Laika robeža

16:12:33

Kriss pamodās rītausmā - drebēdams un nosalis. Debesis bija bālganpelēkas, virs zemes plīvuroja plāna migliņa. Viņš sē­dēja vienīgajā vēl pārjumtajā istabas stūri, atspiedies pret sie­nu, pievilcis ceļgalus pie zoda. Keita sēdēja viņam blakus, vēl aizmigusi. Viņš pastiepās, lai paskatītos laukā, un saviebās pēk­šņās sāpēs. Visi muskuļi likās krampju savilkti un smeldza - gan kājas, gan rokas, gan krūtis un viss pārējais. Pagriežot gal­vu, iesāpējās kakls.

Viņš pārsteigts atklāja, ka viņa tunikas plecs ir stīvs no sa­kaltušām asinīm. Acīmredzot bulta vakarvakar tomēr skārusi viņu pietiekami, lai izraisītu asiņošanu. Kriss izmēģinājuma pēc pakustināja roku, sāpēs sakoda zobus, tomēr nosprieda, ka ro­kai nekas nekaiš.

Viņš drebinājās rīta drēgnumā. Visvairāk viņam tagad gri­bējās sasildīties pie ugunskura un kaut ko ieēst. Vēders rūca. Ēsts nebija vairāk kā divdesmit četras stundas. Un mocīja arī slāpes. Kur lai viņi dabū ūdeni? Vai no Dordoņas varēja dzert? Vai ari vajadzēs atrast kādu avotu? Un kur viņi tiks pie ēdamā?

Kriss pagriezās, lai pajautātu Marekam, taču Mareka tur vairs nebija. Viņš pagriezās, lai pārlūkotu māju, - iecirtās sā­pes, asas sāpes, - taču Mareka nebija.

Viņš jau dzīrās slieties kājās, kad izdzirdēja tuvojamies soļus. Mareks? Nē, viņš nosprieda: bija dzirdami vairāku cil­vēku soļi. Un viņš dzirdēja arī klusu bruņukrekla klinkstoņu.

Soļi tuvojās, tad apstājās. Kriss aizturēja elpu. Pa labi, nie­ka trīs pēdas no viņa galvas, atvērtajā logā parādījās bruņu cimds un atspiedās uz palodzes. Piedurkne virs cimda bija zaļa, ar melnu maliņu.

Arno viri.

- Hic nemo habitavit nuper, - sacīja vīrieša balss.

No durvju puses atskanēja atbilde: - Et intellego quare. Specta, porta habet signum rubrum. Estne pestilentiae?

- Pestilentia? Certo scisne? Abeamus!

Roka ātri atrāvās, soļi aizsteidzās projām. Auss aparātiņš ne­ko nebija pārtulkojis, jo bija izslēgts. Vajadzēja paļauties uz sa­vām latīņu valodas zināšanām. Vai pestilentia nebija "mēris"? Laikam bija. Karavīri bija ieraudzījuši zīmi uz durvīm un ātri attālinājušies.

Jēziņ, viņš nodomāja, vai šī būtu mēra piemeklēta māja? Vai tāpēc tā nodedzināta? Vai viņi vēl varēja aplipt ar mēri? Viņš domāja par to, kad ar šausmām ieraudzīja no garās zāles izlie- nam melnu žurku un aizskrienam pa durvīm. Kriss nodrebi- nājās. Keita pamodās un nožāvājās. - Cik pulkstenis?

Kriss piespieda pirkstu viņai pie lūpām un papurināja galvu.

Viņš vēl dzirdēja aizejošos soļus un rīta miglas apslāpētās balsis. Kriss pielavījās pie loga un piesardzīgi paskatījās laukā.

Viņš redzēja vismaz duci karavīru zaļganmelnajās Arno for­mās. Viņi pēc kārtas pārbaudīja zemnieku mājas pie klostera mūriem. Tad viņš ieraudzīja Mareku tuvojamies karavīriem. Mareks bija salīcis, gāja pievilkdams kāju. Viņam bija rokās kaut kādi zaļumi. Karavīri viņu apturēja. Mareks padevīgi pa­locījās. Viss viņa augums likās mazs un vārgs. Viņš parādīja karavīriem, kas viņam rokās. Karavīri nosmējās un atgrūda viņu. Mareks gāja tālāk, joprojām salīcis un pazemīgs.

•

Keita noskatījās, kā Mareks paiet garām viņu izdegušajam namiņam un pazūd aiz klostera mūra stūra. Skaidrs, viņš ne­gribēja, karavīriem redzot, nākt šurp.

Kriss bija atlīdis atpakaļ pie sienas un viebās sāpēs. Izskatī­jās, ka viņam ievainots plecs, uz tunikas bija sakaltušas asinis. Viņa palīdzēja Krišam to atpogāt, viņš sarāvās un iekoda lūpā. Keita uzmanīgi atvilka sānis vaļīgo linu apakškreklu un ierau­dzīja, ka visa viņa krūšu kreisā puse ir pretīgi tumšsarkana ar dzeltenīgu melnumu gar malām. Tas droši vien no pīķa trie­ciena.

Redzot Keitas sejas izteiksmi, viņš jautāja: - Briesmīgi?

Cerams, tikai apdauzīts. Varbūt kāda riba ielauzta.

Baigi sāp.

Keita atvilka kreklu no pleca, atsedzot bultas brūci. Tas bija slīps divcollīgs plēsums ādas virskārtā, klāts ar biezu kreveli.

Kā tur izskatās? - jautāja Kriss, vērodams Keitas sejas iz­teiksmi.

Pušu ir, bet tikai āda.

Iekaisis?

Nē, izskatās tīrs.

Viņa pavilka Krišam nost tuniku un redzēja, ka tumšsarka­ni sasitumi ir arī uz muguras, sāniem un padusē. Likās, ka viss augums viņam ir vienos sasitumos. Tam noteikti jābūt ārkārtī­gi sāpīgi. Keita bija pārsteigta, ka viņš gandrīz nemaz nesūdzas. Galu galā šis pats čalis bija nesen skandalējies, ja viņa rīta om­lete bija cepta nevis ar svaigām, bet žāvētām baravikām. Tas pats, kurš varēja sapūsdes, ja viņam negaršoja citu izraudzītais vīns.

Keita sāka pogāt ciet viņa tuniku. Kriss neļāva. - Es pats!

Es palīdzēšu…

Es varu to izdarīt.

Keita parāvās nost, pacēla delnas. - Es jau neko.

Šā vai tā man tās rokas jāiekustina, - viņš teica, saviebda­mies pie katras pogas. Viņš aizpogāja visas. Taču pēc tam aiz­vērtām acīm atzvēlās pret sienu, nosvīdis no piepūles un sā­pēm.

Kris…

Viņš atvēra acis. - Viss ir kārtībā. Neuztraucies par mani! Tiešām, viss ar mani ir kārtībā.

Un viņš tiešām tā domāja.

Keitai bija tāda sajūta, it kā viņa sēdētu blakus svešiniekam.

•

•

Kad Kriss bija ieraudzījis savu plecu un krūtis - tās bija kau­ta lopa gaļas krāsā -, viņš bija pārsteigts pats par savu reakci­ju. Ievainojumi bija pamatīgi. Viņš bija domājis, ka tādā reizē jutīs šausmas vai bailes. Taču viņu pārņēma pēkšņa viegluma, pat bezrūpības sajūta. No sāpēm viņam varēja aizcirsties elpa, bet sāpes nebija galvenais. Viņam bija vienkārši prieks par to, ka viņš ir dzīvs un ka priekšā ir jauna diena. Viņa pierastā žē­lošanās, sīkumainība un nedrošība pēkšņi likās bezjēdzīga. Viņš atklāja, ka to vietā radies nebeidzamas enerģijas avots - gandrīz vai agresīvs dzīvīgums, kādu viņš neatcerējās agrāk piedzīvojis. Viņš juta, kā enerģija strāvo caur augumu, gluži kā siltums. Visa apkārtējā pasaule likās dzīvīgāka, taustāmāk sa­jūtama nekā jebkad agrāk.

Krišam šī pelēcīgā rītausma likās pirmatnīgi skaista. Drēg­najā gaisā bija jaušama slapjas zāles un miklas zemes smarža. Mūra akmeņi balstīja muguru. Pat sāpes likās noderīgas, jo tās sadedzināja visas nevajadzīgās sajūtas. Viņš jutās atslogots, modrs, gatavs visam. Šī bija citāda pasaule ar citādiem liku­miem.

Un pirmo reizi viņš jutās tajā iekļāvies.

Pilnīgi iekļāvies.

Kad karavīri bija aizgājuši, Mareks atgriezās. - Vai jūs sa­pratāt, kas bija noticis? - viņš jautāja.

Nē. Kas?

Viņi meklēja trīs bēgļus no Kastelgāras: divus vīriešus un vienu sievieti.

Kāpēc?

Arno grib ar viņiem runāt.

Vai nav lieliski būt populāram? - Kriss pasmīnēja. - Mēs esam visiem vajadzīgi.

Mareks pasniedza katram mitru zāļu un lapu kumšķi. - Lau­ku labumi. Tās ir brokasds. Ēdiet nost!

Kriss trokšņaini gremoja zāles. - Garšīgi, - viņš teica. Viņš neliekuļoja.

Šitā

ar robainajam lapām ir zeltpīpene, der pret sāpēm. Šis baltais ir no vītola mizas, noņems uztūkumu.

- Paldies! - sacīja Kriss. - Iet kā smērēts!

Mareks neticīgi skatījās uz viņu. - Ar viņu viss kārtībā? - viņš jautāja Keitai.

Nu, faktiski man liekas, ka vislabākajā kārtībā.

Labi, nu tad grauziet nost un iesim uz klosteri. Cerams, izdosies tikt garām sargiem.

Keita norāva parūku. - Tā nebūs problēma, - viņa sacīja.

- Vini meklē divus vīriešus un sievieti. Nu, kam ir asākais nazis?

•

Par laimi, viņas mati jau bija diezgan īsi; Marekam vajadzē­ja tikai dažas minūtes, lai apšķibītu garākās šķipsnas un pielī­dzinātu. Kamēr viņš darbojās, Kriss sacīja: - Es te domāju par vakardienas vakaru.

Jā, - atsaucās Mareks. - Acīmredzot kādam ir ausu apa­rātiņš.

»

Tieši tā, - piekrita Kriss. - Un es domāju, es zinu, no ku­rienes tas varētu būt radies.

No Gomesas, - teica Mareks.

Kriss pamāja. - Tā man liekas gan. Tu taču no viņas to ne­paņēmi?

Nē, neienāca prātā.

Es domāju, to var ari vienkārši tāpat iebāzt sev ausī, kaut ari tad tas tik stingri neturētos.

Jā, - sacīja Mareks. - Jautājums vienīgi: kas to būtu darī­jis? Te taču ir četrpadsmitais gadsimts! Tāds sārts štruntiņš, kas runā visādās balsis, taču ir īsta velna būšana! Ikviens, kas to atrastu, būtu šausmās. Ja arī kāds būtu pacēlis, tad nomestu kā karstu ogli - un uzreiz sabradātu. Vai arī bēgtu kā ārprātīgs.

Zinu, - teica Kriss. - Tāpēc katru reizi, kad es par to do­māju, man nāk prātā tikai viena iespējama atbilde.

Mareks pamāja. - Tie maitas mums nepateica.

Ko nepateica? - jautāja Keita.

Ka šeit ir vēl kāds no, sacīsim, mūsējiem. Proti, no div­desmitā gadsimta.

-Tā ir vienīgā iespējamā atbilde, - piebalsoja Kriss.

Bet kurš? - jautāja Keita.

Kriss par to bija domājis visu ritu. - De Kērs, - viņš teica. - Tam jābūt de Kēram.

Mareks šūpoja galvu.

Padomā! - turpināja Kriss. - Viņš šeit ir tikai gadu, vai ne? Neviens nezina, no kurienes viņš te uzradies, vai ne? Viņš ir pielaizījies Oliveram un ienīst mūs visus, jo zina, ka arī mēs to varētu. Viņš veda karavīrus prom no miecētavas, aizgāja jau līdz ielai, un tad mēs ierunājāmies - un viņš uzreiz metās atpa­kaļ! Es tev saku, tam jābūt de Kēram.

Ir tikai viena problēma, - sacīja Mareks. - De Kērs lielis­ki runā oksitāniešu valodā.

Nu, tu taču ari.

Nē. Es runāju kā neveikls ārzemnieks. Jūs abi klausījā­ties tikai aparātiņa tulkojumu. Es klausījos viņos pašos. De Kērs runā kā iedzimtais. Viņš runā pavisam tekoši, un viņa ak­cents ir tāds pats kā pārējiem. Un divdesmitajā gadsimtā oksi­tāniešu valoda jau ir mirusi. Nav iespējams būt no mūsu gad­simta un tā runāt. Viņam jābūt iedzimtajam.

Varbūt viņš ir valodnieks.

Mareks pakratīja galvu. - Tas nav de Kērs, - viņš teica. - Tas ir Gijs Malegāns.

Sers Gijs?

Noteikti, - uzsvēra Mareks. - Man viņš likās aizdomīgs kopš tā laika, kad mūs noķēra tajā ejā. Atceries? Mēs tur bi­jām gandrīz pavisam klusi, bet viņš atvēra durvis un noķēra mūs! Viņš pat nepūlējās izlikties pārsteigts. Viņš neizvilka zo­benu. Vienkārši ņēma un sauca apsardzi, jo viņš jau zināja, ka mēs tur būsim.

Bet tā taču tas nenotika! - iebilda Kriss. - Ienāca sers Da­niels.

Tiešām? - atjautāja Mareks. - Es kaut kā neatceros, ka būtu redzējis viņu ienākam.

Vispār, - sacīja Keita, - es domāju, ka Krišam varētu būt taisnība. Tas varētu būt de Kērs, jo es biju tajā ejā starp kape­lu un pili, diezgan augstu uzrāpusies gar kapelas sienu, un de Kērs pavēlēja karavīriem jūs nogalināt. Es atceros, ka biju pā­rāk tālu, lai tik skaidri dzirdētu viņa vārdus. Tomēr es tos dzir­dēju.

Mareks cieši skatījās uz viņu. - Un kas notika pēc tam?

Tad de Kērs kaut ko pačukstēja vienam karavīram… To es nevarēju saklausīt.

Pilnīgi pareizi! Tāpēc ka viņam nav ausu aparātiņa. Ja bū­tu, tad tu būtu dzirdējusi visu, ieskaitot čukstus. Bet viņam ne­bija. Tas ir sers Gijs. Kas nogrieza Gomesai galvu? Sers Gijs un viņa viri. Kas visticamāk varēja tikt atpakaļ pie līķa un da­būt aparātiņu? Sers Gijs. Pārējie nobijās no mūsu aparāta zibi- nāšanās. Tikai sers Gijs nenobijās. Tāpēc ka viņš zināja, kas tas ir. Viņš ir no mūsu gadsimta.

Es nedomāju, ka Gijs tur bija, kad aparāts zibinājās, - ie­bilda Kriss.

Bet galvenais pamatojums, kāpēc tam jābūt seram Gijām, - sacīja Mareks, - ir tas, ka viņš oksitāniski runā šausmīgi. Viņš izklausās pēc ņujorkieša, kas runā caur degunu.

Nu, vai tad viņš nav no Midlseksas? Turklāt es nedomāju, ka viņš ir dižciltīgs. Sera tituls viņam drīzāk piešķirts par kaujas nopelniem, nevis nāk no ģimenes.

Kaujā viņš nebija pietiekami veikls, lai izsistu tevi no seg­liem ar pirmo pīķi! - atcirta Mareks. - Un viņš nemācēja pie­tiekami labi paukoties, lai pārspētu mani. Es tev saku - tas ir Gijs de Malegāns.

Labi, - noteica Kriss, - lai kas tas būtu, tagad viņi zina, ka mēs iesim uz klosteri.

-Tas gan, - piekrita Mareks, atkāpdamies no Keitas un vēr­tējoši nopētīdams viņas matus. - Šā vai tā - jāiet.

Keita uzmanīgi pieskārās saviem matiem. - Vai man jāprie­cājas, ka te nav spoguļa? - viņa jautāja.

Mareks pamāja. - Droši vien.

Vai es izskatos pēc čaļa?

Kriss ar Mareku saskatījās. - Apmēram, - sacīja Kriss.

Apmēram?

-Jā. Bet vispār izskaties. Izskaties.

Pietiekami, - piebilda Mareks.

Viņi devās ceļā.

15:12:09

Smagās koka durvis pavērās spraudziņā. No ēnainās telpas viņos Rīkojās patumša seja ar baltu kapuci. - Dievs, dod jums augt un plaukt, - mūks svinīgi sacīja.

Dievs, dod jums veselību un gudrību, - oksitāniešu valo­dā atbildēja Mareks.

Kādā lietā nākuši?

Mēs pie brāļa Marsela.

Mūks pamāja, ifkā jau butu viņus gaidījis. - Protams, nā­ciet iekšā, - viņš teica. - Jūs esat atnākuši laikus, viņš vēl ir šeit. - Viņš pavēra durvis drusku platāk, tā, lai viņi pa vienam varētu iespraukties iekšā.

Viņi bija nonākuši mazā mūra priekštelpā, ļoti tumšā. Viņi juta gaisā vāru rožu un apelsīnu smaržu. Klosterī viņi dzirdēja skanam klusu dziedāšanu.

Savus ieročus jūs varat atstāt tur, - teica mūks, norādī­dams uz telpas stūri.

Mīļo brāli, baidos, ka nevarēsim vis, - teica Mareks.

Šeit jums nav, no kā baidīties, - atbildēja mūks. - Atstā­jiet vai nu ieročus, vai klosteri.

Mareks vienbrid dzīrās iebilst, tomēr noņēma zobena maksti.

•

Mūks viņiem pa priekšu ieslīdēja klusā gaitenī. Sienas bija no plika akmens. Viņi nogriezās ap stūri un nonāca citā gaite­nī. Klosteris bija ļoti liels un atgādināja labirintu.

Šis bija cisterciešu klosteris; mūki šeit valkāja baltus raup­jas drānas apmetņus. Cisterciešu ordeņa skarbā vienkāršība bi­ja klajš pārmetums izlaidīgu benediktīniešu un dominikāņu mi­tekļiem. Cisterciešu mūkiem pienācās ievērot stingru disciplīnu barga askētisma gaisotnē. Gadsimtiem ilgi cistercieši neatļāvās nekādus skulpturālus rotājumus savās vienkāršajās ēkās, nedz ari krāšņas ilustrācijas savos manuskriptos. Viņu di­ēta sastāvēja lielākodes no dārzeņiem, maizes un ūdens, tā bi­ja bez gaļas un mērcēm. Guļamās lāvas bija cietas; celles skar­bas un vēsas. Visi klostera dzīves aspekti bija izteikti spartiski. Taču patiesībā šī stingrā disciplīna bija sākusi…

Plak!

Mareks pagriezās pret skaņu. Tā nāca no klostera vaļējā iekšpagalma, kas no trim pusēm bija velvjotu krusteju ieskauts - tās bija paredzētas lasīšanai un apcerei.

Plak!

Tagad viņi dzirdēja arī smieklus un vīru klaigas.

Plak! Plak!

Ienākot iekšpagalmā, Mareks redzēja, ka parastās strūkl­akas un dārziņa tā vidū nav. Tas bija līdzens, cieti nomīdīts lau­kums. Tajā stāvēja četri vīri, sakarsuši savos linu apmetņos, un spēlēja ko līdzīgu volejbolam.

Plak!

Bumba ripoja pa zemi, un vīri cīnoties grūstījās, ļaujot tai ri­pot. Kad bumba apstājās, viens to pacēla, iesaucās: - Tenez! - pameta gaisā un servēja ar delnas bliezienu. Bumba atsitās no iekšpagalma sienas. Vīri klaigādami cīnījās par jaunu pozīciju. Krustejās drūzmējās mūki un dižciltīgie un kliedza, uzmundri­nādami spēlētājus un žvadzinādami maisiņus ar likmju naudu.

Pie vienas sienas bija piestiprināts garš koka dēlis, un katru reizi, kad bumba pret to atsitās - ar skaļu bum! - no spēlma­ņiem publikā atskanēja vēl dedzīgākas uzmundrinājuma klaigas.

Mareks tikai pēc kāda laiciņa saprata, ko viņš redz: tas bija agrīns tenisa paveids.

Tenez - nosaukto pēc servētāja sauciena ar nozīmi: "Sa­ņem!" - bija jauna spēle, izdomāta tikai pirms divdesmit pie­ciem gadiem, un tā bija kļuvusi par šā laikmeta apsēstību. Ra­ketes un tīkls tajā ienāca vēlāk; pagaidām tā drusku atgādināja volejbolu, un to spēlēja visas ļaužu kārtas. Bērni to spēlēja pil­sētiņu ielās. Starp dižciltīgajiem spēle bija tik populāra, ka ra­dīja noslieci celt jaunus klosterus un pamest tos nepabeigtus, tiklīdz bija gatavs iekšpagalms. Karaļu ģimenes raizējās, ka prinči pameta savas apmācības karamākslā un stundām ilgi va­dīja laiku tenisa laukumā, bieži vien spēlēdami lāpu gaismā līdz vēlai naktij. Naudas likmes bija neatņemamas spēles pavado­nes. Francijas karalis Žans Otrais, tagad gūstā Anglijā, bija ga­du gaitā iztērējis veselu bagātību, lai samaksātu savus tenisa parādus. (Karalis Žans bija pazīstams kā Žans Labais, taču, lai kā būtu citās jomās, tenisā viņam neveicās sevišķi labi.)

Vai jūs te bieži spēlējat? - jautāja Mareks.

Kustības dara miesu mundrāku un prātu možāku, - mūks nekavējoties atbildēja. - Mums te ir divi iekšpagalmi, kur spēlēt.

Ejot cauri iekšpagalmam, Mareks ievēroja, ka dažiem spēl­maņiem mugurā ir zaļganmelni apmetņi. Tie bija skarbi vīri ar bandītu manierēm.

Atstājuši iekšpagalmu aiz muguras, viņi kāpa augšup pa kāpnēm. - Izskatās, ka ordenis visai viesmīlīgi uzņem Arno vī­rus, - bilda Mareks.

-Tas ir tiesa, - piekrita mūks, - jo viņi mums darīs labu un atdos atpakaļ dzirnavas.

Jums tās ir atņemtas? - jautāja Mareks.

Tā varētu teikt. - Mūks piegāja pie loga, no kura pavērās skats uz Dordoņu un ceturtdaļjūdzi attālo dzirnavu tiltu.

Šīs dzirnavas Sentmēras mūki uzcēla paši ar savām rokām mūsu godājamā arhitekta, brāļa Marsela, vadībā. Marsels mums allaž bijis lielā godā. Jūs jau zināt, viņš bija ari mūsu ie­priekšējā Abata, Laonas bīskapa, arhitekts. Tāpēc šīs viņa pro­jektētās un mūsu uzceltās dzirnavas ir klostera īpašums, tāpat kā dzirnavu ienākumi… Taču sers Olivers pieprasa dzirnavu nodokli sev, lai gan viņam nav nekāda godīga pamata to prasīt - tikai tas, ka viņa armija ieņēmusi šo apvidu. Tāpēc mans kungs Abats bija ļoti priecīgs par Arno solījumu atdot dzirna­vas klosterim un atbrīvot no nodokļa. Tāpēc arī mēs atbildam Arno vīriem ar laipnību pret laipnību.

Kriss klausījās runāto un domāja: "Mana disertācija! Viss ir tieši tā, kā bija izpētīts." Kaut arī daži joprojām uzskata viduslai­kus par atpalicības laikmetu, Kriss zināja, ka patiesībā tas bija intensīvu tehnoloģiju attīstības periods un šai ziņā nemaz tik ļo­ti neatšķīrās no mūsdienām. Patiesībā mehanizētā rūpniecība, kas kļuva par raksturīgu Rietumu pasaules iezīmi, sākās tieši vi­duslaikos. Tā laika galvenā enerģijas avota - ūdens enerģijas - izmantošana tika strauji attīstīta, to lietoja arvien dažādāku dar­bu veikšanai: ne tikai maļot graudus, bet arī veļot vadmalu, ka­ļot dzelzi, darot alu, zāģējot koku, jaucot ģipsi un cementu, ra­žojot papīru un auklas, spiežot eļļu, gatavojot drēbju krāsas un darbinot tēraudlietuves krāsns plēšas. Visā Eiropā upes tika aiz- dambētas, dažkārt pat vairākkārt; dzirnavu laivas bija piesietas zem katra tilta. Dažās vietās plūstošā ūdens enerģiju tiešām iz­mantoja veselas dzirnavu kaskādes, teju vai ik pa pusjūdzei.

Dzirnavas parasti pārvaldīja monopols, tās bija liels ienāku­mu un arī konfliktu avots. Dzirnavu saimniecisko darbību ne­mitīgi pavadīja tiesas prāvas, slepkavības un kaujas. Un ari šeit redzamais bija tam piemērs…

Jā, - sacīja Mareks, - var jau redzēt, ka pašlaik dzirnavas ir lorda Olivera rokās: lūk, viņa karodziņi plīvo torņos, viņa strēlnieki sargā…

Olivers sargā dzirnavu tiltu tāpēc, - atsaucās mūks, - ka tas ir tuvu ceļam uz Laroku, un tas, kurš kontrolē dzirnavas, kon­trolē arī ceļu. Taču Arno driz vien atņems viņiem dzirnavas.

Un atdos atpakaļ jums.

-Jā gan.

Un kā klosteris viņam par to atlīdzinās?

Mēs viņu, protams, svētīsim, - atteica mūks. Un pēc brī­ža piebilda: - Un arī kārtīgi samaksāsim.

Viņi izgāja cauri skriptorijam, kur mūki rindās sēdēja pie pultīm un klusi pārrakstīja manuskriptus. Taču Marekam šī ai­na likās aplama: mūku darbu pavadīja nevis meditativi dziedā­jumi, bet gan bumbas būkšķi un klaigas iekšpagalmā. Un, par spīti cisterciešu senajam ilustrāciju aizliegumam, daudzi mūki lapu stūrus un malas greznoja ar vinjetēm un zīmējumiem. Kat­ram no šiem māksliniekiem bija vesels otiņu klājiens un ak­mens trauciņi ar dažādām krāsām. Dažas ilustrācijas bija vir­tuozi smalkas un krāšņas.

Lūk, šeit! - teica mūks un noveda viņus pa kāpnēm ma­zā, saulainā pagalmiņā. Vienā pusē astoņi Arno vīri sildījās sau­lītē. Mareks redzēja, ka viņi gan bija paturējuši savus zobenus.

Mūks ieveda viņus nelielā ēkā pagalmiņa malā. Viņi izdzir­dēja burbuļošanu un ieraudzīja strūklaciņu prāvā ūdenstvertnē. Viņi dzirdēja arī, ka tiek latīniski skandētas lūgšanas. Telpas vidū divi mūki garos apmetņos apmazgāja kailu, bālu nelaiķi, kas gulēja uz galda.

Frater Marcellus, - nočukstēja mūks un viegli palocījās.

Mareks stīvi blenza. Pirmajā brīdī viņš pat neaptvēra, ko

redz.

Brālis Marsels bija miris.

Pārsteigums viņus nodeva. Mūkam tapa skaidri redzams, ka viņi nebija zinājuši par Marsela nāvi. Saraucis pieri, viņš sa­tvēra Mareka roku un jautāja: - Kāpēc jūs šeit esat?

Mēs cerējām runāt ar brāli Marselu.

Viņš vakarvakar nomira.

»

No kā viņš nomira? - jautāja Mareks.

Mēs nezinām. Bet, kā jūs redzat, viņš bija vecs.

Mums bija viņam steidzams lūgums, - sacīja Mareks. - Varbūt es varētu redzēt viņa mantas…

Viņam nebija nekādas savas mantības.

Bet kādas personiskas lietas taču…

Viņš dzīvoja ļoti vienkārši.

Vai es varētu redzēt viņa celli? - jautāja Mareks.

Man ļoti žēl, bet tas nav iespējams.

-Tomēr es būtu ļoti pateicīgs, ja…

Brālis Marsels dzīvoja dzirnavās. Jau daudzus gadus viņa celle bija tur.

Ā… - Dzirnavas patlaban apsargāja Olivera karaspēks. Tur viņi nevarēja dkt, vismaz pagaidām.

Bet varbūt es varu jums palīdzēt. Sakiet - kāds bija jūsu steidzamais lūgums? - jautāja mūks. Viņš runāja nepiespiesti, taču Mareku tas uzreiz darīja uzmanīgu.

Tā bija privāta lieta, - viņš teica. - Es nevaru par to runāt.

Šeit nekā privāta nav, - sacīja mūks un virzījās uz durvju pusi. Marekam bija stipra sajūta, ka viņš grasās celt trauksmi.

Tas bija lūgums no maģistra Eduardus.

No maģistra Eduardus! - Mūka izturēšanās uzreiz pārvēr­tās. - Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Un kas jūs būtu maģistram Eduardum?

Mēs esam viņa palīgi.

Patiesi?

-Jā gan, tā ir.

Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Maģistram Eduardum šeit ir visas durvis vaļā, jo viņš strādāja Abata labā, kad viņu sagūstī­ja Olivers.

-Ā…

Nāciet tūdaļ man līdzi! - viņš aicināja. - Abats gribēs jūs satikt.

Bet mums ir…

Abats noteikti to vēlēsies. Nāciet!

•

Izejot atkal ārā, Mareks ievēroja, ka tagad klostera pagal­mos jau ir daudz vairāk zaļganmelno karavīru. Un šie vis ne- laiskojās; viņi bija modri, gatavi kaujai.

Abata nelielais nams atradās klostera tālākajā stūrī, to rotā­ja smalki kokgrebumi. Viņus ieveda nelielā priekštelpā ar ko­ka paneļu sienām, kur pie aizvērtām durvīm sēdēja kāds pa­vecāks mūks, salīcis un drukns kā krupis.

Vai kungs Abats mājās?

-Jā gan, viņš pašlaik runā ar vienu grēku nožēlnieci.

No blakusistabas bija dzirdama ritmiska čīkstoņa.

Un cik ilgi viņi vēl kavēsies lūgšanās? - jautāja mūks.

Var paiet labs laiciņš, - atbildēja krupis. - Viņai grēku daudz, un tie bieži atkārtojas.

Es gribētu, lai tu pasaki mūsu kungam Abatam, - sacīja mūks, - ka šie krietnie vīri nes vēstis no Eduardus de Džonsa.

Pateikšu, protams, pateikšu, - garlaikoti atteica krupis. Tomēr Mareks ievēroja, ka viņa acīs pazib interese. Kaut kas tika apsvērts.

Drīz jau terca, - sacīja krupis, palūkodamies saulē. - Vai ciemiņi ieturēs mūsu vienkāršo maltīti?

Liels paldies, bet nē, mums ir… - Kriss ieklepojās. Keita iebakstīja Marekam mugurā. - Vispār jā, - attapās Mareks. - Labprāt, ja jums nav grūti.

Dieva žēlastībai pateicoties, laipni lūdzu!

Viņi jau dzīrās doties uz ēdamistabu, kad telpā aizelsies ie­skrēja jauns mūks. - Kungs Arno nāk! Viņš gribēs nekavējo­ties runāt ar Abatu!

Krupis pielēca kājās un sacīja viņiem: - Jūs ieejiet šeit! -

Un viņš atvēra durvis uz kādu iekštelpu.

•

Viņi bija nonākuši mazā, vienkāršā istabiņā blakus Abata dzīvojamai istabai. Gultas čīkstēšana aprāvās; viņi dzirdēja sa­trauktu bubināšanu, krupim uzrunājot Abatu.

Pēc brīža pa citām durvīm istabiņā ienāca sieviete kailām kājām, viņa bija pietvīkusi un steidzīgi centās sakārtot drēbes. Viņa bija ārkārtīgi skaista. Kad viņa pagriezās, Kriss satriekts ieraudzīja, ka tā ir lēdija Klēra.

Viņa uztvēra Kriša skatienu un sacīja: - Kāpēc jūs tā blen­žat?

Ē, milēdij…

Skvair, jūsu sejas izteiksme ir gauži netaisna. Kā jūs uz­drīkstaties man pārmest? Es esmu labdzimusi sieviete, vien­tuļa svešā zemē, man nav neviena pārstāvja vai aizbildņa, vai aizstāvja. Tomēr man ir jātiek uz Bordo, līdz kurienei ir astoņ­desmit ljē garš ceļš, un no turienes uz Angliju, ja es vēlos at­gūt sava vīra zemes. Tas ir mans atraitnes pienākums, un šai kara un juku laikā es nešauboties darīšu visu, kas būs vaja­dzīgs, lai to panāktu.

Kriss nodomāja, ka vilcināšanās un šaubas nudien nav šai sievietei raksturīgas. Viņu pārsteidza milēdijas pārdrošība. Ta­ču Mareks lūkojās viņā ar neslēptu apbrīnu. - Lūdzu, piedo­diet viņam, lēdij! - viņš samierinoši ierunājās. - Viņš ir jauns un bieži vien neapdomīgs.

Apstākļi ir mainīgi. Man bija vajadzīga ieteikuma vēstule, kuru man varēja dot tikai Abats. Kādi pārliecināšanas līdzekļi man ir, tādus es lietoju. - Lēdija Klēra šobrīd lēca uz vienas kājas, mēģinot noturēt līdzsvaru, lai uzvilktu zeķi. Viņa cieši to savilka, tad nogludināja kleitu un veikli uzsēja lakatu tā, ka palika redzama tikai seja.

Dažos mirkļos viņa tapa līdzīga mūķenei. Viņas izturēšanās kļuva apvaldīta, balss klusa, maiga.

Ir gadījies tā, ka jūs uzzinājāt to, ko es negribēju, lai kāds uzzinātu. Es esmu jūsu žēlastības varā un lūdzu jūsu klusē­šanu.

Mēs klusēsim, - sacīja Mareks, - jo jūsu darīšanas nav mūsējās.

Tādā gadījumā klusēšu arī es, - viņa teica, - jo ir skaidri redzams, ka Abats nevēlas, lai jūsu klātbūtne kļūst zināma de Servolam. Mēs katrs glabāsim savu noslēpumu. Vai dodat savu godavārdu?

-Jā, patiesi, lēdij, - teica Mareks.

Jā, lēdij, - atsaucās Kriss.

Jā, lēdij, - teica Keita.

Izdzirdot viņas balsi, Klēra sarauca pieri un piegāja Keitai klāt. - Vai patiesi?

-Jā, lēdij, - atkārtoja Keita.

Klēra pārlaida delnu Keitai pār augumu un sataustīja krūtis zem nolīdzinošā apmetņa. - Tu esi apgriezusi matus, skuķēn, - viņa sacīja. - Vai jūs zināt, ka par izlikšanos par vīrieti soda ar nāvi? - To jautādama, viņa uzlūkoja Krišu.

Mēs to zinām, - sacīja Mareks.

Tu esi ļoti upurējusies Maģistram, ja jau atsakies pat no sava dzimuma.

Jā, milēdij, tā ir.

-Tad es lūgšu Dievu, lai jūs izdzīvotu.

Atvērās durvis, un krupis viņiem pamāja. - Godājamie, nā­ciet! Jūs, milēdij, lūdzu, palieciet! Abats jo drīz izpildīs jūsu lū­gumu. Bet jūs, godājamie, nāciet man līdzi!

Izejot pagalmā, Kriss pieliecās Marekam pie auss un čuk­stēja: - Andrē, tā sieviete ir īsts velns!

Mareks smaidīja. - Piekritu, ka viņai tiešām ir zināma dzirk- stelīte…

Andrē, ka es tev saku, nevar ticēt nevienam viņas vārdam!

Tiešām? Man viņa likās diezgan atklāta, - teica Mareks. - Viņai vajag aizstāvību. Un viņai ir taisnība.

Kriss pārsteigts blenza viņā. - Aizstāvību?

Jā. Viņai vajag savu bruņinieku, - Mareks domīgi bilda.

Bruninieku? Par ko tu runā? Cik mums… cik mums vis-

>

pār ir palicis laika?

Mareks paskatijās uz savu aproci. - Vienpadsmit stundas, desmit minūtes.

-Tātad - par ko tu runā? Kādu bruņinieku?

Ai, es tikai domāju, - atteica Mareks. Viņš apmeta roku Krišam ap pleciem. - Nav svarīgi!

pagalmā un tad gāja blakus Marekam, kamēr Kriss un Keita palika aiz muguras. Visapkārt bija zaļganmelnie karavīri. Aba­ta izturēšanās bija dzīvespriecīga, taču viņam bija maniere strauji mainīt sarunas tematus, it kā vēloties pieķert klausītā­ju nesagatavotu.

Man no sirds žēl, ka jāpiecieš šie karavīri, - sacīja Abats,

bet es baidos, ka klostera mūros ir ielavījušies nelūgti viesi - daži Olivera vīri -, un, kamēr viņi nav atrasti, mums jābūt uz­manīgiem. Un milords Arno ir cēli piedāvājis mums savu aiz­stāvību. Vai labi paēdāt?

Paldies Dievam un jums, Abata kungs, ļoti labi.

Abats laipni smaidīja. - Man nepatīk glaimi, - viņš teica.

Un mūsu ordenim ir liegts tos pieņemt.

Likšu aiz auss, - sacīja Mareks.

Abats paskatījās uz karavīriem un nopūtās. - Tik daudz ka­ravīru… Viņi aizbaida medījumu.

Kādu medījumu?

Medījumu kā medījumu! - nepacietīgi atkārtoja Abats.

Vakar no rīta mēs gājām medībās un atgriezāmies tukšā, pat neviena bučiņa nebija. Un Servola vīri vēl nebija ieradušies. Ta­gad viņi ir šeit - veseli divi tūkstoši. Ja viņi medījamus zvērus neapšaus, tad aizbaidīs. Paies vairāki mēneši, līdz mežs atkal nomierināsies. Kādas ziņas no maģistra Eduardus? Sakiet - man tiešām ļod vajag to zināt!

Mareks sarauca pieri. Izskatījās, ka Abats tiešām nepacietī­gi alkst to zināt. Turklāt likās, ka viņš gaida kādu pavisam kon­krētu informāciju.

Abata kungs, viņš ir Larokā.

Jā? Ar seru Oliveru?

Jā, Abata kungs.

Cik nepatīkami! Vai viņš lika, lai jūs nododat man kādu zi­ņu? - Viņš droši vien bija manījis neizpratni Mareka sejā. - Nē?

Nē, Abata kungs, Eduardus nedeva man nekādu ziņu.

Varbūt šifrētu? Vai minēja kādu dienišķu vai sagrozītu frāzi?

Man ļoti žēl, - sacīja Mareks.

Bet ne tik ļoti kā man! Un tagad viņš ir Larokā.

Jā gan, Abata kungs.

Patiesi, tas man nepatīk, - teica Abats. - Jo es domāju, ka Laroku ieņemt nav iespējams.

-Taču, ja uz turieni vestu kāda slepena eja… - bilda Mareks.

Ak, šī slepenā eja! - izsaucās Abats, atmezdams ar roku. -Tā man padarīs galu. To vien es dzirdu runājam. Visi to vien grib zināt - par slepeno eju -, un Arno vairāk par visiem. Ma­ģistrs man palīdzēja, pārmeklējot Marsela vecos dokumentus. Jūs esat pārliecināts, ka viņš jums neko neteica?

Viņš teica, ka mums jāsameklē brālis Marsels.

Abats nošņācās. - Tā ja, šo slepeno eju radīja Ilonas bīs­kapa palīgs un skrīveris, un tas bija brālis Marsels. Taču pēdē­jos gadus vecā Marsela gars bija aptumšojies. Tāpēc mēs vi­ņam ļāvām dzīvot dzirnavās. Viņš augām dienām kaut ko murmināja pie sevis un dažkārt pēkšņi sāka kliegt, ka redzot dēmonus un garus, viņam izbolījās acis, mežonīgi raustījās ro­kas un kājas, līdz vīzijas pārgāja. - Abats pašūpoja galvu. - Citi mūki viņu bijāja; šīs vīzijas viņi uzskatīja par dziļas ticības, ne­vis slimības pierādījumu, kas tās padesībā bija. Bet kāpēc Ma­ģistrs lika jums viņu sameklēt?

Maģistrs teica, ka Marselam ir atslēga.

Atslēga? - pārjautāja Abats. - Atslēga? - Viņš izklausījās ļoti sapīcis. - Skaidrs, ka viņam bija atslēga, viņam bija daudz atslēgu, un tās visas atrodas dzirnavās, taču mēs nevaram… - Viņš klupa uz priekšu un ar izmisīgu pārsteigumu sejā paska­tījās uz Mareku.

Pagalmā visapkārt vīri kliedza un rādīja uz augšu.

Mareks teica: - Abata kungs…

Abatam pa muti izšļācās asinis, un viņš sabruka Marekam rokās. Mareks nolaida viņu zemē. Viņš sajuta, ka Abatam mu­gurā ir bulta, pirms to ieraudzīja. Zālē ap viņiem notrīsēdamas sadūrās jaunas bultas.

Mareks pavērās augšup un ieraudzīja baznīcas zvanu tornī strēlniekus sarkanbrūnos tērpos. Viena bulta norāva Marekam cepuri no galvas, cita saplēsa viņa tunikas piedurkni. Vēl cita dziļi iedūrās Abata plecā.

Nākamā bulta iedūrās Marekam ciskā. Viņš sajuta dedzino­šas sāpes izstrāvojam pa kāju, zaudēja līdzsvaru un atmuguriski nokrita zemē. Viņš mēģināja celties kājās, taču reiba galva. Vis­apkārt svilpa bultas, un viņš atkrita atpakaļ.

•

•

Pretējā pagalma pusē Kriss un Keita skrēja patverties 110 bultu lietus. Keita iekliedzās, klupa un nokrita zemē. Viņai sā­nā bija iedūrusies bulta. Tomēr viņa piecēlās kājās, un Kriss redzēja, ka bulta zem paduses ieurbusies Keitas tunikā, taču viņu pašu nav skārusi. Viņam bulta nobrāzās gar kāju, saplē­šot bikses. Un tad viņi sasniedza patvērumu krustejā, kur ie­metās zem velvēm un mēģināja atgūt elpu. Bultas grabēdamas sitās pret mūri, triecās akmens velvēs visapkārt. - Ar tevi viss kārtībā? - jautāja Kriss.

Keita elsodama pamāja. - Kur Mareks?

Kriss piecēlās kājās un uzmanīgi palūrēja gar pīlāru. - 0 nē\

- viņš izsaucās un metās skriet pa eju.

•

Mareks grīļodamies piecēlās kājās un ieraudzīja, ka Abats vēl dzīvs. - Jel piedodiet man! - teica Mareks, uzcēla Abatu plecā un nesa sānis. Karavīri bija no pagalma sākuši šaut pretī uz zvanu torni, tāpēc tagad Mareka un Abata virzienā lidoja ma­zāk bultu.

Mareks ienesa Abatu krustejas pavēnī un noguldīja uz sā­niem zemē. Abats izvilka bultu sev no pleca un aizsvieda sā­nis. No piepūles viņam aizrāvās elpa. - Mugura… mugura…

Mareks uzmanīgi pagrieza viņu. Iedūrusies šautra trīsēja lī­dzi katram sirdspukstam. - Vai gribat, lai izvelku, milord?

- Nē! - Abats izmisīgi apmeta roku Marekam ap kaklu, pie­vilka viņu klāt. - Vēl ne… Priesteri… priesteri… - Viņam izval- bījās acis. Kāds priesteris jau skrēja uz viņu pusi.

-Tūlīt būs klāt, Abata kungs.

Abatu, kā likās, atviegloja šī vēsts, taču viņš joprojām stin­gri turēja Mareku. Viņa balss bija klusa, gandrīz čuksts. - At­slēga uz Laroku…

-Jā?

-… istaba…

Mareks nogaidīja. - Kāda istaba, Abata kungs? Kāda istaba?

Arno… - izdvesa Abats. Tad nopurināja galvu kā atskaid­rodams. - Arno būs nikns… istaba… - Un viņš atlaida tvērie­nu. Mareks izvilka bultu viņam no muguras un palīdzēja no­gulties uz muguras. - Katru reizi viņš iztaisīja… neteica nevienam… tāpēc… Arno… - Viņš aizvēra acis.

Priesteris iespraucās starp viņiem, ātri runādams latīniski, novilka Abatam apavus, nolika zemē eļļas pudeli. Viņš sāka veikt pēdējo sakramentu.

•

Mareks atspiedās pret vienu no krustejas pīlāriem un izvil­ka bultu sev no ciskas. Tā nebija iedūrusies dk dziļi, kā viņam bija licies. Tikai collas tiesa no bultas gala bija asinīs. Viņš no­svieda bultu zemē. Tobrid pienāca Kriss un Keita.

Draugi paskatījās uz Mareka kāju un uz bultu. Viņš asiņo­ja. Keita pacēla augšup savu tuniku un ar dunci noplēsa drēbes strēmeli no linu apakškrekla. Viņa apsēja to Marekam ap cisku.

Nevajag, nav jau tik traki, - iebilda Mareks.

Nu tad nekaitēs, - atteica Keita. - Paiet vari?

Protams!

Tu esi bāls.

Viss ar mani ir kārtībā, - sacīja Mareks, pagāja nost no pīlāra un skatījās pagalmā.

Zemē gulēja četri karavīri, katrs saņēmis vairākas bultas. Pārējie karavīri bija aizgājuši; uz zvanu torni neviens vairs ne­šāva: no augstajiem logiem vēlās dūmi. Ari pretējā pagalma pu­sē viņš redzēja dūmus, biezus un tumšus, tie nāca no ēdamis­tabas puses. Viss klosteris bija sācis degt.

Mums jāatrod tā atslēga, - teica Mareks.

Bet tā ir vina istabā.

7

Neesmu par to pārliecināts. - Mareks bija atcerējies, ka, pēdējoreiz izrakumos satiekot grafoloģi Elsiju, viņa bija kaut ko teikusi par atslēgu. Un vēl bija runa par kādu dīvainu vār­du. Viņš nevarēja atcerēties detaļas - tobrīd viņš bija pārāk uz­traucies par Profesoru taču viņš skaidri atcerējās, ka Elsija bija skatījusies uz vienu no klosterī atrastajām pergamenta la­pām. No tā paša saiņa, kurā atradās arī vēsts no Profesora.

Un Mareks zināja, kur atrodas šie pergamenti.

•

•

Viņi steidzās pa eju uz baznīcas pusi. Bija izsistas dažas no vitrāžām, kūpēja dūmi. Viņi dzirdēja baznīcas iekšpusē vīru sa- kliegšanos, un pēc brīža pa durvīm izbruka karavīru pulciņš. Mareks apmetās uz papēža un veda viņus atpakaļ.

Kas mums jādara? - jautāja Kriss.

Jāatrod durvis.

Kādas durvis?

Mareks metās pa kreisi velvjotā gaitenī un tad atkal pa krei­si ļoti šaurā ejā, kas noveda viņus mazā kambarītī, tādā kā pie­liekamajā. To apgaismoja lāpa. Grīdā atradās koka lūka. Ma­reks atrāva to vaļā, un viņi ieraudzīja pakāpienus, kas veda tumsā. Mareks paķēra lāpu, un viņi visi kāpa lejā. Kriss gāja pēdējais un aizvēra aiz sevis lūku. Nokāpuši lejā, ceļinieki no­nāca drēgnā, tumšā telpā.

•

Lāpa švirkstēja vēsajā gaisā. Tās ņirbīgajā gaismā viņi ierau­dzīja gar sienu rindojamies milzīgas mucas, sešas pēdas dia­metrā. Viņi bija nonākuši vīna pagrabā.

Mjā, šo vietu karavīri ātri atradīs, - noteica Mareks. Viņš nevilcinādamies veda viņus cauri vairākām pagraba telpām.

Vai tu zini, kur mēs ejam? - sekodama jautāja Keita.

Un tu nezini? - viņš atjautāja.

Tomēr Keita nezināja, viņa ar Krišu turējās cieši aiz Mare­ka, gribot palikt lāpas gaismas mierinošajā lokā. Patlaban viņi gāja garām kapenēm - nelaiķi atdusējās mazās sienas nišās, viņu šķidrauti bija jau gandrīz satrūdējuši. Vietumis viņi redzēja galvaskausus, pie dažiem vēl turējās pa matu šķipsnai; dažviet viņi redzēja kājas, kauli daļēji jau bija atsegušies. Kaut kur tum­sā klusi iepīkstējās žurka.

Keita nodrebēja.

Mareks tik gāja tālāk, līdz pēkšņi apstājās gandriz tukšā telpā.

Kāpēc tu apstājies? - vaicāja Keita.

Vietu nepazīsti? - attrauca Mareks.

Keita paskatījās apkārt un attapās, ka viņi atrodas tai pašā pazemes telpā, kurā viņa bija pirms pāris dienām ielīdusi. Šeit bija tas pats bruņinieka sarkofāgs, tikai tagad ar vāku virsū. Pie otras sienas atradās raupjš koka galds ar vaskadrānas kārtām un manuskriptu ruļļiem, kas bija notīti ar kaņepāju auklu. Vie­nā pusē bija zems mūra izvirzījums, uz kura stāvēja viens pats manuskriptu rullis - un tur spīdēja Profesora aceņu lēca.

Viņš to droši vien pazaudēja vakar, - bilda Keita. - Kareivji droši vien sagūstīja viņu šeit.

Iespējams. - Viņa nolūkojās, kā Mareks sāk caurskatīt ma­nuskriptu lapas, citu pēc citas. Viņš ātri atrada Profesora vēs­ti, tad pievērsās iepriekšējai lapai. Saraucis pieri, samiedzis aci, viņš lāpas gaismā nopētīja to.

Kas tas ir? - viņa jautāja.

Tas ir apraksts, - viņš atbildēja. - Par kādu pazemes upi un… Re, kur ir! - Viņš norādīja uz lapas malu, kur latīniski bija uzskripāta kāda piezīme.

Te rakstīts: "Marselam ir atslēga." - Viņš rādīja ar pirk­stu. - Un te kaut kas rakstīts par… ē… durvīm vai ieeju un par lielām pēdām.

Lielām pēdām?

Paga, paga, - Mareks vilcinājās. - Nē! - Viņš sāka atcerē­ties Elsijas teikto. - Te rakstīts: "Milža pēdas."

Milža pēdas? - Keita neticīgi raudzījās viņā. - Tu esi pār­liecināts, ka saproti pareizi?

Tā te ir rakstīts.

Un kas ir tas? - viņa jautāja, pielikusi pirkstu pie diviem vārdiem, viena virs otra.

DESIDE VIVIX

Es atceros! - iesaucās Mareks. - Elsija teica, ka tas viņai ir jauns vārds: vivix. Taču deside viņa vispār nepieminēja. Un man pat neliekas, ka tas ir latīniski. Oksitāniski vai franciski tas arī nav.

Izvilcis dunci, viņš nogrieza pergamenta stūri, tad ieskrā­pēja tajā divus vārdus, salocīja un iebāza kabatā.

Bet ko tas nozīmē? - jautāja Keita.

Mareks paraustīja plecus. - Nav ne jausmas.

Tas bija pierakstīts uz pašas malas, - bilda Keita. - Var­būt tas neko nenozīmē. Varbūt no gara laika uzskrīpāts vai arī kāda atgādne vai kas tamlīdzīgs.

Šaubos.

Domā, tajos laikos viņi neko neskribelēja tāpat vien?

Varbūt, bet šis tā neizskatās, Keita. Tā ir nopietna piezī­me. - Viņš atgriezās pie manuskripta un vilka pirkstu pa tek­stu. - Tā… Te rakstīts: Transitus occultus incipit… slepenā eja sākas… propre ad capellam viridem, sive capellam mortis - pie zaļās kapelas, ko pazīst arī kā nāves kapelu… un…

Pie zaļās kapelas? - dīvainā balsī atsaucās Keita.

Mareks pamāja. - Jā. Bet te nav rakstīts, kur tā kapela ir. -

Viņš nopūtās. - Ja šī eja tiešām savienojas ar kaļķakmens klin­šu alām, tad tā kapela varētu būt jebkur.

Nē, Andrē, - sacīja Keita.

Ko tu ar to gribi teikt?

Es gribu teikt, - viņa sacīja, - ka zinu, kur ir zaļā kapela.

•

•

Tā bija iezīmēta Dordoņas projekta pārskata kartēs, - pa­skaidroja Keita. - Tās ir drupas, tikai ārpus projekta teritori­jas. Es vēl atceros, ka nobrinījos, kāpēc tā nav iekļauta projektā, ja jau bija tik tuvu. Kartē tā bija atzīmēta kā chapelle ver te mor- te, un man likās, ka tas nozīmē "zaļās nāves kapela". Atceros, es vēl nodomāju, ka tas izklausās pēc Edgara Alana Po.

Vai tu atceries, kur tieši tā ir?

Precīzi neatceros, tikai to, ka tā ir mežā apmēram kilo­metru uz ziemeļiem no Bezenakas.

Tad tas ir iespējams, - sacīja Mareks. - Kilometru garš tunelis ir iespējams.

Viņi dzirdēja, ka aizmugurējās telpās pagrabā ienāk karavīri.

Jāsatin makšķeres!

Viņš aizveda draugus pa kreisi - gaitenī, kur atradās kāp­nes. Iepriekšējo reizi, kad Keita tās bija redzējusi, kāpnes bija beigušās ar aizgruvumu. Tagad tās veda taisni augšup līdz ko­ka lūkai.

Mareks uzkāpa augšā un ar plecu atgrūda lūku. Tā atvērās viegli. Viņi ieraudzīja pelēcīgas debesis un dūmus.

Mareks izkāpa laukā. Keita un Kriss sekoja.

•

•

Viņi bija nonākuši dārzā, augļu koki auga glītās rindās, za­ros koši zaļoja pavasara lapiņas. Viņi izskrēja cauri audzei un nonāca pie klostera mūra. Tā augstums bija divpadsmit pēdu - par augstu, lai pārkāptu. Taču risinājums radās - otrā pusē vi­ņi tika, uzkāpjot kokā, kura zari sniedzās pāri mūrim. Tieši pre­tī viņi ieraudzīja biezu mežiņu. Viņi skrēja uz to un atkal nonā­ca lapotņu pavēņa krēslā.