Laika robeža

07:34:49

Es jums pateikšu, kāda, pie velna, ir problēma! - sacija Roberts Donigers, neganti blenzdams uz saviem apmeklētājiem. - Problēma ir tāda, ka pagātne jāpadara dzīva. Tā jāpadara reāla.

Uz dīvāna viņa kabinetā atzvēlušies sēdēja divi jauni vīrieši un viena jauna sieviete. Viņi bija ģērbušies viscaur melnā, vi­siem bija žaketes ar nošļauptiem pleciem, kas izskatījās kā sa­rāvušās pēc mazgāšanas. Vīriešiem mati bija gari, sievietei ezī­tī. Tie bija Krāmeres nolīgtie plašsaziņas līdzekļu speciālisti. Taču Donigers ievēroja, ka šodien Krāmere apsēdusies viņiem pretī, neuzkrītoši norobežojoties. Viņš nezināja, vai Krāmere jau redzējusi nācēju sagatavotos materiālus.

Tas viss Donigeru kaitināja. Viņam vispār nepatika preses pārstāvji. Un tā šodien bija jau otrā tikšanās ar šīs pasugas ļau­tiņiem. No rīta bija sabiedrisko attiecību jefiņi, tagad šitie.

Problēma ir tāda, - viņš teica, - ka rīt sanāks trīsdesmit valdes locekļi klausīties manu ziņojumu. Ziņojuma nosaukums ir "Pagātnes solījums", bet man nav pārliecinoša vizuālā mate­riāla, ko parādīt.

Skaidrs, - lietišķi noteica viens no jaunekļiem. - Tieši tāds bija mūsu izejas punkts, mister Doniger. Klients vēlas redzēt dzīvu pagātni. To parādīt ir mūsu mērķis. Ar mis Krāmeres pa­līdzību mēs lūdzām, lai jūsu darbinieki mums sagatavo parau­ga videofragmentus. Un mēs ticam, ka šie materiāli būs visno­taļ pārliecinoši…

Paskatīsimies, - teica Donigers.

-Jā, ser. Ja varētu drusku samazināt apgaismojumu…

Lai paliek.

Jā, mister Doniger. - Pie sienas zilgani iekrāsojās video- ekrāns. Kamēr viņi gaidīja attēlu, jauneklis piebilda: - Pirmo paraugu mēs izvēlējāmies tāpēc, ka tas ir slavens vēstures no­tikums, kas ilgst tikai dažas minūtes no sākuma līdz galam. Kā jūs zināt, daudzi vēsturiskie notikumi risinājās ļoti lēni, seviš­ķi no mūsdienu uztveres viedokļa. Šis bija straujš. Diemžēl tas notika diezgan lietainā dienā.

Ekrānā parādījās pelēcīga, drūma ainava ar zemiem māko­ņiem. Kamera no augšas filmēja pamatīgu ļaužu sanākšanu. Kāds garš vīrs kāpa uz vienkāršas, nekrāsotas koka platformas.

Kas tas ir? Pakāršana?

Nē, - sacīja preses jauneklis. - Tas ir Ābrahams Linkolns, tūlīt teiks Getisburgas runu.

Tas ir linkolns? Ārprāts, viņš izskatās drausmīgi! Viņš izska­tās pēc līķa. Un drēbes saburzītas, žaketei piedurknes par īsām…

-Jā, ser, bet…

Un tā ir viņa balss? Viņš taču kviec!

Jā, mister Doniger, līdz šim neviens nebija dzirdējis Lin- kolna balsi, bet tāda izrādās…

Vai jūs esat prātu izkūkojuši?

Nē, mister Doniger…

Bet, apžēliņ, šito taču nevar izmantot! - izsaucās Doni­gers. - Nevienam nav vajadzīgs Ābrahams Linkolns, kas izklau­sās pēc multenes varoņa. Kas vēl jums tur ir?

Tūdaļ, mister Doniger. - Jauneklis nebija viegli samulsi­nāms. Viņš apmainīja kasetes un teica: - Otrajā video mēs izvē­lējāmies citu uzstādījumu: lai būtu secīga, interesanta darbība, tomēr tikpat slavens, visiem zināms notikums. Tie ir 1778. ga­da Ziemassvētki, Delaveras upe, kur…

Ne sūda nevar redzēt! - izsaucās Donigers.

Jā, baidos, ka attēls ir patumšs. Tas notika naktī. Tomēr mēs domājām, ka Džordžs Vašingtons, šķērsojot Delaveras upi, būtu labs…

Džordžs Vašingtons? Kur ir Džordžs Vašingtons?

Viņš ir šeit, - teica jauneklis, rādīdams ekrānā.

-Kur?

Šeit.

Tas tips, kas salīcis sēž laivas pakaļgalā?

-Tieši tā, un…

Nē, nē, nē! - iebilda Donigers. - Viņam jāstāv priekšgalā, kā ģenerālim.

Es zinu, ka tā viņš ir attēlots daudzās gleznās, taču patie­sībā tā nenotika. Šeit ir redzams īstais Džordžs Vašingtons, kā viņš patiesībā šķērsoja…

Izskatās, ka viņam ir jūras slimība! - teica Donigers. - Jūs gribat, lai es rādītu video, kurā Džordžs Vašingtons mokās ar nelabumu?

Bet tā ir īstenība.

Piedirst īstenību! - izsaucās Donigers, aizsviezdams vie­nu no videokasetēm pa gaisu. - Kas ar jums visiem ir noticis? Man piekāst īstenību! Man vajag kaut ko intriģējošu, kaut ko seksīgu, bet jūs man rādāt staigājošu līķi un noslīkušu žurku!

Nu, mēs varam atgriezties izejās punkta un…

Man jārunā jau rīt, - teica Donigers. - Man būs trīs ļod svarīgi viesi. Un es jau esmu viņiem pateicis, ka viņi redzēs kaut ko ļoti īpašu. - Viņš sparīgi žestikulēja. - Atjēdzieties!

Krāmere ieklepojās un teica: - Varbūt varam izmantot dia­pozitīvus?

Diapozitīvus?

Jā, Bob. No šiem video varētu paņemt atsevišķus kadrus, tas varētu būt visai efektīgi, - sacīja Krāmere.

Jā, jā, - mādama ar galvu, piebalsoja preses speciāliste. -Tas nostrādātu!

Linkolna uzvalks tāpat būtu saburzīts, - iebilda Donigers.

Mēs varam fotošopā negludumus nolīdzināt.

Donigers padomāja. - Varbūt, - viņš beidzot noteica.

Šā vai tā, - sacīja Krāmere, - tu taču negribi viņiem parā­dīt pārāk daudz. Jo mazāks paraugs, jo lielāks efekts.

Labs ir, - teica Donigers. - Sagatavojiet tos diapozitīvus un pēc stundas man parādiet!

Preses ļaudis aizgāja. Donigers palika divatā ar Krāmeri. Viņš piegāja pie sava galda, pašķirstīja runas tekstu. Tad jau­tāja: - Kā, tavuprāt, labāk nosaukt: "Pagātnes solījums" vai "Pa­gātnes nākotne"?

"Pagātnes solījums", - atbildēja Krāmere. - Noteikti "so­lījums".