Ahilleja vairogs

Trīsdesmit treša nodaļa

Oksforda,1947.gada vasaras semestris

- Homēram nebija nodoma panakt, lai Ahilleja vairogs tiktu uzskatīts par īstu, fizisku priekšmetu. "Iliādā" aprakstītais vai­rogs uztverams kā metafora - plakans, dieva radīts disks, ko ie­skauj okeāns, un tas iekļauj sevi visas zvaigznes, sauli un mēne­si, karu un mieru, tirdzniecību un lauksaimniecību, darbu un atputu, cilvēkus un dzīvniekus.

Students nervozi pacēla skatienu. Šo rindkopu viņš bija ne­daudz. izpušķojis izmisīgā mēģinājumā aizņemt vairāk konsultā­cijās laika. Pagaidam šķita, ka pasniedzējs to nav pamanījis. Stu­dentam neienaca prātā, ka ari pasniedzējs varētu veleties pēc iespejas nesāpīgāk aizvadīt šo stundu.

- Bet patiesībā šis mirdzošais brīnums ir kalts no vārdiem, ne­vis metala. Dzejnieks acīmredzami liek lasītajam atmest malā ne­ticību ecphrasis laika. Tik smagnējs bruņojums kaujas laukā butu ārkārtīgi nepraktisks. Pai cik poētiski dziļa un žilbinoša ir Ho­mēra dzeja, mums ar nožēlu jāatzīst, ka vairogs ir izdomājums, l lomera izteles augstākais punkts, rakstīts laikā, kad bronzas laik­meta bruņojumu tehniskas iespejas jau sen bija kļuvušas tikai par leģendu.

Rids lūkojās lauka pa logu. Tērlstrītā vieglas kleitās ģērbušas sievietes koķeteja ar vīriešiem vējjakās un flaneļa biksēs. Aiz ko­ledžas sienām uz rūpīgi koptajiem mauriņiem kopā sitās kroketa bumbiņas. Rids nemanīja neko no ta visa. Viņš savā iztēle vilka virvi klints augšgala kopa ar Grantu, mēģinot nolaist vairogu le­ja, vienlaikus neiemetot to ezerā. Viņš klupdams brida pa aizau­gušo upi, meģinadams atbalstīt Marinu, kuras kāja bija lauzta. Viņš atgriezās lagūnā un rāpās lidlaiva, lūgdams Dievu, kaut ne­parādītos vairs neviens krievs.

Profesors aptvēra, ka students gaida iespeju turpināt, gaida kā­du spidošu domu, kas radusies aiz Rīda tukša skatiena. Viņš no­sprieda, ka dažreiz izklaidīga ģēnija slava var ļoti noderēt, un pa­smaidīja.

- Turpiniet.

- Nozīmīgs mirklis ir tas, ka Homērs piešķir vairogu Ahille- jam. Viņš šķietami apgalvo, ka Ahillejs tur roka visu pasauli. Kad varonis cīnās, no sitienu speķa trīc pasaule.

- Šaja atombumbu un Valsts Veselības aģentūru laikmetā ne­apvaldīta varmaciba un augstpratigais elitārisms, ko iemieso Ahillejs, ne vienmēr spej raisit mūsos atzinību. - Students pacēla skatienu, pratodams, vai šī daļa nav pārāk riskanti mūsdienīga, vai viņa gaisīgais profesors vispār kaut ko dzirdējis par atombum­bām un Valsts Veselības aģentūru. - Odisejs, virs, kurš pratu vēr­tē augstāk nekā spēku un cieš ilgus desmit gadus, lai varētu at­griezties mājās un izglābt ģimeni, šaja valsti un šajā gadsimtā šķiet realitātei atbilstošāks varonis.

- Tomēr, ja mes veļamies radīt labāku pasauli, manuprāt, tieši Ahillejs sevi iemieso glābiņu. Tiesa, viņš lielu daļu "lliāda" ap­rakstīta laika pavada dusmu varā un nemana iznīcību, ko tas sej visapkart, nemana graujošo iespaidu, ko viņa dusmas atstaj uz biedriem, draugiem, pat vistuvāko līdzgaitnieku Patroklu. Bet po­ēma ir stāsts par viņa cilvēciskoSanos, par ceļu no neprātīgām dus­mām uz sapratni par savu atbildību šaja pasaulē.

- Runājot metaforas, mes visi dzīvojam uz Ahilleja vairoga. Kad kārotāji gatavojas kaujai, mes drebam. Ja gribam pārciest šī moderna laikmeta jaunas briesmas, mums jācer, ka iznīcību sejo- šās dusmas, kas vada cilvēkus, var remdet saprāts, iesaistīšanas sarunas un - visam pāri - līdzjūtība.

Puisis sajauca esejas lapas kopa un nolika visu nost.

Profesors šķita aizmidzis savā milzīgajā atzveltnes krēsla.

- Sakiet, ludzu, - viņš beidzot ierunājās. - Vai jūs ticat Homē­ram?

Studenta sejā paradijās trauksme. Šim jautajumam viņš nebija gatavojies.

- Nu, hmm, Šlimaņa kunga atradumi Turcijā neapšaubāmi liek uzdot jautājumus. Un Mikenas arī. - Viņš izmisīgi centās kaut ko izdomāt… un pats sev par pārsteigumu atrada atbildi. - Es neti­cu, ka tam ir kada nozīme.

Balta uzacs izbrīnā saraucās.

- Vai tiešam?

- Nozīme ir tikai dzejai. Tā ir īsta. Dzeja palikusi neskarta div­arpus tukstošus gadu, daudz ilgāk, neka jebkas no koka vai me­tāla veidots. Un… - Puisis centās prāta sameklēt vārdus, kas vai­rāk ilustrētu viņa domu, bet viņu izglaba klauvējiens pie durvīm.

-Atvainojiet, profesor. Viesistabā jus gaida kads džentlmenis. Viņš esot ieradies no Londonas.

Rids nešķita pārsteigts; viņš šo apciemojumu bija gaidījis jau kopš atgriešanās Oksforda. Nebija jēgas novilcināt neizbegamo.

- Vai jums nebutu iebildumu atgriezties pēc stundas? - viņš vainīgi jautāja studentam. - Es ilgi nekavešos.

Tik tikko spēdams noticēt savai veiksmei, puisis paķēra eseju un skriešus izskrēja no istabas. Pēc brīža šveicars ieveda iekšā viesi, jaunu vīrieti zilā uzvalkā. Viņš apsēdās uz zviļņa, paliecies uz priekšu, un turēja cepuri rokā.

- Raits, - viņš nosauca savu vardu. Jaunekļa seja bija vairak labsirdīga nekā pievilcīga, bet viņa acīs spīdēja dzīvīgs prāts un laba humora izjūta, ko viņš centas apvaldīt. - Pateicos, ka piekri- tāt mani pieņemt, profesor.

Rids pieklājīgi pamaja.

- Es vēlos runāt par savu biedru, vārdā Mjuirs. Cik noprotu, jus esat tikušies.

- Mēs kopa strādājām kara laika. Pirms paris nedēļām viņš mani uzmeklēja. Ludza palīdzibu senas grieķu relikvijas meklē­jumos. Ja nemaldos, viņš sadarbojas ar amerikaņiem.

- Jā, tas mums ir zināms. - Raits grozija cepuri rokās. - Diem­žēl tas ari ir viss. Mjuirs bija savads putns. Jaatzist, ka pastāv aiz­domas par viņa iesaistīšanos ļoti dīvainās dēkas.

Rīds centas radīt iespaidu, ka viņu tas itin nemaz nepārsteidz.

- Viņš vienmer šķita ļoti… savdabīgs. Ko viņš šoreiz izdarījis?

- Tieši to mes mēģinām noskaidrot. Mjuirs ir pazudis. Mes ce­rējām, ka jus spesiet sniegt kadu informāciju.

Raits palika profesora istaba stundu. Rids atbildēja uz jautā­jumiem, cik labi vien prata - tas ir, pateikdams pēc iespejas ma­zāk klaju nepatiesību vai viegli pierādāmu melu. Raits visu pie­rakstīja un rauca pieri, puledamies neatpalikt.

- Mēs ari cenšamies sameklet šo Grānta kungu.

- Ja, - Rids piekrita. - Tas ir tikai loģiski. Es gan nedomāju, ka jums tas izdosies.

- Vai jums ir kāda nojausma, kur viņš varētu…

- Ne gluži. Šķiet, viņš pieminēja Kanadu.

Raita seja atplaiksnija izbrīns.

- Ak ta. Ja, tas mums ir jaunums. Pateicos.

Viņš piecēlās un paspieda Rīda roku. Jau nokļuvis pie durvīm, jauneklis aizkavējās.

- Šī… Homēra relikvija. Jūs taču nedomājat, ka tur kaut kas slēpjas, vai ne? Ta neiznirs no zemes dzīlēm?

Rids pasmaidīja.

- Nedomāju vis.

Lidmašīna šķēla nakti dienvidrietumu virziena augstu virs ju­ras, kas bija redzējusi nozūdam tik daudz dievu un varoņu.

Grants darbinaja sviras; Marina gulēja uz gridas viņam aiz mu­guras, apsegusies ar segu, un viņas kaja bija salikta šinā.

Rīds aizkļuva līdz pilota kabīnei un iespiedās otrajā sedeklī.

- Kur mes esam?

Grānts ielūkojas pulksteni.

- Nupat palidojām garam Dardaneļu šaurumam. Pēc paris stundām būsim Atēnās.

Rids pagriezās un pameta skatienu atpakaļ. Pašā lidmašīnas aizmugure, pie tērauda starpsienas piesiets, viņam pretī veras vai­rogs. Tam blakus bija novietots audekla maiss, kurā izspiedās vis­dažādākie un dīvainakie apveidi.

Grānts redzēja Rīda seju.

- Vai iztēlojaties, kā tas izskatītos britu muzejā?

Rids nopūtās.

- Jus zināt, ka mēs nevaram to paturēt. Amerikaņi nekavetos vairogu pievākt sev.

Grānts ļava lidmašīnai nedaudz pagāzties pa kreisi.

- Vai to tiešām varētu izmantot atombumbas pagatavošanai?

- Vai esat ar mieru riskēt?

Grants neatbildeja. Viņi dažas minūtes lidoja klusēdami. Rīds norādīja uz nelielu, gaišu salu visaptverošaja tumsa.

-Tai jābūt Lemnai.

- Varbūt mums jānolaižas tur. Paslēpsim vairogu templi, līdz viss norims.

- Nē. Pat tur ar laiku to kāds atradis.

- Kāds to atradis tik un tā. Nevar padarīt priekšmetus neat­rastus.

- Tas nozuda no zemes virsas uz trim tūkstošiem gadu. Ja to neviens neredzes vel tikpat ilgi, man nebulu iebildumu.

Grants izbrīnīts uzlūkoja profesoru.

- bet šis vairogs taču visu maina. Tas pierada, ka viss bija patie­sība: Homērs, Ahillejs, Troja - viss. Ta ir… vēsture.

Rids stingi veras lauka pa logu.

- Taisnība. Pasaulei jau pietiek vēsturēs; ik dienu ta saņem vel nelielu devu. bet neviens vairs nerada mītus. Un mums tie ir ne­pieciešami. Kad dzirdēju Šlimani runājām Kensingtona, mani ne- sajusminaja fakts, ka viss ir patiesība; es jusmoju par iespēju, ka ta varētu but patiesība. Mus iedvesmo tieši saldā neziņa. Sajūta, ka kaut kas mums nedodas roka. Vēsture to nomāc.

Viņš atsprādzēja jostu un devas uz lidmašīnas aizmuguri. Grānts necentās viņu apturēt. Kabīnes durvis atvērās, un iekša iebrāžas aurojošs vējš. Marina zem savas segas sakustējās un at­vēra acis. Turedamies pie jumtā iestrādātiem balstiem, Rīds pie- streipuļoja pie vairoga un to atsaitēja, noņemdams ari svina se­gas, kurās tas bija ievīstīts. Profesors uz brīdi nometas ceļos tā priekša, aplūkodams dzīvos teļus, kas ņirbēja metālā. Pec tam viņš piecēlās, aizvēla vairogu līdz durvīm un iegrūda tumsas mu­tulī.

Lidmašīna aizlidoja tālāk. Neviens nedzirdeja kluso šļakstu, ko radīja vairogs - vai ari nosprieda, ka tur rotaļajas kāds del­fīns. Ūdens bija dziļš; vairogs nogrima strauji. Un, ja kādreiz par ta atdusas vietu aizskanēja sirēnas dziesma vai aizlocijas nimfas ena, vēsture par to neuzzinaja.

Vēsturiska piezīme

Lineāro B tekstu 1952. gadā atšifrēja Maikls Ventriss un IDžons Čcdviks. Stāsts par šo panākumu, kas bija viens no izcilākajiem prata sniegumiem divdesmitajā gadsimta, ļoti eleganti un skaidri izklāstīts Čedvika "Lineārā B teksta atšifrēšanā", bet abu kopdar­ba "Dokumenti Mikēnu grieķu valodā" atrodami ari visi zināt­niskie sīkumi.

Visi klasikas autori, kas pieminēti šaja darba, ir īsti, un visi citāti ir pareizi. Rids citē Aleksandra Poupa tulkotas Homēra rin­das. (Darba izmantots A. Ģiezena tulkojums. - Tulk.piez.)

Pateicības

Lai veiktu pētījumus, kas nepieciešami šīs grāmatas rakstīša­nai, man nacas ceļot gandrīz tikpat daudz kā tās varoņiem. Mani ceļojumi parasti gan nebija tik bīstami, toties sniedza man tikpat daudz interesantu mirkļu un atklājumu. Par to esmu pateicību pa­rādā Kolinam Makdonaldam, kurš laipni izvadaja mani pa Ari- adnes villu Knosa, kad ierados uz viņa sliekšņa; Lusijai un Ni- kam Ftočodžianisiem Apollona paviljonā Lemna, kuriem es apsolīju pieminēt grāmata viņu majas gatavoto vīnu; Džeimsam Heropam, kura sabiedrībā es atklaju zudušas pilsētas un uz da­biskajam Kirali gāzes liesmām ceptas pankūkas; un savai grieķu ģimenei - Helenai, Džordžam un Panosam Hajo - par palīdzību un viesmīlību manu ceļojumu laikā.

Kad atgriezos majas, Jūlija Kovāka un Izabella Paula palīdzē­ja man ar tulkojumiem krievu un vācu valoda, bet mana māsa Džoanna palīdzēja apkopot atsauces uz klasiskajiem darbiem. Doktors Džonatans Bērdžess laipni piekrita parādīt man savas monogrāfijās "Ahilleja nāve un pēcnāvēs dzīve" pirmo uzmetu­mu, droši vien nenojauzdams, ka es velak izmantošu viņa pētīju­mus. Mana aģente Džeina Konveja-Gordone mani nemitīgi atbal­stīja un baroja. Redaktors Olivers Džonsons no Random House iedrošināja manu skatījumu uz šo grāmatu un sniedza meistarī­gus ieteikumus, bet Šarlote Heikoka rūpējās, lai viss norisinātos pietiekami raiti. Abi šie cilvēki mani ļoti atbalstīja, kad tuvojās bie­dējošais termiņš, un tas mani izglaba. Esmu pateicību parada ari

Ričardam Ouglam, Rodnijam Polam, Klērai Raundai, Fuizai Kempbelai, Džonam Kcllijam un Ričardam Formenam par visiem pūliņiem mana laba.

Mana sieva Marianna, kā vienmer, bija neaizstājama sabied­rota visos manos radošajos centienos.

Toms I lārpers

AHILLEJA VAIROGS

Redaktore Vita Baumgartena Korektore Anija Brice Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgā sekretāre Ilze Kalēja

"Apgāds "Kontinents"", I.V-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, talr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfijā", LV-3002, Jelgava, Langervaldes ielā 1A.

T. Hārpers

Ha 584 Ahilleja vairogs/ No angļu vai. tulk. Diana Smilga. - R., 'Apgāds "Kontinents"". - 384 Ipp.

Sems Grānts ir neželastibā kritis bijušais īpašo uzdevu­mu vienības kareivis un profesionāls piedzīvojumu mekle- tajs. Tomēr viņam ir kads noslēpums: pirms sešiem gadiem mirstošs arheologs uzticēja viņam savu mūža darbu - no­slēpumainu rakstu kopiju, kas atrasti kada slēptā Kretas ala. Atšifrēti tie noradīs ceļu uz vienu no vēsturēs diženākajiem dārgumiem. Tomēr ši senlieta ir tikpat bīstama, cik vērtīga. To vēlas sagrabt gan C1P, gan Padomju Savienība. Grants ap­vieno spēkus ar ģeniālu Oksfordas profesoru un skaistu grie­ķu arheologi, kurai ir pašai savi noslēpumi, un metas labi­rintā, kur uz katra stūra viņu gaida sens kults, aizmirsti noslēpumi un zudušas civilizācijās, bet laika vairs nav daudz…

Senas pagatnes noslēpumi glaba sevi atslēgu mūsdienu pasaules jaunakajam briesmām…

ISBN 978-9984-35-486-6

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta gramatveikals J.atvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par šo gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 67204130.