Ahilleja vairogs

Divdesmit astota nodala

Stambula.Nakamās dienas rīts

Grantu pamodinaja sirdi plosošs kliedziens. Viņš uztrukas sē­dus un jau bija atbīdījis revolvera drošinātāju, pirms saprata, ka tas ir muedzina aicinajums, smeldzīgs un neizprotams, kas ieplū­da istaba caur plāno marles aizkaru. Dziesma atbalsojas visa pil­sēta, no katra minareta, ka putnu trejļi.

Marina, ieritinājusies viņam blakus, parmeta roku Grantam par krūtīm un piespiedās vīrietim ciešāk klat. Viņa bija kaila. Sa­jauktie mati ka vedeklis klaja spilvenu, acis bija aizvērtas, kaila kaja apvijusies Granta kajai. Viņš noglastija Marinas plecu, un viņa tikmēr rotaļajās ar vīrieša krušu spalvām. Viņš bridi gulēja, izbaudīdams skaņas un eksotisko garšvielu smaržu, ko vējš iepūta caur atvērto logu.

Marinas plauksta virzījās lejup. I'irksti aizslīdēja pari Granta vedera cietajiem muskuļiem un talak. Grants saspringa. Viņš mai­gi pavēla Marinu uz muguras un uzguļas tai virsu. Viņš atbalsti- jas uz elkoņiem, lai varētu lūkoties sievietei seja un verot, ka bau­da pamazam atveras miegainas acis. Viņš Marinu noskūpstīja.

Kad Grants iznaca no vannasistabas, Marina jau bija apģēr­busies.

- Es iešu uz bibliotēku. Atcerejos kadu Sursela piezīmi un gri­bu pameklet kaut ko šaja saistība. Ja nemaldos, viņiem šeit ir Suda.

Grants nepūlējās vaicat, kas ir Suda.

- Es došos tev līdzi.

- Ne. Paliec pie Rīda, viņam nepieciešams kads uzraugs. Šķiet, viņš ir uz atklājuma sliekšņa.

Granta sejā atplaiksnija šaubas.

- Vai tiešām? Es redzeju tikai ķeburus un nodomāju, ka viņš vēl taustas pa tumsu.

-Tu nesaproti, ka viņš strada. Iztēlojies, ka valoda ir ka rieksts, ko Rids ceašas pāršķelt. Visu šo laiku viņš turējis to plauksta, pē­tījis, grozījis, klauvējis pie ta, lai noskaidrotu, kādu skaņu tas ra­da. Tavuprāt, viņš neko neuzzina. Un piepeši viņš pieklauvē is- taja vietā un čaumala pavisam viegli sadalās uz pusēm.

- Man tik un ta nešķiet, ka tev vajadzētu iet vienai pašai, - Grānts ietiepīgi atkartoja.

Marina nosūtīja viņam gaisa skupstu.

- Bušu atpakaļ uz pusdienām.

Grants atrada Džeksonu pie vēlīnu brokastu galda viesnīcas restorānā. Maltīte bija plana - sālīts siers, sālītas olīvas, salita maize un cieti varita ola - toties kafija stipra. Cirants izdzēra di­vas tases.

- Vai labi gulēji? - Džeksons painteresējas. Viņš pacēla skatie­nu no olas, ko patlaban graizīja, un daudznozīmīgi sarauca uza­ci - tapat ka vakar, kad G.rants un Marina paņēma sev vienu ista­bu, nevis atsevišķas. Vai no rīta Džeksons dzirdējis viņus caur planajam sienam? Grantam gan tas sevišķi nerūpeja.

- Ka mironis. Kur ir Rids?

- Savā istabā. Viņš pamodas jau rītausma. Šķiet, viņš doma, ka virzās uz priekšu plāksnes atšifrēšanā. Un es tiešam ceru, ka profesoram taisnība. Ja sarkanie nogrābuši Mjuiru, varu derēt, ka viņiem jau viss ir daudzmaz, skaidrs. Plāksne ir mūsu vienīgais trumpis, un no ta nav nekādās jēgas, ja nevaram izlasīt to velna smērējumu. - Amerikānis parlaida skatienu tukšajam restoranam.

- Kur ir Marina?

- Bibliotēkā. - Grants saspieda olīvu, līdz kauliņš izspraga lau­ka un aizlēkāja prom pa galda virsmu. - Viņa gribēja pameklēt kaut ko, par ko runāja Sursels.

Džeksons satrūkās.

- Tu javi viņai iet vienai?

- Marina prot sevi aizstāvēt.

- Jēziņ, Grant, ne jau par to es raizējos. Sarkanie mus apsēda kā mušas jau kopš brīža, kad tu spēri kāju uz Krētas zemes. Un šeit, Stambula… - Viņš papurinaja galvu. - Pie visiem svetajiem, komunistu spiegu te ir vairak neka paklaju tirgoņu. Piķis un zē­vele, droši vien ari puse paklāju tirgoņu ir sarkano spiegi.

- Viņa prot sevi aizstāvēt, - Grānts atkartoja.

- Tu zini, par ko es runāju.

-Tu maldies. - Granta balsi ieskanējas tērauds; acis bndinaja Džeksonu paklusēt.

- Cerams. 1 ,ai nu ka, mums ir pašiem savas darīšanas kārtoja­mas. Mjuirs ir pazudis, tapec mums vajadzēs palīgus. Nosutišu telegrammu Vašingtonai un pajautašu, vai viņiem te tuvuma nav kada vienība, kuru varam aizņemties.

- Vai tad mes neatgriezīsimies Atēnas?

Džeksons papurinaja galvu.

- Nav jēgas, vismaz līdz brīdim, kad uzzināsim plāksnes sa­turu. Melnā jūra vel joprojām šķiet ticamakā vieta, kur atrast vai­rogu. Lai kur tas butu, šeit mes droši vien esam tam tuvāk neka jebkur citur.

- Ka ar Mjuiru?

-Mums jauzskata, ka noticis sliktakais. Viņš zinaja, ar ko ris­kē. Ja Mjuirs ir profesionālis, viņš ielaida lodi sev galva, pirms sarkanie tika viņam klat. - Džeksons atbīdīja krēslu un piecelās. - Es došos uz konsulātu. Paliec šeit un uzmani Rīdu. Ja viņš kaut ko atrod vai notiek kas cits, zvani man uz turieni.

Grants pabeidza ēst brokastis, izgaja ara, kioska pari ielai no­pirka avīzi angļu valoda un atgriežas augšstava. Džeksons un Rīds bija apmetušies istaba pretī viņējai, un viņš piedauzīja pie durvīm, gribēdams pārliecināties, ka profesoram nekas slikts nav noticis. Apslapēts ņurdiens liecinaja, ka viss kārtībā un traucēju­mi nav veļami. Grānts nopūties iegāja savā istaba un atkrita uz gultas. No palagiem vēdīja Marinas smaržas.

Taksometrs aizbrauca, atstajot Marinu vienu klusaja ieliņā. Vi­ņa piegaja pie nelieliem koka vārtiem un piezvanīja. Aiz balsinā­tas sienas ceļas baznīcas kupoli, pavisam pierasti šaja kupolu un torņu pilsēta, un augsta aprikožu krāsas ēka, līdzīga apgaztai pi­ramīdai - katrs nakamais stāvs bija platāks par iepriekšējo. Kra­sa uz durvīm lobījās nost kā āda, un uz sienas bija uzsknpati ko­dolīgi politiskie saukļi, bet iekšpuse viss šķita mierīgs.

Durvīs pavērās lodziņš. To aizpildīja aizdomu pilna acs, ko ieskāva mežonīgi saauguši, sirmi mati.

-jā?

- Mans vārds ir Marina Papadžianopoulu, - viņa grieķiski at­saucas. - Es veļos izmantot bibliotēku.

Grumbas ap aci atmaiga, dzirdot pazīstamu valodu. Logs aiz­veras, atslēga pagriezās, un sakumpis priesteris melna sutana un ar kumilafki cepuri galvā ielaida viņu iekša.

Pat Marina, pieradusi rosīties seno civilizāciju drupas, juta se­numa elpu sev apkart, ieiedama pagalma. Tas nebija Knosās se­nums, tik tais, ka vēstures bezdibenis starp laikmetiem vairs ne­bija pārvārāms; šis bija vecteva vai vecvectēva senums, pagaisis diženums, velti izšķiesta enerģija un neskaitāmas mūža nogales, dzīve, kas ir miera pati ar sevi.

Marina izbrīnīta atklāja, ka bibliotēka ir ta pati baznīcas eka, ko varēja saskatīt no ārpuses. Viņa par to ieminējās priesterim, kurš veltīja viešņai bezzobainu smaidu.

- Pēc osmaņu uzvaras iebrucēji paziņoja, ka to vairs nedrīkst izmantot reliģioziem merķiem. Viņa Svētība Patriarhs nolēma, ka ta kalpos patiesībai, kļūstot par bibliotēku.

Marina jutās nedaudz dīvaini, ieejot taja iekša, sperot soļus ga­ram zeltainajiem svēto skatieniem mozaīkās pretī krēslai. Gar sie­nam slējās koka plaukti, pilni ar grāmatam; tie aizpildīja arī ni­šas starp balsta kolonnām, un telpas vidu zem kupola bija novietoti lakoti galdi, veidojot krustu. Marina apsēdās pec iespē­jas tuvāk durvīm un izvilka no somas Sursela monogrāfiju. Viņa to šķirstīja, nezinādama, ko tieši mekle, bet pārliecinātā, ka to pa­zīs, tiklīdz ieraudzīs.

Līdzīgi pašam dižajam varonim arī Baltā sala šķiet mulsinoši div­dabīga katram, kurš cenšas to izskaidrot. Tai piemīt labdabīgais drošā patvēruma aspekts, "Drošā osta" gan tieša, gan metaforiskā nozīmē. Ari- ana darbos atrodama piebilde, ka Ahillejs paradtjās garāmbraucošu jūr­nieku sapņos un aizvadīja tos uz salu, uz "izdevīgāko vietu, kur izmest enkuru". Runājot par pašu salu, gan Arians, gan Filostrats pauž leģen­du par juras putniem, kuru ir ļoti daudz; tie attīra templi, plivinot spār­nus, pirms tam samērcējuši tos ūdenī. Tas gan ir pretruna ar Plīnija pierakstīto parunu (NII X.7H), ka "neviens putns nelido par Ahilleja templi Melnās juras salā, kur viņš apglabats". Abi autori min, ka uz salas mītošie dzīvnieki labprātīgi piedāvājās kļūt par upuriem Ahilleja templi, rami slavēdami templim pretī un ļaudamies nazim ("labprātīgā upura" ideja, protams, ir fundamentāli nozīmīga reliģiskās eshatoloģi- jas sastavdaļa vēstures gaita). Uzzīmēta aina rāda mieru un harmoniju, edenisku (vai, precīzāk, hesperīdisku) paradīzi, kura cilvēks, daba un dievi sadzīvo absolūta saskaņa un savstarpējo vajadzību izpratne.

Un tomēr, ka jau pienākas talai, noslēpumainai vietai uz pasaules robežas, darza ir čūska (vārda tiešā nozīme, ja ticam kapteiņleitnanta N.D. Kritskija stāstām par 1823. gadā veikto ceļojumu uz Zmeinij Os- trov); Balto salu apvij bīstama aura. Par šo aspektu sevišķi daudz runa bieži vien veru neņemtais Lemnas Filostrats. Viņš stāsta par dīvainajam skaņām, ko dzird jūrnieki, braucot salai garam: varenas balsis "liek jūr­niekiem sastingt bailes", šķind ieroči, klaudz bruņas un zviedz zirgi. Viņš apgalvo, ka nevienam cilvēkam nav jauts palikt uz salas pēc saul­rieta. Visatbaidošākais ir stāsts par tirgotāju, kuram Ahillejs lika atvest verdzeni. Domādams, ka meitene paredzēta seksuālu apmierinājumu sniegšanai, tirgotājs piedzīvoju vārdos neaprakstamas šausmas, kad dzir­dēja verdzenes kliedzienus; atriebes kurais varonis norāvu viņui visus locekļus citu pēc citu un meiteni uprija. Dieviem un varoņiem Balta salu ir gaismas pielieta purudize, bet mirstīgos tur gaida varmaciba un tumsa.

Marina dažus vārdus pasvītroja ar zīmuli un devas meklet bib­liotekāru - vel vienu priesteri. Viņu nācās ilgi pārliecināt, ka Ma­rinas lūgums ir izpildāms, tomēr beigu beigās viņš padevas un noveda viešņu lejup pa kapnem, uz priekšu pa garu gaiteni ve­cas baznīcas pagrabos līdz slēgtai telpa, kuras plauktus pildīja kastes, nevis gramatas. Ari tās bija aizslēgtas; priesteris vienu no ceļa nost, uzlika uz neliela, apaļa galdiņa telpas stūri un kasti atvēra. Taja uz plana papīra bija novietota tikai viena grāmata. Ta izskatījās neaptverami sena: sudraba gravīra, rotāta dārglie­tām un krāsainiem akmeņiem, kalpoja par vaku, bet tās malas ga­du gaita bija nomelnējušas. Adas muguriņa meta plēksnēs uz pa­pīra, kas to ieskāva. Marina godbijīgi atvēra grāmatu.

bibliotekārs negribeja atstat viņu vienu un gaidīja, līdz Mari­na atrada meklēto. Lapas bija bruņas un trauslas ka dedzināts cukurs; katru reizi, paršķirdama kadu no tām, viņa baidijas to sa­plēst. Tiklīdz Marina bija atradusi vajadzīgo vietu un to pārrak­stījusi, priesteris paņēma gramatu un iesledza to kaste.

Atgriezusies lasītava, Marina izvilka no plauktiem vel citas gramatas un sāka lasīt. Viņa cītīgi stradajā, priecadamas par iespēju pabūt vienai. Šķita, ka viņa pat fiziski jut plašumu un gai­su sev apkart pec tik daudzām dienam, kas pavadītas smacejoša- jā vīriešu sabiedrībā. Marina nebija muļķe un zinaja, ko par viņu domā Mjuirs un Džeksons, zināja, kadas aizdomas šaudas vīrie­šiem prata; viņa bija nogurusi no asajiem skatieniem un smīniem. Ap amerikaņi un angli nemitīgi vēdīja kaut kas nepatīkams, vī­rišķīgs. l'at Rīds, kurš Marinai ļoti patika, spēja nogurdināt. Un Grants… Viņa sakrustoja kajas zem galda un turpinaja lasīt. Grānts bija parak sarežģīts, lai par viņu tagad domātu.

Marina jau bija gandrīz, pabeigusi iesākto, kad paradījās pries­teris vārtsargs un piegaja pie viņas galda.

- Pie vārtiem jūs gaida kads vīrietis, - viņš čukstēja. - O Kyriod Grants.

Marina apjuka; ka viņš atradis šo vietu?

- Vai viņš nenosauca iemeslu, kāpēc atnacis?

Priesteris papurinaja galvu.

- Viņš tikai teica, ka tas esot svarīgi.

Marina pameta skatienu uz, grāmatam apkrauto galdu. Vel pie­cas minūtes, un viss bus izdarīts - varbūt likt viņam gaidīt. Bet, ja Grānts gribēja runāt par kaut ko svarīgu…

Viņa pieceļas, atstādama gramatas.

- Es atgriezīšos, - viņa apsolīja bibliotekārām un aizgaja.

Grants neuzzinaja, kas viņu pamodinajis; viņš pat nepamanī­ja, ka aizmidzis. Krekls mirka sviedros un mute bija sūra garša. Viņš iedzera paris malkus ūdens no glazēs uz naktsgaldiņa, kaut gan taja bija sabirušas smiltis.

Viņš ielūkojas pulksteni; tas rādīja četri. Pār viesnīcu gūlās smagnējs pēcpusdienas rāmums; šķita, ka pat muedzini likušies uz auss.

Vel nejuzdamies īsti pamodies, Grānts atkal uzmeta skatienu pulkstenim. Kur palikusi Marina? Viņa bija solījusi atgriezties uz pusdienām. Grānts piecelās sēdus un aplūkoja istabu. Nekas no viņas mantam nebija kustināts - un viņš dzirdētu Marinu ienakam.

Grānts uzvilka kājas kurpes un izgāja gaiteni. Viņš pieklauvē­ja pie Rīda durvīm un nepacietīgi gaidija. Nekas nenotika, un vi­ņa nemiers pieņemas spēkā. Kas ar visiem noticis? Viņš paraustī­ja rokturi - durvis nebija aizslēgtas - un iegaja iekšā.

Istaba izskatijas kā viesuļvetrā cietusi. Visapkart bija izmētā­tās gramatas un papīri līdz ar drēbēm, nomestām kurpēm un pus- iztukšotām tējas tasēm. Grants nespeja iedomāties, kā Rīdām iz­devies paņemt līdzi tik daudz mantu. Aizkari bija aizvilkti, tapec istaba grima nespodri dzintaraina gaismā. Un paša vidu, sakrus­totam kajam sēdēdams uz gultas, gozējās Rids, tērpies zīda rīta- svarkos.

Viņš pacēla skatienu, samirkšķinaja acis un paberzeja brilles ar ritasvarku jostu.

- Grant? Atvainojiet… jums vajadzēja pieklauvet.

- Fs jau klauvēju. - Grants izlaipoja caur mantu jūkli un atra­da gultas stūri, uz kura piemesties. - Vai Marinu neesat redzējis?

Rids uzmeta vel pedejo skatienu papīra lapai, ko patlaban pē­tīja, un atbalstīja to pret ceļgalu.

- Man šķita, ka viņa ir kopa ar jums. Neesmu viņu redzējis visu dienu.

- Viņa no rīta devās uz bibliotēku. Vai zināt, kur ta atrodas?

- Konstantinopolē? - Rids nekad nebija atbalstījis nosauku­ma maiņu uz Stambulu. - Šī pilsēta jau tūkstoš piecsimt gadus bijusi zinātnes centrs. Bibliotēku šeit droši vien ir vairāk neka mo­šeju. Vai viņa neteica, ko meklē?

- Ne. Pagaidiet, ja, teica gan. Viņiem kaut kas esot. - Grānts prata parcilāja rīta sarunu. - Kaut kāda Suda? - Viņš jau grasijas jautat, vai Rīdām tas kaut ko izsaka, bet profesora sejas izteiksme uzreiz sniedza apstiprinošu atbildi.

- Tai jabut Ekumēniskajai Patriarha bibliotēkai.

- Vai zināt, kur tā atrodas?

- Apmēram. Jūs varat braukt ar taksometru.

- Ģērbieties. Jus brauksiet man līdzi.

Rids pameta skatienu apkart istabai, it ka pārsteigts par ierau­dzīto jucekli.

-Nedomāju, ka spēšu jums daudz palidzet.

- Es jus neņemu līdzi ka pailgu. Mes jau zaudējam Mjuiru. Ja kaut kas noticis, jūs droši vien būsiet nakamais.

Viņi apturēja taksometru un devas ceļa. Rids driz vien secinā­ja, ka bēgšana no I'adomju Savienības iznicinātajiem un partizā­nu lodēm ir nieks vien sahdzinajuma ar taksometra braucienu pa Stambulu. Šoferis acīmredzot iedomājas, ka nokļuvis Impērijas sa­cīkšu laukuma un piedalas kaujas ratu sacensības par prieku ska­tītāju tūkstošiem, vai ari iztēlojas sevi kada osmaņu laika senča ada, dzenot zirgu pa plašo Anatolijas stepi. Rids nosprieda, ka neviens no abiem scenārijiem nespej sacensties ar musdienu Stam­bulas pārpildītajam alejām un šaurajam ieliņām.

- Kas ir tā Suda, ko mekleja Marina? - Grānts jautaja. Takso­metrs pašavas sānis, izvairoties no vira ezeļa mugurā, un tūlīt pat metas pa labi, bēgot no tramvaja.

- Ta ir gramata, kaut kas līdzīgs literatūras vardnicai. Vidus­laikos to sastādīja bizantijas galma vajadzibam. Taja sniegtas daudzu rakstnieku biogrāfijās, citādi mes par viņiem neuzzinātu itin neko. I.idz mūsdienām saglabājušies ļoti nedaudzi eksem­plāri.

- Kapec Marinai ta vajadzīga?

- Man nav ne jausmas. Varbūt viņa atcerējās vel kādu autoru, kurš pieminejis vairogu vai balto salu.

Rids apklusa, un vaditajs izpildīja sarežģītu manevru, kura ietilpa vienlaicīga cigaretes aizdedzināšana, signāltaures nospie­šana, strauja pagriešanas ap stūri un dūres kratīšana uz apdze- namas kravas mašīnas pusi. Rīds nobaleja un nomurminaja kaut ko grieķiski.

- Kas tas bija? - Grants jautaja, saķēris rokturi mašīnas gries­tos.

- Homērs.

Kūleņus mezdams uz priekšu, pie kaujratietn nogāzās Eimēls,

Sasita degunu, lupas un nobrāza elkoņa galu,

Nobrāzu adu uz pieres virs uzacīm kuplam.

Vel trīs reizes veiksmīgi izvairījies no nāves, taksometra vadi- tajs i/laida pasažierus pie bibliotēkas vārtiem. Lodziņš durvis at­veras; sirmiem matiem apaugusi acs viņus aizdomīgi nopētīja.

- Ja? - viņš grieķiski jautaja.

- Mēs meklējam savu draudzeni. Viņa no nta ieradas bibliotē­ka. Vai esat viņu redzejis?

Acs nedaudz samiedzas.

- Viņa šeit bija no rīta.

- Bija? Kad viņa aizgāja?

- Pusdienlaiks? - balss skanēja nedroši. - Ieradās tris viri ma­šīna.

Grants juta neredzamu roku ietriecam dunci viņam vedera.

- Vai viņa neteica, uz kurieni dodas?

- Viņa teica, ka atgriezīsies.

-Un?

- Neatgriežas. - Duncis ieurbās dziļāk. - Bet viņa atstaja šeit savu darbu.

Grants izmisis parlaida skatienu ielai, it kā ceredams, ka Ma­rina tūlīt pat mierīgi pienāks viņam klat. Neviena nebija.

- Vai paradīsiet mums?

Priesteris negribīgi atvēra vārtus un aizveda viņus pari pagal­mam uz bibliotēku. Marinas soma karajas uz krēsla atzveltnes vie­ta, kur viņa to atstaja, un uz galda tai pretī bija tikai viena grama- ta. Starp lapam bija ielikta neliela papīra stremele.

Grants paķēra gramatu. Tas nosaukums bija rakstīts franču va­loda, bet uz vaka iespiestais vārds bija salasams.

- Ta ir Sursela gramata. Marina teica, ka viņu ieinteresejis kaut kas, ko pieminēja Sursels. - Grants to atvēra at/.imetaja vieta. Vi­ņa skatienu piesaistīja teikums, kas daļēji pasvītrots ar zīmuli. Viņš paradīja to Rīdām, kurš iztulkoja teikumu no franču valo­das:

Par šo aspektu sevišķi daudz runa bieži vien vēra neņemtais Ismnas Filostrats.

- Kas ir I .emnas Filostrats?

Grants jau bija tik ļoti pieradis pie Rīda vienmer gatavajam at­bildēm uz jautājumiem, pie iecietīgajiem smaidiem un aizkaitinā­juma noputam, kas tas pavadīja atkarībā no profesora noskaņo­juma, ka vairs par tam pat nedomaja. Viņš jau sen bija nonācis pie secinājumā, ka profesors ir nekļūdīga, staigajoša enciklopēdi­ja antīkas vēstures jautajumos.

Bet šoreiz. Rids tikai savilka lupas un neizpratne sarauca pieri.

- Filostrats, - viņš atkartoja. - Ja nemaldos, neievērojams mu­su eras trešā gadsimta filozofs. Tas nav mans laikmets… kaut gan es atceros, ka viņš uzrakstīja Rodas Apollonija biogrāfiju, un viņš savukart rakstīja vera ņemamo dzejisko atstastu par Jāsonu un Argonautiem. Droši vien tāpēc Marinai bija vajadzīga Suda - lai uzmekletu viņu.

Grants savilka roku durē, cenzdamies savaldīties.

- Nu, viņš diezin vai Marinu nolaupīja.

- Ja viņš dzimis Lemnā, varbūt viņš kaut ko zināja par Hefais- ta kultu.

Abi samekleja bibliotekāru. Vecais priesteris sākuma uzlukoja viņus ar aizdomām, bet daži asi vardi no Rīda puses pārliecināja viņu atslēgt smagas durvis un ievest viesus pazemes dārgumu glabatava. Viņš atvēra lādi un nolika trauslo gramatu uz galda.

Rids trīcošu roku pieskārās sudraba gravīrai.

- Jauna sieviete, kura šeit bija no rīta; vai viņa aplūkoja šo grā­matu?

Bibliotekārā šķidra bardele šķietami plīvoja tumsa, viņam klu­si pamajot ar galvu. Rids šķira cietās lapas; Grants apbrīnoja sī­kos burtus, tik kārtīgus kā mašīnrakstu.

-Luk.

Filostrats. Tēvs - Filostrats Veruss, sofists no hemnas. Viņš bija so­fists Atēnas un Roma, kad Severuss bija imperators, hdz Filipa valdīša­nai, viņš uzrakstīja: Deklamacijas; Apraksti (četras grāmatas); Tirgus laukums; Heroicus; Dialogi; Kazas jeb Par stabulēm; Rodas Apollonija dzīve (astoņas grāmatas); epigrammas; citi darbi.

- Heroicus, - Rids atkartoja. - "Par varoņiem". Vai esat pazīs­tams ar šo darbu?

Bibliotekārs pamaja, klusēdams ielika Suda atpakaļ kaste un pameta glabatavu. Rids un Grants sekoja viņam līdzi uz lasīta­vu. Viņš netuvojas plauktiem un devas tieši pie sava galda. Aiz ta bija novietoti koka ratiņi, piekrauti pilni ar gramatam, ko vaja­dzēja aizvest atpakaļ uz plauktiem. Bibliotekārs vienu no tam no­cēla no kaudzes augšdaļas, plānu gramatu melna un sarkana iesējumā, un pasniedza to Rīdām.

Kad profesors gramatu atvēra, Grants juta piepeši uzvirmoju­šu mandeļu un rožu aromatu, krāšņu ziedu bibliotēkas izdegu­šajā tuksnesi.

- To lasījusi Marina, - viņš ieteicās, iztēlodamies, ka viņas iesmaržinata plaukstas locītava berzējas pret lappušu maļam, tas šķirot. - Kas tas ir?

Rids pievilka sev krēslu un apsēdas pie galda, pētīdams lapas. Grants centas apvaldīt izmisuma pilno nepacietību, kas viņa vir­moja.

- Tas ir stāsts par Trojas karu. - Rids pacēla skatienu. - Attie­cīgajam periodam tipisks literarais paņemiens: parādās kada ne­ievērojama "Iliadas" teļa regs un izstasta nogurušam ceļiniekam visu, ko I lomers uzrakstīja nepareizi. Tas ir pat atsevišķs literā­rais apakšžanrs antīka laikmeta beigu posma. Šim stāstām musu acis lielāku vērtību piešķir tas apstaklis, ka autoram bija dziļas zinašanas par I.emnas Hēfaista kultu.

Viņš gurdeni pasmaidīja, ieraudzījis Granta seju.

- Jusu minējums bija pareizs. Spriežot pec priekšvārdā, Filos­trats bija Hēfaista kulta priesteris Femna. - Rids noņēma brilles un paberzēja acis. - Viņa priekšrocība bija nevienam citam nepie­ejamas zināšanas par kulta vēsturi un tās melnakajiem noslēpu­miem. Patiesībā ir pat izveidojusies domubiedru grupa, kas uz­skata, ka viss Filostrata darbs ir piebārstīts ar mistiskam divdomībām, ko pilnība izprast spej tikai kulta iniciētie; tie ir sle­peni vardi, kas parastam lasītajam šķistu pavisam nevainīgi. Bet tekstā ir kaut kas īpaši ievērības cienīgs. Viņš saka:

Bultu sulu slēpjas Melnujā jūru uz neapdzīvojamus daļas pusi, kas atrodas pa kreisi, kuģojot šis juras ieteka. Tā ir trīsdesmit stadijas guru, bet nuv plutāku par četrām. Uz tas aug papeles un gobus; daļa no tām suvvaļu, citas sastādītas noteikta raksta ap templi. Templis atrodas ne­tālu no Mejotus jūras (kus ieplūst Melnajā jūra), un tajā novietotas Ahil­leju un Helenus statujas, ko veidojušus Liktens dievības.

- Kur ir ta Mejotas jura?

- Tas bija grieķu dotais vārds tam, ko šobrīd mes dēvējam par Azovas juru. - Rids pieceļas un izņēma no plaukta atlantu, bet tas nepavisam nelīdzinājās nevienam atlantam, ko līdz šim bija izmantojis Cirants. Šķita, ka ta veidotāji bijuši piedzerušies: visi pazīstamie apveidi bija sakropļoti, un pat pazīstamam vietām doti nepazīstami vardi. Itālijā vairs nebija garais zabaks ar augsto pa­pēdi; ta vieta rēgojas strups, neveikls strādniekā zabaks. Ta bija pasaule, kadu to cilvēki reiz iztēlojušies.

Rids šķira lapas, un kontūras pamazam noskaidrojās. Aptu­venas līnijas kļuva precīzākās; krastus izroboja līči, amebam li- dzīgie kontinenti izaudzēja mugurkaulu, locekļus, piedekļus. Vē­lākās kartes bija drukātas, nevis vilktas ar roku, to apveidi bija modernajai pasaulei pazīstami. Tikai nosaukumi vel joprojām šķi­ta savadi un sveši.

- Lūk.

Rids bija atvēris Melnas juras austrumu karti, kas datēta ar tūk­stoš septiņsimt divdesmit devīto gadu. Viņš norādīja uz vietu, kur Azovas jura pievienojas Melnajai jūrai.

- Kimeru Bosfors. - Viņš papurinaja galvu, parmezdams sev kādu kļūmi vai nepilnību, par ko zinaja tikai viņš pats.

- Kad Odisejs dodas ceļā, mekledams portālu uz I ladesu, Ki- merija ir pedeja valsts, kam viņš pabrauc garam, pirms šķērso Okeānu. Senie grieķi ticēja, ka kimerieši bijuši īsta tauta, kas dzī­voja vēsturiskajos laikos. 1 lērodots apgalvo, ka viņi mitinājušies aiz Melnas juras ziemeļaustrumu stūra. Pec viņa vārdiem, tos vi­sus velak nogalinājuši iebruceji, bet vārds dzīvojis talak…

- …vietvārdos, - Grānts pabeidza. - Tie vienmer pazūd pede-

jie.

- Tapec to deveja par Kimeru bosforu. Euxine Bosfors - mus- dienu īstais Bosfors - veda uz Melno juru no Marmora un Egejas juras; preteja pusē Kimeru Bosfors veda uz Azovas juru. Ja ne­maldos, mūsdienās to sauc par Kerčas šaurumu.

- Un jums šķiet, ka tieši to uzzināja Marina? Ka Balta sala at­rodas kaut kur taja apvidu?

-Ta apgalvo Filostrats. Un "Odiseja" piekrit.

Grants uzmeta skatienu kartei.

- Bet tur nav nekādu salu.

Viņā milža bezspēcīga niknuma vilnis; viņš aizcirta gramatu ciet.

- Nolādēts! - Meklejot Marinas darba augļus, bezpalīdzība bi­ja nedaudz noplakusi. Tagad Grants atkal bija nokļuvis strupce­ļā. - Mums viņa jaatrod.

Rids uzlukoja Grantu noguruma pielijušam acīm.

- Un ka jus grasaties to izdarīt pilsēta, kurā ir gandrīz miljons iedzīvotāju?

- Varbūt versties pie policijas?

- Visticamak, viņi mus iemetis cietuma. Mums pat nav pases. - Profesors skumīgi pašūpoja galvu un pieskārās Granta rokai. - Man ļoti žēl. Pabak pavēstīsim jaunumus Džeksonam.

- Velns un elle. - Džeksons aizsvieda stikla pelnutrauku pari visai istabai. Tas caursita plāno sienu, atlēca no tas un nokrita uz paklaja. Visapkart traukam nobira pelnu plēksnes. - Tā ir ta­va vaina, Grānt.

- Kapec? Ps viņu nenolaupīju.

- Atjedzies taču. Neviens viņu nenolaupīja. - Džeksons nikns mēroja soļiem istabu. - Kopš pašas pirmās dienas viņa mus iz­spiegoja, sadarbodamas ar saviem krievu drauģeļiem. Kapec mes visu laiku uzskrienam viņiem virsū? Jo mums ir vieas un tas pats ceļojumu aģents? Ka viņi atrada jus I.emna? Kapec viņiem izde­vās atrast musu pēdas Atēnas - un ielauzties Sursela nama pus­stundu pec mums? Kā viņi tik ātri paradijās Čusku salā?

-Nezinu. Bet varu apgalvot, ka vainojama nav Marina. Viņa sešus gadus glabaja plāksni, nevienam par to nestāstīdama.

- Droši vien nezināja, cik tā ir vērta. Sasodīts! Nevajadzeja vi­ņai uzticēties. Vašingtona sakuls manas olas omletē, kad to uzzi­nās.

- Pieņemsim, ka viņa ir spiedze; kāpēc viņai izvēleties šo bri­di, lai aizbēgtu? Nav neviena pavediena, izņemot plāksni, un Rīds jau tūlīt to atšifrēs.

Džeksona sejā atausa šausmas.

- Kur ir plāksne?

- Mana istaba. - Rids šo sarunu vēroja, stavedams droša stū­ri. Viņš šķita nedaudz nokaunējies ka viesis, kurš spiests nolūko­ties laulato ķīviņa. - Ks parbaudīju pirms desmit minūtēm.

- Marina domaja, ka atgriezīsies. Viņa pameta savas mantas bibliotēka.

- Dieviņ tētīt, varens pierādījums. Vai tev tiešam šķiet, ka vi­ņai neienāktu prata atstat viltus norādes, lai mus aizkavētu, Ein- štein?

Grants juta kaut ko sevi salustam. Pirms Džeksons paguva kaut ka aizstāvēties, Grants jau bija spēris trīs lielus soļus un pa­cēlis amerikāni gaisa, turēdams viņa jakas atlokus. Viņš trieca vī­rieti pret sienu, purinadams to ka žurku.

- Laid mani vaļa.

- Laidišu, kad atvainosies.

- Par ko? Par to, ka aizvainoju tavu mazo, sarkano padauzu?

Grants pats nezinaja, ko būtu izdarījis nākamaja mirkli, bet pie

durvīm atskanēja klauvejiens. Visi trīs pagriezās.

- Velak! - Džeksons norēja.

Viņa balss bija parak neskaidra vai ari klauvētājs nezinaja va­lodu. Durvis atvēras. Aiz tam staveja pavecs šveicars balta žake­te. Viņa vaibsti sakritas, ieraugot ainu, kas pavērās istaba.

- Teļefons, - viņš pārbijies nočukstēja un ar mazo pirkstiņu un īkšķi attēloja klausuli. - Teļefons, Grants kungs.

Grants raupji palaida vaļa Džeksonu un skriešus metas pakaļ šveicaram, steiga gandrīz nogrūzdams veco vīru pa kapnem. Džeksons viņam sekoja. Viesu pieņēmeja apjukusi lūkojas uz Grāntu un memi pastiepa viņam telefonu. Grants jau grasijas to paņemt, bet Džeksons iespraucas pa vidu.

- Zvanīja man.

- Protams. Bet es ari veļos paklausīties. - Džeksons pieversas viesu pieņemejai. - Vai ir vel kada līnija? - Viņš pacēla abas ro­kas un paradīja to pašu žestu, ko pirms tam bija izmantojis švei­cars. - kki telefoni?

Meitene noradīja uz otru letes galu, nedaudz pamainīja kon­taktus sadales deli un pamaja. Grants un Džeksons pacēla abas klausules.

- Runa Grants.

Savienojums bija slikts, pilas ar sprakšķiem un šņācieniem, bet balss bija skaidra un auksta.

- Mans vārds ir Kurčosovs. Pie manis ir jusu draudzene.

Granta sirds sitās straujak. Viņš klusēja.

- Ks piedāvāju viņu apmaiņa pret plāksni.

Džeksons otra galā apklaja klausuli ar plaukstu un ar lūpām izveidoja vārdus:

- Velc garuma.

- Tavs draugs belzigs nozaga plāksni.

- Ir otra daļa. - balsi ieskanējas bīstama nots. - Svarīgaka da­ļa. Jūs to nozagat no francūža mājas.

- Mēs to atstājām Grieķija.

Klausulē kaut kas iešņācās.

- Jusu draudzenes laba es ceru, ka ta nav.

-Jums no tas nebūs nekada labuma. Plāksne nav izlasama.

-Mes paši izlemsim - kad iedosiet to mums.

- Nevaru.

Kurčosova balss pārvērtās par tēraudu.

- Varat. Mes gaidīsim jus rit šaja paša laika uz Uskudaras pramja. Jus atnesīsiet plāksni.

Telefons apklusa.

- Vai tagad tu tici, ka Marina nestrādā viņu laba?

Šķita, ka I )žeksons vēlas kaut ko teikt, bet viņš ieraudzīja bīs­tamo spīdumu Granta acis un norija sagatavoto piezīmi. Pec tam viņš pieversas Rīdām.

- Kā sokas ar tulkojumu?

Rīds drūmi sarauca pieri.

- Šorīt es biju pārliecināts, ka esmu uz pareiza ceļa. Pēcpus­diena jau domāju, ka man butu lielākās cerības izvilkt pareizos vārdus no cepures.

- Vai varam jums kaut ka palīdzēt? - Grants jautaja.

Džeksons ievilka dumus no cigaretes.

- Kā, piemēram? Ja plāksni nevar izlasīt viņš, tad tu jau no­teikti neko nevari. Un man tas viss izskatas pec sasodītās grieķu valodas.

Tas nebija jauns joks, tas pat nebija īpaši smieklīgs, bet Rids uz to reaģeja ka uz elektriskas strāvās triecienu. Viņš spēji izslē­jās sēdus, bridi lūkojas uz Džeksonu kā sastindzis un pieleca kā­jas.

- Atvainojiet, - viņš nomurminaja un izskrēja lauka.

- Kas, pie velna…

Džeksons un Grants sekoja viņam uz otru istabu. Abi ierau­dzīja profesoru uz ceļiem blakus gultai; viņš rakņājās papīru kau­dzes, kas bija izmētātas pa grīdu.

- Kas noticis?

Rids pagriezās pret abiem biedriem, bali zilas acis bija plaši ieplestas, bet šķita, ka viņš neko neredz.

- Ks laikam sapratu.