmiņa uz­laistu gaisā visu ēku. Un patiesi, viņa te neredzēja nevienu sve­ci un arī svečturus ne. Nekādas uguns.

Keita uzmanīgi virzījās uz kāpnēm. Tikai, kad bija tās sa­sniegusi, viņa ieraudzīja, ka starp maisiem guļ divi vīri un ska­ļi krāc. Viņiem pie kājām bija vairākas tukšas vīna pudeles. Ne viens, ne otrs negrasījās mosties.

Viņa sāka kāpt pa kāpnēm.

Viņa nonāca pie granīta dzirnakmena, kas griezdamies skaļi berzējās pret otru, apakšējo. Graudi pa tādu kā piltuvi bira aug­šējā akmens vidus caurumā. Samalti tie nāca ārā pa sāniem un bira uz caurumu grīdā.

Telpas stūrī viņa ieraudzīja Mareku, kas bija noliecies pār zemē guļošu karavīra līķi. Viņš pielika pirkstu pie lūpām un pa­rādīja uz durvīm pa labi. Keita dzirdēja balsis: karavīri vārtu namā. Mareks klusi pacēla kāpnes un aizlika tās priekšā dur­vīm.

Tad viņi pa abiem atbruņoja mirušo karavīru. Līķis bija smags, noņemt tā ieročus - zobenu, loku un bultu maku - bi­ja negaidīti grūti. Likās, ka tas prasa ļoti ilgu laiku. Keita ska­tījās mirušā sejā - viņam bija divu dienu bārdas rugāji un ie­kaisusi čūla uz lūpas. Viņa brūnās acis bija vaļā.

Keita salēcās no bailēm, kad vīrs pēkšņi cēla roku pret viņu. Tad viņa aptvēra, ka viņas slapjā piedurkne aizķērusies aiz ne­laiķa rokassprādzes. Viņa atķibināja to. Roka ar būkšķi atkrita atpakaļ.

Mareks apjozās vīra zobenu. Loku un bultas viņš padeva Keitai.

Pie sienas uz kāšiem karājās vairāki mūku apmetņi. Mareks uzvilka vienu un otru iedeva Keitai.

Patlaban viņš norādīja pa kreisi - uz rampu, kas veda uz otru ēku. Uz rampas viņiem ceļā stāvēja divi karavīri sarkan- brūnpelēkos tērpos.

Mareks paskatījās apkārt, ieraudzīja smagu graudu maisā­mo milnu un pasniedza to Keitai. Kaktā stāvēja vairākas vīna pudeles. Viņš paņēma divas, atvēra durvis, kaut ko oksitānis- ki sacīja un māja karavīriem ar pudelēm. Tie steidzās šurp. Ma­reks pastūma Keitu uz stenderes pusi un teica vienu vārdu: - Stipri!

Pirmais karavīrs nāca iekšā, tūlīt aiz viņa otrs. Keita atvē­zējās un blieza ar milnu pirmajam pa galvu - tik stipri, ka li­kās, būs ielauzusi viņam pauri. Bet nekā! Vīrs nokrita gan, bet uzreiz sāka slieties kājās. Viņa iesita vēl divas reizes, tad gan nošļuka uz mutes un vairs nekustējās. Mareks tikmēr bija sa­sitis vīna pudeli pret otra karavīra galvu un tagad jau kuro rei­zi spēra tam pa vēderu. Vīrs pretojās, cēla rokas, lai aizstāvē­tos, līdz viņa galvvidu ķēra Keitas milna. Tad arī viņš vairs ne­kustējās.

Mareks pamāja, pabāza zobenu zem apmetņa un devās pāri rampai - drusku nodūris galvu kā jau mūks. Keita viņam sekoja.

Viņa neuzdrošinājās skaūdes uz karavīriem sargtorņos. Bul­tu maku viņa bija paslēpusi zem apmetņa, bet ar loku to izda­rīt nevarēja, tas bija jānes atklāti. Viņa nezināja, vai kāds viņu ir ievērojis vai nav. Viņi piegāja pie otras ēkas, un Mareks pie durvīm apstājās. Viņi ieklausījās, taču dzirdēja tikai skaļus rit­miskus būkšķus un upes šalkoņu zem kājām.

Mareks atvēra durvis.

• •

Kriss klepoja un sprauslāja, ķepurodamies ūdenī. Straume tagad bija lēnāka, bet viņš jau bija simts jardu projām no dzir­navām. Abos upes krastos stāvēja Arno vīri, acīmredzot gaidī­dami pavēli uzbrukt tiltam. Turpat bija ari daudz zirgu, kurus pieskatīja pāži.

Saule spoži spīdēja upē un no ūdens atspīdēja karavīru se­jās. Kriss redzēja, kā viņi miedz acis un griež upei muguru. Viņš saprata, ka nav vēl pamanīts tikai šā spīduma dēļ.

Nešļakstīdamies un necilādams rokas, viņš virzījās uz Dor­doņas ziemeļu krastu un ieslīdēja meldrājā. Tur viņu neviens neieraudzīs. Varēja kādu brītiņu atvilkt elpu. Turklāt tieši šajā - franču - pusē viņam arī vajadzēja būt, ja viņš cerēja atkal sa­tikties ar Andrē un Keitu.

Pieņemot, ka viņi dzīvi tiks laukā no dzirnavām. Kriss nezi­nāja, cik lielas ir izredzes uz to. Karavīru dzirnavās bija, ka biezs.

Un tad viņš atcerējās, ka keramiskais marķieris joprojām ir pie Mareka. Ja Mareks aizies bojā vai pazudīs, tad viņi nekad vairs netiks mājās. Taču, viņš nodomāja, tāds liktenis droši vien gaidāms jebkurā gadījumā.

Kaut kas mīksti atsitās viņam pret pakausi. Viņš pagriezās un ieraudzīja peldam beigtu, uzpūtušos žurku. Riebuma uz­plūds dzina viņu ārā no ūdens. Tur, kur viņš šobrīd atradās, karavīru krastā nebija, viņi stāvēja ozolu ēnā kādu duci jardu lejāk. Kriss izlīda no ūdens un atslīga krūmos. Viņš juta uz au­guma siltus saules starus. Dzirdēja, kā karavīri jokojas un sme­jas. Viņš zināja, ka vajadzēja pārvietoties uz kādu noslēgtāku vietu. Šeit viņu, zemos krasta krūmeļos guļošu, viegli varētu pamanīt katrs, kas nāktu pa upmalas taku. Taču, pamazām sa­silstot, viņš juta arī nepārvaramu noguruma uzplūdu. Plaksti­ņi bija smagi, locekļi gurdi, un, par spīti visām briesmām, viņš sev sacīja, ka uz brītiņu pievērs acis.

Tikai uz britinu.

Dzirnavās troksnis bija apdullinošs. Keita saviebusies uzkā­pa otrajā stāvā un noraudzījās uz telpu lejā. Visā telpas garu­mā dubultīga mehānisko veseru rinda rībēja pret laktām, ne­mitīgi atbalsojoties mūra sienās.

Blakus katrai laktai bija ūdens toveris un panna ar kvēlo­šām oglēm. Šī nepārprotami bija kalve, kurā tika rūdīts tērauds, pārmaiņus karsējot, kaļot un atdzesējot ūdenī; veserus darbi­nāja ūdens spēks.

Taču pašlaik veseri dauzījās nepieskatīti, kamēr septiņi vai astoņi karavīri sarkanbrūnpelēkajās uniformās metodiski pār­meklēja telpu, skatīdamies pat zem rotējošajiem cilindriem un rībošajiem veseriem, iztaustīdami sienas, lai nepalaistu garām kādu slepenu nodalījumu, viņi krāmējās ari pa darbarīku kas­tēm.

Keitai nebija ne mazāko šaubu, ko viņi meklē: brāļa Marse­la atslēgu.

Mareks pagriezās un pamāja, ka viņiem jāiet lejā un uz sāndurvīm, kas stāvēja pusvirus. Tās bija vienīgās durvis tajā pusē; atslēgas tām nebija, un aiz tām gandrīz noteikti atradās Marsela istaba.

Protams, tā jau noteikti bija pārmeklēta.

Mareku tas nezin kāpēc neuztrauca, viņš droši devās turp.

Nokāpuši lejā, viņi paslīdēja garām dārdošajiem veseriem un iespruka Marsela istabā.

Mareks pašūpoja galvu.

Šī tiešām bija mūka celle, ļoti maza un ārkārtīgi trūcīga: te bija tikai šaura lāva, ūdens bļoda un naktspods. Pie lāvas stā­vēja mazs galdiņš ar sveci. Tas bija viss. Uz kāša aizdurvē ka­rājās divi balti mūka apmetņi.

Nekā cita.

Jau pirmajā acu uzmetienā bija skaidrs, ka nekādas atslē­gas šai telpā nav. Un, pat ja būtu bijusi, karavīri to jau būtu pa­ņēmuši. t

Tomēr Mareks, Keitai par pārsteigumu, nometās četrrāpus un sāka čamdīties zem gultas.

Mareks atcerējās, ko īsi pirms savas bojāejas bija teicis Abats.

Abats nezināja, kur atrodas eja, un izmisīgi vēlējās to no­skaidrot, lai varētu pavēstīt to Arno. Abats bija mudinājis Pro­fesoru meklēt vecajos dokumentos - tas bija saprotams, ja Marsels bija tik ļoti zaudējis prātu, ka pats vairs nevienam ne­varēja pateikt par savu veikumu.

Profesors bija atradis dokumentu, kurā bija pieminēta atslē­ga, un viņam tas droši vien likās nozīmīgs atklājums. Taču Abats bija nepacietīgs: "Skaidrs, ka bija atslēga. Marselam bija daudz atslēgu…"

Tātad Abats jau zināja par atslēgas eksistenci. Viņš zināja, kur tā ir. Tomēr viņš nespēja to likt lietā.

Kāpēc?

Keita uzsita Marekam uz pleca. Viņš atskatījās. Keita bija pavilkuši sānis baltos apmetņus. Uz durvīm bija trīs iegravēju- mi, tādos kā romiešu rakstos. Šie gravējumi bija dekoratīvi, taču ne viduslaiku stilā.

Un tad viņš saprata, ka tie nav nekādi parastie greznojumi. Tās bija skaidrojošas diagrammas.

Tās bija atslēgas.

Šī diagramma bija iegravēta durvis pirms daudziem gadiem. Karavīri to noteikti jau bija redzējuši. Taču, ja viņi joprojām meklēja, tad nebija sapratuši, ko tā nozīmē.

Taču Mareks saprata.

Keita blenza uz viņu un čukstēja: - Kāpnes?

Mareks bakstīja attēlā un atbildēja: - Karte!

Nu viņam beidzot viss bija skaidrs.

VIVIX nebija atrodams vārdnīcā, tāpēc ka tas nebija vārds. Tā bija skaitļu virkne: V, IV un IX. Un šiem skaitļiem perga­menta tekstā bija pievienotas konkrētas norādes: DESIDE. Arī tas bija nevis viens vārds, bet trīs saīsinājumi: DExtra, Slnis- tra, L)Extra. Tas latīniski nozīmēja "pa labi, pa kreisi, pa labi".

Līdz ar to atslēga bija šāda: nonākot zaļajā kapelā, bija jāiet piecus soļus pa labi, četrus soļus pa kreisi un vēl deviņus so­ļus pa labi.

Un tā varēja nonākt slepenajā ejā.

Viņš plati uzsmaidīja Keitai.

īpaši viņa uzmanību piesaistīja trešā diagramma, pa labi. Ta izskatījās šādi:

Viņi beidzot bija atraduši to, ko visi tik ļoti meklēja. Viņi bija atraduši Larokas atslēgu.