Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Piecdesmit pirmā nodaļa ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORS MEKLĒ DRUKU

Ātrvilciens nogādāja Tusku Ņujorkā bez piecpadsmit minūtēm deviņos no rīta. Pēc dažām minūtēm viņš jau bija Bruklinstritā 8 un devās pa kāpnēm augšā uz agrākā advokata Roberta Druka dzīvokli.

Uz viņa klauvējienu ilgi neviens neatvēra. Beidzot atskanēja krekšķēšana un durvis pavēra vecīte ar aubi galvā.

— Aizvediet mani uz sava dēla istabu, — aprauti pateica pavecāks džentlmenis, noņemdams cepuri un ieiedams virtuvē. — Esmu nodomājis pie jums apmesties.

— Žēlīgais dievs, ser! — vecīte iesaucās. — Vai jūs neesat policijas aģents?

— Es esmu jūsu dēla draugs, — viesis atbildēja, nolika čemodānu un cepuri uz krēsla un taisījās doties tālāk.

— Bija te viens tāds… — domīgi atbildēja vecīte. — Tikai viņš bija pavisam kails, vienīgi gurni apjozti, kā sacīts bībelē, un no augšas līdz lejai noziedies ar darvu. «Es esmu jūsu dēla draugs,» viņš man sacīja un apēda, nabadziņš, gabaliņu pudiņa, — tikai nu tādā izskatā. Vai tas neesat jūs pats, pārģērbies un nomazgājies?

— Es pats, — Tusks mierīgi atbildēja un devās tālāk dzīvoklī.

Vecīte ieveda viņu Boba istabā, kur viss mirdzēja spodrībā un, šķita, gaidīja savu saimnieku. Pa ceļam viņa pastāstīja, ka kopš kaķenītes Mollijas nāves viņa ir noslēgusies savās bēdās, bet, ja atnācējs esot ar mieru, viņa var kādu stundiņu parunāties, laikā starp krāsns kurināšanu un pusdienu vārīšanu.

— Nav vajadzīgs! — Tusks viņu pārtrauca. — Bez tam jums nav iemesla bēdāties. Roberts Druks ir dzīvs, pēc mēneša, bet varbūt pat pēc dienas viņš būs mājā.

Vecīte iekliedzās. Bet Tusks savukārt ieslēdzās turpat viņai deguna priekšā un aiz aizslēgtām durvīm ķērās pie darba. Viņš atrada kreisās puses logu, noskaitīja parketa dēlīšus un sāka rīkoties ar kabatas nazi.

Parketa dēlītis tika izņemts bez jebkādām grūtībām, bet zem tā atradās aploksne, uz kuras bija rakstīts:

JEREMIJAS MORLENDERA NOSLĒPUMS

Tusks paķēra to, atvēra un, apsēdies pie loga atzveltnes krēslā, iegrima lasīšanā. Rokraksts bija advo- kata Druka saraustītas piezīmes. Mēs citēsim tās, izlaižot nesvarīgus sīkumus:

«Šodien vecais Morlenders ieradās kantorī. Viņš apspriedās ar Kraftu. Viņa seja bija satraukta. Pēc darba patrons iesauca mani kabinetā un teica:

— Bob, jūs esat godīgs un gudrs puisis. Es gribu jums uzticēties. Te ir mistera Morlendera testaments, kurā viņš sadala savu mantu vienlīdzīgās daļās starp dēlu un misis Ortoni, bet viņas nāves gadījumā — miss Vivianu Ortoni un citiem misis Ortones bērniem, ja tādi dzimtu. Savus pēdējos atklājumus viņš novēlējis dēlam, lai dēls izlietotu tos amerikaņu tautas un visas cilvēces labā. Norakstu es atstāju sev. Oriģinālu nododu jums, un jūs glabājiet to kā acu raugu.

Man bija brīnums, tomēr precizi izpildīju patrona gribu. Pēc tam Kreslings aizsūtīja Jeremiju Morlenderu komandējumā uz Krieviju. Saņēmām no misis Ortones vēstuli, kurā viņa izteic nemieru par Morlendera veselības stāvokli un jautā mums, kur viņš atrodoties. Patrons uzrakstīja atbildi.»

«Jaunumu nekādu nav.»

«Jaunumu nekādu nav, izņemot dīvainas baumas,-it kā Morlenders pirms aizbraukšanas būtu apprecējies ar misis Elizabeti Vesoni. Patrons atnesa žūksni krievu avīžu un ilgi par kaut ko apspriedās ar tulku. Mani par šo lietu neinformēja.»

«Neesmu apmierināts ar patronu: viņš acīm redzot tur mani rezervē. Nolēmu pats nodarboties ar izmeklēšanu. Veselu nedēļu pētīju, kas ir šī Elizabete Vesone. Uzzināju dīvainas lietas: viņa ir Džeka Kreslinga personīgā sekretāre. Sāku iepriekšējo izmeklēšanu no otra gala. Misis Ortone, par kuru runa testamentā, — ir tā paša Kreslinga kantorī mašīnrakstītāja.»

«Jaunumu nekādu nav.»

«Satriecoša ziņa! Misis Ortone pēkšņi mirusi.»

«Šodien patrons radīja ar savu nervozitāti manī izbrīnu. Raustījās, skatījās uz visām pusēm, pa reizei nobāla. Sūdzējās man, ka redzot sliktus sapņus un sāka baidīties nāves, kas ar viņu agrāk nekad nebija noticis. Es ieteicu paņemt uz vienu nedēļu atvaļinājumu un aizbraukt uz Atlantiksitiju. Viņš man piekrita, gribot tikai sagaidīt pārbraucam Morlenderu.»

«Mums kantorī «Sturm und Drang»! Pārbrauca vecais Morlenders, bet miris, cinkotā zārkā. Tieši nevar tam ticēt. Viņu esot kaut kur Krievijā nogalinājuši boļševiki. Patrons drūms kā lietus mākonis.»

«Patrons miris! Automašīna pakļuvusi zem tramvaja. Šoferis dzīvs, patrons nosities. Mūsu kantoris uz trim dienām slēgts.»

«Krafta vietā par likvidatoru iecelts kāds itālietis sinjors Gregorio. Viņš atlaida visus mūsu klerkus un iecēla savus. Es esmu atstāts līdz lietu nodošanai. Atsūtīts jauns Morlendera testaments, rīt redzēšu.»

«Satriecoša diena! Robert Druk, tu esi nozieguma liecinieks! Turi mēli aiz zobiem! Lieta īstenībā šāda: es redzēju testamentu, kas atvests no Krievijas. Tas anulē visus iepriekšējos un nodod visu Morlendera kapitalu misis Elizabetei Vesonei, bet izgudrojuma projektus — Imperiālistu ligai. Miss Ortone un jaunais Morlenders atstāti tukšā. Bet galvenais tas, ka Morlendera paraksts viltots acīm redzami. Es to varētu pierādīt, ja gribētu. Bet es baidos sākt lietu, nezinot, pret ko to vērst. Veco testamentu noslēpu. Sāku gaidīt, vai Ortonei un Morlenderam neradīsies kādi mantinieki, lai sāktu lietu kopā ar viņiem. Gregorio kliedz un brēc, meklējot veco testamentu. Es izturos kā apzinīgs vientiesis. Šis sinjors man ļoti nepatīk. Droši nezinu, bet domāju, ka . viņš te iemaisīts ne bez savtīgām interesēm.»

«Šodien kantorī ieradās kuprīte meitene, teica, ka saucoties miss Ortone. Viņa paskatījās uz mani, pacēla plīvurīti, — skaistāku seju savu mūžu neesmu redzējis. Prasīja pēc patrona. Es iespiedu viņai saujā savu adresi. Sinjors Gregorio viņu pieņēma un izturējās visai aizdomīgi, klerks zvanīja kaut kur pa telefonu. Baidos, ka viņš nojauta, kas šī par apmeklētāju un ka viņa var apstrīdēt jauno testamentu. Gaidu viņu tagad pie sevis • • •»

šai vietā rokraksts pārtrūka. Misters Tusks dziļi nopūtās un dažas minūtes sēdēja, pilnīgi nekustēdamies. Tad viņš atšķīra piezīmju grāmatiņu, sameklēja divas adreses: «Ņudžersija 40» un «Krasta šoseja 174»; paņēma savu portfeli, ielika tur izlasīto rokrakstu un izgāja.

— Misis Druka, — viņš teica vecītei, — es būšu atpakaļ ap pusdienām. Nevienam ne vārda par manu ierašanos. Nelaidiet nevienu dzīvoklī.

Nokāpis lejā, viņš paņēma automašīnu un pavēlēja braukt uz Ņudžersiju 40.

Pēc diviem trim kvartaliem viņi apstājās pie eleganta nama ar šveicaru, liftu un apzeltītu lifta režģi. Tusks iegāja iekšā, dabūja izziņu un pēc minūtes iznāca.

— Krasta šoseja 174, — viņš aprauti pateica šoferim.

Tagad viņi drāzās ārā no pilsētas. Cita pēc citas gan pa labi, gan pa kreisi pazibēja mirdzošas ielas, pilnas ar cilvēkiem. Sākās kaila šoseja ar drūmām, retām mājām, ko apņēma augļu dārzi, bezgalīgas sētas un ģimenes dārziņi.

Gājēju kļuva arvien mazāk un mazāk. Beidzot automašīna nogriezās sāņus, iebrauca asfaltētā pagalmā un apstājās pie drūma, melna stiepļu pinuma žoga, aiz kura plētās parks.

— Gaidiet mani te. Ja nevarat sagaidīt, celiet trauksmi. Es esmu Ilinoisas štata ģenerālprokurors, — Tusks pavēlošā tonī teica šoferim, izlēkdams no mašīnas.

Uz mistera Tūska zvanīšanu durvis pavēra gara auguma vīrietis baltā virsvalkā ar baku rētām izkropļotu seju.

— Kas vajadzīgs? Šodien publiku nepieņemam! — Viņš rupji uzkliedza, nenoceldams ķēdi.

Tusks pavicināja savus dokumentus:

— Šai pašā mirklī ielaidiet mani! Es esmu ģenerālprokurors, kas atsūtīts šurp revidēt vājprātīgo namu.

— Direktora nav Ņujorkā, ser, — apjucis atbildēja vīrietis. — Man ir pavēle nelaist nevienu, kamēr viņš atbrauc.

— Valsts noteikusi izdarīt reviziju tieši tai laikā, kad direktori izbraukuši, — neapmulsdams atbildēja Tusks, cieši raudzīdamies vārtsargā. — Ielaidiet, kamēr es neesmu pasvilpis policistam.

Stipri nobālēdams, vārtsargs nocēla ķēdi.

Tusks ātrā gaitā devās iekšā, sataustīja savu revolveri un palaida pa priekšu garo vīrieti. Tas negribīgi veda viņu pa patumšiem, drūmiem koridoriem ar neskaitāmām durvīm. Aiz durvīm atskanēja mežonīgi brēcieni, raudāšana, uzbudināti nelaimīgo kliedzieni, no kuriem nervozākam cilvēkam būtu apstājušās tecēt dzīslās asinis. Bet Tusks gāja mierīgi, pavēlēdams atslēgt kameras un ar drošu aci tajās ielūkodamies. Viņš redzēja nomocījušos, mirstošos, tādus, kas raustījās krampjos, tādus, kas sastinguši raudzījās vienā punktā, tādus, kas dejoja, jāatzīst, tie izskatījās vēl šausmīgāki nekā pirmie. Bet vissatriecošākfe bija dīvaini, bāli cilvēki ar noskūtiem matiem; tie sēdēja kā sargu suņi, piesieti pie sienā iestiprinātas ķēdes. Kādam no viņiem bija izgriezta mēle.

— Es esmu vesels, — čukstēja misteram Tūskam viens no bālajiem, pieķēdētajiem cilvēkiem. — Mani te tur radinieki. Izmeklējiet manu lietu!

— Viņi visi tā runā! — noņurdēja vārtsargs, trulā naidā pašķielēdams uz nelaimīgo.

Tusks paprasīja gūstekņa vārdu un uzvārdu, pierakstīja savā grāmatiņā, izgāja koridorā un cieši paskatījās vārtsargā:

— Vai jūs man parādījāt visas kameras?

— Visas! — vīrietis atcirta.

— Jūs melojat! Ievediet simt trīsdesmit otrajā numurā!

— Tur sēž direktora radinieks, mēs par to atbildam, — vārtsargs nomurmināja, vispirms nobālēdams, tad kļūdams sarkans un visupēc — violets.

Tusks paskatījās uz viņu pavēloši, un vīrietis nedrošā gaitā devās uz priekšu.

Viņi iznāca uz trepēm un sāka kāpt lejā. Viens, divi, trīs stāvi… Sienas sāka klāt mitrums, trepju telpā bija jūtama riebīga pelējuma smaka; blāvi dega spuldzītes. Dziļi lejā stiepās vēl kāds koridors ar dīvainām nišām.

Te valdīja pilnīgs klusums. Nebija dzirdama neviena skaņa, izņemot klusu ūdens pakšķēšanu gar sienu. Soju troksnis dobji dunēja ausīs.

Vārtsargs nožvadzināja atslēgu saišķi un ar lielām pūlēm pagrieza smago dzelzs slēdzeni.

132. kamera bija tumšs, mitrs pagrabs. Gaisma iespīdēja pa koridora logu. Kaktā uz salmiem sarāvies gulēja gūsteknis.

Vārtsargs pavērsa pret viņu laternas gaismu. Guļošais cilvēks sakustējās, pietrūkās kājās, pagrieza pret misteru Tusku nobālušo seju un mežonīgi iekliedzās.

— Nebaidieties, es esmu Ilinoisas štata ģenerālprokurors! — misters Tusks noskaldīja, pieiedams viņam gluži klāt un cieši viņā paskatīdamies. — Es saņēmu jūsu vēstuli. Izmeklēšana sākta. Ģērbieties, es ņemu jūs līdz!

Vārtsargam izkrita no rokām atslēga.

— Profesors mani nositīs! — viņš bikli nomurmināja. — Es neizlaidīšu šo cilvēku, lai tas būtu kaut vai pats prezidents!

— Paejiet sānis, mīļais! — Tusks uzsauca, pavērsdams uz viņu savas pelēkās acis. — Kas par muļķībām! Izsniegt misteram Drukām apģērbu! Viens, divi, trīs!

Pēc desmit minūtēm Tusks un Roberts Druks pavisam mierīgi izgāja pa vājprātīgo nama durvīm un pārbiedētajam šoferim par lielu prieku iesēdās automašīnā.

— Nu, — Tusks aprautā balsī teica, kad automašīna sakustējās, — es jūs klausos, Druk.