Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Divdesmit devītā nodaļa «Amelija» trauc pilnā gaitā

Skaistā, jaunā, aizplīvurojusies dāma, kas grāmatā bija ierakstīta ar Katjas Ivanovnas Vasilovas vārdu, atstāja spēcīgu iespaidu uz «Amelijas» vīriešu kārtas pasažieriem.

Kapteinis Mak-Kinlejs, pēc tautības īrs, piebāza pīpi ar labāku tabakas šķirni. Stūrmanis, kas parasti staigāja ar nošļukušām biksēm, savilka bikšu lences. Bet misters Pels, tas pats misters Pels, kurš piegādāja in-

doķīniešiem pulveri un spirtu, kapriem — spirtu un bī- beli, zulusiem — bībeli, krelles un salmiaku, krieviem — kukuruzu sausā veidā, kukuruzu maltā veidā, kukuruzu rīvētā veidā, kukuruzu rīsa veidā un kukuruzu cukura veidā, sakarā ar ko viens no viņa kompanjoniem ne bez elegances pajokoja: «Te jums ir Ara-Massacre».[4]Šis pats pels ar iesarkanajiem matiem, tieviņš, smal- ciņš, pēkšņi kļuva runīgs kā krievu emigrants.

Ģērbies smilšu krāsas buraudekla uzvalkā, glīti noskuvies, izņemot kaklu, kur bija pamesti tieši tik daudz iesarkanu spalviņu, cik vajadzīgs, lai ievērotu «jenkija» stilu, misters Pels lielāko daļu laika pavadīja uz klāja, grauzdams sava spieķa zelta rokturi. Vajadzēja misis Vasilovai kaut kur parādīties, kad misters Pels tūliņ izņēma rokturi no mutes un, piedurdams ar spieķa galu apkārt stāvošajām mucām, kastēm un maisiem, nosauca to saturu, kilogramu daudzumu, kilograma pašizmaksu, pie svēršanas un mērīšanas iegūtos procentus, ceļojuma laikā radušos mitruma procentu un, beidzot, sava personīgā ieņēmuma procentus, rēķinot kopsumu pēc patērētāju galvām vai, pareizāk, mutēm. Misters Pels savu runu sauca par publisku lekciju. Ar tīri amerikānisku izturību viņš atkārtoja to vairākas reizes, kamēr pamanīja, ka misis Vasilova, nostājusies tuvumā, klausās viņa vārdos. Misters Pels tūliņ pat noņēma platmali un palocījās.

Jaunā sieviete pacēla uz viņu lielās, vijolīšu zilās acis.

— Piedodiet, ser, bet jūs, liekas, esat labs krievu tautas pazinējs? — viņa jautāja, apburoši apmulsdama.

— O! — misters Pels atbildēja daudzsološā balsī.

— Vai jūs nevarētu (bikls skatiens un smaids) … vai jūs nevarētu (vijolīšu zilās acis raugās lejup uz mazās kurpītes purngalu) … mani iepazīstināt ar vairāk lietojamiem krievu izteicieniem?

— Ar vislielāko prieku! — misters Pels iesaucās, atbalstījies ar elkoņiem uz kukuruzas kastes un izņēmis piezīmju grāmatiņu. — Lūk, pirmajai orientācijai krievu

pilsētā … Jūs ieejat restorānā, jūs pasūtāt nacionalos ēdienus… Atļausiet, es palasīšu… — Un misters Pels lasīja pa balsieniem: «Bum, Kacca, nj]nn, hhh-

hhkh . . .»

— Nē, nē, — misis Vasilova viņu pārtrauca ar vieglu nopūtu, — es gribētu uzzināt pavisam citus vārdus un, ja iespējams, palūgt jūs uzrakstīt man tos ar angļu burtiem. Piemēram, vārdu «vīrs», pēc tam vārdu «piesargieties» …

— O-o! — amerikanis skābi pasmaidīja. — Tā ir ļoti bīstama vārdu izvēle. Vīrs krieviski ir «Mym» vai mīlināmā formā — «Mvinna», bet jūsu brīdinājumu vajag izrunāt tā: «By/ļb th octopojkhhk.»

— Paldies, — jaunā sieviete laipni pateicās, pierakstīdama šos vārdus savā piezīmju grāmatiņā. — Ser, es pēc izcelšanās esmu krieviete, bet esmu pilnīgi aizmirsusi dzimto valodu. Sevišķi pēc jūras slimības… Tā ir dīvaina slimība! Man pilnīgi pagaisuši no atmiņas notikumi, personas, chronoloģija …

— Vai tad jūs slimojāt ar jūras slimību?

— Naktīs savā kajitē, — apjukusi pateica misis Vasilova un devās prom, aplaimodama misteru Pelu ar apburošu galvas mājienu.

Viņa nebija pagājusi desmit soļus, kad pa kreisi no kukuruzas mucas atskanēja kaut kāda jocīga krekstē- šana. Satrūkusies viņa atlēca sāņus pa labi, bet no tur stāvošās kastes ar kukuruzu bija pilnīgi skaidri dzirdama sēkšana. Izbiedētā skaistule skrēja tieši uz maisu grēdu, kad pēkšņi viņas ausis saklausīja smagu, apspiestu nopūtu un viens no maisiem neapšaubāmi sakustējās. Tas bija par daudz viņas jūtīgajiem nerviem. Viņa aizklāja seju rokām un drāzās pa trapu lejā uz savu kajiti.

Misis Vasilovai ir ļoti eleganta pirmās klases kajitē. Ja ņem vērā, ka tvaikonis «Amelija» ir vecs, mazs grausts, kas vairāk domāts kravai nekā pasažieru pārvadāšanai, tad tā ir ļoti jauka kajitē. Pie grīdas pieskrūvētas mīkstās mēbeles, pie sienas spogulis un drēbju pakaramais, visur paklāji, paklājiņi un aizkari. Neīstā Katja Ivanovna atkrita uz kušetes, izstiepa kājas un atmeta abas rokas pāri galvai. Atrisušās kastaņ-

brūnās cirtas mīkstiem viļņiem kļāvās gar viņas jaunavīgajiem, bālajiem vaigiem, vijolīšu zilās acis satumsa, lūpas sāpīgi sakniebās.

Katja Ivanovna, t. i., Viviana Ortone, domāja par to, kas viņu sagaida Kronštatē. Viņa brauca uz traku zemi, ko Tingsmeistars sauca par dižu. Viņa brauca pie tautas, ko Tingsmeistars sauca par ģeniālu. Viņa domāja par šo zemi un kaislīgi vēlējās to redzēt. Viņa domāja arī par cilvēku, ar kuru vajadzēs tikties Kronštatē. Ja tas būs Vasilovs, viņa pieies pie tā un teiks: «By.ab Tbi ocTopojKHHK,» — bet, ja tas būs Arturs Morlenders, viņai vajadzēs tam maigā balsī sacīt «MyuiKa» un sākt briesmīgu komēdiju — dievs dod pēdējo komēdiju viņas mūžā.

Viviana nogurusi nolaida skropstas. Viņu mocīja naids, kas atstāja uz viņu spēcīgāku iespaidu nekā jebkura inde. Bet viņai ir arī inde, īsta inde, kas iedarbojas zibeņātrumā un kas paslēpta viņas mazā zelta pulkste- nīša mechanismā. Viviana netaisās ar to noindēt Morlenderu, šo indi viņa glabā pati sev. Viviana uzzinās visus sava ienaidnieka noslēpumus, izlasīs viņa domas, uzzinās viņa plānus un nodos viņu tautas rokās, lai pati padomju tauta soda viņu, kā viņš to pelnījis…

Meitenes skropstas notrīcēja, un ap brīnišķīgo muti ievilkās cieta rieva.

Pie durvīm klauvēja. Viviana pietrūkās kājās, un viņas seja pieņēma agrāko naivo izteiksmi.

— Kas tur ir?

Kajitē pabāza galvu neliela auguma cilvēks. Tas bija- techniķis Sorovs. Viņš tūliņ ienāca, salicis rokas aiz muguras, un satraukti čukstēja:

— Dārgā miss Ortone, mēs saņēmām no Ņujorkas radiotelegramu… No Mikaela Tingsmeistara …

— Nu un tad?

— Sagatavojieties uz ļaunāko, miss Ortone. Miks uzskata, ka notikusi nelaime. Viņš domā, ka Vasilovs nogalināts un viņa vietā … Kas īsti — nezinu. Droši vien saskaņā ar sazvērnieku plānu Morlenders.

Viviana neko neatbildēja. Viņas rokas krampjaini sažņaudzās dūrītēs.

— Vēl kaut kas, mana dārgā miss: «Amelija» stipri

novēlojas, mēs tikai rīt nokļūsim Kronštatē. Un vienā laikā ar mums vai pat agrāk ieradīsies «Torpēda». Mēs sazinājāmies pa radio un uzzinājām, ka tā attīstījusi maksimalu ātrumu un ieguvusi divas dienas.

— Labi, — Viviana lēnām atbildēja. — Nebaidieties, draugs Sorov. Es atceros visas jūsu pamācības, es savu pienākumu zinu, un es to izpildīšu.