Ahilleja vairogs

Otra nodala Cezareja, Palestinas mandats

Pils bija uzcelta uz zemesraga, kas kā īkšķis iestiepās ramaja Vidusjura. Pirms astoņiem simtiem gadu to bija uzbūvējuši fran­ču bruņinieki, lai atvairītu iebrucējus, kurus kardinaja līdzenais krasts un mierīgā jura. beigu beigās bruņinieki zaudēja, bet pils staveja ka stāvējusi. Tas bija piemineklis krustnešu apbrīnojamai kara makslai un gadsimtu gaita lēni, nenovēršami bruka.

Tagad to atdzīvināja jauna kolonistu paaudze, kas izgreznoja viduslaiku cietokšņus ar to rādītāju izteici neaptveramiem izgud­rojumiem. Gar milzīgajam sienam vijās dzeloņstieples, un loka šā­vēju vietu torņos ieņema automati. bet tie vairs nebija domāti ienaidnieku atbaidīšanai. Pils spēks bija pavērsts pret to pašu, un masivie nocietinājumi tagad sargāja valsti, cilvēkus ieslogot, ne­vis dzenot prom.

Mašīna piebrauca pie vārtiem dažas minūtes pirms pusnakts. Neizslēdzis dzinēju, vaditajs izlēca ara un skriešus metas atvērt aizmugurējās durvis. Ilga brauciena laika no Jeruzalemes viņš bi­ja uzzinājis, ka šis pasažieris necieš kavēšanos.

Atskanēja strupa pavele:

- Gaidiet šeit. Es drīz atgriezīšos.

Tumsu šķēla gaismas stars, un jau pēc brīža vārtos paradijas gaišmatains vīrietis virsnieka formastērpa, roka turēdams lapu.

- Leitnants Kargils, ser.

- Labvakar. - Viesis nenosauca savu vardu un ari nesatvēra plaukstu, kas bija neveikli izstiepta uz priekšu, it ka svārstīda­mās starp rokasspiedienu un militāru salutešanu. - Vai jums šeit nav elektrības?

- Diemžēl pecpusdiena salūza ģenerators. - Kārgils šķietami alka izpatikt viesim; viņš vel nebija atklājis, ka Mjuira gadījuma tas ir veltas cerības. - Kads bija jusu ceļojums, ser?

- Nolāpīti pretīgs. - Mjuirs sekoja Kargilam cauri vārtu arkai, tālāk pa velvetu koridoru un beidzot lauka pagalma, kas bija kļu­vis par mājvietu angaru kolonijai. - Vai esat pēdējā laikā vieso­jies Jeruzaleme? Mūsu cienījamie valdības viri pārvērtuši pilsē­tas centru par kaut ko līdzīgu miniatūrai Birkenavai un ieslegušies iekša. Paslepušies aiz dzeloņstieplēm. Un tik un ta nav pasargati no tiem sasodītajiem Irgun partizāniem. - Viņš riebuma papuri- naja galvu. - I.abi, vienalga. Vai mūsu vīrs vel ir šeit?

Piepešās temata maiņas izbrīnīts, Kargils bridi kavējās atbil­dēt.

- Es viņu pārvedu uz pratinašanas telpu. Mēs gan droši nezi­nājām, cikos ieradisieties, tapec viņš tur sež jau vairākas stundas.

- Lieliski. Viņam bijusi iespeja nedaudz pamarineties. Sprie­žot pec personas lietas, šis puisis ir ciets rieksts. Kara radījis vi­sādus varoņdarbus. Dabūja pat Izcila dienesta ordeni, un tos ne­izsniedz par tualešu rakšanu.

- Vai tiešam? - Kargils pārsteigts vaicaja. - Tadi vīri parasti nepārdod ieročus cionistiem.

Mjuirs iesmejas.

- Pagaja trīs mēneši, kopš viņam pie krūts piesprauda meda­ļu, un viņš pazuda. Dezerteja. Šis Granta kungs ir sarežģīts cil­vēks.

Viņi nonāca pagalma talakaja stūrī, kur vecam stallim bija uz­likts skarda jumts un ierīkotas tērauda durvis. Kargils tas atslē­dza.

- Vai jums būs nepieciešama palidzība, ser? Varu pasaukt da­žus seržantus…

- Ne, paldies. Gaidiet šeit gadījumam, ja kaut kas notiks. Vai esat bruņots?

Kargils pieskaras ieroča makstij.

- Turiet to gatavība. Ja kads grib iznākt lauka pa šim durvīm, pirms tam divas reizes nepieklauvējis no iekšpuses, atklājiet uguni.

- Vai jums tiešam šķiet… - Kārgila sejā atplaiksnija šausmas.

- Es jau teicu, ka viņš ir sarežģīts cilvēks.

Durvis nograbedamas aizcirtas Mjuiram aiz muguras. Kame­ra tāpat kā viss parejais šaja cietoksni bija savads veca un jauna sajaukums: viduslaiku mura sienas papildinatas ar dzelzs jumtu un steidzīgi salietu betona grīdu. Tapat ka viduslaikos to ari ta­gad apgaismoja uguns - šoreiz Kolmena lampa, pakārta pie si­jas. Telpas vidu pie tērauda galda bija nolikti divi koka krēsli, pa­vērsti viens pret otru, un tur sēdēja Grants, kura laba roka ar dzelžiem bija pieslēgta pie galda kājas.

Mjuirs brīdi pētīja ieslodzīto. Personas lieta ievietotā fotogrāfi­jā bija desmit gadus veca, bet nebija iespējams secināt, vai šis laiks Grantam kaitējis vai ne. Protams, viņš bija novecojis - tapat kā vairums viru, kas palika dzīvi pec kara. Granta gadījumā parmai- ņas nebija ne labas, ne sliktas. Viņam bija rētas - viena no tam ka čūska vijas pa kreisas rokas apakšdelmu no elkoņa līdz plauk­stas locītavai - un grumbas mutes un acu kaktiņos, bet tas ne­mainīja pašu seju. Šķita, ka gadi ķērušies pie jauna vīrieša foto­grāfijā un gluži vienkārši ievilkuši asakas līnijas, padarījuši attēlu skaidraku. Pat pieķēdēts pie galda, viņš tik un ta pamanījās bez­rūpīgi atgazties krēsla un veltīt Mjuiram saju, ironijas piesātinā­tu smaidu.

Mjuirs atšķīra piezīmju grāmatu un saka lasīt.

- Grānts K.S. Dzimis tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada oktobri Daremas grāfiste. Izglītību guvis… vieta, kas nav ņemama vēra. Pametis skolu trīsdesmit ceturlaja gada. Pārcelies uz Dien- vidafriku, pēc tam uz Rodeziju. Daudz ceļojis pa Dienvidāfriku, stradadams par raktuvju izluku Kimberlija Dimantu kompānijās laba. baumots par saistību ar iedzimtajiem antibeļģiskajiem spe­ķiem Kongo. Atgriezies Anglija trīsdesmit astotaja gadā, militārā izlūkdienesta savervēts, vēlāk pārcelts uz īpašu uzdevumu vie­nību. Aktīvais dienests Grieķijā, Ziemeļafrika, Balkanos un Pa­domju Savienība. Četrdesmit ceturtā gada jūlija saņēmis ordeni par izcilu dienestu; ta paša gada oktobri pēc incidenta Kreta ne­tālu no Improsas pazudis, uzskatīts par dezertējušu. Velak para- das saistībā ar melno tirgu Londona; pec tam baumots par darbī­bu Vidusjuras reģiona austrumos, tirgojot ieročus ta dēvētajai Grieķijas Demokrātiskajai armijai, Jrgun, Haganah un citiem cio- nistu pazemes elementiem. Atrašanās vieta šobrīd nezināmā. I ,a- bojums: atrašanas vieta šobrīd pie galda maza, netīra kamera pa­šā nekurienes vidu. Paredzama atrašanas vieta: ilga uzturēšanas Viņa Majestātes sagadatas telpas par ieroču piegadašanu impēri­jas ienaidniekiem.

Mjuirs aizcirta ciet piezīmju gramatu un atkrita tukšaja krēs­la. Grants vērās viņam pretī, iepletis acis tēlotā apbrīnā.

- Vai ir vel kas?

Viņa balss sagadaja Mjuiram pārsteigumu. Kaut kur tas dzi­ļumos viņš saklausīja ziemeļos auguša zēna raupjos patskaņus, bet tiem pari klajas tik daudzi citi akcenti un uzsvari, ka neko ne­varēja skaidri secināt, šis virs bija visu tautību sajaukums.

- Tikai fakts, ka tirgotie ieroči izlaupīti no krātuvēm, kas bija paredzētas grieķu pretošanas kustības apbruņošanai kara laika.

Grants paraustīja plecus.

- Neviens tos neizmantoja. Fbreji lielāko daļu pēdējās des­mitgades pavadījuši, lūkojoties uz ieročiem no bīstama gala. es nospriedu, ka viņi vismaz pelnījuši iespēju ar kaut ko atšaudī­ties.

- Tie ir musu ieroči. Un ar tiem šauj uz mums.

Grānts atkartoja neverigo, laisko plecu kustību.

- Mums? Manuprat, es vairs nepiederu pie ši kluba.

-Tapec nolēmi atriebties, pārdodot ienaidniekiem mūsu iero­čus? - Mjuirs izpūta caur nāsīm nicinājuma pilnu dūmu mākoni.

- Mani interesēja tikai nauda.

- Tā laikam ir priekšrocība, strādājot judu laba.

(Irānis neatbildeja, bet ari nenovērsās.

Mjuirs piesita ar jaunu cigareti pie ziloņkaula etvijas.

- Lai nu ka, man ir pie kajas, ar ko tu nodarbojies šobrīd. Ks ierados parunat par Kretu un Džonu Pembertonu. - Viņš uzšķīla dzirksti. - Tu viņu pazini.

- Vai tiešam?

Grāntam izdevās saglabat neizteiksmīgu seju, bet Mjuirs bija vadījis pietiekami daudzas pratinašanas, lai spētu ielūkoties zem maskas.

- Krētā. Dienā, kad ieradas nacisti. Mes tevi sutijam meklet ka­rali netālu no Knosās. Tu saskrējies ar Pembertonu. Pēdējais re­dze ji viņu dzīvu.

- Un pirmais redzēju viņu mirušu. Nu un?

- Tavā ziņojuma rakstīts, ka viņš pirms nāves atdeva tev pie- zīmju grāmatu.

-Un?

Mjuirs pārliecās par galdu. Cigaretes gailošais gals apstajas dažu collu attaluma no Granta sejas, un dumi plūda viņam acīs.

- Es gribu noskaidrot, ko tu ar to izdarīji.

-Atdevu viņa atraitnei.

- Pembertonam nebija sievas, asprati. Viņa nomira pirmā.

- Varbūt tā bija māsa. - Grānlam asaroja acis no dūmiem, bet viņš pal nepamirkšķinaja. Viņš ilgi lūkojas Mjuiram acis… un iepūta dumu mākoni Mjuiram tieši seja, turklāt tik pēkšņi, ka tas atravas. - Kā tev šķiet, ko es ar to izdarīju? Man nebija laika iet uz bibliotēku. Iemetu gramatu krūmos un devos meklet kadu na­cistu, ko nogalinat. Ja lasīji manu atskaiti, tev zināms, ka man tas izdevās diezgan veiksmīgi.

Mjuirs atgāžas krēsla.

- Es tev neticu.

- Tu droši vien neesi pat degunu apsildījis frontē.

- Es neticu, ka virs izmantoja savu pēdējo mirkli, lai iedotu tev šo gramatu, un tu to gluži vienkārši aizmeti prom. Vai tevi ne­maz neinteresēja, kas viņam bija tik svarīgs?

- Ja viņš butu man iedevis savu veiksmīgo sērkociņu kastīti un medaljonu ar mīļotas matiem, es rīkotos tieši tapat. - Grants papurinaja galvu. - Es pāršķirstīju gramatu, bet tur bija tikai ne­salasāmi skribelejumi un blēņas. Man vel bija daudz, jaizdara, un es nevareju atļauties lieku svani. Tāpēc no ta atbrīvojos.

Mjuirs vēl ilgi lūkojas uz ieslodzīto un spēji piecēlās.

- Žēl. Ja tev butu ši gramata vai tu zinātu, kur to meklet, es palīdzētu tikt tev no šejienes lauka. Varbūt pat varētu izgādāt ne­daudz naudas. Nedomāju, ka judi tev vel kaut ko maksās. - Viņš gaidpilni vēroja Grantu. - Nu, ko teiksi?

- Ej ellē, - Grants atbildēja.

Mašīna iebrauca koku skupsnā un lēnam apstajas. Tās priek- šejie lukturi meta dzeltenu gaismas loku izcirtumā, atklājot ska­tienam apdauzītu pikapu ar nolocītam audekla maļam. Tam ap kart slaistijas vairaki jauni vīrieši dažados kaujas tērpos, smēķēja cigaretes un parbaudija ieročus. Viņi izskatijas bīstami - bet, ja mašīna sedošie jutas nobažījušies, viņi to neizradija. Neviens ne­kapa ara. Mašīnas aizmugure nočīkstēja rokturis, pasažierim no­laižot logu leja.

Viens no vīriešiem pienaca pie mašīnas un pieliecies ielūkojas iekšā. Nakts bija silta, bet viņam mugura bija metelis, un melna berete sedza īsi apcirptos, sirmos matus. Pleca viņam bija uzmes­ta mašīnpistole.

- Esat gatavi? - Aizmugurēja sedeklī gailēja cigaretes oglīte, bet seja aiz tās grima ena. - Atrādāt, ko vajadzēja?

Vīrietis ar bereti galva pamaja.

- Tas bija pikapa, ka jau solījāt. Mes esam gatavi.

- Nesalaidiet visu grīste. Un parūpējieties, lai viņš tiek lauka dzīvs.

Grantu aizveda atpakaļ uz kameru - krustnešu pils velvēto vī­na pagrabu, kura iespiestas trīs lāviņās. Telpa valdīja necaurre­dzama tumsa, kura viņam bija jāaiztaustās līdz savai guļvietai. Viņš atkrita uz matrača, pat nepuledamies novilkt kurpes.

Uz lāviņās Grantam blakus uzliesmoja sērkociņš, atklajot ska­tienam jaunekļa seju ar melniem, netīriem matiem un olivkrasas adu. Viņš aizdedza abas cigaretes, kuras turēja iespiestas starp lupām, padeva vienu Grantam un nopūta liesmu, pirms ta apde- dzinaja viņam pirkstus.

Grants pateicīgs pieņema davanu.

- Paldies, Efraim.

- Vai tevi sita? - Jauneklim nevarēja but vairak par piecpadsmit vai sešpadsmit gadiem, bet viņa balss skanēja pavisam lietišķi. Un kapec gan ne? Grants nodomāja. Efraims šaja cietuma bija pa­vadījis daudz ilgāku laiku neka viņš pats, jau gandrīz trīs mēne­šus; viņš tika sodīts, jo I laifa apmetaja akmeņiem britu policistu.

- Nē, mani nesita.

- Vai viņi jautaja, kur ir begins?

- Nē. - Grants atlaidas guļus, salicis rokas aiz galvas, un pū­ta dumus pretī griestiem. - šoreiz tie nebija parastie izsitēji. At­brauca kaut kads sausiņš no Londonas. Irgun viņu neintereseja, viņš tikai gribēja uzrakt senu vēsturi.

- Vai tu viņam atbildēji?

- Es…

Abi ieslodzītie sajuta sprādzienu pat caur metru biezajam sie­nam. Lāviņas sašūpojas, un no griestiem bira smiltis. Grānts ne- kavejoties nolēca zeme, vilkdams līdzi Efraimu. Abi tupēja tum­sā, gatavodamies kaut kam nozīmīgam. Cilvēki saka šaut - vispirms panika un saraustīti, pec tam jau saskaņoti un nepār­traukti; cīņai pievienojas automati.

- Viņi tuvojas. - Turēdams Efraimu aiz pleca, Grants veda jau­nekli uz priekšu, līdz viņa plauksta atdūrās pret durvju auksto metālu. Tas vēl joprojām bija aizslēgtas no ārpuses. Cieši piespie­dies pie sienas, viņš aizgrūda Efraimu uz durvju otru malu.

- Gatavojies. Kads nāk.

Leitnants Kargils atgriežas sava kabineta un pieleja sev pilnu glāzi no pudeles, ko glabaja galda atvilktne. Kara laika viņš bija sastapis daudz nepatīkamu cilvēku, un ari Palestīnā to netrūka, bet retais spēja izstarot tik vesu naidīgumu ka šis bezvārdā viesis.

Pie durvīm kads pieklauvēja. Viskijs izšļakstljas pari glazēs maļam. Vai viesis kaut ko aizmirsis?

- Inženieris, ser. Man jasalabo ģenerators.

Kargils atvieglots nopūtas.

- Nāciet iekša.

Inženieris bija maza auguma vīriņš ar brillēm stieples ietvara, ģerbies slikti pieguļoša formastērpā, kas izskatījās ka pārveidots no lielākā izmēra.

- Ir jau vels ģeneratora labošanai, vai ne? - Kargils ar kabatas lakatu slaucīja viskija peļķi. - Vai vieglāk nebutu pagaidīt dienas­gaismu?

Inženieris paraustīja plecus. Viņš redzami svīda.

- Pavēlēs, ser. - Vīriņš vel joprojām gaja Kargilam pretī, krei- saja roka sažņaudzis instrumentu somu. - Ser, es butu ļoti patei­cīgs, ja jus man pasniegtu atslēgas.

- Jums nevajag manas atslēgas, lai tiktu klat ģeneratoram. Tas atrodas…

Kargils pacēla skatienu un ieraudzīja, ka sešu collu attaluma no deguna ir Luger stobrs.

- Velns un elle, kas te… ?

- Atslēgas, ludzu.

Vīrietis pastiepa roku, un vaļīga krekla piedurkne pavilkas uz augšu. Uz plaukstas locītavas stiepās sīka ciparu virkne, ieteto- veta slimīga purpura krasā, kas nekad neizbalos.

-Jus nebūsiet pirmais, kuru redzēšu mirstam. Dodiet atslēgas.

Pistoles stobra pavadīts, Kargils atspradzeja no jostas atslēgu saišķi un nolika to uz galda. Inženieris - nē, ebrejs, Kargils domas izlaboja - izņēma no somas elektrības kabeli un pieseja Kargila plaukstas pie krēsla atzveltnes, bet potītes piesaiteja galda kajai. Kargils pacieta šo pazemojumu, stoiski klusējot.

- Ar šim atslēgam var atvērt kameras, bet caur parades vār­tiem jus netiksiet. Neceriet ta gluži vienkārši iziet lauka, vedot lī­dzi visus savus lrgun drauģeļus.

- Mes atradīsim izeju.

Tiklīdz vardi izskanēja no vīrieša mutes, pili līdz pašiem pa­matiem satricinaja spēcīgs sprādziens. Tas neapšaubami notika kaut kur ļoti tuvu. Kargils uz krēsla sagrīļojās, nespeja noturēt līdzsvaru un apgazas, sāpes iekliegdamies, jo viņa kajas bija pie­sietas pie galda. Caur putekļu un dumu mākoni, kas virpuļoja ka­bineta, viņš redzēja ebreju paķeram atslēgas un uz atvadam pie­metām pirkstus pie cepures.

- Shalom.

Soļu skaņa tuvojas. Tai bija savs ritms, uz priekšu, stat, uz priekšu, stat. Katras apstašanas laika Grants dzirdēja kliedzienus un metala šķindoņu. Vel viens mašīnpistoles rejiens no ārpuses uz bridi noslāpēja visus trokšņus; kad tas apklusa, pie durvīm jau žvadzēja atslēgas. Grants tumsa saspringa. Iekšpuse nebija roktura - viņš varēja tikai gaidīt, kamēr atslēga ieslideja sledzene, pagriežas, noklikšķēja…

-Rukkukh.

Durvis atspraga vaļā, bet eņģu čīkstoņu pārspēja Bfraima līk­smais spiedziens.

- Ruk kakh! - viņš gavilēja, atkārtodams Irgun saukli. - Ruk kakh. Paldies Dievam, jus atnacat.

- Varēsi pateikties Dievam, kad tiksim no šejienes lauka, - Grants nomurminaja.

Kad viņi iznaca ara, glābējs jau bija ķeries pie nakamas celles, bet gaiteni miņajas izglābtie cietumnieki. Talakaja gala pie izejas stāvēja ir guri kaujinieks, kurš izdalīja visiem mazos šaujamiero­čus no maisa.

- Gluži ka sasodīts ebreju Ziemassvētku vecītis, - Grants no­teica.

Efraims apjucis viņu uzlūkoja.

- Kas tas tāds?

Viņi izlauzas cauri cilvēku drūzmai garam kaujiniekam - ku­ram jau bija beigušies ieroči - līdz pils galvenajam pagalmam. As­toņi simti gadu bija pacēluši zemi gandrīz metru augstak par sā­kotnējiem pamatiem, un, lai atvieglotu piekļušanu, gar ēkas fasadi bija izrakts grāvis. Tagad tas bija pilns ar bijušajiem ieslodzīta­jiem un to glabejiem, kas piedalījās sparīga apšaude ar angļiem pie vartsarga majas. Pagalma talakaja mala kūpoša drazu kau­dze un milzīgs caurums iezīmēja vietu, kur kaujinieki izspridzi- najuši sev ceļu cauri pils sienai.

- Kurš ir galvenais?

Grants to ieauroja ausi tuvakajam cīnītajam, kalsnam jaunek­lim, kurš izmantoja karabini, saglabajušos vel no Pirmā pasaules kara. l aika sprīdi, kas pagaja, kamēr viņš parava atpakaļ aizsle- gu, atkal iegrūda to vieta un notēmēja, viņam kaut ka izdevās no­radīt uz garu stāvu melna beretē un meteli gravja vidu. Grants pielīda tam klat.

- Kur ir atkapšanas ceļš? Cauri sienai?

Komandieris papurinaja galvu.

- Tā bija ieeja, - viņš angliski paskaidroja. - Ara mēs iesim pa sētas durvīm. - Viņš ar galvas mājienu noradīja pa kreisi, kur rie­tumu siena stiepās pretī jūrai. Neticīgi blenzdams uz to, Grants ieraudzīja viru rindu slapstamies ēnas sienas pamatne; britu ka­reivji viņus neredzēja, jo visus šāvienus virzīja uz cietuma pusi.

- Mēs peldēsim?

- Ja pasteigsieties, tas nebūs nepieciešams.

Grants pameta skatienu atpakaļ uz vartsarga namu. Torņa aug­ša caur senajam bultu lūkam gaisu šķēla automatiska ieroča zib­snis. Slēpdamies grāvi, viņi bija drošība, bet kļus par vieglu mēr­ķi, tiklīdz pametis šo aizsegu.

-Jums vajadzēs to apturēt, pirms aizejam.

Komandieris viņu uzlukoja.

- Tu piesakies?

- Kapec gan ne?

Leitnantam Kargilam šis vakars saka nepatikt jau kopš brīža, kad ieradas noslēpumainais viesis. Viņam sapeja potīte vieta, kur viņš krizdams to salocīja, bet tas bija nieks salidzinajuma ar gu­lēšanu uz grīdas, piesietam pie biroja mebelem, un bezspecigu klausīšanos cīņas trokšņos. Viņš pat nezinaja, kurš uzvar. Un leit­nants neloloja ilūzijas, ka pec kaujas beigām kaut kas uzlabosies.

Durvis atspraga vaļa. Ieslodzīts aiz sava galda, Kargils redzē­ja brūnus, novalkātus zābakus. Viņš pastiepa kaklu un paguva ieraudzīt neskutu seju, kas izbrīna veras leitnantam pretī. Lugums pec palīdzības neizteikts nomira Kargilam uz lupām.

- Tu esi tas ieroču tirgonis. - Viņam prata iešāvās drausma doma. - Tas taču nav saistīts ar tavu viesi?

Grants neatbildēja; viņš rava atvilktnes lauka no Kārgila gal­da un apgrieza tas otrādi virs galda virsmas. No apakšējas at­vilktnes viņš izņēma bruņu adas maksti. Zem parloka vidēja Webley revolvera valrieksta koka spals. Grānts to izvilka ara un ieskatijas patrontelpa.

Kārgils gan bija bezspecigs un neaizsargāts, tomēr saņēmas un neizradīja vājumu.

- Vai tu mani nošausi?

Grānts papurinaja galvu.

- Nav jēgas. Gan to izdarīs armija, kad uzzinās, ka tu esi sa­laidis visu grīste. - Viņš bridi domaja. - Klau, kads ir tavs cepu­res izmērs?

Ārpus Kargila kabineta slejas nobružātās kāpnes, kas veda uz vaļņiem. Grants uzskrēja pa tam augša, ar vienu soli pieveikdams divus pakapienus, un metās gar sienu uz vartsarga nama torņa pusi. Neviens nebija iedomājies aizslēgt durvis, un Grants ielavī- jas iekša. Ši torņa daļa bija pilnība iztīrīta, atstajot tikai četrus tē­rauda pīlārus, kas atbalstīja ieroču platformas uz jumta. Tie tum­sa spīdēja, atspoguļojot ārpusē notiekošas kaujas ugunis, bet aukstaja kambari ka bungu rīboņa atbalsojas automatisko ieroču dārdi. Grants uzvilka virs sajauktajiem matiem Kargila cepuri, pie­skaras revolverim, kas bija droši piespradzets viņam pie vidukļa, un uzrāpās augša pa koka trepēm, pienaglotam pie sienas.

Artilerists uz. jumta nevareja dzirdēt Granta tuvošanos, bet lai­kam bija pamanījis to ar acs kaktiņu. Viņš atlaida gaili un pame­ta skatienu apkārt.

- Velns un elle, ko tu dari? - Grants ieaurojas sava labakaja militaraja angļu mele. - Turi taču tos judus pie zemes!

Ar balsi un pazīstamu virsnieka cepures siluetu pietika, lai ar­tilerists nomierinātos. Viņš atspieda ieroci pret plecu un raidīja vēl vienu niknu kārtu. Tas nozīmēja, ka G.rantam ir pietiekami daudz laika. Viņš šķērsoja jumtu un ar vienu labi tēmētu sperie- nu lika artileristam agonija vārtīties pa koka grīdu. Pēc vel diviem prasmīgiem sitieniem nelaimīgais artilērists zaudēja samaņu.

Grants norava savam upurim joslu un to izmantoja, lai sasie­tu viņam rokas aiz muguras. Kad tas bija izdarīts, Grants atgrie­žas pie automata, pagrieza to un raidīja garu ložu virkni aptuve- naja britu vienības virziena. Ieraudzījis apjukumu, ko izraisīja šis gājiens, viņš atplauka plata smaida. Daži modrākie kareivji sūtī­ja viņam pretī vairakus šāvienus, nodauzot šķepeles no mura ro­biem, bet vairums šķita zaudējuši jebkādu veselo sapratu. Tikmēr pie cietuma šaušana pamazām apklusa, jo kaujinieki izmantoja šo izdevību, lai mestos begt.

Vel reizi nospiedis gaili, Grānts pacēla ieroci, uzmanīdamies, lai nepieskartos sakarsētajam stobram, un aizsteberēja līdz tala- kajai sienai. Viņš iegrūda automatu tukšaja grāvi. Kad to kads at­radīs, Grānts, cerams, jau bus talu prom.

Tranšejā bija palicis tikai pusducis cīnītāju. Vel paris miruši gulēja zeme, bet vairumam, šķiet, bija izdevies aizbēgt. Grants pie- skreja pie komandiera ar melno bereti.

- Tieši laika, - tas noņurdēja un iegrūda vel vienu aptveri lož­metēja. - Mums japaspej uz laivu. - Viņš pagriezās pa labi un pasniedza ieroci kaujiniekam sev blakus. - Turi tos angļus šeit, līdz būsim pari sienai.

Kaujinieka rokas saguma zem ložmetēja svara, bet apņēmība jaunaja seja negaisa.

Grants iepleta acis.

- Pfraim?

Puisis atbalstīja ieroci pret gravja malu un fanatiska kvēle tē­mēja uz. ienaidniekiem. Grants pieversas komandierim.

- Tu nevari viņu šeit pamest.

- Kādam jāaizkavē briti, kamēr tiekam prom.

- Es palikšu, - Grants izgrūda, pat neapdomājies.

Komandieris paraustīja plecus.

- Dari, ka velies, angli. Ja paliksi, tevi pakars.

- Ja es aiziešu, viņi pakārs puiku.

Efraims papurinaja galvu un atklaja baltos zobus smaida.

- Tas nav iespejams. Es esmu parak jauns. Kad bušu pietieka­mi vecs, lai mani pakartu, Izraēla bus brīva.

- Ludz Dievu, kaut ta butu.

Grants lūkojas lejup uz zenu, uz netīrajiem matiem un spoža­jam acīm, kuras gailēja velme ievainot nīstos pretiniekus. Varbūt Grants šaja vecuma izskatījās tads pats - diena, kad staveja Port- elizabetes kuģu piestātne tikai ar ceļasomu pie dvēseles. Daļa no Granta - jaunais vīrietis, kurš bija aizbēdzis uz Dienvidafriku, - gribēja palikt pie zena un izdzīvot savus varonīgos sapņus. Bet cita, skarbaka daļa, zinaja, kas jadara.

Viņš pastiepa roku un sabužinaja Efraima matus.

- Nesedi uz vietas, - viņš ieteica. - Ja nemitīgi pārvietosies, ienaidnieki domas, ka tava vieta ir daudzi.

Efraims pasmaidīja, noliecās par ieroci un nospieda gaili. Lož- metejs gandrīz izlēca viņam no rokām, līdz viņš lēnam atguva kontroli par to.

Kaujinieku komandieris paraustīja Granta piedurkni.

- Mums jāiet.

Abi metās skriet gar sienu. Grants jutas atklats lodēm, bet Ef­raima saraustītie šāvieni vel joprojām aizkavēja sargus. Tālaka tor­ņa pamatne karajas virvju kāpnes. Viņš strauji uzrāpās augša, no stajas uz vaļņa un lūkojas uz meness apspīdēto juru. Pavisam netālu no klints, vietā, kur siena sastapas ar viļņiem, trīsdesmit vīri saravušies sēdēja motorlaivā.

- Laižamies leja. - No sena cietokšņa izrobojuma karajas vir­ve. Grants to satvēra, pasvieda ķermeni uz priekšu un slīdēja le­jup - tik strauji, ka nobraza plaukstu adu. Paspēris divus soļus uz slidenas klints, viņš jau lūkojas laiva iekšā. Vel pec soļa un stava kritiena viņš gulēja, izstiepies uz. tilpnes. Blakus atskanēja bukšķis; ari komandieris bija nolēcis lejā. Lielais dzinējs ierecās, un Grants paslīdēja nedaudz atpakaļ, laivai uzņemot ātrumu rā- maja ūdeni. Neviens neierunajas. Visi saspringti gaidīja lodes, kas sašķaidītu neaizsargāto laivu. Bet nekas nenotika.

Grants pietrausās kajas un pamanijas iespiesties uz soliņa, kas stiepās gar laivas malu. Pec piecpadsmit minūtēm viens no viņa kaimiņiem uzšķīla sērkociņu, un pec brīža visur jau dega cigare­tes un skanēja čukstus izsauktas gaviles. Grants pieceļas un de­vas uz laivas pakaļgalu, kur samekleja komandieri.

- Uz kurieni mes dodamies?

- Pie krasta mus gaida kravas kuģis. Tas mus aizvedis līdz Tīrai. - Viņš iepleta rokas. - Pec tam - kur vien vēlies.

Grants bridi domaja. Mjuira ierašanas bija iedēstījusi viņa pra­ta kadu domu, kaut gan viņš necerēja, ka izdosies to tik atri īste­not. Viņš ievilka dumus no cigaretes un izpūta tos mēnessgais­mā.

- Vai vari nogādāt mani Krētā?