Senatnes vārti

četrdesmit devītā nodaļa

Klonkarijs ar ieroci pamāja Robam un Kristīnei.

- Nāciet šurp, mīlas balodīši!

Lūkodamies uz savu ceļos noslīgušo meitu, Robs jutās apmul­sis un dziļi sāpināts. Tad viņš negantās dusmās paskatījās uz Klonkariju. Tik spēcīga vēlēšanās kādam nodarīt pāri viņu nekad vēl nebija pārņēmusi - gribējās ar kailām rokām un zobiem sa­plosīt Klonkariju gabalos. Ar īkšķiem izurbināt nelietim acis.

Taču viņi ar Kristīni bija iedzīti stūri un bez ieročiem, tādēļ vaja­dzēja pakļauties, sekot Klonkarija rāmajām pavēlēm, pa nelielo slipni doties uz ielejas vidu un nostāties smilšu paugura galā, lai gan Ro­bam nebija ne jausmas, kādēļ slepkava izvēlējies viņiem šādu vietu.

Vējš šķita grūtsirdīgi čukstam skumjus vārdus. Kristīne tik tikko valdīja asaras. Robs paskatījās pa labi un pa kreisi, izmisīgi mek­lēdams kādu iespēju glābties. Taču tādas nebija.

"Kas Klonkarijam prātā?" saulē piemiegdams acis un pielik­dams plaukstu pie pieres, prātoja Robs. Šķita, ka nelietis tur roka telefonu vai kādu citu ierīci. Ar to viņš mērķēja pa kreisi, uz netālā ūdens pusi, uz dambi, kas sargaja viņus no plūdiem.

Beidzot Klonkarijs ierunājās.

-Tik bieži nemaz negadās sakropļot un nogalināt bērnu viņa tēva acu priekšā, tādēļ es domāju, ka ir istais laiks nelielām dzī­rēm. īstai uguņošanai. Tātad, sākam! Aiziet!

Viņš nospieda kādu ierīces pogu. Pēc sekundes simtdaļas tuk­snesi pāršalca sprādziena troksnis, un tam sekoja sajūtams trie­cienvilnis. Klonkarijs bija uzspridzinājis ganu būdiņu. Kad dū­mi un liesmas izklīda, Robs saprata, kādēļ nelietis tā rīkojies.

Klonkarijs bija uzspridzinājis ne tikai būdiņu, bet arī pusi aiz­sargdambja, un tagad pa caurumu šļācās sūdens, rēkdams un traukdamies lejup pa ielejas nogāzēm. Tas strauji tuvojās.

Paķēris Kristīni aiz rokas, Robs steidzās augstāk paugura vir­sotnē. Ūdens straume jau plūda līdzās un apskaloja abiem potī­tes. Robs paskatījās uz kalna kori; Klonkarijs balsī smējās.

- Ceru, ka protat peldēt.

Vāliem vien ieleju pildīja ūdens, rūkdams un aprīdams visu savā ceļā, nesdams līdzi riebīgi smirdošas putas. Pa virsu šūpo­jās kauli, mumificētā zīdaiņa paliekas un karotāju galvaskausi. Drīz vien putainais un virpuļojošais ūdens pilnībā apņems Ro­bu un Kristini nelielā paugura galā. Ja līmenis joprojām celsies, viņi noslīks.

- Lieliski! - iesaucās Klonkarijs. - Pat izteikt nevaru, cik tas bija grūti. Nācās braukt šurp nakts vidū, lai visu sagatavotu. Va­jadzēja uzturēties tajā briesmīgajā būdiņā. Salikt neskaitāmus spridzekļus. Sarežģīts darbiņš, taču izdevās lieliski! Man tas ir milzīgs gandarījums.

Pāri ūdens klajam Robs drūmi vērās uz Klonkariju, kurš atra- das drošība. Robs nezināja, ko īsti domāt par šo cilvēku, kurā ab­solūts vājprāts mijās ar… izsmalcinātu viltibu. Tad Klonkarijs jau ierasti izteica teju telepātisku piezīmi:

- Laikam esi mazdrusciņ apjucis, Robij.

Robs klusēja. Klonkarijs pasmaidīja.

- Nevari saprast, kā gan tādam psihopātam kā man izdevies palikt šaja pusē ūdenim, vai ne? Kamēr tik labi cilvēki ka jūs esat atstāti tajā pusē. Vieta, kur jānoslīkst.

Joprojām klusēdams, Robs vērās sava ienaidnieka platajā smaidā.

- Laikam jau esmu izmantojis visus pēc kārtas. Panācu, ka tu sameklē "Melno grāmatu". Piespiedu savā laba darboties izcilos, izslavētos Kristīnes Majēras un Izobelas Previnas prātus. Jā, es nocirtu Izobelai galvu, taču viņa savu darbiņu jau bija paveikusi - apliecinājusi, ka "Melnās grāmatas" Kurdistānā nav. - Klonka- rijs lepnumā staroja. - Tad es gluži vienkārši sēdēju un nedarīju neko, bet jūs paveicāt visu pārējo: atšifrējāt grāmatu, atradāt Slep­kavošanas ieleju un pierādījumus izcelšanās noslēpumam. Re­dziet, man vajadzēja droši zināt, kur šie pierādījumi ir, lai varētu tos iznīcināt uz mūžiem. - Viņš norādīja uz putojošo ūdeni. - Un tagad es tos izdzēsīšu ar plūdu palīdzību, apglabāšu zem ūdens uz visiem laikiem. Likvidējot pierādījumus, es vienlaikus nogali­nāšu vienīgos cilvēkus, kas zina šo noslēpumu. - Laimīgs viņš palūkojās lejup. - Ak ja, gandrīz aizmirsu. Man tagad ir ari "Mel­nā gramata"! Vismaz es domāju, ka man tā ir. Tūdaļ pārliecinā­šos…

Pieliecies Klonkarijs satvēra lādi un atrāva vaļā adas vāku. No lādes viņš izņēma hibrīda galvaskausu. Brīdi paturējis atradumu rokā, viņš noglāstīja cieto kaulu. Tad viņš pagrieza galvaskausu, lai ieskatītos tukšajos acu dobumos.

-Ak vai, nabaga Jorik! Tev ir sasodīti dīvainas acis, taču vis­notaļ lieliski vaigu kauli. Ha!

Klonkarijs nolika galvaskausu, izņēma no lādes dokumentu un izlīdzināja uz ceļgala, lai varētu izlasīt.

- Fascinējoši! Ārkārtīgi fascinējoši. Es tiešām gaidīju, ka tas būs ķīļraksts. Mēs visi gaidījām ķīļrakstu. Bet šī ir seno aramiešu valoda. Brīnišķīgi. Brīnišķīgs atklājums. - Klonkarijs paskatījās uz Kristīni un Robu. - Paldies, mīļumiņi. Cik labi, ka atvedāt to man! Un visu te uzrakāt.

Salocījis dokumentu, viņš ielika to atpakaļ lādē un virsū no­vietoja galvaskausu. Tad viņš aizvēra vaku.

Naidpilnā sašutuma Robs nolūkojās nelieša rīcībā. Visneiztu- ramākā šajā sakāvē bija apziņa, ka Džeimijam Klonkarijam ir tais­nība. Slepkavas viltīgais plāns bija spīdošs, pat nevainojams. Klon­karijs pārspējis gudrībā viņus visus - gan šeit ar kurdiem, gan kotedžā policiju. Viņš bija ne vien uzvarējis, bet arī triumfējis.

Un tagad viņa triumfs būs asinīm slacīts.

Robs vērās savas meitas mirdzoša ja s, asaru pilnajās acīs un pāri ūdens klajam uzsauca, ka mīl viņu.

Lizijas skatiens bezpalīdzīgajam tēvam pauda tikai vienu: "Pa­līdzi man!"

Klonkarijs ķiķināja.

-Cik aizkustinoši! Ja kaut kas tāds patīk. Man personīgi nāk vēmiens. Lai vai kā, manuprāt, ievads ir gala un pienācis laiks fināla scēnai, vai ne? Un tad jūs noslīksiet. - Slepkava noraudzī­jās vilnīšos, kas slacīja Kristīnes potītes. Tani brīdī garām gluži kā neķītra rotaļlieta burbuļojošajā ūdeni aizšūpojās milzīgs gal­vaskauss. - O, pavei, reku viens no senčiem! Sasveicinies ar vec- tetiņu, Lizij.

Viņš atkal iesmējās. Lizija sāka balsī raudāt.

- Jā, jā. - Klonkarijs skaļi nopūtās. - Man arī nekad nav pati­kuši manas ģimenes locekļi. - Pagriezies viņš uzsauca Robam: - Vai no turienes paveras labs skats? Burvīgi. Jo mēs izpildīsim acteku rituālu, un es gribu, lai tu kārtīgi visu vari redzēt. Esmu pārliecināts, ka procedūra tev ir zināma, Robert. Mēs noguldīsim tavu meitu uz klints, tad uzšķērdīsim viņai krūtis un izrausim pukstošo sirdi. Drusku netīrs darbiņš, taču domāju, ka manam draugam Navdam ir līdzi kāda salvetīte. - Klonkarijs piebikstīja vienam no saviem palīgiem, kurš stāvēja kreisajā pusē. Ūsainais kurds kaut ko norūca. Bandas vadonis nopūtās. - Nav no runī­gajiem, taču labākais, ko varēju dabūt. Taču tās ūsas… tās gan ir aizkustinošas, vai ne? - Viņš pasmaidīja. - Lai nu paliek. Vai jūs, pļāpīgie kurdu kungi, varētu aizvest šo meiteni un izplāt uz klints? - Klonkarijs ar žestiem parādīja, kas darāms.

Kurdi pamāja un paklausīgi devās izpildīt pavēli. Satvēruši Liziju, viņi to aizvilka līdz nelielam klints bluķim un noguldīja uz muguras. Viens meiteni turēja aiz kājām, otrs - aiz rokām, bet Lizija raudāja un rāvās brīvībā. Tikmēr Klonkarijs stāvēja un smī­nēja.

- Ļoti labi, ļoti labi. Tagad sekos izcilākā daļa. Pēc taisnības, Robij, mums būtu vajadzīgs čakmols. Tā ir tāda savāda akmens bļoda, kurā es varētu nolaist tavas meitas asinis un iemest puk­stošo sirdi, taču mēs neatvedām čakmolu. Tad nu es nolēmu iz­barot viņas sirdi vārnām.

Viņš atdeva ieroci vienam no kurdiem un pēc tam no jakas iekškabatas izņēma dunci ar milzīgu asmeni. Draudīgi to pavici­nāja, tad mirdzošām, dedzības un mīlestības pilnām acīm gavilē­dams apbrīnoja to. Pēc tam pacēla galvu un piemiedza ar aci Ro­bam.

- Patiesībā vajadzētu izmantot obsidiānu, kadu lika lietā ari acteki. Viņiem bija tumši obsidiāna duramie. Taču mums pietiks arī ar tādu lielu, varenu dunci kā šis. To es glabāju kā piemiņu. Vai tu to pazīsti? - Klonkarijs pacēla ieroci karstās saules gais­mā. Asmens iezaigojās. - Kristīne? Varbūt tu?

- Lj ellē, - atbildēja francūziete.

- Labi, labi. Ar šo dunci es sašķērēju tavu seno draudzeni Izo- belu. Manuprāt, uz roktura vēl var saskatīt viņas vecās asinis. Un nedaudz liesas arī! - Klonkarijs plati pasmaidīja. - Also, ka teiktu vācieši. Ķersimies pie mūsu pienākumiem. Ka redzu, ūdens jau sniedzas jums līdz ceļiem un jūs noslīksiet pēc minūtēm desmit. Bet es ļoti gribu, lai pēdējais, ko skatāt savām acīm, ir tavas mei­tas sirds izraušana no krūtīm; man patiešām gribas, lai jūs dzir­dat, kā viņa izmisīgi lūdz palīdzību savam nožēlojamajam, nekur nederīgajam un gļēvulīgajam tēvam. Tādēļ - uz. priekšu! Puiši, tu­riet meiteni ciet, ja, tieši tā. ja, jā, ļoti labi.

Klonkarijs pacēla dunci ar abām rokam, un briesmīgais asmens iemirdzējās saulē. Uz mirkli viņš sastinga.

- Acteki gan bijuši savādi, vai ne? Droši vien nākuši no Āzi­jas, atceļojuši pāri Beringa šaurumam. Tāpat kā tu un es, Rob. No pašiem Āzijas ziemeļiem. - Duncis atkal iezalgojās. Tikpat spo­žas bija arī Klonkarija acis. - Viņiem patika nogalināt bērnus. Tā bija viņu kaislība. Sākotnēji viņi nogalināja visus ienaidnieku bēr­nus, uzvarēto pretinieku atvases. Taču, ja es pareizi saprotu, im­pērijas pastāvēšanas beigās viņi bija kļuvuši tik traki, ka sāka nogalināt arī savus bērnus. Es nejokoju. Priesteri maksāja naba­dzīgākajām acteku ģimenēm, lai tie nodod zīdaiņus un arī lielā­kus bērnus rituālai nokaušanai. Šī civilizācija burtiski nogalina- ja pati sevi, iznīcinot savas atvases. Fantastiski! Un kā viņi to izdarīja! Iegrūda rokas krūškurvi un izrāva pukstošo sirdi, kas tika parādīta vēl dzīvajam upurim. Tātad… - Klonkarijs laimīgs nopūtās. - Vai esi gatava, Lilibeta? Mazā Betsija! Mana mazā Be­tija Bū! Ko? Laiks atvērt krūškurvi?

Slepkava veltīja Roba meitai žilbinošu smaidu. Robs noraudzī­jās nelietī ar izmisuma pilnu riebumu: Klonkarijs acīm redzami siekalojās, un gara siekalu svitra no viņa mutes uzpilēja pārbie­dētajai Lizijai uz sejas.

Jau nākamajā mirklī Klonkarijs satvēra dunci pavisam tuvu spala galam un pacēla ieroci augstāk… Robs aizvēra acis, lai ne­būtu jānoskatās paša nožēlojamajā sakāvē…

…un gaisu pāršķēla šāviens. No nekurienes. No debesīm.

Robs atvēra acis. Lode paršalca pāri ūdens klajam un ietrie­cās Klonkarijam rokā - tik spēcīgi, ka norāva nelietim plauk­stu.

"Neiespējami! Klonkarijs zaudējis roku!" neticēdams savām acīm, Robs secināja. No brūces tecēja arteriālās asinis. Duncis griezdamies ietriecās ūdenī.

Mulsdams Klonkarijs novērtēja briesmīgo ievainojumu. Seja liecināja par izbrīnu. Tad atskanēja nākamais šāviens, atkal no nekurienes. Tas trāpīja Klonkarijam plecā. Tagad kreisā roka, ku­rai jau trūka plaukstas, karājas dažos sarkanos muskuļu audos, un no atvērtās brūces smiltīs lija asinis.

Abi kurdi nekavējoties atlaida Liziju. Šausmu pārņemti, tie pa­griezās un bridi, kad atskanēja trešais šāviens, metās begt.

Klonkarijs noslīga ceļos. Acīmredzot trešais šāviens bija trāpī­jis kaja. Asiņodams viņš nokrita un neganti rauša smiltis sev ap­kārt. "Ko viņš meklē? Atšķelto plaukstu? Dunci?" Lizija gulēja lī­dzās - ar aizbāztu muti un sasietām rokām. Robs stavēja līdz ceļiem ūdenī. "Kas tur šāva? Kur palika Klonkarija revolveris?" Robs palūkojās pa kreisi. Tālumā vīdēja saceltu smilšu mākonis. Iespējams, tur tuvojās kāda automašīna, taču putekļos neko ne­varēja saskatīt. "Vai viņi nošaus ari Liziju?"

Robs atskārta, ka šī ir viņa iespēja. Tagad. Ieniris ūdenī, viņš peldēja pie Lizijas, irdamies garam kauliem un galvaskausiem. Tik neprātīgi viņš nekad vēl nebija peldējis, nekad vēl nebija tā cīnījies ar bangām un bīstamiem viļņiem… Viņš kustināja kājas un rokas, rija auksta ūdens malkus, un tad jau roka skara kar­stas, sausās smiltis. Elsodams un spļaudīdamies, viņš izrāpās no ūdens un dažus jardus tālāk ieraudzīja Klonkariju.

Tas bija nogūlies, izmantodams Lizijas augumu ka vairogu, lai pasargātos no šāvieniem, taču mute viņam bija vaļā un no tās te­cēja siekalas. Nelieša zobi tuvojās Lizijas rīklei. Viņš līdzinājās tīģerim, kurš grasās nokost gazeli. Džeimijs Klonkarijs bija gatavs pārgrauzt Lizijas jūga vēnu.

Neganta niknuma pārņemts, Robs pieskrēja klāt Klonkarijam bridi, kad asie baltie zobi tuvojās meitas balsenei. Viņš iespera slepkavam pa galvu, un tas pasitās prom no meitenes. Tad Robs spēra otro reizi un vēl ari trešo. Sāpes iekliegdamies, Klonkarijs izstiepās smiltis, bet sašķaidītā roka neizmantojama nokarājās gar sāniem.

Pielēcis bandas vadonim klāt, Robs ar celi uzgula Klonkarija neievainotajam plecam, lai viņš nevarētu pakustēties. Tagad Klon­karijs bija atkarīgs no viņa žēlastības. Un būs, cik ilgi vien Ro­bam labpatiksies.

Taču Robs nebija noskaņots žēlastībai.

- Tava kārta, - viņš noteica.

No kabatas Robs izņēma Šveices armijas nazi. Lēni un rūpīgi viņš atvāza lielāko asmeni, brīdi pagrozīja to rokā un tad pievēr­sās savam upurim.

Robs atskārta, ka smaida, un prātoja, ka rīkoties vispirms, ka pamocīt un sakropļot Klonkariju, lai nodarītu vairāk sāpju pirms neizbēgamās nāves. "Iedurt acī? Izurbt caurumu ausī? Noņemt skalpu? Ko darīt?" Pacēlis nazi, Robs pretinieka glūnošajā ska­tienā pamanīja kaut ko līdzigu gavilēm, prieku par abu kopīgo negodu, cerību un izaicinājuma pilnu ļaunumu. Robam kaklā sa- kapa pēkšņas dusmas.

Papurinājis galvu, viņš aizvāza nazi un ielikta to kabatā. "Klonkarijs nekur nepazudis, viņš noasiņos šeit līdz nāvei. Viņa kāja ir sadragāta, plauksta norauta, roka sašķaidīta. Viņš ir bez. ieroča un šņukst, mirst no sāpēm un asiņu zuduma. Man vairs nekas nav jādara."

Atrāvis skatienu no slepkavas, Robs pievērsās savai meitai.

Viņš tūdaļ izņēma vīkšķi Lizijai no mutes. Meitene izkliedza vārdu "tētis" un pēc tam ari "Kristīne". Nokaunējies Robs aiz­griezās. Alkdams glābt Liziju, viņš bija aizmirsis par Kristīni, ta­ču francūziete jau glābās pati, tādēļ Robs pasniedza viņai roku un palīdzēja tikt ārā no ūdens. Viņš izvilka Kristīni sausumā, un sieviete atgulas, smagi elsdama.

Tad Robs saklausīja kādu troksni. Pagriezies viņš ieraudzīja Klonkariju, kurš lēni vilkās prom. Savainota roka ļengani noka- rajās gar sāniem, bet brūce kājā šķita plata un jēla. Aiz sevis at- stadams asiņu pēdas, viņš apņēmīgi slīdēja uz ūdens pusi.

Acīmredzot puisis bija gatavs veikt pēdējo upurēšanas rituālu - izdarīt pašnāvību. Džeimijs Klonkarijs bija nolēmis noslīcināties. Šausmu pārņemts, Robs nespēja atraut skatienu no sava ienaid­nieka. Klonkarijs jau bija pašā ūdens malā. Sāpēs ņurdēdams, viņš pieveica pēdējo jardu un ar milzu šļakstu ieslīdēja smirdo­šajos aukstajos viļņos. Kādu brīdi viņa galva vīdēja starp peldo­šajiem galvaskausiem un mirdzošās acis neatlaidīgi vērās Roba.

Un tad viņš iegrima viļņos. Viegli griezdamies, viņš pievieno­jas savu senču kauliem.

Piecēlusies sēdus, Kristīne kratīja telefona aparātu, lai pārlie­cinātos, vai tas joprojām darbojas. Beidzot - brīnumainā kārtā - parādījās signāls. Viņa piezvanīja Sēlijai un sāka dalīties labajās ziņās. Robs klausījās - pa pusei apstulbis, pa pusei laimīgs, pa pusei ieslīdzis sapnī. Pēkšņi viņš attapās, ka vēro horizontu, lai gan nevarēja saprast šādas rīcības iemeslu. Taču pēc minūtes viņš to saprata.

Tuksnešainajā apvidū bija parādījušās policijas automašīnas, kas laipodamas meklēja ceļu starp ūdens straumēm. Jau pēc brī­ža kalna galā mudžēja policisti, virsnieki un karavīri, kā ari Kiri- bali nevainojamā uzvalkā un ar žilbinošu smaidu sejā. Viņš iz­kliedza rācijā pavēles un norādīja saviem vīriem, kurp jāiet.

Robs apsēdās smiltīs un cieši apskāva meitu.