Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecdesmit otrā nodaļa DOKTORS LEPSIUSS MEKLE PROFESORU HIZERTONU

Miss Smoula bija pietupusies, bet mulats Tobijs pakāpies viņai uz pleciem. Viņi nepavisam nerādīja akro- batiskus numurus. Viņu mērķis bija atslēgas caurums durvīs, kas veda uz doktora Lepsiusa kabinetu.

— Sēž! — miss Smoula čukstēja, birdinādama asaras. — Sēž mūsu draudziņš tai pašā vietā kopš paša rīta! Ne ēd, ne zvana, ne staigā, ne baras… Dieviņ tētiņ, es sākšu brēkt pilnā balsī!

Nebija viņa paguvusi savus draudus izpildīt, kad Lepsiuss negaidot metās pie durvīm, atrāva tās un apgāza dzīvo piramidu ačgārni, tā ka miss Smoula atradās Tobijam uz pleciem.

— Automašīnu! — viņš uzkliedza. — Tobij, zvani šoferim!

Tūlīt pēc tam viņš skrēja atpakaļ, paķēra cepuri, cimdus, spieķi un pa galvu pa kaklu drāzās lejā pa trepēm. Seja viņam bija sarkana, acīs mirdzēja apņēmība. Viņš apdomāja plānu, kā ielauzties pie profesora Hizer- tona.

— Universitāte! — viņš pavēlēja šoferim, iesēzda- mies automašīnā.

Pēc desmit minūtēm viņš bija tur. Iegājis kancelejā, viņš apjautājās, kurā auditorijā lasa Hizertons. Darbinieks izbrīnījies paskatījās Lepsiusā.

— Vai tad jūs, ser, nezināt, ka profesors tiek komandēts uz psichiatru kongresu Petrogradā?

— Vai viņš jau izbraucis? — Lepsiusam paspruka.

— Droši vien. Starp citu, jūs varat painteresēties pie viņa mājā: Krasta šosejā 174.

Lepsiuss pierakstīja adresi un atkal ielēca automašīnā.

— Krasta šoseja 174! — viņš uzsauca šoferim.

Atkal vientulīga iela, jo tālāk, jo drūmāka un tukšāka. Atkal melnie stiepļu pinuma vārti pie baismīgās, noslēgtās un klusās mājas, it kā viss dzīvais tajā būtu sastindzis un kļuvis par muzeja izbāžņiem.

Lepsiuss strauji parāva zvanu. Bakurētainais vārtsargs, aiz niknuma gluži bāls, pabāza pa vārtiem degunu.

— Vācieties pie velna! — viņš uzkliedza, paskatījies uz Lepsiusu. — Apmeklētājus šodien nepieņemam! Vācieties, citādi uzrīdīšu suņus!

— Mans draugs! — doktors klusu čukstēja, — man jāpasaka profesoram Hizertonam svarīga lieta. Jautājums ir par viņa dzīvības glābšanu.

— Par vēlu! — vārtsargs drūmi atbildēja. — Direktors aizbrauca uz Krieviju uz kongresu, bet šodien bija revizija. Visu smalki pierakstīja un aizveda no 132. kameras …

— Un tomēr nav par vēlu. Runa ir par to, ko zina vienīgi tikai Hizertons. Es esmu viņa vistuvākais draugs. Viņš uzdeva man tādā gadījumā griezties pie jums. Ja jūs gribat glābt savu ādu, tad padomājiet, kā man viņu panākt.

Vārtsargs aizdomīgi ieurbās viņā ar acīm.

— Kā jūs sauc?

Lepsiusam aizrāvās balss.

— Oleumricini! — viņš nomurmināja pirmo vārdu, kas pagadījās uz mēles.

Tai pašā mirklī vārtsarga seja noskaidrojās. Viņš nocēla ķēdi un godbijīgi noteica:

— Ienāciet, kungs, ienāciet! Kā redzams, arī jūs būsiet itālietis?

— Protams, — Lepsiuss nomurmināja, sekodams viņam drūmajā nāves mājoklī.

Bet bakurētainais nepavisam neveda viņu uz turieni, kur tikko bija atradies Tusks. Viņš atvēra nelielas durvis un ieveda Lepsiusu lieliskā doktora kabinetā, kas mirdzēja nevainojamā spodrībā.

— Apsēdieties, kungs, apsēdieties. Es tūliņ pasaukšu mūsu sekretāri, viņa apdomās šo jautājumu.

Lepsiuss apsēdās, juzdamies pagalam bēdīgi. Viņš zināja italiski ne vairāk kā desmit vārdus. Kas notiks, ja sekretāre sāks ar viņu runāt šajā valodā!

Nespēdams nosēdēt, viņš atkal pietrūkās un pāris reizes paskraidīja pa kabinetu, slaucīdams no sejas aukstus sviedrus. Pēkšņi viņa skatiens atdūrās uz lieliskām gleznām, kas bija piekārtas pie sienām, un tai pašā mirklī viņš juta, ka viņu uzlūko melnu acu pāris.

— Pitoresko e… e kaskara sagrada! — viņš nomurmināja, nenovērsdams acu no gleznas. — Roma. Akropole. Multatuli!

Viņa jūsmīgo vārdu straumi pārtrauca tīrā angju valodā pateikts:

— Sveicināts, ser!

Lepsiusa priekšā stāvēja ne vairs gluži jauna brunete, kuras seja viņam dīvainā kārtā likās kaut kam līdzīga, ko viņš ļoti labi pazina … bet kam? Velns parāvis, lai arī kā viņš lauzīja savu galvu, atcerēties nevarēja!

— Es esmu sajūsmināts par gleznām, lai gan manā dvēselē ir chaoss un apjukums, — viņš mulsi nomurmināja, iedams sekretārei pretī. — Dārgā miss vai misis…

— Miss Kroče. Kā itāliete es saprotu jūsu sajūsmu, ser, tikai, diemžēl, neprotu dzimto valodu. Kāda vajadzība jūs atvedusi pie profesora?

— Sinjorina Kroče, — Lepsiuss čukstot sāka, grozīdams acis pēc traka un cik iespējams cenzdamies sasniegt maksimalo ekspresiju, — es esmu viņam tuvs draugsl Mēs bijām kopīgi iecerējuši kādu svarīgu1 lietu… kādu svarīgu lietu ar ārkārtēju nozīmi. Tā izputēja. Ja profesors nespers vajadzīgos soļus, viņu novāks no ceļa. Man vajag viņu par katru cenu panākt un brīdināt.

Miss Kroče kļuva nopietna:

— Vai briesmas viņam draud Petrogradā?

— Tieši tā, tieši tā!

— Tādā gadījumā, dārgais ser, es nekavējoties nokārtošu jums visus dokumentus un jūs rīt no rīta varēsiet sēsties tvaikonī.

— Brīnišķīgi! — Lepsiuss iesaucās.

— Ak, pasakiet to italiski! — sapņaini ierunājās miss Kroče, aizvērdama acis. — Man ir tik patīkami dzirdēt dzimto valodu …

— Hiperoksidato! — Lepsiuss smaidīdams atkārtoja.

Viņš jutās savā elementā, un viņa nemiers pārgāja.

— Tikai, ser, līdz aizbraukšanai jūs nedrīkstat vairs rādīties pilsētā. Mēs jūs paslēpsim pie sevis līdz pašam rītam.

— Mani gaida automašīna, — Lepsiuss mēģināja protestēt.

— Lieliski! Pasakiet šoferim, ka jūs aizbraucat un lai jūs mājā negaida.

Lepsiuss nogāja lejā pie šofera. Vārtsarga un miss Kročes uzticības pilnās sejas raudzījās pa durvīm.

— Pasaki Tobijam un miss Smoulai, ka es aizbraucu uz trim nedēļām! — Lepsiuss valdonīgi pateica šoferim un devās atpakaļ.

Kad automašīna bija prom, bakurētainais vārtsargs ar troksni aizslēdza durvis.

— Bet tagad… — miss Kroče teica, uzrunādama kalpu, — iemet šo trekno cūku 132. kamerā un mērdē viņu tikmēr badā, kamēr viņš atzīstas, kāda spiegu banda viņu šurp atsūtījusi.

Tai pašā mirklī pārsteigtais Lepsiuss tika sagrābts aiz apkakles un vārtsarga dzelžainās rokas stiepa viņu prom pa koridoru. Kā pa sapņiem viņš dzirdēja gaudas, raudas un nopūtas, kā pa sapņiem redzēja drūmās, mitrās sienas, gar kurām viņu vilka arvien tālāk un tālāk lejā, kamēr iegrūda drausmīgā kapu velvē, kur viņš pakrita uz salmiem.

Vārtsargs velnišķīgi iesmējās, aizcirzdams dzelzs durvis, un viņa soļi apklusa. Lepsiuss palika viens.

— Ak es muļķis, muļķis! Nelabojamais muļķis! — čukstēja viņš pats pie sevis, ārprātīgā niknumā sizdams sev pa pieri.

— Sēdi nu te, kāpostgalva, ķīseli, gurķis tāds, sēdi, kamēr nosprāgsi!

Niknums pašam uz sevi pasargāja doktoru Lepsiusu no galīga izmisuma. Izšķiedis niknumā visus savas nervu enerģijas krājumus, viņš sāka gurdi domāt, ko tagad iesākt. Līdzko acis aprada ar krēslu, viņš aplūkoja zemo un baismīgo kapu velvi visapkārt. No sienām sūcās mitrums. Tikai vienā kaktā, tur, kur atradās salmi, bija sauss, un Lepsiuss, sākdams šķaudīt un drebēt, ielīda šai kaktā. Pārvilcis ar plaukstu pār sienu, viņš juta, ka tā visa ir vienos robos un grumbuļos. Lepsiuss izņēma no kabatas savu doktora elektrisko lukturīti, atvilka nost salmus un pieliecās pie sienas. Kāda gan bija viņa izbrīna, kad viņš izlasīja lieliski iegravētu vēstuli:

Manam pēcniekam.

Pacel sienai tuvāko plāksni ar nazi, ko es atstāju zem salmiem. Nolaidies. Paroc pusaršinu dziļāk. Tur tu ieraudzīsi spraugu. Ja tu esi vērīgs, atklāj noslēpumu. Ja tu esi gļēvulis, mēģini mukt. Kā vienā, tā otrā gadījumā piemini ar pateicību slaveno

Bobu Druku.

— Tas man patīk! — Lepsiuss pie sevis noteica. — Te acīm redzot ir bijis cilvēks ar ļoti stipriem nerviem. Pamēģināsim!

• Viņš parakņājās pa salmiem un bez pūlēm atrada nazi, ar kuru uzmanīgi pacēla plāksni. Zem tās izrādījās sprauga, ko acīm redzot zemē bija izracis viņa priekštecis. Viņš iebāza tur kājas ar tādām ķermeņa kustībām, it kā līstu aukstā ūdenī. Pamats nebija tālu. Ielīdis bedrē, Lepsiuss sāka rakt zemi. Viņš raka kā kurmis un diezgan ātri nokļuva līdz spraugai, kas bija cilvēka galvas platumā un aršinu garumā. To apņēma mūris un pa to iespīdēja vāja gaisma. Lepsiuss uzlika virs savas slēptuves plāksni, lai neviens viņu neieraudzītu izraktajā bedrē un. ieritinājies tajā, ņēmās lūkoties redzamajā spraugā.

«Atklāj noslēpumu!» Laba nodarbošanās cilvēkam, kas nolemts bada nāvei. Un ko tur var atklāt, izņemot to, ka sprauga iziet uz garu mūra koridoru, kas aizstiepjas bezgalīgā tālē un ir lieliski nobruģēts un lampiņu blāvās gaismas apspīdēts.

Lepsiuss izbāza roku un pavicināja gaisā. Sprauga bija pārāk stipri izmūrēta, lai no šejienes varētu aizbēgt. Nelaimīgo gūstekni atkal pārņēma izmisums.

— Man ir beigas! — viņš histēriski čukstēja. — Ši riebīgā miss Kroče… bet, velns ar ārā, kā man tas agrāk neienāca prātā!

Lepsiuss ieplēta acis un palika stāvam ar atvērtu muti. Viņš atcerējās, kam bija līdzīga miss Kroče. Neņemot vērā matu krāsu, neglītumu, vājumu, vecumu, viņai nekļūdīgi bija ar misis Elizabeti Morlenderi tik šausmīga līdzība, kāda mēdz būt tuviem radiniekiem.

Kamēr Lepsiuss sēdēja bedrē, pārsteigts par savu atklājumu, vājprātīgo namā norisinājās citāda veida notikumi. Policistu vienība apcietināja bakurētaino sargu un miss Kroči, bet tiesu izmeklētājs ar daudziem pavadoņiem citu pēc citas apstaigāja šausmīgās kameras. Viņš ielūkojās arī 132., bet nekā tur neatrada.

— Ziķerīgs puisis šis Ilinoisas štata ģenerālprokurors! — izmeklētājs noteica pēc apskates. — Ne velti avīzes par viņu skandināja.