Ahilleja vairogs

Pirmā nodala Oksforda,1947.gada marts

- "Dusmas." Pirmais vārds, kas uzrakstīts Rietumu pasaules literatūra, rada vadmotīvu visam turpmakajam.

Students pacēla skatienu no savas esejas, acīmredzami cerē­dams uz kādu reakciju. Divas bāli zilas acis cieši raudzījās vi­ņam par plecu un pētīja ledus kārtiņu, kas sedza logu. Kamīna spraksteja un šņāca uguns, bet tās cīņa pret salu, kas žņaudza visu Angliju jau kopš janvara, bija veltīga. It īpaši jau Oksfordas koledžas vejainajas viduslaiku istabas, kuru sienas bija uzkrāju­šās sevi piecsimt gadus mitruma un drebuļu.

Puisis nokremšļojas un turpina ja.

- Visus "Iliadas" varoņus sava varā tur dusmas. Dažiem šķiet, ka viņi spēj ar tām manipulēt; citi tām pakļaujas. Vairums to iespaidā mirst, un tas izskaidro, kāpēc stāsts atstāj tik spēcīgu iespaidu vēl trīs tukstošus gadu pēc ta rašanās. Kā liecina nese­na pagatne, dusmas un vardarbība vel joprojām ir pasaule val­došas kaislības. "Iliada" nav stāsts par pagatni; tas ir stāsts par tagadni. Mes varam tikai ceret, ka līdzīgi Ahillejam ar laiku ļau­sim cilvēcībai apvaldīt mūsu dusmas un lepnumu, veidojot laba- ku, taisnigaku nākotni.

Klusums. Artūrs Rīds, klasiskās filoloģijas profesors, drūmi rauca pieri grāmatām piebāztās istabas otrā malā.

- Vai es pateicu kaut ko nepareizu?

Zilas acis atravas no loga un pievērsās studentam.

- Poēma.

Puisis samirkšķinaja acis.

- Ka, lūdzu?

- Tā ir poēma. Nevis stāsts.

Students noraustīja mutes kaktiņu, tomēr norija vārdus, kas vi­ņam jau bija uz mēles, un iedūra skatienu eseja.

- Vai man turpināt?

Rīds atlaidas krēslā un nopūtas. Karš bija mainījis visu. Trīs­desmitajos gados studenti bija lētticīgi jaunieši, kuri alka izpatikt un bija viegli aizraujami. Šī jauna paaudze bija citāda. Ko gan viņš, pavadījis kara gadus pie sava galda, varēja tiem iemācīt par varoņiem?

Kluss klauvējiens pie durvīm partrauca konsultāciju, l'aradi- jās šveicars un pielieca galvu, cītīgi ignorēdams studentu.

- Atvainojiet, profesor. Uzgaidamaja telpa ir Mjuira kungs, kurš veļas jus redzēt.

Iegrimis sava milzīgajā krēsla, uzmetis uz kājām segu un ap galvu aptinis biezu šalli, Kids bija gandrīz neredzams šveicaram gaiteni, bet students viņu redzēja lieliski - un pamanīja ari dīvai­no izteiksmi, kas paradijas profesora seja, it ka viņš butu ieko­dies skaba ābolā.

- Sakiet viņam, ka nonākšu leja, tiklīdz atbrīvošos.

- Viņš bija ļoti uzstājīgs, ser.

- Tads esmu ari es, Gordona kungs. - Rīds noņēma brilles un sāka tas spodrināt šalles mala. Visiem, kas viņu pazina, tas bija ļoti skaidrs mājiens, ka saruna beigusies. Velreiz palocījis galvu, šveicars pazuda.

Rīds stingi lūkojas uz pelnu pelēkajām oglēm kamīnā, tik ilgi, ka students jau sāka justies pilnīgi piemirsts. Pec brīža, savilcis lupas acīmredzami piespiesta smaida, Kids smagnēji pagrieza gal­vu pret studentu.

- Pie ka mes palikam?

Pēc stundas, kad puisis bija kļuvis nedaudz vecāks, bet - pēc Rīda domam - ne īpaši gudrāks, šveicars atgriezās. Tiklidz viņš nedaudz pavēra durvis, viesis izlauzas viņam garam. Mjuira kungs bija slaida auguma virs, kalsns un stiegrains, un izskati- jas sabozies. Viņa rudie mati bija apcirpti tuvu pie adas un līdzi­nājās drāšu vikšķim. Nenovilcis meteli, viņš gariem soļiem šķēr­soja nelielo istabu un atkrita uz izdeldētā dīvāna pretī Rīdām. Vecie spilveni sēkdami iegrima zem viņa svara. Viesis paliecās uz priekšu, plati iepletis kajas, un līdzinājās leopardam, kurš gatavs Iecienām. Viņš saberzeja plaukstas.

- Piedodiet, ka liku jums gaidīt, - Rīds miermīlīgi atvainojas.

- Sasodīts, jums nevajadzēja tā darīt. Esmu aizņemts cilvēks.

- Tomēr mērojāt visu ceļu līdz Oksfordai, lai mani apciemotu. Varējāt ari piezvanīt.

- Es jums zvanīju. Vakar piecas reizes un vēl divas aizvakar.

- Ak, laikam šveicars pazaudējis jusu atstātās ziņas. Lai nu ka, tagad esat šeit. Ka varu jums palīdzēt?

Mjuirs izvilka no ziloņkaula etvijas cigareti un aizdedza sēr­kociņu. Rīdām viņš neko nepiedavaja. Kad cigaretes gals jau kvē­loja, viņš iebaza roku kabata un izvilka cietu, bruņu aploksni, ko nometa uz kafijas galdiņa profesoram pretī.

- Kadas ir jūsu domas par šo?

Rīds pacēla aploksni. Tajā bija tikai viena fotogrāfija uz bieza papīra. Viņš samiegtām acim to uzlukoja, nesteidzīgi pieceļas no krēsla un devas pie galda blakus sienai. Izņēmis no atvilktnes smagnēju palielinamo stiklu, viņš pielika to pie attēla.

- Mala plāksne… daļa no tas. Attēla apakšējo malu sedz mel­na josla, kas neļauj skaidri saskatīt priekšmetu. Šķiet, uz plāksnes ir kaut kas iegravēts, bet fotogrāfija ir parak miglaina. Neko citu es neredzu, tikai rokaspulksteni plāksnei blakus. - Rīds nolika palielinamo stiklu. - Vai fotogrāfiju uzņēma Džons Pembertons?

Mjuirs saspringa.

- Kapec jautajat?

- Vai ta ir taisnība?

- Iespējams. Nu un?

Rīds uzsita ar pirkstu pa attēlu.

- Pulkstenis. Pembertons to vienmēr izmantoja mērogam, foto grafedams senlietas. Miers viņa pīšļiem. - Profesors vēlreiz uz­meta skatienu attēlam un pieversas Mjuiram. - Cik noprotu, jus par viņu esat dzirdējis? Nedomāju, ka arheoloģija ir jusu aizrau­šanās.

- Brīvajos brīžos, kad Pembertons nerakņajas pa sen zudušam civilizācijām, viņš stradaja musu laba. - Cigarete jau bija gandrīz nozudusi; Mjuirs iesvieda tas galu kamīna. Uzsprakstēja dažas vientuļas dzirksteles.

- Musu? - Rīds atkartoja.

- Militarais izlūkdienests. Mes viņu savervējam jau pirms ka­ra - palūdzam turēt acis vaļa gadījumam, ja Hitlers pieverstu sa­vu kāro skatienu Kretai. - Jau otra cigarete redzami gaisa Mjui­ram mute. Rīds dzēlīgi nodomaja, ka viesis vismaz cenšas sasildīt istabu.

- Protams.

- Mēs izmantojam Pembertonu sakariem ar vietejiem, kontak­tu nodibināšanai, tamlīdzīgiem sīkumiem. Būdams arheologs, viņš varēja klaiņot it visur, nepiesaistot nevēlamu uzmanību. Žēl gan, ka viņš nomira pirmaja iebrukuma diena. Mus tas atsvieda atpakaļ par sešiem menešiem.

- Ļoti neveiksmīgi, - Rīds piekrita, veltīdams Mjuiram neizdi­bināmu skatienu no sniegbalto uzacu aizsega. - Un tagad jus pār­lūkojāt viņa fotogrāfijas?

- Pec kara mes atradam šo attēlu vācu arhīva.

Rīds pakasīja kaklu vietā, kur to bija noberzusi šalle.

- Jus taču negribat teikt… ?

- Ka Pembertons bija nodevējs? - Mjuirs skarbi, rūgti iesme­jas. - Ne. Sagrabuši salu savā varā, vācieši ierīkoja štābu Pember- tona villa, tāpēc viņiem bija daudz iespeju rakņaties pa atvilkt­nēm.

- Kāpēc…

- Tam nav nozīmes. - Otrais cigaretes nodegulis sekoja pir­majam uguni. Mjuirs strauji atvēra etviju un jau sniedzās pec tre­šās, bet apravas un aizcirta vaku ciet. Viņš bungoja ar pirkstiem pa ziloņkaulu asa automatiskā ieroča ritma. - No jums man tikai jauzzina, kas parādīts šaja attēla.

Rīds atkal paņēma palielinamo stiklu un tuvinaja to fotogrāfi­jai.

- Droši vien vēlīnais Minoja vai agrīnais Mikenu laikmets…

- Angliski, ludzu. - Etvijas vaks atsprāga vaļa, un Mjuira ne­pacietīgie pirksti atmeta savaldību.

- Labi. Fotogrāfijā redzama mala plāksne, visticamak, datēja­ma ar četrpadsmito gadsimtu pirms mūsu eras un nākusi no Krē- tas vai kontinentālās Grieķijas. Ta nav tik sena ka piramīdas, to­mēr senaka par Trojas karu. - Viņš pasmaidīja. - Protams, ja jus tam ticat.

- Tatad plāksne ir no Grieķijas un veca kā mūžība. Kas uz tās rakstīts?

Rīds nopūtas un nolika attēlu.

- Sekojiet man.

Ar pulem uzstīvējis mugura meteli un uzmaucis pari ausim ar kažokadu izliktu cepuri, viņš veda Mjuiru lejup pa koka kāp­nēm, pari pagalmam un lauka pa koledžas lielajiem vārtiem. G.ar ceļa maļam vidēja netīras sniega kupenas, kas sniedzās cilvēkam gandrīz līdz viduklim, un nedaudzie gajeji, kuri uzdrošinājās iet pa apledojušo ietvi, bija saliekušies pret vēju, kas svilpa par Terlstntu. Jumti čīkstēja, protestējot pret sniega nastu, un lāstekas ka naži karajas pie notekam, bet koledžas sienas, vasara tik zeltai­nas, šķita tikpat pelekas ka debesis.

- Vai bijāt šeit? - Rīds jautaja, iedams pa Brodstritu un garam Beliola koledžas gotiskajiem tornišiem. Apsniguši tie izskatijas ka izkāpuši no kadas pasakas. - Savos studiju gados, tas ir?

- Ne, Kembridža.

- Ak ta, - Rīds patiesa līdzjūtībā teica. - Procul omert abesto.

Viņi klusēdami turpinaja ceļu garam sniega slīgstošai kapsē­tai un pari ielai uz Ešmola muzeju. Tā milzīgais, neoklasicisma stila veidotais portiks šķita neiederamies koledžu viduslaikiem rakstungaja pieticībā. Pamājis sargam, Rīds veda savu viesi iek­ša caur tukšajam galerijām uz krēsla grimstošu dibenistabu. Ta izskatijas pec skapja, kas paredzēts sen aizmirstu civilizāciju kra­miem. Visur slejas augstas statujas, ieterptas palagos, zem kuriem rēgojās marmora kaju pirksti; pie sienam bija atbalstītas gleznas zeltītos rāmjos; stūros sagrūsti eksponātu plaukti bez stikliem ka nelietoti skolas galdi. Liela daļa no to satura bija izņemta, atsta- jot aiz sevis tikai tumšas ēnas baltajos dēļos, bet viena plaukta vel bija daži eksponāti. Rīds piegaja pie ta un izstiepa pirkstu.

Mjuirs pieliecās tuvāk. Rīds radīja uz mala plāksni, gadu gai­ta nomelnējušu un trijās vietas ieplaisājušu. Tas malas bija raup­jas, bet virsma gluda. Taja bija ieskrapeti vairaki simti sīku, vijīgu simbolu, kas kreslainaja istaba bija gandrīz nesaskatami.

Rīds iesledza gaismu un pasniedza Mjuiram palielinamo stiklu.

- Kas tas ir? - Asais tonis viesa balsi beidzot bija nozudis.

- Šo rakstu atklaja ap tūkstoš deviņsimto gadu. Sers Arturs Evanss to atrada Kretā, Knosa, un deva tam nosaukumu "Lineā­rais B raksts". Ta ka viņš toreiz bija Ešmola muzeja kurators, diez­gan daudzas plāksnes nokļuva šeit.

Mjuirs nolika palielinamo stiklu mala un pietuvinaja fotogrā­fiju plāksnei.

-Jus gribat teikt, ka šadu priekšmetu ir daudz?

- Diezgan. Kopuma apmēram simt piecdesmit, kaut gan daži no tiem ir tikai fragmenti. - Rīds paraustīja plecus. - Tā nav ma­na specialitāte. Nezinu, kāpēc dzināties uz Oksfordu tik nelaga laikā, lai uztieptu man šo attēlu. Varējāt iesēsties taksometra, aiz­braukt uz britu muzeju un uzzināt to pašu. Tur strada ļoti izpalī­dzīgi ļaudis.

Mjuirs izlikās, ka nav viņu dzirdējis.

- Vai varat to izlasīt?

Rīds izbrīnīts iesmejas.

- Izlasīt? Zinātnieki cenšas izprast šo rakstību jau gandrīz piecdesmit gadus. Nevienam tas nav izdevies. Lineārā B raksta uzlaušana butu ieverojamakais izrāviens vēsturē, kopš Šampol- jons atrisinaja Ēģiptes hieroglifu miklu. Un viņam galu gala bija Rozetas akmens.

- Vai esat mēģinājis?

Rīds papurinaja galvu.

- Ka jau teicu, ta nav mana specialitāte. Un es nezinu, kāpēc…

- Man steidzami nepieciešama atbilde, un jus esat vienīgais ar pieliekami augsta līmeņa piekļuvi informācijai. - Mjuirs jau bija nolicis fotogrāfiju un patlaban soļiem mēroja istabu, košļadams neaizdegtu cigareti.

- Piekļuvi informācijai? - Rīds apjucis atkartoja. - Ja ari šajas plāksnes bijis kads noslēpums, tas attiecas uz trīs tūkstošu gadu senu pagatni. Tagad tas noteikti vairs nav nekas slepens.

- Maldaties, profesor. - Mjuirs apsviedās apkart un tuvojās Rī­dām. - Pamēģiniet to atšifrēt. Pec darba ar Ultru jums tas bus nieks vien. Šis ir pavisam vienkāršs teksts.

- Ne gluži…

- Un iespējams, jums vajadzēs doties uz Grieķiju. Ja Pember­tons tur uzņēmis šo fotogrāfiju, varbūt viņš atradis ari ko citu.

Rīda seja atplaiksnija patiesas šausmas.

- Uz Grieķiju? Tur taču šobrīd notiek pilsoņu karš.

Mjuirs skarbi iesmejas un nometa cigareti zeme.

- Tur vismaz būs siltāk nekā šajā nolādetaja morgā.

Bija jau tumšs, kad Mjuirs beidzot atgriezās Londonā un iegā­ja pelēkajā maja Viktorijas iela. Lielākā daļa darbinieku jau bija izklīduši pa majam, bet naktssargs ielaida viņu arhīva. Mjuirs pu­lējās četras stundas, bet beigās atrada gan vardu, gan personas lietu. Viņš saka lasīt no beigām, strauji šķirstīdams izkaltušās la­pas. Līdzīgi pārejām lietām šajā nodalījumā arī šī sākās tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astota gada beigās. Pirmie ieraksti bija vien­kārši - medicīniska vēsturē, novērtējumi apmacibu laika -, bet vē­lāk to kļuva arvien vairak. Laika posma starp četrdesmito un četr­desmit ceturto gadu ziņojumi bija apjomīgi un bieži, gluži ka tūrisma ceļvedis uz daudzajām kara frontēm - Parīzi, Maskavu, Atēnām, I lērakliju, Aleksandriju, Kairu -, un tos visus ievadīja mulsinoša, vienmēr mainīga kodēto vārdu virkne. Četrdesmit piek- taja gada ziņojumu skaits spēji samazinājās, un parādījās daži skribelejumi, ar kuriem birokrātiskais aparats atbrīvoja šo cilvē­ku no pienākumiem. Un pedeja lapa bija viena vienīga telegram­ma. Pec nodzeltējušo kara ziņojumu šķirstīšanas šis papīrs šķita tīrs un čaukstošs.

Mjuirs klusi iesvilpās.

-Ak, tu muļķa velns. - Viņš veltīja vēl piecas minūtes lietas pārlasīšanai un pacēla klausuli.

- Man jātiek uz Svēto zemi. - Klusuma bridis. - Nē, man vien­alga, pat ja jums jasanko viens sasodīts brīnums.