Senatnes vārti

Piecpadsmitā nodaļa

Atpakaļ uz pilsētu Kristīne brauca vēl ātrāk nekā parasti. No­malē, kur tuksneša ainavas pamazām nomainīja pelēkie betona dzīvojamie nami, viņi pamanīja vārgu ceļmalas bāra atdarināju­mu ar baltiem plastmasas galdiem ārpusē un dažiem tālbraucē­jiem, kas dzēra alu. Šoferu sejās jautās vainas apziņa.

- Alu? - pajautāja Robs.

Kristīne palūkojās uz viņu.

- Lieliska doma.

Viņa nogriezās pa labi un apturēja automašīnu. Kad Kristīne kapa ārā no mašīnas un devās pie galdiņa, šoferi noskatījās vi­ņai pakaļ.

Vakars bija silts, ap neapsegtajām spuldzēm lidinājās mušas un citi kukaiņi. Robs pasūtināja divas glāzes "Efesas alus". Viņi runāja par Gebekli. Laiku pa laikam, starmešus zibinādama, pa ceļu aizrūca kāda milzu automašīna - uz Damasku, Rijādu vai Beirūtu. Troksnis apslāpēja viņu sarunu un sašūpoja spuldzes, kas sasizdamās nošķindēja. Kristīne šķirstīja piezīmju bloknotu.

Viņii bija aizrāvusies, pat satraukta. Robs malkoja silto alu no ap­dauzītas glāzes un Jāva Kristīnei rīkoties.

Kādu brīdi bēdīgi lapodama bloknotu, viņa beidzot nometa to uz galda un nopūtās.

- Nezinu… Tur ir viens vienīgs juceklis.

Robs nolika alus glāzi.

- Kā, lūdzu?

- Pieraksti ir haotiski. - Viņa novaidējās. - Un tas ir savādi, jo Francis nebija tāds nevīža. Viņš bija ļoti kārtīgs. Pats mēdza to saukt par "vācu precizitāti". Viņš bija akurāts un rūpīgs. Vien­mēr… vienmēr… - Brūnās acis uz mirkli satumsa. Viņa pastiepās pēc alus, iedzēra malku un turpināja: - Apskaties pats!

- Man liekas normāli, - teica Robs, pašķīris pirmās lappuses.

- Jā, - Kristīne sacīja, norādīdama uz kādu zīmējumu, - saku­mā viss ir ļoti kārtīgi. Tie ir izrakumu plāni. Atzīmēti mikrolīti. Bet šeit… paskaties…

Robs šķīra uz priekšu, kamēr Kristīne apturēja viņa roku.

- Redzi? Te sākas juceklis. Kricelets kā ar gaiļa kāju! Un zīmē­jumi, nelielie uzmetumi… vienā haosā. Un šeit? Ko nozīmē šie ci­pari?

Ieskatījies bloknotā, Robs atskārta, ka lielākoties teksts ir vācu valodā. Sākumā rakstīts ļoti kārtīgi, bet uz beigām tur rindojās ti­kai nevīžīgi ķeburi. Pēdējā lappusē bija ciparu saraksts. Un divi savādi vārdi: Orra Keller. Robs atcerējās, ka Anglijā reiz pazina kādu ebrejieti vārdā Orra. Vai Francis pieminējis sievieti? Kristī­ne tikai paraustīja plecus. Arī par cipariem viņa neko nevarēja pateikt un atkal paraustīja plecus - jau daudz striktāk. Robs pie­zīmju bloknotā ieraudzīja vēl kādu zīmējumu - tas bija ieskicēts lauks ar dažiem kokiem.

Viņš atdeva bloknotu Kristīnei.

- Kas tur rakstīts? Es ne visai labi pārvaldu vācu valodu.

- Lielākoties teksts ir bezjedzīgs. - Kristīne atvēra bloknota pē­dējas lappuses. - Bet šeit viņš raksta par kviešiem. Un upi, kas izvēršas vairākās upēs. Luk.

- Kvieši? Kāpēc kvieši?

- Dievs vien zina! Savukārt šis zīmējums atgādina karti. Ma­nuprāt. Ar kalniem. Pie vārda "kalni" pielikta jautājuma zīme. Bet šīs varētu būt upes vai ceļi. Es jau teicu, ka tas ir īsts juceklis!

Izdzēris alu, Robs pamāja bāra īpašniekam, lai atnes vēl di­vas glāzes. Pa Damaskas ceļu garām aizdārdināja vel viens sud­rabains kravas auto. Debesis virs Šanliurfas bija netīri oranži mel­nas.

- Un kas tā par zāli?

Kristīne palocīja galvu.

-Jā, tas ir savādi. Kādēļ glabat kaut ko tādu?

- Domā, ka viņš baidījās? Un tādēļ piezīmes ir tik… juceklī­gas?

- Iespējams. Atceries Pulsa di Nura rituālu?

Robs nodrebeja.

- To ir grūti aizmirst. Domā, viņš zināja par to?

Izzvejojusi no savas alus glāzes kādu kukaini, Kristīne cieši

palūkojās sarunu biedrā.

- Manuprāt, zināja. Un noteikti dzirdēja dziedāšanu zem lo­ga. Turklāt viņš bija Mezopotāmijas reliģiju, dēmonu un lāstu eks­perts. Ta bija viena no viņa specialitātēm.

- Tatad Francis saprata, ka viņam draud briesmas?

- Varbūt. Tādejādi varētu izskaidrot piezīmju haotiskumu. Ne­aprakstāmas bailes. Tomēr… - Kristīne paņēma bloknotu rokas, it ka velētos noteikt tā svaru. - Visa mūža darbs…

Viņas balsī jautās skumjas.

Kristīne atkal nolika bloknotu.

-Šausmīga vieta. Un man ir vienalga, vai te pārdod alu. Var­būt brauksim?

- Ar prieku.

Iemetuši šķīvīti dažas monētas, viņi devās pie Land Rover un i/brauca uz ceļa. Pēc brīža Kristīne teica:

- Neticu, ka tās bija tikai bailes. Tās vien neko neizskaidro. - Viņa pagrieza stūri, lai varētu apsteigt riteņbraucēju, kādu vecu vīru arābu tērpā. Uz riteņa rāmja vīram priekšā sēdēja tumsnējs puisēns. Tas pamaja braucējiem automašīnā un plati uzsmaidīja baltajai rietumu sievietei.

Robs ievēroja, ka arheoloģe izvēlas sānieliņas, nevis parasto maršrutu iebraukšanai pilsētas centrā. Beidzot viņa ierunājās:

- Francis bija caur un cauri ļoti kārtīgs. Nedomāju, ka lāsts viņu novestu tik tālu. Tik briesmīgi viņu nespētu satraukt nekas.

- Tad ko tas viss nozīmē? - Robs jautāja.

Viņi brauca pa jaunāko pilsētas daļu. Tā šķita ļoti eiropeiska. Jauki, tīri dzīvojamie kvartāli. Krēslas apņemtajās ielās pastaigā­jas sievietes, turklāt bez galvas lakatiem. Robs ieraudzīja koši iz­gaismotu lielveikalu, kas reklamēja sieru gan vācu, gan turku va­lodā. Līdzās atradās interneta kafejnīca, kurā mirgoja datoru ekrāni, bet uz to fona izcēlās tumši galvu silueti.

- Manuprāt, viņš nonācis pie kādas teorijas. Viņš mēdza aiz­rauties ar teorijām.

- To es pieredzēju pats.

Kristīne pasmaidīja, taču turpināja raudzīties uz ceļu.

- Manuprāt, viņam bija kāda teorija par Gebekli. To apliecina piezīmes.

- Kas tā par teoriju?

- Varbūt viņš bija uzminējis, kāpēc Gebekli aprakta zem smil­tīm. Tā galu gala ir lielāka mīkla. Domadams, ka atrisinājums ir roka, Francis varēja kļūt ārkārtīgi satraukts.

Robu šāds skaidrojums neapmierināja.

- Bet… kādēļ viņš nevarēja to vienkārši pierakstīt vai kādam izstāstīt?

Mašīna bija apstājusies. Kristīne izņēma atslēgu no aizdedzes.

- Labs jautajums, - viņa sacīja, palūkojusies uz Robu. - Ļoti labs jautājums. Iesim un noskaidrosim! Nāc!

- Uz kurieni?

- Te dzīvo kāds draugs. Varbūt viņš varēs palīdzēt.

Viņi bija apstājušies pie kāda jauna dzīvokļu kompleksa ar mil­zīgu, tumšsārtu afišu, kas reklamēja turku kolu. Kristīne uzskrēja augšup pa kāpnēm un nospieda zvana pogu. Pēc neilga brīža durvis atvērās, un viņi iegāja mājā. Kamēr lifts abus veda uz des­mito stāvu, viņi nebilda ne vārda.

Gaiteņa otrā galā dzīvokļa durvis jau bija mazliet pavērtas. Robs sekoja Kristīnei, ielūkojās dzīvoklī un tūdaļ salēcās - aiz durvīm stāvēja paleobotaniķis Ivans. Gluži kā slēpdamies.

Ivans pieklājīgi palocīja galvu, taču seja pauda atklātu naidī­gumu. Aizdomas. Viesi tika ievesti lielākajā dzīvokļa istabā. Tā bija vienkārša, grāmatām un gleznām pārpilna. Uz rakstāmgal­da stāvēja klēpjdators, kurā mirgoja ekrānsaudzētājs ar Gebekli megalītu attēlu. Uz kamīna malas atradās kāds brīnišķīgs akmens priekšmets, kas izskatījās pēc mezopotāmiešu vēju dēmona. Robs attapās, ka prāto, vai Ivans to nozadzis.

Viņi apsēdās. Klusēdami. Ivans nepiedāvāja ne tēju, ne ūdeni; tikai apsēdās pretī viesiem, cieši paraudzījās Kristīnē un teica:

-Tātad?

Arheoloģe nolika uz galda piezīmju bloknotu. Ivans skatījās uz to un tad pieversās Kristīnei. Jauneklīgajā slāviskajā sejā nebi­ja lasāms nekas. Šķita, ka viņš apslāpē savas emocijas. Iespējams, viņš tā darījis allaž.

Tad Kristīne no kabatas izņēma zāles stiebru un rūpīgi uzlika to uz bloknota. Robs visu laiku vēroja Ivana seju. Viņam nebija ne jausmas, kas patiesībā notiek, taču bija jūtams, ka Ivana reak­cijai ir liela nozīme. Ieraudzījis zāles stiebru, botāniķis mazliet sa­rāvās. Robs vairs nespēja izturēt tādu klusēšanu.

- Klau, lūdzu! Ko tas nozimē? Kas te notiek?

Kristīne paskatījās uz viņu, it kā mudinādama būt pacietīgam. Taču Robs nevēlējās paciesties. Viņš gribēja zināt, kas notiek. "Kā­pēc esam atbraukuši uz šejieni tik vēlā vakara stundā? Kāpēc sē­žam klusēdami un blenžam uz zāles stiebru?"

- Viengraudkvieši, - ierunājas Ivans.

- Tieši tā, vai ne? - smaidīdama atbildēja Kristīne. - Viengraud­kvieši, jā.

Ivans papurināja galvu.

-Tu gribēji, lai es to pasaku, Kristīne?

- Nu… es nebiju pārliecināta, bet tu esi eksperts.

- Tagad tu pārliecinājies. Un es esmu ļoti noguris.

- Paldies, Ivan, - sacīja Kristīne, paņēmusi rokā zāles stieb­riņu.

- Nav par ko. - Botāniķis jau bija piecēlies kājās. - Uz redzē­šanos.

Viņi tūdaļ tika pavadīti līdz durvīm. Uz sliekšņa Ivans palū­kojās pa kreisi un tad pa labi, it ka baidītos ieraudzīt kādu nevē­lamu personu. Pēc tam viņš aizcirta durvis.

- Visnotaļ draudzīgi, - secināja Robs.

- Bet mēs uzzinājām visu, ka dēļ bijām ieradušies.

Izsaukuši liftu, viņi nobrauca lejā. Šī noslēpumainība kaitinā­ja Robu.

- Labi, - viņš teica, kad abi jau stāvēja uz ielas un ieelpoja sil­to gaisu. - Lūdzu, Kristīne, kas ir ar tiem viengraudkviešiem?

Pat nepaskatījusies uz Robu, Kristīne atbildēja:

- Tā ir senākā kviešu forma pasaulē. Pirmie kvieši. Pirmie graudaugi.

-Un?

-Tie auga tikai šeit. Un tiem bija būtiska loma zemkopības at­tīstība, kad cilvēks sāka ar to nodarboties.

-Un?

Kristīne pagriežas. Viņas brūnās acis mirdzēja.

- Francis uzskatīja, ka tas ir pavediens. Esmu pārliecināta, ka viņš tā uzskatīja. Un tādā gadījumā es domāju tāpat.

- Kāds pavediens?

- Iespējams, tas mums pavēstīs, kādēļ templis tika aprakts.

- Kā zāles stiebrs var to izdarīt?

- Par to vēlāk. Tagad nāc! Tu taču redzēji, kā Ivans skatījās pie durvīm. Ejam!

- Tu domā, ka mus… izseko?

- Ne jau izseko. Varbūt novēro. Nezinu. Varbūt tā ir paranoja. Robs atcerējās uz mieta uzdurto Franci un ielēca mašīnā.