Trīsdesmit septītā nodaļa ČEKAS NOSLĒPUMS

Amerikā Arturs Morlenders ne mazumu bija dzirdējis par boļševiku briesmīgo Čeku. Avīzes drukāja sensacionālus emigrantu aculiecinieku stāstus, kā viņi mocīti ar nedzirdētiem rīkiem, kas nav bijuši pazīstami pat viduslaikos. Kāds izbēdzis muižnieks ievietoja ar turpinājumiem avīzē «Chicago Sunday» veselu romānu ar virsrakstu «Čekas noslēpums» un pie glāzītes atzinās saviem draugiem: nebūtu mīļās Čekas — lai dievs to svētī! — viņam būtu tīri vai badā jānomirst. Un tagad nu Arturs sēdēja šai pašā Čekā komfortablā atzveltnes krēslā pie galda, uz kura atradās tējas glāze un šķīvītis ar divām šķiņķa maizītēm, ko viņam bija piestūmis tuvāk glīts, melnīgsnējs izmeklētājs militārā formā ar duci ordeņu pie krūtīm.

— Tātad jūs esat slavenā izgudrotāja Morlendera dēls, — viņš domīgi teica, klaudzinādams ar zīmuļa galu pa galdu. — Kāpēc gan jūs nebraucāt šurp pie mums ar savu vārdu? Jums būtu izrādīta vislielākā viesmīlība. Kāpēc jums bija vajadzīga maskarade? Un kur ir īstais Vasilovs? Atbildiet, lūdzu, uz visiem jautājumiem pēc kārtas.

— Es esmu slavervā izgudrotāja dēls Arturs Morlenders, — smagi nopūzdamies, atbildēja arestētais. — Manu tēvu Krievijā nogalināja boļševiki — tā man teica galvenais tresta vadītājs, pie kura tēvs strādāja, miljardieris Džeks Kreslings, un šo maskaradi sarīkoja viņa draugi, apgādāja mani ar naudu, ieročiem, indi, bumbām un atsūtīja ar Vasilova vārdu pie jums. Kur atrodas īstais Vasilovs, nezinu. Ar mani reizē atbrauca kāda sieviete, kas uzdodas par Vasilova sievu. Kas viņa tāda, arī nezinu. Tas ir viss. Nē, tomēr nav viss. Ieraudzījis jūsu zemi un jūsu cilvēkus, es tūliņ pirmajā dienā sāku šaubīties, vai manu tēvu esat nogalinājuši jūs, un manī zuda vēlēšanās atriebties.

— Jums taisnība: Morlenders no šejienes aizbrauca dzīvs un vesels.

Izmeklētājs piezvanīja, ienāca jauns sarkanarmietis.

— Sidorov, norakstu no «Torpēdas» kuģa žurnālā!

Kad noraksts bija atnests, izmeklētājs to pašķirstīja

un atvēra kādu lappusi:

— Lasiet šo ierakstu: «Pasūtīta kajitē uz Ņujorku sestajā jūlijā …» Bet kas tad tas? — izmeklētājs pēkšņi piesarka un izlasīja nākamo rindu: «… palika neaizņemta.» Atkal viņš vēl stiprāk nekā iepriekš nospieda pogu. — Sidorov, nekavējoties uzzināt, kur, kad un kādā veidā inženieris Jeremija Morlenders, kas viesojās pie mums Savienībā apmēram mēnesi, atstājis mūsu zemi!

Kamēr Sidorovs, klusi izgājis, pildīja pavēli, izmeklētājs līdzjūtīgi skatījās uz Arturu:

— Jāatzīstas, mēs jūsu avīžu brēkai ap šo šķietamo slepkavību nepiešķīrām nekādu nozīmi — jo par ko gan tikai pie jums neraksta! Un kur gan to visu ņem? Bet vai tiešām jums pašam visa šī lieta nelikās dīvaina?

Sakiet, — bet kā ar jūsu tēva mantojumu, ar viņa slaveno izgudrojumu, par kuru klīst baumas abās zemes puslodēs, — kaut kāds jauns enerģijas veids? Vai jūs pats turpināt pie tā strādāt?

Arturs jau sāka pierast pie izmeklētāja manieres uzdot nevis vienu, bet veselu ciklu jautājumu. Viņš saprata, ka, izvirzot virkni jautājumu, izmeklētājs palīdz viņam saskatīt sakarību starp dažādām lietām, kas viņam agrāk bija paslīdējušas garām. Un, paturēdams prātā šo sakarību, viņš atbildēja:

— Mana tēva izgudrojums netika atstāts man — tēvs Krievijā bija uzrakstījis jaunu testamentu. Pēc šā jaunā testamenta izgudrojums jāiesaista cīņā pret komunistiem. Jā, tagad man tas viss liekas dīvaini. Es biju vienīgais dēls. Tēvs nezin kādēļ, neatstāja man nekādu mantu — viss palika viņa jaunajai sievai, par kuras esamību man nebija pat ne jausmas.

— Un kas ir šī jaunā sieva?

— Džeka Kreslinga bijusī sekretāre.

Atbildēdams Arturs Morlenders pats redzēja, kā noslēdzas viņa atbilžu loks un kā visas tās savelkas ap vienu cilvēku. Klausīdamies viņā, izmeklētājs saprotoši māja ar galvu. Viņš paguva šais mirkļos piezvanīt kādam pa telefonu, klausījās un pateica klausulē dažas replikas, bet pats joprojām skatījās uz Morlenderu un, kad nolika klausuli, pagriezās ar visu augumu uz viņa pusi:

— Mums nav ko gaidīt Sidorovu. Es nupat runāju ar cilvēku, kuram bija uzdots pavadīt jūsu tēvu pa mūsu zemi un izvadīt viņu aizbraucot. Šis cilvēks stāstīja interesantas lietas. Viņš tūliņ būs šeit.

Visu šo laiku Rebrovs sēdēja pie loga un kūpināja savu pīpi. Viņš nepiedalījās sarunā ne ar vienu vārdu. Taču, kad izmeklētājs apklusa, bet Morlenders, nodūris galvu uz krūtīm, domās pārcilāja atmiņā visu, kas ar viņu bija noticis Ņujorkā, Rebrovs klusu sacīja:

— Inženieris Jeremija Morlenders bija pie mums paraugiecirknī. Viņš izturējās draudzīgi. Kaut kā neticami, ka viņš būtu novēlējis savu jauno atklājumu, par kuru taču pats mums stāstīja, cīņai pret komunismu.

Nebija viņš šos vārdus pateicis, kad durvis klusiņām atvērās un uz sliekšņa parādījās «cilvēks», par kuru izmeklētājs bija runājis. Šis cilvēks — stalta un barga izskata jaunkundze ar sprogainiem matiem un zelta pensneju uz ērgļa deguntiņa, ģērbusies somu džemperī, pariziešu blūzē un zviedru zamša kurpēm kājās — jau tājoši pārlaida visiem skatienu.

— Lūk, iepazīstieties, — izmeklētājs plati pasmaidīja, — pazīstamais tulks. Ārlietu Komisariata darbiniece. Uzticības persona, var paļauties uz katru viņas vārdu. Apsēdieties, biedrene Serjožkina. Atkārtojiet klātesošajiem to, ko jūs man nupat teicāt.

Biedrene Serjožkina izņēma no itāliešu somiņas, ko greznoja Vezuva skats, jauku igauņu piezīmju grāmatiņu, atvēra to un, tajā neskatidamās, noskaldīja:

— Misters Jeremija Morlenders apmeklēja četras mūsu republikas, astoņus apgabalu centrus, Maskavu, Petrogradu, divpadsmit rūpnīcas, viņam bija sarunas un sastapšanās ar akademiķiem, profesoriem, strādniekiem, projektētājiem, viņš uzturējās trīs dienas Centralajā Aeroelektrocentralē, bija vizitē pie mūsu valdības vadītājiem, uzstājās radiofonā, izteikdams pateicību un apmierinātību, izsacījās par ciešākiem sakariem starp mūsu un ārzemju zinātni. Pēc paša lūguma viņam tika pasūtīta biļete uz tvaikoņa «Torpēda», kas atgāja uz Ņujorku sestajā jūlijā. Bet misters Jeremija ar šo kuģi neaizbiauca.

— Neaizbrauca! — Arturs nočukstēja. — Kāpēc?

— Aiz tā iemesla, ka ceturtajā no rīta Petrogradas aerodromā nolaidās kapitalista Džeka Kreslinga privātā amerikaņu firmas lidmašīna. Ziņas iegūtas no amerikaņu pilota, kas tai pašā dienā sameklēja misteru Jeremiju un tai pašā dienā uzaicināja viņu kaut kāda neatliekama iemesla dēļ lidot nekavējoties atpakaļ. Es personīgi pulksten sešos no rīta pavadīju misteru Morlenderu un redzēju, kā viņš aizlidoja. Naudu par kajiti uz «Torpēdas» misters Jeremija pieprasīt atpakaļ nepaguva.

— Ar «Torpēdu» pienāca viņa zārks, — dobji ierunājās Arturs. — Aiz visa tā slēpjas kāda tumša lieta.

— Noskaidrosim to! — īsi un draudzīgi teica izmeklētājs. — Biedrene Serjožkina, jūs varat iet. Bet tagad palūgšu jūs pastāstīt, ko tieši gribēja no jums jūsu pārģērbšanās organizētāji, kas, pēc visa spriežot, ir nogalinājuši nelaimīgo Vasilovu. Esiet savās atbildēs ļoti precizs. Es šoreiz tās pierakstīšu.

Arturs Morlenders iebāza roku kabatā un pēc kārtas izvilka un uzlika uz galda visu, ko bija saņēmis no Kreslinga bandas.

Citu pēc cita izmeklētājs paņēma rokā «lietišķos pierādījumus». Viņš pacēla ampulu pret gaismu un uzmanīgi apskatīja tās saturu, pārskaitīja kārbiņā gaišzilās bumbiņas, pašūpoja plaukstā pielādēto jaunās konstrukcijas automatu. Pārvilka ar pirkstu kā pār spēļu kāršu komplektu pār biezo gluži jaunu padomju naudas zīmju paciņu. Tad atstūma to visu sāņus, pateica «tā-ā» un atkal paņēma no kaudzes ampulu:

— Tas jums, Rebrov, uz jūsu laboratoriju… Nu, es jūs klausos, Morlender!

— Bez visādām diversijām, kas bija nodotas manā ziņā, man vajadzēja amerikaņu grupas vārdā pasniegt dāvanu — elles mašīnu, kuru man atsūtīs no Amerikas. Ne darbības ilgumu, ne raksturu es šai mašīnai pagaidām nezinu.

Izmeklētājs pierakstīja pēdējos vārdus, nolika spalvaskātu uz tintnīcas, piestūma uzrakstīto Arturam un pasniedza viņam spalvaskātu, lai parakstās.

Morlenders izlasīja un parakstījās. Viņš jutās bezgala noguris. Viņš sēdēja un gaidīja, kad viņu vedīs uz cietumu. Bet Rebrovs pēkšņi piecēlās, mierīgi piegāja pie viņa, paņēma zem rokas un veda sev līdz uz durvju pusi.

Izmeklētājs uzsauca nopakaļus Arturam:

— Neaizmirstiet turpināt savu lomu! Un nebaidieties neko — mēs spersim vajadzīgos soļus. Nekādā gadījumā ar mums vairs nesatiecieties, citādi viņiem var rasties aizdomas un viņi var jūs pazudināt, pirms mēs būsim paguvuši šai lietā iejaukties. Uz redzēšanos! Visu to labāko!

Sev par lielu izbrīnu Morlenders saprata, ka viņam tic, ka viņš ir brīvs, un, galvenais, — ka tagad viņš vairs nav pasaulē viens.

Загрузка...