Senatnes vārti

Otrā nodala

Karmela tirgū valdīja rosība. Tur Jemenas garšvielu tirgotāji strīdējās ar kanādiešu cionistiem, izraēliešu mājsaimnieces taus­tīja jēra ribas, bet Sīrijas ebreji krāva kaudzēs kompaktdiskus ar Libānas popmūziku dziesmām par nelaimīgu mīlestību. Ļaudis drūzmējās ap galdiem ar pikantajām sarkanajām vircēm, metāla kārbām ar zaļo olīvu eļļu un milzīgu stendu, kurā pardeva lielis­ku Golanas augstieņu vīnu.

Šo cilvēku vidu bija ari Robs Latrels, lauzdamies uz tirgus tālāko galu. Viņš gribēja iedzert "Bik Bik" alus un desiņu bārā vīna iemīļotākajā Telavivas ēstuvē. Robam patika vērot Izraēlas slavenības milzu saulesbrilles, kuru uzdevums bija slēpt saim­niekus no paparaci. Pirms dažām dienām kāda jauniņa aktrisi- te bija viņam uzsmaidījusi. Varbūt uzminējusi, ka viņš ir žurnā­lists.

Robam garšoja čehu alus, ko pasniedza "Bik Bik" - plastikāta glāzēs salietais dzēriens lieliski noskaloja lejup mājas taisīto sā­lāmi gabalus, kas ietūcīti apaļas maizītes viducī.

- Saiom, - teica turks Samsons, desiņu tirgotājs "Bik Bik" bārā.

Pasutinajis alu, Robs atcerējās pieklājību, pateica "lūdzu" un "paldies" un tad sāka prātot, vai viņu māc garlaicība. Telavivā viņš ieradās jau pirms sešām nedēļām un atguvās pēc Irākā pa­vadītajiem sešiem mēnešiem. "Vai tiešām tas ir pārāk ilgs laiks?"

Jā, pārtraukums bija vajadzīgs. Jā, viņš gribēja atgriezties Tel­avivā - žirgtuma un mundruma pārņemtajā pilsētā. Redaktors Lon­donā bija tik laipns, ka piedāvāja šo iespēju atpūsties. "Atgūties". Taču tagad Robs atkal jutās gatavs darbam. Kārtējam uzdevumam Bagdāde. Vai Gazā - tur gāja karsti. Gazā vienmēr gāja karsti.

Iedzeris malku alus no plastikāta glāzes, Robs nostājās bāra priekšā un sāka vērot tāluma vizošo pelēkzilo Vidusjūras klaju­mu. Alus bija auksts, zeltains un gards. Robs noskatījās, ka sērfo­tājs jūrā šķeļ viļņus.

"Vai redaktors beidzot piezvanīs?" Robs sameklēja mobilo te­lefonu. Ekrānā parādījās viņa meitiņas fotoattēls. Robu pārņēma dziļas vainas apziņa. Meitu viņš nebija redzējis kopš… Janvāra? Februāra? Kopš pēdējās reizes, kad viņš bija Londonā. Bet - ko lai iesāk? Bijusī sieva nepārtraukti mainīja savus plānus, it kā ne­vēlētos, lai Robs tiekas ar meitu. Bet - viņa alkas Liziju satikt lī­dzinājās izsalkumam vai slāpēm. Nepārtraukti šķita, ka viņa dzī­vē kaut kā - vai kāda - pietrūkst. Dažkārt viņš atskārta, ka uzsmaida meitai, kuras patiesība blakus nemaz nav.

Robs ienesa tukšo glāzi atpakaļ bārā.

- Tiksimies rit, Sem! Neapēd visus kebabus!

Samsons iesmējās. Robs samaksāja savus šekeļus un devās uz jūras pusi. Šķērsodams ceturtdienas satiksmes pārplūdināto ie­lu, viņš cerēja, ka nepakļūs zem nesavaldīga ebreja vadītas mašī­nas riteņiem. Šādā dienā visi steidzās pie ūdens.

Telavivas pludmale bija Roba iecienītākā pārdomu vieta, kur aiz muguras slējās debesskrāpji, bet priekšā skalojās viļņi un pū­ta silts vējiņš. Tagad viņš vēlējās padomāt par sievu un bērnu.

Par bijušo sievu un piecus gadus veco bērnu. No laikraksta redakcijas saņēmis norādījumu pamest Bagdā- di, viņš bija gribējis uzreiz lidot atpakaļ uz Londonu. Taču Sēlija pēkšņi paziņoja, ka viņai uzradies jauns draudziņš un tātad va­jadzīga "vieta", tādēļ Robs nolēma palikt Telavivā. Viņam negri­bējās dzīvot Londonā, ja nav iespējams satikt Liziju. Tas bija pā­rāk sāpīgi.

"Bet - kurš tad īsti bija vainīgs?" Robs prātoja, cik liela mērā viņš atbildīgs par šķiršanos. Jā, Sēlijai bija romāniņi… taču viņš visu laiku bija prom no mājas. Bet - tas ir viņa darbs! Viņš bija ārzemju korespondents un par šo iespēju Londonā cīnījies des­mit gadus! Un tā pelnīja naudu. Tagad, trīsdesmit ar pusi gadu vecumā, viņš rakstīja par visiem Tuvajiem Austrumiem - materi­āla bija krietni vairāk, nekā būtu iespējams izmantot.

Robs iedomājās, vai nevajadzētu atgriezties bārā un iedzert vēl pinti alus. Viņš palūkojās pa kreisi. Zilajās debesīs slējās viesnīca Dan Panorama - milzu augstceltne ar ekskluzīvu stiklo­tu iekšpagalmu. Aiz tās bija stāvlaukums - neskaitāmi akri pa­šā pilsētas centrā, kas atvēlēti automašīnām. Robs atcerējās kā­du stāstu par šiem laukumiem. Kad tūkstoš deviņsimt četrdesmit astotajā gadā sākās Pirmais arābu un izraēliešu karš, te gāja gal­venā frontes līnija konfliktā starp ebreju Telavivu un arābu Jafu. Pēc uzvaras karā izraēlieši šāviņu sagrautos namus nolīdzinā­ja līdz ar zemi. Tagad tas bija viens liels automašīnu stāvlau­kums.

Viņš pieņēma lēmumu. "Ja nav iespējams satikt Liziju, tad ir iespējams vismaz nopelnīt tik daudz naudas, lai viņa būtu pa­ēdusi un nodrošināta." Tādēļ Robs planoja iet taisnā ceļā uz sa­vu dzīvoklīti Jafā un nodoties pētījumiem. Atrast vēl dažus fak­tus, kas noderēs stāstā par Libānu. Vai uzmeklēt tos Hamas bērnus, kas slēpās tajā baznīcā.

Kamēr Robs gaja līdz vietai, kur pludmale meta līkumu, galvā rosījās dažadas idejas. Priekšā slējās senās Jafas ostas celtnes.

Iezvanījās mobilais telefons. Cerību pārņemts, Robs ieskatījās ekrānā. Lielbritānijas numurs, taču tā nebija ne Sēlija, ne Lizija, ne kāds no viņa draugiem.

Tas bija redaktors no Londonas.

Robs juta, kā pieaug adrenalīna līmenis. Lūk! Tieši šādi brīži viņam patika visvairāk - negaidīts zvans no redaktora. "Varbūt būs jādodas uz Bagdādi, bet varbūt uz Kairu vai Gāzu. Varbūt būs jāriskē ar dzīvību." Robs dievināja šo mirkli. Nekad nevarēja zināt, uz kurieni būs jābrauc. Viņš jutās kā saviļņojošā improvi­zētā teātra izrādē vai realitātes šovā. "Nav brīnums, ka neizdo­das nodibināt ciešas attiecības ar sievieti." Viņš nospieda telefo­na podziņu.

- Robij!

- Stīv?

- Kā sviežas?

Redaktora izkoptais Koknejas akcents uz brīdi samulsināja Robu - kā allaž. Viņš pats joprojām runāja stiprā Vidusamerikas izloksnē, tādēļ neuzskatīja, ka The Tinies redaktori vienmēr runā pirmklasīgā Oksfordas angļu valodā. Taču viņa iepriekšējais re­daktors izteicās kā Tilberi dokeris - un lādējās vēl stiprāk. Daž­kārt Robs prātoja, vai tik Stīvs mazliet nepārspīlē Koknejas ak­centu, lai izceltos uz savu Oksforda un Kembridžā izglītoto kolēģu fona. Žurnālistikā valdīja negants sāncensības gars.

- Robij, draugs, ko ta' tagad dar'?

- Stāvu pludmalē un runāju ar tevi.

- Pie velna! Kaut man būtu tavi pienākumi!

-Bija. Bet tad tevi paaugstināja.

- Jā gan. - Stīvs iesmējās. - Vispār es gribej' prasīt, ko darīs' tālāk? Vai mēs jau iedev' tev jaun' uzdevum'?

-Nē.

- Tā gan, tā gan. Tu atgūstas no tās sasodīt's… bumb' mešan's.

-Jau esmu kārtībā.

Stīvs iesvilpās.

- Tur gan gāj' traki. Bagdādē.

Robs nevēlējās domāt par bombardēšanu.

-Tātad… Stīv… kurp…

- Uz Kurdistān'.

- Ko? Oho!

Viņu momentā pārņēma satraukums un nedaudz ari bailes. Irākas kurdu teritorija. Mosula! Šo pilsētu viņš nekad vel nebija apmeklējis, taču vieta noteikti bija aprakstu vērta. Irākas Kurdi- stānal

Bet tad Stivs sacīja:

- Rāmāk, rāmāk…

Satraukums tūdaļ izplēnēja. Redaktora balsi jautās savāda nots. Runa nebija par karu.

- Stīv?

- Rob, draudziņ, ko tu zin' par arheoloģij'?

Tanī brīdī virs jūras viļņiem pacēlās paraplāns.

- I'ar arheoloģiju? Neko. Un tad?

- Redz, Turcijas dienvidaustrumos… rok… Kurdu teritorijā.

- Rok?

- Jā. Diezgan interesanti. Tie vācu arheologi ir…

- Alu zīmējumi? Veci kauliņi? Nolādēts! - Robs juta pieaugošu neapmierinātību.

Slīvs iesmējās.

-Nu, nu, beidz!

-Ko?

- Nevar tak vis' Iaik' braukt uz Gāzu. Un es negrib', ka tu pa­kļauj sev' briesmām. Vismaz pagaidām ne. - Viņš izklausījās no­rūpējies, gluži kā gādīgs brālis. Visnotaļ negaidīti. - Tu es' no ma­niem labākajiem reportieriem. Un Bagdādē gāj' pagalam trak'. Šitād' mesl' tev uz kad' laik' pietiks. Tu ta nedoma?

Robs gaidīja. Viņš zināja, ka Stīvs nav beidzis. Un tiešām, re­daktors turpināja:

SKNATNES VĀRTI

- Tādēļ es tev' ļot' laipn' lūdz' tikt uz tiem sasodītiem izraku­miem Turcijā. Ja tev nav iebildum'.

Balsī ieskanējās sarkasms, taču tas nebija ļauns. Robs sāka smieties.

- Labi, Stīv. Tu esi priekšnieks. Braukšu apskatīt tos akmeņus. Kad jādodas ceļā?

- Rīt. Faktus es aizsutis' e-pastā.

Rīt? Laika nav daudz. Robs jau saka domāt par lidmašīnām un kravāšanos.

- Keršos klat, Stīv. Paldies. Redaktors mirkli klusēja un tad sacīja:

- Bet, Rob… -Jā?

- Es runāju nopietni. Tie nav tikai… garlaicīgi veci akmeņi.

- Kā, lūdzu?

- Par to jau rakstij' ziņās. Droši vien esi palaidis garām.

- Es nelasu rakstus par arheoloģiju.

- Es gan. Tas ir moderni. -Tātad?

Jūras gaiss bija silts. Stīvs turpināja:

- Bet es gribēj' teikt… Tai vietā Turcijā vācieši atrada… Robs gaidīja plašākus paskaidrojumus.

Iestājās ilga pauze. Visbeidzot redaktors sacīja:

- Nu… tur nav tikai kauli un smiltis, Rob. Tur notiek kaut kas pavisam savāds.