Ahilleja vairogs

Sestā nodala

Grants nepamirkšķināja ne acu un turpināja mērķēt uz viesi. Tas pavisam mierīgs pielieca galvu, ienakdams nelielajā kamba­ri, un nostājās ieejā. Bija redzams tikai siluets pret nespodro die­nasgaismu, kas ieplūda ala.

- Kas viņš ir? - Marina jautaja.

- Ja nemaldos, musu iepriekšēja tikšanas reize es nenosaucu savu vardu. - Vīrietis pagrieza luktura staru sev seja, atkladams skatienam īsi apcirptus, rudus matus, retas ūsas un šauru, smai­lu seju. - Mjuirs. - Viņš nepasniedza roku. - Mes ar Grantu esam tikušies. Un jus droši vien esat Marina Papadžianopoulu. Mums un vāciešiem, kad tiem vel bija šeit kas darams, pazīstama ar Atē­nas vardu.

- Jus esat labi informēts.

- Es ar interesi sekoju līdzi jusu piedzīvojumiem. Un pēdējas trīs dienas darīju to vel aizrautigak. - Viņš iesmējās. - Jus nebūt neatvieglojat mums dzīvi. Gandrīz jus pazaudējam, kad aizlavi- jaties prom no Arkanas.

- Varbūt jums nevajadzeja sūtīt savus izsitējus.

Mjuirs pacēla plaukstas.

- Man ar to nebija nekada sakara.

- Kas tad tie bija?

- Sāncenši. Viņi…

Eja Mjuiram aiz muguras atskanēja varenas šķavas. Mjuirs me­tas sānis - un paspēja tieši laika, pirms kambari nodardeja revol­vera šāviens.

- Jēzus, Marija un visi svetie, - Mjuirs noelsa. - Tu katlam iz­šausi aci.

Ausim vel zvanot pec skaja trokšņa, Grants izdzirda drebošu balsi, kas no ejas šausmas sauca:

- Nešaujiet!

Grānts atkal pavērsa ieroci pret Mjuiru.

-Ja spersiet kaut soli tuvāk, Mjuira kunga smadzenes rotas ši kambara sienas, - viņš uzsauca un piekala skatienu Mjuiram. - Ko tu atvedi līdzi?

Mjuira lukturītis bija nokritis zeme, bet šauraja telpā tas tik un ta vel meta pietiekami daudz, gaismas, lai butu redzams, cik bala ir viņa seja.

- Nevienu, par ko jums jauztraucas.

Grants bridi vilcinājās, līdz pieņēma lēmumu.

- Metiet zeme ieroci un lēnām nāciet man pretī.

- Man nav ieroča, - panikas pārņemtā balss protesteja. - Vai man…

- Nāciet šurp!

Marina pacēla lukturīti un virzīja ta staru uz ejas pusi. Nere­dzamais viesis ieklepojas, un atskanēja ādas kurpju švīkstoņa pret akmeni. Viņš iegaja gaismas loka, sparīgi mirkšķinādams acis, pacēlis rokas tik augstu, cik to pieļava zemie griesti. Apaļī­go seju, grumbām izvagotu, bet savadi jauneklīgu, ieskava snieg­baltu matu kodeļa, bet vaigi un deguns saule bija apdeguši sar­kani. Zem divām varenam, kuplam uzacim vērās bali zilas acis - satraukuma pilnas, tomēr pamazam tajas atausa izbrīna, ierau­got alas saturu.

-Apbrīnojami, - viņš izdvesa.

Gaisotne ala bija mainījusies, kļuvusi mierīgāka. Grants juta, ka sāk zaudēt vadību par notiekošo.

- Kas tas tads? - viņš noprasīja, pagrūzdams revolveri uz Mjuira pusi.

-Artūrs Rīds. Klasiskas filoloģijas profesors Oksforda.

- Vai drīkstu? - Rīds pasniedzas pretī Marinai, kura atmeta mala visu piesardzību un java profesoram izņemt viņai no rokas lukturīti.

- Apbrīnojami, - Rīds atkartoja, lūkodamies uz priekšmetiem, kas bija sakārtoti uz sola. - Ja nemaldos, tas ir svētais akmens.

- Mes domājām tapat, - Grants piebilda. I'ats nezinadams kāpēc, viņš piepeši juta neparvaramu velmi uzvesties pec iespe- jas labak, gluži ka zens, kurš izrauts no savas mājiņās kokā un piespiests dzert teju kopa ar kadu mazpazīstamu tanti.

Mjuirs iebāza roku kabata, sastinga, ieraudzījis Granta plauk­stu ciešāk aptveram revolvera spalu, un iesmejas.

- Nesatraucies. - Viņš izvilka ziloņkaula etviju. - Vai velies vienu?

Grants šobrīd butu gatavs nogalinat, lai dabutu cigareti, bet vēl nebija gatavs pieņemt Mjuira velti.

- I abak pastasti, kas te notiek.

Mjuirs uzšķīla sērkociņu, papildinadams luktura elektrisko gaismu ar siltu uguntiņu.

- Tu laikam doma, ka esmu tev paradā paskaidrojumu?

Telpas tālakaja mala iešņirkslējās akmens, un visi tris apsvie-

das apkart. Rīds bija nometies ceļos uz. sola blakus nišai siena. Viņš acīmredzot bija nocēlis svēto akmeni no paaugstina juma vai vismaz pamanījies to atgazt atpakaļ, atklajot skatienam tumšu iedobi.

- Vai kads, ludzu, varētu man palīdzēt?

Grānts un Mjuirs ilgi lūkojas viens uz otru par revolvera stob­ru. Marina dusmīga izpūta elpu un piegaja Kidam klat.

-Apakša kaut kas ir, - viņš paskaidroja. - Vai varat līdz tam aizsniegties?

Marina pieliecās. Pēc brīža no iedobes iznira viņas roka, kas turēja sažņaugtu kaut ko mazu, plakanu un cietu. Viņa to nopeti- ja, pagrieza otrādi un pārsteigumā ieelsas. Neteikusi ne varda, vi­ņa pasniedza atradumu Rīdām.

- Apbrīnojami, - profesors nočukstēja.

Grānts pacēla revolvera drošinātāju.

- Nu ta, - viņš noteica. - Tagad kads paskaidrojiet man, kas te notiek.

Viņi apsēdas uz klintsradzes alas ārpuse un ilgi miedza acis, kas nebija pieradušas pie gaismas. Rīds bija uzlicis galva tropu cepuri ar platu malu; viņš izvēlējās vietu uz akmens un nomizoja apelsīnu. Marina turēja revolveri, nomērķētu uz Mjuini, bet Grants tikmēr grozīja rokas atradumu. Tā bija mala plāksnīte ceturtdaļ- collas biezuma un apmēram tikpat liela ka viņa plauksta; stūri bija noapaļoti un virsma gluda, izņemot apakšu, kur robaina ma­la liecinaja par nolauztu fragmentu. Gadi, zeme un uguns bija no­traipījuši malu, bet taja iespiestie raksti vel joprojām bija pietieka­mi skaidri. Vienu pusi sedza nepazīstami, sīki simboli daudzas rindas, iegravēti mitra mala un apdedzinati, lai saglabatos mu- žīgi.

- Tas ir lineārais b raksts?

- Ja, - Marina un Rīds vienbalsīgi atsaucas un līksmi saskatī­jās, priecādamies par to, cik līdzīgi darbojas abu prāts.

Grants parlaida pirkstu par simboliem, aptaustīdams raup­jos sturus un dziļos gravējumus, it ka pieskāriens ļautu viņam just seno noslēpumu pulsu. Ko tie vēstu? Viņš apgrieza plāksnī­ti otrādi. Apakša nekas nebija rakstīts; mals bija gluds un pla­kans, un taja vel rēgojas plāksnītes mīcītājā atstatie plaukstu no­spiedumi. bet ši puse nebija pilnīgi tukša. Grants atbalstīja Pembertona gramatu pret ceļgalu, ar plāksnīti nospiezdams la­pu, un parmaiņus lūkojas uz gramatu un malu. Vienu zīmēju­mu veidoja l'embertona drošas tintes līnijas, otrs bija uzkrāsots, aplupis un izbalojis, bet līdzība bija neapšaubama. Tas bija viens un tas pats attcls. Divi kalni, ielejas malas; pakalna kupols, tem­plis ar ragiem un divas dūjas. Un pari tam visam gaisa lidoja lauva, tas pats dzīvnieks, kas viņus vēroja no savas vietas virs plaisas klinti.

- Pembertons acīmredzot paslēpa to ala, pirms devas prom, - Rīds noteica. Nocēlis dienasgramatu un plāksnīti Grantam no ceļ­galiem, viņš atkal abas nopētīja un šķira lapas, līdz nonaca pie citata no "Iliadas" un saviebas. - "Vilkdama krituša līķi aiz kā­jām caur kareivju rindām." Tads bija Džons Pembertons. Gudrs cilvēks.

- Labs cilvēks, - Marina piebilda.

- Miris cilvēks. - Grants pievērsās Mjuiram. - Mani vairak in­terese, ko tik vērtīgu viņš atrada. Un kapec tu tik izmisīgi vēlies to iegūt.

- Ta ir slepena informācijā. - Mjuirs atieza zobus. - Noslē­pums.

- Noslēpums, ko ir vērts paņemt sev līdzi kapa? - Grants pa­meta skatienu par radzes malu. - Ar kritienu droši vien pietiks, lai tevi nogalinatu… bet tu būsi miris, pirms atsitīsies pret zemi.

Marina vel joprojām turēja uz Mjuiru nomērķētu revolveri. Vi­ņas slaidas rokas ne mirkli nenodrebeja, kaut gan ieroča svars droši vien sagadaja viņai grūtības. Mjuirs parmaiņus uzlūkoja Grantu un Marinu. Nekas viņu sejas nesniedza viņam kaut ne­lielu cerību.

Kustēdamies ļoti leni un piesardzīgi, Mjuirs aizdedza vel vie­nu cigareti. Katra skaņa svelmīgi miegainaja pecpusdiena šķita nedabiski skaļa - etvijas knikšķis, fosfora uzliesmojums, krakšķis, kad Mjuirs parlauza sērkociņu uz pusēm. Par viņa seju parslide- ja ena: debesīs planēja vanags.

- Labi. - Viņš dziļi ievilka dumu, un viņa lupas savilkas gri­masē, ko varēja noturēt par baudu. - Ks jums pastastišu, ko varu.

- labak ceri, ka ar to pietiks.

Mjuirs izņēma no krekla kabatas fotogrāfiju žūksni un pasnie­dza vienu attēlu Grantam.

- Izskatās pēc musu plāksnes.

- Amerikāņi to atrada kara pēdējās dienas kadā zinātnes eka, ko ieņēma Oranienburga. Vacija.

Grānts sarauca uzaci.

- Vai tas nebija Padomju Savienības sektors?

- Viņiem izdevās tur ieskriet, pirms atjoza krievi. Amerikāņi pievaca neskaitāmas kastes ar vāciešu dokumentiem un visādiem niekiem - ziņojumiem, tehniskajiem datiem, garlaicīgiem papī­riem. Kadam vajadzēja to visu aplūkot, tāpēc amerikaņi visu aiz­sūtīja atpakaļ uz Štatiem kaut kadai nevienu neinteresējošai apakškomitejai, lai tie izraktos cauri tam kalnam un paziņotu, ka nav atraduši neko satraucošu. Protams, papīri tika piemirsti. No Vacijas ieplūda tik daudz dokumentu, un neviens negribēja šķiest laiku, atceroties drūmo periodu, bet šie sausiņi turpinaja lauzties cauri papīriem un pirms paris mēnešiem atrada kaut ko intere­santu.

- šo fotogrāfiju?

- Kartona kastē kopa ar dokumentu mapēm, kuras nebija ne­kā verā ņemama… un tērauda blašķi, kas bija ļoti neparasta. Taja bija metāla gabals apmēram golfa bumbiņas lieluma. Sausiņi ne- zinaja, kas tas ir, tapec nosūtīja uz laboratoriju, lai tur tiktu veik­tas analīzes. Un viņi atrada kaut ko nekad nepieredzētu.

- Kas tas bija?

- Nu, neviens to nav redzejis, tapec tam nav varda. Amerikaņi to nosauca par Sešdesmit pirmo elementu.

- Sešdesmit pirmo elementu? - Grants atkartoja. - Tas ir, ķī­misko elementu?

- Tieši tā. Vai esi aplūkojis periodisko tabulu? Izrādās, ka tajā ir dažas nepilnības. Gluži kā nepilna karšu komplekta; ir zināms, cik daudz karšu nepieciešams un kur jāievieto trūkstošas, bet vi­sas nav atrodamas. Tas pats attiecas uz neatklatajiem elementiem. Ķīmiķi zina, ka tiem jabut pasaule, un zina, kur tie iederētos, bet nekad nav tos redzējuši. Sis Sešdesmit pirmais elements ir viena no trūkstošajām kārtīm. Protams, vīriņi baltos uzsvārčos sāka lē­kāt no prieka un gribēja noskaidrot, no kurienes uzradies šis ak­mens.

- Vai tas ir vērtīgs?

- Vērtīgs? - Mjuirs nospieda cigaretes galu zem papēža un aiz- dedzinaja vel vienu. - Tas ir sasodīti nenovērtējams. Unikāls. Līdz šim neviens pat nezinaja par tā eksistenci.

Iestājās klusums, kamēr parejie apdomāja šo informāciju.

- Ta ir daļa no meteorīta, - Rīds ieminējās. Palūkojies uz pro­fesoru, Grants noprata, ka ari viņš šo stāstu dzird pirmo reizi.

- Tieši ta. - Mjuirs apmierinats pamaja. - bet tas vēl nav viss. Paskaties uz šo. - Viņš pasvieda Grantam vel trīs fotogrāfijās. - Lūk, viņu atrastais paraugs. No priekšpuses, augšas un apak­šas. Vai redzi kaut ko neparastu?

Grants aplūkoja attēlus, kuros bija redzams mirdzošs akmeas uz melna auduma fona. No augšas un sāniem tas šķita gluds, gandrīz šķidrs, izraibinats ar miniatūriem krāteriem gluži ka kalts zelts. Bet trešā fotogrāfijā bija citada: tajā virsma izskatījās gan­drīz plakana, un to šķēla dziļas, vertikālās līnijas.

- Izskatās, ka to kāds pārgriezis.

- Šis līnijas ir zāģa asmens pēdas. Vacija atrastais gabals ir tikai aisberga, ne, meteorīta virsotne.

- Svētais akmens, - Rīds nomurminaja.

Mjuirs spēji pagrieza galvu.

-Ka, ludzu?

- Es neko neteicu.

- Lai nu ka, jeņķi izlasīja dokumentus, bet uzzinaja tikai to, ka vācieši atraduši eksponātu Krēta. Fričiem, tapat ka parejiem, nebija ne jausmas, no kurienes tas nācis, bet viņi līdz ar akmeni atrada ari plāksnes fotogrāfiju. Nekādu citu pavedienu nav. Grie­ķija ir musu lauciņš - vismaz bija, līdz F.tlijs saka savas spehtes,

- tapec amerikaņi nodeva lietu mums, lai tiekam ar to galā. Un nu mes esam šeit.

- Kāpēc jus to gribat? - Marina skarbi painteresejas. - Kāpēc šis Sešdesmit pirmais elements ir tik svarīgs?

Mjuirs nesteidzīgi vilka plaušas cigaretes dūmus.

- Vai jums šķiet, ka man kaut ko stāsta? Es esmu tikai kurjers. Pusi no visa, ko jums nupat atklāju, man nemaz nebija jazina. bet es zinu, ka jeņķi izmisīgi meklē šo nieku un ir gatavi apbērt ar naudu jebkuru, kurš to atradis. Tāpēc varat mani nomest zemē no klints vai nošaut ka pili medību sezona, bet, ja jums ir kaut nedaudz veselā saprata, jus pievienosieties manai jautrajai ko­mandai un sāksiet rakt.

- Pievienoties? - Grants iesvieda fotogrāfijās Mjuiram seja.

- Kāpēc lai es ticētu, ka neietrieksi man lodi mugura, tiklīdz tev seja vairs nebūs revolvera stobrs?

- Tapec, ka tu esi noderīgs. Tu esi nogājis tik dziļi pagrīde, ka neviens nenojautīs par tavu darbu musu laba, un tu proti darbo­ties inkognito šaja pasaules nostūri. - Mjuirs ar īkšķi noradīja uz Marinu. - Viņa ari. Turklāt viņa pazina Pembertonu labak neka mes visi.

- Un kas notiks, kad mes tev vairs nebūsim noderīgi?

- Man jus vairs nevajadzes bridi, kad atradīsim to metala klu­ci. Pēc tam varēsiet laisties lapās ar savu laupījuma daļu un ne­kad vairs mani neredzēsiet. - Mjuirs centas savilkt savus asos vaibstus grimasē, kas kaut nedaudz atgadinatu patīkamu smai­du. - Tas, ko teicu Palestina, vel joprojām ir speķa. Tev draud cie­tums; es to varu novērst. Un jus… - Viņš pieversās Marinai. - Es zinu visu par jums un brāli. Lieliska komanda. Žēl, ka viņš tik negaidīti nomira. Viena vienīga lode, izšauta no tuva atstatuma…

Slepkava droši vien bija pazīstams. Vai bieži domājāt, kurš no­spieda gaili?

Marinas melnas acis raidīja nāvējošās šautras Mjuiram seja.

- Ko tas nozīmē?

- Londona mums ir savakta informācijā par jusu braļa navi. Ja man palīdzēsiet, es jums to paradīšu. Varu apsolīt, ka redzē­tais jus pārsteigs.

Mjuirs uzmeta izaicinošu skatienu Grantam, kurš ļoti pulējas izlikties bezrūpīgs.

- Tu muldi.

- Nepavisam, bet man ļoti gribas atviegloties, tapec izlemiet, ko darīsiet. Pievienosieties man vai nē?

- Vai tam ir kada nozīme? Šeit meteorīta nav.

Mjuirs sarauca pieri un parmeta cigaretes galu par radzes malu.

- Es neteicu, ka tas bus viegli. Varbūt ši nav īsta vieta.

- Nē. - Rīds visu šo laiku sēdēja uz akmens, neviena nema­nīts, un stiklainam acīm vēroja lauvu virs plaisas. Klusa pārliecī­bā, kas skanēja viņa balsi, visus iztrucinaja. - Meteorīts bija šeit. Nāciet un paskatieties.

Viņi cits pec cita izspraucas caur plaisu un nokļuva klintī iz­cirstajā templi. Mjuirs iededza petrolejas lampu, un visi uzmanī­gi pētīja strupo, grebumiem rotāto akmeni ta niša.

Grāntu atkal parsteidza ta līdzība ar šautenes lodi.

- Kas ir tie izciļņi akmenim apkart? - viņš painteresējas.

- Sākotnēji meteorīts droši vien bija pārklāts ar kadu svēto tik­lu, - Rīds paskaidroja. - Veidojot kopiju, viņi attēloja ari virves.

- Viņi? - Šķita, ka Mjuirs tūlīt no spriedzes saks drebēt. - Kas, pie velna, ir šie viņi?

- Ļaudis, kuri aiznesa īsto meteorītu. - Peldedamies svētlai­mīga neziņa par Mjuira kvēlojošajam dusmām, Rīds aplūkoja svē­to akmeni. - Vai redzat nelielo iedobi paša virsu? Manuprat, taja tika glabats Pembertona atrastais fragments. Viņi to nozaģēja nost no liela gabala un atstaja šeit, lai kopijai piešķirtu oriģinālā spe­ķu. Pielabinājās dieviem, ja ta drīkst teikt. - Viņš viegli pasmaidī­ja; Mjuiru tas nenomierinaja.

- Viņi… viņi… Par ko mes runājām? Pembertons? Friči? Kāds Kretas gans, kurš iemaldījies ala?

- Ne, nepavisam. - Rīds nometas ceļos un saka pētīt māla lausku kaudzes, kas bija sakartotas uz sola. - Meteorīts bija aiz­nests jau ilgi pirms tam. Droši vien ap to laiku, kad tika sarakstī­ta Bībele.

Mjuirs nobaleja.

- Vai jus gribat teikt, ka mes esam ieradušies divus tukstošus gadu par veļu?

- Fs nerunāju par Jauno Derību. - Rīds šķietami pilnība pa­zaudēja domu pavedienu, uzmanīgi aplūkodams krāsotu mala šķepeli. Viņš pacēla to pret lampu, grozīdams uz. visam pusēm, un piepeši turpinaja: - Meteorītu aiznesa prom apmēram taja pa­ša laika, kad Mozus veda ebrejus lauka no Ēģiptes. Pirms trim tūkstošiem gadu - kadu simtu vairak vai mazak.

-Jēzus un Marija! - Mjuirs saguma pret sienu un iegrūda mu­te neaizdegtu cigareti. Grants un Marina nedroši saskatījās, bet Rīds vel joprojām pētīja podu lauskas.

- Ko mums tagad darīt? - Mjuirs jautaja, ne pie viena īpaši neversdamies.

Rīds pieceļas un notrauca putekļus no biksēm. Briļļu stiklos atspīdēja lampas gaisma, un izspurusi matu šķipsna meta ragam līdzīgu ēnu uz sienas profesoram aiz muguras.

- Vispār es laikam zinu, uz kurieni viņi to aiznesa.