Ahilleja vairogs

PRIEKŠVĀRDS "ATSTĀSTAM PAR TROJAS KARU" AUTORS KRĒTAS DIKTISS

Krēta,1941.gada 20.maijs

Leģenda vēstīja, ka tieši šeit cilvēki pirmo reizi traucās pretī debesīm. Gribēdami līdzināties mākslīgajiem putniem, tie iezie- das ar bišu vasku un ietērpās spalvās, metās lejup no varenas pils un laidas pari mirguļojošai jūrai. Viņi tiecās augšup, arvien tu­vāk saulei - līdz viens no abiem, vel zēns, pielidoja parak tuvu, izkausēja spārnus un krita. Brīdī, kad uz ūdens virsmas nolai- das pēdējā spalva, zēns jau bija nogrimis zem ūdens un ieslīdējis mitiskaja pasaule. Tagad debesis atkal bija redzami cilvēki. Spal­vu vieta tiem bija zīda spārni, un tīklotas siksnas, kas viņus turē­ja, nekusa saules staros. Viņi devēja sevi par Fallschirmjager jeb debesu medniekiem. Viņi nevis krita, bet gan laidas lejup, pretī zemei, ka izsalkuši ērgļi.

Pembertons tos ieraudzīja no sava kabineta loga. Viņš sapra­ta, ka sākušās nepatikšanas, tiklīdz vairs negranda bumbas. Vi­su iepriekšējo nedeļu tas bija pastavigas šausmas: dzinēju rūko­ņa, kam sekoja Muku lidmašīnu gaudas, un pec brīža zemi sastīpoja sprādziens. Dažreiz bumbas nokrita tik tuvu pie villas, ka senlietas drebēja vitrīnas, grabēdamas ka šķīvji uz paplātes, līdz kalpotaji nonesa visu leja pagrabā. Tagad bumbas vairs ne­krita. Augstdzimušie bēgļi, kuri padarīja Pembertona dzīvi tik no­žēlojamu, bija devušies prom, un ari kalpotaji nozuda - no rīta Pembertons bija tos aizsūtījis majas pie ģimenem. Viņš bija pali­cis viens. Un bija pienācis laiks nozust.

Viņš paķēra mugursomu no statīva stūri un izpurināja tas sa­turu virs galda. Lauka izkrita nedēļu veca sviestmaize, pustukšs termoss, fotokamera, lukturītis un spalvu nazis, ka ari vairaki sa­burzīti šokolādes papīriņi. Pembertons paņēma lukturīti un nazi, parejo atstadams, bet pirms tam izņēma filmu no kameras. Pēc tam, steiga drebedams, viņš atslēdza galda atvilktni un izņēma no tas piezīmju gramatu. Mīksto, bruņo adas apvalku izvagoja putekļiem klatas plaisas, un zelta monogramma stūri bija gandrīz pilnīgi izzudusi. Ta bija davana no sievas, gandrīz pati pēdējā, un Pembertonam tā bija darga - bet ne jau tas darīja grāmatu tik vērtīgu. Viņam nebija iebildumu atstat iebrucējiem visu pārējo villa - senlietas un muzeja eksponātus, no Anglijas ievestās drē­bēs un mēbeles, pat viņa iemīļoto bibliotēku - bet tikai ne šo gra­matu.

Neko citu viņš nevareja darīt. Aizsprādzējis somu, Pembertons devas uz durvju pusi un izgaja saules gaisma, kamēr debesis aug­stu virs galvas planēja daudzkrasainie zīda mākoņi - balti, sar­kani, zaļi un dzelteni.

Pembertons gaidīja, līdz bija pilnīgi pārliecināts, līdz ieraudzī­ja pirmo izpletni uzziedam pēcpusdienas skaidrajas debesīs. Ta­gad jau bija par veļu. Ieleja drebēja, lunkers-52 transporta lidmaši- nam dārdinot tai pari, un viņš jau dzirdēja saraustīto šāvienu troksni aiz likuma, kas veda pretī ziemeļiem uz I lēraklijas ostu. Vācieši acīmredzot nolaidušies uz dienvidiem no pilsētiņas, no­griežot Pembertonam ceļu, un līdz ar katru nakamo mirkli arvien vairak papildspēku leca lauka no lidmašinam. Šis virziens Pem­bertonam bija slēgts. Tāpēc viņš devās uz dienvidiem, uz kalnu pusi.

Viņa soļi bija strauji. Pembertons uzturējās Kreta vel pirms ka­ra, nu jau divus gadus, un viņa ilgie pārgājieni pa salu bija kļu­vuši leģendāri kolēģu vidu. 1,.enganums, kas bija paradijies ap viņa jostasvietu pec parak daudzām svinīgam pusdienām koledžā, bija nozudis, un saule gan izbalinaja pēdējos melnos pavedienus viņa matos, toties iedvesa jaunu elpu un veselīgu sārtumu vai­gos. Pembertonam bija piecdesmit seši gadi, bet šobrīd viņš jutas jaunaks nekā pirms desmit gadiem.

Pieveicis apmēram ceturtdaļjudzi, viņš pameta skatienu atpa­kaļ. Lejup priežu ielenkuma bija tik tikko saskatamas Knosās pils izrakņatas sienas. Ši pils bija Pembertona mūža apsēstība, un pat šaja steiga viņam iesmeldzās sirds, jo bija ta jaatstaj iebruceju va­ra. Būdams vel students pirms Liela Kara, viņš palīdzēja leģen­dārajam seram Arturam Evansam to atbrīvot no trīs tukstošus ga­du ilgušā miega. Tas bija zelta laikmets, kad viņi šķietami rakas pretī mītam un katru dienu atrada kaut ko izcilu, kas pārvērtā leģendu par vēsturi. Pēc trīsdesmit gadiem, kļuvis par atraitni, Pembertons atgriežas un kļuva par izrakumu kuratoru. Varoņu laiks arheoloģija bija pagajis; atklajumu sasteigto tempu nomai­nīja rūpīga, lena zinātniskā analīze, un Pembertons tik un tā ju­tas laimīgs. Viņam pat bija izdevies veikt dažus atklājumus pa­šam uz. savu roku - un vienu, kas apstulbinātu pat Evansu. Viņš pasniedzās atpakaļ un saspieda mugursomu, vēlreiz parliecina- damies, ka dārga piezīmju gramata ir sava vieta.

Ziemeļu pusē paradijas vel viena zemu planējoša lidmašīna. Pembertons redzeja to pavisam skaidri: strupo priekšgalu, melno krustu sānos, pat balto dūmu strēli aizmugurē. Tā acīmredzot bi­ja izpildījusi uzdevumu un tūlīt griezīsies atpakaļ uz kontinentu pec jaunas kravas. Bet ta nepagriežas. Ta turpinaja ceļu virs pils un talak pa ieleju tieši pretī vecajam arheologam.

Pembertons nebija gļēvulis. Viņš bija stāvējis ierakumos Flan- drija un piespiedis sevi mesties pari malai līdz ar visiem, tomēr, redzot tuvojošos lidmašīnu, viņš sastinga ka salsstabs. Viņš pa- gaza galvu atpakaļ un apsviedās apkart, kad ta vilkās viņam pa­ri, darbinadama dzinējus tik lēni, ka šķietami varēja tūlīt pat nokrist zemē. Taisnstūrveida atvere fizelāžā izskatījās pec vaļē­jas brūces.

Pembertons satrukas: luka paradijas stāvs, kas vērās pretī ze­mei. Viņš ieraudzīja Pembcrtonu, un abu skatieni sastapas; Pem- bertonu pārņēma savada vienotības izjuta. Nakamaja mirkli virs nokrita. Izstiepis rokas ka spārnus, viņš krita lejup no lidmašī­nas, bridi karajas gaisā un ļavas, lai viņu aizrauj zīda straume. Aiz viņa gaisa uzvijas gara aste, ta izstiepās taisna un izplauka balta izpletņa zieda, raujot viru augšup ka marioneti. Tik un ta šķita, ka viņš krīt biedejoša ātruma.

Bija aizritējušas tikai sekundes, bet gaisa viņam aiz muguras jau planēja vel citi viri. Lidmašīnas uzdevums tatad vel nebija pa­beigts. Pembertons palūkojas lejup. Vējš nesis izpletņlēcējus vi­ņam garam, tomēr ne tik talu, lai varētu aizbēgt. Viņš bija noķerts lamatas. Nespedams izdomāt nevienu citu iespēju, viņš atgriežas pie kokos paslēptas pils.

Pembertons žigli uztraucas augšup pa četrus tukstošus gadu vecajiem pakapieniem un sabruka aiz sienas, smagi vilkdams el­pu. Evanss nebija apmierinats ar vienkāršu izrakumu veikšanu; dažviet viņš bija centies to atjaunot, un rezultāts bija vairakas pus- uzceltas istabas, kas slejas virs drupām kā spokaini stāvi. Dažiem viesiem tas šķita vilinošas, citi to uztvēra ka arheoloģijai mestu apvainojumu; Pembertons, kuru profesija spieda but noraidošam, patiesība slepus vienmēr bija apbrīnojis šis istabas. Nekad viņam nebija ienācis prata, ka bus šeit jaslepjas izmisīga vēlmē glābt sa­vu dzīvību. Viņš pagriežas un nedaudz pacēla galvu, pamez­dams skatienu lauka pa atjaunotās sienas logu.

Vienu mirkli Pembertons uzdrošinājās ceret, ka izpletņlēcēji de­vušies kaut kur talak. Pēc tam viņš tos ieraudzīja. Viri bija pat tuvāk, neka arheologs bija baidījies: dažu minušu laika, kamēr viņš atskrēja atpakaļ līdz pilij, ienaidnieki bija atbrīvojušies no izpletņiem, sapulcējušies un sākuši ceļu pa ieleju. Viņš redzēja tos izkārtojušos šaura līnija, virzoties uz priekšu pa raibajam olīv­koku audzēm, kas stiepās lejup uz pils pusi. Pembertons saskai­tīja sešus vīrus ar cieši pieguļošam kaskam galva un vaļīgiem, za­ļiem tērpiem, kas šķita dīvaini neērti cīņai, ja viņi izvēlētos ceļu uz rietumiem, viņi paietu talu garam sabrukušajai pilij. Šobrīd viņi devās tieši tai pretī.

Pembertonam aiz muguras nočirkstēja kaut kas ciets un metā­lisks, atsitoties pret akmeni. Viņš panika apsviedas apkart - un novēloti atcerējās vīrus ieleja. Vai tie viņu redzējuši? Ne. Izpletņ­lēcēji bija nozuduši dienvidu sienas ena un pagaidam nebija re­dzami. Pembertons pameta skatienu atpakaļ, šoreiz rīkodamies piesardzigak. kielaja pagalma, kur senie ļaudis reiz bija dejojuši veršiem uz muguras, tagad ka asins traips gulēja milzīgs, sarkans izpletnis. Audums raustījās un viļņoja vējā, bet aiz ta melnu virv­ju mudžeklis stiepās līdz tērauda tvertnei, kas izmēra ziņa līdzi­nājās zarkam. Pembertons redzēja trieciena radīto plaisu ģipša plāksnes un juta sevi iedegamies dusmas par šo neverīgo vandā­lismu.

Pirmais no vācu kareivjiem, virs ar seržanta pakapi, pārmetās pari sienai un skriešus šķērsoja pagalmu līdz konteineram. Pārē­jie viņam sekoja un apstaja seržantu, kamēr viņš nometās ceļos un pacēla vaku. Daži kapa lauka no vaļīgā kombinezona, kura bija ieterpušies lekšanas bridi, atklajot skatienam pelēko kaujas tērpu un patronsomu, bet citi paņēma ieročus, ko seržants viņiem izsniedza.

Tomēr aiz kareivjiem kaut kas kustējās. Pembertons ar acs kak­tiņu pamanīja kadu stāvu, kas žagas par svētnīcas jumtu nedaudz pa kreisi no viņa. Cilvēkam mugura bija baltas dranas un ap galvu apsieta melna šalle - tradicionalais Krētas zemnieka ieterps. Rokā viņš uzmanīgi turēja šauteni, neļaudams lai saskarties ar akmens virsmu. Ierocis izskatijas pat vecāks par pašu zemnieku, tas diezin vai bija lietots pēdējo piecdesmit gadu laika, kopš no salas bija padzīti turki, - bet nebija nekādu šaubu par vira nodo­miem.

Pembertons piesardzīgi pameta savu slēptuvi aiz kolonnas un pavicinaja roku, cenzdamies piesaistīt grieķa uzmanību, nerādo­ties acis vāciešiem. Tie šķietami nemanīja briesmas; trīs viri bija iedeguši cigaretes un smēķēja, bet pārējie krava aprīkojumu mu­gursomas. Viens izmeta kadu joku, un pagalmu paršalca nervozi smiekli.

- Pst! - Pembertons sakostiem zobiem šņaca, mezdams piesar­dzību pie malas savā izmisigaja mēģinājumā apturēt grieķi. Kas gan šim vīram padoma? Vācieši gandrīz jau bija izkravajuši kon­teineru un gatavojās doties prom. Vēl pec dažam sekundem viņi aizies - un Pembertons bus drošība.

Grieķis acīmredzot bija sadzirdējis Pembertona balsi. Viņš asi pagriežas un nomērķēja, bet jau nakamaja mirkli plati pasmaidī­ja, pazinis angli arheologu, tik bieži redzētu šaja ielejā, Brunaja, grumbām izvagotaja seja atmirdzēja ļoti balti, nelīdzeni zobi. Viņš pacēla šauteni pie pleca, piemiedza aci, lūkodamies tas sarusēju- šaja tēmēkli, un izšāva.

No vācu seržanta rīkles izsprāga asinis, un šāviena skaņa at­balsojas pagalma. Uz svētnīcas jumta gulošais grieķis izmisīgi meģinaja pārlādēt ieroci, raustīdams tā smago aizslegu. Bet vā­cieši viņu pamanīja. No automātisko pistoļu stobriem uzplaiksnī­ja robots zibens, un grieķi saplosīja lodes. Trieciena spēks lika vi­ņam aizvelties atmuguriski, atstajot uz plakana jumta lipīgu asiņu sliedi.

Ieroču skaņas apklusa. Pembertons tālumā dzirdēja Herakli- jas kaujas trokšņus, bet tie šķita nekaitīgi un remdeni pec Schmeis- ser mežonīga rejiena. Viens no kareivjiem metas skriet augša pa lēzenajām kapnem, kas veda uz svētnīcas jumtu un līdz grieķa nekustīgajam augumam. Viņš iespera līķim un iešava vienu bez­jēdzīgu lodi tam galva. Pembertons nodrebeja un ierāvās dziļāk kolonnas davataja aizsega. F.vansa atjaunotas istabas bija tikai dekorācijās, tikpat dziļas ka Mežonīgo Rietumu fasades kada I lo- livudas studija. Tagad, kad gan pagalma, gan kreisajā puse bija ienaidnieka karavīri, Pembertonam bija ļoti maz iespeju paslēp­ties. Viņš piespieda muguru pie pilara, neuzdrošinādamies pa­kustēties.

Pretēja puse pie talakas sienas durvis paradijas ena. Pember­tons sastinga un tikai pēc brīža uzdrīkstējās ievilkt elpu. Caur durvīm bija ienācis pavisam sīks kaķēns, kurš tagad staveja sau­les gaisma, plati ieplestam acīm u/lūkodams arheologu.

- Ej prom, - Pembertons bez skaņas tam pavēlēja un pastiepa kaklu, gribēdams pārliecināties, ka vācietis uz jumta nav viņu pa­manījis. Ja nu kaķa kustības piesaistīs kareivja skatienu?

Kaķēns attupas uz pakaļkajam, pacēla ķepu un saka aplaizīt kažoku.

- Prom! - Palūkojies apkart, Pembertons redzēja, ka vācietis vēl joprojām stāv uz jumta viņam pretī un ar skatienu mekle citus par­tizānus. Kareivis kuru katru mirkli varēja pamanīt Pembertonu.

Viri pagalma kaut ko nepacietīgi uzsauca. Viņu seržants mi­ra, un vācieši dedzīgi vēlējas sniegt viņam palīdzību. Uzmetis vel pedejo skatienu ielejai, kareivis uz jumta griezās atpakaļ. Pember- tona pleci saguma uz priekšu un viņš atvieglots piespieda pie krūtīm somu.

Bet kaķis partrauca mazgašanas rituālu un sastindzis stāvēja, nedaudz grīļodamies uz īsajām kajam. Uz ložu sacaurumota līķa bija nolaidies krauklis, nemanīdams vācieti, kurš staveja turpat blakus, un ari mazo plēsoņu enu aizsega. Kaķēnam nodrebeja as­tes gals, un no pavērtas rīkles atskanēja savads, klikšķim līdzīgs troksnis. Un dzīvnieks metas uzbrukumā.

Pēc tam viss notika parak strauji, lai Pembertons kaut ko spē­tu saskatīt. Karavīrs uz jumta apcirtās apkart un raidīja mežonī­gu ložu kārtu gaisa. Viņa biedri pagalma redzēja vel mazak, bet viņiem nebija noskaņojuma rīkoties uzmanīgi. Viņi ķeras pie sa­viem ieročiem ar pilnu sparu, un piepeši visapkart lidoja lodes, cements, akmens šķembas un ģipsis. Kaut kas uzšķērda Pembertona vaigu, gandrīz trāpot aci, bet viņš to gandrīz nejuta, tikai pie- leca kajas un, cieši spiezdams sev klat somu, metas uz durvīm sev pretī. Viņš ta ari neuzzinaja, kas notika ar kaķi.

Knosās pils vairs nebija leģendas minētais labirints, tomēr ta- ja vel joprojām bija iespējams paslepties, un Pembertons to pazi­na labak neka jebkurš cits. Viņš izskrēja caur durvīm, tik tikko dzirdēdams kliedzienus sev aiz muguras, un parlēca par balko­na malu debesim atvērtajas drupas apakša. Šaura plaisa veda uz pazemes kambari un pec tam atpakaļ saules gaisma. Kreisaja pu­se stiepās garu gaiteņu rinda, bet Pembertons no tiem novērsās un pagriežas pa labi. Šeit nekas daudz nebija izrakņāts, baido­ties kaitēt augšējo drupu pamatiem, tomēr zem liela pagalma bija izveidoti daži izmēģinājuma tuneļi. Viens no tiem veda līdz pa­šai talakajai izrakumu malai. Ja izdotos līdz tai tikt, varbūt Pem­bertons varētu aizskriet ari līdz austrumu puses vārtiem un izla- vities caur kokiem ielejas dziļakaja daļa. Augša uz terasem dimdēja soļi, un viņš piespiedās pie sienas. Ja kads palūkotos pari malai, Pembertons nekavējoties paradītos ta redzeslokā. Bet ne­viens nenāca. Dažus jardus talak uzbēruma melneja tuneļa atve­re. Viņš pieskrēja pie tas un ielauzās iekša. Tunelis nebija daudz plataks par pašu Pembertonu; ne vienu reizi vien arheologs ap­dauzīja plecus pret vecajiem koka pāļiem, kas balstīja griestus. Caur plaisam bira smalkas zemes strūkliņas, kas piepildīja viņa krekla krokas un kutina ja kaklu. Turklāt nebija iespējams palū­koties atpakaļ, pārliecinoties, vai viņam neviens neseko. Pember­tons varēja tikai lauzties talak, stumjot somu pa priekšu pretī ma­zajam gaismas četrstūrim, kas spīdēja tuneļa galā.

Beidzot viņš to sasniedza un spēcīgi pagrūda somu, līdz ta nokrita uz grīdas, bet pats tai sekoja. Viņš attapas kāpņu lauku­ma, kas bija vislabak saglabajušas pils daļa. Ta tomēr neapmieri- naja Evansu, un viņš to izrotaja ar freskām un krāsotam kolon­nām, tapec telpa izskatijas gandrīz tapat ka pirms trīsdesmit trim gadsimtiem, l.abaja puse bija kāpnes, kas veda augšup uz pagal­mu, bet otrs posms nozuda lejup kreisaja puse. Ja vien Pemberto­nam izdotos tikt leja, zemakaja līmeni…

Uz kapnem augša atskanēja soļi. Pirms Pembertons spēja pa­kustēties, tie apgaja ap stūri un apstajas kāpņu laukuma. Vācu kareivis blenza lejup uz arheologu. Viņš nedaudz kliboja, droši vien pec Ieciena ar izpletni, bet ierocis viņam roka bija biedējoši nekustīgs.

- Wa< haben wir hier? - Jaunekļa acis iepletās, redzot neparas­to skatu. Viņš bija gatavojies sastapt vel vienu zemnieku vai ari apmaldījušos kareivi, nevis šo noskrandušo angļu arheologu ar apaļam brillēm. - V\/as bist du denn fūr einer? Englānder? Soldat? - Viņš ar asu kustību pagrūda Schmeisser mašīnpistoli uz Pember- tona pusi. - Spion?

Pembertons apvija rokas apkart somai un aizvēra acis. Viss bi­jis veltīgs, un tagad viņš mirs šeit, kļūdams par pēdējo skeletu Minotaura labirinta. Viņš atcerejas visas kapenes, kuras bija uzlau­zis savas karjeras laikā, un pratoja, vai to niknie iemītnieki jau gaidīs viņu atriebes karam acīm. Varbūt viņš vismaz atkal redzēs savu Greisu.

Atskanēja šāviens, kas regaini atbalsojās krēsla grimstošaja kāpņu laukuma. Pembertons izbrīnīts saprata, ka neko nejūt. Var­būt kareivis netrāpījis… vai ari Pembertons jau bija miris. Viņš šķietami veselu mužibu gaidīja, līdz vācietis pabeigs iecerēto. Ta ka nekas nenotika, viņš atvēra acis.

Vācu kareivis gulēja uz grīdas, paslējis purngalus uz augšu un papēžus pievērsis Pembertonam. No pakapieniem pilēja asi­nis. Pirms Pembertons paguva aptvert šo jauno pavērsienu, viņam garam jau pazibēja tumšs stāvs. Nepazīstamais uzskrēja augša, lekdams pari trim pakapieniem, parbaudija vacieša pulsu un at­griežas. Viņam mugura nebija formastērpa, toties roka bija pisto­le un zabaka izspiedās kaut kas aizdomīgi līdzīgs nazim. Viņa iedegušaja seja jautās rūpes.

Vīrietis lūkojas lejup uz Pembertonu.

- Vai jus esat Grieķijas karalis?

Pembertons truli veras pretī cilvēkam, kurš nupat izglābis vi­ņam dzīvību. No augšas krita saules stari, metot ieslīpu ēnu vi­ņam par seju un atklajot skatienam skarbi sakniebtas lupas, vēja aprautu adu un bardas rugājus, kas liecinaja, ka no rīta viņš pa­metis gultu liela steiga. Krēsla mirdzēja tumšas acis.

Vienīga atbilde, kas Pembertonam naca prata, nebija īpaši as- pratiga:

- Vai es izskatos pec grieķa?

Virs paraustīja plecus.

- Man teica, ka viņš varētu but šeit.

- bija. - Pembertons ar pulem piecēlās kajas, vēl joprojām īsti nesaprazdams, kads likteņa pavērsiens iemetis viņu šaja saruna. - Karalis bija apmeties mana nama. - Viņš lieliski atcerejas savu pārsteigumu, kad atgriezās villa un ieraudzīja tur Grieķijas mo­narhu. Jaunzēlandiešu sargi dežureja dārzā, sakaru virsnieki au­roja radioaparāta, ko bija uzstādījuši Pembertona darbistaba, dī­kie galminieki sēdēja uz terases un, nepārtraukti smēķēdami, dalīja neskaitāmus karšu komplektus. - Viņu pārvietoja talak… Ja nemaldos, uz I lanju.

- Vairs viņš tur nav atrodams. - Vīrietis atrava vaļa revolvera spalu un izmantota ladiņa vieta ielika jaunu, ko izņēma no mai­siņa pie jostas. - Šorīt viņš aizbēga. Neviens nezina, uz kurieni. Man lika meklet viņu šeit.

Pembertons piemiegtam acīm vēroja svešinieku.

- Kas jūs esat?

- Grants. - Viņš nepasniedza roku sveicienam.

- Džons Pembertons. Es šeit esmu kurators.

- Apsveicu. - Grants iebāza revolveri maksti un pieliecas, lai paņemtu automatu. Viņš parmeklēja mirušā vacieša formastērpu un izvilka gan trīs rezerves aptveres, gan - Pembertons šausmas ievilka elpu - divas rokasgranatas.

- Jus taču tās neizmantosiet šeit?

- Kapec gan ne? - Grānts ieslepa granatas jostā un uzmeta automata siksnu pleca. - Ja raizējaties, ka aplups krāsojums, jus esat nokavējis vismaz pāris tūkstošus gadu. - Viņš pagriežas at­pakaļ pret kāpnēm. - Gaidiet šeit.

Pembertona mute bija izkaltusi sausa ka tuksnesis.

- Kur jūs ejat?

- Meklēt Grieķijas karali.

Pembertons gaidīja, ierāvies kāpņu ejas stūra ena. Granta so­ļu skaņa atri vien noklusa, un iestājās klusums. Cenzdamies ne- žvadzinat sprādzes, viņš atvēra mugursomu un iebāza taja roku. Paldies Dievam, piezīmju grāmata bija sava vieta; viņš parlaida pirkstus par adas vaku un jautaja sev, ko viņš te dara. No kurie­nes Grānts paradijas? Vai viņš atgriezīsies? Pat ja viņam izdo­sies atbrīvoties no pils sargiem, ka gan izvairīties no pārējiem, kas noteikti apsēduši visu salu ka sērga? Pembertonam kara māksla nebija sveša, bet jau divdesmit gadus viņš to bija vērojis tikai caur biezo arheoloģijas segu: apsviluma švīkas uz sienam, apskram- bati un salocīti bronzas asmeņi, ļoti reti ari kads skelets, kas jā­nofotografē, jaapzime ar numuru un jāizliek apskatei. Tagad Pem­bertons bija iemests paša kara svelmē, un doma, ka viņš kļus par interesantu eksponātu kadam nākotnes arheologam, nepavisam nešķita patīkama.

Kaut kur ļoti tuvu atskanēja kliedzieni, kam sekoja trīs strauji šāvieni. Pembertons saravas. Šeit sēdēt bija bīstami - viņam ne­pieciešama kāda tumšāka paslēptuve kaut kur talak. Uzmanīgi sperdams soļus uz platajam kāpnēm, viņš žagas lejup uz Kolon­nu zāles pusi.

Grants nometas ceļos blakus divu vāciešu līķiem un ieladeja sava Webley trīs jaunas aptveres. Šo paradumu viņš bija ieguvis jau paša sakuma - vienmer pārlādēt ieroci, tiklīdz rodas tada iespeja. Grants jau pat vairs neskaitīja reizes, kad šis liekas lodes izglābušās viņam dzīvību.

Viņš noslēpa \Nebley maksti un satvēra Schmeisser. "Vēl divi," viņš nodomaja. Grānts bija pavadījis visu dienu, no paslēptuves vērojot ieleju, jau kopš brīža, kad viņa karaspēka daļā ieradās pār­bijies adjutants un, vārdus bērdams, paziņoja par Grieķijas kara­ļa pazušanu. Grants redzēja lidmašīnas gaisa, redzēja izpletņlē­cēju mākoni krītam virs salas un dumus ceļamies no pilsētām, un viņa saka virst niknums. Kapec viņam sēdēt mala tikai tāpēc, ka kads neaptēsts politiķis raizējas par karali, kuru negribēja redzet pat paša pavalstnieki? Viņš redzēja Pembertonu pametam villu un pec tam vēroja izpletņlēcēju vienību, kas nolaidas talak ieleja. Tobrīd Grants pameta savu posteni un norāpās leja pa nogāzi līdz pilij. īpašu uzdevumu vienība nesūtīja viņu uz Grieķiju, lai viņš luretu uz karaliskajam personām; viņam bija dots uzdevums no- galinat nacistus. Un tieši to viņš grasijas darīt.

Grants zemu pieliecās un žagas lejup pa pils austrumu nogā­zi. Viņš bija pavadījis daudz laika, pētot to no augšas, bet tagad, paša drupu vidu, bija gandrīz neiespejami prata savietot skatu no putna lidojuma ar milzīgo, haotisko ainavu visapkart. Tas bi­ja īsts snaipera sapnis - tik daudz iespejamo aizsegu tik daudzos līmeņos, ka viņš nezināja, kurp vērst skatienu.

- Pacietību, - Grants klusi nomurmināja. Ta nekad nav bijusi viņa stiprā puse. Bet labirinta vel joprojām maldījās divi vācieši, un, akli taustoties apkart, Grants kļutu par vieglu mērķi. I,abak…

Mura gabals uz sienas viņam blakus sašķīda, lodes sadragats. Grants neredzēja, no kurienes ta lidoja, tapec, instinkta vadīts, abam rokam sagraba Scmeisser un apsviedas apkart, grasīdamies atklat uguni. No stobra izskrēja divas lodes; pec tam - nekas. Iestrēga. Viņš norava automalu no pleca un aizsvieda prom, mez­damies pa labi, un par viņa galvu aizsvilpa vēl vairaki šāvieni. Tas maitasgabals ir virs manis. Gulēdams uz vēdera, Grants rapas pa seklo grāvi, kas reiz kalpoja par karalisko gaiteni. Tam gala rēgojas tumšs kambaris, kalna iebuvets pagrabs. Ja izdotos tikt līdz tam, viņam vismaz būtu jumts, kas aizsargatu galvu. Ausis šalca asinis; viņš dzirdēja vācu kareivi rāpjamies lejup viņam pakaļ. Atteicies no piesardzības, Grānts strauji metas cauri durvju ailai, un viņam sekoja jauns ložu mākonis.

Viņš nonāca gara, šaura telpa, ko no abām pusēm izroboja vai- rakas nišas, kas atgādināja steliņģus stalli. Tās atdalīja zemas sie­nas, un katra bija saliktas smagas mala urnas, visas augstakas par Grantu. Viņš mirkli apdomāja iespeju ierāpties kadā no tam un paslepties, bet atmeta šo domu. Viņš nonāktu lamatas kā ka­ķis maisa.

Caur durvju aiļu iespindza jaunas lodes, uzjundīdamas pu­tekļu virtenes no sausas zemes. Grants aizskrēja līdz kambara ta- lakajai malai, meklēdams durvis vai pat kādu caurumu siena. Ne­ka nebija - durvis, pa kuram viņš ieradas, bija vienīgā izeja. Man gan ir paveicies, viņš drūmi nodomaja. Vienīgā nesagrauta telpa vi­sas šajas nolāpītajās drupas. Pēdējais steliņģis labaja puse bija tukšs; Grants iemetas iekša, un taja paša bridi vajatajs ieskreja pa dur­vīm.

Mirkli valdīja klusums; vācietis gaidīja, kamēr acis apradis ar tumsu, un Grants saravies tupēja aiz sienas. Viņš meģinaja palu- koties ara, bet resnvederaina urna blakus nišā pilnība aizsedza skatu.

- Rudi, - vācietis uzsauca. - Komm. Ich hube ihn.

Atbildes nebija. Grantu tas iepriecināja. Turklāt balss izklau­sījās nedroša. Kareivis nezinaja, kur Grants paslepies, un negri- beja to uzzināt pats uz savu roku. Tas bija ļoti labi.

Kustedamies klusi ka kaķis, Grānts pārrāpās pari zemajai sie­nai un nolēca otrā nišā aiz lielas urnas. Pasitis atpakaļ revolvera gaili, viņš paliecās uz sāniem, ar kailo roku ādu juzdams raupjo, auksto mala virsmu. Kur ir vācietis?

Viņš pacēla ieroci gar urnas malu, un saules stars, kas iestie­pās telpā no durvīm, uz mirkli apspīdēja stobru. Tikai uz mirkli, bet nervozajam izpletņlēcējam ar to pietika. Istabu satricināja šā­vieni, un no urnas krita lieli māla gabali. Viens trapīja Grāntam pa labo roku; viņš pat nepaguva to apzināties, kad pirksti izple­tās un nometa revolveri. Tas nokrita zemē, un kambari valdošo kakofoniju papildina ja jauna skaņa; trieciena spēks iekustināja šaušanas mehānismu.

Grants metās atpakaļ aiz urnas. Paldies Dievam, minojieši prata gatavot urnas ilgam laikam: virsma bija saplaisajuši no lo­žu triecieniem, tomēr tā nebija saplīsusi. Savukārt revolvera šā­viens, šķiet, bija licis vācietim šo to pārdomāt. Viņš vairs nešava, droši vien gaidīdams biedru. Uzmanīgi pametis skatienu aiz ur­nas, Grants redzeja divus melnus, nospodrinātus zabakus pa la­bi no durvīm.

Tagad viņš zinaja, kur stāv vācietis, bet nevareja tikt tam klat. Revolveris mētājās smiltis, gandrīz pietiekami tuvu, lai Grānts va­rētu pastiept roku un to satvert, bet pietiekami talu, lai šis mēģi­nājums beigtos ar viņa navi. Viņam vel bija nazis zabaka, bet viņš netiktu ienaidniekam tik tuvu, lai to izmantotu. Tatad palika ti­kai…

Grants palūkojas lejup uz abam granatam, ko bija iebāzis aiz jostas. Viņš atcerejas nabaga arheologu un šausmas ta seja, kad Grānts atņēma granatas beigtajam vācietim.

- Piedod, vecais, - viņš nočukstēja, atskrūvēja aizbāzni gra­nātas rokturī, sataustīja auklu iekšā un asi to parāva. Viens… Di­vi… Grants izslējās, salieca roku un svieda granātu uz gaiteņa tā­lāko galu. Trīs… Ta aizlidoja ārpus redzamības robežas. Četri… Granata nograbēja, atsizdamas pret urnas malu blakus kareivim, un ar dobju būkšķi iekrita iekša. Pieci…

Urna sašķīda gabalos, un vācu kareivis nozuda mala šķembu mākonī. Grants nevilcinājās. Viņš izskrēja ejā un paķēra revolve­ri, ar plūstošu kustību nometās ceļos un trīs reizes nospieda gai­li, vēl pat neapstājies. Divi pēdējie šāvieni bija lieli. Izpletņlēcējs noslīga zemē starp urnas atliekam. Viņa seja bija parvertusies par asiņainu masu, un no maza caurumiņa tieši zem ērgļa emblemas krušu kreisaja puse teceja sīka, sarkana straumīte. Viņš vairs ne­kustējās.

Grants palūkojas uz putekļu un mala kaudzi, kura vairs ne- vareja pazīt skaisto senlietu. Arheologi vurēs ilgi pulēties, liekot to visu kopā, viņš nodomāja.

Un izdzirda šāvienus.

Džons Pembertons bija pārbijies. Tadas šausmas viņš nebija jutis kopš Ipras kaujas - un toreiz viņš vismaz atradas savu viru ielenkuma. Tagad viņš bija pilnīgi viens. Kaut kur tuvuma, var­būt sienas otra puse, atskanēja strau ja šāvienu virkne un pec īsas pauzes kaut kas dobji nodardeja, šķietami satricinot pili līdz pa­šiem pamatiem. Vai bumbvedēji atgriezušies? Sprādziena atbal­sis šūpoja akmens šahtu; viņš nedzirdēja šāvienus, kas sekoja pir­majiem, - un nedzirdeja soļus, kas lēnām zagās leja pa kapnem.

Pirmā lode trapija Pembertonam plecā un tik spēji sagrieza vecā arheologa ķermeni, ka otra aizlidoja garam. Treša ietriecās starp lāpstiņām un iznāca lauka no krūtīm. Viņš krita uz priekšu un apveļas uz muguras. Acu priekša parādījās tumša migla. Pem­bertons neskaidri redzēja recošu briesmoni, kas viņam tuvojas no kāpņu puses. Savada jās, šķērsa jas zāles ēnas šķita, ka no apaļas ķiveres spraucas ragi.

Pat pirmsnāves mirkļos Pembertonam galva bija tikai viena do­ma. Grāmatu. Viņš sniedzas pec mugursomas - bet nevareja to sa­taustīt. Viņš bija to nometis bridi, kad juta pirmo lodi. Piemiedzis acis, lai kaut nedaudz izkliedētu asinis mirkstošo miglu, Pember­tons ieraudzīja somu blakus pilaram. Viņš pagriežas uz sāniem un stiepās tai pretī.

Smags zabaks piespieda veca vira roku pie zemes. Viņš tik tik­ko juta sāpes, bet šķebinošā skaņa, ko radīja lūstošie pirksti, lika viņam skaļi iekliegties. Briesmonis smējās, priecādamies par upu­ra agoniju.

- VVunscht du dieses? - Balss bija skarba un maurojoša, vēl vai- rak pastiprinot uzbrucēja līdzību ar vērsi. Turēdams šauteni pa­vērstu pret Pembertonu, monstrs pieliecās un pacēla mugursomu, šūpodams to arheologam deguna priekšā. Pembertons vārgi mēģi- naja somu aizsniegt, bet nespēja. Viņam sapeja plaušas, katrs el­pas vilciens sagadaja mokas, un apkart pletās asiņu peļķe. Monstrs bija attaisījis somu un patlaban rakņajas pa to; viņš izvilka luktu­rīti, spalvu nazi, divas šokolādes tāfelites un piezīmju gramatu.

Pembertons izmisis ievaidejās. Briesmonis iesmejas; ta bija drausma, šņācošā skaņa, kas pārvērtās par neizpratnes pilniem krācieniem, kad viņš sāka šķirstīt lapas.

- ist dus?

-Ej elle.

Pembertons izmantoja itin visas enerģijas rezerves, lai to pa­teiktu - bet monstru tas saniknoja. Viņš izslējās, aizmeta gramatu mala un pacēla šauteni ka vali. Pembertonam pat nepietika spe­ķa sarauties. Pār briesmoņa plecu viņš redzeja neskaidru enu, kas kustējās aiz kāpņu kolonnām ka sīka liesma. Bet šaja pili uguns nedega jau trīs tukstošus gadu.

Paslēpies aiz kolonnas, Grants neredzeja vācieti, toties redzē­ja melno ēnu, kas slejās pari mirstošajam arheologam. Pat neie­domājies par revolveri, viņš izvilka no zabaka nazi un metās le­jup no kapnem. Divi klusi, plati soļi, un viņš jau bija šķērsojis kambari. Vācietis saka griezties, bet nokavēja: Grants pašava krei­so roku kareivim ap kaklu, parava to atpakaļ un ietrieca nazi līdz spalam vacieša kakla. Vīrietis atmeta galvu un sāpes iegaudojas. Grants spēji pagrieza nazi un izvilka to ara. No brūces izšļācās asinis, notraipot Granta seju, un vācietis saguma. Grants atgrū­da viņu mala un vērās lejup.

Uzmetis Pembertonam vienu skatienu, Grants saprata, ka ar­heologs šo kāpņu šahtu neatstās dzīvs. Vaigi un lupas bija bal­tas, ķermenis zaudējis daudz asiņu. Bet viņā vēl bija palikušas dažas dzīvības lāses. Pembertons pacēla drebošu roku un nora­dīja uz kaut ko Grantam aiz muguras. Viņa mute izstiepās un sa- vilkas, mēģinot izdabūt laukā dažus pēdējos vārdus. Grants no­metas ceļos viņam blakus un pielika ausi Pembertonam pie lupām, ar acīm sekodams izstieptajai rokai. Stūri metajas maza, bruņa piezīmju gramata.

-Ark…

Pembertonam aizžņaudzas balss. Grants maigi piespieda ve­ca vira galvu sev pie krūtīm. Viņam gribējās teikt, lai tas neruna un taupa speķus, bet Grānts zinaja, ka tam nav nozīmes. Lai ko arheologs gribēja teikt, labak to sacīt tagad.

Nobālējušās plaukstas, piepeši atguvušas sparu, saķēra Gran­ta krekla apkakli. Dziestošajās acis iegailejas dzirksts, un tās pie- versās viņam.

- Arkana, - Pembertons čukstēja. - Maja ar aprikožu kokiem. Aiznes to viņai.

Rokas atslaba, acis aizveras, un Grants saoda tik pazīstamo, drausmo nāves smaku.

Viņš iznesa arheologa līķi arā un noguldīja to starp pils atkla- tajiem pamatiem, apsedzis ķermeni ar gruvešiem, lai pasargatu no putniem. Kadā akmeni bija iegraveta savāda zīme, kaut kas ar trim zariem, līdzīgs dakšai vai trejžuburim, un to Grants izman­toja ka kapakmeni. Viņš paņēma no mirušajiem izpletņlēcējiem visu, ko varēja, un parladeja revolveri. Pec tam, tapat ka seno lai­ku varoņi, devas pretī cīņai.