Senatnes vārti

Četrdesmit pirmā nodala

Saņēmis vēstuli ar jauno videoierakstu, Robs nekavējoties de­vās uz Skotlendjardu pie Foristera. Viņš pat iepriekš nepiezva­nīja, neuzrakstīja elektroniskā pasta ziņojumu, tikai izskaloja muti, nomazgāja seju ar aukstu ūdeni un steigšus iemetas tak­sometrā.

Pa ceļam uz Viktorijas rajonu viņš raudzījās uz visiem laimī­gajiem cilvēkiem. Tie iepirkās, pastaigājās, izkāpa no autobusiem vai iekāpa tajos, pētīja veikalu skatlogus. Bija grūti samierināties, ka ielā rit ierastā dzīve, ja tikko videoieraksta redzēta tik neaptve­rama perversija.

Viņš mēģināja par to nedomāt. "Jāmācās kontrolēt savas dus­mas. Ja ari Kristīnei palīdzēt ir par vēlu, mēs vēl varam glābt ma­nu meitu." Robs atslīga taksometra aizmugures sēdeklī un juta, ka labprāt vēlētos izdauzīt automašīnas logu, taču saņēmās un paškontroli nezaudēja. "Pagaidām. Ja kādreiz izdosies tikt klāt Klonkarijam, tad viņu gan es nogalināšu. Ne tikai noduršu vai nokaušu ar cirvi; es belzīšu viņam pa galvu ar krāsns kruķi, ka­mēr smadzenes izšķidīs caur acu dobumiem. Nē, labāk es viņu lēnam dedzināšu ar skābi, iznicināšu to smukuliti. Visu. Visu, visu, VISU. VISU."

Robs gribēja atmaksāt par tikko ekrānā skatito - par to, ko Klonkarijs izdarījis ar Kristīni. Viņš vēlējās atriebties. Tīulaļ.

Taksometrs apstājās pie stikla un tēraudā būvētā Jaunā Skot­lendjarda nama. Neganti sakodis zobus, Robs samaksāja šoferim un pa stiklotajām durvīm iegāja ēkā. Meitenes reģistratūrā mēģi­nāja viņu aizkavēt, taču viņš uz tam paskalijas tik nikni, ka na­badzītes nezināja, ko iesākt. Tad viņu foajē pamanīja Boidžērs.

- Jums kaut kas jāredz, - sacīja Robs.

Draudzīgais soms uzsmaidīja, taču Robs neatbildēja. Soma se­jas izteiksme apmācas, un Robs drūmi palūkojas uz viņu.

Liftā viņi brauca klusēdami un ari līdz Foristera kabinetam aiz­gāja tāpat. Boidžērs pieklauvēja pie priekšnieka durvīm, taču Robs negaidīja un ielauzās kabinetā. Foristers pārsteigts salecas, bet Robs iekārtojās krēslā līdzās viņam un strupi noteica:

- Noskatieties šo. Tas bija e-pastā no Klonkarija.

- Kādēļ jūs nepiezvanījāt, lai mēs varētu…

- Noskatieties!

Satraukts palūkojies uz Boidžēru, Foristers paliecas tuvāk ek- rānam un atvēra meklēšanas programmu. Robs nosauca viņam savu elektroniskā pasta paroli.

- Lūk, - Robs rādīja, - tā ir saite uz video. Atveriet to!

Kad Foristers noklikšķināja peli, ekrānā parādījās tā pati aina. Kristīne ar Liziju, piesietas pie krēsliem, tajās pašās drēbes, mai­sos un nepazīstamajā istabā.

- Fsmu to jau redzējis, - klusi sacīja Foristers. - Mēs taču strā­dājam, Rob. Manuprāt, bandīti liek meitenēm galvā maisus, lai viņas nevarētu piemiegt jums ar aci vai nosūtīt kādu signālu. Bet es tiešām vēlējos piebilst…

- Detektīvi

-Esmu izpētījis Klonkariju un Voliju dzimtas, viņu senčus. Ir kāds jauns pavērsiens…

- Detektīvi - Robs dusmās un bēdās zvēroja. - Aizverieties, lū­dzu! Un gluži vienkārši noskatieties šo video.

Abi policisti apmainījās satrauktiem skatieniem. Boidžērs ap­gāja apkārt rakstāmgaldam, lai varētu redzēt ierakstu. Tad visi trīs viri lūkojās datora ekrāna.

Kreisajā pusē parādījās kāds stāvs - Klonkarijs ar milzīgu kas­troli rokā. Pelēkais metāla trauks bija pilns ar verdošu ūdeni. No­licis kastroli, viņš nozuda. Kristme un Lizija sēdēja ar pretīgajiem, melnajiem maisiem galvā, acīmredzot nenojauzdamas, kas apkārt notiek. Nesaprazdamas, kas Klonkarijam padoma.

Nelietis atgriezās, nesdams kaut ko līdzīgu metāla trijkājim un pārvietojamu gāzes plītiņu, kura jau dega zilgana liesmiņa. Viņš nolika trijkāji pretī Kristinei un gāzes plītiņu novietoja starp me­tāla kājiņām. Tad viņš paņēma trauku ar vārošo ūdeni un uzlika uz plīts. Ūdens tūdaļ sāka burbuļot.

Acīmredzami apmierināts, Klonkarijs pievērsās kamerai.

- Zviedri ir dīvaini ļautiņi, vai ne, Rob? Ņemsim kaut vai vi­ņu ēšanas paradumus. Sviestmaizes bez virsējās šķēles. Mazsā- līts lasis. Visvisādi siļķu ēdieni. Un tagad šis! Lai vai kā, mēs esam gatavi. Ceru, ka tu, Rob, pratīsi novērtēt mūsu pūles, šis kastrolis izmaksāja piecdesmit mārciņas. Vēlāk varēšu nest atpakaļ, iemai­nu pret tosteri. - Viņš aizgriezās no kameras. - Labi. Puiši, vai kādam ir nazis? - Nelietis raudzījās kaut kur garām kamerai. - Ei? Vai kādam ir lielais cilvēku griežamais duncis? Jā, ir īstais. Liels paldies.

Paņēmis duramo no kāda ekrāna neredzama biedra, Klonka­rijs pacēla vareno nazi rokā un ar īkšķi pārbaudīja asmeni.

- Lieliski. - Viņš jau atkal vērās kamerā. - Protams, es nerunā­ju par mūsdienu zviedriem, Rob. Es nebiju domājis Ikea firmas ēdamistabas krēslus vai Volvo un Saab markas automašīnas, vai telpu tenisa aprīkojumu. - Klonkarijs sāka smieties. - Es runāju par īstajiem zviedriem, par viduslaiku zviedriem. Par garmatai­najiem barbariem, kas tiešām zināja, kā tikt gala ar upuriem un kā nest ziedu… Odinam. Un Toram. Nu, tu jau zini. Un tieši ar to mēs tagad nodarbosimies, turklāt ļoti īpašā veidā. Šis bus zvied­ru rīts! Mācīsimies seno zviedru upurēšanas rituālu. Ta būs iek­šu vārīšana. - Pēkšņi ekrāna uzzibsnīja dunča asmens. - Uzšķēr­dīsim vienu no tavām meitenēm un šajā lielajā katla izvārīsim viņas plaušas un citus dzīvībai svarīgus orgānus. Bet… kuru mēs upurēsim? Kuru tu gribētu? - Nelietim iemirdzējās acis. - Kuru? Mazo vai lielo? Ko teiksi? Domāju, ka pašu labāko pataupīsim uz beigām, ja? Un, manuprāt, lai ka tu mīlētu Kristīni ar šo dievī- go dzimumzīmīti pie krūtsgala, vairāk tu esi pieķēries meitai. Tā­dēļ meitu mēs atstāsim citam rituālam, vēlākam laikam, varbūt rītdienai, bet tagad ķersimies pie francūzietes. Viņai ir tik jauks vēderiņš! Vai uzšķērdīsim tavu draudzenīti? Jā, droši vien.

Slepkava paliecās uz priekšu, pie Kristīnes galvas. Viņa cīnī­jās pretī un locījās, taču velti. Robs manīja, kā cilājas maiss, kad Kristīne bailēs smagi elpo.

Klonkarijs par pāris collām pacēla viņas džemperi, un Kristī­ne no pieskāriena sarāvās.

- Debess! Izskatās, ka viņai tas ne sevišķi patīk. Bet es jau ti­kai izraušu viņai zarnas, kuņģi un varbūt urīnpūsli, lai uz lēnas uguns uzvārītu šajā katlā. Pēc apmēram trīsdesmit minūtēm viņa nomirs. Citi nodomās, ka viņa aizgājusi pie zobārsta. Kas gan tur slikts, Kristīne?

Gaiss kabinetā šķita sasmacis. Foristers pastiepa roku, lai iz­slēgtu videoierakstu.

- Nē! - Robs iekliedzās. - Skatieties! Es gribu, lai jūs noskatā­ties līdz galam. Man tas bija jānoskatās, nolādēts! Skatieties!

Foristers atslīga krēslā. Robs policista acīs pamanīja asaru mir­dzumu, taču palika vienaldzīgs. "Viņam tas jānoskatās. Tagad ari viņiem tas jānoskatās."

Un viņi skatījās.

Pirmo cirtienu Klonkarijs izpildīja veikli. Ar profesionālu vieg­lumu, it kā butu mācījies par miesnieku, viņš iegrūda dunci Kris­tīnes kailajā vēderā un pavilkti asmeni uz sāniem. Pašķīda asinis - gar pašu nazi un Kristīnei klēpī. Vaids bija skaidri saklausāms par spīti vikšķim mutē un maisam galvā. Asinis plūda lēnām, un pamazām skatienam atklājas ari iekšējie orgāni - gluži kā notriep­tas savadu zīdaiņu galviņas.

- Pavei tik! - iesaucās Klonkarijs, paverot brūci, lai ielūkotos iekšā. - Kas tad mums te pulsē? Dzemdes kundze? Nu, meitenīt, paej malā!

Nometis dunci, slepkava iegrūda rokas Kristīnes vēderā. Robs pamanīja, cik bāls tas ir - iedegums gūsta laika bija pazudis, ada šķita teju balta un to pamazām iekrāsoja pilošās asinis. Kristīnes vaidi pārtapa sāpju smilkstos. Klonkarijs lēnām vilka ārā sievie­tes zarnas - pasteļu pelēkus, slidenus rituļus, kas atgādināja ne­glītas jēlas desiņas.

Tad Klonkarijs izrāva ari citus Kristīnes orgānus, kas ar vē­nām, artērijām, muskuļiem un pelēcīgi baltajiem ganglijiem jopro­jām turējās pie ķermeņa. Pēc tam viņš aiznesa orgānus līdz kat­lam un ar plunkšķi iemeta verdošajā ūdenī.

Kristīne sāpēs locījās.

- Tagad tu redzi, cik gudri bijuši zviedri. Upurim var izraut daļu iekšu, taču tas joprojām paliek dzīvs, jo galvenie orgāni ir palikuši un vielmaiņas procesi turpinās. Taču arī viņa vārīsies līdz nāvei. - Klonkarijs pasmīnēja. - Ei, varbūt iebērt mazliet pi­paru? Lai pikantāk? Tas tik bus sautējums!

Atskanēja vaids - savāds, elsu un sāpju pārņemts, gluži kā lūgums, ko apslāpē vīkšķis un maiss. Neko tādu Robs vēl savā mūžā nebija dzirdējis.

Klonkarijs kaut kur bija sadabūjis lielu karoti no koka un mai­sīja briesmīgo viru. Tā tas turpinājās vairākas minūtes, ko pāršķēla Kristīnes izmisuma pilnie kunksti. Klonkarijs vīlies nopūtās.

-Jēziņ! Viņa gan prot vaidēt, ko? Kad es viņu drāzu, tad gan šī nemaz nevaidēja. Domā, viņai tas patīk? I tam. - Viņš pasmai­dīja. - Zinu! Iepriecināsim viņu ar atbilstošu zviedru meldiņu! - Klonkarijs sāka dungot un pēc tam ari paskaļi dziedāt. - Mam­ma Mia, neļauj man iet, ak vai, ka gan es varētu tevi aizmirst! Jā, kopš šķiršanas man bija salauzta sirds un nomākts prāts, bet ta­gad tu… esi ielicis mani ātrvāritajā!

Viņš beidza dziedāt. Vaidi bija izvērtušies klusā elsošana un smilkstēšanā. Klonkarijs vēlreiz apmaisīja viru.

- Galvu augšā, Kristīne! Ilgi vairs nav jāgaida. Manuprat, mēr­ce jau kļūst biezāka. - Viņš pasmaidija. - Palūk, kas tad te? Tu tik pavei! Nieres kundze!

Nelietis pagriezās pret kameru un pacēla lielo karoti. Izrādī­jās, ka tajā ir viena no Kristīnes tumši brūnajām nierēm, ko klaja vēnas un artērijas. Masa atgādināja asinssarkanu spageti.

Foristers iedūra skatienu grīdā.

- Tas arī viss, - ierunājās Robs. - Te videoieraksts beidzas. Kris­tīne nogāžas zemē. Viņa gluži vienkārši… nomirst.

Boidžērs paliecās uz priekšu, aizvēra elektroniskā pasta vēs­tuli un tad pievērsās Robam, taču neko neteica. Arī viņa acīs vī­dēja asaras.

Kadu brīdi vīri tikai sēdēja un klusēja, jo vārdi nenāca pār lu­pām. Robs nelaimīgs paraustīja plecus un piecēlās.

Tad iezvanījās telefons.

Detektīvs paņēma klausuli. Klusi runādams, viņš lūkojās uz Robu. Pabeidzis sarunu, viņš teica:

- Iespējams, ir par vēlu glābt Kristīni, taču jusu meitai mēs vēl varam palīdzēt.

Stāvēdams atvērtajās durvīs, Robs raudzījās uz kriminālmek­lēšanas vecāko inspektoru.

Foristers drūmi palocīja galvu.

-Zvanīja no Īrijas. Viņu policisti atraduši bandu.