Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Sešpadsmitā nodaļa Lepsiuss redz roku

— Tobij! — doktors Lepsiuss iesaucās, ieiedams savā istabā pēc neskaitāmajām un nogurdinošajām vi- zitēm. — Kur viņš dauzās apkārt, miegainā zivs, ping- vins, gangrenas uzpampums! Tobij! Tobij!

Klusēdams no blakus telpas iznāca mulats uztūkušiem plakstiem un ar pilnīgi vienaldzīgu skatienu nostājās doktora priekšā.

— Tobij, brīdini kopēju un gaidi mani. Mēs iesim pie viņa augstības Bugasa Trīsdesmit Pirmā. Bet, ja tu gulēsi ar vaļēju muti kā sprāgusi zivs, tad es ielikšu mutē pulveri un uzsperšu tevi gaisā!

Doktors Lepsiuss visu dienu bija sliktā garastāvoklī. Viņa saimniecības vadītāja miss Smoula bija pastāstījusi, ka izrakstījusi no Vācijas jaunu ausu aparatu un tagad, paldies dievam, dzirdēšot tāpat kā visi pārējie cilvēki. Miss Smoula lika doktoram Lepsiusam pat noskārst, ka tagad viņai netrūkšot precinieku.

Ja Četrdesmit mocekļu baznīcas zvanu tornim būtu t-ūkstoš zirgspēku motors, doktora nervu satricinājums laikam nebūtu tik šausmīgs, kā uzlūkojot šo saimnieci-,, bas vadītāju, kas bija sasirgusi ar runāšanas, klausīšanās un precēšanās kaiti. Un tas tieši tādā brīdī, kad doktora Lepsiusa atklājums pārvērtās no žilbinoša minējuma par briesmīgu patiesību, kad atliek tikai sakombinēt faktus un pavairot piemērus.

Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra slepenu atvilktni. Tās dibenā atradās manuskripts. Lepsiuss uzlika brilles, izņēma manuskriptu un uzšķīra lappusi, kurā bija ielikta grāmatu zīme.

Tā bija pavisam dīvaina burtnīca. Pēc izskata tā ne ar ko neatšķīrās no parastām slimības vēsturēm, ko

raksta ārsti, kam ir liela prakse. Bet te bija nevis slimību nosaukumi, šifrēti kaut vai gudrajā latiņu valodā, nevis visādi diabēti, brucelozes, meningiti un endokar- diti, bet ieraksti, kas drīzāk atgādināja politiķa vai sociologa, nevis ārsta dienasgrāmatu. Paņēmis pavisam vecu, apgrauztu spalvaskātu (Lepsiuss nevarēja ciest tā saucamās pildspalvas, uzskatīdams, ka labāk, lai spalva kalpo īsu laiku, bet labi, nevis ilgu un slikti), viņš noņēma no spalvas neredzamu matiņu, piestūma tuvāk tintnīcu, iemērca tajā spalvu un sīkā, skaidrā ārsta rokrakstā zem Monmoransi uzvārda pierakstīja:

— Sūdzas par šausmām, ko pārdzīvojis krievu revolūcijas laikā.

Lepsiusa slimnieku simptomi, ja ieskatījās viņa burtnīcā, bija vispār apbrīnojami vienādi: nomācošas bailes par savu kapitalu, kas ieguldīts nekustamā īpašumā; nospiests garastāvoklis, domājot par streikiem rūpnīcā; šausmas par nākotni; šausmas, kas pārdzīvotas, pārbraucot pāri robežai, kad bija jāglābjas no saniknotās tautas; drūms garastāvoklis, domājot par ekonomiskās krizes iestāšanos; izmisums, saistīts ar nemitīgu akciju krišanos biržā; briesmīgs sapnis, kas atkārtojas katru nakti: daudzu soju dunoņa uz kāpnēm, un tā nāk arvien tuvāk, tuvāk, klauvēšana pie durvīm, pūja elpa, — cilvēku, vienkāršo cilvēku, melnā darba darītāju masa laužas guļamistabas durvīs …

— Hm, hm… — Lepsiuss atkārto pie sevis, izjuzdams sirdī pilnīgu apmierinājumu. — Piemēru ir jau tik daudz, ka es varu tos klasificēt!

Un viņš ņem lineālu, uzšķir burtnīcā tīru lappusi, ar smalku līniju pārdala to uz pusēm. Lappuses augšējā kreisajā stūrī viņš raksta:

Pārdzīvo depresija sakarā I ar ekonomiskas dabas » jautājamiem.

Lappuses augšējā labajā stūrī ieraksta:

Pārdzīvo depresiju tāpēc, ka paša tauta padzinuši no dzimtās zemes.

Ierakstījis desmit uzvārdus zem pirmā virsraksta (pa kreisi) un apmēram tikpat daudz uzvārdus zem otrā virsraksta (pa labi), Lepsiuss uz brīdi iegrimst domās. Viņa zoda, apakšlūpas un augšlūpas trim pakāpieniem pārslīd viļņveidīga kustība: doktors Lepsiuss smaida pats pie sevis — ne nu īsti jautājoši, ne īsti ironiski.

— Visā šai saslimšanas gadījumu virknē dīvainākais nav tas, — viņš runā pats pie sevis, — ka visi tie noved pie viena un tā paša fizioloģiskā sindroma [2]. Dīvainākais ir tas, ka pirmā iedalījuma slimnieki ķeras pie otrā iedalījuma slimniekiem, cerēdami uz glābiņu, bet otrā iedalījuma slimnieki ķeras pie pirmā iedalījuma slimniekiem, cerēdami uz dolāriem, ar kuriem viņi sapņo atgūt sev agrāko vietu pasaulē. Jā, tas patiešām ir dīvaini!

Nopūties Lepsiuss aizver burtnīcu, gluži kā kad šķirtos no sirdij dārgu mīlestības vēstuļu paciņas. Un tā jau atrodas vecajā vietā, slepenajā atvilktnē, bet atvilktne aizvērta un aizslēgta vienīgi doktoram zināmā veidā. Izstaipījies un dziļi nopūties, Lepsiuss izdara dažus vieglus vingrojumus un veicīgā gaitā iziet pa sētas durvīm asfaltētajā pagalmiņā.

Pagalma viņā stūrī, garažai līdzīgas betona ēkas durvju priekšā, klusēdama viņu gaida māsa baltā virsvalkā ar tādu pašu sniegbaltu virsvalku rokās un uzticamais Tobijs. Ašiem soļiem piegājis pie kopējas, Lepsiuss ļaujas ietērpties virsvalkā, pats aizsien saitītes pie kakla un plaukstām, tad dodas pa puspievērtajām durvīm tālāk, klusējošās kopējas un Tobija pavadīts.

Ja stacionara ēka no ārpuses izskatās pēc garažas, tad iekšpusē iespaids vienā mirklī izraisa izbrīnu un sajūsmu Visbagātākajiem klientiem domāta ideala sanatorija nevarētu būt labāk iekārtota. Greznība un komforts; tik daudz oranžērijas ziedu, tik daudz brīnišķīgu mākslas priekšmetu. Visu to pagaidām izmanto tikai viens vienīgs doktora Lepsiusa slimnieks, kas nonācis jau tādā stadijā, kad priekšroku dod labāk guļus stāvoklim nekā sēdus vai stāvus.

Krāšņā palatā, gultā, kas izgreznota patiešām karaliskā izšķērdībā, atlaidies guļ vienīgais stacionara pacients, kas aiz biezajiem zilgano cigāru dūmu mākoņiem nav redzams. Viņam blakus uz galdiņa — visi piederumi, kas vajadzīgi trakajam dzērienam, kura pagatavošana, pēc lietpratēju vārdiem, tikpat neatkārtojama un daudzveidīga, cik neatkārtojama un daudzveidīga ir šacha partija, — citiem vārdiem sakot, kokteilim. Viegls labas maltītes aromats, ko zviedru magnētiskais ventilators vēl nebija uzsūcis, liecina, ka kokteilis jau izdzerts un pacients paēdis.

— Lai kopēja un mulats iet prom, — atskan kap- riza, vecīga balss, kam seko sausa noklepošanās.

— Klausos, jūsu augstība, — doktors atbild un pamet ar acīm Tobijam un kopējai.

Tad viņš pieiet pie karaliskās gultas un apsēžas uz krēsla blakus slimniekam. Caur zilajiem dūmiem doktors redz večuku ar pūtainu seju un šķidrām pūkām uz deniņiem un zoda. Plikais galvvidus ir vienos dobumos un iespiedumos, kas bez žēlastības izkropļojuši to dārgo trauku, kur parasti atrodas cilvēka smadzenes. Dzēlīgās ačeles no biezo, sirmo uzacu apakšas raugās caururbjoši un uzbudināti.

— Ko dara mana atvase un uzticamā? Vai mēģina juridiski pierādīt manu vājprātību un grasās ielaist nagus kapitalā? — viņš čerkst, pūlēdamies runāt klusu. Un tūliņ, atbildi nenogaidījis: — Kā mans inkognito? Vai nevienam nav radušās aizdomas?

— Nevienam nav nekādu aizdomu, mister Rokfel- ler, — Lepsiuss atbild. — Visi domā, ka jūs pēc ārsta ieteikuma atrodaties ceļojumā ar jachtu, bet pie manis ārstējas, kā pārliecināts mans personāls, indiāņu virsaitis Bugass Trīsdesmit Pirmais. Tātad atļaujiet pārbaudīt, kādā stāvoklī atrodas jūsu mugurkauls …

Lielisks skats doktoram Lepsiusam! Šķiet, lai arī cik ilgi viņš aplūkotu tikko manāmo pauguriņu uz vidējā skriemeļa («vertebra* media», pēc viņa terminoloģijas), doktors nevarētu vien beigt šo nodarbību. Tas taču bija viņa mūža darbs, visus brieduma gadu vērojumus apstiprina šī dīvainā deformācijā, kas sastopama arvien biežāk un biežāk — un tikai noteiktas kategorijas cilvēkiem!

— Vajag, jūsu augstība, vajag apmeklēt vingrošanas zāli. Bez trenēšanās jūs riskējat… hm, hrn … ieņemt pārvietojoties mazliet horizontālu stāvokli, kas nav visai ērti, kad mugurā eiropeisks uzvalks.

Večuks izgrūž svelpjošu skaņu — vingrošanas zāli viņš nevar ciest. Bet doktors nav pielūdzams. Palīgā tiek aicināts uzticamais Tobijs.

— Palīdzēsi uzvilkt viņa augstībai sporta biksītes, — Lepsiuss stingri pavēl, — un izdarīsi kopā ar viņu vertikālo vingrojumu virkni. Tikai pielūko, ja tu pēc tam skriesi pāri ielai pie konditora un sāksi ar viņu visādas sarunas, es tevi pārdošu Kara ministrijai par lielgabalu gaļu. Ņem manu virsvalku, man jābrauc.

Nodevis kopējai vajadzīgos rīkojumus, Lepsiuss izgāja, iesēdās automašīnā, kas viņu jau gaidīja, un pavēlēja šoferim braukt pie doktora Bentrovato, kam piederēja paraugklinika un rentgena aparats.

Viņš to darīja ne visai labprāt. Viņš baidījās, ka viņa atklājumu nenozog turpat no degungala. Caur zobiem rūkdams, Lepsiuss uzkāpa augšā pa kāpnēm un nokļuva nagos divām jaunavām, kas stāvēja ar zīmuļiem un bloknotiem.

— Četrdesmit, — noteica viena jaunava.

— Šeit, — apstiprināja otra, piestumdama viņam klāt kasti, līdz malām piebāztu ar naudu.

— Manas dārgās, — Lepsiuss maigi atbildēja, — es ņemu vairāk.

Un, atbīdījis viņas ar roku, devās tieši viesistabā pie sava kolēģa.

Bentrovato pašlaik pieņēma apmeklētājus. Uz viņu gaidīja ļoti daudz cilvēku, kavēdami laiku ar visdažādākajām nodarbībām, kas bija pacientu rīcībā labi iekārtotajās uzgaidāmajās telpās. Tur bija grāmatas visās valodās, domino, šachs, dāmām izšūšanas un adīšanas darbi, bērniem rotaļlietas, atspirdzinoši dzērieni.

Iegājis blakus zālē, bet no turienes rentgena kabinetā, Lepsiuss apstājās.

Kabinetā bija puskrēsla. Istabu nespodri apgaismoja sarkana spuldzīte. Aiz aizkara ekrana priekšā stāvēja cilvēks, uz kuru tika raidīti rentgena stari. Lepsiuss nevarēja saskatīt viņa iekšējos orgānus un redzēja vienīgi nelielas, iegarenas galvas ēnu un roku, kas bija nevērīgi uzlikta uz krēsla atzveltnes un rēgojās no aizkara malas.

Lepsiuss vienaldzīgi apsēdās atzveltnī, gaidīdams seansa beigas. Viņš izklaidīgi skatījās visapkārt, izjuzdams nepārvaramu žāvāšanās lēkmi. Pēkšņi, pavisam negaidot, viņa skatiens uzkavējās pie minētās rokas.

Kas tad tas… kur, — velns lai parauj! — kur doktors Lepsiuss bija redzējis šo roku, vāju, ļenganu, ar pietūkušām locītavām?

Bet, lai arī kā viņš lauzīja galvu, atbilde neradās. Pirksti joprojām bija bez dzīvības, pēc tam pēkšņi savilkās, it kā kaut ko sagrābtu, paslīdēja un nozuda.

Bentrovato izlaida savu pacientu pa kabineta sānu durtiņām.

— Sveicināts, sveicināts, Lepsius! Ar ko varu pakalpot?

— Sveicināts Bentrovato! Kas tas tāds pie jums bija?

— Jūs gribat pārbaudīt, vai es ievēroju profesionālo klusuciešanu?

Lepsiuss ar nepatiku pašķielēja uz kolēģi.

— Esmu atbraucis pie jums, godājamais draugs, ar lūgumu izdarīt rentgena pārbaudi kādam deģenerētam subjektam. Jo ātrāk, jo labāk.

— Labi, pirmajā brīvajā brīdī. Pagaidiet, pierakstīsim: «Nākamā gada 28. augustā pīkst. 4Vs dienā.»

Bentrovato pierakstīja to savā bloknotā un norakstu smaidīdams pasniedza savam kolēģim.

Lepsiusa platā seja nepauda nekā, izņemot pateicību. Taču uz trepēm viņš sažņaudza dūres, tumši piesarka un ar niknumā saviebtu seju pieskrēja pie šveicara:

— Kas te nupat pagāja garām, ko?

Šveicars flegmātiski paraustīja plecus:

— Te daudzi gāja … Augļu pārdevējs Bērs… Profesors Hizertons … Stūrmanis Kovaļkovskis …

Lepsiuss iesēdās mašīnā, rūpīgi iemūžodams savā atmiņā trīs dzirdētos vārdus.