Ahilleja vairogs

Devītā nodala Mirina, Lemna. Nakamas dienas vakars

Grants staveja uz viesnīcas balkona un dziļi vilka plaušās nakts gaisu. Viņam acu priekša ka zvaigznes mirguļoja ostas la­ternas, visas sapludušas ar blāvo ūdens virsmas atspīdumu. Grants šobrīd jutas ka cilvēks, kurš cenšas atrast ceļu, vadoties tikai pēc atspulgiem.

- Ko mums tagad darīt?

Grants pagriežas. Sleģi bija atvērti un ierameja istabu ka glez­nu, ko apspīdēja dzeltenīga gaisma. Rīds sēdēja uz krēsla blakus kumodei un truli vēroja ventilatora lāpstiņās, kas riņķoja pie gries­tiem, bet Marina bija apmetusies uz gultas malas un lapija blū­zes piedurkni. Mjuirs gulēja viņai aiz muguras, atbalstījies pret kaudzi spilvenu, un drūmi košļaja cigareti. Viena bikšu stara bija uzrotīta līdz celim, atklajot skatienam biezu apsēju ap stilbu; ārsts gan apgalvoja, ka lode nav skārusi neko nozīmīgu.

Jautajums neatbildets palika karājamies dumakainaja gaisā. Šī diena nebija pavadīta pļāpājot. Kopš apšaudes neviens nebija gu­lējis; viņi visu nakti nomoda sedeja pie ugunskura un saravas, tiklīdz kaut kur iečabejas zars vai nošļaksteja ūdens. Tiklīdz sa­ka aust gaisma, viņi savāca krievu līķus, sakrava tos laiva un vi­su nogremdeja līci, ka slogu izmantojot akmeņus. Pēc tam ceļi­nieki apsēdas krasta un saka gaidīt zvejnieku. Sagadadams Grantam lielu pārsteigumu, zvejnieks ieradas.

Mjuirs nobirdinaja pelnus trauka blakus gultai.

- Mani interese, kapec tie velna krievi vispār te paradijas.

- Viņi gribēja plāksni un to gandri/, dabūja. - Grants noradīja uz kumodes pusi, kur plāksne atdusejas uz mežģīņu sedziņas lampas gaismas ieloka. - Lai kas slēpjas tava Sešdesmit pirmaja elementa, to mekle ari viņi. Un man rodas jautajums: kas varētu but tik īpašs, lai to ka sadeguši medītu jeņķi un sarkanie?

Mjuirs nikns raudzijas viņam pretī.

- Es taču teicu, ka esmu tikai kurjers. Labāk pajauta, ka viņi mus atrada.

Grānts ieleja sev vel nedaudz vīna no pustukšas pudeles, kas atradas uz balkona, un viena paņemiena ieleja to sev rīkle.

- Šaja valsti notiek pilsoņu karš. Savienības militārie padom­nieki te čum un mudž. Puse iedzīvotāju atbalsta Tautas Atbrīvo šanas fronti.

- Tie viri, kurus mes nogremdējam, nebija nekādi militārie ata­šeji, kuri tumsa apmaldījušies. Viņi zināja, ko vēlas, un zinaja ari, kur to meklēt. Pirms divām dienam pat mes paši vel nezinājām, kur būsim. Kads viņiem to pateica. Un nav nemaz talu jamekle, lai atrastu šaja istaba sasodītu kurmi.

Ledusauksto klusumu, kas iestājās istaba pec šiem vārdiem, partrauca zibsnis un dobjš bukšķis, kas atpluda no ostas. Grants apsviedas apkart un instinktīvi sniedzās pec ieroča, bet vainoja­ma bija tikai raķete, ieskaņa uguņošanai, kas sāksies pusnaktī līdz ar Pirmajam Lieldienām.

- Dīvaini, cik ļoti šīs tradīcijas pieskaņojušās kristietībai, - Rīds piezīmēja. - Tā ir tik sena doma: aizbaidīt ļaunos garus ar skaļiem trokšņiem.

Viņš ne pie viena nevērsās, un neviens ari viņam nealbildeja. Marina vēroja Mjuiru, un viņas seja bija tikpat skarba ka bridi, kad viņa nošava krievu salas krasta. Šoreiz gan Mjuirs bija rīko­jies prātīgāk un paturējis ieroci sev pie sāniem.

- Ko jus gribat teikt? - viņa nošņaca caur sakostiem zobiem.

- Es gribu teikt, ka man šķiet dīvaina jusu pastaiga tieši tajā bridi, kad pie musu sliekšņa uzradās sarkanie. Vel divainaka ir jusu pamanišanas piebeigt to puisi, pirms viņš paguva mums kaut ko pastastit. Un neaizmirsīsim ari jusu dievināto nelaiķi brāli.

- Viņš nebija komunists, - Marina izspļava. - Mans brālis bija varonis.

- Viņš cieši sadarbojas ar Grieķijas Komunistisko partiju.

- Jo tie bija vienīgie, kuri bija ar mieru organizēt pretošanos vāciešiem bridi, kad visi pārējie politiķi vēlējās tikai iekārtoties tiem azote. Aleksejam bija vienaldzīgs Staļins un proletariata dik­tatūra. Viņš vēlējās tikai cīnīties pret nacistiem.

-Un kas notiktu, kad vācieši atkaptos? Kurš pārņemtu varu?

- Vai tam ir kada nozīme? - Marinas seja dega naida. - Sta­ļins, Trumens, ģenerālis Skobje - kada atšķirība? Jus visi gribējāt sagrabt Grieķiju savos nagos. - Viņa lēnam pagriežas, ietverot Grantu, Mjuira un Rīdu kvēlojošu dusmu piesātinātā skatiena. - Ir kada leģenda par Lemnas sievietem, kuras reiz savacas kopa un nogalinaja visus salas vīriešus ar vienu strauju cirtienu. Var­būt viņas rīkojas pareizi. - Marina spēji pameta istabu un aizcir­ta durvis. Klaudziens uz. bridi apslapēja uguņošanu osta.

- Laimīgu taciņu, - Mjuirs norūca un uzšķīla sērkociņu.

Cirants veltīja viņam riebuma pilnu skatienu.

- Tu zini, ka viņas brālis nebija komunists.

- Tavas draudzenes acis bija gan. Un viņa kaut ko slēpj.

- Viņa ir neganti pārskaitusies par sava brāļa navi.

- Kapec tad nepastasti viņai patiesību? Vai taja pudele vel ir vīns?

Grants paņēma Moschato pudeli. Tai nebija etiķetes, un stiklu klaja putekļi, uzkrati viesnīcas īpašnieka pagraba. Ietriecis korķi iekša, viņš svieda pudeli Mjuiram pari istabai. Mjuirs pastiepas, lai to saķertu, un sāpes saviebas.

- Marina pazina Pembertonu, viņa saprot arheoloģiju un mak aizstāvēties ciņa. Vakar viņa droši vien izglaba mus visus.

-Atver acis. Viņa piebeidza krievu, jo nebija citas izejas. Ja mes to puisi noķertu, viņš izstāstītu mums visu patiesību par Marinu.

Grants papurina ja galvu.

- Es tam neticu. Viņa varēja nošaut mani. Tu biji ievainots, Rī­dām nebija ieroča, plāksne bija krievam kabata. Viņi varēja ielēkt laiva un jau but pusceļa uz Maskavu.

Krēsls nočīkstēja pret grīdu. Rīds pieceļas - un saravas, redzot sev pieverstus divus niknuma pielietus acu pārus.

- Es, emm, gribēju paelpot svaigu gaisu.

- Nekādu svaigu gaisu! Nupat jau gandrīz jus pazaudējam. Nav ne jausmas, kadi mošķi slapstas apkart. - Mjuirs ar rokas mājienu norādīja uz logu. Uz ielas valdīja rosība, ciemata iedzī­votajiem steidzoties uz baznīcu un pusnakts Lieldienu dievkal­pojumu.

- Es iešu viņam līdzi. - Arī Grantam izmisīgi gribējās atstat istabu, kas oda pēc dusmām.

- Turi acis vaļa. It īpaši tagad, kad Marina klīst nepieskatīta.

Cirants piespradzeja revolvera maksti pie jostas un uzrava mu­gurā jaku, to piesegdams.

- Mes uzmanīsimies.

Svaigais gaiss sniedza atvieglojumu. Viņi nostājas uz viesnī­cas lieveņa un bridi klusēdami elpoja. Viņiem nebija padoma ne­kāds mērķis, bet, nonākuši uz ielas, viņi nekavējoties iekļuva ļau­žu plūsma. Visi bija ģērbušies labakajās drānās: tevi trīsdaļīgos uzvalkos, lai cik nodiluši tie bulu; matēs augstpapēžu kurpes vil­ka līdzi bērnus nomazgatām sejām un astēs sasietiem matiem. Ik­viens, pat mazakie bērni, nesa gara, baltu sveci.

- Cerams, Marinai nekas nekaiš, - Rīds ierunājās. - Šķiet, vi­ņa ļoti bedajas par brāli.

- Tam ir iemesls. Mes viņu nogalinajam.

- Ak ta. - Rīds saviebās un vairs neko nejautaja. Pec brīža viņš tomēr atkal atvēra muti. - Jus šādi piedzīvojumi laikam nesatrauc. Iebrukumi nakts vidū. Krievu spiegi, kas cenšas jus nolaupīt. Ie­roči visas malās. Mirstoši cilvēki.

- Nesatrauc? - Cirants iesmejas. - Varbūt. Pie ta pierod.

- Dīvaini. Jaatzist, ka es sava ziņa visu mužu esmu pavadījis kara. Homērs, - Rīds paskaidroja, redzēdams izbrīnu Granta seja.

- Jus taču teicat, ka ta visa ir pasaka.

- Ja, daži stāsti tādi ir. Bet I lomers… - Rīds pievertam acīm apklusa, it kā izbaudīdams laba vīna garšu uz meles. - Viņš pa­modina tajos patiesību. Ne jau vēsturisko patiesību, protams… kaut gan viņa eposi nebūt nav tik fantastiski ka vairums pārējo versiju. Homērs auž poētisko patiesību.

- Neticiet visam, ko lasat avīzes, profesor. Kara nav nekādas poēzijas.

- "Mana dzeja runā par karu un žēlumu kara. Poēzija slēpjas žēluma."

- Vilfreds Ouens bija bezcerīgs romantiķis. Kara nav ari nekā­dā žēluma. To man iemacija tevs.

Rids, lieliski apguvis Oksfordas zinātniekā pieklājīgās manie­res, vairs neuzdeva jautājumus un klusēja. Viņi turpinaja ceļu ko pa ar puli ara no ciemata un pretī baznīcai līča ieplaka. Debesis uzplauka raķetes uguns ka tala zibens šautra.

- Vainojama bija smaka.

- Ka, ludzu? - Rida negaidītās piezīmes iztrūcināts, Grants palūkojas uz profesoru.

-Stāsts, ko Papadžianopoulu jaunkundze…

- Sauciet viņu par Marinu, - Grants partrauca Rīdu. - Tā jus ietaupīsiet daudz laika.

- Stāsts, ko viņa piemineja. Lemnas sievietes nenogalinaja sa­vus vīriešus tapat vien. Viņas to izdarīja, jo bija atstumtas. Sievietes mocīja lāsts, kas piešķīra viņām atbaidoši sliktu elpu - viņas bija aizvainojušas Afroditi tāpēc viri, protams, atteicās viņas skūpstīt. Vai ari pildīt, hmm, laulata pienākumus. Tapec viņas no- galinaja vīriešus.

-Tas droši vien neatrisināja problēmu.

- Ja, šāds secinājums bija neizbegams. Dažus mēnešus velak sala iegriezās Jāsons kopa ar saviem argonautiem zelta aunadas meklejumos. Sievietes varda tieša nozīme draudēja viņiem ar nā­vi, līdz argonauti pakjavas.

- Argonautiem acīmredzot bijusi grūta dzīve.

- Mm? - Rīds, šķiet, nemaz neklausījās. - Interesanti, ka visi šie senie stāsti par Lemnu saistīti ar aromatu. Filoktēta smirdoša brūce, sieviešu nepatīkama elpa. Varētu pat teikt, ka lemnieši ar to bijuši slaveni.

Viņš apklusa un iegrima domas. Fulis sasniedza zemesraga galu. Pretī slejas balsinata četrsturveida baznīca, bet Rīds un Grants netika tai klat, jo eku bija ielenkuši cilvēki. Cirants tik tik­ko dzirdēja priesteru dziedošās balsis, kas skaitīja Lieldienu li­turģiju, kaut gan neviens taja īpaši neklausījās. Bērni ķera cits ci­tu kaju meža, bet pieaugušie apsveicinājās un klusi pļapaja.

- Neizskatās pec musu baznīcas pasakumiem, vai ne? - pro­fesors smikņadams iejautajas.

Viņiem tuvojas tirgonis, kam no rokam ka sīpolu virtenes ka- rajās sveču pari. Grants labprat pasutitu viru talak, bet Rīds pie- aicinaja viņu klat un, nedaudz pakaulejies, nopirka divas sveces. Vienu no tam profesors pasniedza Grantam.

- Pec grieķu ticējumiem, līdz galam izdedzināta svece izsvēpē cilvēka grēkus.

Grants piemiegtam acīm nopētīja slaido sveci.

- Vai lielākas nevar dabūt?

Pūlim paršalca klusums, baznīcas durvis iedegās dzirkstele. Ta bridi sastinga gaisa, pec tam sadalijas divas dzirkstis un at- kartoja šo procesu, pārmetoties no vienas sveces uz citu un virzo­ties cauri pūlim.

- Sākotnējā gaisma nak no Jeruzalemes, - Rīds čukstēja. - Kat­ra gadu Jeruzalemes patriarhs ierapjas Svetaja kapa, kura apgla- bats Jēzus, un gaisā piepeši paradas svēta uguns. Patriarhs no tas aizdedzina sveci un nodod liesmu talak savai draudzei.

- Izklausās pec blēdības. Viņš droši vien iebāž bikses šķilta­vas.

- Iespejams. - Šķita, ka Rīds atkal dzird tikai savas domas. - Interesanti, ka senatnē salas iedzīvotāji gaidīja laivu ar svēto uguni. Un pec trim tūkstošiem gadu mes atkal rīkojamies tieši tā­pat.

Grānts pārcilaja atmiņas. Viņam šķita, ka pēdējas nedeļas lai­kā viņš par vēsturi uzzinājis vairak neka iepriekšējos trīsdesmit mūža gados.

- Jus runājāt par uguns rituālu? To, kura deļ viņi uz deviņām dienam apdzēsa visas liesmas?

- Tieši ta. Viens no avotiem vēsta, ka šis rituāls bija paredzets salas šķīstīšanai pec notikuma, ko es nupat piemineju. Tumsa bi­ja grēku nožēlas laiks, simboliska nave, ar ko tiek izpirkta vēstu­riska vīriešu slepkavība. Pec tam ieradas gaisma, simbolizējot jau­nu dzīvi un atdzimšanu.

- Pratolajs. - Vārds gaiši iedegas Grantam acu priekšā. - Pir­mais cilvēks, kurš atdzima ala.

- Nebūt ne tik atšķirīgs no cita cilvēka, kurš tika apglabats ala un atgriežas pie dzīvajiem. - Rīds apklusa, jo virs tieši viņam pre­tī, drukns zemnieks slikti pieguļošā uzvalka, pagriežas. Grants gatavojas uzklausīt pārmetumus, bet virs tikai pasmaidīja un pie­tuvināja savu sveci Rīda gaismeklim, to viegli piešķiebdams. 1 )ak- tis saskāras; Rīda svece pieņema liesmu un gaiši uzmirdzēja. Vas­ka pikucis noslīdēja lejup pretī profesora pirkstiem.

- Christos anesthi, - zemnieks sacīja. Kristus ir cēlies.

- Alithos anesthi, - Rīds atsaucās. Patiesi celies. Pūlī visapkart tika nomurmināts sveiciens un atbilde, kas lidinājās no cita pie cita ka viendienītes vasaras nakti. Rids pieversas Grantam un pie- davāja liesmu. - Christos anesthi.

- Ka teiksiet. - Cirants aizdedza sveci un turēja to neveikli iz­stieptā rokā, cenzdamies nenotraipīt kurpes ar vasku.

- Vai jums ir neērti?

Grānts nokaunejies pasmaidīja.

- Es esmu nedaudz apjucis. Nevaru saprast, vai es svēpeju sa­vus grēkus, izpērku sieviešu grēku, godinu Jēzu vai izsaucu pratotaju.

Rids iesmejas.

- Nu jus saprotat, kur slēpjas problēma, bet jus nedrīkstat pa­turēt liesmu pie sevis. Jums ta kadam jaatdod.

Grānts pagriezās. Uguns jau bija izpletusies viņam aiz mugu­ras un vairums sveču spoži mirdzēja. Bet viena bija palikusi ne­pamanīta. Viņš pasniedzas uz priekšu. Abas sveces saduras, pa­ris reižu atsitas viena pret otru ka neveikli mīlētāji un beidzot palika nekustīgas pietiekami ilgi, lai liesma veiktu savu ceļoju­mu.

- Christi anesthi, - Cirants nomurmināja.

Viņa atvirzīja savu sveci un pacēla to augstak. Oranža gaisma apgaismoja viņas seju, un liesmas atspīdums iemirdzējās acis.

- Marina? - Grants gandrīz nometa sveci. - Jēzus!

- … patiesi celies. - Viņa novērsās; Cirants pacēla roku, bet vi­ņa tikai padeva liesmu vīrietim sev aiz muguras. Pabeigusi šo uz­devumu, Marina atgriezās. Viņas acis bija apsartušas, un pat pū­ļa ielokā viņa izskatijas savadi ievainojama, it ka nespetu izlemt - spļaut Cirantam seja vai mesties bēgt.

- Es atvainojos Mjuira varda, - Cirants ierunājās. - Viņš… Viņš ir ezelis.

- Es nenodevu jūs krieviem. - Marinas balss nedaudz drebēja.

- Nekad neesmu teicis, ka tu to darīji. Bet tu noteikti saproti, kapec Mjuirs tadu iespēju pieļava. Kāds atklāja sarkanajiem, kur mūs meklēt. Un man tiešam žēl, ka tu nošāvi to krievu. Mes varē­jam noskaidrot, kas viņam zināms.

Cirants uzmeta Marinai iesāņus skatienu, uz kuru viņa atbil­dēja ar skarbi paceltu zodu.

- Viņam zem jakas bija kaut kas izspiedies, un viņš sniedzās pec ta. Ko tu darītu mana vieta?

- Ta bija plāksne.

- Tad jau mums paveicās, ka es pa to netrāpīju.

Grants uzmanīgi pastiepa roku un atglauda matu cirtu, kas bija parkritusi sievietei par vaigu. Viņa nekustējās.

- lai nu ka, Mjuira vārdiem tik un ta nav nekādās nozīmes. - Garam aizšalca vēja pūsma, un Grants pielika plaukstu pie sve­ces liesmas, to sargadams. - Svētnīca neka nav. Šīs pēdas bija trīs tukstošus gadu vecas jau tad, kad sakam tam sekot. Tās nav auk­stas, tas ir sasodīti sasalušas vēsturēs dzīlēs. Mēs varam pado­ties un atgriezties Kreta.

Viņam aiz muguras kads pieklājīgi ieklepojas. Cirants un Ma­rina pagriezās; Rids ka atvainodamies veras viņiem pretī. Roka turēdams sveci, profesors izskatijas pec kora zena Ziemassvētku vakara.

- Patiesība man šķiet, ka pēdas kļūst arvien siltākās.

Grants un Marina neticīgi lūkojas viņam pretī.

- Ka tas iespējams?

Rids piesita pie deguna.

- Pavediens slepas senajos mītos. - Viņš pasmaidīja. - Galve­nais ir sekot savam degunam.