Senatnes vārti

Divdesmit piektā nodaļa

Ielas bija vienās asinis. Robs gāja cauri vecpilsētai, lai pie ka- ravānserāla satiktu Kristini. Jau krēsloja. Kur vien uzmetis ska­tienu, Robs redzēja milzīgus asiņu traipus - uz sienām, ietvēm, pat pie Vodafone tirdzniecības punkta durvīm. Vietējie kāva kazas un aitas, turklāt publiski, uz ielas. Robs nosprieda, ka tas ir svēt­ku rituāls, par kuru bija stāstījusi Kristine, taču notiekošais tik un tā kaitināja.

Apstājies uz stūra pie torņa ar pulksteni, viņš vēroja kādu vī­ru, kurš no visa spēka centās starp kājām noturēt baltu kazu. Mu­gurā vīram bija platas melnas bikses, kādas tradicionāli valkāja kurdi. Nolicis kupošu cigareti uz taburetes sev līdzās, virs pacēla garu, mirdzošu dunci un iedūra asmeni kazas vēdera lejasdaļā.

Dzīvnieks neganti brēca. Virs par to nelikās ne zinis. Pagrie­zies viņš paņēma cigareti, ievilka dumu un atkal smēķi nolika. No brūces kazas vederā plūda asinis. Vīrs paliecās uz priekšu, saviebās un tad spēcīgi parāva dunci pāri pulsējošajam, sārti bal­tajam kazas vēderam. Asinis sāka gāzties straumēm un notraipī­ja ielas segumu. Kaza vairs nebrēca un necīnījās, bet klusi un žēli īdēja. Garās skropstas noplīvoja, un dzīvnieks bija miris. Vīrs at­rāva vaļa uzšķērsto vēderu, no kura izgāzās pasteļkrasas iekšas - taisni seklā plastmasas bļoda, kas bija nolikta uz ietves.

Robs devas tālāk. Kristīni viņš atrada velvētā ejā, kas veda uz karavānserālu. Pārsteigums un apmulsums viņa sejā acīmredzot izteica visu.

- Kurban Bayrami jeb upurēšanas svētki, - Kristīne paskaidroja.

- Pēdējā hadža diena.

- Bet kāpēc kazas?

- Un aitas. - Kristine ieķērās Robam elkonī, un abi kopā de­vās tālāk pa bazāra ielām. Gaisā vēdīja ceptas kazas un aitas ga­ļas aromāts. - Tos sauc par upurēšanas svētkiem un rīko, piemi­not Ibrāhīmu, kurš bija gatavs upurēt savu dēlu Išmaelu (Bībelē tas ir Abraāms un Izāks).

- Protams. Tādi svētki bija arī Ēģiptē un Libānā. Man tie labi zināmi ar nosaukumu īd… Bet… - Robs papurināja galvu. - Viņi nenogalina dzīvniekus uz ielas! Tas notiek pagalmos, turklāt tiek pārgriezta rīkle.

- Jā, - Kristīne piekrita. - Urfa tie ir īpaši vietējie svētki, jo Ib- rāhīms jeb Abraāms ir dzimis šeit. - Viņa pasmaidīja, r- Un svētki ir visai… asiņaini.

Viņi bija nonākuši līdz nelielam laukumam ar tējas namiņiem un kafejnīcām, kur vīrieši smēķēja udenspīpes. Daudzi par go­du svetkiem bija ģērbušies garās melnās kurdu biksēs. Citiem bija īpaši izšūtas drānas. Sievietes atradās priekšā, aplikušas mirguļojošas rotas vai violetus galvas lakatus ar sudrabotām ma­lām. Dažām uz rokām un kājām bija bagātīgi hennas tetovēju­mi, bet lakati apdarināti ar sudraba ripiņām. Visnotaļ krasains skats.

Taču Robs ar Kristīni nebija ieradies baudīt interesantas ainas.

- Lūk. - Kristīne ar galvas mājienu norādīja uz nelielu ēku.

- Besheta miteklis.

Dienas karstums pamazām izzuda kā ūdens pēc plūdiem. Robs paspieda Kristīnes roku.

- Lai veicas!

Kristīne šķērsoja ielu un pieklauvēja pie durvīm. Robs prātoja, cik neparasti jutīsies Beshets, pieņemot savā mājā rietumu balto sievieti. Kad Beshets atvēra durvis, Robs uzmanīgi nopētīja viņa seju un ieraudzīja tajā pārsteigumu un bažas, kā ari kucēna cie­nīgu pieķeršanos. Robs bija pārliecināts, ka Kristīne sadabūs kodu.

Viņš devās atpakaļ uz laukumu, kur viņu sveicināja bērni ar plaukšķenēm roka.

- Sveiks, amerikāni!

- Labvakar…

- Priecīgus svētkus!

Bērni smējās, it kā ķircinātu kādu eksotisku un mazliet biedē­jošu zvēru zooloģiskajā dārzā, un tad aiztraucās prom pa ceļu. Ietves joprojām bija asinīm slacītas, taču dzīvniekus vairs neviens nekāva. Ūsaini kurdi, smēķēdami kafejnīcās ūdenspīpes, smaidī­dami sveicināja svešinieku. Robs nosprieda, ka šanliurfa ir vis­dīvainākā vieta pasaulē. Absolūti eksotiska un tajā pašā laikā ari naidīga, bet cilvēki bija vieni no draudzīgākajiem, kādus viņš jeb­kad sastapis.

Robs nepamanīja Kristīni, kura piezagās klāt un iesaucās:

- Sveiks!

Satrūcies viņš pagriezās un jautāja:

- Dabūji?

- Dabūju. Viņš to darīja negribīgi… taču iedeva.

- Labi, tātad…

- Nogaidīsim, kamēr iestāsies tumsa.

Veiklā solī viņi nonāca līdz galvenajam ceļam ārpus vecpilsē­tas. Ar taksometru abi aizbrauca līdz Kristīnes dzīvoklim, kur pa­vadīja vairākas stundas, nervozi lasot internetu, cenšoties neuz­traukties un tomēr uztraucoties. Vienpadsmitos viņi izlavijās no mājas un devās uz muzeju. Ielas jau bija daudz klusākas. Asinis bija nomazgātas, svētki gandrīz beigušies. Debesis mirdzēja mē­ness sirpis, zvaigznes spīdēja ka tiāras ap minaretu smailēm.

Pie ieejas muzejā Robs paskatījās pa labi un pa kreisi. Ielā neviena nebija. Kvartālu tālāk aizslēģotā dzīvojamā namā ska­nēja televizors, bet citādi apkārt valdīja klusums. Robs pagrūda vārtus, un tie atvērās. Nakti dārzā valdīja īpaša noskaņa. Mē­ness lēja sudrabu pār tuksnešu dēmona Pazuzu spārniem. Tur­pat bija romiešu imperatoru bistes - apdauzītas un sadrupušas -, kā arī marmorā sastinguši asīriešu karavadoņi, kuru lauvu me­dības nekad nebeidzās. Šaja dārzā, mēnessgaismā iesligusi sap­ņos, bija skatāma visa Šanliurfas vēsture. Klusi sauca šumeru dēmoni, jau piecus tūkstošus gadu neaizvērdami savas akmens mutes.

- Vajadzīgi divi kodi, - sacīja Kristīne. - Beshets iedeva abus.

Viņa piegāja pie muzeja ārdurvīm. Robs iepalika, lai pārlieci­nātos, ka viņi ir vieni.

Tā arī bija. Zem vīģes koka bija novietota automašīna, taču iz­skatījās, ka tā nav kustināta jau vairākas dienas. Pa vējstiklu bija izšķīdušas iepuvušas vīģes - gan mīkstums, gan sēklas.

Durvis noklikšķēja. Robs pagriezās un atklāja, ka ārdurvis ir vaļā. Devies augšā pa kāpnēm, viņš pievienojās Kristīnei. Gaiss muzejā izrādījās karsts - nebija neviena, kas atvērtu durvis vai logu. Ari gaisa kondicionētāja nebija. Robs noslaucīja sviedrus no pieres. Viņš bija izvēlējies jaku, kuras kabatās var salikt visu ne­pieciešamo: kabatas lukturus, telefonus, piezīmju bloknotus. Gal- venas telpas pustumsā blāvi mirdzēja senākā statuja pasaule, un skumjās obsidiāna acis sērīgi raudzījās tālumā.

- Šurp, - sacīja Kristine.

Pustumsā Robs telpas stūri saskatīja nelielas durvis. Aiz tam bija kāpnes, kas veda lejup. Viņš iedeva Kristīnei lukturīti un ieslēdza ari savējo. Abu gaismekļu stari apspīdināja putekļainus pakāpienus, un viņi devās lejā.

Velves bija pārsteidzoši lielas. Daudz plašākas nekā muzejs augšstāvā. Durvis un gaiteņi veda visos virzienos. Artefaktu plauktos Roba lukturītis izgaismoja keramikas lauskas, statuju gabalus, žebērkļus, krama priekšmetus un vāzes.

- Telpa ir milzīga!

- Jā. Šanliurfa ir būvēta uz senām alām, un šīs alas pārvērstas par pagrabiem.

Pieliecies Robs nopētīja salauztu figuriņu, kas gulēja uz mu­guras citu artefaktu mudžeklī.

- Kas tad tas?

- Briesmonis Asags. Šumeru dēmons, kas izraisa slimības.

- Skaidrs… - Robs nodrebēja, par spīti nomācošajam karstu­mam. Viņš gribēja ātrāk tikt prom, jo sirdi pārņēma arvien pieau­gošas bažas par briesmām, kādās abi iekļuvuši. - Ķersimies pie lietas, Kristīne. Kur ir Edesas velves?

-Tur.

Viņi iegriezās vel vienā koridorā, pagāja garām brutāli nošķel­tai romiešu kolonnai un plauktiem ar vāzēm un dažādiem po­diem. Putekļu kārta bija bieza un smacējoša. Kristīne devās uz pašu senāko alu sistēmas daļu.

Pēkšņi izrādījās, ka priekšā ir milzīgas tērauda durvis. Kris­tīne pieskārās kodatslegai.

- Nolādēts! - Viņai drebēja rokas.

Robs turēja lukturīti tā, lai Kristīne varētu saskatīt ciparus. Bei­dzot atslēga noklikšķēja, un durvis atvērās. Pretī gāzās karsta gai­sa vilnis, kas šķita nesam ļaunumu, kaut ko vārdos neizsakāmu, netveramu, bet organisku un nepatīkamu. Kaut ko senu. Robs cen­tās ignorēt šo sajūtu.

Viņi iegāja pagraba. Plašajā telpā uz visām pusēm stiepās vienkārši tērauda plaukti. Vairums senlietu bija lielās plastmasas kastēs ar uzkricelētiem vārdiem un cipariem, bet dažas saliktas plauktos neiesaiņotas. Garām iedama, Kristīne stāstīja par šiem artefaktiem. Tur bija sīriešu un akadiešu dievietes, milzīga Anžu galva, hellēņu plikņu kaudze. Pustumsā mirgoja spokainas rokas un spārni.

- Te nekā nav, - iedama gar plauktiem, sacīja Kristīne. Balsī bija saklausāms atvieglojums. - To visu esmu redzējusi arī agrāk.

-Tad labāk dosimies prom…

- Pagaidi!

-Ko?

- Skaties! - Kristīne tumsā uz kaut ko rādīja. - Tas ir no Ge­bekli.

Apstājies Robs saprata, ka viņu atkal pārņem ļaunas priekš­nojautas. Atmiņā atausa pašnāvniece spridzinātāja Irākā. Šis sie­vietes seju mirkli pirms sprādziena viņš acīmredzot nekad neaiz­mirsīs. Viņu pārņēma nepārvarama vēlēšanās nekavējoties bēgt.

- Aizver durvis, - Kristīne sacīja.

Robs negribīgi paklausīja. Viņi atradās vistālākajā velvē - vie­ni kopā ar sazin kādu Franča atradumu. Viņa izjūtas bija salīdzi­nāmās ar šausmām, ko izraisa Čajeni galvaskausi.

- Nāc, Rob, paskaties!

Kristine spīdināja lukturīti uz neparastu statuju. Tā bija sie­viete ar ieplestām kājām; vagīna bija izgrebta dziļa un piedauzīgi liela. Gluži kā uzšķērsta brūce kazas miesā.

Līdzās atradās trīs dzīvnieki; iespējams, mežakuiļi. Visi - ar uzkrītoši lieliem peņiem, un tie bija pavērsti pret sievieti. Šķita, ka attēlota grupveida izvarošana.

- Tas atrasts Gebeklitepē, - Kristīne nočukstēja.

- Vai to mēs meklējām?

- Nē. Es atceros, kad mēs to atradām. Francis to atnesa uz še­jieni. Domāju, ka viņš te paslēpis daudzus… dīvainus atradumus. Tātad tam jābūt šeit.

Robs paspīdināja lukturīti pa kreisi, pa labi un tad atkal pa kreisi. Pustumsa virpuļoja putekļi. Drūmas dievu sejas, glūnoši dēmoni. Tiklīdz viņš devās tālāk, šie tēli iegrima tumsa. Robs ju­tas apjucis, jo nesaprata, ko īsti meklē. Viņu pārņēma bezcerība, bet pēkšņi gaismas starā nonāca milzīga polistirola kaste, uz ku­ras ar marķieri bija uzrakstīts Gebekli. Sirds Robam iedunējās.

- Kristīne! - viņš klusi iesaucās.

Kaste bija novietota tērauda plaukta dziļumā, pie pašas alas sienas. Kaste bija liela un šķita smaga. Kristīne mēģināja to pa­celt. Nolicis lukturīti uz plaukta, Robs viņai palīdzēja. Kopā viņi izvilka kasti arā un nolika uz grīdas.

Sirdij auļojot, Robs paņēma lukturi un uzspīdināja kastei, ko atvēra Kristīne. Iekša bija saliktas četras apmēram pusmetru aug­stas senlaicīgas olīvu krūkas, kas ievīstītas burbuļplēvē. Robu pār­ņēma vilšanās. No vienas puses, viņam gribējās atrast kaut ko ne­ķītru un biedējošu. Tā viņā runāja žurnālists un jauneklis.

Kristīne izņēma vienu krūku ārā.

- Vai tā ir no Gebekli?

- Pilnīgi noteikti. Un, tātad, tā ir desmit tūkstošus gadu veca. Tātad viņi bija apguvuši podniecību…

- Krūka ir pārsteidzoši labi saglabājusies.

- Ja. - Uzmanīgi turēdama rokās, Kristīne apgrieza trauku ot­rādi. Uz viena sāna bija redzams interesants zīmējums. Tāda kā nūja ar putnu galā.

- Esmu to kaut kur redzējusi, - klusi noteica Kristīne.

Robs izņēma mobilo telefonu un uzņēma vairākas fotogrāfi­jas. Zibspuldzītes uzplaiksnījumi šķita teju neiederīgi velves mel- nējošajā tumsā. Likās, ka džini un imperatori spožajā gaismā savelk drūmas grimases.

Ielicis telefonu kabatā, Robs arī pats paņēma rokā vienu no krūkām. Ta izrādījās pārsteidzoši smaga. Viņam gribējās zināt, kas krūkā glabāts. Varbūt kāds šķidrums? Graudi? Medus? Sa­gāzis kruku, viņš nopētīja kakliņu. Tas bija aizbāzts un aizzī­mogots.

- Vai varam atvērt?

- Uzmanīgi…

Brīdinājums nāca par vēlu. Šķita, ka krūka pēkšņi nodreb. Viņš to bija sagāzis pārāk strauji. Kakliņš it kā nošalca un nokrita uz grīdas, bet sprauga senā poda malā kļuva arvien dziļāka. Kruķa burtiski sadrupa Robam rokās, un lauskas izbira gridas putek­ļos.

- Ak Dievs! - Smaka bija derdzīga. Robs piespieda jakas pie­durkni degunam.

Kristīne uzspīdināja lukturīša gaismu krūkas saturam.

- Sasodits!

Uz grīdas gulēja sīks ķermenītis. Cilvēka ķermenis. Zīdainītis embrija pozā. Tas bija daļēji mumificējies un daļēji atgādināja vis­kozu šķidrumu. Pat visu daudzo gadsimtu gaitā tas nebija pilnī­bā satrūdējis. Smaka bija tik neizturama, ka Robs sāka rīstīties. No galvaskausa āra plūda burbuļojošs šķidrums.

- Paskaties sejā! - iesaucas Kristīne. - Paskaties sejā!

Robs iespīdināja gaismas staru zīdainim sejā. Tā bija sastin­gusi klusā kliedzienā. Tas bija mirstoša bērna kliedziens, kas at­balsojās cauri divpadsmit tūkstošiem gadu.

Pēkšņi telpu piepildīja gaisma, trokšņi, balsis. Pagriezies Robs velves dziļumā ieraudzīja vairākus vīriešus ar šaujamajiem un dunčiem. Viņi tuvojās.