Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Trīsdesmitā nodaļa Arturs Morlenders aci pret aci ar lasītāju

Mēs atstājām «Torpēdu» tajā nelaimīgajā brīdī, kad Bisks, nabaga Dans, pats portugalietis Pičerga, neīstais Vasilovs, senatora meita un pat baņķieris Vestinhauzs palika šausmu pārņemti — tomēr nepavisam aiz viena un tā paša iemesla. Atmetot pie malas psicholoģisku analizi, man īsumā šie iemesli jāmin.

Vestinhauzu pārņēma šausmas tāpēc, ka viņš nobijās no senatora meitas.

Senatora meitu pārņēma šausmas tāpēc, ka zuda viņas pēdējā cerība atrast Masku.

Bisku pārņēma šausmas tāpēc, ka viņš gāja bojā.

Matrožus pārņēma šausmas no jaunā, spalgā kauciena, kas atskanēja zem klāja un vēstīja, ka kādam atkal jāmirst.

Portugalietis Pičerga šausminājās ne tik daudz par Biska nozušanu, cik par darba daudzumu, kas tagad bija jāveic viņam vienam.

Nabaga Danam šausmas uz visiem laikiem bija iedzinusi tikšanās vaigu vaigā ar nelabo.

Kas attiecas uz neīstā Vasilova šausmām, tad par viņu nevar pastāstīt pāris vārdos, un šīs nodaļas mierīgais plūdums, es ceru, pamazām sagatavos lasītāju, lai iepazītos ar viņu.

Misters Arturs Morlenders, jo tas bija viņš, pilnīgi un bez vārda runas pakļāvās to ļaužu gribai, kuri viņu sūtīja. Dzīve viņu vairs neinteresēja. Viņš nolēma kļūt par atriebības ieroci un nekas vairāk. Viņš neko neprašņāja, un viņam neviens neko neteica, izņemot sausus priekšrakstus: izdarīt to un to.

Pirmās diennaktis viņš pacietīgi sēdēja paslēpts kādā šaurā, tumšā kajitē, no kuras, šķita, nebija nekādas izejas. Siena pavērās un izmeta viņam uz slīdošas paplātes ēdamo un dzeramo; bet, kad «Torpēda» jau bija dienu ceļā un atradās krietni tālu no Ņujorkas, šī pati paplāte citu pēc cita nometa viņam zābakus, bikses, vesti, svārkus, apkaklīti, kaklasaiti, aproču pogas, aproces un pārējās mantas, kas bija novilktas nelaimīgajam Vasilovam un vēl glabāja viņa miesas siltumu.

Arturs Morlenders paklausīgi uzvilka visu to mugurā. Pēc kāda laika sprauga sienā klusi atvērās cilvēka augstumā, un istabā ienāca neliela auguma cilvēks maskā un mūka kapucē. Viņš ar zīmēm norādīja Morlenderam, lai tas apsēžas spoguļa priekšā, izņēma daudzas kārbiņas un flakoniņus un ar melnā cimdā tērptu roku veikli nogrimēja jaunekli tā, ka viņš izskatījās gluži pēc Vasilova. Starp citu jāpiebilst, ka tas nepavisam nebija grūti, jo jaunais Morlenders un komunists Vasilovs bija viens otram apbrīnojami līdzīgi — apstāklis, ko sazvērnieki jau iepriekš bija paredzējuši. Tātad nepazīstamā roka uzlika vieglu grimu, parādīja Arturam, kā to izdarīt pašam bez palīdzības, un cilvēks mūka kapucē tikpat klusi nozuda, kā bija parādījies.

Tai pašā brīdī spraugā atskanēja sausa balss, kas Morlenderam likās pazīstama:

— Pienācis laiks jums, mister Morlender, sākt rīkoties. Kopš šā brīža jūs esat komunists Vasilovs. Jūs esat krievs, bet kopš bērnības dzīvojis Savienotajās Valstīs un krievu valodu neprotat. Jums būs jārīkojas ātri, piesardzīgi, bez apdomāšanās. Jūs saņemsiet tūliņ naudu, indi, ieroci. Jūsu galvenais uzdevums — nostiprināties nozīmīgākajā krievu metalurģiskajā rūpnīcā, lai to uzspridzinātu, vienlaicīgi sagatavot eksplozijas arī citos krievu ražošanas uzņēmumos un iegūt komunistu barvežu uzticību, lai sagatavotu viņu masveida iznicināšanu mūsu paredzētajā dienā. Izturieties taktiski. Spēlējiet savu lomu talantīgi. Imperiālistu liga dāvā jums savu uzticību.

Ar šiem vārdiem balss apklusa; pa spraugu viņam tika pasniegta pasmaga aploksne ar padomju naudu, pudelīte ar indi, vairākas Arturam nepazīstamas kapsulas, kārbiņas ar 'gaišzilām bumbiņām un jaunākās amerikaņu konstrukcijas automats, kas šāva bez trokšņa.

Nebija viņš no visa dzirdētā paguvis attapties, kad grīda zem viņa kājām lēnām salīgojās un sāka grimt lejup, pēc brīža kustība izbeidzās, virs galvas atskanēja sauss sprakšķis. Arturs apskatījās visapkārt un ieraudzīja, ka atrodas Vasilova kajitē, kur viss atradās tādā pašā kārtībā, kā nelaimīgajam amerikaņu komunistam dzīvam esot. Kajites durvis bija pievērtas.

Morlenders tās aizslēdza, piegāja pie spoguļa un aplūkoja sevi no galvas līdz kājām. Tad viņš iebāza roku kabatā, izvilka visus Vasilova dokumentus un sāka uzmanīgi tos pētīt. Dokumentu nebija mazums: partijas biļete, policijas apliecība, vēstules un Ņujorkas komunistu rekomendācijās. Te bija aploksnes, kas adresētas krievu darbiniekiem. Te vēstule no Petrogradas, kur viņš, Antons Vasilovs, tiek uzaicināts strādāt Putilova rūpnīcā par galveno inženieri. Bet, velns lai parauj, kas tad tas?

Morlenders turēja rokās saņurcītu papīra gabaliņu, kur ar zīmuli bija uzskricelēti neveikli burti. Kad beidzot viņš izprata zīmītes saturu, no neīstā Vasilova krūtīm gandrīz vai izlauzās nikns kliedziens.

Viņš gribēja kā traks dauzīt ar dūrēm sienu, bet neviens taču neatsauksies un neviena sprauga nepavēr- sies! Visapkārt klusums, aiz loga brāžas vētra. Morlenders šausmās atslīga atzveltnī.

Viņš bija sagatavojies uz visu, tikai ne uz to. Viņš' bija gatavs divdesmit reižu ziedot savu dzīvību, lai noslaucītu no zemes virsas neģēlīgos cilvēkus, kas bija nogalinājuši viņa tēvu. Bet lai viņam būtu sieva … Spītīga un neinteliģenta sieva, kas saucās par Katju Iva- novnu un kas aiz spītības brauca ar citu tvaikoni un sagaidīs viņu Kronštatē!… Arturs Morlenders, lielākais sieviešu nīdējs, nespēja pārvarēt šausmas, kas viņu pārņēma.

Viņš ilgi sēdēja kā piekalts. Tomēr mazpamazām viņa domas kļuva skaidrākas.

Galu galā sazvērnieki zina, ko dara, un varbūt šī pati Katja Ivanovna viņam būs vajadzīga kā palīdze. Bez tam — Morlenders palūkojās pa iluminatoru, — vētra nemaz netaisās rimt, tā svaida «Torpēdu» kā skaidu. Vai tad nebija iespējams, ka vecā, caurā «Amelija» sašķīst druskās, pirms tā nokļūst Kronštatē? Un, beidzot, Arturam Morlenderam ir tiesības aizstāvēt savu brīvību. Viņš… ahā! Lieliska ideja! Viņš ir pārcietis smagu jūras slimību, kas sagrāvusi viņa dvēseles līdzsvaru. Viņam vajadzīga atpūta, viņam nav spēka pildīt savus laulātā drauga pienākumus, viņš ir zaudējis atmiņu, viņš neatceras daudzas agrākās lietas, vārdus, notikumus. Viņam jāizturas neatkarīgi un ātri jāuzbudinās. Viņš neļaus tai muti atvērt, velns lai parauj!… Tomēr labāk fiktiva sieva nekā īsta, ja jau nu liktenim labpaticies padarīt viņu par precētu vīru …

Neraugoties uz visu šo prātīgo domu straumi, Arturs> Morlenders nepavisam nejutās mierīgs. Visā ceļojuma laikā viņš daudzas reizes bija mēģinājis nodibināt sakarus ar noslēpumainajiem ļaudīm, kas vadīja viņa likteņus. Viņš vairākas reizes dienā apjautājās pēc kapteiņa Gre- guara, bet ne kapteinis, ne sazvērnieki vairs neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Viņš bija atstāts pats savā ziņā.

Vētra norima, «Torpēda» lēnām iepeldēja Somu jūras

līcī.

Neīstais Vasilovs stāvēja uz tvaikoņa klāja, nervozi aplūkodams binoklī pretī slīdošās Kronštates apveidus. Laiks bija auksts, pūta ass ziemeļaustrumu vējš.

Stūrmanis Kovaļkovskis skraidīja pa klāju ar dusmīgu seju. Lai jupis būtu parāvis šo zemi! Liela vajadzība braukt iekšā tādā ostā, kur jūs neatradīsiet necienu kārtīgu cilvēku un kur valsts priekšgalā ir strādnieki!

Bet arī kurtuvē, mašīntelpās, virtuvē un stūres būdā valdīja uztraukums, un, jo tālāk virzījās tvaikonis, jo uztraukums kļuva aizvien lielāks un lielāks.

— Jā, ko lai jums saka, draugi, — Ksaverijs uzstājās ar runām, bāls no satraukuma. — Mēs te visi sēžam, lejam sviedrus, bet šis suns, stūrmanis, nemaz jau nerunājot par sarkanmati, var vilkt jums ar dūri pa zobiem, bet tur, zēni, oho-ho-ho! Tur mūsējie — visur pirmie. Tur pats admiralis cēlies no vienkāršiem matrožiem un staigā apkampies ar kurinātāju, tā tas ir!…

— Bet rūpnīcas strādnieki — par direktoriem! — paspruka portugālim Pičergam caur sakostajiem zobiem.

— Pie darba, nelieši! Es jums gan rādīšu! — no augšas atskanēja Kovaļkovska spiedzīgā balss. — Un lai neviens no jums nerādītu krastā savu degunu, sapratāt?

Matroži kurnēdami izklīda pa savām vietām.

Kronštate. Artura (sauksim viņu turpmāk par Vasilovu) binoklī parādījās tukšais reids. «Torpēda» turpināja virzīties uz priekšu. Pret miglā tītajām ziemeļu debesīm kā rēgi tālumā pacēlās Petrogradas torņi, smailes un kupoli.

Un tad kuģis pietauvojās. Tika nolaists traps. Stūrmanis Kovaļkovskis nikni norādīja Vasilovam uz izeju. Tvaikonis šķita kā izmiris, nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Bet, kad Vasilovs ar čemodānu rokā, skaista krievu sarkanarmieša un divu muitas darbinieku pavadībā devās lejā, «Torpēdas» matroži neizturēja: viņi ar Ksaveriju priekšgalā izskrēja barā uz klāja un sāka skaļi kliegt, visi, cik viņu tur bija: amerikaņi, vācieši, itālieši, portugalieši, francūži, abesiņi, angļi, šveicieši, jamieši:

— Urā! All right, krievu biedri!

— Sveiki puiši! — sarkanarmietis pagriezies uzsauca. — Pasveiciniet Amerikas strādniekus!

Abas puses pārņēma sajūsma, lai gan vārdi, ko viņi izrunāja, nebija saprotami ne vieniem, ne otriem. Stūrmanis Kovaļkovskis kā lauva no paslēptuves ielēca savu matrožu vidū.

Pa to laiku pie Vasilova piegāja vairāki jauni cilvēki militārā formā. Viņi sasveicinājās skaidrā angļu valodā un teica, ka esot viņa nākamie partijas biedri. Viens no viņiem izveda kādu sievieti no mucu grēdas un teica:

— Jūsu sieva, biedri Vasilov, gaida jūs jau kopš rīta.

Nelaimīgajam Vasilovam pārskrēja šermuļi, viņš nodrebēja, pacēlis acis un ..,