Ahilleja vairogs

Treša nodala Arkana, Krēta. Pēc divām nedeļām

Vietējie dēvēja kalnu par Zeva vaigu. Tas slejas pari ciematam un apkartejiem vīna dārziem ka milzīga akmens dure, kas draud debesim. Aizvēsturiskajā laikmeta mīnojieši, kas pielūdza vērsi, ta virsotne uzcēla svētvietu; vairakus tūkstošus gadu vēlāk tas vie­ta paradijas maza, balsinata baznīca, bet ciemata iedzīvotāji vel joprojām augusta devās svētceļojuma kalna un atstaja veltes svēt­vieta. Pat dievu pazušana un atgriešanas nespeja mainīt salinie­ku paražas.

Šaja aprīļa rīta ap vienpadsmitiem jebkurš dievs, verdamies le­jup, redzētu veco autobusu iegāzelejamies pilsētas laukuma un izlaižam pasažieru pulku. To vidu vairums bija lauksaimnieki, kuri atgriezās no tirgus. Daudzi aizklīda uz kaphenion pusi, lai turpinātu stridus un pļapas pie kafijas tases, bet viens devas pre- teja virziena un iegriezās šaura sānielā, kas veda uz kalna piekāji. Neviens viņam nepieversa īpašu uzmanību, kaut gan visi viņu pamanīja. Ciemata iedzīvotāji bija pieraduši pie svešiniekiem jau kopš vāciešu ierašanas. Rūgta pieredze bija devusi mācību, ka drošāk vienmēr tos ignorēt.

Grants aizklīda līdz ciemata talakajai malai, kur iela kļuva par taciņu starp ābeļdārziem. Zeme cēlas pretī kalnam, un vieta, kur apstradatie lauki atkapas klinšu un savvaļas zāles priekša, slē­jās mura namiņš. Dārza vistas knabaja augsni apkart sarūsēju­šai vīnogu spiedei, un sienu apvija vīnstīgas, bet aizvirtņi bija svaigi nokrāsoti un no skursteņa ceļas tieva dumu stidziņa. Bla­kus majai skatienam atklajas neliela aprikožu koku audze, kam jau paradijas pirmās lapas.

Viesis bridi staveja un vēroja maju, pec tam atvēra vārtiņus un klusi kapa augšup pa kāpnēm līdz parades durvīm, kas, ka jau parasti grieķu lauku majam, atradas otraja stava. Grānts nepie- klauveja, tikai nosvilpoja dažas notis no sērīga grieķu marša.

Vējš, kas puta no kalna, izrava notis viņam no lupām un aiz- traucas prom. Savvaļas ziedi nočaukstēja, brāzmās sašupoti. Va­ļīgs aizvirtnis sitās pret sienu. Baidīdamies pazaudēt cepuri, Grants to noņēma un iebaza azote. Viņš to bija nopircis pirms trim dienam Aleksandrijas tirgū, steiga to uzmanīgi neaplūkojis, un cepure izrādījās nedaudz par platu.

Viņš vēl bridi gaidīja un nolēma atgriezties velak. Viņš pagrie­žas - un sastinga.

Būdams pieredzejis militārists, Grants tik un ta nebija dzir­dējis sievieti pienakam viņam no mugurpuses. Viņai mugura bija vienkāršā, melna kleita, un galvu sedza melna šalle. No aizmugures viņu varētu noturēt par kadu no vecajam sievie- lem, kas mīt katra grieķu ciemata, tikpat mezglainas un savī­tušas ka olīvkoki un tikpat neatņemama ainavas sastāvdaļa. Bet, skatoties no priekšpuses, bija redzams kleitas savilktais vi­duklis, kas atklaja kārdinošos ķermeņa izliekumus, un glītas, slaidas potītes. Tumšie mati bija atglausti atpakaļ zem šalles, tikai viena cirta šūpojas pie vaiga. Ta uzsvēra neapvaldīto se­jas skaistumu.

- Grant? - Seja sašķobījās, un tumšas acis uzzibsnīja. - Es ne­domāju, ka atgriezīsies. Nedomāju, ka tev pietiks bezkaunības.

Viņas balss bija tada pati, kadu Grants to atcerejas - strauja ka liesma, izrunājot angļu valodas vārdus. Viņš uzlika cepuri gal­va tikai tāpēc, lai varētu to tēlota pieklājībā pacelt.

- Marina. Es…

-Ja es vēl kādreiz gribētu tevi ieraudzīt, tad tikai ar nodomu tevi nogalinat.

Grants paraustīja plecus.

- Tam vel pietiks laika. F.s ierados tevi brīdināt.

- Tāpat, ka brīdināji Alekseju?

- Es tavu brāli nenogalināju. - Grants šos vārdus noskaldīja ļoti leni un auksti.

- Vai tiešām? - Marina saka virzīties viņam pretī, dusmas kvē­lodama, un Grants saspringa. Viņš nekad nebija pieļāvis kļudu, nepienācīgi novērtējot šo sievieti. Vairums vīriešu, kas to piemir­sa, to pec tam rūgti nožēloja. - Trīs dienas pec slēpņa viņš devas tikties ar tevi Improsas aizā. Neviens no jums vairs neatgriežas… bet tikai viens ir dzīvs.

- Goda vārds, viņa nāvei nebija nekādās saistības ar mani. - Ta nebija gluži patiesība. Grants tikpat ka juta rīkle kapjam šķe- bigo nelabumu, kas viņu mocīja, gaidot aizā ar revolveri rokā; sviedri lija acis, sveloši ka asaras. - Jēzus, viņš man bija ka brālis.

Grāntam bija vel daudz, ko teikt, bet tas visu padarītu vel slik­tāku. Un viņam tiešām nebija laika. Pametis skatienu par plecu, viņš atkal pievērsās Marinai.

- Hs ierados tevi brīdināt, - Grants atkartoja. - Vai atceries gra­matu?

Marina apjukusi pacēla skatienu.

-Ko?

- Gramatu. Arheologa piezīmju gramatu, ko es tev iedevu un piekodināju paslēpt. Vai atceries?

Vēja pūsma piepeši pacēla viņas šalli un aizrāva to prom. Šal­le aizlidoja par dārzu un ieķērās koka zaros pie sienas. Marinas garie mati izplūda gara plīvura, mežonīgi un nevaidami.

- Es to neatceros.

- Atceries gan. Divas dienas pec iebrukuma. Es to atnesu šeit, izpildīdams arheologa lugumu. Tu bedajies, jo viņš bija nogalināts.

- Pembertons bija labs cilvēks, - Marina klusi noteica. - Labs anglis. - Viņa vel bridi lūkojās uz Grantu. Acs kaktiņa iemirdzē­jās asara. Ta nekrita, bet Marina ari nenoslaucīja to. Grants gluži vienkārši staveja un gaidīja.

Šķita, ka viņa pieņem kadu lēmumu.

- Nāc iekšā.

Maja viss izskatījās tapai ka iepriekš: virtuve, guļamistaba un dzīvojama istaba, viss ļoti vienkāršs, bet nevainojami tīrs. Mura kamīnā kupeja apdedzis baļķis, un uz palodzēm gozējas vāzes ar savvaļas puķu un kaltētas lavandas kārtojumiem. Pie sienam karājās fotogrāfijās: vīrietis ar lielu cepuri galvā, sēdēdams uz eze- ļa, centās nekustēties kameras priekša; divas jaunas sievietes sme­jas upes krasta; jauns vīrietis kaujinieka formastērpa mēģina ja iz­likties drosmīgs, bet viņa seja bija neskaidra un saspringta. Uz šo attēlu Grants neskatījās.

Marina nozuda virtuvē un atgriezās pec dažam minūtēm ar divām sīciņam kafijas tasēm un divām ūdens glazem. Grants pa­manīja, ka viņa ari izsukājusi matus. Viņa nolika dzerienus uz mežģīņu galdauta un apsēdas viesim pretī. Grants piesardzīgi iemalkoja kafiju un saviebas. Ta bija bieza un duļķaina kā darva.

- Vai esi zaudējis patiku pret grieķu kafiju?

- Tikai pārliecinājos, ka tai nav pieberts strihnīns.

Marina pati pret savu gribu iesmejas.

- Varu apsolīt, ka nogalināšu tevi pati savam rokam, nevis ar indi.

-labi. - Grants pacēla tasi un norija visu tās saturu viena mal­kā. Viņš skatijas, ka Marina dzer savējo. Viņai pašlaik bija div­desmit septiņi gadi, un viņa bija tievākā neka toreiz, kad Grants iekliboja viņas maja, bet sieviete nebija zaudējusi savu mežonīgo, neapvaldīto skaistumu. Jau toreiz Marina kopa ar brāli bija kļu­vuši par tadam ka slavenibam atiJartiko jeb grieķu pretošanas kus- tiba. Turpmakajos menešos, Granta atbalstīti un apgadati, viņi kļuva par vienu no bistamakajiem ērkšķiem vāciešu miesa. Tur­klāt Grants un Marina bija mīļākie. Tā bija piesardzīga deka, kas jāslēpj gan no vāciešiem, gan grieķiem; viņi zaga īsus mirkļus ga­nu būdās un aiz apdrupušam mura sienām, parasti pašā dienas tveicē pirms naksnīgajam partizanu gaitām. Grants vel joprojām atcerējās, kā garšoja sviedri uz Marinas kakla; ka čabēja mirtes un oleandri; kā Marina vaidēja un viņš centās skaņas apslāpēt ar saviem skūpstiem. Tas bija drausms, neželigs laiks, bet sekss tādēļ bija vel jo kaisligaks un dzirkstošaks. Līdz tas viss beidzas svelmaina aprīļa dienā balto kalnu aizā, kur gaisu piesātinaja rozmarīns un kordits.

Grānts pamanīja, ka Marina viņu vēro, un steigšus iedzēra malku ūdens.

-Tatad tu ieradies mani brīdināt. Par ko? Pembertona grama­tu?

Marina bija apvaldījusi emocijas un nu šķita rāmaka; viņas balsī skanēja ledaina pieklājībā, bet sievietes vaigi vēl joprojām kvēloja.

- Tas… - Grants bridi svārstījās. - Tas ir garš stāsts.

- Tad jau tev jasak no sakuma. - Marina atlaidas krēsla un sakrustoja rokas virs krūtīm. - Pastasti, kas ar tevi notika pēc Kre- tas.

- Es atgriezos Anglija. - Pat šajā aprautaja teikuma slepas ne­skaitāmi stāsti: piepūšama laiva, kas nakts aizsegā joņoja pretī krastam netālu no Duvras; kaila istabiņa Oldkomptonstrita virs kafejnīcas un piesardzīgi atbīdīti aizkari katru reizi, kad uz ielas paradījās policists; pusnakts sanaksmes izpostītu namu sienas. - Kadu dienu es gāju pa beikerstritu, un man krūtis ieskrēja vī­rietis. Varda tieša nozīme ieskreja, gandrīz notrieca mani no kā­jām. Viņš ļoti atvainojas, ļoti nožēloja, gribēja izmaksat man tasi tējas. Viņš to piedavaja tik dedzīgi, ka es piekritu.

- Tas bija spiegs?

- Ja nemaldos, viņš stradaja Murks&tSpencer. Tas ir apģērbu vei­kals, -Grants paskaidroja, ieraudzījis Marinas neizpratne savilk­to seju. - Bet viņš bija ebrejs. Viņš man pastastija par saviem drau­giem, kuri cenšas pierunāt musu valdību atdot Palestmu ebrejiem. Dievs vien zina, ka viņi atrada mani, bet viņiem radās doma, ka es varētu sagadat ieročus.

-Un?

- Tas bija manos spēkos. Kara laika mēs nobēdzinājām iero­čus pa visu Vidusjuras reģionu, un es biju pārliecināts, ka daži vel palikuši savas vietas. Viņi man iedeva naudu, es nopirku lai­vu un saku strādāt. Tu jau zini, ka tas notiek. Cilvēks kaut ko iz­dara, citi par to padzird un drīz vien ierodas ar tadam pašām pra- sibam. Hsam beiguši vienu karu, bet jau sakas cits. Diemžēl tagad amatieriem tas iepaticies, visi grib panakt profesionāļus un ir ga­tavi maksat naudu.

- Tatad tu viņiem piegādā ieročus, lai viņi cits citu nogalinātu.

Grants paraustīja plecus.

- Viņi to izdarītu tik un ta. Es tikai palīdzu izlīdzināt izredzes. Bet pirms trim nedeļam viss pajuka. Armija uzzinaja par manu nodarbošanos un jau gaidīja mani juras krasta. - Grānts paliecas uz priekšu. - Un talak kļūst interesanti. Cietuma pie manis iera- das kads virs. Angļu spiegs. Viņam bija nospļauties par Paies ti­nu un maniem ieročiem. Viņš tikai gribēja zināt, kur ir Pemberto- na piezīmju gramata.

Ari Marina liecās uz priekšu, stasta ieintereseta. Grants cen­tas nedomāt par to, cik mazs attalums šķir viņu sejas.

- Ka gan viņš par to zinaja?

- Es to droši vien pieminēju sava atskaite - tas ir, ka Pember­tons pirms nāves atdeva to man. Tas spiegs mani tikai iztaustīja, bet viņa alkas bija spēcīgas; viņš galu gala mēroja visu talo ceļu no Londonas, lai pajautatu, kas man zināms. Viņš man piedāvā­ja naudu, solīja atbrīvot no cietuma. Droši vien butu man piešķī­ris ari bruņinieka titulu, ja es palugtu.

- Ko tu viņam pateici?

- Un ka tev šķiet? Sutiju viņu elle.

- Bet viņš tik un ta izlaida tevi ara.

- Es aizbēgu.

- Un nekavejoties devies šurp. Kapec? Lai pats paņemtu gra­matu?

Grants piepeši paliecās uz priekšu un satvēra Marinas plauk­stas. Viņa pārsteigtā ievilka elpu un atravas, bet nespeja atbrīvo­ties.

- Lai tevi brīdinātu. Tas angļu spiegs brauca līdz pašai I'ales- tinai, lai noskaidrotu, vai ta ir mana īpašuma, un tas notika se­šus gadus pec Pembertona nāves. Man viņš nešķiet labsirdīgs cil­vēks. Viņš zina, ka grāmata bija pie manis; viņš zina par musu saikni un zina, ka tu pazini Pembertonu. Nepaies ilgs laiks, līdz viņš aptvers sakarības. - Grants cieši lūkojas sievietei acis. - Vai gramata ir pie tevis?

Marina centās izrauties no tveriena, dusmas atmezdama galvu.

- Ko tu ar to darīsi? Pārdosi tam cilvēkam?

Grānts palaida viņu vaļa, tik spēji atplezdams rokas, ka Mari­na atkrita krēsla. Viņas krūtis zem kleitas draudīgi cilājās, un at- risusi matu cirta atkal noslīga par vaigu.

- Atkarīgs no ta, ko atradīsim. Ja runa ir par dažiem saplēs­tiem podiem un zemē ieraktiem akmeņiem, kāpēc gan ne? bet, ja tur ir kaut kas vērtīgāks… - Grants bridi klusēja. - Tu strādāji pie Pembertona un reiz teici man, ka bērnībā Knosa bija tava smilšu­kaste. Ja viņš atrada kaut ko svarīgu, kaut ko visu šo pūļu vērtu, vai tiešām tevi neinteresē, kas tas bija?