Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecdesmit piektā nodaļa PSICHIATRU KONGRESS

Mierīgi un bez jebkādiem piedzīvojumiem uz «Torpēdas» nokļuvušais misters Tusks nokāpa pa trapu leja uz krievu zemes. Acīm redzot viņš šo zemi pazina, jo bez sevišķām pūlēm atrada sev viesnīcā ērtu istabu.

Nepavisam ne tik komfortabli nokļuva krastā Miks, Lepsiuss un Bisks. Skots, gluži priecīgi steberēdams ar savām sadzijušajām kājām, vingrinājās staigāšanā tvaikoņa kravas telpās starp tukšām mucām, kad «Torpēda» sāka palēnināt gaitu.

— Cilindrā! — Bisks iesaucās.

Draugi tikko paguva cits aiz cita ielēkt cilindrā, kad tas līdzīgi piltuvei sāka griezties, un gaiss ar neiedomājamu spēku izsvieda viņus pa atvērušos spraugu ārā kopā ar atkritumiem, skārda kārbām un papīriem, sausiņiem un papirosu galiem, kas viss bija tur sakrājies. Aplipuši ar visu to no galvas līdz kājām, mūsu ceļotāji atradās koka šachtā, kas bija apgādāta gandrīz ar pilnīgi stāviem pakāpieniem. Turēdamies pie riņķiem, viņi rāpās augšā, gudrajai Bjutijai ejot pa priekšu. Pēc desmit minūtēm viņi izkļuva virs zemes.

Viņi atradās staignā, mazapdzīvotā apvidū, netālu no ostas. Te doktors Lepsiuss izrādīja stingru nodomu notīrīt drēbes, bet Bisks — ar kompasa palīdzību noteikt garuma un platuma grādus.

— Blēņas! — Miks atbildēja. — Mēs esam Petrogradā. Nav ko laiku šķiest. Paskatieties uz suni, cik tas nemierīgs un uztraukts! Es iedošu tam kaut ko labi apostīt, un lai tas aizved mūs pie Čices.

Ar šiem vārdiem viņš izņēma no kabatas mutautiņu, kas bija paberzēts «Patricianas» numurā gar grīdas dēli, un pielika to Bjutijai pie paša deguna. Suns nosprauslājās, sacēla spalvu un kā bulta aizšāvās pa ielu.

— Ei! — iekliedzās mūsu ceļotāji, mezdamies sunim pakaļ un atstādami iepakaļ Bisku, kas mazliet piekliboja.

Bet panākt Bjutiju bija diezgan pagrūti. Viņi drāzās pa Petrogradas ielām zibens ātrumā, nepievērsdami uzmanību miliču svilpieniem, un laikam būtu palikuši bez elpas, ja Bjutija nebūtu apstājusies pie skaistas pils durvīm, kas bija izgreznotas ar milzum lielām afišām.

PSICHIATRU KONGRESA ATKLĀŠANA

1. Apsveikumu runas.

2. Profesora Bechtereva referāts.

3. Profesora Hizertona referāts,

— Velns lai parauj! — Lepsiuss norūca, pienācis pie afišām. — Vai tas te nav cirks, un vai Bjutija nav mūs atvedusi te pie saviem četrkājainajiem draugiem?

— Suns nav no tādiem, — Miks atbildēja. — Mums jāapdomā, ko iesākt.

— Tur nav ko apdomāt! — iebilda Lepsiuss, kura lingvistiskās spējas šoreiz izrādījās savos augstumos. Viņš bija paguvis izlasīt afišas un svinīgi pavērsās pret Tingsmeistaru: — Mani draugi, te ir uzraksti visās valodās, pat itāliešu. Šai pilī notiks — psichiatru kongress! Te uzstāsies profesors Hizertons! Pagaidīsim kaut kur viesnīcā, kamēr kongress tiek atklāts, un galvoju jums, ka mēs tur iekļūsim!

Pēc divām stundām, pieklājīgā izskatā un turēdami Bjutiju ķēdītē, viņi jau stāvēja kopā ar Bisku, kas bija viņus tomēr panācis, pie ieejas pilī.

— Profesors Lepsiuss! — resnītis pateica, pieiedams pie sarga un bāzdams viņam pie sejas savus dokumentus.

— Mea mecum. Asistenti! — Ar šiem vārdiem viņš norādīja uz Bisku, Tingsmeistaru un Bjutiju.

— Suni nedrīkst ievest, — stingri atcirta sargs.

— Nāc šurp, sunīt! Nāc, draudziņ, pasēdi pie manis būdā.

— Tas ir izmēģinājumu suns, jūsu zinātnieka Pavlova audzēknis, — ne mazāk stingri paziņoja Lepsiuss. — Tam noteikti jābūt klāt, kad lasīs referātus.

Sargs, pakasījis pakausi, ielaida visu kompāniju, bet Bjutija viņam draudzīgi paluncināja ar asti.

— Jūs, doktor, te esat ļoti noderīgs cilvēks, — ne bez cieņas pačukstēja viņam Tingsmeistars, — tikai paturiet prātā: kamēr jūs te medīsiet savu Hizertonu, man jānoķer savs Ciče.

— Bet man — savs Greguars! — Bisks pārtrauca.

Psichiatru kongress jau ritēja pilnā sparā, kad mūsu

trīs ceļotāji iejuka cilvēkos un ātri aizspiedās līdz estrādei.

Lai gan bija dienas gaisma, zālē mirdzēja simtiem elektrisko spuldžu. Abās pusēs parteram atradās greznās diplomātisko pārstāvju ložas. Parterī bija sapulcējies viss krievu zinātnes zieds. Koridoros un ejās drūzmējās skolu jaunatne. Bet uz bagātīgi ar zaļumiem un portretiem izgreznotās estrādes atradās garš galds, aiz kura profesors Bechterevs tikko kā bija sācis referātu.

Tingsmeistars uzmanīgi palūkojās visapkārt. Viņa zilās acis slīdēja no vienas sejas pie otras, līdz pēkšņi kāds viņam iečukstēja ausī:

— Mend-Mess!

— Mess-Mend! — viņš satrūcies atbildēja.

Viņam uzlika roku uz pleca techniķis Sorovs, viss pārklāts ar slikti sadzijušām sava purva drudža vātīm, novājējis un bāls.

— To gan nezināju, ka tevi te sastapšu, vecais! — viņš satraukts čukstēja. — Šodien izlādējām mūsu bumbiņu, tu jau zini, draudziņ. Nu, ari fašistu kungi nepalika tukšā! Mēs ar zēniem mazlietiņ viņus pasturmējām…

— Kur ir Ciče, Sorov?

— Gan jau ieraudzīsi, Mik, — Sorovs mierīgi atbildēja.

Tingsmeistars uzmanīgi pārlaida skatienu publikai.

Trešajā partera rindā blakus un rokrokā sēdēja bāls pārītis: Arturs Morlenders ar sirmu matu šķipsnu un vājiņā Viviana. Mika zilās acis pārslīdēja arī šīm divām sejām. Viņš gribēja kaut ko pačukstēt Sorovam, bet tai mirklī zāle nodrebēja vētrainos aplausos. Bechterevs bija beidzis referātu. Viņš piecēlās, nolieca sapulcējušos priekšā savu lauvas galvu un nogāja no skatuves.

Kongresa izrīkotājs uznesa nākamajam runātājam jaunu tējas glāzi, sakārtoja krēslus, tad vairākās valodās paziņoja:

— Tūlīt notiks profesora Hizertona referāts par nervu centru pārveidošanos hipnozes iespaidā.

Aizritēja dažas mokošas minūtes. Miks Tingsmeistars neviļus pašķielēja uz Lepsiusu. Resnītis stāvēja, cieši raudzīdamies uz estrādi, un nemanīja nekā un nevienu. Nāsis viņam drebēja, acu zīlītes bija kļuvušas šauras kā pēdu dzinējam sunim.

Vēl daži mirkļi, un atskanēja klusi, vecīgi soļi. Viņu priekšā parādījās profesora Hizertona nelielais augums; viņš bija balts kā ābele, apaudzis ar kuplu, sniegbaltu bārdu, sārtu seju kā zīdainim, priecīgs, mīļš, lēnprātīgs vecītis, kurš pavērsa uz zāli no kuplo uzaču apakšas mazliet izklaidīgu, labsirdīgu zinātnieka skatienu. Zālē atskanēja nevaldāmi aplausi.

Bisks nošņācās un paraustīja Lepsiusu aiz svārku stērbeles. Resnītis tomēr turpināja skatīties uz nabaga profesoru ar niknu izmisumu. Viņš bija vīlies, sagrauts, iznīcināts.

Profesors pārlaida zālei skatienu un klusā, šļupstošā balsī sāka savu referātu. Viņam iepretim līdz šim tukšajā, ārzemju viesiem paredzētajā ložā lēnām atvērās durvis. Cits aiz cita tur ienāca senators Notebits ar meitu, baņķieris Vestinhauzs un daži amerikaņu rūpnieki, uz mirkli piesaistīdami sev visas zāles skatienus. Bija skaidrs, ka ārzemju viesi ir par kaut ko satraukti un izsisti no sliedēm. Vestinhauzs bija bāls un tikko spēja saķert savu monokli, kas vai ik brīdi krita laukā no rokām. Viņam acīm redzot trūka gaisa, un viņa krūtis strauji cilājās. Amerikaņu rūpnieku sejās bija nesaprašana; viņi klusēdami pārmija skatienus.

— Acīm redzot baumas par bumbiņu jau aizklīdušas, — Sorovs pačukstēja Tingsmeistaram, norādīdams ar uzacīm uz viņu pusi.

Bet šai mirklī senatora sprogainā meita, kas ar ziņkāri skatījās zālē, pēkšņi šausmās iekliedzās:

— Maska! Maska!

Tūlīt pēc tam atskanēja baņķiera Vestinhauza spiedzīgā balstiņa:

— Vivi! Vivi!

Šie kliedzieni, kas sacēla skandalu zinātnieku sabiedrībā, dīvainā veidā satrauca sārto, labsirdīgo vecīti uz estrādes. Viņš pārstāja šļupstēt. Viņa acu redzokļi vērās turp, kur pārliekušies pāri ložas malai skatījās Vestinhauzs un Gresa, dīvaini izplētās un nekustīgi apstājās pie nobālušā pārīša. Un tai pašā mirklī, rokām drudžaini raustoties, profesors Hizertons noģība.

Kongresa izrīkotājs pieskrēja pie viņa ar glāzi ūdens. Profesoru piecēla un apsēdināja krēslā. Bet visi mēģinājumi dabūt viņu pie samaņas bija veltīgi: viņš drebēja, acīm bezprātīgi maldoties apkārt, neatbildēja uz jautājumiem un neizrādīja ne mazāko nodomu turpināt referātu.

Sekojot šai scēnai, Tingsmeistara seja kļuva nopietna. Viņš paskatījās uz doktoru Lepsiusu. Bet tas jau bija izstrādājis rīcības plānu.

Aizpogājies līdz pašam zodam un izņēmis no kabatas paku kaut kādu papīru, viņš stingriem soļiem devās pie izrīkotāja un pačukstēja tam dažus vārdus. Izrīkotājs palīdzēja viņam uztrausties uz estrādes, pierakstīja savā grāmatiņā viņa uzvārdu un vērsās pie publikas.

— Profesors Hizertons nejūtas labi, viņa spēkos, diemžēl, nav nobeigt savu runu. Viņa vietā pazīstamais Amerikas klinicists doktors Lepsiuss nolasīs referātu par viņa atklāto Vertebra media sive bestiaria [6].

Tai pašā brīdī resnītis pievēlās pie estrādes malas. Viņš nostājās pie profesora Hizertona krēsla, pārlaida publikai dedzīgu skatienu un pakratīja gaisā papīru žūksnīti.

— Lēdijas un džentlmeņi, — viņš iesaucās skanīgā balsī, — visu mūžu esmu gaidījis šo brīdi! Esmu gaidījis brīdi, kad varēšu pastāstīt par savu atklājumu pasaules zinātnieku sanāksmē un nodemonstrēt to ar dzīvu objektu. Viss ir sagadījies kopā vislabākā veidā: ir sapulce, ir zinātnieki, ir objekts! Atļausiet man nesteigties, lēdijas un džentlmeņi! Bet jums atļausiet ieteikt būt ļoti uzmanīgiem, sevišķi uzmanīgiem, jo tam, ko es jums teikšu, ir jāsatricina visa cilvēce!

Šī runa nemaz neatgādināja zinātnieka referātu. Bet Lepsiusa balss pauda tādu spēku, viņa tuklā seja pieņēma tik impozantu izteiksmi, ka mierīgā un lepnā publika neizprotamā uzbudinājumā saspiedās ciešāk. Pat Sorovs, Bisks un Tingsmeistars pievērsa viņam savus skatienus. Pat Arturs Morlenders, spiezdams klusītiņām Vivianas roku, čukstēja viņai:

— Arī labais, vecais Lepsiuss ir šeit!

Pat Ilinoisas ģenerālprokurorā tēraudcietās acis it kā draudzīgi pakavējās pie Lepsiusa.

Vienīgi profesors Hizertons gulēja savā krēslā, smagi elpoja un neizrādīja par visu ne mazāko interesi.

— Es sākšu ar notikumiem tālā pagātnē… — Lepsiuss turpināja. — Pirms daudziem gadiem es nokļuvu praksē kādā Eiropas aristokrātiskā kūrortā. Te es iepazinos ar savu pirmo pacientu, ministru, kas bēga no revolūcijas. Tauta viņu pirms dažiem gadiem bija padzinuši. Kopš tā laika viņš klīda pa svešām zemēm, ēda

un dzēra viņam nepierastus ēdienus un dzērienus un neredzēja visapkārt sev to vidi, kas uztur cilvēku, tāpat kā labi sastrādāta un mēslota zeme uztur stādu, un saucas par dzimteni. Viņš sūdzējās, ka kopš kāda laika mazliet klibojot un jūtot nelielas sāpes mugurkaulā. Es viņu ārstēju ar masažām, vannām, ūdeņiem. Tas nepalīdzēja. Tad es rūpīgi izpētīju viņa mugurkaulu. Mani pārsteidza, kungi, niecīgs plankumiņš, mazlietiņ lejpus skriemeļa sataustāms uztūkums un starp trešo un ceturto ribu dīvains puns, kas spieda manu pacientu kaut kā zemu turēt plecus. Zaudējis vēlāk ar pacientu saskari, es šo gadījumu aizmirsu.

Mana prakse kļuva lielāka. Man gandrīz pilnīgi nācās strādāt augstāko šķiru vidū. Mani izsauca uz Eiropu noteikt diagnozi kronētām personām. Uz Ameriku atbraukušie aristokrati ārstējās vienīgi pie manis. Starp maniem pacientiem bija ļoti daudz tā saukto «pretendentu» — cilvēku, kas bija raduši atbalstu pie Amerikas kapitālistiem un kas vēlējās ar šo kapitalistu palīdzību atgūt savu zaudēto stāvokli dzimtenē. Šie ļaudis tiecās pēc varas pretēji savas tautas vairākumam. Un, lai cik dīvaini tas būtu, viņu vidū es uzdūros vēl dažiem jau iepriekš minētajiem uztūkumiem un puniem. Visi simptomi bija vienādi. Slimie sūdzējās par vienu un to pašu. Ārstēšana nepalīdzēja. Gandrīz vienmēr es novēroju tikko manāmas pārmaiņas mugurkaula strukturā.

Beidzot man nācās izdarīt divus secinājumus: ka minētie simptomi sastopami vienīgi starp tās šķiras cilvēkiem, kas ilgu laiku ir prom no ierastā uztura un dzīvo bailēs no savas tautas. Šie simptomi ir ļoti reta deģenerācijas forma. Kāda? No tā brīža visa mana dzīve ir bijusi veltīta atbildes meklēšanai. Bet man nebija iespējams kliniskā ceļā izpētīt savus augstdzimušos pacientus.

Tad, lēdijas un džentlmeņi, man laimējās iegūt stacionāru slimnieku. Viņš pats nebija no padzītajiem kungiem. Viņš bija kapitalists, cilvēks, ko varēja saukt par izbēgušo pretendentu galveno balstu, kurš lika uz viņu restaurāciju lielas cerības. Un, lai cik dīvaini tas būtu, es atradu pie viņa tos pašus simptomus! Viņa pleci ar katru gadu kļūst arvien nolaidenāki. Viņa galva ar ļoti lielu nepatiku ieņem vertikālu stāvokli, un es nevaru

viņu ne ar kādiem vilinājumiem piespiest skatīties augšup.

Tai pašā laikā, lēdijas un džentlmeņi, mana pacienta rokas sāka strauji mainīt savu izskatu. Sākumā tām bija tikai stiprs podagras uztūkums locītavās, pēc tam es pamanīju, ka uztūkumi sāk pārsniegt parasto cilvēku normu.

Te, kungi, es gribētu apstāties un ilustrēt teikto ar piemēru. Bet vispirms īsumā par kādu vispārēju psicho- loģisku stāvokli, kādā mans pacients bija pirms slimības sākuma. Tas sakrīt ar simptomiem, kādi parādās saslimšanas sākuma posmā ari pie pretendentiem. Tās ir stipras, acīm redzot nervu sistēmai nepanesami stipras bailes — bailes no neizbēgamā komunisma! Pāreju pie piemēra …

Doktors Lepsiuss smagi nopūtās, pārlaida dedzīgu skatienu klusajai zālei, kas klausījās viņā, elpu aizturējusi, un it kā nejauši saņēma profesora Hizertona nedzīvo roku. Rokā bija uzvilkts melns cimds.

Lepsiuss draudzīgi papliķēja to, pacēla uz augšu un sāka vilkt nost cimdu. Viens, otrs, trešais pirksts …

Uz estrādes pacēlās kaut kas savāds, ko tomēr vajadzēja atzīt par cilvēka roku.