Laika robeža

00:09:04

Lielajos ekrānos kontroles telpas tālākajā galā bija redzams, kā tehniķi piepilda paneļus ar ūdeni. Paneļi lieliski izturēja spie­dienu. Tomēr kontroles telpā neviens neskatijās uz pane- ļiem.Visi klusi vērās tajā monitorā, kas rādīja lauka virmojošo viļņojumu. Pēdējo desmit minūšu laikā smailes bija pamazām kļuvušas zemākas, līdz tagad gandrīz vai bija pazudušas pavi­sam; kad tās vispār parādījās, tad tikai kā nejauši virsmas vil­nīši.

Tomēr viņi nenovērsdamies skatījās.

Kādu brīdi likās, ka vilnīši kļūst lielāki un izteiktāki. - Vai kaut kas notiek? - cerīgi jautāja Krāmere.

Gordons pakratīja galvu. - Nedomāju vis. Man liekas, tās ir tikai nejaušas svārstības.

Man likās, ka tās kļūst stiprākas, - sacīja Krāmere.

Taču ari Sterns redzēja, ka tā nav. Gordonam bija taisnība;

svārstības bija pārāk nenoteiktas. Vilnīši ekrānā palika izraus­tīti, nestabili.

Lai kāda viņiem tur būtu problēma, - sacīja Gordons, - to joprojām nav izdevies novērst.

Cauri liesmām, kas plosījās Larokas centrālajā iekšpagalmā, Keita ieraudzīja Profesoru un pārējos iznākam pa tālākajām durvīm. Viņa skrēja tiem piebiedroties. Viss ar viņiem likās kārtībā. Profesors pamāja Keitai. Viņi strauji gāja uz priekšu.

Marķieris tev vēl ir? - Keita jautāja Krišam.

Jā, ir. - Viņš izvilka to no kabatas un pagrieza, lai nospies­tu podziņu.

Šeit nepietiek vietas!

Pietiek… - Kriss norūca.

Nē, atceries, vajag divus metrus uz visām pusēm!

Liesmas ap viņiem bija tuvāk. - Šai pagalmā tāda vieta ne­atradīsies, - teica Mareks.

Taisnība, - sacīja Profesors. - Mums jāiet uz nākamo pa­galmu.

Keita skatījās uz priekšu. Vārti uz ārējo pagalmu bija četr­desmit jardu tālāk. Režģis bija pacelts. Patiesībā likās, ka vārti nemaz nav apsargāti; visi sargi bija tos atstājuši, lai mestos cī­ņā ar iebrucējiem.

Cik laika?

Piecas minūtes.

labi, - noteica Profesors. - Kustamies.

•

Viņi teciņus steidzās cauri pagalmam, vairīdamies no lies­mām un kaujiniekiem. Profesors ar Keitu skrēja pa priekšu. Mareks, viebdamies no sāpēm kājā, sekoja. Un Kriss, uztrau­cies par Mareku, piesedza aizmuguri.

Keita sasniedza pirmos vārtus. Šeit tiešām nebija sargu. Vi­ņi izskrēja cauri, atstājot virs sevis paceltā režģa smailes. Viņi iznāca vidus pagalmā. - 0 nē… - Keita noelsās.

Šeit bija sapulcējušies vai visi Olivera spēki, likās, ka te ir simtiem bruņinieku un pāžu, kas skraidīja šurpu turpu, saklieg- damies ar vīriem uz mūriem, nesdami ieročus un munīciju.

Šeit nebūs vietas, - noteica Profesors. - Mums jātiek cauri nākamajiem vārtiem. Ārā no cietokšņa.

Ārā? - pārjautāja Keita. - Mēs jau pat šim pagalmam ne­tiksim cauri!

Aizelsies piekliboja Mareks. Viņš uzmeta vienu skatienu pa­galmam un sacīja: - Pa galeriju.

Jā, - piekrita Profesors un pamāja. Viņš rādīja augšup. - Pa galeriju.

Galerija bija pāijumta koka eja, būvēta gar ārējā mūra augš­malu. Tā bija cīņas platforma, no kuras karavīri varēja šaut le­jup uz iebrucējiem. Viņi varētu pa galeriju tikt uz pagalma otru malu, pie ārējiem vārtiem.

Kur Kriss? - jautāja Mareks.

Viņi atskatījās vidus pagalmā.

Kriss nekur nebija redzams.

•

•

Kriss bija sekojis Marekam, domādams, ka viņam varbūt nāksies to nest, un prātodams, vai viņš to spētu, kad pēkšņi tika pagrūsts sānis un ietriekts sienā. Viņš izdzirdēja aiz sevis balsi skaidrā mūsdienu angļu valodā. - Tikai ne tu, čalīt! Tu paliec šeit. - Un viņš juta zobena asmeni piespiežamies mu­gurai.

Viņš pagriezās un ieraudzīja Robertu de Ķēru, kas stāvēja viņam priekšā ar zobenu. De Kērs sagrāba viņu aiz apkakles un piegrūda pie citas sienas. Kriss ar šausmām ieraudzīja, ka viņi ir tieši pie arsenāla. Pagalms bija vienās liesmās, tāpēc šī nebūt nebija laba vieta, kur atrasties.

De Kēram, kā likās, bija vienalga. Viņš smīnēja. - Faktiski, - viņš teica, - neviens no jums, izdzimteņiem, nekur nebrauks.

Kāpēc? - jautāja Kriss, nenovērsdams acis no zobena.

Tāpēc, ka marķieris ir pie tevis, čalīt.

Nav vis!

Neaizmirsti, ka es dzirdu jūsu sarunas! - De Kērs izstie­pa roku. - Dod šurp!

Viņš atkal sagrāba Krišu un grūda pa durvīm. Kriss iernei- muroja arsenālā. Tagad tas bija tukšs, karavīri bija no šejienes aizbēguši. Visapkārt bija sakrauti šaujampulvera maisiņi. Bļo­das, kurās karavīri bija jaukuši maisījumu, joprojām stāvēja uz grīdas.

Tu un tavs sūda Profesors, - nošņācās de Kērs, paskatī­damies uz bļodām, - jūs esat iedomājušies, ka baigi daudz zi­nāt… Dod šurp!

Kriss čamdījās zem tunikas, sniegdamies pēc maisiņa.

De Kērs nepacietīgi uzsita knipi. - Ašāk! Ašāk!

Tūlīt, - teica Kriss.

Visi jūs esat vienādi, - sacīja de Kērs. - Tādi paši kā Do­nigers. Zini, ko Donigers teica? Neuztraucies, Rob, mēs taisām jaunu tehnoloģiju, kas savedīs tevi kārtībā. Visu laiku to vien: būs jauna tehnoloģija, būs jauna tehnoloģija. Bet viņš netaisīja nekādu jaunu tehnoloģiju! Viņam ne prātā nenāca to darīt! Viņš tikai meloja - kā vienmēr. Mans drausmīgais ģīmis… - Viņš pieskārās rētai, kas stiepās pāri sejai. - Sāp visu laiku. Un kaut kas ar kauliem. Sāp! Un visas iekšas sačakarētas un arī sāp! De Kērs aizkaitināts izsdepa roku. - Nečammājies! Ja tu tā tur­pināsi, nudien noduršu!

Kriša pirksti sataustīja baloniņu. Kādā attālumā gāze iedar­bosies? Zobena garuma atstatums ir par lielu. Taču citas iespē­jas nav.

Kriss dziļi ievilka elpu un raidīja gāzi. De Kērs ieklepojās, vairāk aizkaitināts nekā pārsteigts, un spēra soli uz priekšu. - Sīkais pirdieniņš tāds! - viņš kliedza. - Domā, tā bija baigi gudra ideja? Baigi viltīga?

Viņš bakstīja zobenu uz Kriša pusi. Kriss atkāpās.

Par to es tevi uzšķērdīšu un ļaušu tev paskatīties, kā tev izgāžas zarnas. - Un viņš lēnīgi cirta. Kriss bez grūtībām iz­vairījās un nodomāja, ka gāze tomēr iedarbojas. Viņš raidīja to vēlreiz, tuvāk de Ķēra sejai, tad pieliecās, un zobens triecās pret zemi, apgāžot vienu no bļodām.

De Kērs sagrīļojās, bet joprojām turējās kājās. Kriss raidīja gāzi trešoreiz, bet de Kērs tik un tā palika stāvam. Viņš cirta, ka asmens nošņācās vien; Kriss vairījās, tomēr zobens pāršķē­la viņa labo roku, tieši virs elkoņa. No brūces tecēja asinis un izšļakstījās uz giidas. Baloniņš izslīdēja no delnas.

De Kērs smīnēja. - Tādi triki šeit nedarbojas, - viņš sacīja. - Te viss ir pa īstam. Zobens ir īsts. Skaties, kā tas notiek, ča­līt!

Viņš atvēzējās nākamajam cirtienam. Viņš joprojām bija grī­ļīgs, taču ātri atguva spēkus. Kriss paspēja noliekties, asmens nosvilpa virs galvas un ietriecās sakrautajos pulvera maisiņos. Gaiss piekūpēja pelēkiem puteklīšiem. Kriss atkāpās tālāk un sajuta, ka viņa kāja atduras pret vienu no bļodām uz grīdas. Viņš mēģināja paspert to sānis, taču neizdevās - smaga. Tā ne­bija viena no pulvera bļodām - iekšā bija pasta. Un tai bija asa smaka. Kriss uzreiz to pazina: tā bija nedzēstu kaļķu smaka.

Tas nozīmēja, ka bļoda viņam pie kājām ir pilna ar vielu, kas pati aizdegas.

Kriss ātri noliecās un pacēla bļodu.

De Kērs apstājās.

Viņš saprata, kas tas ir.

Kriss vilcinājās tikai īsu bridi un svieda bļodu de Kērarn sejā. Tā trāpīja viņam krūtīs, brūnā pasta uzšļakstījās viņam gan uz sejas, gan uz rokām, gan izplūda pār visu augumu.

De Kērs nošnācās. »

Krišam vajadzēja ūdeni. Kur te bija ūdens? Viņš izmisīgi skatījās apkārt, bet atbildi jau zināja: ūdens šai telpā nebija. Viņš tagad bija iedzīts stūrī. De Kērs smīnēja: - Nav ūdens? - viņš sacīja. - Vai, kāda neraža! - Viņš turēja zobenu horizontā­li izstieptu un nāca uz priekšu. Kriss sajuta aiz muguras mūri un saprata, ka tās ir beigas. Kaut vismaz pārējie tiktu projām!

Viņš skatījās, kā de Kērs lēni un pārliecināti tuvojas. Gan­drīz vai varēja sajust de Ķēra elpu; tik tuvu, ka viņam varētu uzspļaut.

Jāuzspļauj!

Tikko tas bija ienācis prātā, Kriss spļāva - nevis de Kēram sejā, bet uz krūtim. De Kērs riebumā saviebās: tas tizlenis pat spļaut nemāk! Tomēr kāda slienu drusciņa bija saskārusies ar pastu, tā sāka kūpēt un šņākt.

De Kērs šausmās paskatījās lejup.

Kriss spļāva vēlreiz. Un vēlreiz.

Šņākoņa kļuva skaļāka. Parādījās pirmās dzirksteles. Pēc brīža de Kērs būs vienās liesmās. De Kērs drudžaini mēģināja ar rokām notraukt pastu, bet tikai izpleta to; tagad tā no pirk­stu mitruma šņāca un sprakšķēja arī viņam uz delnām.

Skaties, kā tas notiek, čalīt! - sacīja Kriss.

Viņš skrēja uz durvīm. Aiz muguras viņš izdzirdēja - humpf. Tur uzliesmoja de Kērs. Kriss pameta skatienu atpakaļ un re­dzēja, ka visa bruņinieka auguma augšdaļa ir liesmu apņemta. De Kērs cauri liesmām cieši skatījās uz viņu.

Kriss skrēja tālāk, cik ātri vien spēja. Prom no arsenāla.

•

Pārējie pie vidējiem vārdem ieraudzīja Krišu skrienam šurp. Viņš vicināja rokas. Biedri nesaprata, kāpēc. Viņi stāvēja vār­tu vidū un gaidīja Krišu.

Viņš kliedza: - Prom! Prom! - un māja, lai viņi slēpjas aiz stūra. Mareks paskatījās vidus pagalmā un ieraudzīja liesmas arsenāla logos.

Mūkam! - viņš iesaucās. Viņš grūda pārējos tālāk, otrā pagalmā.

Kriss izskrēja pa vārdem, un Mareks vēl paguva satvert vi­ņu aiz rokas un ievilkt aizsegā, kad nogranda sprādziens. Virs arsenāla sienām pacēlās liela uguns lode; viss vidus pagalms bija uguns gaismas pieliets. Sprādziena vilnis notrieca gar ze­mi ij karavīrus, ij teltis, ij zirgus. Visapkārt kūpēja dūmi, valdī­ja jukas.

Lai paliek galerija! - sacīja Profesors. - Laižamies! - Un viņi skrēja taisni pāri pagalmam. Tieši priekšā bija redzami pē­dējie vārti.

Kontroles telpā atskanēja sajūsmas saucieni. Krāmere sā­ka no priekiem lēkāt. Gordons sita Sternam pa muguru. Mo­nitorā atkal bija parādījušies lauka ragi. Lieli un skaidri.

Viņi brauc atpakaļ! - sauca Krāmere.

Sterns paskatījās videoekrānā, kurā bija redzami tranzīta tel­pas paneļi. Tehniķi jau bija vairākus uzpildījuši, un tie turējās. Atlikušos uzpildīja šobrīd, un ari tajos ūdens jau bija gandrīz līdz augšai.

Cik laika palicis? - viņš jautāja.

Divas minūtes divdesmit sekundes.

Cik laika vēl vajag paneļiem?

Divas minūtes desmit.

Sterns iekoda lūpā. - Paspēsim?

Paspēsim kā likts! - attrauca Gordons.

Sterns atkal pievērsās lauka svārstībām. Tās bija vēl spēcī­gākas un izteiktākas. Smailēs virmoja krāsas. Galvenā smaile tagad bija nostabilizējusies un slējās virs pamatlīnijas kā kalns. - Cik viņu atgriežas? - viņš jautāja. Taču atbilde kļuva skaidra pati no sevis, jo kalns sadalījās vairākās atsevišķās korēs.

Trīs, - sacīja tehniķis. - Izskatās, ka atgriežas trīs.

Ārējie vārti bija ciet: smagais režģis bija nolaists, tiltiņš pacelts. Zemē gulēja piecu sargu līķi. Mareks cēla režģi - iz­devās, vismaz tik, lai izlistu pa apakšu cauri. Taču tiltiņš šā vai tā bija pacelts.

Kā lai to nolaiž? - jautāja Kriss.

Mareks nopētīja ķēdes, kas iesniedzās sardzes namā. - No turienes, - viņš sacija, rādīdams uz augšu. Vinčas mehānisms atradās otrajā stāvā.

Palieciet šeit! - viņš piebilda. - Es to izdarīšu.

Nāc tūlīt atpakaļ! - teica Keita.

Neuztraucies!

Mareks uzkliboja pa vītņu kāpnēm un nonāca šaurā vienkār­šā mūra telpā, kuras lielāko daļu aizņēma tiltiņa ceļamā vinča. Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvi, kas sargāja dzelzs tapu, kura bija iebāzta staip zobratiem, lai turētu tiltiņu paceltu. Mareks pagrū­da sirmgalvi sānis un izrāva tapu. Ķēdes sāka žvadzēdamas griezties; tiltiņš laidās lejup. Mareks raudzījās tajā, tad pameta skatienu taimeri un iztrūcies ieraudzīja, ka tas rāda 00:01:19.

Andrē! - auss aparādņā atskanēja Kriša balss. - Nāc!

-Tūlīt!

Mareks pagriezās uz iešanu. Tad viņš izdzirdēja skrienošus soļus un saprata, ka uz sardzes nama jumta ir karavīri, kas skrien no mūra skatīties, kāpēc tiek nolaists tiltiņš. Ja viņš ta­gad atstās šo telpu, tad viņi uzreiz apturēs tiltiņu.

Mareks saprata, ko tas nozīmē. Viņam jāpaliek ilgāk.

•

Kriss lejā skatījās, kā nolaižas tiltiņš, dzirdēja ķēžu klank- stoņu. Starp mūri un tiltiņu paplašinājās satumsušais, zvaigžņo­tais debesu joms. Kriss sauca: - Andrē, nāc taču!

Te ir karavīri!

Nu un?

Man jāsargā ķēde!

Kā? - nesaprata Kriss.

Mareks neatbildēja. Kriss dzirdēja stenienu, tad sāpju kau­cienu. Mareks tur, augšā, cīnījās. Kriss skatījās, kā tiltiņš tur­pina laisties lejup. Viņš palūkojās uz Profesoru. Bet Profesora seja palika neizteiksmīga.

• •

Mareks ar izslietu zobenu stāvēja pie kāpnēm, kas veda le­jup no jumta. Viņš bija nogalinājis pirmo karavīru, kas parādī­jās. Bija nogalinājis ari otru un aizspēris abus līķus sānis, lai paliktu telpa vēzieniem. Citi vīri uz kāpnēm apjukuši apstājās, Mareks dzirdēja to murmināšanu.

Tiltiņa ķēde turpināja žvadzēt. Tiltiņš slīdēja lejup.

Andrē, nāc!

Mareks paskatījās taimeri. Rādīja 00:01:04. Nu vairs tikai drusku vairāk par minūti. Paskatījies pa logu, viņš redzēja, ka pārējie nav sagaidījuši, līdz tiltiņš nolaižas pavisam; viņi bija aiz- skrējuši pie otras malas un nolēkuši laukā aiz cietokšņa. Ta­gad viņš tumsā gandrīz vairs nevarēja tos redzēt.

Andrē! - Tas atkal bija Kriss. - Andrē!

Vēl viens karavīrs nāca lejā, un Mareks cirta. Zobens atsi­tās pret vinču un uzšķīla dzirksteles. Vīrs kliegdams steidzīgi atkāpās un pastūma atpakaļ ari citus.

Andrē, skrien! - sauca Kriss. - Vēl var paspēt!

Mareks zināja, ka tā ir taisnība. Viņš vēl varēja par mata

tiesu paspēt. Ja viņš skrietu tagad, karavīri nepaspētu pacelt tiltiņu, pirms viņš pārskrietu pāri un pievienotos citiem klaju­mā. Viņš zināja, ka biedri tur ir un gaida viņu. Viņa draugi. Gai­da, lai dotos mājās.

Pagriezies, lai dotos prom, viņš ieraudzīja sirmgalvi, kas jo­projām bija ierāvies stūrī. Mareks domāja: kā gan būtu nodzī­vot visu mūžu šajā pasaulē. Dzīvot un mīlēt visu laiku kā krau­jas malā, kur plosās mēris un bads, nāve un karš. Būt dzīvam šajā pasaulē.

Andrē, tu nāc?

Nav laika, - sacīja Mareks.

Andrē!

Viņš paskatījās klajumā un ieraudzīja virmojam gaismu. Viņi bija izsaukuši aparātu. Gatavi doties prom.

Aparāts jau bija klāt. Viņi stāvēja uz platformas. Gar to plī­voja vēsa migliņa, saplūzdama ar tumšo zāli.

Andrē, nāc! - sauca Keita.

Sekoja īss klusuma brīdis. Tad Mareks teica: - Es palikšu. Es palikšu šeit.

Andrē, tu maldies. Pārdomā!

Es nepārdomāšu.

Tiešām? - Keita paskatījās uz Profesoru. Viņš tikai lēni pamāja.

Viņš to visu mūžu ir vēlējies.

Kriss ielika keramisko marķieri spraugā pie kājām.

•

Mareks skatījās pa sardzes nama logu.

Hei, Andrē! - Tas bija Kriss.

Paliec sveiks, Kris!

lai tev sokas!

Andrē! - Tā bija Keita. - Es nezinu, ko teikt.

Ardievu, Keita!

Tad viņš dzirdēja Profesora balsi: - Ardievu, Andrē!

Ardievu! - atbildēja Mareks.

Arī savā auss aparātiņā viņš dzirdēja ierakstīto balsi: - Stā­viet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieelpa… aizturiet elpu… Tā!

Klajumā bija redzams žilbinošs zilas gaismas uzliesmojums. Tad vēl viens un vēl viens, arvien vājāki, līdz vairs nepalika nekā.

Donigers staigāja šurpu turpu pa pustumšo skatuvi. Audi­torijā klusi sēdēja trīs korporāciju pārstāvji un vēroja viņu.

- Agrāk vai vēlāk, - viņš teica, - izklaides, nepārtrauktas, nebeidzamas izklaides mākslīgais žilbums novedīs cilvēkus pie autentiskuma meklējumiem. Autentiskums būs divdesmit pir­mā gadsimta atslēgas vārds. Un kas ir autentisks? Viss, ko ne­kontrolē korporācijas. Viss, kas nav radīts un strukturēts, lai nestu peļņu. Viss, kas pastāv pats no sevis un izveidojas saska­ņā ar sevi. Un kas ir autentiskāks par itin visu citu? Pagātne!

Pagātne ir pasaule, kas pastāvēja jau pirms Disneja un Mēr- doka, pirms British Telecom un Nissan, Sony un IBM, un vi­siem citiem mūsdienu pasaules veidotājiem. Pagātne šeit bija pirms viņiem. Pagātne cēlās un grima bez viņu iejaukšanās un plānošanas. Pagātne ir īsta. Tā ir autentiska. Un tas darīs pa­gātni neticami pievilcīgu. Tāpēc ka pagātne ir vienīgā alterna­tīva korporatīvajai tagadnei.

Ko cilvēki darīs? To, ko viņi jau dara. Mūsdienās visātrāk augošā ceļojumu biznesa daļa ir kultūras tūrisms. Ļaudis grib apmeklēt ne tikai citas zemes, bet arī citus laikus. Ļaudis grib iejusties viduslaiku pilsētu mūros, plašos budistu tempļos, mai­ju piramīdu pilsētās, ēģiptiešu nekropolēs. Ļaudis grib pabūt pagātnes pasaulē, pastaigāt pa šo zudušo pasauli.

Un viņi negrib, lai tā būtu mākslīga. Viņi negrib, lai tā būtu izskaistināta vai sakopta. Viņi grib, lai tā ir autentiska. Kas ga­rantēs šo autentiskumu? Kas kļūs par pagātnes brendu? ITC.

Es jums parādīšu, - Donigers turpināja, - mūsu plānus at­tiecībā uz kultūras tūrisma objektiem visā pasaulē. Es īpaši iz­celšu vienu objektu Francijā, bet mums ir ari daudzi citi. Kat­rā no šiem gadījumiem mēs objektu nododam attiecīgās zemes valdībai. Taču mums pieder apkārtējā teritorija, kas nozīmē arī viesnīcas, restorānus un veikalus, kas tur atrodas, proti, visu tūrisma infrastruktūru. Nemaz nerunājot par grāmatām, fil­mām, ceļvežiem, suvenīriem, rotaļlietām un visu pārējo. Tūristi iztērēs tikai desmit dolāru, lai iekļūtu objektā, taču viņi iztē­rēs arī ap piecsimt dolāru, lai padzīvotu šā objekta tuvumā. Vi­sus šos līdzekļus kontrolēsim mēs. - Viņš pasmaidīja. - Pro­tams, lai nodrošinātu, ka tie tiek pārvaldīti nevainojami.

Ekrānā viņam aiz muguras parādījās diagramma.

- Mēs lēšam, ka peļņa no katra objekta būs divi miljardi do­lāru gadā, ja pieskaitām preču tirdzniecību. Pēc mūsu aprēķi­niem kopīgā kompānijas peļņa līdz nākamā gadsimta otrās des­mitgades sākumam sasniegs simt miljardus dolāru gadā. Tas ir viens iemesls, lai jūs mums pievienotos.

Otrs iemesls ir svarīgāks. Tūrisma aizsegā mēs būtībā vei­dojam intelektuāla brenda vārdu. Pašlaik šādi brendu vārdi pa­stāv, piemēram, datoru programmatūrai. Taču vēsturei tādu nav. Un tomēr vēsture ir visjaudīgākais intelektuālais instru­ments, kāds ir sabiedrības rīcībā. Tas jāsaprot pavisam skaid­ri: vēsture nav tikai bezkaislīgs pagātnes notikumu reģistrs. Tā nav arī spēļu laukums, kurā pētniekiem aizrauties ar bērnišķī­giem strīdiem.

Vēstures nolūks ir izskaidrot tagadni - pateikt, kāpēc mū­su apkārtējā pasaule ir tāda, kāda tā ir. Vēsture mums stāsta, kas mūsu pasaulē ir svarīgs un kā tas ir radies. Tā mums stās­ta, kāpēc mums augstu jāvērtē tās lietas, ko mēs augstu vēr­tējam. Un tā mums māca, ko vajadzētu ignorēt vai atmest. Tā ir īsta vara - ļoti dziļa vara. Vara definēt visu sabiedrību.

Nākotne pieder pagātnei - proti, tam, kas kontrolē pagāt­ni. Šāda kontrole nekad agrāk nav bijusi iespējama. Tagad ir. Mēs, ITC, vēlamies palīdzēt saviem kliendem veidot to pasau­li, kurā mēs visi dzīvojam, strādājam un patērējam. Un, to da­rot, es ticu, ka mums būs jūsu pilnīgs un nedalīts atbalsts.

Aplausu nebija, tikai apdullums un klusums. Tā bija vien­mēr. Klausītājiem vajadzēja laiku, lai aptvertu, ko dzirdējuši. - Paldies par jūsu uzmanību, - noteica Donigers un nosoļoja no skatuves.

Lai tas būtu to vērts! - sacīja Donigers. - Man nepatīk pārtraukt šādas tikšanās.

Tas ir svarīgi, - atbildēja Gordons. Viņi gāja pa gaiteni uz aparātu telpas pusi.

Viņi ir atgriezušies?

-Jā. Mēs nostiprinājām paneļus, un trīs no viņiem ir atgrie­zušies.

-Kad?

Apmēram pirms piecpadsmit minūtēm.

-Un?

Viņi ir daudz pārcietuši. Viens no viņiem ir diezgan sma­gi ievainots, un viņš jāliek slimnīcā. Ar pārējiem diviem viss kārtībā.

Nu, un kāda ir problēma?

Viņi iegāja pa durvīm.

Viņi grib zināt, - sacīja Gordons, - kāpēc viņiem nekas nebija teikts par ITC plāniem.

Tāpēc, ka tā nav viņu darīšana, - atteica Donigers.

Viņi riskēja ar savu dzīvību…

Brīvprātīgi.

Bet vini…

»

Piedirst viņus! - iesaucās Donigers. - Kāpēc tas pēkšņi ir tik svarīgi? Vai nav vienalga? Viņi taču ir tikai vēsturnieki - vi­ņi visi šā vai tā paliks bez darba, ja negribēs strādāt pie manis.

Gordons neatbildēja. Viņš skatījās Donigeram pār plecu. Donigers lēni pagriezās.

Tur stāvēja Džonstons un meitene, kam tagad bija īsi ap­griezti mati, un viens no puišiem. Viņi bija netīri, noskranduši, asiņaini. Viņi stāvēja pie video monitora, kurā bija redzama au­ditorija. Korporāciju pārstāvji patlaban atstāja telpu, skatuve bija tukša. Tātad atbraucēji bija dzirdējuši viņa runu, vismaz dalu no tās.

Nu, - sacīja Donigers, pēkšņi uzsmaidīdams. - Es priecā­jos, ka esat atgriezušies!

Mēs ari priecājamies, - teica Džonstons. Taču viņš ne­smaidīja.

Neviens neko neteica.

Viņi tikai cieši skatījās uz Donigeru.

Ek, ejiet taču visi dirst! - iesaucās Donigers. Viņš pagrie­zās pret Gordonu. - Kāpēc tu mani uz šejieni atvilki? Tāpēc ka vēsturnieki ir neapmierināti? Tā ir nākotne, vienalga, vai viņiem tas padk vai ne. Man nav laika šitā čakarēties. Man ir jāvada firma.

Taču Gordonam bija rokā mazs gāzes baloniņš. - Ir notiku­šas dažas apspriedes, Bob, - viņš teica. - Mēs domājam, ka turpmāk firma jāvada kādai mērenākai personai.

Atskanēja šņāciens. Donigers sajuta asu smaku, kas atgā­dināja ēteri.

Viņš pamodās, dzirdēdams skaļu dūkoņu un kaut ko, kas iz­klausījās pēc metāla griešanas. Viņš atradās aparātā. Viņš redzē­ja visus skatāmies viņā no vairogu otras puses. Viņš zināja, ka tagad, kad tranzīts bija sācies, kāpt ārā nedrīkst. - Tas jums ne­izdosies! - viņš skaļi sacīja, un tad viņu apžilbināja violetas lāze­ra gaismas uzliesmojums. Šie uzliesmojumi tagad mijās strauji. Viņš redzēja, kā tranzīta telpa ap viņu aug augumā, tātad pats saruka. Tad jau dzirdēja putu šņākoņu, kad tuvojās tām, un pē­dējo spalgo skaņu ausīs. Viņš aizvēra acis, gaidot pāreju.

Melnums.

Viņš izdzirdēja putnu čivināšanu un atvēra acis. Vispirms viņš paskatījās debesīs. Tās bija skaidras. Tātad viņš nebija pie Vezuva. Viņš atradās pirmatnīgā mežā starp milzīgiem kokiem. Tātad tā nebija Tokija. Putnu čivināšana bija tīkama, gaiss silts. Tātad tā nebija Tunguska.

Kur, ellē, viņš bija nonācis?

Aparāts stāvēja drusku ieslīpi; mežs auga lēzenā nogāzē, kas nosliecās pa kreisi. Gabaliņu tālāk viņš redzēja gaismu starp koku stumbriem. Viņš izkāpa no aparāta un gāja lejup pa nogāzi. Kaut kur tālumā bija dzirdami lēni vienu vienīgu bun­gu sitieni.

Viņš iznāca mežmalā, no kuras pavērās skats uz nocietinā­tu pilsētiņu. Skatu daļēji aizmigloja dūmi, taču viņš uzreiz to pazina. Pie joda, viņš nodomāja, tā jau tikai Kastelgāra. Kāda' bija jēga attriekt viņu uz šejieni?

Protams, to visu izperinājis Gordons. Kaut kādas muļķības par sašutušiem akadēmiķiem. Tipisks Gordona gājiens. Tas ku- ņasdēls bija vadījis tehnoloģisko pusi un tagad iedomājies, ka spēj vadīt visu firmu. Gordons atsūtījis viņu šurp, iedomāda­mies, ka viņš nevarēs atgriezties.

Taču Donigers varēja atgriezties, un viņš to darīs. Viņš ne­uztraucās, jo marķieris viņam vienmēr bija līdzi. Viņš to turēja īpašā kurpes papēža rievā. Viņš novilka kurpi un apskatīja to. Jā, baltais marķieris atradās savā vietā. Taču tas bija iegrūsts dziļi rievā un izskatījās iesprūdis. Pakratot kurpi, neizkrita. Viņš mēģināja izkustināt to ar zariņu, bet zariņš saliecās.

Tad viņš mēģināja noraut kurpei papēdi, bet tas arī neizde­vās. Vajadzēja kādu metāla darbarīku - ķīli vai kaltu. Gan jau pilsētiņā izdosies kaut ko sadabūt.

Viņš uzvilka kurpi atpakaļ, novilka žaked, noņēma kaklasaiti un devās lejup pa nogāzi. Skatoties uz pilsētu, viņš ievēroja da­žas dīvainas detaļas. Viņš atradās aizsargmūra austrumu pu­sē, un vārti stāvēja plaši atvērti. Uz mūra nebija neviena kara­vīra. Tas bija savādi. lai kāds būtu gads, tas acīmredzot bija miera laiks - tādi laiki gadījās starp angļu iebrukumiem. To­mēr vārtiem šā vai tā vajadzētu būt apsargātiem, viņš domāja. Laukos nebija redzams neviens zemnieks. Tie izskatījās pa­mesti novārtā, aizauguši ar nezāļu puduriem.

Kas lēcies, viņš prātoja.

Viņš iegāja pa vārtiem pilsētiņā. Viņš redzēja, ka vārti ir ne­apsargāti, tāpēc ka sargkareivis guļ zemē uz muguras - miris. Donigers pieliecās un apskatīja viņu. Kareivja acis bija pieplū­dušas asinīm. Laikam dabūjis pa galvu, nodomāja Donigers.

Viņš pievērsās pašai pilsētiņai. Tagad viņš redzēja, ka dū­mi nāk no maziem podiņiem, kas izlikti visās malās - zemē, pie sienām, uz žogu stabiem. Un pilsētiņa izskatījās pamesta, tukša tik skaistā, saulainā dienā. Viņš aizgāja līdz tirgus lauku­mam, bet arī tur neviena nebija. Viņš izdzirdēja monotonu mūku dziedāšanu; tā tuvojās. Skanēja ari bungas.

Viņš juta pārskrienam drebuļus.

Laukumā iznāca dziedošo mūku procesija, apmēram ducis, tērpušies melnā, taču puse bija līdz viduklim izģērbušies un dauzīja sevi ar ādas pātagām, kurās bija ievīti metāla gabaliņi. Viņu pleci un muguras stipri asiņoja.

Flagelanti.

Tātad šādi viņi izskatījās - flagelanti, sevis šaustītāji. Doni- gers nostenējās un atkāpās sānis, taču mūki lēni un svinīgi so­ļoja garām, nelikdamies par viņu ne zinis. Donigers turpināja kāpties atpakaļ, līdz viņa mugura pret kaut ko atdūrās.

Viņš pagriezās un ieraudzīja koka ratus, zirga to priekšā ne­bija. Rati bija augsti nokrauti ar drēbes rituļiem. Tad viņš pa­manīja, ka no viena rituļa izspraukusies bērna kājiņa. No kāda cita - sievietes roka. Skaļi zumēja mušas. Līķus bija apsēdis vesels mušu mākonis.

Donigers sāka drebēt.

Uz rokas bija dīvainas melnas pumpas.

Melnā Nāve.

Tagad viņš zināja, kurā gadā nonācis. Bija 1348. gads, kad mēris pirmo reizi sasniedza Kastelgāru un nogalināja trešo da­ļu tās iedzīvotāju. Un viņš zināja, kā tas izplatās - ar mušu kodumiem, no pieskaršanās un ari pa gaisu. Nāvējošo bacili va­rēja vienkārši ieelpot. Viņš zināja, ka slimība ir strauja; ka ļau­dis krituši beigti turpat uz ielas. Vienbrīd tu jūties lieliski. Tad sākas klepus un galvassāpes. Pēc stundas tu jau esi pagalam.

Viņš bija tuvu pieliecies karavīram pie vārtiem. Tuvu viņa sejai.

Ļoti tuvu.

Šausmu stinguma pārņemts, Donigers atslīga pret mūri.

Viņš sēdēja pie mūra un sāka klepot.