Kontroles telpas datoru monitoros lauka grafiskajos viļņojumos sāka parādīties smailes. Krāmere, kozdama lūpā, skatījās, kā tās kļūst augstākas un izteiktākas. Viņa bungoja ar pirkstiem pa galdu. Pēdīgi viņa sacīja: - Okei, piepildīsim vismaz tos paneļus, paskatīsimies, kas ar tiem notiks.
Labi, - noteica Gordons, viņš izskatījās atvieglots. Viņš pacēla rāciju un sāka dot rīkojumus tehniķiem tranzīta telpā.
Sterns videomonitorā skatījās, kā pirmajam tukšajam panelim tiek pievilktas smagas šļūtenes. Vīri kāpa uz kāpnēm un pielāgoja uzgaļus. - Es arī domāju, ka tā būs vislabāk, - sacīja Gordons. - Mēs vismaz…
Sterns pielēca kājās. - Nē! - viņš iesaucās. - Nedariet to!
-Ko?
Neuzpildiet paneļus!
Krāmere blenza uz viņu. - Kāpēc? Ko tad…
Nedariet to! - kliedza Sterns mazajā kontroles telpā. Ekrānā redzamie tehniķi turēja šļūteni pie uzpildes cauruma. - Sakiet viņiem, lai pārtrauc! Nekādu ūdeni panelī! Ne piles!
Gordons pa rāciju deva pavēli. Tehniķi pārsteigti pavērās augšup, tomēr pārtrauca darbu un nolaida šļūtenes atpakaļ uz grīdas.
Deivid, - mierīgi sacīja Gordons. - Es domāju, ka mums tomēr…
Nē! - sauca Sterns. - Neslapināsim paneļus!
Kāpēc ne?
Tas samaitās līmi.
Līmi?
Jā, - viņš teica. - Es zinu, kā nostiprināt paneļus.
Zināt? - pārjautāja Krāmere. - Kā?
Gordons pagriezās pret tehniķiem. - Cik laika palicis?
Trīsdesmit piecas minūtes.
Viņš pagriezās pret Sternu. - Tikai trīsdesmit piecas minūtes, Deivid. Nepietiek laika, lai kaut ko iesāktu.
Pietiek! - iebilda Sterns. - Vēl pietiek. Tikai jādarbojas mērkaķa ātrumā.
Keita iznaca Larokas centralaja pagalma - vietā, kur pede- joreiz bija redzējusi Krišu. Taču Kriša te vairs nebija.
-Kris?
Auss aparātiņā neviens neatsaucās.
Un marķieris ir pie viņa, nodomāja Keita.
Visapkārt pagalmā gulēja degoši liķi. Viņa skrēja no cita pie cita, skatīdamās, vai kāds no tiem nav Kriss.
Viņa ieraudzīja Raimondo, kas viegli pamāja viņai - un tad nodrebēja. Vienbrīd Keita domāja, ka tas ir karstā gaisa radīts acu māns, bet tad redzēja Raimondo pagriežamies. Viņam no sāniem tecēja asinis. Aiz viņa stāvēja kāds Olivera karotājs, kurš vairākkārt cirta Raimondo ar zobenu, te rokā, te plecā, te vidukli, te kājā. Katrs cirtiens bija gana dziļš, lai ievainotu, bet ne tik ļoti, lai nogalinātu. Raimondo streipuļoja atpakaļ, smagi asiņodams. Karotājs devās uz priekšu un nerimās. Raimondo saļima uz ceļiem. Karavīrs nostājās viņam blakus un cirta atkal un atkal. Raimondo nokrita atmuguriski, un tagad viegli cirtieni bira pār viņa seju, atiezās atcirsta lūpa, sānis aizlidoja degungals. Uzbrucēja seju aizsedza liesmas, bet viņa dzirdēja to ar katru cirtienu sakām: - Smerdelis! Smerdelis! Smerde- lis! - Keita aptvēra, ka viņš to saka mūsdienu angļu valodā. Un
tad viņa saprata: šis uzbrucējs bija de Kērs.
•
•
Kriss sekoja Arno dziļāk katakombās. Kaut kur priekšā viņi dzirdēja atbalsis. Arno tagad virzījās piesardzīgāk, turēdamies tuvāk sienām. Beidzot viņi varēja ieskatīties nākamajā telpā, kuras vidū atradās liela, apaļa bedre. Virs tās ķēdē karājās smags metāla būris. Aiz būra restēm stāvēja Profesors un ar neizteiksmīgu seju raudzījās, kā divi karavīri, griezdami vinču, laiž būri zemāk. Marekam bija sasietas rokas, viņš bija aiz- grūsts pie galasienas. Viņu sargāja divi karavīri.
Lords Olivers stāvēja bedres malā un smīnēdams skatījās, kā būris slīd lejup. Viņš padzērās no zelta biķera un noslaucīja zodu. - Es jums devu solījumu, Maģistr, - viņš teica, - un es to turēšu. - Vīriem pie vinčas viņš sacīja: - Lēnāk! Lēnāk!
Arno paskatījās uz Oliveru, ierūcās kā saniknots suns un izrāva zobenu. Viņš pagriezās pret Krišu un pačukstēja: - Es ņemšu Oliveru. Tu vari ņemt pārējos.
Kriss apstājās: pārējos? Telpā bija vēl četri karavīri. Taču iebilst nebija laika. Arno metās uzbrukumā ar negantu kliedzienu: - Oliverrr!
Lords Olivers pagriezās, joprojām turēdams savu biķeri. - Ak tā, - viņš ar nicīgu smīnu noteica, - šis vepris arī klāt. - Viņš pameta biķeri sānis, izrāva zobenu un metās kaujā.
Kriss skrēja pie karavīriem, kas grieza vinču, lai gan pats nebija skaidrībā, ko īsti darīt; vīri, kas sargāja Mareku, bija pacēluši zobenus. Olivers un Arno sīvi cīnījās, zobeniem klan- dzot, un starp cirtieniem lamāja viens otru.
Viss notika ļoti ātri. Mareks pagrūda vienu no saviem sargiem un iedūra tam ar tik sīku nazīti, ka Kriss to nemaz neredzēja. Otrs sargs pagriezās pret Mareku, taču saņēma tik spēcīgu Mareka spērienu, ka aizstreipuļoja līdz vinčai un uzgrūdās saviem biedriem tur.
Vinča, palikusi bez uzraudzības, sāka griezties ātrāk. Tas bija zobratu mehānisms, griezās visai skaļi un nepārprotami straujāk nekā iepriekš. Kriss redzēja, ka būris ar Profesoru nolaižas zem grīdas līmeņa un pazūd bedrē.
Tad Kriss jau bija sasniedzis pirmo no karavīriem, kas atradās ar muguru pret viņu. Pretinieks pagriezās, Kriss cirta un smagi ievainoja to. Kriss cirta vēlreiz, pretinieks nokrita.
Tagad bija atlikuši tikai divi karavīri. Mareks, joprojām sasietām rokām, atkāpās no viena, vairīdamies no draudīgā zobena asmens. Otrs karavīrs stāvēja pie vinčas. Viņš bija izvilcis zobenu un gatavs cīņai. Kriss cirta, viņš viegli atvairīja. Tad Mareks, atkāpdamies pa apli, uzgrūdās šim kareivim, kas uzreiz pagriezās. Mareks iekliedzās: - Tagad! - un Kriss dūra. Pretinieks sabruka.
Vinča joprojām griezās. Kriss to satvēra, taču atlēca atpakaļ, lai nesaņemtu ceturtā karavīra zobena cirtienu. Būris slīga zemāk. Kriss atkāpās. Mareks izstiepa pret viņu savas sasietās rokas, bet Kriss saminstinājās, baidīdamies trāpīt draugam. - Dari to! - uzkliedza Mareks. Kriss pārcirta auklas, un tobrīd viņam uzbruka ceturtais karavīrs. Tas cīnījās ar izmisīgu spēku; Kriss saņēma cirtienu delmā un atkāpās, saprazdams, ka ir ķezā, bet uzbrucējs pēkšņi šausmās paskatījās lejup: viņam no vēdera izspraucās asiņains zobens. Tad viņš sabruka, un Kriss redzēja, ka Mareks paspējis tikt pie ieroča.
Kriss skrēja pie vinčas. Viņš satvēra kloķi un apturēja mehānismu. Tikai tagad viņš ieraudzīja, ka būris jau dziļi iegrimis duļķainajā ūdenī; virs tā bija tik tikko palikusi vienīgi Profesora galva. Vēl viens kloķa pagrieziens, un būtu iegrimusi arī tā.
Pienāca Mareks, un viņi pa abiem sāka celt būri laukā.
Cik laika palicis? - jautāja Kriss.
Mareks paskatījās taimeri. - Divdesmit sešas minūtes.
Arno un Olivers tikmēr turpināja cīņu; viņi tagad atradās tumšā pagraba stūri, un Kriss redzēja viņu zobenu šķiltās dzirksteles.
Būris pilēdams pacēlās gaisā. Profesors uzsmaidīja Krišam.
Es jau domāju, ka tu paspēsi, - viņš teica.
Melnās restes slīdēja Krišam rokās, kad viņš atvilka būri no bedres. Gļotas un melns ūdens pilēja uz pagraba klona grīdas, atstājot mazas peļķītes. Kriss atgriezās pie vinčas. Pa abiem ar Mareku viņi nolaida būri uz grīdas. Profesors bija izmircis, bet izskatījās atvieglots, ka atkal ticis uz cietas zemes. Kriss gāja atvērt būri, bet ieraudzīja, ka tas ir aizslēgts ar pamatīgu dzelzs piekaramo slēdzeni.
Kur atslēga? - jautāja Kriss, pagriezdamies pret Mareku.
Nezinu, - sacīja Mareks. - Es biju nogāzts, kad viņu spundēja iekšā. Neredzēju, kas notika.
Profesor?
Džonstons noplātīja rokas. - Es arī nezinu. Es skatījos tur. - Viņš pamāja uz bedres pusi.
Mareks cirta zobenu pret slēdzeni. Nošķīda dzirksteles, bet slēdzene bija stipra, zobens to tikai ieskrambāja. - Tas nekādi neizdosies, Andrē, - sacīja Kriss. - Mums vajag to sasodīto atslēgu.
Andrē pagriezās un pārlūkoja pagrabu. - Cik daudz laika? - jautāja Kriss.
- Divdesmit piecas minūtes.
Kriss pašūpoja galvu un devās pie tuvākā kritušā karavīra un sāka to pārmeklēt.
Sterns no kontroles telpas skatījās, kā tehniķi iemērca bālu gumijas membrānu spainī ar līmi un tad to iecēla, joprojām pilošu, stikla vairoga atverē. Tad viņi pievienoja saspiestā gaisa šļūteni, un gumija sāka plesties. Kādu bridi tā atgādināja gaisa balonu, bet tad gumija pletās arvien tālāk, kļuva plānāka un caurspīdīga, iekļaujoties stikla vairoga izliektajā formā, līdz bija sasniegusi visas tā maliņas. Tad tehniķi aiztaisīja atveri, noklikšķināja hronometru un gaidīja, lai līme sacietē.
Cik laika palicis? - jautāja Sterns.
Divdesmit viena minūte. - Gordons norādīja uz gumijas baloniem. - Raupjš risinājums, bet darbojas!
Sterns pašūpoja galvu. - Visu pēdējo stundu tas man bija deguna galā.
Tieši kas?
Pārsprāgšana, - viņš paskaidroja. - Es visu laiku domāju: no kā mēs te cenšamies izvairīties. Un atbilde ir: no pārsprāg- šanas. Tāpat kā automašīnām, kam mēdz pārsprāgt riepas. Un es domāju, cik savādi, ka pēdējā laikā riepas sprāgst tik reti. Jaunām mašīnām tikpat kā nekad. Tāpēc, ka jaunajām riepām ir iekšējā membrāna, kas pati aizlīmējas. - Viņš nopūtās. - Es vēl prātoju, kāpēc tas man vispār nāk prātā, un tad apjēdzu, kur tas suns aprakts: ari te var radīt membrānu!
Šī nebūs tāda, kas pati aizlīmējas, - sacīja Krāmere.
Nebūs, - piekrita Gordons, - tomēr stikls iegūs papildu biezumu; turklāt tā izlīdzinās spiedienu.
Tieši tā! - atsaucās Sterns.
Tehniķi bija piepūtuši balonus visos paneļos un tagad gaidīja, lai sacietē līme. Gordons paskatījās rokas pulkstenī. - Vēl trīs minūtes.
Un pēc tam - cik laika vajag katram panelim?
Sešas minūtes, bet mēs varam uzpildīt pa diviem vienā reizē.
Krāmere nopūtās. - Astoņpadsmit minūtes. Knapi, knapi…
Paspēsim, - noteica Gordons. - Mums vienmēr paliek iespēja pumpēt ūdeni ātrāk.
Vai tas neradīs paneļiem papildu spiedienu?
Radīs. Tomēr tāda iespēja paliek. Ja citādi nevar.
Krāmere paskatījās monitorā, kas rādīja lauka viļņošanos.
Tagad smailes bija reljefākas. - Kāpēc lauka ragi mainās? - viņa jautāja.
Nemainās, - neatskatīdamies atteica Gordons.
Mainās gan! - teica Krāmere. - Smailes kļūst mazākas.
Mazākas?
Gordons pienāca paskatīties. Viņš skatījās ekrānā un rauca pieri. Bija redzamas četras smailes, tad trīs, tad divas. Tad īsu bridi atkal četras. - Ņemiet vērā, - viņš sacīja, - ka tas, ko mēs redzam, patiesībā ir tikai varbūtības funkcija. Lauka amplitūda atspoguļo notikuma iespējamības pakāpi.
Un vienkāršāk izsakoties?
Gordons cieši skatījās ekrānā. - Kaut kas tur droši vien ir nogājis greizi. lai kas tas būtu, tas ir mainījis viņu atgriešanās iespējamības pakāpi.
Kriss svīda. Viņš nostenēdamies apmeta karavīra līķi uz muguras un atsāka meklējumus. Tās bija drudžainas minūtes, izčamdot divu mirušo sarkanbrūnpelēkās uniformas. Apmetņi bija gari un zem tiem - biezi izšūti krekli; kopumā daudz drēbju. Atslēga gan nebūtu viegli noslēpjama; Kriss zināja, ka būra piekaramajai slēdzenei būtu vajadzīga vairākas collas gara dzelzs atslēga.
Tomēr Kriss to neatrada. Ne pie pirmā karavīra, ne pie otrā. Viņš nolamājās un slējās kājās.
Otrā pagraba pusē Arno joprojām cīnījās ar Oliveru; viņu zobeni šķindēja nepārtraukti - spraigā metāliskā ritmā. Mareks ar lāpu staigāja gar sienām, ieskatījās pagraba tumšākajos kaktos, bet arī viņam neveicās.
Kriss gandrīz vai varēja dzirdēt, kā viņam galvā tikšķ pulkstenis. Viņš skatījās apkārt, prātodams, kur varētu būt noslēpta atslēga, un izmisīgi atskārta, ka tā varētu būt gandrīz jebkur: karāties pie sienas, būt iebāzta lāpturī. Viņš aizgāja pie vinčas un pārlūkoja mehānismu. Un tur viņš to atrada - lielu dzelzs atslēgu pie vinčas pamatnes. - Ir!
Mareks pacēla acis, tad pameta skatienu taimeri, bet Kriss steidzās pie būra. Viņš veiksmīgi iebāza atslēgu slēdzenē, taču pagriezt to nevarēja. Sākumā viņš domāja, ka mehānisms ieķēries, tomēr pēc mokošas pusminūtes nācās atzīt, ka šī atslēga nav istā. Viņš nikni un bezpalīdzīgi nosvieda atslēgu zemē un pagriezās pret būrī ieslēgto Profesoru.
Man ļoti žēl, - sacīja Kriss. - Tiešām ļoti žēl.
Profesors, kā vienmēr, bija nesatraucams. - Es visu laiku
domāju, Kris, - viņš sacīja, - par to, kas īsti notika.
Khm…
Un es domāju, ka atslēga ir pie Olivera, - sacīja Profesors.
- Viņš pats mani iesledza. Man liekas, ka atslēga palika pie vina.
Pie Olivera?
Olivers otrā telpas galā turpināja cīnīties, lai gan tagad jau acīm redzami bija zaudētājos. Arno bija veiklāks paukotājs, turklāt Olivers bija iereibis un aizelsies. Arno, drūmi smīnēdams, ar vienmērīgiem cirtieniem dzina Oliveru tuvāk bedres malai. Tur Olivers elsdams un svīzdams atspiedās pret margām, pārāk pārguris, lai turpinātu.
Ai no viegli pielika zobena galu Oliveram pie kakla. - Žēlastību! - izstomīja Olivers. - Es lūdzu žēlastību. - Tomēr bija skaidrs, ka viņš uz to īpaši necer. Arno lēni pastiprināja zobena spiedienu. Olivers ieklepojās.
Milord Arno! - ierunājās Mareks, panākdams uz priekšu. - Mums vajag šā būra atslēgu.
Ko? Atslēgu? Būra atslēgu?
Olivers izmocīja smaidiņu. - Es zinu, kur tā ir.
Arno paspieda zobenu. - Saki!
Nemūžam!
-Ja tu mums pateiksi, - sacīja Arno, - es tevi nenogalināšu.
To dzirdot, Olivers moži pacēla skatienu. - Patiesi?
Es neesmu nodevīgs divseju anglis, - atteica Arno. - Atdod mums atslēgu, un es zvēru pie Francijas dižciltības, ka es tevi nenogalināšu.
Olivers dažas sekundes elsdams vēroja Arno. Pēdīgi viņš izslējās un sacīja: - Labi! - Viņš nosvieda savu zobenu, pasniedzās zem apmetņa un izvilka smagu dzelzs atslēgu. Mareks to paņēma.
Olivers pagriezās pret Arno. - Tā, es savu daļu esmu izdarījis. Vai turēsi doto vārdu?
Patiesi, - teica Arno, - es tevi nenogalināšu… - Viņš strauji metās uz priekšu un sagrāba Oliveru ap ceļiem. - Es tevi izpeldināšu!
Un viņš pārsvieda Oliveru pāri margām - tieši bedrē. Olivers ar skaļu šļakstu iegāzās melnajā ūdenī. Viņš sprauslādams iznira. Nolamājies viņš aizpeldēja pie bedres malas un mēģināja pieķerties pie akmeņiem. Taču bedres mūra akmeņi bija noglumējuši un slideni. Pieķerties nebija iespējams. Oliveram nebija nekāda atbalsta punkta. Viņš bezjēdzīgi pērās pa ūdeni. Paskatījies uz Arno, viņš izgrūda lāstu.
Tu labi peldi? - apjautājās Arno.
Ļoti labi, tu franču kuņasdēls!
Brīnišķīgi, - noteica Arno, - tad jau kādu laiciņu papeldēsi.
Un viņš novērsās no bedres. Pamājis Krišam un Marekam, viņš sacīja: - Esmu jūsu parādnieks. Lai Dievs jums žēlīgs ikkatru dienu! - Un tad viņš aši devās projām - pievienodes kaujai. Viņi dzirdēja, kā attālinās Arno soļi.
Mareks atslēdza slēdzeni, un būra durvis čīkstēdamas atvērās. Profesors iznāca laukā. - Cik laika palicis? - viņš jautāja.
Vienpadsmit minūtes, - atbildēja Mareks.
Viņi steidzās ārā no pagraba. Mareks kliboja, tomēr spēja it veikli pārvietoties. Aiz muguras palika Olivera kultā ūdens šļaksd.
Arno! - kliedza Olivers, un viņa balss atbalsojās no tumšajiem akmens mūriem. - Arno!