Ahilleja vairogs

Divpadsmita nodaļa

Pec tik ilgstošas mocīšanas šauraja tuneli piepeši rastais pla­šums reibinaja. Grants gulēja uz grīdas telpa, kas izskatijas pec milzīga bišu stropa. Tas bija apaļš akmens kambaris, kura malas pakapeniski liecas cita citai pretī, līdz sastapas punkta augstu vi­ņam virs galvas. Tieši zem šis virsotnes dažu jardu attaluma no Granta grīda rēgojas apaļš caurums, līdzīgs akai. liet tās dibena neskalojas ūdens; ši bija uguns aka. Liesmas laizīja tas malas ka milzīgs plīts riņķis, kas meta duļķaini oranžu gaismu uz visu kam­bara iekšieni. Tieši pretī atverei, caur kuru bija izrāpies Cirants, uz viendabīga akmens altara slejas akmens ragi.

Cirants apstaigaja kambari, turedamies blakus sienam. Rotā­jumi bija gandrīz neiedomājami smalki izstrādāti; frižu joslas mi­jās ar putnu un dzīvnieku apveidiem, kas visi bija iegravēti ak­meni. Tie bija notraipīti sodrējiem, bet teli vel bija diezgan skaidri saskatami. Viena no šim joslām Cirants saskatīja Kabiru stāvus, tuklus un neticami labi apveltītus ģenitāliju apvidu; tie dejoja un līksmojas uguns gaisma. Virs šis attēlu grupas armijas maršēja kara un zemnieki vaca ražu laukos - zudusi civilizācija, kas sa- glabajusies akmeni.

- Cirant?

Vārds atbalsojas velvetaja kambari, un to tūlīt pat noslāpēja izbrīna pilns kunksts. Marina bija pabazusi galvu no cauruma grīda un plati ieplestām acīm uzlūkoja apkartni. Acis iepletās vel vairak, kad viņa ieraudzīja Grantu. Marina īsi, kaunīgi iesmejas un sarkdama novērsās. Grants atcerejas, ka vel joprojām ir kails ka nupat piedzimis.

- Viss jau ir redzets, - viņa noteica, cenzdamās runāt neverigi, lai gan tas īsti neizdevās.

- Ks jau gaidīju vārdiem neaprakstamos rituālus.

- Tu esi nedaudz nokavējis. - Marina izvilka no cauruma vi­ņa bikšu murskuli un pasvieda to viņam. -Ela. Apsedzies, pirms Kabiri sak tevi apskaust.

Grants uzvilka bikses.

- Ks tev liku gaidit pie gāzes atveres.

- Negribeju, lai tu saboja atradumus pirms pienācīgās arheo­loģiskas izpetes.

- Skats tiešam ir elpu aizraujošs. - Grants pastiepa roku, ga­tavodamies izvilkt Marinu lauka, bet apstajas. - Vai tu vari tikt atpakaļ pa tuneli?

- Cerams.

- Tad pasauc pārējos. Viņi negribes palaist to garam.

Grāntam par lielu sarugtinajumu izrādījās, ka Marina var iz­spraukties cauri ieejai neizģērbjoties. Rids savukart izlēca no cau­ruma ka līksms circenis. Grūtais ceļš līdz šim kambarim, ka šķi­ta, bija piepildījis viņu ar spraigu enerģiju, nevis sagādajis traumas. Viņš skraidīja apkart ka puišelis, kurš nonācis rotaļlie­tu veikala, visu nopētīja un klusi murminaja apbrīnas pilnus vār­dus. Kada stun viņš atrada divus dzelzs katlus, katru ar trim ielo­cītam kajam.

Viņš divdesmit trijkājus visus

Beidzu, lui vēluk tos liktu gar stiprcelta mitekļa sienu.

- Tieši ta, kā to aprakstīja I lomers. Šis droši vien bijis pirmais kulta centrs, pirms tas pārvietojās uz krasta pusi. - Profesors sa­jūsmināts papurinaja galvu. - Mes nupat esam uzņemti klubā, kam jau trīs tukstošus gadu nav bijis neviena jauna biedra.

- Mums paveicies, ka neviens nevar mus izsviest. - Caurumā parādijas Mjuira galva. Grants un Marina uzvilka viņu augša.

- Protams, trūkst dažu rituālā elementu… - Rids apklusa, pē­tīdams frizēs. - Tunelis, pa kuru mes šeit iekļuvām, noteikti kal­poja ka iniciacijas ceļš uz kultu. Vispirms notiek simboliska nāve ūdeni…

- Ta varēja ari nebūt simboliska, - Cirants norūca, atcerējies absolūto tukšumu melnaja ūdens plašuma. - bet es biju pārlieci­nāts, ka ūdens tikai šķista un attīra.

- Senajiem ļaudīm nave un šķīstīšanas bija divi nesaraujami jēdzieni. Ūdens, kas attīra ķermeni un dveseli, var noslaucīt tīru ari atmiņu. I^ai nokļutu I ladesa, bija jāšķērso aizmirstības upe Lē­ta. Pec grieķu domam, aizmirst savu vardu un dzīvi ir tikpat ka nomirt. Ari šodien kristības ūdens nekalpo tikai ka šķīstīšanas līdzeklis, laja iemērcoties, cilvēks mirst grēkam. Pec tam uguns iededz jaunu dzīvību, cilvēks izspraucas cauri dzemdību kana- lam un iekrīt šeit kails ka bērns. Prātolajs atdzimst Hefaista un Kabiru svētajās mistērijas.

- Aizraujoši, - Mjuirs novilka. - Un nu pameģiniet atrisinat ta sasodīta meteorīta noslēpumu.

Viņi izklīda, pārmeklējot svētnīcu. Cirants un Marina taustījās gar stūriem, izpētīdami katru plaisu un enu; Mjuirs izvēlējas pre- tejo virzienu. Rids šķita savadi nevengs pret šo uzdevumu. Vi­ņam bija izdevies ienest līdzi elektrisko lukturīti, un viņš aplūko­ja fnzes, izgaismodams sastingušas akmens figūras.

- Šeit!

Grants pievienojas Mjuiram kambara talakaja mala aiz ragai­na altara. Vieta, ko viņš bija noturējis par vel vienu nišu, izrādī­jās durvis, kas veda uz nelielu telpu. Tā bija veidota ka kubs un daudz vienkāršākā neka liela svētnīca, tas sienu rotaja tikai vie­na reljefa josla. Telpas vidu bija novietots ciets, iezilgans akmens ar plakanu virsmu, kas sniedzas abiem vīriešiem hdz ceļiem; ta­lakaja mala grida bija izgrebts apmēram podu plats, apaļš iespie­dums. Tam apkārt mētājas izliektas mala lauskas.

- Kas tas ir? - Cirants jautāja. - Vel viens altāris?

- Ja nemaldos, tas ir primitīvs pavards. - Marina aizlauzās viņiem garam, notupas blakus iespiedumam zemē un iebāza ro­ku iekša. To izceļot lauka, plauksta bija melna.

- Šķiet, es nojaušu, kur palicis meteorīts.

- Kur? - Mjuirs apsviedas apkart, steigšus laizdams skatienu pari telpai, bet Marinas balsi neskanēja triumfs, tikai gurda sa­mierināšanās ar likteni. Cirants ielūkojās tumšajos pavarda žok­ļos, kas pletās sievietei pie kajam.

- Jus teicat, ka bez Sešdesmit pirmā elementa meteorītu par- svara veidojusi dzelzs.

Grantam prata iešāvās biedejoša doma.

- Tu apgalvoji, ka šis ir bronzas laikmets, - viņš iebilda. - Man šķita, ka dzelzs laikmets sakas velak.

- Taisnība. - ITurvis nostājās Rids. Viņš rauca pieri, kaut ko izklaidīgi galvā parlikdams. - Interesanti, ka ideju par dzelzs laik­metu izvirzīja dzejnieks 1 lesiods. Dzivojis gandrīz vienā laika ar Homēru. Viņam tas nekada ziņa nebija saistīts ar tehnoloģiju, ti­kai ar civilizācijās norietu. Hēsiodam šķita, ka viss notiek otrādi: no zelta laikmeta mirdzošajiem sasniegumiem lejup cauri sudra­bam un bronzai līdz neglītajai dzelzij. Tikai musu zinātniski ori­entētais prāts saka uzlukot dzelzi ka progresu. Cietākā, asaka, Ie­tākā, daudz piemerotaka ieroču, dzinēju un dzeloņstiepļu kalšanai.

-Tas, protams, ir ļoti interesanti, profesor. - Mjuira balss bija ka uzvilkta stiga. - Vai mikenieši prata apstradat dzelzi?

Rids izbrīnīts sarauca uzacis.

- Neapšauba mi.

- Bet jūs teicat, ka tas bija bronzas laikmets.

-Jauns laikmets nesakas vienā mirkli. Dzelzs laikmets, bron­zas laikmets, akmens laikmets - tas ir ērtības labad pielimetas eti­ķetes. Pareja starp šiem posmiem bija pakapeniska un nevienme- riga, ta droši vien norisinājās vismaz vairāku desmitgažu, ja ne simtgažu gaita. Un ir jāņem vēra ari tehniski apsvērumi. Cik no­protu, apstrudut dzelzi nav sarežģīti, vajag tikai sakarsēt to līdz noteiktai temperatūrai. Iegūt dzelzi no rudas - tā, ja nemaldos, bi­ja lielākā problēma.

- Visi agrīnie apstradatas dzelzs paraugi bijuši meteoritiskas dabas, - Marina piebalsoja. - Cirvju asmeņi, bultu uzgaļi, naži… Patiesība seno ēģiptiešu vardu, kas apzīmē dzelzi, var burtiski tul­kot ka "debesu metāls". Nekāds cits avots viņiem nebija zināms.

Grantu parņēma neizturams nogurums. Ārpuse, kur laiks ne­bija sastindzis tris tukstošus gadu, droši vien jau bija gandrīz pusnakts. Viņš atkrita uz plakana akmens un iedūra skatienu zemē.

- Tatad mikēnieši atrada Kretas svētnīcā šo iekarojamo dzelzs gabalu, sajauktu ar Sešdesmit pirmo elementu, un atveda šurp…

- … lai to izkausētu. - Marinas vardi nošķindeja ka ledus ak­mens kambari.

- Protams. Tas bija neizbegami. Jūs droši vien sēžat uz laktas, uz kuras viņi to izkala.

Visi skatījās uz Rīdu, viņa priecīga, gandrīz jūsmīga toņa sa­mulsināti.

Viņš savukart šķila apjucis, redzot pārējo sadrumušas sejas.

- Vai tad es jums neteicu? Nāciet, paskatieties paši.

Atgriezies lielaja telpa, Rids ar lukturīti apgaismoja akmens fnzi, kas apjoza kambari acu augstuma. Dzeltenais stars padarī­ja tumšākās ēnas ap izgrebtajam figūrām, tapec tas šķita iznir­stam no akmeņaina sprosta un dejojam gaisa.

-Vai atceraties "Iliādas" rindas Pembertona dienasgramata?

-Jūs teicāt, ka tās apraksta Hefaista darbnīcu.

- Vai tiešām? - Rīda seja paradijas i/bnns. - Ja, laikam gan. Apmēram. Pareizāk butu teikt, ka tajas ir runa par metāla darbu, ko Hefaists veido sava kalve. Vai esat pazīstami ar jēdzienu ecphrasis?

-Ne.

- Ta ir vieta, kura dzejnieks atkapjas no galvenas sižeta līni­jas un sniedz, garu, detalizetu aprakstu par kadu svarīgu priekš­metu, parasti ieročiem vai bruņām.

- Tas ir, aizmaldas neceļos, - Mjuirs komenteja.

- Ja, varētu teikt, ka ta ir aizmaldīšanas no stasta, bet dzejai ta ir ārkārtīgi nozīmīga. Šie eqjhmsi$ dažas no dramatiskakajam vie­tām visa Homēra daiļradē. Un pats garakais, pats elpu aizraujo- šakais no tiem notiek šeit, I.emnā, I lefaista darbnīca. Viņš vairo­gu veido, rotātu ar vissmalkakajiem rakstiem. Tas ir pasaules mikrokosms - ikdienas dzīves un kara ainas, bregela gleznas un baije gobelēna krustojums. Pilsētas dejo un līksmojas vīrieši kopā ar sievietēm, bet foruma diskutē juristi un politiķi. I.aukos mai­nas gadalaiki: tiek seta labība un novāktā raža, vīnogas saspiež un pārvērš vīna. Gani dzen aitas uz ganibam. Iebrūk armijas, no­tiek kari. Tas viss ir attēlots uz vairoga.

Klausoties Rīda stāsta, Grānts piepeši jutas gluži ka atbrī­vojies no realitates važām un pacēlies gaisa. Luktura stars šau- dijas apkart, izgaismodams friz.es paneļus citu pec cita. Attēli skrēja viņa gara acu priekša ka filmas kadri, pasaules panora- ma. Tie visi bija šeit: deja laidušies jaunekļi un kuplas meite­nes, tik dzīvas, ka likās šūpojamies trisošaja gaisma. Vērši vil­ka arklus pari laukiem, un no vagam spraucas varpas, ko, izkaptīm bruņojušies cilvēki, nopļava un sasēja ķīpas. Vīriešu rinda ka lenta vijas pari tāliem pakalniem līdz lielai pilsētai, un aiz tas sienam cīnījās divas armijas. Zem lekna ozola rami sedeja vērsis, un sievietes seja tam ragos lentes, bet vīrieši asi- naja nažus.

Luktura stars partrauca straujo deju un apstajas. Rids bija pa­beidzis savu stāstu. Filma apravās, ala iestājās miers.

- Man šķita, ka ta ir pasaka, - Grants pec briža ieminejas.

- Man ari. bet šis… - Rids runaja piesardzīgi, izsvērdams kat­ru vardu, it ka nespedams noticēt, ka tas izturēs pats sava nozī­mīguma smagumu. - Tieši par to runā Homērs. Apraksts norisi­nājies šeit.

- Uz vairoga?

- Ahilleja vairoga. - Profesors izgrūda šo vārdu pār lupām kā svētumu. - Ja, tas ir loģiski. Bronzas laikmeta dzelzs bija visretā­kais metāls, četrdesmit reizes vērtīgāks par sudrabu. Atrast tik lie­lu gabalu, kads bija šis meteorīts, droši vien bija līdzvērtīgi di­manta Kohinora atrašanai. Viņi to neizterētu kabatas nažiem un cirvjiem. Viņi to pārvērstu par kaut ko neparastu. Kaut ko leģen­dāru. Kaut ko tadu, ko dzejnieki apdziedatu vel paaudzēm ilgi, ko aizmirstība aizslaucīt nespetu pat trīs tūkstoši gadu.

Rids atbalstījas pret altāri. Akmens ragi, kas to rotaja, vijas vi­ņam apkart ka spārni.

- Un kur mes varam to atrast? - Cirants painteresējās.