Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmit piektā nodaļa VASILOVU PĀRA PIRMĀ NAKTS

Bija jau tumšs, kad Vasilovs beidzot atstāja savu darbgaldu. Ar viņu bija noticis brīnums. Viņš paklausīgi stāvēja pie darbgalda, virpodams metala apmales elektro- uztvērēju porcelānā kausiņiem. Strādājot viņš izjuta neparastu baudu. Strādnieki, kas atradās visapkārt, bija dažādu tautību. Ikviens prata dažus vārdus citā valodā, daži bija izveidojuši grupas, lai praktizētos svešvalodās. Pret Vasilovu izturējās nevis kā pret vecāko, bet kā pret līdzīgu. Jokojot un dziedot viņš paguva iemācīties dažas jaunas krievu frāzes. Bet, kad viņš pievienojās ekskursijai, kas devās uz pirmo un trešo loku, viņa sajūsmai nebija robežu.

— Es esmu iemīlējis ciematu un savu darbgaldu, — viņš teica Rebrovam, kad tas pienāca, lai aizvestu viņu projām ar varu. — Tas ir brīnišķīgi, tas ir labāk par jebkuru vingrošanu, boksu un futbolu! Es patiešām esmu kļuvis pie jums priecīgs!

Viņš ar lielu nožēlu noņēma no pedaļa kāju, norotīja krekla piedurknes, noraisīja skoteli un uzmeta uz pleciem svārkus.

— Es esmu ar mieru pavadīt te cauras diennaktis!

— Jūs varat ierasties pie mums deviņos no rīta un palikt līdz vienpadsmitiem nakti, tas ir, visu laiku, kamēr cilvēki ir augšā, — smaidīdams atbildēja Rebrovs, — ilgāk nedrīkst. Padomju republikā ikviens strādnieks svēti ievēro nakts miega un atpūtas laiku no vienpadsmitiem naktī līdz astoņiem rītā. Citādi viņam nebūs spēka strādāt.

Ar šiem vārdiem Rebrovs aizveda viņu zem dušas un parādīja slīdošo platformu, kas pēc dažām minūtēm nogādāja mūsu varoni lejā.

Gaiss bija kļuvis dzestrāks, pie debesīm mirgoja lielas zvaigznes, no parauglaukiem plūda šurp neparastas tropu un polārās vasaras smaržas. Vasilovs noskrēja lejā pa trepēm pie automašīnas, kas viņu gaidīja, tīksminādamies par liego nakts gaisu, zvaigžņotajām debesīm un sava atsvaidzinātā ķermeņa vingrumu. Bet, kad automašīna bija nogādājusi Vasilovu pie liktenīgā nama Moikastritā, viņš nodrebēja un iesita sev pa pieri. Viņš bija aizmirsis ir fašistu slepenās instrukcijas, ir neīsto sievu, ir savu sazvērnieka lomu!

Viņam sažņaudzās sirds, un pār miesu pārskrēja drebuļi. Viņam vajag palīdzēt šo neparasto, brīnišķīgo, trīskārt mīļo zemi sagraut, slacīt ar asinīm, padarīt neauglīgu, pārplūdināt ar ienaidniekiem! Viņam vajag šos ģeniālos un mīļos, no visām pasaules malām šurp sabraukušos cilvēkus ar cēlajām sejām, dedzīgajām acīm un laimīgo smaidu nodot un nogalināt no stūra!

Viņš zināja, ka no iepriekšējā naida viņā nebija ne piliena. Viņš zināja, ka viņā līksmo vecā Morlendera, tāpat arī viņa paša gars, jūsmo par brīnišķīgo darba ainu, ko tikko bija redzējis ciematā.

— Tēvs viņus būtu iemīlējis tāpat kā es, — viņš pārliecinoši čukstēja. — Kāda velna pēc viņš būtu sācis tos vajāt!… Bet vai nav iespējams, ka tēvu nogalinājuši nevis viņi, bet kāds cits?

Tai pašā mirklī viņš juta, ka mati pakausī no šausmām saceļas stāvus.

Hop! Šoferis nobremzēja pie kopmītnes tumšajām durvīm. Blakus pavīdēja tā pati vecā ubadze

Lēnām Vasilovs izkāpa un lēnām devās pa kāpnēm augšā. Viņš bija šodien tik daudz pārdzīvojis, ka pat sieviete, kas viņu gaidīja augšā, tagad šķita kā labs draugs. Cik labi būtu pastāstīt viņai visu patiesību! Viņš nezina, kas noticis ar viņas vīru, viņš nezina, kas notiks ar viņu pašu.

Pieklauvējis un nesaņēmis atbildi, Vasilovs nospieda durvju rokturi un iegāja istabā.

Bija pilnīgi tumšs, logu aizkari nolaisti. Misis Vasilova, spriežot pēc vienmērīgajiem elpas vilcieniem, jau gulēja.

Vasilovs sataustīja savu rakstāmgaldu un iededza lampiņu. Uz galda bija noliktas vakariņas un glāze aukstas tējas. Gulta bija atklāta, uz spilvena tīrs naktskrekls, uz paklājiņa mīkstas rītakurpes. Viņš pārlaida skatienu visām šīm ērtībām un neviļus pasmaidīja. Te nu bija šie ģimenes dzīves ieguvumi!

Vasilovs nosvieda svārkus un novilka noputējušos zābakus. Viņš ar baudu būtu aizpīpējis un pastiepa roku pēc šķiltavām, te pēkšņi apstājās. Šī sieviete… lai arī kas viņa būtu, viņai tomēr tabakas dūmi var būt nepatīkami. Viņš ar baudu būtu nomazgājies, bet troksnis varēja viņu uzmodināt… Nejēdzība! Atliek tikai izģērbties un likties gulēt. Te nu bija šīs ģimenes dzīves neērtības!

Vasilovs uzmanīgi apsēdās gultā un nogrima pārdomās. Viņa nervi negribēja nomierināties. Viņš bija izsists no sliedēm, uzbudināts, satraukts. Sajūsmu nomainīja drūms izmisums. Viņš apjuka. Viņš nezināja, ko darīt. Aiz skumjām viņš sāka knakšķināt pirkstus, bet tai pašā brīdī izdzirda misis Vasilovu čukstam:

— Tonij …

Dūdojošajā, miegainajā balsī bija tāds burvīgums, ka Vasilovs neviļus piecēlās. Viņš pie sevis nošķendējās, pieminēdams velnu tūkstošo un pēdējo reizi šai dienā, — uz pirkstgaliem pārgāja paša nosprausto robežjoslu un nostājās pie savas sievas gultas.

Viņa gulēja. Elektriskās spuldzītes vājajā gaismā tikko bija saskatāma burvīgā būtne, ko klāja vienīgi batists un mežģines. Vienu roku viņa bija uzlikusi uz krū- tlm, otru atmetusi pāri galvai. Mute bija puspievērta, kastaņbrūnās cirtas krita uz acīm, skropstas meta uz vaigiem tumšu ēnu, kas gurdeno sārtumu, kāds mēdz būt gulošam bērnam, pastiprināja vēl vairāk. Jāatzīstas, ka Arturs Morlenders nesteidzās pārtraukt šo skatu, kas ir tik nepanesams katram godīgam sieviešu nīdējam.

Misis Vasilova miegā dziji nopūtās un pasmaidīja, pamirdzinādama pērlēm līdzīgo zobu rindu. Apakšējā lūpa kā bērnam kaprīzi izstiepās. Viņa atkal nomurmināja:

— Ton-nij … — un pagriezās uz otriem sāniem.

Vasilovam drošāk būtu bijis laikus atiet aizmugures

pozicijās. Bet viņš stiprināja sevi ar domām, ka viņam jāizpētī savs ienaidnieks, kā pienākas.

«Tuvāk aplūkojot, lietas bieži vien izrādās pavisam citādas!» viņš varizejiski nodomāja. «Galu galā man ir uz to tiesības, it īpaši, ja viņa nav paredzēta man dotajās instrukcijās.»

Laimīgā doma par instrukcijām iedvesa viņam jaunu ideju. Vai viņš nevar, atsaukdamies uz šo neparedzēto, neciešamo, traucējošo un apkaunojošo faktu — sievu, kas uzdodas par viņa personīgo, — vispār atteikties no instrukcijas pildīšanas? Lai Kreslings vaino pats sevi!

Viņš noliecās pār sievas galvu, vienu roku atspiedis pret sienu, bet otru līdzsvara dēļ piesardzīgi pabāzis zem spilvena, un sastinga visai neērtā pozā.

Bet dusošās skaistules sejā notika maģiska pārmaiņa. Viņas skropstas un nāsis ietrīcējās, lūpas sakniebās, uzacis saraucās. Viņa vēlreiz nopūtās, atplēta plaši rokas un pēkšņi apvija tās Vasilovam ap kaklu.

Arturs Morlenders nobālēja un kļuva auksts kā līķis.

— Kete, vai jūs pamodāties? — viņš dobjā balsī vaicāja. — Piedodiet man … Laidiet mani.

Bet Kete viņu nelaida. Tāpat joprojām acis aizvērusi un matu cirtas no sejas neatmetusi, viņa vilka Morlendera gaišo galvu arvien sev tuvāk; viņa vilka to tikmēr, kamēr Artura lūpas pieskārās viņas sejai.

Ja mans romāns būtu grieķu traģēdija, šai vietā vajadzētu parādīties satriecošam sieviešu nīdēju korim ar šim gadījumam piedienīgiem, draudošiem un nožēlas pilniem dzejoļiem un pelnu kaisīšanu matos (vai uz plikā paura). Tomēr manā romānā nekas tamlīdzīgs nenotika, un, ja mistera Morlendera sirds šai brīdi velnišķīgi dauzījās, nicinot jebkurus normālus, medicinas priekšrakstiem atbilstošus tempus, tad viņa pulkstenis, ko virzīja aukstasinīgs mechanisms, tikšķēja gluži tāpat kā agrāk.

— Kete, piedodiet man, piedodiet man! — Morlenders čukstēja, skūpstīdams viņu. — Es… ai, piedodiet man!

Viņš nespēja runāt. Viņš bija kā vētras nopļauts. Izvilcis roku no spilvena apakšas, viņš atglauda no savas neīstās sievas pieres cirtas, drebošiem pirkstiem noglāstīja viņas pieri un vaigus, saņēma viņas seju aiz zoda un mazliet pacēla, pārsteigts par neredzētā brīnuma atklāsmi.

Arturs Morlenders nebija līdz šim vakaram mīlējis nevienu sievieti, Arturs Morlenders pirmo reizi sastapās ar vienīgo un dižāko zemeslodes brīnumu, ko dēvēja par sievieti. Un pēkšņi viņš juta, ka viņa nepanesamais satraukums izplūda asaru jūrā, kas bija viņam pār vaigiem.

Tai pašā mirklī Viviana pacēla skropstas. Viņu acis sastapās. Morlenders atrāvās un iekliedzās. Viņš piecēlās, aizklāja seju ar rokām un kā mēnešsērdzīgs devās uz savu guļvietu. Viņš apsēdās savā gultā, dūres sažņaudzis, un sēdēs tā līdz pašam rītam.

Man nav ne mazākās vēlēšanās dežurēt pie viņa un, kas vēl ļaunāk, reizē ar to saldēt savu lasītāju, tāpēc tieši pateikšu, kas notika viņa sirdi. Dažbrīd cilvēkam piemīt gandrīz 'tāds pats jūtīgums kā zvēriem. Ar katru savas satrauktās būtnes nervu Morlenders sajuta naida pilno skatienu, kas pazibēja uz viņu no misis Vasilo- vas vijolīšu zilajām acīm. Tai pašā mirklī viņam kļuva skaidrs, ka viņa ir tāda pati Kete, kāds viņš — Tonijs.

Viviana gulēja savā gultā klusu kā pelīte. Viņas krūtis un seja bija mitras no Morlendera slacītajām asarām. Iekodusi apakšlūpā, viņa stingām acīm raudzījās tumsā. Viņa bija nodevusi sevi Morlenderam! Viņa bija mānījusi riebīgo veci, viņa bija gatava uz visu, lai atriebtos, — bet viņa neuzdrošinājās melot Morlenderam! Ne par kādu naudu pasaulē, nekādas atriebības dēļ viņa nevarētu turpināt izdomāto komēdiju …

Tā divas sirdis, pilnas ar atriebības māniju, kapitulēja vienā un tai pašā dienā.