Vienpadsmitā nodaļa

Sajuta bija gluži ka spraucoties caur pastkastītes atveri. Grants sava mūža bija rāpojis pa šauram ejam - trīsdesmitajos gados Ro- dēzija, meklējot dimantus, - bet ta mocījās pirmo reizi. Viņš gro­zīja galvu reizē ar ķermeni un ievilka vederu, locījās un stumas iekša akmens mute, kamēr Rids un Marina viņu grūda no aizmu­gures. beidzot viņš bija brīvība un ilgi gulēja uz vedera, strauji elpodams.

Kaut kas pieskaras Granta potītei, kas vel bija palikusi pagra­ba, un viņš satrukas.

- Es apsēju tev ap kaju virvi. - Marinas balss jau skanēja bie­dējoši talu. - Ja kaut ko atradīsi, divas reizes to parausti. Ja iestreg- si, parausti trīs reizes un mes tevi izvilksim.

Grants pat nepūlējas atbildēt. Viņš atradās tuneli, kas bija aug­stāks par caurumu, caur kuru viņš nupat bija iespraucies, bet ne plataks. Pieceļoties četrrāpus, Grānta mugura atsitās pret gries­tiem. Nekur nebija redzami ne akmeņi, ne java; tunelis acīmredzot bija izcirsts klintī.

Tas vismaz nesabruks, Grants domas sevi mierina ja.

Viņš saka rāpties uz, priekšu. Tunelis nebija pietiekami augsts, lai varētu pacelt lampu, tāpēc viņš bija spiests grūst to sev pa priekšu. Gaiss bija smacīgs - taja neviens nebija elpojis vismaz trīs tukstošus gadu. Grants gan vairak satraucas par skā­beno gāzes aromatu un nodomāja, ka šobrīd ļoti noderetu kanā­rijputniņš.

Viņš turpinaja līst uz priekšu. Vienīgas skaņas radīja lampa, kad viņš to stūma uz priekšu, un paša drēbju švīkstoņa pret sie­nam. Tuneļa veidotāji bija paveikuši ļoti labu darbu: eja ne reizi nenovirzījās no sava ceļa un urbās tieši kalnam sirdi. Cirants pu­lējas izteloties vīrus, kuri to izcirtuši. Cik ilgi viņi strādājuši ar saviem akmens āmuriem un vara kaltiem?

- Un pie ka jus centāties tikt? - Grants skaļi jautaja. Vai tas bija ta vērts?

Viņš papurinaja galvu. Tālu priekšā kaut kas lampas gaismā spīdēja. Cirants pielīda tuvāk, atkal pagrūda lampu un paguva to sagrabt pedeja mirkli, pirms ta apgāžas. Viņa acīm pavērās mir­gojoša ūdens tilpne, iecirsta tuneļa grīda. Grants pastiepa roku un turēja lampu gaisa. Ūdens bija tīrs un skaidrs; gaismas stari pieskaras akmeņainajam dibenam, kas bija trīs pēdas dziļš. Grānts nodomāja, ka nebūtu grūti parbrist baseinam pari, bet aiz ta augsta un nepielūdzama slejas klints siena; tunelis bija bei­dzies.

Grants bridi stingi uzlukoja sienu, pēc tam pacēla labo kaju augstak un divas reizes to parava. Sauraja eja to bija grūti paveikt, un viņš nezinaja, vai palikušie saskatīs virves noraustišanos. Pec tam viņš izdzirda troksni tuneli - talu prom. Kads stenedams un elsdams pūlējās iespraukties ejā.

Gaidīdams pārējos, Cirants nolēma vēlreiz nopētīt baseinu. Tas droši vien saņēma ūdeni no kada pazemes avota, jo citādi neva­rētu palikt neskarts tik ilgus gadsimtus. Vai tas bija tas pats ūdens, kas šļacās no strūklakas baznīcas pagalma? Grants nolie­cas par baseinu, cik talu vien uzdrīkstējās. Ari šis ūdens oda pēc sera. Un, ja bija kada sprauga, caur kuru ūdens ietecēja šeit…

Viņš nolaida lampu, līdz ta gandrīz skara ūdeni. No šada leņ­ķa bija grūti kaut ko saskatīt, bet šķita, ka stāvā siena nesniedzas līdz pašam dibenam. Pamatne rēgojas kaut kas līdzīgs tumšai alas mutei.

Trokšņi Grantam aiz muguras tuvojas, līdz apklusa. Plauksta saspieda viņa pēdu, un viņš ar mokām pagrieza galvu. No tum­sas viņam pretī veras melnas acis.

- Mēs esam Tesejs un Ariadne labirinta.

- Ceresim, ka te nav Minotaura.

Grants pavēlas uz sāniem, piespiezdamies pie sienas, lai Ma­rina varētu pamest skatienu viņam garam. Sievietes acis izbrīnā iepletās.

- Ko tagad darīsim?

- Nedomāju, ka viņi izcirta visu šo tuneli tikai tapec, ka gribē­ja dzert. Atsaite man zabakus. - Grants noradīja uz plato enu sie­nas pamatnē, kaut gan Marina to saskatīt nevareja. - Tur ir atve­re. Hs paskatīšos, kurp ta ved.

Marina atraisīja viņa zabaku auklas un novilka tos, bet pār­liecinājās, ka virve vel joprojām ir apsieta Grantam ap potīti. Viņš neizģērbās; tuneli nebija vietas plašiem žestiem.

- Uzmanies. - Marinas balss tumsa šķita sīka un dobja.

Grants atspiedas uz elkoņiem un ar galvu pa priekšu ieslideja

ūdeni. Tas bija pārsteidzoši silts, gluži ka vanna. Viņš iegremdē­jas šķidruma, izbaudīdams atgūto brīvību. Viņam pat izdevās pa­griezties un uzmest skatienu Marinai. Viņa bija aizrapusies līdz baseina malai, un abu sejas gandrīz saskaras.

- Dod man divas minūtes laika, - Grānts lūdza. - Pec tam velc no visa spēka.

Ūdens sakļavas viņam virs galvas ka zārks. Viņš ienira līdz di­benam, ar rokam šķeldams ūdeni, līdz sataustīja caurumu siena. Tas šķita apmēram tikpat liels ka augšējais tunelis - pietiekami plats, lai virzītos uz priekšu, parak šaurs, lai atgrieztos. Cirants spardidamies spraucas iekša un atsita ceļgalu pret akmens grīdu. Acis smeldza no minerāliem ūdeni, tapec viņš tas aizvēra; galu ga­la nebija neka, ko redzet. Šobrīd viņš varēja tikai atspiest plaukstas pret tuneļa sienam, gadu nogludinātām, un virzīties uz priekšu.

Divas minūtes. Cik ilgi las bija? Kā noteikt laika pludumu vieta bez gaismas, bez skaņas, bez augšas un apakšas? Grants nezina- ja, cik ilgi jau peld pa tuneli un cik talu aizkļuvis. Vai tam vispār bija kada nozīme, ja nav zināms, cik talu jāpeld? Sakuma viņš centas skaitīt sperienus, bet drīz vien pazaudēja skaitu. Plaušas saka sapel, un kustības kļuva vārgākās. Drīz vajadzēs griezties atpakaļ. Divas minūtes.

Tunelis kļuva plašaks. Granta plaukstas vairs nesniedzas līdz sienam, un pazuda pedeja saskarsme ar cieto pasauli. Viņš pel- deja Visuma - bez svara, bez maņam, bez laika. Viņš aizmirsa vi­su un kļuva par neko. Viņš bija palicis viens pats kopa ar die­viem, sīka zivtiņa, kas ņirbinās uz priekšu, nesaprotama liktens virzīta.

Galvaskauss asi iesāpejas. Viņš acīmredzot bija uzpeldejis augšup un atsitis galvu pret akmens griestiem. Plaušas neiztura­mi smeldza, bet, pavēris muti, viņš saņēma tikai malku ūdens. Šeit nebija gaisa kabatu. Vai plaušās vispār vel pietika gaisa atpakaļ­ceļam?

Grants atvēra acis - un par spīti sūrstošajai sajūtai neticīgi lū­kojas uz priekšu. Ūdens vizēja zeltīta gaisma, tik silta un aicino­ša, kadu viņš vēl nekad nebija redzejis. Viņam gribējās būt tas tu­vuma; viņš zinaja, ka viss nokārtosies, ja vien viņš sasniegs šo gaismu. Sāpes nozuda, ķermenis atslaba. Viņš saka spārdīties glu­ži ka sapni. Zeltaina gaisma tuvojās, apņēma Grantu no visam pusēm, un viņš ceļas, ceļas…

Viņa galva spēji šķēla ūdens virsmu, un viņš atvieglots ieste- nejas. Sāpes atgriežas, bet šoreiz, pavēris muti, Grants sajuta uz meles gaisu. Viņš to rija lieliem malkiem, acis aizmiedzis, lai ūdens nešļakstītos seja. Kad plaušas beidzot šķita piesātinājušās un vairs nedraudeja plīst, Grants noslaucīja acis un tas atvēra.

Gaisma spēji apžilbinaja, un seju skara karsta elpa. Viņš šaus­mas atvirzijas, ieraudzījis pretī ceļamies liesmas un izdzirdis ūdens pilienu čūkstoņu, kad tie pārvērtās tvaika. Grānts aizvēra degošās acis, bridi turēja tas ciet un pec tam piesardzīgi pavēra šaura spraudziņa. Viņš bija izniris cita neliela kambara baseina, bet klints vieta to norobežoja uguns siena. Grants apstulbis skati- jas uz to. l iesmas šķietami šavas no klints, siena tam visapkart bija nokvēpusi melna un nedaudz ieliekusies ka izkusis vasks.

Grants piesardzīgi pastiepa kajas lielo īkšķi un taustijas, līdz atrada baseina dibenu. Tas nebija dziļš. Vel joprojām apbrīno­dams uguni, viņš nedroši nostājās uz kajam - un gandrīz tūlīt sabruka, jo kaut kas spēcīgi parava viņa kaju. Marina. Viņš izbi­jies šjakstijas ūdenī, tverdamies pie sienam. Marina bija stipra un vilka sparīgi, gandrīz izmisīgi. Grants turējās no visa speķa, pu­lēdamies nepieļaut, lai viņu ievelk atpakaļ tunelī. Kaja no rāvie­niem sapeja. Viņš centas nospārdīt cilpu, bet ta bija parak cieša un viņš nevareja līdz tai aizsniegties, neatlaižot vaļa sienas. Tā nu Grants varēja tikai turēties un lugt Dievu.

Virve atslaba. Grants to divas reizes parava, pagaidīja dažus mirkļus un parava vēlreiz. Vel pec brīža viņš juta divus atbildes rāvienus. Virve atkal saspringa un saka trīsēt ka ģitārās stiga; Ma­rina vilkās uz. priekšu, likdama plaukstu pie plaukstas. Grants atbalstijas pret kambara sienām, lai kalpotu Marinai par enkuru. Arvien tuvāk, tuvāk - roka apvijas ap viņa apakšstilbu, atlaidas, un tad jau viņa iznira virspusē ka delfīns. Grants pastiepa roku, lai neļautu viņai tuvoties liesmām.

Marina nopurinaja ūdeni un atglauda matus, kas bija pieli­puši pie sejas.

- Uzmanīgi, - Grants brīdināja. - Atver acis lēnam.

Viņa spēji ievilka elpu. Skaņa atbalsojās telpa.

- Kas tas ir?

- Gāzes noplūde. - Ieguvis bridi pārdomām, Grants atcerējās kadu vakaru pie ugunskura netālu no Zambezi, kur sacentas stās­tu vērpšana un sevis lielīšana ar dimantu kompānijās ģeologiem.

- Metana gāze izplūst pa caurumiem klinti un spontāni aizdegas. Neviens īsti nezina, ka tas notiek. Acīmredzot… - Viņš atpogaja kreklu un novilka to, savikšķidams audumu vaļīga murskuli. Kus­tēdamies strauji un mērķtiecīgi, viņš aizvirzijas līdz uguns sienai un iespieda taja kreklu. Nošņaca tvaiks, un alu parņema tumsa.

Grānts aizsvieda kreklu un atkapas - un sadurās ar Marinu. Viņa iekliedzas un Grantu satvēra, līdzsvara meklējumos apvī­dama rokas ap vīrieša kailajam krūtīm. Viņas krušu galiņi pie­spiedās Grantam pie muguras; izmirkuši blūze nebija vera ņema­ma robeža. Tobrīd gan viņam nebija laika to pienācīgi novērtēt. Liesmas atkal uzšāvās gaisa, tikpat vienmengas ka plīts uguns vienkāršā ģimenes maja.

Ģeologiem bija taisnība.

- Tā vienmer atgriežas, - viņš apbrīnas pilna balsi noteica.

- Vai ta ir bīstama?

- Nevajag to parak ilgi apklat, lai gāze neuzkrātos. - Grantam prata iešāvās jauna doma. - bet, ja ta deg, no kaut kurienes pie­nāk gaiss. Tuneli, pa kuru iepeldejam mes, nosedz ūdens. Tatad kaut kas ir aiz uguns.

Grants nedaudz negribīgi atraisijas no Marinas skavam, pa­spēra soli uz. priekšu un vēlreiz noslapeja liesmu. Tumsā viņam aiz muguras kaut kas nošļaksteja un uzdzirkstīja. Alu piepildīja jauna gaisma - Marina pacēla šķiltavas. To uguns atspīduma vi­ņi ieraudzīja tumšu tuneli, kas turpinājās otrā puse aiz gāzes at­veres.

Nedaudz, padomajis, Grants novilka no potītes cilpu un pa­sniedza virves galu Marinai.

- Gaidi mani šeit.

Viņa papurinaja galvu.

- Tu neiesi tur viens.

Nebija laika strīdēties. Gāzes smaka jau saka sūkties ala, un, ja ta uztvertu šķiltavu liesmu, viņi abi izceptos ka maizes šķeles krāsni.

- Tev japaliek šeit. Mes nevaram atstāt atveri aizklatu, un kā­dām jaapdzēš liesma, ja es atgriezīšos. Kad atgriezīšos, - viņš iz­laboja.

Grants pacēlās laukā no ūdens, uzmanīdamies, lai neizkusti­nātu kreklu, un virzījās uz priekšu. Pec brīža viņš juta pēdas iesvilstamies: Marina norava kreklu nost. Viņš redzēja tuneli. Tas vel joprojām bija tikpat zems un šaurs, bet šoreiz gaiss taja bija svaigāks. Grants pat juta nelielu vēja pusmu uz sejas. Viņš turpi- naja ceļu jau ātrāk, rāpodams virs uguns mestas ēnas.

Tunelis beidzas ar vel vienu klints sienu - un šoreiz pamatnē nebija ūdens tvertnes. G.rants ar pūlēm pagrieza galvu. Gāzes ra­dīta gaisma bija parak talu, tomēr kaut ko vel varēja saskatīt. Acīm cīnoties ar drumo krēslu, viņš pamanīja blāvu gaismas apli kā nimbu virs galvas pie tuneļa jumta. Viņš pacēla roku un juta vē­su gaisa plusmu.

Grānts aptaustīja cauruma malas. Melnais bazalts bija sīki sa­berzts un nopulēts līdz spīdumam, kas nezuda pat pec trim ga­du tūkstošiem tumsā. Caurums bija gandrīz ideāli apaļš, bet šķi­ta biedējoši šaurs. Pat šauraks par spraugu, caur kuru viņš bija ielauzies tuneli.

- Citas izejas nav, - Grānts nočukstēja. Viņš atspradzēja jostu un nolaida bikses; nedrīkstēja atstat nevienu lieku sprīdi, kas aiz­kavētu viņa izspraukšanos caur šo luku. Ievilcis vederu, viņš pie- rava kajas, līdz tupēja tieši zem cauruma. Grānts pacēla rokas virs galvas un saspieda tas kopā ka nirējs, kas gatavojas lēcie­nam. Un piecēlās.

Akmens riņķis bija ciešs kā cilpa ap kaklu. Viņš locījās un kār­pījās tam pretī, mokoši lauzdamies cauri collu pec collas. Akmens virsma nebija tik ideāli gluda, ka Grantam šķita pirms tam; sa­skarsme ar ķermeni katrs sīkais izcilnitis kļuva par žileti, kas no- skrapeja kailo adu jelu. Viņš sakoda zobus un mierināja sevi ar domu, ka asinis vismaz padara cauruma malas nedaudz slide- nakas. Pleci bija jau otra pusē; tiem sekoja ribas, kaut gan šķita, ka no plaušam izspiests viss gaiss. Tagad Cirants varēja izmantot ari rokas, ne tikai kajas, un tas bija ļoti vērtīgi; viņam bija nepie­ciešams viss spēks, lai dabutu cauri gurnus. Ja tas vispār bus iespējams. Varbūt viņš iestrēgs šajā riņķi un nevares pakusteties ne augšup, ne lejup, līdz miesa nopūs ap kauliem un cilpa bei­dzot atbrīvos viņa skeletu.

Kaut kas padevas - paldies Dievam, ne Granta ķermeni, bet gan ārpus ta. Viņš bija ticis cauri. Veicis pedejo rāvienu, viņš iz­nira no lūkas un asiņains, kails un slapjš nokļuva visneparasta- kaja telpa, kadu jebkad bija redzējis.

Загрузка...