Ahilleja vairogs

Astotā nodala

Kad laivas priekšgals atduras pret smilšaino krastu, saule jau pamazam slīdēja lejup un bija parak vels, lai todien varētu at­griezties Mirina. Izkrāvuši no laivas segas un ediena karbas, ceļi­nieki sarunaja ar zvejnieku, ka tas atgriezīsies nakamaja rita. Viņš nozuda aiz likuma, atstadams tikai Jumu mākoni, un viņi pali­ka vieni paši.

- Antikaja pasaule šeit notika ikgadējas svinības, kuru laika uz astoņam dienam apdzēsa visas liesmas. Devītajā diena pie Ka­biru svētnīcas ieradas kuģis ar jaunu, svētu uguni, ko veda no Apollona tempļa Dela. Kuģis droši vien piestaja šeit. - Rīds palū­kojas apkart, un Grantu atkal pārņēma kņudinoša nojauta, ka pro­fesors redz kaut ko citiem nesaskatamu.

- Kur tagad ir svētnīca?

Ceļinieki devas pa kazu taciņu augšup nogāzē, kas slejas aug­šup no līča. Kalnu klaja puķu sega - magones, gundegas un vēl daudzi citi ziedi, - bet tai cauri vijas ērkšķaini knimi, un viņu bik­ses drīz vien bija saplosītas skrandas. Tieši viņiem pretī kalna bija izcirsta mākslīgā terase, kas karajas virs putainas juras. Tā bija ap­mēram tenisa korta lieluma un pavisam plakana; līdzeno virsmu partrauca tikai dažas kolonnas un pamatnes akmeņi. Koka stabi, kas sērīgi plivinaja vēja dažus salmu stiebrus, bija vienīgais, skum­jais atgadinajums par arheologiem, kas šo vietu atklajuši.

- burvīgs stūrītis, - Mjuirs sāji komenteja. - bet es esmu re­dzējis pat greznākas tualetes.

- Tur talak ir vēl šis tas. - Terases mala stiepās brūkoša laka, kas veda apkart pakalnam līdz otrai terasei virs cita līča. Skatie­nam atklata pamatne skaidri iezimeja četrstūrveida eku, kolon­nām rotātu zāli un viena malā ari nodalītu svētnīcu. Neviena no sienam nebija augstaka par vienu pedu.

- Tas jau ir interesantāk, - Marina aizrautīgi ierunājās. - Pir- maja laukuma atradas klasisks templis. Šis ir arhaisks.

- Man te viss izskatas sasodīti arhaisks.

Marina uzmeta Mjuiram stindzinošu skatienu.

- No vēsturiska viedokļa arhaiskais periods sakas ap septiņ­simt piecdesmito gadu pirms musu eras. Klasiskais periods datē­jams trīssimt gadus vēlāk līdz ar grieķu diženo pilsetvalstu uz­plaukumu.

- Tik un ta parak veļu. - Granta smadzenes pamazam piera­da pie dziļajiem pagatnes bezdibeņiem, kuros mitinājās šie aka­dēmiķi un kurus viņš reiz butu nodēvējis gluži vienkārši par "reiz sensenos laikos". - Jūs teicat, ka mikenieši izmira ap tūkstoš div­simto gadu.

Rīds uzmeta viņam atzinīgu skolotājā skatienu.

- Taisnība. Tomēr mes tuvojamies īstajam periodam.

Grants palūkojas uz juru, pratodams, vai ir jau par velu saukt zvejnieku atpakaļ. Bet laiva nemaz vairs nebija manama, tikai tā­lumā ceļas neliela dumu strele, kas šķietami staveja uz vietas.

Viņi pavadīja visu pecpusdienu, parmekledami drupas un nopētīdami katru sīkāko gabaliņu, cerot atrast kadu uzrakstu vai gravējumu. I'uliņi nevainagojas panakumiem. Kad terase bija aplūkota no vienas malas līdz otrai, G.rants nokapa leja ar nodomu turpināt meklejumus krasta. Gar klints pakaji stiepās akmens slānis, kas pakāpeniski nozuda jura, un viņš tam se­koja atpakaļ līdz līcim, kura piestaja laiva. Traleris vel jopro­jām nekustejas un izskatijas tikai pēc neskaidra plankuma pie apvaršņa.

- Sveiki. - Grants ieraudzīja vietu, kura slānis pāršķēlās uz pusēm un dziļi taja iestiepās četrsturveida kanals, pilns ar ūde­ni. Viņš nogulas uz vedera un pārliecās par malu; sakarsušais akmens, kas piespiedās viņam pie krekla, lika Grantam sarauties. Nokāris galvu lejup, viņš redzēja kanalu ievirzāmies apakša zem parkares līdz pat seklai alai. No tas ar klusu un regainu skaņu izplūda šiki vilnīši.

Ūdens nešķita īpaši dziļš. Grants atsēja zabaku saites, nolika mala revolveri un izņēma no biksēm maku. Atspiedies abam ro­kam pret šaura kanala maļam, viņš piesardzīgi nolaidas ūdeni. Straume bija spēcīgākā, neka viņš domaja - viļņi šņakdami sitās Grantam pret krūtīm, cenšoties tikt atpakaļ kanala, - bet viņam izdevās notureties kājās, piespiežot abas rokas pie klinšainajam sienam, un viņš saka virzīties uz priekšu. Grants pielieca galvu, lai tiktu zem parkares, atgrudas no sienam un pa pusei aizklum- bureja, pa pusei aizpeldēja līdz alai. Izslaucījis no acīm ūdeni, viņš palūkojas apkart.

Ala bija gandrīz pietiekami augsta, lai Grants varētu taja no­stāties pilna auguma. Tā bija raupja velve apmēram divdesmit pē­du platuma, un pusi no tas aizņēma sekla ūdens peļķe, bet otru pusi veidoja oļiem noklātā pludmale, kas lezeni ceļas pretī tala- kajai sienai. Atvere juras puse ielaida iekša daudz gaismas; ta mir­guļoja uz ūdens virsmas un meta sudrabotus apļus uz griestiem, bet atklaja tikai dažus koka gabalus, kas bija izskaloti krasta.

Velns. Cirants drūmi pasmaidīja. Stūri gandrīz paralēli juras ka- nalam stiepās šaura eja, kas šķēla klinti un pārvērtās par smalku saules gaismas staru. Viņš palūkojas lejup uz savam izmirkuša- jam drēbēm. Sasoditi veltus pulēs. Pametis vel pēdējo skatienu ap­kart, Grants izlauzās cauri ejai, gandrīz rapodams, un pagriežas, līdz galva paceļas zem atklalam debesim. No augšas eja izskati- jas pec plaisas klinti. Viņš droši vien pārkāpis tai pari, neko ne­manot.

- Prātolajs paradas musu acu priekšu.

Grants, iestrēdzis plaisa, piemiegtam acīm lūkojas augšup. Virs parkares bija paradijusies balta tropu cepure.

- Nē, tas esmu es.

- Prātolajs, - Rīds atkartoja. - Viens no galvenajiem Kabiru kul­ta rituāliem bija atdzimšana - pirmais cilvēks, Prātolajs, atdzima ala un paceļas no zemes dzīlēm. Avoti vēsta, ka šai parādībai se­koja "vārdiem neizsakami notikumi". - Izklausijas, ka Rīdu iejūs­mina šada iespejamība.

-Te lejā nav neka neizsakama. Tikai viļņu atnestas drazas.

- Varbūt mums tās noderes. - Rīds noradīja uz rietumiem. Sau­le bija nozudusi aiz apvaršņa, un debesīs plaiksnija sārts atspī­dums. - Mjuirs apgalvo, ka mums jāierīko nometne.

- Tuht bušu klat.

Viņi izklaja segas uz terases un iekūra ugunskuru. Apsēdies uz pamatakmens un ēzdams sautējumu no karbas, Grants nodo- maja, ka šobrīd notiekošais ir ļoti tais no vārdos nenosaucama­jiem rituāliem un senajam zintim, kas šeit reiz mājojušas.

Rīds nolaizīja karoti.

- Es domāju par jusu atrasto alu. Varbūt tā ir tā pati, kas mi­nēta stasta par Filoktētu.

- Kas tas tads?

- Filoktēts bija grieķu strēlnieks, kurš piedalijas Trojas ka­ra. bet viņš nenokļuva Troja kopa ar floti. Viņš aizvainoja ka­du no dieviem - toreiz, tas notika bieži - un tas parūpējas, lai Filoktētam iekož čūska, brūce piepampa un sastrutoja; ta oda tik atbaidoši, ka grieķi nevelējās vest viņu talak. Filoktētu izsē­dināja Lemnas krasta. Nabaga puisis desmit gadus pavadīja ala, līdz grieķi no kada orākulā uzzinaja, ka nemūžam neie­ņems Troju bez Filokteta loka un bultām. Redziet, tas bija lle- rakla loks, ko Filoktēts bija mantojis. Ta nu Odisejs atgriezās, droši vien spiezdams degunu ciet, paķēra Filoktētu… un parē- jais ir vēsturei zināms.

- Vēsturei? - Grants iemeta ugunskura vēl vienu zaru un vē­roja, ka dzirksteles uzjundi naksnīgo tumsu. - Man šķita, ka Tro­jas karš ir leģenda.

Rīds apmierināts iekrekšķejās.

- Protams. Mikenieši bija pirāti, laupitaji, un droši vien nemaz neatšķiras no vikingiem. Visos viņu stāstos bija runa par kuģoša­nu apkart un pilsētu postīšanu, jo asiņainak, jo labak. Vēlāk, kad šos stāstus parveidoja citas paaudzes, tas nolēma notikumus ne­daudz uzspodrināt. Parādijas skaista princese, ko nolaupījis Jau­nais austrumu pavedinātajs; varonis kļuva par apkaunotu viru, kurš cenšas glābt savu nelaimīgo sievu, nevis karotāju, kurš no­teikti izvarojis visas sievietes Fgejas juras piekraste, burvju bru­ņas, fantaziju rosinošas ierīces, nimfas - stāsts pārvērtās par pa­saku.

Paņēmis tukšo sautējuma kārbu, Grants aizsvieda to tumsā. Karba aizveļas pari klints malai un krita lejup, atsizdamas pret akmeņiem ar dārdošu, zvanam līdzīgu skaņu.

- Cerams, mums šeit nevajadzēs palikt tikpat ilgi kā Filoktētam.

Grānts spēji uztrukas no miega. Nakts bija auksta, un viņam sā­pēja pleci pec gulēšanas uz cietas zemes. Viņš vel bridi nekustējās, ļaudams ausim pierast pie fona trokšņiem: kukaiņu sisinašanas, viļ­ņu šalkam klints piekājē, Rīda klusajiem krācieniem, bet Grantu pa- modinaja kaut kas cits. Viņš atkal ieklausijas, sasprindzinadams dzirdi. Skaņa bija tala un neskaidra, tomēr nesajaucama ne ar ko citu: vienmenga motora dūkoņa. Un ta piepeši apklusa.

Grants atgrūda segu un taustījās pa zemi, līdz atrada revolve­ri. Viņš piecēlās un klusi aizlavījas līdz klints malai, balta jura meness gaisma spīdēja gandrīz sudrabaini balta, bet neviena lai­va nebija redzama.

Droši vien kads zvejnieks izmet tiklus, Grants nodoma ja un pa­stiepa kaklu pa labi, meklēdams pludmali, kura viņi pēcpusdie­na bija piestājuši, bet ta bija aizslēpta aiz raga. Viņš prātoja, vai modināt Mjuiru, bet spēja iztēloties angļa sarkastisko neapmieri­nātību. Varbūt Marinu? Grants palūkojas atpakaļ uz ugunskura pusi. Marinas segas, tapat ka viņējās, bija samestas tukša kau­dzē. Kur viņa palikusi?

Kustēdamies ļoti leni, Grants pameta abas terases, pargāja pa­ri kalnam un mēroja ceļu lejup pa kazu taku uz līča pusi. Vēl ne­ieraudzījis virus nakam pretī, viņš tos jau izdzirda. Vispirms at­skanēja oļu čirkstoņa zem smagiem zabakiem, pec tam kads nolamajas, droši vien atduries pret ērkšķainu krumu. Grants iz­misis raudzījās apkart. Kreisaja pusē dažu jardu attaluma no ta­kas rēgojās uzkumpuša laukakmens siluets. Paspēris divus lie­lus soļus, viņš jau tupēja aiz ta un iekoda lupa, juzdams, ka sap ērkšķu uzplēsta apakšstilba ada.

- Što eto?

Grants piepeši jutās ka atgriezies karā, tupēdams tumsa ar re­volveri roka, klausīdamies ienaidnieka patruļas trokšņos un lūg­dams Dievu, kaut tie viņu nedzirdetu. bet tas karš bija beidzies; tagad ienaidnieki runaja krieviski.

Otra balss kaut ko atbildot nomurmināja. Soļi apstajās; Grants pieliecas vēl zemāk, juzdams, ka bikšu dibena ieduras zari.

- Što eto bilo? - Treša balss. Grānta nemiers pieņemas speķa. Trijotne īsi apspriedās, bet viņš tikmēr turēja revolvera gaili tik cieši aptvertu, ka tas gandrīz salūza.

Krievi turpinaja mērot ceļu augšup pa taku. Pec brīža Grants tos ieraudzīja laužamies cauri krūmiem. Sirdij sažņaudzoties, viņš saskaitīja ienaidniekus - pieci -, un visiem rokas bija ieroči. Grants neuzdrošinājās pakustēties - pametot skatienu atpakaļ, tie viņu noteiktu ieraudzītu.

Tas nenolika, Grants gaidīja, līdz vīri bija tikuši pari virsotnei, un tikai tad aizzagas līdz takai, lai tiem sekotu. Viņš zinaja, ka vajadzētu izgudrot kadu plānu, bet šobrīd visa uzmanība bija jā­velta piesardzībai. Vienīgais, par ko viņš spēja padomat, bija: pieci viri, sešas lodes. Grants bija gandrīz pārliecināts, ka Mjuirs ir ap­bruņots, bet nezināja, vai paspēs nīgro spiegu laikus brīdināt. Tur­klāt izredzes jebkura gadījuma nebija labas.

Grants nokļuva kalna virsotnē. Zeme nedaudz izlīdzinājās un liecās lejup, vedot uz svētnīcas terasi. Talakaja stūrī vel kvēloja uguns dzirkstis, un apkart tam melnēja izplestas segas. Mjuirs un Rīds droši vien cieši gulēja, nenojauzdami par briesmām. Divi krievi jau bija tikuši līdz terasei un lēnam žagas aizmigušajiem klāt. Grants parlaida skatienu par notiekošo. Kur ir pārējie krievi? Gar klints sienu virs terases kustējās ēna, tik tikko saskatama uz nelīdzenas virsmas fona. Trīs. Nogāzes pamatnē kads ieklepojas, un Grants pamanīja meness staru atspīdam pret tēraudu. Četri. Tatad viens vēl kaut kur slepas.

bet laika vairs nebija. Abi viri uz terases bija jau gandrīz sa­snieguši segas. Viens no tiem palika iepakaļ, bet otrs mērķtiecīgi tuvojās Rīdām. Viņi zinu, ko meklē, Grants nodomāja un atkal pa­stiepa kaklu. Kur ir piektais?

Nekad nesūc cīņu, ja nezini, kur slēpjas ienaidnieks. Šo mācību Grānts bija guvis jau sen pirms darba Īpašo uzdevumu vienība. Toties tur viņš bija uzzinājis ko citu: nekad nedrīkst vilcināties. Krievs jau staveja blakus Rīdām, bija tikai viena iespeja zinātnie­ku brīdināt. Piemiedzis vienu aci, lai nosargatu spēju redzet tum­sā, Grānts notēmēja revolveri pret tuvāko no abiem krieviem un nospieda gaili.

Pec divu tūkstošu gadu ilgas klusēšanas Kabiru svētnīcu at­kal pildīja dumi, uguns un sakarsuša metāla smārds. Grānts re­dzēja, ka mērķis nokrīt, uztvēris lodi tieši starp lāpstiņām. Viņš nosprieda, ka pārsteigumā moments dos viņam vel vienu iespe- ju, tapec pagriezās pa kreisi, ar skatienu samekleja viru kalna pa­ēna un izšāva vēlreiz. Pec tam Grānts metas pa labi un aizveļas prom bridi, kad lode ieurbās zemē tieši taja vietā, kur viņš pirms tam staveja. Krievi šava airi - alrak, neka viņš bija gaidījis. Grānts pagriežas. Pirmais sašautais vel joprojām gulēja un droši vien ne­kad vairs necelsies; otro, kurš slēpās augstāk, viņš neredzēja. Svēt­nīcas talakaja mala tikmēr bija sākusies tuvcīņa starp trim stā­viem. Šāvieni acīmredzot pamodinājuši Rīdu un Mjuiru. Lieliski, Grants nodomāja. Krieviem nebūs viegli šaut, ja viens no save- jiem ir iejucis starp merķiem. Tas gan nozīmēja, ka viņi var temet tikai uz…

Ložu krusa partrauca domu, pirms Grānts paguva to pabeigt, un šoreiz nobira tuvāk. Tomēr krievi tumsa nevareja šaut, neat­klājot savu atrašanas vietu. Grants pamanīja stobra ugunis - vie­nu pakalna, otru pagalma mala. Viņš notēmēja uz tuvāko un iz- šava. Sāpju kauciens apliecinaja, ka viņš labi mērķējis, kaut gan ne pietiekami labi, ja jau sašautais vel spēja par to pavēstīt. Ta­gad bumba bija ienaidnieku laukuma pusē. G.rants negaidīja vi­ņu nakamo gājienu un ar galvu pa priekšu metas leja no pakal­na, pēdējos dažus jardus aizveļas un apstajas aiz liela drupu gabala. Vai izdevies aizbēgt? Vel daži šāvieni un akmens šķembu straume no augšas atbildēja noliedzoši, bet tagad Grantam vis­maz bija aizsegs. Palikušus trīs lodes. Vai krievi centīsies viņu ap­iet no sāniem?

Viņš rokam kašņaja zemi, līdz atrada akmeni, pietiekami ma­zu, lai varētu to aizmest, pietiekami lielu, lai tas radītu troksni. Viņš aizmeta to pa labi. Akmens skaļi noklaudzēja, atsizdamies pret zemi… bet nekas nenotika.

Vai nu viņi zaudējuši interesi, vai arī kļuvuši gudrāki? Terases ta­lakaja gala, kas vairs nešķita tik tais, Grants vel joprojām dzirdē­ja izmisīgas ciņas skaņas. Viņš piesardzīgi virzījās gar apstrada- to akmens bluķi, cenzdamies nezaudet aizsegu. Tumsa, ko nedaudz gaišaku padarīja tikai meness, ēnas saplūda kopa un veidoja trīsgalvainu briesmoni, kas svaidijas un rēca uz senas te­rases. Viens no teļiem piepeši atdalijas un nokrita zeme. Tas visu mainīja. Divi palikušie saka virzīties prom, vēl joprojām cīnīda­mies, bet vairs ne tik sparīgi. Šķita, ka viens cieši satvēris otru un velk to pari pagalmam. C irānis pacēla revolveri - bet pa ko šaut?

Vīrietis, kuru atstaja mala, pieceļas kajas un skriešus metas pa­kaļ abiem parejiem. Grānts pieversa ieroci viņam, bet nešāva. Pat tumsa šis stāvs bija pazīstams. Mjuirs.

Divi zibšņi - un Cirants divas reizes ieraudzīja visu pagalma notiekošo gluži ka fotogrāfijā. Firma ja divi viri klupdami krizdami skrēja pa terasi, viens vilka otru aiz matiem, un Mjuirs abiem seko­ja. Otraja uzliesmojumā Mjuirs jau gulēja zeme. Grants neredzeja šaveju, bet pamanīja, no kurienes nākušās lodes. Viņš šava pretī - vienu, divas reizes; nekas nenotika, un viņš izšava velreiz. Kaut kas smags izvēlās cauri krūmiem un nokrita uz svētnīcas grīdas. Cirants izlēca no savas paslēptuvēs, aizmirsis piesardzību, un pie- skreja blakus Mjuiram. Asiņu peļķe meness gaisma šķita melna.

- Netēre laiku, - Mjuirs nokraca. - Viņi aizveda Rīdu.

Grants palūkojas apkart. Krievi un Rīds jau bija nozuduši, dro­ši vien brida cauri krūmiem ceļā uz līci. Cik viņš jau nošāvis? Trīs, varbūt četrus? Grants apsvēra iespeju atgriezties un pārlādei re­volveri - bet viņam nebija laika. Cerēdams, ka neviens krievs šo­brīd uz viņu netēmē, Grants skriešus šķērsoja terasi, uzjoņoja ta- lākaja nogāzē un lejup pa otru pusi. Kalns virzījās uz leju, pacēlās un izklājās zeme pie līča. Pavisam tuvu krastam viļņos liegi šū­pojas laiva - un tumšas ēnas skrēja pa sudrabainajam smiltīm. Krievs pulējas iedabūt Rīdu laiva; viņš staveja līdz ceļiem ūdenī un temeja uz profesoru, ar otru roku cenzdamies iedarbināt lai­vas dzinēju.

Motors ieklepojies atdzīvojas - un Cirants saskatīja iespeju. Viņš nolēca pludmalē un metas pretī krievam. Smiltis apslapēja viņa soļu skaņu, un ari dzinējs trokšņoja, turklāt krieva uzmanī­ba bija pieversta Rīdām. Viņš nikni vicinaja pistoli, bet profesors nekustejas ne no vietas un patiesība pat lēnam atkapas no ūdens. Krievs izšava; Grantam gandrīz apstajas sirds, bet tas bija tikai brīdinājums. Lode ieurbās smiltis, tomēr panaca veļamo rezultā­tu - Rīds trīcēdams sastinga.

Krievs iznāca no ūdens, tuvodamies profesoram, un Grants laja pašā mirkli parvareja dažus pēdējos jardus. Kaut gan visapkart valdija tumsa, krievs acīmredzot kaut ko bija pamanījis un saka griezties, bet bija jau par veļu. Grants ietriecās viņam sānos. Pistole aizlidoja pa gaisu un griezdamas nokrita krasta. Abi viri cīkstē­jās juras mala. Grants sita, bet īsti netrapija, centas satvert krieva rīkli, bet tas viņu turēja parak tuvu klat. Abi ieveļas ūdeni, un Grantam sejā iešļakstijas saļš ūdens; krievs spieda viņu lejup, un viņš saka smakt.

bet viss bija pavērsies otrādi, un krievs bija tas, kuram trūka laika. Veltījis pēdējo sitienu Grantam pa nierēm, viņš piecēlās un saka brist uz laivas pusi. Grants piecēlās un izspļava ūdeni. Vi­ņam aiz muguras Rīds kliedza:

- Turiet viņu! Viņam ir plāksne!

Krievs sasniedza laivu un meģinaja ierausties iekša. Grānts par spīti ievainojumiem un nogurumam saņēma visus speķus vēl pēdējam izrāvienam. Dažas pēdas talak meness apspīdēja slapju metālu vieta, kur viļņi šļacas pari krieva pistolei. Grants to pacē­la un notēmēja.

- Stāt! - viņš uzkliedza.

Krievs pagriežas, nelaizdams vaļa laivas malu, bet otru roku iebazdams jakas iekškabata.

-Stat!

Atskanēja trīs šāvieni. Krievs īsi iekliedzas, palaida laivu vaļa un memi ieslīdēja ūdeni. Grants apsviedas apkart. Marina stave­ja krastā nedaudz ieplestam kajam un abas rokās turēja pistoli.

Viņa gan noteikti bija skrējusi, lai tiktu līdz šejienei, bet elpoja rā­mi un vienmerigi.

- Velns un elle, kapec?

- Viņš sniedzās pec ieroča.

- Es turēju viņu uz grauda. - Grants šļakstinadamies aizstei­dzas līdz krieva līķim, kas peldeja laivai blakus, un aizvilka to atpakaļ uz krastu. Izrāvis mironi no ūdens, viņš to noguldīja smil­tis. Izbijies krabis steigšus aizrapoja prom.

- Un vispār - kur tu biji? Un ka šeit nokļuvi istaja bndi?

Marina iedūra skatienu smiltis.

- Es nevareju aizmigt un devos pastaiga. Dzirdēju šāvienus, atgriezos un atradu Mjuiru.

- butu jauki, ja tu atgrieztos agrak. Viņi mus tur gandrīz pie­beidza.

-Zinu. Piedod.

- Un ierocis?

- Paņemu no Mjuira. Viņš to negrasījas izmantot.

Grants papurinaja galvu un palūkojas uz mirušo. Tas bija ma­za auguma, plecīgs vīrietis ar platiem vaigukauliem un turpmāk mūžīgi lejup pavērtiem mutes kaktiņiem. Grants atri izrakņaja pie­mirkušās kabatas un neatrada ne maku, ne dokumentus, tikai spalvu nazi, dažas drahmu monētas un slapju bruņa kartona vīk­šķi, kas reiz bijusi cigarešu paciņa.

- Kas viņiem no mums vajadzīgs?

- Droši vien šis. - Cirants iebaza roku pēdējā kabata un juta, ka pirksti aptver cieto mala plāksni. Par laimi, Marina to nesa- šķaidija, nošaudama vīrieti. Cirants izvilka plāksni lauka, noslau­cīja un pasniedza Rīdām. - Lai ko viņi gribēja, viņi lieliski zina- ja, kur to meklet.