četrdesmit sestā nodala

Pasniedzies tumšajā nišā un piepūlē sakodis zobus, Robs iz­ņēma lādi un nolika uz pakāpiena.

Pamatīgā lāde ar lēzeno vāku bija darināta no senlaicīgas ādas - saplaisājušas, apdriskātas un apbružātas. Tajā jautās astoņpa­dsmitā gadsimta gars, kaut kas aristokrātisks. Šķita, ka tā ir pali­kusi no kāda lorda ceļojumu bagāžas un lieliski iederas namā, kur bijusi paslēpta.

Lādes vāku klaja bieza zirnekļu tīklu un putekļu kārta. Kristī­ne notrauca to un atklāja, ka uz vāka ir uzraksts ar smalkiem zel­ta burtiem:

"TW, Anno Domini. 1791."

Robs ar Kristīni saskatījās.

- Tomass Volijs, - secināja Kristīne.

- Vispirms viņš devās uz Izraēla zemi un kļuva par Jeruzale­mes Voliju…

Koledžas direktors šķita norūpējies un mīņājās no vienas ele­ganti apautās kājas uz otru.

- Draugi, piedodiet, bet… varbūt jūs neiebilstu pārnest šo lādi uz kadu citu vietu? Pa šīm kāpnēm visu laiku staigā studenti, un… neesmu pārliecināts, ka gribu sacelt… sensāciju.

Foristers un Dulijs viņu saprata un piekrita pārcelties uz ka­du klusāku vietu. Robs paņēma lādi un turēja izstieptās rokās glu­ži kā bungas. Tā nebija smaga, taču neparoclga. Iekšā kaut kas grabēja. Iedams viņš pūlējās lādi sevišķi nešūpot un visu laiku domāja par Liziju. Ikkatra izšķiestā sekunde tuvināja meitu nāvei.

Pēkšņi Robs atklāja, ka ir grūti nekliegt uz cilvēkiem, ir grūti apņēmīgi klusēt un sekot direktoram Metjūsonam augšup pa kāp­nēm un prom pa īsu gaiteni. Beidzot viņi nonāca spilgtā, grezna kabinetā - direktora darbistabā, no kuras pavērās skats uz kokiem un saules apmirdzētiem zālājiem Sentstīvensgrīna parka.

Pa logu Foristers nolūkojās uz Sēliju un Boidžēru, kas sēdēja uz soliņa parkā un gaidīja.

- Acumirkli, - viņš noteica un paņēma mobilo telefonu.

Ar dobju troksni lāde tika nolikta uz. Metjūsona rakstāmgal­da, un no tās paceļas putekļu mākonis.

- Labi, - sacīja Dūlijs. - Vērsim vaļā!

Kristīne jau pētīja lādi.

- Senās siksnas un sprādzes nav attaisāmas, - viņa secināja, pavilkuši vienu no tam.

- Pamatīgi sarūsējušas, - noteica Dūlijs, cīnīdamies ap otru sprādzi.

Robs pastiepa savu nazi.

- Mana meita gaida! - Viņš notupās un pārgrieza siksnas. Pē­dējā padevās grūtāk, to nācās neatlaidīgi rīvēt. Beidzot tā bija pušu.

Kati Robs atkāpās, Foristers pacēla melno adas vāku ar zelta uzrakstu. Ieskatījušies senlaicīgajā lādē, viņi cereja ieraudzīt "Melno grāmatu". Kopš to kāds darījis pēdējo reizi, bija pagājuši divsimt piecdesmit gadi.

Taču tā nebija grāmata. Ta bija kāda seja.

- Jēziņ! - iesaucās Dūlijs.

Lādes dibenā atradās galvaskauss.

Ļoti savāds. Tas noteikti bija un tajā pašā laika ari nebija cil­vēka galvaskauss. Tam bija slīpi vaigu kauli un acu dobumi, kas drīzāk piederētos putnam vai čūskai. Pievilcīgi, aziātiski, nepa­rasti plati dobumi, kas šķita pretīgi smīnam.

- Tieši tādu pašu es redzēju Lalešā! - Robs tūdaļ iesaucās. - Tur bija tāds pat galvaskauss. Pa pusei cilvēka… pa pusei putna. Pie velna, kas tas ir? Kristīne, tu esi osteo… eksperte. Kas tas ir?

Ar profesionālu un apņēmīgu kustību Kristīne izņēma no lā­des galvaskausu.

- Ļoti labi saglabajies, - viņa secināja, pētīdama apakšžokļa kaulu. - Kāds parūpējies, lai pasargātu to no sairšanas.

- Cik vecs tas ir? Kas tas ir? Cilvēks? Kādēļ viņam ir tādas acis?

Kristīne piegāja pie loga ar augšup bīdāmām vērtnēm, kur bija

vairāk gaismas, un pacēla galvaskausu.

- Tas noteikti ir hominids, taču hibrīds.

Atvērās kabineta durvis. Tā bija Sēlija un Boidžērs. Abi pār­steigti raudzījās uz galvaskausu Kristīnes rokas.

- Vai tā ir "Melnā grāmata"? - Boidžērs vaicāja. - Cilvēka galvaskauss?

Robs palocīja galvu.

-Jā.

- Ne gluži cilvēka. - Kristīne pagrozīja atradumu. - Tas ir ho­minids, taču manāmas būtiskas atšķirības starp šo un normālu Homo sapiens galvaskausu. Redzat? Vieta smadzenēm ir liela, un acu dobumi ir ļoti interesanti…

- Tātad tas ir krustojums, cilvēka un… kā? - jautāja Robs.

- Nav ne jausmas. Tas nav neandertālietis. Nav arī Homo habilis jeb "prasmīgais cilvēks". Izskatās pēc nezināma cilvēka tipa, kam bijušas ļoti lielas smadzenes.

- Bet es domāju, - Robs bilda, joprojām neko nesaprazdams, - ka cilvēki nevar krustoties ar citām sugām. Biju domājis, ka tas nav iespējams.

Kristīne papurināja galvu.

- Ta nav. Dažas sugas var savstarpēji krustoties. Piemēram, tīģeri un lauvas. Reti, tomēr tā notiek. Un šis hibrīds cilvēces evo­lūcijā līdz šim nebija zināms. Vairāki eksperti uzskata, ka mēs esam krustojušies ar neandertāliešiem. - Kristīne nolika galvas­kausu uz rakstāmgalda. Baltie zobi lampas gaismā uzzibsnīja. Pats galvaskauss bija dzeltenīgā krāsā 1111 ļoti liels.

Dūlijs joprojām vērās putekļainajā ādas lādē.

- Te ir vēl kaut kas. - Viņš izņēma salocītu dokumentu. Robs nenovērsdamies skatījās, kā īru detektīvs noliek dokumentu līdzas galvaskausam uz direktora rakstāmgalda.

Dokuments šķita darināts no kāda cieta pergamenta, bija stipri cietis un saburzīts, sadzeltējis un, iespējams, simtiem gadu vecs.

Robs uzmanīgi atlocīja atradumu. Pergaments nočaukstēja. Telpā uzvēdīja savāda, taču visnotaļ patīkama smarža. Skumju, vecuma un bēru ziedu aromāts.

Pārējie paliecās tuvāk dokumentam, kamēr Robs to izlīdzinā­ja. Kristīne sarauca pieri. Pergaments bija aprakstīts ar ļoti tumšu tinti 1111 līdzinājās pavirši zīmētai kartei, bet dažas rindas bija uz- kricelētas senlaicīgā rakstā.

- Aramiešu valoda, - teju uzreiz paskaidroja Kristīne. - Ara­miešu. Diezgan neparasta forma… Ļaujiet apskatīt tuvāk.

Vilies Robs nopūtās - katra pagajusī sekunde pastiprināja sā­pes. Viņš pievērsās galvaskausam, kas atradās līdzās pergamen­tam. Šķita, ka tas ņirdz. Gluži ka Džeimijs Klonkarijs.

Klonkarijs! Robs nodrebēja. Viņi bija atraduši "Melno grā­matu"! Un Klonkarijam tas jāuzzina nekavējoties. Robs pajautāja Metjūsonam, vai drīkst izmantot datoru, un direktors piekrītoši pamāja.

Piegājis pie rakstāmgalda, Robs ieslēdza datoru un tūdaļ sa- zinajās ar Klonkariju. Driz vien parādījās attēls. Kamera darbo­jas. Pēc dažām sekundēm parādījās Klonkarijs - mundrs, ar pla­tu, ļaunu smaidu sejā.

- O! Laikam būsi atradis grāmatu. Vai kādā autobusu pietu­rā? Varbūt bingo spēļu zālē?

Robs pacēla galvaskausu, uzreiz apklusinādams slepkavu. Klonkarijs vērās uz galvaskausu un rija siekalas. Robs nekad vēl nebija redzējis bandas vadoni tik apmulsušu. Viņš šķita apjucis, noraizējies, pat apstulbis.

- Tu to atradi. Tiešām atradi'. - Klonkarija flegmātiskajā balsī jautās nemiers. - Un kur tad… dokumenti? Vai tajā kastē bija vēl kaut kas?

Sēlija pasniedza pergamentu. Robs to pacēla un parādīja Klon- karijam. Tas smagi un dziļi nopūtās, it kā būtu atbrīvojies no šaus­mīgas nastas.

- Visu šo laiku… visu šo laiku… Īrijā! Tātad Previna kļūdījās. Es kļūdījos. Doma par Leijardu izrādījās nepareiza. Un tas pat nav ķīļraksts! - Klonkarijs papurināja galvu. - Tātad, kur jūs to atradāt?

- Nūmena namā. /

Klonkarijs zaudēja valodu. Tad viņš papurināja galvu un rūgti iesmējās.

- Ak Dievs! Zem slepenajām kāpnēm?! Jēziņ. Es taču teicu, lai meklē rūpigi! Nejēdzīgie idioti! - Beidzis smieties, viņš nekaunīgi un nicinoši paskatījās kamerā. - Bet tur vairs nekas nav Iidzams. Mani biedri jau guļ zārkos. Taču tu vari glābt savas meitas dzī­vību, ja atgādāsi man "Melno grāmatu", tas ir, galvaskausu un to dokumentu. Labi? Gribu, lai tas ir šeit pēc… ak Dievs! Jau atkal. Kārtējais termiņš. Cik daudz laika jums, nabadziņiem, vajadzīgs, lai nokļūtu šeit?

Robs jau iesaka atbildi, taču Klonkarijs viņu pārtrauca, pace­ļot roku.

- Aizveries! Vienosimies, ka es tev dodu vēl tris dienas. Ar to noteikti pietiks. Varbūt esmu pat pārak dāsns. Bet tāds nu es es­mu, ļoti dāsns. Un, lūdzu, tici, ka mans pacietības mērs ir pilns. Neaizmirsti, ka esmu psihopāts. - Viņš iespurdzās un pārspīlēti noraustīja sejas vaibstus, atdarinot vājprātīgu cilvēku. - Un, drau­gi, nevelciet sev līdzi čomiņus no policijas. Viņi mums nebūs no­derīgi, vai ne? Ne Kiribali, ne kurdi negribēs viņiem palīdzēt. Ma­nuprāt, tu to ļoti labi zini. Ķeries pie darba, Rob! Lido šurp ar visu "grāmatu" un dabūsi atpakaļ Liziju, vēl neiekonservētu. Tev ir septiņdesmit divas stundas, un punkts. Tāds ir galējais termiņš. Čau!

Ekrāns kļuva melns.

Klusumu pārtrauca Foristers.

- Mums, protams, nāksies sazināties ar vietējo Turcijas polici­ju. Es aprunāšos ar Iekšlietu ministriju. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka jūs vieni paši lidojat uz turieni. Mēs izmeklējam slepkavību, lieta ir sarežģīta. Bet jūs to droši vien labi saprotat.

Robs samiedza acis.

- Protams.

- Piedodiet, ja izklausos pēc birokrātā, taču mēs pasteigsimies. Apsolu. Mums tikai jābūt piesardzīgiem. Tas puisis ir traks. Ja brauksiet vieni, mēs nevaram garantēt, ka viņš rīkosies adekvāti. Mums vajadzīgs vietējo atbalsts. Un tas nozīmē oficiālo varas ie­stāžu iejaukšanos, Ankaras piekrišanu, sazināšanos ar Dublinu. Un tā tālāk.

Iedomājies par Kiribali, viņa smīnu un draudus lidostā, Robs noteica:

- Protams.

Metjūsons atkal bija sācis mīņāties. Direktors acīmredzot vēlē­jas, lai šie cilvēki atstātu viņa kabinetu, taču bija pārāk pieklājīgs, lai to pateiktu skaļi. Visi paklausīgi sekoja Robam gaitenī. Viņš nesa "Melno grāmatu" - vecajā ādas lādē ielikto galvaskausu un karti. Sēlija ar Kristīni gāja pa vidu, klusi sačukstēdamās. Policisti turējās pēdējie un aizrautīgi sarunājās, gandrīz vai strīdējās.

Robs vēroja, ka Londonas detektīvs baksta ar pirkstu Dulijam krūtīs.

- Pie velna, par ko viņi strīdas?

Kristīne paraustīja plecus.

- Kas lai zina? - Viņas seja pauda nicinājumu.

Iedams uz priekšu, Robs palūkojās pa kreisi uz Sēliju un pa labi uz Kristīni. Tad viņš teica:

- Vai jūs domājat to pašu, ko es?

- Jā, - atbildēja Kristīne. - Policija visu tikai sabojās.

- Tieši tā. Visa tā "aprunāšanās ar Iekšlietu ministriju"… Jē­ziņ! - Robu parņēma dusmas un vilšanās. - Viņi mēģinās runāt ar to nolādēto Kiribali? Pie velna, ko viņi grib panākt? Kiribali, iespējams, ir uz vienu roku ar Klonkariju. Kurš vēl varētu palī­dzēt tādam nelietim?

- Un sazināšanās ar Ankaru prasīs milzum daudz laika, - Kristīne turpināja. - Turklāt viņi saniknos kurdus, un viss izvēr­tīsies par šausmigu fiasko. Viņi nesaprot. Viņi nekad tur nav bi­juši, nekad nav redzējuši Sanliurfu…

- Varbūt tev jābrauc jau tūlīt? - Sēlija paspieda Robam roku. - Vienkārši brauci Paņem "Melno grāmatu", galvaskausu un aiz­ved visu Klonkarijam. Lido prom jau rit! Policija tev nevar stāties ceļā. Dari visu, ko grib Klonkarijs. Tā ir mūsu meita.

Robs lēni palocīja galvu.

- Neapšaubāmi. Es zinu, kas man varētu palīdzēt… Šanliurfā.

Kristīne pacēla roku.

- Bet mēs nedrīkstam uzticēties Klonkarijam, vai ne? Te nu Fo­risteram taisnība. - Pēdējo rietošas saules staru apmirdzēta, Kris­tīne dedzīgi ieskatījās acīs Robam un tad arī Sēlijai. - Viņš, pro­tams, medī "Melno grāmatu". Taču, dabūjis to savās rokās, viņš var… tik un tā visu izdarīt pec sava prāta. Saprotat? Viņš ir psiho­pāts, kā pats apgalvo. Viņam patīk nogalināt.

- Ko lai mēs iesākam? - Robs i/misis jautāja.

- Iespejams, ir kada izeja. Es redzēju karti.

- Kā, ludzu?

- Kad bijām kabinetā, - Kristīne paskaidroja, - es sapratu, ka pergaments rakstīts vēlajā seno aramiešu valoda. To izmantoja ka- naānieši. Manuprāt, es pratīšu to izlasīt.

-Un?

Kristīne palūkojās uz ādas lādi, ko Robs turēja rokās.

- Parādi vēlreiz!

Pieliecies Robs atvēra lādi, izņēma pergamentu un izlīdzināja to uz ceļgala. Kristīne pamāja ar galvu.

- Tā jau es domāju. - Viņa norādīja uz kādu rindiņu senajā rokrakstā. - Te rakstīts, ka "diženais senču galvaskauss" nācis no… "Slepkavošanas ielejas".

- Ko tas nozīmē?

- Vairāk te nekas nav rakstīts.

- Lieliski! Skaidrs. Un ko nozīme šie vārdi?

- Te pieminēta Ēnoha grāmata. Citēta gan nav. - Viņa sarauca pieri. - Taču atsaucas uz to. Luk, kas šeit teikts: "Slepkavošanas ieleja atrodas tur, kur miruši mūsu senči." Jā. Ja, jā. - Kristīne no­radīja uz kādu rindiņu pergamentā. - Bet šeit minēts, ka ieleja ir dienas gājiena attālumā uz to pusi, kur riet saule. Ja skaita no "pielūgšanas vietas".

- Un te…

- Te parādīta upe un ielejas. Vel viens pavediens. Te rakstīts, ka pielūgšanas vietu mēdz dēvēt ari par "nabas kalnu"! Lūk!

Robs neko nesaprata. Viņš jutās pārāk noguris un uztraucies par Liziju. Viņš paskatījās uz Kristīni, kuras seja pauda gluži pre­tējas emocijas - modrību un dedzību. Viņa vērās Robam acis.

- "Nabas kalns". Vai neatceries?

Ju/.damies kā idiots, Robs purināja galvu.

- "Nabas kalns" ir burtisks tulkojums turku vārdiem "Gebekli Tepe".

Pār Robu nāca apskaidrība.

Policisti acīmredzot bija beiguši strīdu un sarokojas. Tikmēr Kristīne turpināja stāstu:

- Tātad, saskaņā ar šo pergamentu, dienu ejot no Gebeklite­pes uz rietumiem, prom no saules, ir Slepkavošanas ieleja. No tu­rienes nācis šis galvaskauss. Un, manuprāt, mēs tur atradīsim vēl daudzus citus. Mums jābūt gudriem, jādomā vairākus gājienus uz priekšu. Jāatvilina Klonkarijs pie sevis. Mūsu rokās jābūt kaut kam tādam, lai viņš atdotu mums Liziju dzivu un veselu. Ja mums izdosies atklat noslēpumu, uz kuru norāda "Melnā grāmata", gal­vaskauss un karte, ja atraksim Slepkavošanas ieleju un izpratī­sim patiesību, tad viņš skriešus atskries un kritīs ceļos, jo tieši ieleja ir rodams noslēpuma risinājums. Tieši par šo noslēpumu viņš visu laiku runa. Tieši šis noslēpums izpostīja Jeruzalemes Volija dzī­vi. Tieši šo noslēpumu Klonkarijs vēlas aprakt uz mūžiem. Ja gri­bam iegūt varu pār Klonkariju, tad jābūt viņam vienu soli priek­šā, jauzrok ieleja, jāatrod noslēpuma atslēga un jāpiedraud, ka mēs to atklāsim visai pasaulei, ja viņš mums neatdos Liziju. Ti­kai tā mēs uzvarēsim.

Pabeiguši sarunu, policisti tuvojās Robam, Kristīnei un Sēli­jai.

Robs paspieda abam sievietēm roku un nočukstēja:

- Labi, tā arī darīsim. Mēs ar Kristīni nekavējoties lidosim uz Sanliurfu. Vieni paši. Un mēs uzzināsim to noslēpumu.

- Bet policijai neko neteiksim,-piebilda Kristīne.

- Vai esi pārliecināta, Sēlija? - Robs jautāja, pagriezies pret bi­jušo sievu. - Man vajadzīga tava piekrišana.

Viņa lūkojās uz Robu.

- Es… tev uzticos, Rob Latrel. - Sēlijai acis sariesās asaras, ku­ras viņa centās apvaldīt. - Es ticu, ka tu atvedīsi mūsu meitu. Ja, lūdzu, izdari to! Lūdzu, lūdzu, ludzu. Atved Liziju atpakaļ.

Tuvojoties Foristers berzēja rokas.

- Paliek auksts. Varbūt pasteigsimies uz lidostu? Vēl jāpagūst informēt Iekšlietu ministriju. Mēs mudināsim viņus rīkoties, ap­solu.

Robs palocīja galvu. Kriminālmeklēšanas vecākajam inspek­toram aiz muguras slējās Ņūmena nams. Uz mirkli Robs iztēlo­jās, kāds tas izskatījies laikā, kad Baks īgans un Baks Volijs te Džordža laikmeta lampu gaismā rīkoja savas trakulīgas ballītes un slaidi jaunekļi smējās un auroja, kurdami uguni viskijā mēr­cētu kaķu cepināšanai.

Загрузка...