Senatnes vārti

Sešpadsmitā nodala

Foristers pamodās, drudža sviedru klāts. Mirkšķinādams viņš nopētīja netīros Daglasas viesnīcas istabas aizkarus un kādu brī­di prātoja par tikko redzēto murgu, kura iespaidā telpas izskats - puspavērtās skapja durvis un stūri novietotais nepievilcīgais te­levizors - deva teju sajūtamu, taču absurdi ļaunu nojautu.

"Par ko es sapņoju?" Izberzējis miegu no acīm, viņš atcerējās: "Kā parasti, protams." Līķitis. Tilts. Mašīnu dārdi, braucot pāri "riepai".

Bum-bum-burn.

Bum-bum-bum.

Piecēlies viņš piegāja pie loga un atrāva aizkarus. Viņam par pārsteigumu, bija gaišs - ļoti gaišs. Debesis rādījās bālas, bez mā­koņiem, ielās valdīja rosība. "Es nokavēšu preses konferenci."

Viņš ieradās laikus. Prāvajā zālē jau mudžēja cilvēki. Vietējie policisti bija izvēlējušies lielāko telpu Svētās Annas forta. Nedau­dzajiem vietejiem žurnālistiem bija pievienojies ducis valsts mē­roga reportieru. Pie dibensienas drūzmējās vēl divas komandas ,ir digitalajām kamerām, lielām radioaustiņām un gariem, pelē­kiem mikrofoniem. Foristers ieraudzīja pazīstamu blondīni - tā bija CNN korespondente Londonā. Šo sievieti Foristers bija redzē­jis vairākos preses brīfingos.

CNN? Acīmredzot kāds paziņojis Londonas medijiem par šau­šalīgo slepkavību Menas salā. Stāvēdams telpas dziļumā, Foris­ters pētīja apkārtējos. Priekšā sēdēja trīs policisti; prefekta viet­nieks Heidens atradās vidū starp diviem jaunākiem vīriem. Milzīgā, zilā ekrānā virs viņiem vidēja uzraksts: "Menas salas po­licija."

Policijas prefekta vietnieks pacēla roku.

- Ja mēs varētu sākt… - Viņš izstāstīja žurnālistiem par nozie­guma apstākļiem, par lika atrašanu un lakoniski aprakstīja zemē ierakto upura galvu.

Viens žurnālists nevilšus skaļi noelsās.

Heidens uz mirkli apklusa, ļaudams briesmīgajam stāstam no­sēsties reportieru prātos. Tad viņš aicināja pieteikties aculiecinie­kus. Beidzis uzstāšanos, viņš nopētīja klātesošos.

- Jautājumi?

Pacēlās vairākas rokas.

-Jaunkundzepēdējā rindā, lūdzu!

- Endžela Dārvila, no CNN. Vai jūs domājat, ka šī slepkavība ir saistīta ar neseno gadījumu Koventgardenā?

Tas bija negaidīts jautājums. Heidens saviebās un pievērsās Foristeram, kurš paraustīja plecus. Skotlendjarda policists nezi­nāja, ko ieteikt. Ja mediji jau uzminējuši saikni starp abiem nozie­gumiem, tad tur vairs neko nevarēja pasākt. Viņi būtu aicinājuši medijus paturēt to noslēpumā, lai slepkavas nenojaustu, ka poli­cija saista abus noziegumus; taču nevar padarīt par nebijušiem vārdus, kurus kāds jau izteicis.

Prefekta vietnieks saprata Foristera plecu raustīšanu un atkal pievērsās amerikāņu žurnālistei.

- Dārvilas jaunkundz, abas lietas tiešām ir vairākas līdzīgas īpatnības, taču viss pārējais patlaban ir tikai spekulācijas. Es ne­gribētu sniegt plašākus komentārus. Mēs pateicamies par jusu sa­pratni. - Pēc šiem vārdiem Heidens ar acīm mekleja nākamo jau­tātāju, taču roku atkal pacēla Endžela Dārvila.

- Vai, jūsuprāt, te rodams reliģisks elements?

- Kā, lūdzu?

- Dāvida zvaigzne. Abos gadījumos krūtīs iegriezta viena un tā pati zīme.

Vietejie žurnālisti pagriezās pret Endželu Dārvilu. Jautājums bija apstulbinājis viņus un izsitis no sliedēm visus klātesošos, jo Heidens netika minējis, kādu zīmi veido brūces.

Kad Heidens atbildēja, zālē iestājās klusums.

- Dārvilas jaunkundz, mums jāizmeklē nežēlīgs un ļoti no­pietns noziegums. Pulkstenis tikšķ, tādēļ iespēju uzdot jautāju­mus es došu arī… citiem. Labi?

- Braiens Dīlijs, no avīzes The Douglas Sftir. - Vietejais skribents apvaicājās par iespējamo motīvu, un Heidens atbildēja, ka pagai­dām tads nav zināms. Abi viri pacīkstējās vēl ap dažiem jautāju­miem. Tad piecēlās nacionālā medija pārstāvis un uzdeva jautā­jumu par upuri. Heidens paskaidroja, ka upuris bijis visnotaļ jauks cilvēks, kurš šajā pilsētā dzīvojis kopā ar sievu un bērniem. Aizrautīgs jūrnieks. Policijas prefekta vietnieks nopētīja visus zālē sēdošos pēc kārtas.

- Dažiem no jums varbūt ir zināms viņa kuģītis The Mtinatee. Viņš devas jūrā kopā ar savu dēlu Džoniju. - Heidens skumji pa­smaidīja. - Puika ir tikai desmit gadus vecs.

Dažas minūtes valdīja absolūts klusums.

"Menas salas policisti," Foristers prātoja, "strādā nevainoja­mi." Tādu emociju uzjundīšana ir pats labākais. Tieši ta tiek at­rasti aculiecinieki - tiek apelēts pie sirds, nevis pie prāta. Un šajā lietā aculiecinieki bija vitāli nepieciešami, jo nebija ne lietisko pie­rādījumu, ne DNS, ne pirkstu nospiedumu. Nekā.

Heidens norādīja uz plikgalvainu vīrieti silta vējjaka.

- Virs stūri, ludzu!

- Hārnabijs. Elisders. Radio Triskel.

-Ja?

- Vai, jūsuprāt, noziegums ir saistīts ar šis celtnes neparasto vēsturi?

Policijas prefekta vietnieks ar pirkstgaliem bungoja pa galda virsmu.

- Man nekas nav zināms par šādu neparastu vēsturi.

- Es runāju par nama būvniecību. Varbūt tas ir svarīgi? Sa­protiet, leģendas…

Bungošana beidzās.

- Patlaban, Hārnabija kungs, mēs izvērtējam visas versijas, ta­ču ceru, ka nenodarbosimies ar leģendām. Tas ari ir viss, ko es pagaidām varu izstāstīt. - Heidens piecelās. - Domāju, ka mums tagad vajadzētu ķerties pie darba. Atvainojiet. Esmu pārliecināts, ka priekšējā telti jūs varat iemalkot kafiju.

Foristers palūkojās apkārt. Nevainojama, profesionāli novadī­ta preses konference, taču viņš joprojām nejutās apmierināts. Kaut kas nedeva mieru. Viņš domās pievērsās Hārnabijam. "Par ko tas vīrs runāja? Kas tā par neparasto vēsturi?" Tas sasaucās ar paša Foristera domām. Bija nojauta, ka šeit kaut kas nav kartībā. Ar arhitektūru, pastičo efektu būvniecībā. Kaut kas viņu mulsināja.

Elisders Hārnabijs sniedzās pēc zila plastikāta maisiņa, kas atradās zem krēsla.

- Hārnabija kungs?

Vīrietis pagriezās, un dienasgaismas lampu staros iezaigojās viņa brilles plānajā ietvarā.

- Es esmu detektīvs Foristers no Metropoles. - Uzrunātais šķi­ta apmulsis, tādēļ Foristers piebilda: - No Skotlendjarda. Vai va­ram aprunāties?

Kad vīrietis nolika savu maisiņu, Foristers apsēdās līdzās.

- Mani ieinteresēja jūsu vārdi par celtnes neparasto vēsturi. Vai varat paskaidrot?

Acīm mirdzot, Hārnabijs palocīja galvu un nopētīja tukšo zāli.

- Tas, ko šodien varam te redzēt, ir tikai rupjš iepriekšējās ēkas atdarinājums.

-Tātad…

- īstais Svētās Annas forts tika nojaukts tūkstoš deviņsimt sep­tiņdesmit devītajā gada. To mēdza saukt ari par "Volija untumu".

- Un to uzcēla…

- Jeruzalemes Volijs. Izpriecu meklētājs.

-Kas?

- Frants. Dauzoņa. Augstākās klases nelietis.

- Pleibojs?

- Jā un nē. - Hārnabijs pasmaidīja. - Te ir runa par īstu sadis- mu paaudžu paaudzēs.

- Piemēram?

- Volija tēvs bija Ričards Čepels Volijs. īri viņu sauca par Ka­pelu dedzinātāju Voliju.

-Jo…

- Viņš bija Īrijas angļu aristokrātijas pārstāvis. Protestants. Un mēdza dedzināt Īrijas katoļu baznīcas. Ar visiem dievlūdzējiem.

-Jautā, un tev taps atbildēts.

- Hm, jā. - Hārnabijs plati pasmaidīja. - Un šis Kapelu dedzi­nātājs bija Īrijas Elles uguņu kluba biedrs. Tā bija īstu huligānu banda pat pēc tā laika standartiem.

- Labi. Bet kā palika ar viņa dēlu Jeruzalemes Voliju?

Harnabijs sadrūma. Zālē bija iestājies tāds klusums, ka Foris­ters varēja saklausīt lietus bungošanu pa rūtīm.

- Toms Volijs bija karaļa Džordža laikmeta uzdzīvotājs. Tik­pat brutāls un nežēlīgs kā tēvs. Bet tad kaut kas notika. Viņš at­griezās Īrija no ilga ceļojuma uz Jeruzalemi. Tādēļ jau viņu arī iesauca par Jeruzalemes Voliju. Pēc pārrašanās mājās viņš šķita pilnīgi mainījies. Salauzts.

Foristers sarauca pieri.

- Kā to saprast?

- Mums zināms tikai tas, ka no ceļojuma Jeruzalemes Volijs at­griezās ka pilnīgi cits cilvēks un uzbūvēja savādo Svētās Annas fortu. Viņš uzrakstīja memuārus, kuros lasāms pārsteidzoši daudz nožēlas. Un tad viņš nomira, atstādams mantojumā pili un neskai­tāmus parādus. Kas par apburošu dzīvi! Absolūti apburoša! - Hār­nabijs uz mirkli apklusa. - Piedodiet, Foristera kungs, es laikam par daudz runāju. Dažkart es aizraujos. Vietēja folklora ir mana kaislība. Es vadu radioraidījumu par šī novada vēsturi.

- Nevajag atvainoties. Tas ir ļoti interesanti. Man ir vēl kāds jautājums. Vai no senās ēkas kaut kas ir palicis?

- Nav. Tik tiešām nav. Viss tika sagrauts. - Hārnabijs nopūtās. - Tie taču bija septiņdesmitie gadi! Viņi būtu nogrāvuši arī Svētā Pāvila katedrāli, ja vien saņemtu atļauju. Tiešām. Kads kauns! Ja ēka būtu saglabājusies kaut dažus gadus ilgāk, to iekonservētu.

- Tātad nekas nav palicis?

- Nē. Lai gan… - Hārnabija seja satumsa. - Kaut kas tomēr…

-Kas?

- Bieži esmu prātojis… Ir kāda leģenda. Visnotaļ savāda. - Hār­nabijs paņēma savu maisiņu. - Es jums parādīšu.

Kungs gāzelēdamies devās uz durvju pusi, un Foristers seko­ja viņam dārzā. Brāzmainajā, aukstajā vējā un smalkaja lietū. Pa kreisi pie policijas telts Foristers ieraudzīja Boidžēru. Garām ko­pā ar savu komandu gāja CNN žurnāliste. Foristers norādīja uz Endželu Dārvilu un ar lūpu kustībām atdarināja vārdus: "Apru­nājies un noskaidro, ko viņa zina." Boidžērs pamāja ar galvu.

Hārnabijs smagiem soļiem devās pāri salijušajai pļavai, kas atradās pilij līdzīgā nama priekšā. Vietā, kur sākās dzīvžogi un sienas, virs notupās, it kā grasītos nodoties dārza darbiem.

- Redzat?

Foristers nometās līdzās un nopētīja miklo, tumšo augsni.

Radiožurnālists pasmaidīja.

- Vai saprotat? Šeit augsne ir tumšāka nekā tur.

Tiesa. Šķita, ka augsne mazliet maina krasu. Pie pils ta bija kūdraināka un tumšāka nekā tālāk no ēkas.

- Nesaprotu. Ko tas nozimē?

- Tā ir īru zeme, - atbildēja Hārnabijs, šūpodams galvu.

- Kā, lūdzu?

- Augsne. Tā nav no šejienes. Iespējams, tā ir no Īrijas.

Detektīvs samirkšķināja acis. Lietus bija pieņēmies spēkā, ta­ču viņš par to nelikās ne zinis. Prātā arvien straujāk virmoja da­žādi apsvērumi par izmeklējamo lietu.

- Lūdzu, stāstiet!

- Volijs bija impulsīvs cilvēks. Reiz viņš saderēja, ka pa otrā stāva logu uzlēks zirgam mugurā un paliks dzīvs. Tā ari notika, bet zirgs gāja bojā. - Hārnabijs iesmejās. - Lai nu paliek. Leģen­da vēsta, ka neilgi pirms pārcelšanās uz Menas salu viņš iemīlē­jies īrietē. Un sastapies ar problēmu.

- Kādu?

- Līgavas laulību līgumā bija minēts, ka viņa drīkst dzīvot tikai uz īru zemes. Bija tūkstoš septiņsimt astoņdesmit sestais gads, un Volijs tikko bija iegādājies šo namu. Viņš cieši apņēmās vest sievu uz šejieni, pat par spiti līgumam. - Harnabijam mirdzēja acis.

Foristers iegrima domās.

-Jus gribat teikt, ka viņš pārveda uz šejieni tonnām īru ze­mes? Lai sieva varētu dzīvot uz īru zemes?

- Tieši tā. Viņš atveda uz Menas salu kuģa kravu ar augsni un tādējādi izpildīja savu solījumu. Vismaz tā stāsta…

- Tātad nams būvēts uz īru zemes, - sacīja Foristers, pieskar- damies ar plaukstu miklajai, tumšajai augsnei, kas lietū bija kļu­vusi gluži melna. - Un tagad ši augsne ir te?

- Ļoti iespējams.

Celdamies kājās, Foristers sāka prātot, vai slepkavas zinājuši fto savādo leģendu. Droši vien zinājuši, jo namu likuši mierā un taisna ceļā devušies meklēt vienīgo autentisko "Volija untuma" palieku. Zemi, uz kuras tas celts.

Detektīvs vēlējās uzdot vēl vienu jautājumu.

- Labi, Hārnabija kungs, no kurienes šī augsne nākusi?

- Droši to nezina neviens. Taču… - Žurnālists noņēma brilles, lai noslaucītu stikliņus. - Taču… savulaik es izstrādāju teoriju, ka tā nākusi no Monpeljē nama.

- Kas tas tāds?

- irijas Elles uguņu kluba galvenā mītne, - mirkšķinādams acis, atbildēja Hārnabijs.