Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit pirmā nodaļa tirdzniecības līgums

— Vai jūs esat dzirdējis, kas notiek biržā?

— Nē, bet kas tad?

— Skrieniet pērciet červoncus! Džeks Kreslings aizstāv līgumu ar Krieviju!

— Kreslings? Jūs esat jucis! Tas nevar būt!

Bet labais paziņa pameta ar roku un aizjoza sacelt paniku visos Brodveja ielu krustojumos.

Ar ādu apsistajā biržas istabā, kur tika ielaisti tikai Amerikas naudas karaļi, sēdēja Džeks Kreslings, pievērsis pelēko acu skatienu sava cigara galiņam, un teica Kongresa sekretaram:

— Jūs izsūtiet par to telegramas pa visām līnijām. Horvardas universitātei vajag izstrādāt rezoluciju. Nekaitīgo zinātņu izplatīšanas biedrībai — tāpat. Nēģeru vārdā nepieciešams organizēt demonstrāciju. Pie dažām mājām, teiksim, pie katras desmitās, izkariet sēru karogus.

— Atļaujiet, ser, — godbijīgi pārtrauca sekretārs, — es labi nesapratu: vai jūs runājat par prieka vai sēru demonstrāciju?

Kreslings sarauca uzacis un nicīgi uz viņu paskatījās:

— Es parakstīju biržā tirdzniecības līgumu ar Padomju Krieviju. Amerikai jātērpjas sērās.

— Ahā … — dziļdomīgi noteica sekretārs, nosarkdams kā vēzis.

Sirds dziļumos viņš nekā nesaprata.

— Bet daļa inteliģences — ievērojiet: daļa — izrāda savu apmierinātību. Tā sāks vākt līdzekļus, lai pasniegtu vērtīgu dāvanu Padomju republikas vadītājiem. Jūs pirmais parakstāties par tūkstoš dolāriem …

Kongresa sekretārs sagrozījās krēslā.

— Nieki! — Kreslings stingri noteica, izņemdams no kabatas čeku grāmatiņu un uzsviezdams to uz galda. — Ievelciet te nepieciešamos ciparus, esmu parakstījis ikvienu čeku. Dāvana jau ir sagatavota. Tas ir pulkstenis sarkankoka futrālī — darba un ekonomijas simbols. Papūlieties uzrakstīt sirsnīgu vēstuli, ielieciet citātus no mūsu Emersona un boļševiku profesora Ko- gana. Dāvana jānosūta to vārdā, kas simpatizē šim lūgumam, un jāpasniedz ar tā kompartijas biedra starpniecību, kurš nosūtīts uz Krieviju… Pietiek, esmu noguris.

Sekretārs izmetās ārā no kabineta, galīgi nosvīdis. Viņam vajadzēja sazināties ar Vašingtonu. Pilnīgā izmisumā viņš traucās lejā pa trepēm, kas dūca kā bišu strops.

Lielā biržas zāle bija bāztin piebāzta. Ik brīdi melnā tāfele tika noslaucīta ar sūkli. Skaitļi auga. Maza auguma cilvēciņš ar krītu rokā vilka uz tāfeles arvien jaunus un jaunus ripulīšus. Baltemigranti no labējiem eseriem godīgi brīdināja Džeku Kreslingu, ka viņam tiek gatavots teroristisks uzbrukums pulksten piecos un trīs minūtēs dienā pie biržas parādes durvīm ēkas kreisajā spārnā.

Visas šīs panikas vaininieks izkūpināja cigāru, piecēlās un lēnā gaitā devās pa trepēm lejā. Apakšā, vestibilā, viņu gaidīja divi kurtu suņi un kaste ar krokodi- liem. Viņš paplikšķināja saviem mīluļiem pa muguru, paskatījās pulkstenī — bija tieši pieci — un pamāja sulainim ar galvu. Tas sarauca uzacis un pamāja šveicaram. Šveicars izskrēja uz ielas un skaļā balsī iesaucās:

— Mašīnu mistera Kreslinga suņiem!

Pie parādes durvīm pieripoja lakots itāliešu automobilis, no iekšpuses izdrapēts ar mēļu zīdu. Sulainis iecēla suņus aiz kakla siksnas mašīnā; tie aptupās uz sēdekļa, un šoferis iedarbināja motoru.

— Mašīnu mistera Kreslinga krokodiliem!

Tūlīt aiz pirmā automobiļa pie parādes durvīm pieripoja otrs, kas izskatījās pēc greznas karietes, ar iekšēju centrālapkuri un banankokiem podos. Sulainis un šveicars iecēla tajā kasti ar krokodiliem, un automobilis aizbrauca turpat, kur pirmais.

— Mistera Kreslinga ķēvi!

Raudamies ārā no žokeja rokām, pie parādes durvīm slaidā solī it kā piedejoja labākais Amerikas rikšotājs, slavenā Esmeralda ar baltu laukumiņu uz krūtīm, dzelžus kodīdama un ar brūno aci šķielēdama. Publikā atskanēja sajūsmas pilni čuksti. Pat biržas mākleri uz mirkli aizmirsa savas darīšanas. Polismens, zābaku spodrinātājs, avīžu iznēsātājs un papirosu pārdevējs pienāca pie parādes durvīm, aiz sajūsmas skaļi smiedamies. Sāka tarkšķēt kinoaparats. Pulkstenis virs biržas jumta rādīja tieši pieci un trīs minūtes.

Padziļinājumā starp divām nišām drūma izskata cilvēks meksikāņu sombrero cepurē un pār plecu pārsviestā garā, melnā apmetnī sardoniski savilka lūpas.

— Butaforija! — viņš nicīgi pie sevis noteica. — Es nevaru upurēt mūsu pēdējo bumbu šādam šarlatanam.

Un, ietinies ciešāk apmetnī, viņš papurināja garās matu šķipsnas, iebāza bumbu atpakaļ kabatā un drūmi devās uz omnibusa piestātni, kur viņam nācās izturēt dažu labu ziņkārīgu skatienu, pirms bija sagaidīts vagons.

Bet Džeks Kreslings laiski iecēla kāju kāpslī, paskatījās visapkārt, gaidīdams bumbas metēju, paraustīja plecus, un pēc mirkļa viņa staltais, kā no bronzas izlietais augums jau sēdēja seglos un labi iejātā Esmeralda auļoja pa Brodvejstritu, ar sudraba pakaviem viegli skardama asfaltu.

Pa to laiku Ņujorkas muitā strādnieki atveda lieliski iesaiņotu kasti. Tur tai uzspieda apaļu lakas zīmogu. Kaste bija adresēta Vasilovam Petrogradā, un to sūtīja vesela virkne organizāciju, kas simpatizēja Padomju Savienībai. Dežurējošais policists paraustīja plecus un neapmierināts norūca ūsās:

— Padomā, kas par laipnību! Pat bez muitas nodevām un bez apskates. Varu derēt, ka vēlētāji par tādu fantaziju pataustīs ribas ne vienam vien deputatam. Ek, Vašingtona, Vašingtona … — te pēkšņi viņam pār muguru pārskrēja dīvaini drebuļi, un policists aprāva savu runu, juzdams sev uz pleca kādu roku.

— Kas tur? Kāda velna pēc jūs esat muitā, ser?

Viņa priekšā stāvēja neliela auguma cilvēks melnā uzvalkā. Acis viņam bija skumjas, melancholiskas kā chroniskam dzērājam, kas nedēļu sēdējis bez degvīna. Kreiso roku viņš bija uzlicis policistam uz pleca.

Muitas darbiniekam atkal pārskrēja pār muguru drebuļi; viņš paskatījās uz svešo ar neizprotamām šausmām.

— Vai labi iesaiņots, mans draugs? — svešais laipni jautāja, tikko kustinādams bālasinīgās lūpas.

— Par to es, ser, neatbildu… — nesakarīgi nomurmināja policists, sākdams drebēt kā apšu lapa. — Strādnieki atnesa kasti aiztaisītu un apzīmogotu.

— Atstājiet šīs telpas!

Balss svešajam, kad viņš izrunāja šos vārdus, bija tik klusa un vienaldzīga, viņa skatiens, kas bija pievērsts policistam, pilnīgi neizteiksmīgs, — un tomēr policista bailes ar katru mirkli kļuva lielākas, un viņam sāka klabēt zobi.

— M-m-man n-n-nav tādu tiesību!

— Tūlīt atstājiet šīs telpas!

Policists izņēma kabatlakatiņu, noslaucīja aukstus sviedrus, kas viņam straumītēm tecēja pār pieri, un lēni lēni izgāja koridorā, bet no tā tumšajā laukumā.

— Kas ar tevi noticis? — garāmejot jautāja kāds cits muitas darbinieks. — Vai tu neesi ieķēris viskija vietā benzinu?

— Saproti… — smagi cilādams mēli, atbildēja policists un paskatījās visapkārt ar šausmu pilnu skatienu, — atnāk šeit cilvēks … kaut kāds tāds cilvēks … un jautā … jautā … paga, ļauj apdomāties … Jocīgi! — viņš aprāvās un truli paskatījās uz biedru. — Neesmu ne piedzēris, ne arī aizmidzis, bet, sit mani kaut nost, nevaru atcerēties, ko viņš jautāja!