Senatnes vārti

četrpadsmitā nodala

9

Kad viņi iekapa Kristīnes Land Rover automašīnā, jau krēsloja. Sastrēgumstundas laiks. Pēc pārsimt metriem viņi bija spiesti ap­stāties pilnībā, lespruduši starp daudzām citām mašīnām.

Kristīne atslīga sedeklī un nopūtās, ieslēdza radio un tūdaļ at­kal izslēdza. Tad viņa palūkojās uz Robu.

- Pastāsti man par Robertu Latrelu!

- Ko, piemēram?

- Par darbu. Dzīvi. Saproti…

- Tas nav nekas interesants.

- Tomēr pamēģini!

Viņš pārstāstīja Kristīnei pēdējās desmitgades notikumus. Par precībām ar Sēliju un meitiņas piedzimšanu; par sievas sānsoli; par neizbēgamo šķiršanos.

Arheoloģe klausījās ļoti uzmanīgi.

- Vai tu joprojām dusmojies?

- Nē. Arī pats esmu par to atbildīgs. Redzi, daļēji tā bija arī mana vaina. Es vienmēr biju prom no mājas. Viņa jutās vientuļa… Un es viņu zināmā mērā joprojām apbrīnoju…

- Kā, lūdzu?

- Es apbrīnoju Sēliju, - Robs paskaidroja. - Viņa apgūst advo- kata profesiju. Tam vajadzīga uzņēmība. Un smadzenes. Nevar teikt, ka es viņu ienistu… - Viņš paraustīja plecus. - Taču mēs… esam pārāk atšķirīgi. Un apprecējāmies pārāk jauni.

Palocījusi galvu, Kristīne apjautajās par Roba ģimeni Ameri­kā. Viņš īsumā izstāstīja par savām īru un skotu saknēm, senču aizceļošanu uz jutas štatu tūkstoš astoņsimt astoņdesmitajā ga­da un mormonismu.

Beidzot Land Rover varēja braukt uz priekšu. Robs paraudzī­jās uz Kristīni.

- Un kur ir tavas saknes?

Satiksmes straume pamazām kļuva arvien brīvāka. Kristīne no­spieda pedāli un palielināja automašīnas ātrumu.

- Esmu ebreju izcelsmes francūziete.

To Robs bija nojautis pec šīs sievietes uzvārda - Majēra.

- Puse manas ģimenes gāja bojā holokaustā, taču Francijas eb­rejiem kara laika klajās salīdzinoši labi.

- Pastāsti par saviem vecākiem!

Izrādījās, ka viņas māte bijusi augstskolas pasniedzēja Parī­zē, bet tēvs skaņojis klavieres. Viņš miris pirms piecpadsmit ga­diem.

- Patiesība, - Kristīne piebilda, - nedomāju, ka viņš pārāk aiz­rāvās ar klavieru skaņošanu. Lielākoties viņš sēdēja mūsu Parī­zes dzīvokli. Un strīdējās.

- Izklausās, ka viņš bijis ļoti līdzīgs manam tēvam. Un manē­jais bija īsts nelietis.

Kristīne palūkojās uz Robu. Viņai aiz muguras automašīnas logā bija redzamas debesis - violeti safīrzilā krāsā. Dievišķs tuk­sneša krēslas stundas skats. Viņi jau bija izbraukuši no Šanliur- fas.

- Tu teici, ka tavs tēvs bijis mormonis?

-Jā.

- Reiz es biju Soltleiksitijā.

- Ak tā?

- Tolaik es strādāju Teotivakanā Meksika. Un brīvdienās de­vos uz Statiem.

Robs iesmējās.

- Soltleiksitijā?

- Jūtas štatā. - Kristīne pasmaidīja. - Tu taču saproti. Kanjon- lendsā. Nacionālajā Arku parkā.

- Jā. - Robs palocīja galvu. - Tas jau skan loģiskāk.

- Skaistas ainavas. Bet mums vajadzēja lidot ar pārsēšanos Soltleiksitijā…

-Garlaicīgākā pilsēta visa Amerikā!

Land Rover automašīnu apdzina armijas smagais auto ar tur­ku karavīriem kravas nodalījumā. Ieraudzījis Kristīni, viens no ka­ravīriem pavēcināja roku un plati pasmaidīja, taču viņa par šā­diem uzmanības apliecinājumiem nelikās ne zinis.

- Ar Ņujorku nevar salīdzināt, taču man patika.

Robs aizdomājās par Jutu un Soltleiksitiju. Vienīgās atmiņas bija par drūmām svētdienām un gājieniem uz milzīgu mormoņu katedrāli. Uz Tabernākulu.

- Savādi, - Kristīne turpināja, - taču ļaudis smejas par mor­moņiem. Bet…

-Jā?

- Soltleiksitijā ir vienīgā lielā Amerikas pilsēta, kur es jutos ab­solūti droša. Varēju piecos no rīta staigāt pa ielu, un neviens pat negrasījās man uzbrukt. Mormoņi neuzbruk cilvēkiem. Man tas patīk.

-Taču viņi ēd šausmu lietas… un valkā poliestera bikses.

-Jā, jā. Un dažās Jūtas štata pilsētās nevar nopirkt kafiju. Tas esot sātana dzēriens. - Kristīne klusi pasmaidīja. Pa atvērto auto­mašīnas logu ieplūda siltais tuksneša gaiss. - Taču es runāju no­pietni. Mormoņi ir jauki cilvēki. Draudzīgi. Tādus viņus padara reliģija. Kādēļ ateisti vīpsnā par ticīgajiem, ja ticība padara cilvē­kus sirsnīgākus?

- Tu esi ticīgā, vai ne?

-Jā.

- Es neesmu.

- Tā jau man likās.

Abi sāka smieties.

Robs atslīga sēdekli un vērās horizontā. Viņi brauca garām be­tona būdai, ko viņš bija redzējis jau agrāk. Ta bija nolīmēta ar tur­ku politiķu afišām.

- Vai esam jau nonākuši līdz pagriezienam?

-Jā, tūdaļ būsim.

Tuvojoties krustojumam, Kristīne nospieda gāzes pedāli. Robs apcerēja Kristīnes ticību - viņa bija teikusi, ka apmeklē Romas ka­toļu baznīcu. Robu tas mulsināja. Viņu joprojām mulsināja dau­dzas ar Kristīni Majeru saistītas lietas, piemēram, mīlestība pret Šanliurfu - par spīti vietējo patriarhālajai attieksmei pret sievie­tēm.

Land Rover nogriezās no asfaltētā ceļa. Tagad viņi absolūtā tumsā kratījās pa grumbuļaino ceļu. Automašīnas starmešu gais­mā bija saskatāmi atsevišķi krūmāji un kailas klintis. Kada stei­dzīga gazele. Ciematiņš, ko izgaismo atstatu izvietotas laternas. Tumsā Robs saskatīja ari minareta apveidu. Tik tikko bija uzlēcis mēness.

Par attieksmi pret islamu Robs pajautāja Kristīnei tieši. Viņa paskaidroja, ka apbrīno vairākus šīs reliģijas aspektus. īpaši mu- edzinus.

-Tiešām? - Robs pārvaicāja. - Un to vaimanāšanu arī? Man tā dažkārt šķiet uzmācīga. Saproti, man nav pretenziju, bet… nereti…

- Manuprāt, tā ir aizkustinoša. Nāk no sirds un uzrunā Die­vu. Tev vajadzētu ieklausīties uzmanīgāk!

Viņi nokļuva pie otrā pagrieziena un brauca garām pēdējam klusajam kurdu ciematam. Vēl daži kilometri, un viņi ieraudzīs Gebekli pakalnus slejamies mēnessgaismas pielietajās debesīs. Dardēdams Land Rover veica pēdējo likumu. Robs nezināja, ko pēc "negadījuma" cer ieraudzīt izrakumu vietā. Policijas automašī­nas? Barjeras? Neko?

Pāri ceļam tiešām bija novietota jauna barjera ar uzrakstiem "Policija" un "Netuvoties" turku un angļu valodā. Robs izkāpa no mašīnas un pagrūda zilo barjeru sānis. Kristīne pabrauca ga­baliņu tālāk un novietoja savu auto stāvlaukumā.

Neviena nebija. Robu pārņēma atvieglojums. Vienīgais aplieci­nājums tam, ka izrakumu laukums tagad ir aizdomīgas bojāejas vieta, bija pari liktenīgajai tranšejai uzslietais brezents un tukšums ap teltīm. Daudzas lietas bija aizvestas prom, lielais galds pārvie­tots vai demontēts. Šajā sezona izrakumi acīmredzot beigušies.

Robs palūkojas uz akmeņiem. Agrāk viņš bija prātojis, kāda butu sajūta, nostājoties starp tiem pašā nakts melnumā. Un pēk­šņi tā kļuvusi par realitāti. Akmeņi meta savādas ēnas. Mēness jau bija pilnībā uzlēcis un pār izrakumu vietu lēja baltu tumsu. Robu pārņēma dīvaina vēlēšanas ieiet iežogotajā teritorijā. Pie­skarties megalītiem. Piespiest vaigu senlaicīgajiem, vēsajiem ak­meņiem. Pārvilkt pirkstu zīmējumiem, šāda vēlēšanās bija uznā­kusi jau pirmajā apmeklējuma reizē.

Kristīne pienāca un nostājās viņam aiz muguras.

- Viss kārtībā?

-Jā!

-Tad nāc! Pasteidzies! Šī vieta… Naktī tā mani biedē.

Bija manāms, ka viņa cenšas neskatīties uz tranšeju, kurā gāja bojā Francis. Robs atskārta, cik grūti viņai atrasties šajā vietā.

Abi steigšus soļoja augšup. Pa kreisi atradās zila plastmasas būdiņa - Franča personīgais kabinets. Izrādījās, ka durvīm ne­sen pierīkota piekaramā slēdzene.

Arheoloģe nopūtās.

- Nolādēts!

Mirkli apdomājies, Robs aizskrēja līdz Land Rover, atvēra aiz­mugures durvis un kaut ko meklēja, bet pēc brīža atgriezās ar domkratu rokā. Tuksneša vējš šķita silts, un mēness apmirdzēja piekaramo slēdzeni. Iebāzis domkratu slēdzenē, viņš to pagrieza un uzlauza.

Būdiņa bija neliela un diezgan patukša. Kristīne paspidināja ar lukturīti. Tukšajā plauktā vīdēja rezerves brilles. Uz rakstām­galda mētājās vairākas ar putekļiem klatas grāmatas. Policija bija paņēmusi gandrīz visu.

Notupusies Kristīne vēlreiz nopūtās.

- Viņi pievākuši ari lādi.

- Tiešām?

- Tā bija paslēpta šeit. Līdzās ledusskapītim. Nu tas vairs nav.

Robs izjuta milzu sarūgtinājumu.

- Un tas bija viss? - Tātad viņi braukuši velti.

Kristīne šķita ārkārtīgi nobēdājusies.

- Nāc, - viņa teica. - Dosimies prom, kamēr vēl neesam pama­nīti. Mēs jau tā nelikumīgi atrodamies nozieguma vietā.

Paņēmis domkratu, Robs gāja uz automašīnas pusi. Jau atkal uzmācās vēlēšanās pieskarties akmeņiem. Apgulties tiem līdzās.

Kad Kristīne atvēra Land Rover durvis, iedegas salona apgais­mojums. Vienlaikus Robs attaisīja aizmugures durvis, lai noliktu domkratu. Un tūdaļ uz aizmugures sēdekļa pamanīja spožu pie­zīmju bloknotu - melnu un pēc izskata dārgu. Atšķīris vāku, viņš ieraudzīja Franča Breitnera vārdu sīka, glītā rokraksta.

Nostājies pie pasažieru puses loga, Robs pieliecās, lai parā­dītu Kristīnei savu atradumu.

- Jēziņ! - viņa iekliedzās. - Te tā ir! Tas ir Franča piezīmju bloknots! Tieši to jau es meklēju. Tur viņš pierakstīja… visu.

Robs pasniedza viņai bloknotu. Savilkusi nopietnu sejas iz­teiksmi, Kristīne šķirstīja lapas un murmināja:

- Viņš visu pierakstīja. Esmu redzējusi, kā viņš to dara. Sle­pus. Tas bija viņa rūpīgi glabātais noslēpums. Lieliski!

- Kādēļ tas atrodas tavā mašīnā? - iekārtojies pasažieru sē­dekli, vaicāja Robs un jau nākamajā mirkli sajutās muļķīgi. Atbil­de bija acīmredzama. Bloknots izkritis Francim no kabatas, kad Kristīne viņu veda uz slimnīcu. Vai arī Francis apzinajās nāves tuvošanos un pats izņēma piezīmes no savas kabatas. Speciāli. Jo saprata, ka Kristīne to atradīs.

Papurinājis galvu, Robs atskārta, ka kļūst par sazvērestības te­oriju piekritēju. Jāsaņemas. Viņš aizcirta durvis, un mašīna no­brīkšķēja.

- Oho! - iesaucās Kristīne.

- Piedod.

- Kaut kas nokrita. -Kas?

- Kad tu aizcirti mašīnas durvis, no bloknota kaut kas izkrita. Kristīne taustījās sev pie kājām un zem pedāļiem. Atliekusies

viņa pirkstos kaut ko turēja.

Tas bija izkaltis zāles stiebriņš. Robs apmulsis raudzījās uz

to.

- Kāda velna pēc Francis to glabājis? Taču Kristīne uzmanīgi pētīja atradumu.