Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit ceturtā nodaļa Biska dienasgrāmata

«19. maija pusdienā mēs devāmies ceļā. Es biju aizņemts mašīntelpā un stundas trīs nevarēju izkļūt uz klāja. Diena mierīga, notikumu nav, ja neskaita matroža Dana, īsta gļēvuļa un epileptiķa, dīvaino stāstu. Viņš, stāstīja, it kā esot vairākas reizes dzirdējis apakš kojām, kur guļ matroži, gari stieptu, necilvēcīgu kaucienu. Mēs visi gājām tur, lai viņu nomierinātu, bet nekā nedzirdējām. Dans izturas dīvaini. Šodien viņam bija lēkme, viņš kliedza, dauzīja galvu pret zemi, un uz lūpām tam parādījās putas. Es domāju, ka viņa paša kaucienos ļoti maz kā cilvēcīga.

Ieguvis pusotras stundas brīva laika, es skrēju uz klāja, it kā lai pārbaudītu elektrības vadus. Viss kārtībā.

Klājs izskatās pēc prezidenta pieņemamās telpas Baltajā namā: visur tropiskie augi, paklāji, statujas. Pasažieri pulksten piecos noklausījās nelielu koncertu un dzēra uz klāja tēju. Vasilovs no kajites neiznāca augšā. Es ielīdu mūsu ejā, atvēru lodziņu un paskatījos. Man bija brīnums par Vasilova nodarbību: viņš tupēja kajites vidū, turēja rokā revolveri un skatījās uz durvīm. Viņa seja man likās apmulsusi un izbiedēta. Es iemetu viņam istabā zīmīti:

Jums šeit ir aizstāvis. Paziņojiet, no kā jūs baidāties, un atstājiet zimiti uz sava galda. Izturieties ārēji mierīgi, pavadiet visu laiku kopā ar citiem pasažieriem.

Viņš pacēla zīmīti, izlasīja un par atbildi pačukstēja:

— Es lūdzu to, kas man iemeta šo zīmīti, ienākt kajitē. Tad es izlīdu no apšuvuma koridorā un pieklauvēju

pie viņa durvīm. Viņš pavēra durvis, turēdams revolveri rokā, noskatīja mani un tad ielaida. Es nosaucu savu vārdu un teicu, ka braucu kopā ar viņu līdz pašai Kron- štatei, lai apsargātu viņa dzīvību. Viņš pasmaidīja un parādīja man papīra gabaliņu, kur neveikliem burtiem un pilnīgi analfabetiski bija uzrakstīts:

Jūs mirsat, tiklīdz būsat pārkāpis savas kajites sliegsni.

Vasilovs vērīgi skatījās manī, kamēr es lasīju papīriņu, bet pēc tam teica:

— Jūs redzat, es esmu apkrauts ar pārāk lielām rūpēm. Viens ieteic man būt kopā ar pasažieriem, otrs — neiziet ārā no kajites. Kurš padoms man jāņem vērā? Kā lai es zinu, kas man draugs, kas man ienaidnieks?

Pirms atbildēt es vēlreiz izlasīju papīriņu. Tā bija netīra lapa, izrauta no kuģa virtuves grāmatas. Rakstītājs bija atstājis uz tā taukaina īkšķa nospiedumu. Grūti bija iedomāties, ka zīmīte nāk no ienaidnieka nometnes.

— Paklausieties! — es iekliedzos, izdomājis rīcības plānu. — Paņemiet šo zīmīti, ejiet pie stūrmaņa un sakiet, ka jūs jūtaties satraukts un vēlaties, lai jūs novieto vai nu otrās klases kopējā kajitē vai kuģa lazaretes kopējā palatā. Tas ir pats gudrākais, ko mēs varam izdomāt.

Vasilovs pakratīja galvu:

— Man tomēr nav patīkami pārkāpt šās kajites slieksni.

— Baidieties palikt tajā! — es turpināju savu domu iespaidā. — Lai jūs būtu mierīgs par savu dzīvību, — tad…

Ar šiem vārdiem es atrāvu durvis, izgāju uz trapa un mierīgi teicu, pievērsdamies viņam, tai brīdī, kad ar vienu aci ļoti labi redzēju kādu melnu svārku stērbeli, kas nozuda aiz margām …

— Jums viss kārtībā, ser… Laikam lejā būs izsists korķis.

Vasilovs man sekoja, un mēs abi uzkāpām augšā uz klāja. Es centos turēties viņam blakus, lai briesmu gadījumā saņemtu nelaimi uz savas ādas. Bet absolūti nekas nenotika — viņš laimīgi nokjuva līdz stikla kabinei, kur sēdēja resnais stūrmanis Kovaļkovskis. Es ņēmos ap saviem vadiem, kurus pirms tam ar gudru ziņu biju sabojājis, un redzēju, kā Kovaļkovskis lasīja viņam pasniegto zīmīti. Viņa platā seja aiz sašutuma piesarka, un viņš vairākas reizes paraustīja plecus. Tad piecēlās, un Vasilovs devās viņam līdzi lazaretes virzienā.

Es nevarēju iet līdzi. Tomēr, labodams vadus, es atmuguriski pievirzījos pie trapa, no kurienes bija redza mas otrās klases kajites un kalpotāju telpas. Sev par izbrīnu es ieraudzīju neliela auguma, man pilnīgi svešu, garos, melnos svārkos tērpušos cilvēku, kas stāvēja tieši Vasilova kajites priekšā. Tas bija neizskatīgs cilvēks ar šaudīgām acīm. Tās raudzījās bez jebkādas izteiksmes, mats matā kā zivij uz sauszemes vai chroniskam dzērājam, ja paturēsi viņu dieniņas trīs pie skaidra ūdens. Nezinu, kāpēc, bet man pār muguru pārskrēja tirpas. Es atcerējos vecā Ksaverija vārdus.

«Tas laikam ir kapteinis Greguars,» es nodomāju un steigšus nozudu no klāja.

Lejā pie mašīnām risinājās valodas par Dana slimību. Portugalietis Pičerga, mans tiešais priekšnieks, bruka man virsū:

— Būtu jūs, Bisk, mazāk dauzījies apkārt! Nabaga Danu vajadzēja aizgādāt uz slimnīcu, no viņa tagad nekā nav ko gaidīt, bet jūs pavēlēts visu nakti nenomainīt. Tā, vajadzēs pastrādāt!

■ — Kas pavēlējis?

— Ir pavēle — un pietiek! — Pičerga drūmi atbildēja. — Esiet bez bēdām, ja priekšniecībai labpaticis apveltīt jūs nezin par ko ar virsstundām, tad jau tā pratīs no jums izspiest visu sulu!

Rūkdams un šķendēdamies viņš mazpamazām izpļāpāja man, ka kapteinis Greguars personīgi norīkojis nozīmēt mani nakts dežūrai pie mašīnām un ka «Torpēdai» pavēlēts attīstīt rekordātrumu, jo pa radio saņemtas ziņas, ka tuvojas vētra.

— Mums jāizbēg no tās, lūk, kā, — Pičerga ievilka no savas smirdošās pīpes.

Man tas ļoti nepatika, bet nekā nevarēja darīt. Es nolēmu samierināties, padežurēt stundas divas trīs, bet pēc tam, aizbildinoties ar neveselumu, iešmaukt tualetes telpās un pamēģināt aiziet pa sienu līdz miss Toterei. Ziņojums Mikam par visu notikušo atradās man kabatā. Tātad es paliku. Apsēju savu skoteli un uzliku brilles, izdzēsu pīpi un devos uz mašīntelpām.

Čuguna zvēri klusēdami darīja savu darbu. Tie aizvēra un atvēra rīkles; sakostiem zobiem sagremoja minūti pēc minūtes, aprīdami laiku nepiepildāmā rijībā. Viena stunda, otra, trešā … Es saķēru vēderu, iestenējos un izskrēju garām strādnieku bariņam tumšajā koridorā, no kurienes man nebija grūti ielīst aiz apšuvuma, izdarīt divus trīs pārgājienus pa sienu un pieklauvēt pie miss Toteres kajites.

— Mend-Mess!.

Nevienas skaņas.

— Mend-Mess!

Miss Totere neatbild.

Kas par jokiem? Es paskatījos pa šķirbu.

Miss guļ uz grīdas aizmiguša cilvēka pozā, papīri izvandīti, pa iluminatoru plūst iekšā svaigs jūras vējš, miss Toteres skapīši vaļā un no baložiem, slavenajiem Mika baložiem, vairs ne vēsts.