Senatnes vārti

Deviņpadsmitā nodala

> »

Laiks joprojām bija drūms. Svina pelēkās debesis tikpat tum­šas kā zaļie un vēja appūstie lauki. Boidžērs, Foristers un Elis­ders Hārnabijs lielā melnā mašīnā devas uz Menas salas dienvi­diem. Pa priekšu citā garā, melnā mašīna brauca policijas prefekta vietnieks Heidens ar kolēģiem.

Foristers juta nemieru. Laiks gaja, bet lieta nekustēja ne no vie­tas. Ikviena zaudētā minūte tuvināja viņus nākamajām šausmām. Vēl vienai nenovēršamai slepkavībai.

Viņš smagi, gandrīz nikni nopūtās. Taču beidzot viņi bija iegu­vuši kādu nopietnāku pavedienu. Kads salas zemnieks savā saimniecībā netālu no Kasltaunas bija pamanījis kaut ko savādu. Foristers bija pārliecinājis Elisderu Hārnabiju braukt līdzi uz iz­taujāšanu, jo šis vīrs varēja sniegt plašāku vēsturisku informāci­ju. Tas šķita svarīgi.

Bet vispirms Foristers velējas zināt, ko teikusi CNN reportiere. Boidžērs labprāt dalījās jaunumos. Soms pastāstīja, ka Endžela Dārvila par Kreivenstrītas gadījumu dzirdējusi no "kāda Evening Standard skribenta".

- Tātad viņa atklāja informācijas avotu, - secināja Foristers.

Visnotaļ prātīgi.

- Tieši tā, kungs. Taču viņa pavēstīja arī kaut ko citu. Tā vien šķiet, ka bijusi vēl viena līdzīga lieta. Ņujorkas štatā un Konekti- kutā. Jauna ngli jā.

- Cik līdzīga?

-Spīdzināšana bijusi tikpat izsmalcināta.

- Dāvida zvaigzne?

Boidžērs atbildēja noraidoši un tad turpināja:

- Taču āda graizīta un sadīrāta. Viņa stāstīja, ka tas bijis viens no šausmīgākajiem notikumiem viņas karjera.

Foristers atslīga krēslā un skatījās ārā pa logu. Uz visām pu­sēm stiepās zemi, mikli, koši zaļi pakalni. Lauciniecisko klajumu ik pa brīdim pārtrauca nelielas saimniecības un līki kociņi, kuru strupie zari savādi locījās vējā. Ainava atgādināja par brīvdienām, ko viņš reiz pavadījis Skajā. Taja jautās melanholisks skaistums, kas robežojās ar īstām, mokošām skumjām. Foristers aizslaucīja no atmiņas meitas tēlu un pajautāja:

- Kas pastrādājis tās slepkavības?

- Netika noskaidrots. Savāda sakritība, vai ne…

Ceļš kļuva arvien grambaināks un garam vēja pluinītiem dzīvžogiem veda uz zemnieku saimniecību. Abas automašīnas apstājas. Pieci policisti un vēsturnieks amatieris pa taku devās uz zemas, baltas mājas pusi. Boidžērs paskatījās uz savām kur­pēm, ko klāja slapju mālu kārta, un novaidējās kā uzpūtīgs jau­neklis:

- Sasodīts!

- Vajadzēja vilkt gumijniekus, Boidžēr.

- Nezināju, ka dosimies uz laukiem, kungs. Vai drīkstu to ierakstīt kompensējamos izdevumos?

Foristers priecīgi iesmējās.

- Raudzīšu, ko varu darīt lietas labā.

Policists baltajā ķivere pieklauvēja pie mājas durvīm. Pēc kada brīža tās atvēra pārsteidzoši jauns vīrietis. Foristers iedomājās, kā­dēļ gan vārds "zemnieks" vienmēr asociējas ar kungu vidējos ga­dos, kurš tur rokā kapli vai bisi. Šis zemnieks bija pievilcīgs un ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs.

- Labdien, labdien! Policijas…

- Prefekta vietnieks, - sacīja Heidens. - Un jūs droši vien esat Gerijs?

- Jā. Gerijs Speldings. Mēs runājām pa drāti. Nāciet iekšā, puiši! Šī nu gan ir dieniņa!

Viņi iegāja siltā, omulīgā un priežkokā darinātā lauku mājas virtuvē. Uz šķīvja tika pasniegti cepumiņi; Boidžērs ar prieku pa­ķēra vienu.

Pēkšņi Foristers attapās, cik viņu ir daudz, taču visi gribēja zi­nāt, kas te noticis. Ko Speldings redzējis. Pēc divām kannām tē­jas, ko pasniedza smaidošā zemnieka sieva, Speldings izstāstīja savu piedzīvojumu. Diena, kad tika pastrādāta slepkavība, viņš labojis saimniecības žogu. Paveicis darbu, viņš jau grasījās do­ties mājup, taču pamanīja "kaut ko dīvainu". Klausoties Foristers aizmirsa par tējas dzeršanu.

- Tas bija liels, četrreiz četri. Gatavais gaisa bende.

Heidens pārliecās pāri virtuves galdam.

- Kur tieši?

- Uz ceļa manas saimniecības galā. Balladūla.

- Zinu, - sarunā iejaucās Hārnabijs.

- Protams, šad un tad šeit parādās tūristi. Pludmale ir tepa- tās. Taču šie puiši bija citādi… - Speldings sašūpoja savu tējas krūzi un uzsmaidīja Heidenam. - Pieci jaunekļi. Telekoma kom­binezonos.

- Kā, lūdzu? - pārjautāja Boidžērs.

Speldings pievērsās Foristera padotajam.

- Viņiem visiem mugurā bija lieli zaļi kombinezoni ar "Menas salas telekoma" zīmotnēm. Tā ir mobilo telefonu kompānija.

Iztaujāšanu pārņēma Foristers.

- Un ko viņi darija?

-Tikai klaiņoja pa maniem laukiem. Un man tas šķita savādi. Ļoti savādi. Jā. - Speldings iemalkoja tēju. - Kaut vai tādēļ, ka šeit nav torņu un uztveršanas zonas. Pilnīgs klusums! Tādēļ es sāku prātot, ko tie puiši te dara. Turklāt viņi bija tik jauni! Jau tumsa un bija vēss, tādēļ tie noteikti nebija sērfotāji.

- Vai jūs aprunājāties ar viņiem?

Zemnieks tikko jaušami pietvīka.

- Jau grasījos. Viņi taču klīda pa manu saimniecību! Es gāju klāt, bet tad viņi uz mani tā paskatījās…

- Kā tieši?

- Draudīgi. Ta… - Pietvīkums kļuva vēl tumšāks. - Riebīgi. Nik­ni. Tādēļ nolēmu, ka labāk turēties pa gabalu. Piekritu, mazliet gļēvulīgi. Tad es ziņās noskatījos jūsu preses konferenci un iedo­mājos…

Policijas prefekta vietnieks Heidens izdzēra atlikušo tēju un palūkojās vispirms uz Foristeru, tad uz Speldingu.

Nākamās pusstundas laikā viņi uzzināja visu, ko Gerijs Spel­dings varēja pastāstīt. Viņš sīki raksturoja svešos vīrus - visi bija gari un jauni. Mašīna - melna Toyota Landcruiser; numuru Spel­dings nevarēja atcerēties. Taču tas bija vismaz, kaut kāds pavediens, sīka spraudziņa. Foristers juta, ka šie varētu būt meklējamie puiši. Izlikšanās par telekomunikāciju meistariem bija labs aizsegs. Sa­karu torņi bija it visur; visiem bija vajadzīgs mobilā tīkla pārklā­jums divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedē­ļa. Var strādāt līdz vēlai naktij, neradot nekādas aizdomas.

- Mums te nav tīkla.

Banda bija ieradusies apvidū, kur nav mobilo sakaru uztver­šanas zonas. Kādēļ? Vai tā būtu viņu pirmā kļūda? Foristers sa­juta pirmo cerību stariņu. Šajā darbā veiksmei bija liela nozīme. Varbūt viņam tiešām palaimēsies.

Iztaujāšana bija beigusies, tējkanna - tukša. Arā pelēko mā­koņu sega bija nedaudz pašķīrusies, un salijušos laukus apspī­dēja bālgana saule. Kopā ar zemnieku ejot uz Balladūlas ceļu, policisti sarāva bikšu staras uz augšu, lai nenotrieptu tās ar dubļiem.

- Lūk, tur, - sacīja Speldings. - Tur es viņus ieraudzīju.

Visi palūkojās pāri nelīdzenam, dubļainam laukam, ko apvija šaurs celiņš. Uz Boidžēru noraudzījās kāda skumja govs, aiz ku­ras stiepās pelēcīgu smilšu svītra un tālāk - auksti pelēka jūra, ko apmirdzēja atsevišķi žilbinoši saules stari.

Foristers norādīja uz taku.

- Uz kurieni tā ved?

- Uz jūru. Tikai uz jūru.

Kad Foristers pārrāpās pāri pēdējam žogam, viņam sekoja Boi­džērs un pārējie, kuri gan neizrādīja visai lielu degsmi. Viņš no­stājās vietā, kur todien bija apturēta mašīna. Ja cilvēks nolēmis doties uz pludmali, tad atstāt mašīnu šādā vietā šķita dīvaini. Līdz jūras krastam bija vēl pusjūdze. Kādēļ to nepieveikt ar mašī­nu? Vai viņiem labpatikas iet kājām? Diez vai. Tātad viņiem vaja­dzēja kaut ko citu.

Foristers atkal uzrāpās uz žoga. Nu viņš atradās deviņas pē­das virs zemes un palūkojās apkārt. Tikai lauki, akmens sienas un smilšainas pļavas. Un jūra. Vienīgais objekts, kas šajā vietā varētu kādu piesaistīt. Laukā bija redzami vairāki uzkalniņi un atsevišķi klinšu atsegumi. Nolēcis no žoga, viņš pagriezās pret Hārnabiju, kurš pēc iešanas smagi elsa.

- Ko nozīmē tie uzkalniņi? - jautāja Foristers.

-Jā… - Hārnabijs nepārliecinoši pasmaidīja. - Jau grasījos par to ieminēties. Par to zina tikai nedaudzi, taču šie ir Balladūlas kapi. Vienpadsmitā gadsimta vikingu kapi. Tos atklāja divdesmi­tā gadsimta četrdesmitajos gados. Tika atrastas piespraudes un tamlīdzīgas lietas. Un… vel kaut kas…

- Kas tieši?

- Atrada ari cilvēka paliekas. - Hārnabijs izstāstīja par plaša­jiem izrakumiem kara laikā, kad cietzemes zinātnieki atrada vi­kingu kuģi ar rotaslietām un zobeniem, ka ari vikingu karavīra paliekas. - Tika atklātas arī liecības par cilvēku upurēšanu. Pie vikinga kājām arheologi atrada pusaugu meitenes skeletu. Doma- jams, ka viņa upurēta.

- Kā to var pateikt?

- Viņa apbedīta bez kapa piedevām, bet pirms nāves nožņaug­ta argaroti. Vikingiem upurēšana nebija vienaldzīga, viņi mēdza nogalināt verdzenes, lai upurētu par godu kritušajiem.

Foristers saprata, ka atsevišķajām lietām ir kaut kas kopīgs. Viņš paskatījās uz Boidžēru. Tad - uz pelēkajiem viļņiem tālumā. Tad - atkal uz Boidžēru.

- Rituālā upurēšana, - viņš beidzot noteica. - Jā. Rituālā cil­vēku upurēšana. Boidžēr! Protams! - Tā kā Boidžēra seja pauda neizpratni, Foristers paskaidroja: - Padomā pats! Vīrietim noskūta galva un izrauta mēle. Uz abiem līķiem iegrieztas rituāla zīmes…

- Un tagad Balladūla, - piebilda Hārnabijs.

Mundri palocījis galvu, Foristers pārlēca pāri otram žogam un devās pie uzkalniņiem lauka vidū. Dubļi sabojāja kurpes, taču vi­ņam bija vienalga. Vējš no pludmales atnesa viļņu šalkoņu. Mutē Foristers sajuta jūras sāls garšu. Vikingi apbedījuši jaunu meite­ni, kas gājusi bojā rituālā slepkavībā. Mūsdienu slepkavas tieši šo vietu izvēlējušies savai apspriedei pirms kārtējā rituāla, kas izpildīts tikai dažas stundas vēlāk.

Pulkstenis tikšķēja. Mehānisms bija iedarbināts. Foristers ieel­poja miklo gaisu. Debesīs no saniknotās un nemierīgās Īrijas jū­ras puses slīdēja pelēku mākoņu gubas.