Senatnes vārti

Piecdesmit pirmā nodala

Robs ar Kristīni vēlējās vienkāršas kāzas - par to viņi bija vie­nisprātis. Grūtības sagādāja jautājums, kur šis kazas rīkot, taču tas tika atrisināts, kad Kristīne uzzināja, ka mantojumā no Izobe- las saņēmusi māju Prinču salās.

- Tādējādi mēs godināsim viņas piemiņu. Viņai tas patiktu, es zinu.

Izobelas skaistais dārzs šķita ļoti piemērots kāzām. Viņi vie­nojās ar kādu bārdainu grieķu ortodoksālās baznīcas priesteri, kas mēdza nodoties žūpošanai; noalgoja vairākus dziedātājus, ku­ri priecājās, ka maksa tiek mērīta alus pudelēs; un pat sameklēja trio, kas lieliski spēlēja buzuki. Tika aicināti tuvākie ģimenes lo­cekļi un draugi. No Londonas atbrauca Stīvs ar dažiem Roba ko­lēģiem; Sēlija atveda milzīgu dāvanu; Roba māte smaidīdama le­pojas ar savu brīnišķīgo cepuri. Kiribali ieradās savā visbaltakajā uzvalkā.

Vienkāršās ceremonijas laika spīdēja saule. Lizija bija ģērbu­sies jaukā vasaras kleitiņā un basam kājām pildīja līgavas māsas lomu. Priesteris stāvēja uz terases un lasīja maģiskos vārdus.

Cauri priežu un tamarisku zariem spīdēja saule, un tāluma no- taurēja prāmis, kas šķēla tumši zilos Bosfora šauruma ūdeņus. Dziedātāji muzicēja, Robs noskūpstīja Kristīni, un tad jau viņi bi­ja precēts pāris. Robs atkal bija apņēmis sievu.

Pēc tam sākās ballīte. Dārzā straumēm lija šampanietis, Eceki- ēls rožukrūmos dzinās pakaļ zeltainam tauriņam. Stīvs pļāpāja ar Kristīni, līgavas māte tērzēja ar priesteri, un visi laidās dejā bu- zuki mūzikas pavadībā. Kiribali deklamēja dzeju un flirtēja ar vi­sām sievietēm, īpaši ar vecākām dāmām.

Vēlā pēcpusdienā Robs attapās stāvam līdzās Foristeram ko­ku paēnā tālākajā mauriņa nostūrī. Robs izmantoja iespēju pa­teikties detektīvam - par dažu faktu neievērošanu.

Foristers pietvīka, un šampanieša glāze palika pusceļā līdz mutei.

- Kā jūs uzminējāt?

- Jūs esat ļoti gudrs cilvēks, Mark. Ļāvāt mums aizlaisties ar visu "Melno grāmatu". Un tādēļ Dublinā uzsākāt strīdu ar Dūli- ju, vai ne?

- Kā, lūdzu?

- Jūs zinājāt, kurp mēs dosimies. Gribējāt atvēlēt mums maz­liet vaļas un pierunājāt Dūliju, lai ļauj mums paturēt lādi.

Detektīvs nopūtās.

- Laikam jau tā bija gan. Un es tiešām zināju, kurp jūs dosie­ties. Taču es jums neko nepārmetu, Rob. Es būtu rīkojies tāpat, ja… manam bērnam draudētu briesmas. Oficiālās procedūras tādā ga­dījumā šķistu ārkārtīgi lēnas.

- Un tomēr jūs piezvanījāt Kiribali. Par to esmu īpaši patei­cīgs. Paldies, ka… pieskatījāt mūs. - Robs meklēja īstos vārdus. Prātā atausa briesmoņa Klonkarija tels ar atņirgtajiem zobiem. - Man pat bail domāt, - viņš piebilda, - kas notiktu, ja jūs nebūtu iejaucies.

Iemalkojis šampanieti, Foristers palocīja galvu.

- Ka viņai klajas?.

- Lizijai? Viņa ir apburoša. Šķiet, ka gandrīz aizmirsusi pār­dzīvoto. Mazliet baidās no tumsas. Laikam tā maisa dēļ.

- Bet citu traumu nav?

- Nē… - Robs paraustīja plecus. - Vismaz es tā domāju.

- Cik jauki būt piecus gadus vecam, - bilda Foristers. - Bērni ātri atgūstas. Ja izdzīvo.

Saruna apsīka. Robs vēroja dejas. Kiribali lēkāja un sita plauk­stas, laikam atdarinot kazaku dejas soļus.

Foristers pamāja Kiribali virzienā.

- Pateikties vajadzētu tam vīram.

-Jūs runājat par to šaudīšanos?

- Esmu informēts par visu. Neticami!

- Acīmredzot viņš bijis olimpiskais čempions šaušanā vai kas tamlīdzīgs. Lielisks šāvējs.

- Un ieradās tieši laikā, vai ne?

- Jā, - Robs atzina. - Kiribali acīmredzot saprata, cik talu aiz­gājis Klonkarijs, un apzinājās, ka plūdu dēļ nepagūs nokļūt līdz mums. Tādēļ viņš paņēma šauteni…

Buzuki spēlmaņi atskaņoja trakulīgu dejas ritmu. Robs izdzēra pēdējo šampanieša lāsi.

Abi vīrieši devās atpakaļ pie pārējiem. Tobrīd pieskrēja Lizija - smiedamās un dziedādama. Robs pieliecas un maigi noglāstīja meitas spīdīgos matiņus. Meitene ieķiķinājās un satvēra tēva plaukstu.

Vērodams tēvu un meitu, kas rokroka, smaidīdami un dzīvi, gāja pa mauriņu, Foristers izjuta spēju emociju vilni - ierastās skumjas un nožēlu. Taču šoreiz zaudējuma sāpes šķita mazliet citādas, teju pārsteidzošas - viņu bija pārņēmusi viegla laimes sajūta.