Fonds

3.

Eskels Gorovs izstaipījās guļvietā un atvēra vienu aci, dzirdēdams noklaudzam droši nostiprinātās durvis, pa kurām ienāca Limmars Ponjecs. Nākamajā brīdi viņš ar apslāpētu izsaucienu pielēca kājās.

- Ponjec! Viņi atsūtīja tevi šurp?

- Tīrā nejaušība, - Ponjecs drūmi atbildēja, - vai ari mana personīgā ļaunā dēmona darbs. Pirmais punkts: tu ievāri ziepes uz Askona. Otrais punkts: mans tirdzniecības ceļš, kā Tirgotāju Valde labi zina, ved mani garām šai sistēmai piecdesmit parseku attālumā tieši pirmā punkta laikā. Trešais punkts: mēs agrāk esam strādājuši kopā, un Valde to zina. Vai tā nav jauka un neatvairāma sagadīšanās? Atbilde lec acis pati no sevis.

- Esi uzmanīgs! - Gorovs saspringti aizrādīja. - Mūs droši vien noklausās. Vai tu nēsā viļņu traucētāju?

Ponjecs parādīja uz izrotāto aproci virs plaukstas locītavas, un Gorovs atviegloti uzelpoja.

Ponjecs paskatījās apkārt. Kamera bija kaila, bet itin paliela telpa. Tā bija labi apgaismota, bez nepatīkamām smakām. - Nav slikti, - viņš teica. - Tevi aprūpē ar baltiem cimdiem.

Gorovs atstāja šo piezīmi bez ievērības. - Paklau, kā tu tiki šeit iekšā? Es jau divas nedēļas dzīvoju pilnīgā vientulībā.

- Tātad kopš manas ierašanās, vai ne? Redzi, izskatās, ka vecajam kraķim, kas šeit valda, ir savas vājās vietas. Viņam patīk dievbijīgas runas, tāpēc es izmēģināju līdzekli, kurš iedarbojās. Esmu šeit ieradies kā tavs garīgais atbalstītājs. Tādam dievticīgam vīram kā viņš piemīt savdabīgas īpatnības. Viņš ar prieku pārgriezīs tev rīkli, ja viņam tas būs izdevīgi, bet neuzdrošināsies apdraudēt tavas nemateriālās un problemātiskās dvēseles labklājību. Tāda neliela empīriskās psiholoģijas gudrība. Tirgotājam jāzina pa druskai no visa.

Gorovs izsmejoši pavīpsnāja. - Un tu esi mācījies arī teologu skolā. Tev taisnība, Ponjec. Es priecājos, ka viņi atsūtīja tevi šurp. Bet Dižajam Meistaram mana dvēsele diez kā nepatīk. Vai viņš pieminēja izpirkšanas maksu?

Tirgotāja acis savilkās šaurāk. - Deva tikko jaušamu mājienu. Un draudēja nonāvēt tevi ar gāzi. Es drošības dēļ izvairījos no skaidras atbildes, jo tās viegli varēja būt lamatas. Tātad šī ir izspiešana? Ko īsti viņš grib?

- Zeltu.

- Zeltu! - Ponjecs sarauca pieri. - Pašu metālu? Kādai vajadzībai?

- Tas ir viņu maiņas līdzeklis.

- Ak tā? Un kur lai es ņemu zeltu?

- Ņem, kur gribi. Paklausies, tas ir nopietni! Man nekas nenotiks, kamēr vien Dižais Meistars jutīs nāsīs zelta smaku. Apsoli viņam to; soli tik, cik viņš prasa. Pēc tam, ja vajadzīgs, brauc atpakaļ uz Fondu to sagādāt. Kad es būšu brīvs un mēs izkļūsim no šīs sistēmas, tad pārtrauksim attiecības.

Ponjecs rādīja neapmierinātu vaigu. - Un pēc tam tu atgriezīsies šeit un mēģināsi vēlreiz.

- Mans uzdevums ir pārdot Askonam kodolenerģiju.

- Viņi tevi notvers, pirms būsi noceļojis vienu par-seku cauri Visumam. Domāju, ka tu pats to labi zini.

- Nezinu vis, - Gorovs atbildēja. - Un, ja zinātu, tas neko nemainītu.

- Otrajā reizē viņi tevi nogalinās.

Gorovs paraustīja plecus.

Ponjecs klusi teica: - Ja man vēlreiz jāmēģina kaulēties ar Dižo Meistaru, es gribu zināt visu stāstu. Līdz šim esmu taustījies tikpat kā pa tumsu. Jau tāpat pāris nekaitīgu piezīmju, ko atļāvos izteikt, gandrīz noveda viņa cienību līdz lēkmei.

- Viss ir itin vienkārši, - sacīja Gorovs. - Vienīgais ceļš, kā mēs varam nostiprināt Fonda drošību šeit, Perifērijā, ir izveidot reliģijas pārvaldītu komerciālu impēriju. Mēs joprojām esam pārāk vāji, lai īstenotu politisku kontroli. Tas ir vienīgais, ko varam darīt, lai noturētu Četras Karalistes.

Ponjecs cītīgi māja ar galvu. - To es saprotu. Un nevienu sistēmu, kura nepieņem kodolierīces, nebūs iespējams pakļaut mūsu reliģiskajai kontrolei...

- Un tāpēc tā var kļūt par neatkarības un naida centrālo perēkli. Jā.

- Nu labi, - Ponjecs teica, - tiktāl mēs runājam par teoriju. Tagad saki: kas īsti kavē tirgošanos? Reliģija? Tā vismaz varēja saprast no Dižā Meistara vārdiem.

- Šī reliģija ir senču pielūgsmes paveids. Viņu tradīcijas stāsta par ļauno pagātni, no kuras viņus glābuši aizgājušo paaudžu vienkāršie un cildenie varoņi. Faktiski tā izkropļo juku periodu pirms simt gadiem, kad tika padzīta Impērijas armija un nodibināta neatkarīga valdība. Progresīvā zinātne un jo īpaši kodolenerģija tiek saistīta ar veco impērisko režīmu, kuru viņi atceras ar šausmām.

- Skat, kā? Bet viņiem ir mazi, glīti kuģīši, kas mani viegli pamanīja jau divu parseku attālumā. Vai tas neož pēc kodolenerģijas?

Gorovs paraustīja plecus. - Tie kuģi, bez šaubām, ir saglabājušies no Impērijas laikiem. Droši vien tiem ir kodoldzinēji. To, kas ir viņu rīcībā, viņi nelikvidē. Bet lieta tāda, ka viņi atsakās no jebkādiem jauninājumiem un viņu iekšējā ekonomika ir pilnīgi brīva no kodolenerģijas. Tieši tas mums ir jāmaina.

- Un kā tu ceri to izdarīt?

- Piemērotā brīdī salaužot pretestību. Vienkāršāk izsakoties, ja man izdotos pārdot kādam augstmanim kabatas nazi ar kodolasmeni, viņa interesēs būtu panākt likumus, kuri ļautu viņam to lietot. Tiešos vārdos runājot, tas izklausās muļķīgi, bet tam ir stabils psiholoģiskais pamats. Panākt stratēģisku tirdzniecību stratēģiskos punktos nozīmētu izveidot valdībā pro-nukleāru frakciju.

- Un tevi sūta turp šāda iemesla dēļ, turpretī es esmu šeit tikai tādēļ, lai izpirktu tevi un dotos projām, bet tu turpināsi savus centienus? Vai tā nav tāda kā mīņāšanās uz vietas?

- Kādā ziņā? - Gorovs piesardzīgi jautāja.

- Paklausies!* - Ponjecs piepeši iekarsa. - Tu esi diplomāts, nevis tirgotājs, un nosaukums vien tevi nepadarīs par tirgotāju! Šis uzdevums jāuztic tādam, kuram ir pieredze tirdzniecībā, - un es esmu šeit ar pilnu kravu, kas pūst un iet bojā, un ar tādām kvotām, ko laikam nekad nevarēšu izpildīt.

- Tu gribi teikt, ka riskē ar dzīvību tādas lietas labā, kas neattiecas uz tevi? - Gorovs sāji pasmīnēja.

- Un tu gribi teikt, ka šis ir patriotisma jautājums un tirgotāji nav patriotiski cilvēki? - Ponjecs atjautāja.

- Diemžēl nav. Celmlauži tādi nemēdz būt.

- Nu labi. Varu tam piekrist. Es neceļoju pa kosmosu tādēļ, lai glābtu Fondu, vai tamlīdzīgu iemeslu labad. Bet es meklēju, kā nopelnīt, un šī ir mana izdevība. Ja tas vienlaikus palīdz arī Fondam, tad jo labāk. Un ar dzīvību es esmu riskējis vēl bezcerīgākos gadījumos.

Ponjecs piecēlās, un piecēlās arī Gorovs. - Ko tu domā darīt?

Tirgotājs pasmaidīja. - Es nezinu, Gorov. Pagaidām vēl nezinu. Bet, ja lietas būtība ir pārdošanā, tad esmu gatavs tevi atbalstīt. Es nemēdzu lielīties, bet daži principi man vienmēr ir svarīgi. Es līdz šim vēl nekad neesmu atpalicis no kvotām.

Kad viņš pieklauvēja pie kameras durvīm, tās atvērās gandrīz tajā pašā mirklī un ienāca divi sargi, kas nostājās viņam katrā pusē.