Senatnes vārti

Divdesmit septītā nodaļa

Daļēji satrūdējušais un daļēji mumificējies zīdaiņa līķis gulēja uz grīdas. Gaisā uzvirmoja senu pīšļu smaka. Virs statujām un muzeja velvju plauktiem mirgoja spuldzītes. Viņiem tuvojās mil- zigi, bruņoti un nikni vīri. Robam šķita, ka dažus viņš manījis izrakumu laukumā. "Kurdi. Vismaz izskatās pēc kurdiem."

Velvēs bija tikai vienas durvis, bet ceļā līdz tam stāvēja šie draudīgie stāvi. Astoņi vai deviņi vīri. Dažiem roka bija ieroči: vec­modīga pistole, bise, jauns medību ierocis. Pārējie turēja lielus dunčus - viens no tiem atgādināja mačeti. Robs uzmeta vainīgu un nelaimīgu skatienu Kristīnei. Viņa skumji, gandrīz izmisusi pasmaidīja un tad piegāja tuvāk Robam un paspieda viņa plauk­stu.

Viņi tika sagūstīti un nošķirti viens no otra. Robu vīri sagrāba aiz apkakles, bet Kristīni - aiz rokām. Robs novēroja, kā lielākais no iebrucējiem - acīmredzot līderis - nopēta atlauzto urnu, mazo liķīti un savadi smirdošo šķidrumu. Viņš uzšņāca saviem biedriem, un divi kurdi nekavējoties iesteidzās ejā starp plauktiem, lai no­vāktu pierādījumus - pretīgo kaudzīti ar satrūdējušajiem pīšļiem.

Robu un Kristīni izveda no velvēm. Viens no vīriem bija iespie­dis pistoles stobru dziļi Robam vaigā. Aukstais metāls oda pēc smērvielām. Citi bija stingri sagrābuši Kristīni aiz kailajam rokam. Slaidais puisis, kas turēja rokā medību ieroci, kopā ar paris viriem noslēdza gājienu.

"Uz kurieni mūs ved?" Robs juta, ka ari kurdi ir nobijušies. "Varbūt tikpat nobijušies kā mēs ar Kristīni?" Taču vīri bija vis­notaļ apņēmīgi un stūma gūstekņus garām garajām artefaktu rin­dām - garām tuksnešu dēmoniem, romiešu karavadoņiem un ka­naāniešu vētras dieviem; garām Anžu, Ištarai un Nimrodam.

Pa kāpnēm viņi nonāca muzeja galvenajā zālē. Kristīne neganti lādējās franču valodā. Robu pārņēma vēlēšanās aizsargat - šo sie­vieti - un kauns par sevi. "Es taču esmu vīrietis! Man kaut kas jādara! Jābūt varonim. Jāizrauj dunči no kurdu rokam, jāpagrie­žas un jānotriec nelieši zemē; jāpaķer Kristīne aiz elkoņa un jā­glābj, jāizvelk brīvībā."

Taču dzivē tā nenotiek. Viņus veda ka notvertus zvērus - lēni, bet mērķtiecīgi pretī izlemtam liktenim. "Bet… kads tas ir? Vai esam nolaupīti? Vai šis ir kāds triks? Vai šie puiši ir teroristi? Kas te īsti notiek?" Robs tomēr nez kādēļ cerēja, ka sagustītāji ir policis­ti, lai gan apzinājās, ka tā nav. Tas šķita neiespējami. Šī procedū­ra nelīdzinājās arestam. Puiši vairāk atgādināja zaglīgus noziedz­niekus. Prātā atausa ainas, kā cilvēki paliek bez galvām - Irākā, Afganistānā un Čečenijā. Viņus notriec gar zemi, tad nazis no- švīkst pāri skrimšļiem un balsenei. Bezgalvainais ķermenis vēl ie­rauj gaisu, šļācas asinis. Allāhu Akbar. Allāhu Akbar. Graudains in- terneta attēls. Šausmas. Dzīvu cilvēku upurēšana internetā.

Kristīne joprojām lādējās. Robs locījās un centās izrauties, ta­ču vīri viņu stingri turēja. Viņš nespēja but varonis. Viņš spēja vien kliegt.

- Kristīne? - viņš uzsauca. - Kristīne?

Aiz muguras atskanēja "jā".

- Vai ar tevi viss kārtībā? Kas…

Robam mutē ietriecas dūre. Viņš juta, ka aukslējas pamazām kļūst sāļi asiņainas. Sāpes šķita teju dedzinošas, un viņš pierima.

Vadonis nostājas gūsteknim priekšā, pacēla viņa asiņojošo seju un teica:

- Nerunāt! Nerunāt!

Šis vīrs nelikās nežēlīgs, vaibsti pauda… samierinašanos. It ka šis būtu neizbēgams, taču nepatīkams pienākums. Kaut kas pa­tiesi drausmīgs…

Gluži ka soda izpilde.

Viens no kurdiem lēni un uzmanīgi atvēra galvenās muzeja ieejas durvis. Roba prātu pārņēma atmiņu ainas. Viņa dzīves tik­ko aizritējušās savādās stundas: Urfas ielās nokautās kazas, vīri melnas svētku biksēs, viņu ielaušanās muzejā. Un tad - kluss zī­daiņa kliedziens, kad viņš aprakts dzīvs pirms divpadsmit tūk­stošiem gadu.

I'ie durvīm stāvošais kurds pamāja saviem biedriem. Tātad gaiss bija tīrs.

- Ej! - vadonis uzkliedza Robam. - Ej mašīnā!

Vīri grūstīdami stūma Robu pāri tveices pārņemtam un mē­ness apspīdētam stāvlaukumam. Automašīnai ar kritušu vīģu pē­dām uz vējstikla bija pievienojušies vel trīs braucamie. Ļoti ve­cas, daudz cietušas vietējo mašīnas - tas noteikti nebija policijas transports. Robs juta, kā izplēn pēdējais cerību stariņš.

"Acīmredzot kurdi plāno aizvest mūs tālu prom. Varbūt ārā no pilsētas. Uz kādu pamestu zemnieka māju. Tur mūs pieķēdēs krēs­liem." Robs iztēlojās, kā nošņakst duncis, kad tas pāršķeļ viņa ba­rības vadu. Allāhu Akbar. Viņš aizgaiņāja šo domu. "jāsaglabā ve­selais saprāts. Jāglābj Kristīne. Jāglābjas pašam - meitas vārdā."

Meita!

Vainas apziņa šķēla Roba sirdi ka stikla lauska. "Mana meita Lizija! Es taču vēl vakar apsolīju, ka pēc nedēļas būšu mājās! Nu izskatas, ka mes vairs neredzēsimies. Stulbums. Stulbums. Stul­bums!"

Kāds stingri pieskārās viņa galvai, spiežot pieliekties, lai va­rētu ielocīties apdriskātajā automašīnas aizmugures sēdekli. Robs pretojās - bija sajūta, ka šis ceļš vedis pretī nāvei. Pagriezies viņš ieraudzīja Kristīni un dunci viņai pie rīkles. Viņu vilka uz. citu mašīnu. Te vairs nekas nebija uzsākams.

Pēkšņi kāds iesaucas:

-Stāt!

Šķita, ka gaiss sastingst. Automašīnu stāvlaukumu pielēja spo­žas gaismas.

-Stāt!

Gaismas bija žilbinošas. Robs juta, ka laukuma tagad ir kriet­ni vairak cilvēku. Sirēnas. Sarkanas un zilas gaismas. Mežonīgs troksnis. Policija. "Vai tā ir policija?" Viņš izrāva roku no sagūs- tītāja tvēriena, aizsedza acis ar plaukstu un vērās zibsnlgajā gais­ma…

Tas bija Kiribali ar divdesmit vai trīsdesmit policistiem, kas skrēja uz stāvlaukuma pusi. Tie pieplaka pie zemes, ieņēma po­zīcijas, nomērķēja. Taču tie nebija parasti policisti. Šiem mugurā bija melni, pusmilitāri tērpi un rokās - automāti.

Kiribali turku valodā kliedza uz kurdiem. Un kurdi kāpās at­pakaļ. Tas, kurš stāvēja Robam vistuvāk, nometa savu vecmodīgo pistoli zemē un pacēla rokas. Kristīne atbrīvojās no sagūstītājiem un skriešus metās drošībā pie policistiem.

Robs soļos devās pie Kiribali. Sī vīra seja pauda nicinājumu, un viņš izgrūda:

- Sekojiet man!

Strupām kustībām mudināti, Robs ar Kristīni tika aizvesti pie liela, jauna BMW, kas stāvēja netālu no muzeja teritorijas. Kiriba­li pavēlēja abiem sēsties aizmugure, bet pats iekārtojās priekšējā sēdeklī un pagriezās.

- Es vedu jūs uz lidostu.

- liet… - Robs iesāka. Viņam sāpēja savainotā seja.

- Es aizbraucu uz jūsu dzīvokli un uz viesnīcas numuru, - Kiribali sacīja. - Un tie izrādījās tukši! Pilnīgi! Uzreiz sapratu, ka esat devušies uz šejieni. Jūs esat tādi muļķi! Absolūti muļķi! - BMW traucās pa platu, laternu apgaismotu ceļu. Kiribali turku valodā sarunājās ar šoferi, kurš paklausīgi kaut ko atbildēja. Tad policists sadrūmis palūkojās uz Robu. - Bagāžnieka ir jūsu so­mas. Pases. Klēpjdatori. Pārējo mēs nosūtīsim vēlāk. Jūs jau šova­kar pametīsiet Turciju. - Viņš pasniedzās uz aizmuguri. - Jūsu biļetes. Uz Stambulu un pēc tam uz Londonu. Vienā virzienā. Uz šīvakara reisu.

Kristīne mēģināja protestēt, taču spēja vien drebelīga balsī sto­mīties. Kiribali nievājoši palūkojās uz viņu un atkal pārmija da­žus vārdus ar automašīnas šoferi. Viņi jau bija nonākuši pilsētas nomalē. Līdzenais pustuksnesis blāvi sudrabotajā mēnessgaismā šķita kluss.

Lidostā šoferis izsniedza viņiem somas. Nelielajā lidostas ēkā Kiribali novēroja, kā viņi reģistrējas, un tad norādīja uz izlidoša­nas zonu.

- Ceru, ka mēs vairs nekad netiksimies. Ja atgriezisieties, kur­di var jūs nogalināt. Ja arī tā nenotiks, es jūs noteikti iemetīšu cie­tumā. Uz ļoti ilgu laiku. - Sasitis papēžus kā pavēles izpildei ga­tavs prūšu virsnieks, Kiribali uzmeta abiem vēl pēdējo nikno un nicinošo skatienu un devās prom.

Robs ar Kristīni izgāja drošības pārbaudi un iekāpa lidmašī­nā. Ta pacēlās gaisā. Robs atslīga sēdeklī. Ķermenī pulsēja sāpes un adrenalīns. Tagad bija skaidrs, kādas emocijas viņu plosa. Bai­les un kvēls niknums. Tās pašas izjūtas, kuras bija pārņēmušas pēc bumbas sprādziena Irākā. Robs sasprindzināja un atkal at- slābināja žokļa muskuļus. Lūpa joprojām smeldza, zobs bija no­lauzts. Viņš mēģinaja nomierināties, taču domas auļoja kā neprā­tīgas. "Nekas vēl nav beidzies. Es esmu žurnālists. Labs žurnā­lists. Tas ari viss. Jāatbrīvojas no dusmām, nelietderīgā niknuma. No pazemojuma sajūtas. Ja puiši domā, ka var mani nobiedēt ar pistolēm un dunčiem, tad viņi rūgti maldās. Es sagatavošu savu rakstu. Mani neviens nenobiedēs. Tikai jānomierinās." Taču pa­tiesībā Robam gribējās kliegt. Viņš palūkojās uz Kristīni.

Pirmo reizi kopš brīža, kad tika sasista urna ar bērna līķiti, ar- heoloģe uzrunāja tieši viņu. Klusi, bet skaidri:

- Kanaānieši. -Ko?

- Tā rīkojās senie kanaānieši. Viņi apraka savus bērnus. Dzī­vus. - Viņa pagriezās un skatījās taisni uz priekšu. - Krūkas.