Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

KA ES RAKSTĪJU «MESS-MEND»

I

I. Atklāju rakstīšanas noslēpumu

Kad «Mess-Mend» sāka 1924. gadā iznākt katru nedēju ar turpinājumiem, neviens nezināja tā autoru. Daudzi domāja, ka aiz Dzima Dolara vārda slēpjas tas vai cits padomju rakstnieks vai rakstnieku grupa. Minēja Alekseju Tolstoju, Erenburgu, toreizējos jaunos ļe- ņingradiešus Sloņimski, Ņikitinu. Kad kāds minēja arī manu vārdu, atskanēja balsis: «Vai nu Šaginjana rakstīs tik muļķīgu gabalu kā «Mess-Mend»!» — vai: «Vai tad. Šaginjana var uzrakstīt kaut ko tik jautru kā «Mess-Mend!» Es toreiz rakstīju avīzēs nopietnus rakstus un rediģēju Balzaku un Kolinzu … Un mani uzskatīja par garlaicīgu un solidu rakstnieci. Lai arī cik žēl bija atklāt pseidonimu, tomēr nācās to darīt. Speciālā grāmatiņā, ko izdeva «Kinoprese» sakarā ar «Mess-Alend» parādīšanos uz ekrana, es toreiz rakstīju:

«Vai nu tas ir muļķīgs vai jautrs, varbūt kā viens, tā otrs, varbūt piedevām vēl kas cits, bet «Mess-Mend» esmu izgudrojusi, izdomājusi un uzrakstījusi tikai es, un neviena cita dzīva dvēsele, izņemot mani, nav ierakstījusi neviena vārda un nav ne mazākā mērā piedalījusies tā sacerēšanā, ja neskaita trīs personas:

1. Manu meitu Mireli.

2. Manu māsu Linu.

3. Manu viru Džimu.

Viņu piedalīšanās izpaudās tādā veidā.

Mana meita Mirele (toreiz piecus gadus veca) pieprasīja, lai grāmatā noteikti būtu mācīts suns.

Tāpēc — Bjutija.

Māsa Lina, satraukta par skota Biska likteni, lūdza atstāt viņu dzīvu.

Tāpēc — Biska izglābšanās.

Mans vīrs Džims, liels patriots un Džima Dolara krusttēvs, bija sašutis: vai tiešām grāmatā nebūs neviena armēņa?

Es atbildēju: «Izvirzi kandidaturu!»

Viņš izvirzīja: «Setto no Diarberkiras.»

Tāpēc — Setto no Diarberkiras.

Ar šiem trim gadījumiem tad arī izbeidzās svešas ietekmes, sacerot «Mess-Mend».

2. Viss sākās ar Jejisejeva mēbelēm, lauru lapām un rakstu «Pravdā»

1923. gada rudenī mūsu zemi vēl nospieda posts un bads. Toreiz grupa rakstnieku dzīvoja Petrogradā, «Mākslas nama» kopmītnē — greznā savrupmājā, ko pirms revolūcijas bija apdzīvojuši bagāti tirgoņi Jejise- jevi. Mēs saņēmām niecīgas pārtikas devas. Mēneša beigās tās izsīka un palika vienīgi lauru lapas.

Ir tāda paruna: «Lauri neļauj mierīgi gulēt.» Mēs to pārveidojām kara komunisma garā: «Lauru zupa neļauj mierīgi gulēt.»

Tajā dienā, par kuru es rakstu, mums bija lauru zupa. Zem šķīvja atradās «Pravda». Atstūmusi zupas šķīvi, es pamanīju interesantu feļetonu par to, ka mums, padomju cilvēkiem, nepieciešams radīt jaunatnei savu piedzīvojumu literaturu un savu «sarkano Pinkertonu». Tādu, kas audzinātu, aicinātu uz gaišu nākotni, palīdzētu cīnīties pret fašismu un celt sociālismu…

Bet naktī uznāca ar lauru zupu saistītais bezmiegs. No Jūras ielas istabā ieplūda gaisma, šaudījās automašīnu prožektoru stari. Šķita, ka lietas kustētos. Visapkārt manai gultai blīvējās greznas mēbeles no tirgoņu

Jejisejevu buduārā. Te bija: aizsegi, rokoko pulksteņi, atzveltnes krēsli ar ozolkoka pērtiķlšu figūriņām stūros, ar gobelenu pārvilkts dlvaniņš.

Es sāku uz tām skatīties. Cik daudz strādniekiem vajadzēja pie šim lietām strādāt, lai tirgoņi Jeļisejevi varētu tās mierīgi lietot! Bet varēja taču tās izgatavot ar trikiem, lai tās radītu saviem īpašniekiem nepatiku un palīdzētu strādniekiem cīnīties. Lai atslēgas atvērtos, tikai vienreiz piespiežot, spoguļi — nofotografētu un glabātu aiz sevis uzņēmumus, sienas — noklausītos, slēptu sevī ejas un slēptuves, atvērtos un aizvērtos…

Pusmiegā viltīgās, izskolotās un apbruņotās lietas mani apstāja, izkārtojās ierindā, devās gājienā — un jau pavisam aizmigusi es ieraudzīju lielu, bārdainu seju, zilas acis, taisnas, kuplas uzacis, pīpīti zobos — strādnieku Miku Tingsmeistaru, lielo meistaru un lietu pavēlnieku. No rīta gultā es turpināju domāt. Radās melodija kopā ar dziesmiņu:

Veidojam jūs bez vainas, Vēlam jums līgavaiņus, Daiļas jūs tā kā dainas — Strādnieku lolojums.

Kāpēc gan no tā neiztaisīt «sarkano Pinkertonu»?

Tema: strādnieks var uzveikt kapitalu ar slepenas varas palīdzību, liekot- brīnišķīgā veidā darboties paša gatavotajām lietām. Citiem vārdiem •— ražošanas spēku attīstība sagrauj ražošanas attiecības.

Saturs: rodas no jaunā, ar lietām saistīta trika nebeidzamajām iespējām.

3. Kādas bija atsauksmes par manu ideju

Daži cilvēki, kas tai brīdī gadījās man tuvumā, iz- kritizēja visu smalkās druskās.

«Bijušais» cilvēks dzēlīgi teica:

— Vai tad jūs nezināt, ka pie mums literatūras kurss mainās kā kinoseanss otrdienās, ceturtdienās un piektdienās? Kamēr jūs uzrakstīsiet Pinkertonu, ievaja- dzēsies sarkanās daiļstatistikas vai sarkanā daiļvēstul- nieka.

Piesardzīgais cilvēks piebilda:

— Tas ir naivi — rakstīt «oriģinālu» un cerēt, ka pret tevi izturēsies kā pret tulkotāju. Kādas jums ir izredzes?

Mēļotājs ierosināja:

— Aprunājies ar Gēti.

Es paņēmu no plaukta sējumiņu, atšķīru un izlasīju: «Und da ist auch noch etwas Rundes…» («Ari tur ir kaut kas apaļš …») — no dziesmiņas par Kristelu.

Mēļotājs samierinoši paziņoja:

— Tev atliek uzrakstīt Pinkertonu ar statistiku un vēstulnieku pielikumā, paziņot, ka tas ir ārzemnieks, un nosaukt par Dolāru.

4. Materiali romanam-pasakai

Es sēdos rakstīt.

Man nebija ne plāna, ne nosaukuma, ne fabulas, ne darbojošos personu, ne mazākā priekšstata par to, kāds saturs būs pirmajai daļai; itin nekā, izņemot Miku Tingsmeistaru un viņa dziesmiņu.

Bet mēs dzīvojām neparasti interesantā laikā — pirmo revolūcijas gadu dižajā laikā. Mūsu piemērs saasināja visā pasaulē divus galējus polus-nometnes. Vēsts par Oktobra apvērsumu un par pirmo sociālismā zemi nokļuva līdz visattālākajām mūsu planētas vietām, sadalot cilvēci divās nometnēs. Dižais aicinājums «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» lika pukstēt miljoniem strādnieku siržu vienotā taktī. Bet tas arī izraisīja zvērisku naidu vecās pasaules saimniekos, ap- spiedējos un kaoitalistos, un vienoja tos. Imperiālismu aizstāvēt cēlās fašisms. Vispirms tas bija italisks: par pirmo fašisma un tā barveža Musolini balstu kļuva Itālijā. Par visu to mums katru dienu stāstīja avīzes — un skaidrs, ka iespaidi no apkārtējiem faktiem un notikumiem kļuva par manas pasakas galveno materialu.

Rakstīju es neparastā uzbudinājumā: man pašai gribējās ātrāk uzzināt, kas būs tālāk. Man aiz muguras stāvēja mājinieki. Viņiem bija nejauks paradums pareģot, kas notiks tālāk. Es par spīti un aiz patmīlības tūliņ izdomāju gluži otrādi. Tādējādi intriga visu laiku izslīdēja no lasītāju minējumiem kā noziedznieks no slepenpolicista, un es sazīmēju savu «nelaiķi Jeremiju» «Ilinoisas štata ģenerālprokurorā» gluži pēdēja minūtē,

pašai sev negaidot, it kā es būtu uzlēkusi uz kāda ejoša vilciena kāpnītēm, kurš dodas ne tai virzienā, kurp man vajag.

Noslēpumainais Gregorio Čice — protams, itālietis, kā toreizējie fašisti, — iznāca neparastas tumsas apņemts. Vakaros man no viņa bija bail; kādam arvien vajadzēja sēdēt man blakus un, ja uz grīdas nokrita grāmata vai spalvaskāts, es šausmās nodrebēju. Mana māsa sūdzējās, ka naktīs rādoties lietuvēns. Bet visšausmīgākais bija tas, ka es absolūti nezināju, kādā veidā tieši Gregorio Ciče ir šausmīgs un kā izskaidrot viņa īpašības. Aiz nezināšanas es arvien tālāk un tālāk atvirzīju atrisinājumu. Kad tas pienāca gluži klāt, es tā izbijos, ka gandriz devu iespēju Giegorio Cičem izbēgt no atmaksas. Mana meita Mirela ilgi nevarēja man to piedot un negribēja pastaigāties pa Ķieģeļu ielu, jo tajā bija nepabeigts nams un Ciče varēja būt tajā paslēpies.

Toreizējās Polijas panu valdība bija asi naidīga pret padomju tautu, un misis Vesone, Padomju Krievijas ienaidnieks, man bija poliete. Manas simpātijās un antipātijās, tāpat kā atsevišķi notikumi, virknējās un bija atkarīgi no iā, kas notika mums apkārt.

Varbūt lasītājs brīnīsies par to, kā Dzims Dolārs apraksta Petrogradu 23. gadā. Protams, pilsēta nebija un nevarēja būt tāda, un brīnišķīgās laboratorijas, Aeroelektrostacija un eksperimentālās rūpnīcas — autora fantazijas auglis.

Bet es nolēmu aprakstīt mūsu zemi tādu, kāda tā, man šķita, būs tālā nākotnē — gaiša, visvarenas tech- nikas un dižu atklājumu zeme, kur uzvarēts bads, klimats, slimības. 5o utopisko elementu vajadzēja ieturēt, pirmkārt, pasakas toņos, otrkārt, tādā brīnumainā veidā, kādā tas varēja izskatīties, raugoties ar manis izdomātā amerikaņu autora acīm.

Cik tā man bija liela laime rakstīt «Mess-Mend»!

5. Nelaimīgā mīlestība izgaisa līdz ar smiekliem

Katru nedēlu es uzrakstīju vienu turpinājumu. Biju nonākusi līdz Ilinoisas štatam. No manas spalvas izslīdēja miss Junona Milki, «jaunā piecdesmitgadīgā meitene», īsā teniskleitiņā un sarkanu parūku galvā. Es pamanīju, ka viņa mērkaķojas man pakaļ un padara

smieklīgas manas vissvētākās jūtas. Viņas stāsts melnrakstā iznāca izplūdis — ne no asarām, bet smiekliem. Es smējos tā, ka man sāka vēders sāpēt. Vecā aukle Vera Aleksejevna atnāca apslacīt mani ar svēto ūdeni. Ar vienu roku es smiedamās turēju vēderu, ar otru rakstīju. Bet, kad beidzu, atlaidos pret krēsla atzveltni, aiz noguruma nožāvājos un pamanīju, ka līdz ar smiekliem pagalam ir visa mīlestība, gluži kā verdošā ūdenī saplīsusi ola, un jāatzīst, ka tās pat nebija vairs nemaz.

6. No kurienes radās «Mess-Mend»?

No vārdnīcas. Kad bija vajadzīga parole, es pielaidu kaķi Pašku pie vārdnīcas. Mūsu kaķei patīk šķirt lapas. Paška uzreiz sagrāba piecas lapas, atšķīra, un es uzgāju vispirms «Mess», pēc tam «Mend».

Bet nozīme vispiemērotākā: labošana, remonts, kop- galds, maisījums, vārīt putru.

7. Džims Dolārs dodas pasaulē

Katru svētdienu pie manis sapulcējās draugi — rakstnieki un literatūras jaudis. Viņi klausījās «Mess- Mend» no viena turpinājuma līdz otram. Kad romāns bija galā, katrs izteica savas domas.

Apkopojot tās, iznāk šāds vērtējums:

«Velns zina, kas tas tāds ir. Rakstnieku savienība apvainosies. Ko teiks Jevgeņijs Zamjatins? Un, beidzot, var noorganizēt un uzrakstīt veselu sēriju tādu romānu, nodibināt savu izdevniecību un tikt uz zaja zara.» Mēs tūliņ iesniedzām lūgumu, ka gribam organizēt izdevniecību «Stāstnieku klubs», un mums tūliņ to atteica.

Pēc tam es paliku tikai divatā ar savu gara bērnu, kuru ikviens lasīja bez atelpas un es pati biju izlasījusi desmitām reižu, un visi, tai skaitā ari es, bija pilnīgā nesapratnē, kas tas ir.

Bet — aizritēja trīs mēneši. Cita manuskripta man nebija. Es sagrabināju naudu vislētākajam vilcienam «maksimka», ietinu manuskriptu avīzē, uzvilku par četriem miljardiem[7] pirkto šineli un braucu uz Maskavu.

Toreizējais Valsts izdevniecības direktors, vecās

Ļeņina gvardes boļševiks Nikolajs Leonidovičs Meščer- jakovs paņēma no manis manuskriptu, kāds tas bija. Sīkā rokrakstā aprakstītās lapiņas (mēs toreiz manuskriptus vēl nepārrakstījām uz mašīnas!) viņš paķēra līdz uz māju, uz viesnīcu «Metropole», vienā naktī izlasīja, izsauca mani otrā dienā uz Valsts izdevniecību un tūliņ noslēdza ar mani līgumu. Tika nolemts saglabāt pseidonimu «Džims Dolārs», un N. Meščerjakovs uzrakstīja romanam priekšvārdu, kas manu joku atbalstīja.

8. Dažus vārdus par romānu

«Mess-Mend» padomju lasītāji uzņēma labi. Tas tika pārtulkots vairākās valodās, nesaīsinātā veidā iespiests avīzē «Rote Fahne», nodrukāts Parizē armēņu demokrātu avīzē. Austrijā un Vācijā tas piedzīvoja vairākus izdevumus. No vācu strādnieku atsauksmēm vien iznāca vesela grāmatiņa. Jautādama sev, kāpēc šim pa jokam uzrakstītajam romanam tik laimīgs liktenis, atbildu.

Vispirms, tas nav haltūra. No pirmās līdz pēdējai lappusei «Mess-Mend» uzrakstīts tai drudžainajā pacilātībā, ko izraisa «fosfora degšana», citiem vārdiem — daiļrade. Daudzas nodaļas esmu pārstrādājusi desmitām reižu. Līdz šim laikam es" neieredzu pirmo izdevumu un uzskatu to par vāju, bet citādi tas nevarēja būt, tāpēc ka tie ir pirmie soļi, taustīšanās pa vēl neiemītu ceļu. Un, otrkārt, tas viss pilnīgi vērsts pret diviem galvenajiem mūsdienu ļaunumiem — pret karu un fašismu. Ir portreti, kas raugās, lai arī no kuras vietas skatītos, tieši jums virsū. Šīs grāmatas skatiens, man šķiet, raugās tagadnē.

Kur slēpjas «Mess-Mend» formas noslēpums?

Neaizmirsīsim, ka tā ir parodija. «Mess-Mend» pa- rodē Rietumeiropas dēku romana formu, parodē, bet ne atdarina to, kā kļūdaini domā daži kritiķi.

Bet daudzām grāmatām ir liktenis — sākties pa jokam un beigties nopietni, līdzīgi Pikvikam.

Izmantojot parastos Rietumeiropas detektivu romānu

štampus, es pavērsu to smaili pret mūsu gadsimta 20. gadu imperiālismā un fašisma graujošajiem spēkiem, bet visu pozitivo romantiku un šā darba laimīgo teik- smainību — lai cildinātu visu zemju un tautu strādnieku šķiras radošos spēkus.

Rakstīšanas procesā parodija tika izdzīvota un radās savdabīgs patoss, es teiktu — jaunā, šķiriskā trika patoss. Romānā «Mess-Mend» izgudrotajam «trikam ar lietām» nepiemīt ne universāls, ne personīgs raksturs (kā parastajiem trikiem romānos un kino), bet tas ir ar strādniekiem un ar ražošanu saistīts, un citādi nemaz nevar būt, jo lietas ir izgatavojuši strādnieki. No šejienes — tēmas labvēlīgā ietekme, tās nesadomātais romantisms, kas radies pats no sevis.

Tad vēl: neviens netika pamanījis (arī es pati ne — kamēr nebiju pabeigusi rakstīt), ka «Mess-Mend» pamatā ir pasaka par pateicīgiem dzīvniekiem. Humoristiskais kriminalnotikumu atrisinājums pēkšņi pārvēršas par «tautas daiļradi».

Sagatavojot šo romanu-pasaku jaunam izdevumam mūsu laikos, pēc trīsdesmit diviem gadiem kopš tas uzrakstīts, protams, bija vajadzīgs krietni daudz pārstrādājumu. Atvirzījās otrā vietā tādas figūras kā slepkava un hipnotizētājs Ciče. 'Izauga un izvirzījās pirmajā vietā, atklājot savu briesmīgo seju, tādas imperiālistu figūras kā miljardieris Kreslings. Bet pa šo laiku arī mēs paši esam kļuvuši vecāki un nopietnāki, un daudzas romana iepriekšējā varianta muļķības un aplamības kaut kā uztrauc un neapmierina mūs lasot. Nācās tās pārstrādāt un padarīt grāmatu loģiskāku. Bet utopisko, sižetisko un humoristisko daļu es saglabāju neskartu, lai nezustu 20. gadu aromats — tie bija mūsu literatūras lielās jaunības gadi, kad ir mūsu dižā zeme, ir mēs, ir mūsu lasītāji pārdzīvoja jaunās pasaules rītausmu. Un, ja es būtu pavisam nomākusi toreizējā neaizmirstamā laika aromatu, mans «Mess-Mend» varbūt būtu iznācis tik solids un garlaicīgs, ka to pat izdot nebūtu vērts.

Marieta Šaginjana (Džims Dolārs)