Senatnes vārti

Četrdesmit piektā nodala

Videoieraksts beidzās. Sēlija atkal sēdēja dīvānā un klusi rau­dāja. Robs piegāja klāt un aplika roku bijušajai sievai ap pleciem.

Pirmā atguvās Kristīne. Izslaucījusi acis, viņa sacīja:

- Tātad, mēs zinām, ka viņš ir Urfa. Tas nozīmē, ka Klonkarijs domā tāpat kā… - Viņa dziļi nopūtās. - …ka nabaga Izobela.

-Tu runā parOstina Leijarda teoriju?- pārjautāja Robs.

- Protams. Kas gan cits tas varētu but? Klonkarijs acīmredzot nonācis pie tiem pašiem secinājumiem. Tādēļ paņēma līdzi mazo Liziju un ar privātu lidmašīnu devās uz Kurdistānu.

Foristers piekrītoši pamāja.

-Jā. Varbūt viņš jau mēnešiem ilgi tā rīkojies. Izmantojot izdo­mātu vārdu un tā tālāk. Mēs sazināsimies ar Turcijas gaisa satik­smes kontroles dienestu.

Robs papurināja galvu.

- Jus nepazīstat Kurdistānu! Ja Klonkarijs ir gudrs - un tieši tāds viņš ir -, tad spēj piezemēties, teju neviena nepamanīts. Da­žas teritorijas turki tikpat kā nekontrolē. Turklāt viņš varbūt vis­pirms devies uz Irākas Kurdistānu un pec tam šķērsojis robežu.

Tas ir plašs reģions, kurā likumi nevalda. Ar Safolku nevar salī­dzināt.

Sēlija salika rokas lūdzošā žestā.

- Ko mēs iesāksim?

- Meklēsim šeit. Īrijā, - atbildēja Kristīne.

- Kā, ludzu?

- Urfa "Melnās grāmatas" nav. Manuprāt, nabaga Izobela kļū­dījās. Es domāju, ka grāmata joprojām ir šeit.

Policisti apmainījās skatieniem, Robs sarauca pieri.

- Kādēļ tu tā domā?

- Man tajā skapi bija dažas dienas laika, lai padomātu par "Melno grāmatu". Es zinu Leijarda stāstu, taču uzskatu, ka viņš tikai uzpirka jesīdus un tādēļ atgriezās. Tāpēc esmu pārliecināta, ka tas ir strupceļš.

- Tad kur tā grāmata ir?

- Iesim ārā, - Kristīne sacīja. - Lai domātu, man vajadzīgs svaigs gaiss. Dodiet man dažas minūtes laika.

Visi paklausīgi devās ārā no kabineta, ar liftu nobrauca pir­majā stāvā un izgāja liegajā vasaras gaisā. Tagad Dublinas debe­sis bija zilgani bālas, no upes pūta maigs vējiņš. Tūristi apskatīja krastmalā noenkurotu senu kuģi. Pusi ietves norobežoja savāda izdēdējušu bronzas statuju rinda. Kristine ar pārējiem lēni devās krastmalas virzienā.

Dulijs norādīja uz statujām.

- Piemineklis Lielajam badam. Nonīkušie cilvēki drūzmējās ša­jos dokos, gaidot kuģus uz Ņujorku. - Viņš pagriezās un norādī­ja uz spožajiem jaunajiem biroju namiem un mirdzošajiem stiklo­tajiem iekšpagalmiem, kas rindojās krastmalā. - Bet tur bija bordeļi, kuģu piestātnes un šausmīgi grausti, vecais sarkano luk­turu rajons Monto, kur Džeimss Džoiss gāja pie prostitūtām. - Mirkli paklusējis, viņš piebilda: - Tagad tur atrodami visdažādā­kie bistro.

- Yiss plūst, viss mainās… - nočukstēja Kristīne un tad apklusa pavisam.

Paskatījies uz savu draudzeni, Robs tūdaļ saprata, ka viņa kaut ko atskārtusi. Viņas asais prāts darbojās.

Viņi apstājās netālu no efektīga jauna gājēju tiltiņa un vēroja, kā pelēkie upes ūdeņi lēni plūst uz Īrijas juras pusi.

Tad Kristīne palūdza Foristeru atkārtot vārdu, ko de Savarijs bija uzrakstījis pirms nāves.

- Undish.

- Undish? - apmulsis atkārtoja Robs.

- Jā. Tieši tā. Undish.

Brīdi bija dzirdama vien kaiju ķērkšana. Beidzot pārtraukusi blakusstāvētāju klusēšanu, Sēlija uzdeva jautājumu, kas interesē­ja visus:

- Pie velna, ko tas undish nozīmē?

- Mums nav ne jausmas, - atbildēja Foristers. - Ir muziķu gru­pa ar tādu nosaukumu, taču diez vai to de Savarijs domājis.

Robs pamanīja, ka Kristīne smaida. Tad viņa teica:

- Džeimss Džoiss! Tieši tā! Džeiinss Džoiss. Lūk, atbilde!

- Nesaprotu, - saraucis pieri, atzina Robs.

- Tieši par to Hjūgo man stāstīja; tieši tas bija pēdējais, ko viņš pateica pirms bandas ierašanās. Toreiz, Kembridžšīrā. - Kristīne runāja ātri un tikpat ātri soļoja uz gājēju tiltiņa pusi. - Kad es pēdējoreiz tikos ar de Savariju, viņš man stāstīja par savu jauno teoriju. Par Voliju un "Melno grāmatu". Un viņš pieminēja Džoi- su. - Kristīne palūkojās uz Robu. - Hjūgo zināja, ka esmu mudi­nājusi tevi izlasīt "Ulisu" vai "Mākslinieka portretu"…

- Visnotaļ neveiksmīgi!

- Protams. Lai vai kā… Es par to domāju visu gūsta laiku. Un tagad šis undish. - Viņa izņēma 110 rokassomiņas pildspalvu un ierakstīja vārdu piezīmju bloknotā.

Undish.

Kristīne uzmanīgi pētīja šo vārdu.

- Undish, undish, undish. Tāda vārda nav. Taču de Savarijs šādi mēģināja maldināt slepkavas.

- Kā, lūdzu?

- Ja viņš būtu uzrakstījis visu vārdu, bandīti to varēja pama­nīt, un tad Klonkarijs visu būtu sapratis. Profesors taču nevarēja zināt, ka viņi vairs neatgriezīsies. Tādēļ viņš nolēma uzrakstīt bezjēdzīgu vārdu. Taču tādu bezjēdzīgu vārdu, kuru kāds varētu atšifrēt. Varbūt tu, Rob. Ja kādreiz esi tādu dzirdējis.

Robs paraustīja plecus.

- Es joprojām neko nesaprotu.

- Skaidrs, ka nesaproti. Jo, par spīti maniem neatlaidīgajiem lūgumiem, nekad neesi lasījis Džoisu! Bet tev vajadzētu iepazīt grāmatas. Mums ar Hjūgo patika runāt par Džoisu. Tās bija bez­galīgas diskusijas.

Viņu nepacietīgi pārtrauca Dulijs:

- Labi, un ko nozīmē vārds undish?

- Tas neko nenozīmē. Taču to vajag papildinat tikai ar burtu "t". Un tad iznāk… - Viņa uzšņāpa vēl vienu burtu savā piezīm­ju bloknotā un parādīja ierakstu pārējiem. - Tundish!

- Lieliski, Kristīne! - nopūties sacīja Robs. - Un kas ir tundish? Ka tas palīdzēs Lizijai?

- Tas nav plaši pazīstams vārds. Cik man zināms, angļu lite­ratūrā tas parādījies tikai vienu reizi. Tur jau tā lieta! Jo šis vārds parādas Džoisa pirmajā meistardarbā "Mākslinieka portrets jau­nībā". Domāju, ka pavediens meklējams tieši tajā. - Kristīne ielū­kojās acīs visiem pēc kārtas. - Atcerieties, ka Džoiss par Dublinu zina krietni vairāk neka citi. Viņš zina visu: katru leģendu, katru informācijas drusku, katru anekdoti. Un šīs zināšanas viņš iz­mantojis savos darbos.

- Skaidrs, - šaubīdamies novilka Robs.

- Džoiss noteikti zinaja ari visus Elles uguņu kluba noslēpu­mus, mītus un darbus. - Kristīne aizcirta savu piezīmju blokno­tu. - Iespējams, tajā fragmentā mēs varētu atrast norādi, kur mek­lēt to, kas palīdzētu izglābt Liziju. - Viņa raudzījās pari upei.

- Un tur, manuprāt, ir grāmatu veikals.

Viņi šķērsoja upi un visi kopā iegāja veikala, tādējādi pārstei­dzot jauno pārdevēju. Kristīne tūdaļ devās uz iru klasikas nodaļu.

- Lūk. - Viņa paņēma rokā Džoisa grāmatu "Mākslinieka por­trets jaunībā" un steidzīgi šķirstīja lapas. - Lūk… vajadzīgās lap­puses.

- Nolasi!

- Mūs interesējošais fragments meklējams apmēram grāmatas vidū. Galvenais varonis ir Stīvens Daidals, nosaukumā minētais mākslinieks. Viņš devies pie sava skolotāja, Dublinas universitā­tes koledžas angļu literatūras fakultātes vadītāja, jezuīta. Abi de­batēja par filoloģiju. Luk, kas te rakstīts: "Atgriežoties pie lampas, jāteic, ka tās uzpildīšana arī ir brīnišķīga problēma. Tev jāizman­to tīra eļļa… un piltuve." - Kristīne pacēla galvu un palūkojās sa­vu līdzbiedru gaidpilnajās sejās. - Tas ir dialogs. Sevišķu dekla­mācijas mākslu negaidiet. - ""Kādu piltuvi?" jautāja Stīvens.

- "Piltuvi, pa kuru tu ieliesi eļļu savā lampā." - "Šo?" jautāja Stī­vens. "Vai šo sauc par piltuvi? Vai tā nav tundish?"" - Kristīne beidza lasīšanu.

Robs lēni palocīja galvu.

- Tātad viņi runā par piltuvēm. Kads te sakars ar Elles uguņu klubu?

- īstais, mums vajadzīgais citāts, ir divas lappuses iepriekš. - Kristīne paršķīra lapas un uzmeklēja vajadzīgo vietu. - Luk. "Ta­ču koki Sentstīvensgrina parkā smaržoja pēc lietus, un no miklu- ma piesūcinātās augsnes plūda nāves smārds, ko cauri trūdu kar- tai sūtīja tik daudzas sirdis… viņš saprata, ka, iegājis drūmajā koledžā, sajutis samaitāšanos, taču noteikti ne tādu, kāda bija pār­ņēmusi Baku īganu un Kapelu dedzinātāju Voliju."

Šķita, ka Robs aptvēris teksta jēgu, jo aizrautīgi māja ar galvu.

- Pagaidi, tas vēl nav viss. - Kristīne pāršķīra lapu un mierīgi turpināja lasīšanu. - "Bija par vēlu doties uz franču valodas lek­ciju. Viņš šķērsoja foajē un nogriezās pa kreisi gaitenī, kas veda uz fizikas auditoriju. Gaitenis bija tumšs un kluss, tomēr uzma­nību piesaistīja. Kādēļ viņam šķita, ka tas piesaista uzmanību? Vai tādēļ, ka bija dzirdējis par slepenajam kāpnēm, kas te bijušas Baka Volija laikā?" - Kristīne aizvēra grāmatu.

Veikalā iestājās klusums.

- Ak, - nopūtās Dūlijs.

- Jā! - iesaucās Boidžērs.

- Diez vai ir tik vienkārši, - saraukusi pieri, iebilda Sēlija. - Slepenas kāpnes. Un viss? Vai tad tie briesmīgie nelieši paši to nevarēja noskaidrot?

- Varbūt viņi nelasa Džoisu, - sprieda Foristers.

- Loģiski, - Dūlijs minēja. - Vēsturiski tā varētu būt. Saistība ar Voliju varētu atbilst patiesībai. Pie Sentstīvensgrīna parka at­rodas divas diženas celtnes. Un es esmu pārliecināts, ka vienu no tām būvējis Kapelu dedzinātājs Ričards Volijs.

- Ēka joprojām eksistē? - vaicāja Robs.

- Protams. Manuprāt, to vēl šobaltdien izmanto universitātes koledža.

Robs devās uz durvju pusi.

- Nāciet, draugi! Ko mēs vel gaidām? Lūdzu! Mums ir tikai viena diena.

Raitā soli viņi pēc pāris minūtēm nonāca pie iespaidīga Džor­dža laikmeta laukuma, kur augstas terases mijās ar plašiem zālā­jiem. Dārzi un mauriņi šķita aicinoši, cauri zaļoksnai mirdzēja saules stari. Uz bridi Robs iztēlojās, kā viņa meita laimīga rotaļā­jas šajā parkā, un tad apslapēja savas dzeļošās bēdas. Taču bai­les apspiest neizdevās.

Veca universitātes koledža izrādījās viena no lielākajām ēkām šajā laukumā - eleganta un vienkāršā, celta no Portlendas ak­mens. Robam šķita neiespējami saistīt šo iespaidīgo ēku ar Kape­lu dedzinātāja Volija slepkavnieciskajam izvirtībām un viņa vāj­prātīgo dēlu. Plāksne pie ēkas vēstīja: "Ņīīmena nams, Dublinas universitātes koledžas daļa."

Dulijs nospieda zvana pogu, bet Kristīne ar Robu kavējās uz ietves. Sēlija nolēma gaidīt uz soliņa laukumā, un Foristers pavē­lēja Boidžēram palikt kopā ar viņu. Pa iekšējo telefonu sākas pār­runas, bet tad Dūlijs nosauca savu amatu policijā, un durvis at­vērās. Foajē izrādījās gandrīz tikpat iespaidīgs kā ēkas ārpuse - ar izmeklētām pelēkām un baltām Džordža laikmeta ģipša vītnēm.

- Oho! - iesaucās Dūlijs.

- Jā, mēs ar to lepojamies. - Tas tika pateikts ar Jaunanglijas amerikāņa akcentu. Viņiem steigšus tuvojās nevainojami ģērbies vīrs vidējos gados, kurš sniedza roku Dūlijam. - Raiens Metjū- sons, Ņūmena nama direktors. Sveicināti, policista kungs… svei­cināti…

Iepazīstoties Foristers uzrādīja savu žetonu. Direktors ieveda viņus pārblīvētā telpā - sekretāra kabinetā.

- Bet, kungi, ielaušanas notika pagājušajā nedēļā, tādēļ īsti ne­saprotu, kāpēc viņi jūs nosūtījuši tikai tagad, - atzina Metjūsons.

Robs juta, ka cerības pamazām izplēn.

- Ielaušanās? - pārjautāja Dūlijs. - Kad? Atvainojiet.

- Nekas sevišķs jau nebija. Pirms dažam dienām pagrabā ielauzās kaut kādi jaunekļi. Varbūt narkomāni. Notvert neizdevās. Viņi pamatīgi sabojāja pagraba kāpnes. Dievs vien zina, kāpēc vi­ņiem tas bija vajadzīgs. - Metjūsons paraustīja plecus. - Toreiz tika atsūtīts viens konstebls, kurš pierakstīja mūsu paskaidroju­mus…

Robs ar Kristīni pārmija skumjus skatienus, taču Dūlijs ar Fo­risteru, šķiet, nebija tik viegli apturami. Foristers isi atreferēja di­rektoram stāstu par Kapelu dedzinātāju un Klonkarija meklēju­miem. Detektīvs uzmanīgi izvēlējās vārdus; Robs sprieda, ka tādējādi viņš cenšas neatklāt pārāk daudz, lai neapmulsinātu un nepārbiedētu Metjūsonu. Diemžēl monologa noslēgumā vīrs iz­skatījās apmulsis un pārbijies. Beidzot viņš ierunājās:

- Neparasti. Tātad jūs domājat, ka šie ļaudis meklē slepenas kāpnes, kas pieminētas "Mākslinieka portretā"?

- Jā, - apstiprināja Kristīne. - Un tas nozīmē, ka mes, iespē­jams, esam nokavējuši. Ja bandīti neko neatrada, tad te nekā nav. Merde.

Direktors sparīgi purināja galvu.

- Patiesību sakot, viņiem nemaz nevajadzēja ielauzties. Varēja gluži vienkārši atnākt, kad esam atvērti publikai.

- Kā to saprast?

- Tas nav nekāds noslēpums. Jā, šajā namā bija slepenas kāp­nes, taču tās atklāja tūkstoš deviņsimt deviņdesmit devītajā ga­da, kapitala remonta laikā. Tagad tās ir lielās apkalpotāju kāp­nes šī nama sētas pusē. Mūsdienās tās vairs nav slepenas.

- Tātad bandīti meklēja nepareizā vietā? - vaicāja Dūlijs.

Metjūsons pamāja.

-Tā gan. Laikam. Cik nežēlīga likteņa ironija! Viņi varēja glu­ži vienkārši atnākt un pajautāt man, kur atrodas slepenās kāp­nes. Un es būtu pateicis! Bet acīmredzot tas nav šādu bandu modus operandi, vai ne? Viņi nemēdz pieklājīgi apjautāties. Jā, jā.

- Tātad, kur ir tās kāpnes? - jautāja Robs.

- Sekojiet man!

Pēc trim minūtēm viņi atradās ēkas pagalma pusē un vērās uz šaurām, no koka darinātām kāpnēm, kas no pirmā stāva veda uz tādu kā mezonīnu. Kāpnes bija tumšas, vāji apgaismotas, ar drūmiem ozolkoka paneļiem abās pusēs.

Robs pieplaka koka dēļiem un ar pirkstu kauliņiem i/klaudzi­nāja zemākos pakāpienus. Diemžēl gaidītās skaņas nebija. Kris­tīne klaudzināja augstāk.

Direktors paliecās tuvāk, viņa seja pauda raizes.

- Ko jūs darāt?

- Iedomājos, ka zem pakāpieniem kaut kas ir paslēpts, - pa­raustījis plecus, atbildēja Robs. - Ja saklausīšu dobju skaņu, var­būt…

- Jūs grasāties noārdīt kāpnes?

-Jā, - apstiprināja Robs. - Protams, ko gan citu?

- Bet šis ir viens no Dublinas arhitektūras pieminekļiem, - pie­tvīcis iebilda direktors. - Jus nedrīkstat tā vienkārši ierasties un uzlauzt te visu. Piedodiet, es saprotu jūsu sarežģīto stāvokli, bet…

Veltījis Metjūsonam drūmu skatienu, Robs apsēdās uz kāpnēm un pūlējās apslāpēt dusmas. Foristers klusi apspriedās ar Duliju, kurš nekavējoties uzrunāja direktoru:

- Redziet, tā vien liekas, ka te vajadzētu kādu krāsas triepienu.

- Kā, lūdzu?

- Kāpnes šķiet mazliet apskretušas, - paskaidroja Dūlijs. - Tam vajadzīga pielabošana.

Direktors nopūtās.

- Protams, mums nav pietiekami daudz naudas, lai izdarītu visu. Lielāko daļu līdzekļu iztērējām foajē rotājumu restaurācijai.

- Bet mums ir, - Dūlijs noteica.

- Kas?

- Mums, policijai, ir nauda. Ja mums jāuzlauž daži kāpņu dē­ļi, lai veiktu likumīgu izmeklēšanu, tad mēs, bez šaubām, atlīdzi­nām koledžai jebkurus zaudējumus. - Dūlijs uzsita Metjūsonam pa plecu. - Manuprāt, jūs secināsiet, ka policija šajā atlīdzināša- nā ir ļoti dāsna.

Metjūsons izmocīja smaidu.

- Ar šo naudu pietiks, lai salabotu un nokrāsotu vairākas kāp­nes? Un varbūt arī pāris auditoriju?

- Man tā gribētos domāt.

Direktora smaids kļuva platāks. Šķita, ka viņu pārņēmis atvieg­lojums.

- Labi. Domāju, ka man izdosies pārliecināt pilnvarotos. Tā­tad, ķeramies pie darba. - Viņš uz mirkli apklusa. - Lai gan nees­mu drošs, ka meklējat īstajā vietā.

- ļums ir kāds cits priekšlikums?

- Drīzāk tikai… nojausma.

- Stāstiet!

- Allaž esmu prātojis… - Viņš pavērsa skatienu augšup. - Es dažkārt esmu klusībā spriedis, kādēļ šīm nelielajām kāpnēm ga­la ir tik ass pagrieziens. Redziet? Tur! Ja nākas nest kaudzi grā­matu, tas tikai traucē, jo cilvēks var paklupt. Turklāt te ir tik tumšs! Šajos Ziemassvētkos kāds students te salauza potīti.

Robs jau skrēja augšup pa kāpnēm, un Kristīne viņam sekoja. Kāpnes tiešām meta līkumu. Viņi nonāca līdz paneļiem klātajai sienai un tad spēji nogriezās pa kreisi. Robs nopētīja sienas pa­neļus un tad uzsita pa tiem. Skaņa bija dobja.

Viņi vērās viens uz otru. Metjūsons manāmi pietvīka.

- Cik neparasti! Laikam būs jātaisa vaļā un jāpaskatās, vai ne? Pagrabā ir kalts un lukturis, es tūdaļ aiziešu pakaļ…

- Nepūlieties.

Izņēmis no kabatas Šveices armijas nazi, Robs atvāza iespai­dīgo asmeni.

Kamēr Kristīne, Dūlijs, Foristers un Metjūsons klusēdami no­raudzījās, Robs ietrieca nazi panelī. Koks sašķēlās. Tas izrādījās plāns. Robs pagrozīja nazi, lai palielinātu caurumu, un tad pa­vilka asmeni uz leju. Foristers satvēra koka plāksnes stūri, un viņi par abiem noplēsa apmēram jardu lielu gabalu.

Viņu acu priekšā vidēja tumša niša, kurā oda pēc pelējuma. Robs taustīdamies pārmeklēja padziļinājumu. - Jēziņ! Te ir pārāk tumšs… Neko nevar redzēt… Kristīne izņēma no kabatas mobilo telefonu, izgaismoja ekrānu un pāri Roba plecam iespīdināja nišā.

Robs un Foristers neticīgi vērās dziļumā. Dūlijs lādējās, bet Kristīne pārsteigta aizlika roku priekšā mutei.

Nišas dibenā gulēja zirnekļu tikliem un putekļiem klāta ādas lāde - liela un ļoti apbružāta.