Fonds

6.

Mērs Hardins košļāja cigāra galu. Cigārs bija apdzisis, bet viņš to pat nemanīja. Iepriekšējā naktī viņš nebija gulējis un nojauta, ka negulēs arī nākamajā naktī. Tas bija redzams viņa acīs.

- Tātad viss ir sagatavots? - viņš gurdi jautāja.

- Domāju, kājā. - Johans Lī atbalstīja zodu plaukstā. - Kā tev tas izklausās?

- Nav slikti. Saproti, viss jādara droši un nekaunīgi. Tas nozīmē, ka nedrīkst būt nekādas vilcināšanās, nedrīkst atvēlēt viņiem laiku aptvert situāciju. Līdzko mūsu stāvoklis ļauj dot pavēles, tās jādod tā, it kā mēs to darītu kopš dzimšanas, un viņi paklausīs aiz ieraduma. Tāda ir apvērsuma būtība.

- Ja valde paliks tikpat neizlēmīga...

- Valde? Neņem to vērā! Pēc rītdienas Pilnvaroto valdes nozīme Termina dzīvē vairs nebūs ne sarūsējušas puskredītmonētas vērta.

Lī lēni pamāja ar galvu. - Tomēr dīvaini, ka viņi līdz šim neko nav darījuši, lai mūs apturētu. Tu taču teici, ka viņi neesot gluži akli.

- Fara grābstās gar problēmas malām. Reizēm viņš mani padara nervozu. Un Pirenne ir izturējies pret mani ar aizdomām jau kopš manas ievēlēšanas dienas. Bet, redzi, viņi nekad nav spējuši īsti saprast, kas notiek. Visa viņu izglītošanās ir bijusi autoritāra. Viņi ir

pārliecināti, ka Imperators ir visvarens, tāpēc ka viņš ir Imperators. Un viņi ir pārliecināti, ka Pilnvaroto valde vienkārši nevar nebūt stāvokļa noteicēja, tāpēc ka tā ir Pilnvaroto valde, kas rīkojas Imperatora vārdā. Viņu neprasme redzēt sacelšanās iespēju ir mūsu labākais sabiedrotais.

Viņš smagi piecēlās un aizgāja pie ūdens dzesētāja. - Viņi nav slikti zēni, Lī, kamēr turas pie savas Enciklopēdijas, un mēs gādāsim, lai nākotnē viņi turētos tikai pie tās. Līdzko runa ir par Termina pārvaldīšanu, viņi ir bezcerīgi neprašas. Tagad ej un sāc rīkoties! Es gribu pabūt viens.

Viņš apsēdās uz rakstāmgalda stūra un stingu skatienu lūkojās ūdens tasē.

Ak, augstais Visums! Ja vien viņš būtu tik pārliecināts, kāds izlikās! Anakreonieši nolaidīsies uz Termina pēc divām dienām, un kas šobrīd ir viņa rīcībā, ja neņem vērā kaut cik apkopotus priekšstatus un nedrošus minējumus par to, uz ko Hari Seldons ir tēmējis aizvadītajos piecdesmit gados? Viņš nav pat īsts, uzticams psihologs - tikai nedaudz izglītots pašdarbnieks, kas neveikli cenšas atšķetināt laikmeta izcilākā domātāja mīklas.

Ja Faram būtu taisnība un Anakreons izrādītos vienīgā problēma, ko Hari Seldons tika paredzējis, un ja Enciklopēdija būtu vienīgais, ko viņš vēlējās saglabāt, -kāda jēga tad būtu apvērsumam?

Viņš paraustīja plecus un iedzēra malku ūdens.

Velvē bija ienesti krietni vairāk nekā seši krēsli, it kā paredzama būtu daudz plašāka publika. Domīgi pakavējies pie šī apstākļa, Hardins gurdi apsēdās kaktā, pēc iespējas tālāk no pārējiem pieciem dalībniekiem.

Valdes locekļiem pret to, šķiet, nebija iebildumu. Viņi pārmija savstarpējus čukstus, kuri pārtapa šņācošās vienzilbēs un pēc tam apklusa pavisam. Viņu vidū vienīgi Džords Fara šķita saglabājam savaldīgu mieru. Viņš bija izvilcis pulksteni un raudzījās tajā ar drūmi nopietnu sejas izteiksmi.

Hardins pameta skatienu pats savā pulkstenī un pēc tam pievērsās stikla kabīnei, kas bija pilnīgi tukša un aizņēma pusi telpas. Tā bija vienīgā neparastā telpas iezīme, un nekas neliecināja, ka dators kaut kur skaita mirkļus, tuvojoties precīzajam brīdim, kad sāks plūst mionu straume, radīsies savienojums un...

Gaisma pazuda!

Tā nenodzisa pavisam, tikai kļuva blāvi dzeltenīga un satumsa tik spēji, ka Hardins salēcās. Viņš iztrūcies pacēla acis pret griestu lampām, un, kad atkal tās nolaida, stikla kabīne vairs nebija tukša.

Tajā atradās cilvēks - cilvēks ratiņkrēslā.

Kādu brīdi tas klusēja, tad aizvēra grāmatu, kas gulēja tam klēpī, un izklaidīgi pārlaida pirkstus vākam. Pēc tam tas pasmaidīja, un seja šķietami atdzīvojās.

- Es esmu Hari Seldons, - cilvēks teica. Balss bija vecīga un klusa.

Hardins gandrīz piecēlās kājās, lai atbildētu uz sveicienu, tomēr paguva sevi laikus apturēt.

Balss nepiespiesti turpināja: - Kā redzat, es esmu piesaistīts šim krēslam un nevaru piecelties, lai ar jums sasveicinātos. Jūsu vecvecāki manas dzīves laikā pirms dažiem mēnešiem devās uz Terminu, un kopš tā laika es esmu cietis no diezgan apgrūtinošas paralīzes. Es nespēju jūs redzēt, tāpēc saprotiet paši, ka nevaru ar jums sasveicināties, kā pienākas. Es pat nezinu, cik daudzi šeit ir sapulcējušies, tāpēc visam jānotiek neformāli. Ja kāds no jums stāv kājās, lūdzu, sēdieties, un, ja kāds vēlas smēķēt, es neiebildīšu. - Viņš klusi pasmējās. - Kāpēc lai es iebilstu? Manis jau te nemaz nav.

Hardins gandrīz automātiski sāka taustīties pēc cigāra, tomēr pārdomāja.

Hari Seldons nolika grāmatu - it kā novietotu to blakus uz galda -, un, kad viņa pirksti to palaida vaļā, tā izgaisa.

- Kopš šī Fonda nodibināšanas ir pagājuši piecdesmit gadi, - viņš teica, - piecdesmit gadi, kuros Fonda dalībnieki dzīvojuši neziņā, pie kā viņi strādā. Bija nepieciešams, lai viņi būtu neziņā, bet tagad šī nepieciešamība ir zudusi.

Vispirmām kārtām Enciklopēdijas Fonds ir apmāns un tāds vienmēr ir bijis!

Hardinam aiz muguras atskanēja šalkoņa un pāris apslāpētu izsaucienu, taču viņš nepagriezās atpakaļ.

Hari Seldons, protams, palika nesatricināms. Viņš turpināja: - Tas ir apmāns tādā nozīmē, ka nedz man, nedz maniem kolēģiem pilnīgi nerūp, vai kāds Enciklopēdijas sējums jebkad tiks publicēts. Fonds ir kalpojis savam mērķim, jo līdz ar to mēs ieguvām Imperatora Hartu, lidz ar to mēs piesaistījām simttūkstoš cilvēku, kuri bija vajadzīgi mūsu plānam, līdz ar to mēs varējām nodrošināt viņiem aktīvu darbu, kamēr brieda un veidojās attiecīgie notikumi un pienāca brīdis, kad viņiem bija par vēlu griezties atpakaļ.

Šajos piecdesmit gados, kamēr jūs esat strādājuši pie šī krāpnieciskā projekta - nav nekādas vajadzības mīkstināt izteikumus -, jūsu atpakaļceļš ir nogriezts un jums vairs nav citas iespējas kā pāriet pie neizmērojami svarīgāka projekta, kurš bija un joprojām ir mūsu īstais mērķis.

Šī mērķa dēļ mēs esam nogādājuši jūs uz tādas planētas un tādā laikā, ka piecdesmit gadu ilgā posmā jūs tikāt novesti līdz situācijai, kurā jums vairs nav rīcības brīvības. No šī brīža līdz turpmākiem gadsimtiem jums jāiet pa ceļu, no kura nav iespējams izvairīties. Jūs sastapsiet krīzes, no kurām pirmo jau esat sastapuši, un ikvienā gadījumā jūsu rīcības brīvība tiks līdzīgā veidā ierobežota tiktāl, ka jūs būsiet spiesti iet tikai vienu un vienīgo ceļu.

Tas ir ceļš, kuru izstrādājusi mūsu psiholoģijas zinātne - un darījusi to nopietna iemesla dēļ.

Gadsimtiem ilgi Galaktikas civilizācija ir stagnē-jusi un slīdējusi lejup, kaut gan tikai nedaudzi spēja to pamanīt. Taču tagad beidzot notiek Perifērijas atdalīšanās, un Impērija ir satricināta. Kaut kur aizgājušajos piecdesmit gados ir vieta, kurā nākotnes vēsturnieki ievilks aptuvenu līniju un sacīs: “Šeit sākas Galaktikas Impērijas Krišana.”

Un viņiem būs taisnība, kaut gan vēl vairākus gadsimtus tikai retais redzēs un atzīs šis Krišanas realitāti.

Un pēc Krišanas neizbēgami sekos Barbarisms -periods, kuram, kā norāda mūsu psihovēsture, vajadzētu turpināties trīsdesmit tūkstošus gadu. Mēs nevaram apturēt Krišanu. Mēs nevēlamies to darīt, jo Impērijas kultūra ir zaudējusi savu kādreizējo dzīvīgumu un vērtību. Taču mēs varam saīsināt turpmāko un nenovēršamo Barbarisma periodu - saīsināt to līdz pat vienam gadu tūkstotim.

Visas šīs saīsināšanas detaļas un aspektus mēs jums nevaram atklāt, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem nevarējām atklāt jums patiesību par Fondu. Ja jūs uzzinātu šis detaļas un aspektus, mūsu plāns varētu izjukt, tāpat kā būtu noticis, ja jūs Enciklopēdijas krāpniecibu būtu atklājuši jau agrāk, jo tādā gadījumā jūsu rīcības brīvība paplašinātos un papildus ieviesto mainīgo lielumu skaits kļūtu lielāks, nekā mūsu psiholoģija spēj regulēt.

Taču tas nenotiks, jo uz Termina nav psihologu un nekad nav to bijis, ja neņem vērā Alurinu - un viņš bija viens no mums.

Tomēr varu pateikt jums vienu: Termins un tā līdzgaitnieks Fonds, kas atrodas vistālākajā Galaktikas nomalē, glabā sevi Otrās Galaktikas Impērijas atdzimšanas sēklas un tās nākamos dibinātājus. Un tieši pašreizējā krīze virza Terminu pretī šim pacēlumam.

Šī, starp citu, ir diezgan tieša un pārredzama krīze, daudz vienkāršāka par tām, kuras gaida nākotnē. Reducējot to līdz pamatlīmenim, stāvoklis atklājas tāds: jūsu planēta pēkšņi tiek nošķirta no Galaktikas centriem, kas joprojām ir civilizēti, un to apdraud spēcīgāki kaimiņi.

Jūs esat neliela zinātnieku pasaule, kuru ielenc plaši un arvien plašāki barbarisma apvidi. Jūs esat kodolenerģijas sala augošā primitīvākas enerģijas okeānā, tomēr esat bezpalīdzīgi, jo jums trūkst metāla.

Tātad, kā redzat, jūs sastopaties ar skarbu nepieciešamību un jums tiek uzspiesta konkrēta rīcība. Šīs rīcības raksturs - proti, jūsu dilemmas atrisinājums -protams, ir acīmredzams!

Hari Seldona tēls pasniedzās tukšā gaisā, un viņa rokā atkal parādījās grāmata. Viņš to atvēra un teica:

- Bet, lai cik līkumotu ceļu ietu jūsu nākotnes vēsture, vienmēr iededziniet savu pēcnācēju apziņā to, ka šis ceļš ir jau nosprausts un tā galā gaida jauna un varenāka Impērija!

Tad, pievēršot skatienu grāmatai, viņš izgaisa nekurienē, un telpā atkal iedegās gaisma.

Hardins paskatījās augšup un ieraudzīja pretī Pirenni ar traģisku skatienu acīs un trīcošām lūpām.

Priekšsēdētāja balss bija apņēmīga, bet neskanīga. - Izskatās, ka jums bija taisnība. Ja atnāksiet pie mums pulksten sešos, valde apspriedīsies ar jums par turpmāko rīcību.

Katrs valdes loceklis paspieda viņam roku un devās projām. Hardins klusībā pasmaidīja. Savā būtībā viņi bija saprātīgi cilvēki: pietiekami gudri zinātnieki, lai atzītu, ka ir kļūdījušies, - tomēr tas notika pārāk vēlu.

Hardins paskatījās pulkstenī. Līdz šim brīdim viss jau ir galā. Lī vīri ir stāvokļa noteicēji, un valdes pavēles vairs nav spēkā.

Rīt šeit nolaidīsies pirmais anakreoniešu kosmosa kuģis, bet arī par to nav jābēdā. Pēc sešiem mēnešiem arī viņu pavēles vairs nebūs spēkā.

Patiesībā, kā bija teicis Hari Seldons un kā Salvors Hardins bija uzminējis jau todien, kad Anselms augst. Rodriks viņam pirmoreiz ļāva saprast, ka Anakreonam nav kodolenerģijas, šīs pirmās krizes atrisinājums bija acimredzams.

Velnišķi acīmredzams!