Kad “Tālā Zvaigzne” divas dienas bija ceļojusi pa kosmosu, Hobers Mallovs savās privātajās istabās pasniedza vecākajam leitnantam Drotam aploksni, mikrofilmas rullīti un sudrabotu olveida priekšmetu.
- Tieši pēc stundas, leitnant, jūs kļūsiet par “Tālās Zvaigznes” kapteiņa vietas izpildītāju līdz manam atgriešanās brīdim - vai arī uz visiem laikiem.
Drots sakustējās, gribēdams izslieties miera stājā, bet Mallovs ar pavēlošu žestu viņu apturēja.
- Sēdiet un klausieties! Šajā aploksnē ir norādīta precīza atrašanās vieta planētai, uz kuru jums jādodas. Tur jūs gaidīsiet mani divus mēnešus. Ja Fonds jūs atradīs pirms šo divu mēnešu beigām, mikrofilmā ir mans ceļojuma ziņojums.
Bet, ja pēc diviem mēnešiem es tomēr neatgriežos, -viņa balsī ieskanējās drūma nopietnība, - un ja Fonda kuģi jūs neatrod, dodieties tālāk uz Termina planētu un kā ceļojuma ziņojumu nododiet šo Laika Kapsulu. Vai visu sapratāt? «
- Jā, ser.
- Nevienā brīdī un nevienā gadījumā ne jūs, ne jūsu vīri nedrīkstat papildināt manu oficiālo ziņojumu.
- Un ja mūs izjautā, ser?
- Tad jūs neko nezināt.
- Jā, ser.
Saruna beidzās, un pēc piecdesmit minūtēm no “Tālās Zvaigznes” borta ar vieglu grūdienu atrāvās glābšanas laiva.
10
Unums Barrs bija vecs virs - pārāk vecs, lai justu bailes. Kopš pēdējiem nemieriem viņš bija viens dzīvojis attālā nomalē kopā ar grāmatām, kuras bija izdevies paglābt no drupām. Viņam nepiederēja nekas tāds, ko būtu jābaidās zaudēt; katrā ziņā tā nebija viņa atlikusī dzīves daļa, tāpēc viņš lūkojās pretī svešajam ienācējam bez mazākā izbīļa.
- Jūsu durvis bija vaļā, - svešinieks paskaidroja.
Viņš runāja ar aprautu, skarbu akcentu, un Barra
skatienam nepalika nemanīts savādais zilgana tērauda ierocis pie viņa sāniem. Mazās istabiņas puskrēslā Barrs redzēja ap vīrieti mirgojam spēka aizsarglauku.
Barrs gurdi atbildēja: - Man nav iemesla turēt tās ciet. Vai jūs kaut ko vēlaties?
- Jā. - Svešais palika stāvam istabas vidū. Viņš bija garš un plecīgs vīrietis. - Jūsu māja ir vienīgā šajā apkārtnē.
- Šī ir neapdzīvota vieta, - Barrs piekrita, - bet tālāk uz austrumiem ir neliela pilsēta. Varu parādīt ceļu.
- Brītiņu vēlāk. Vai drīkstu apsēsties?
- Ja vien krēsls jūs noturēs, - vecais vīrs nopietni atbildēja. Arī krēsli bija veci. Paliekas no labākiem laikiem.
- Mani sauc Hobers Mallovs, - svešinieks teica. - Es nāku no tālas provinces.
Barrs pamāja ar galvu un pasmaidīja. - Jūsu mēle man to pateica jau pirmajā brīdī. Es esmu Onums Barrs no Sivennas. Kādreizējais Impērijas patricietis.
- Tātad šī tiešām ir Sivenna. Manā rīcībā bija tikai vecas kartes.
- Laikam patiešām vecas, ja neuzrāda precīzu zvaigžņu novietojumu.
Barrs sēdēja pavisam nekustīgi, bet svešā skatiens aizklīda sapņainā nekurienē. Vecais vīrs ievēroja, ka atnācēju vairs neieskauj kodolspēka aizsarglauks, un bezkaislīgi secināja, ka viņš acīmredzot vairs neizraisa svešiniekos bailes - un, labi vai slikti, neizraisa tās arī viņa ienaidniekos.
- Mana māja ir nabadzīga, un mani krājumi ir pieticīgi, - viņš teica. - Varu ar jums dalīties šajā mazumiņā, ja vien jūsu māga pacieš melnu maizi un kaltētu kukurūzu.
Mallovs papurināja galvu. - Nē, es esmu paēdis un nevaru ilgi kavēties. Man vajadzīgs tikai padoms, kā nokļūt līdz valdības centram.
- Tas ir pavisam vienkārši un neko man, tukšiniekam, neatņem. Vai jūs domājat planētas galvaspilsētu vai Impērijas Sektora galvaspilsētu?
Atnācēja acis savilkās šaurāk. - Vai tad tas nav viens un tas pats? Šī taču ir Sivenna, vai ne?
Vecais patricietis lēni pamāja ar galvu. - Sivenna, jā. Bet Sivenna vairs nav Normanna Sektora galvaspilsēta. Vecā karte jūs tomēr ir maldinājusi. Zvaigznes var nemainīties gadsimtiem ilgi, taču politiskās robežas ir ļoti nepastāvīgas.
- Tas ir slikti. Patiesībā ļoti slikti. Vai jaunā galvaspilsēta atrodas tālu?
- Tā ir uz Oršas II. Divdesmit parseku attālumā. Karte jums parādīs ceļu. Cik veca tā ir?
- Simt piecdesmit gadu.
- Tik ļoti veca? - Barrs nopūtās. - Vēsture kopš tā laika ir pamatīgi sabiezējusi. Vai jūs kaut ko zināt par šejienes notikumiem?
Mallovs lēni papurināja galvu.
- Jums ir laimējies, - vecais virs teica. - Provincēm tas bija drūms periods, un kaut kāda kārtība turējās tikai Stannella VI valdīšanas laikā, bet viņš nomira pirms piecdesmit gadiem. Kopš tā laika ir bijuši tikai nemieri un gruveši, gruveši un nemieri. - Barrs nodomāja, ka varbūt kļūst pārlieku pļāpīgs. Viņa dzīve bija vientuļa, un iespēja parunāt ar kādu gadījās pavisam reti.
- Ak gruveši, ko? - Mallovs atjautāja ar piepešu skarbumu balsi. - Izklausās tā, it kā province būtu iegrimusi nabadzībā.
- Varbūt ne gluži absolūtā mērogā. Divdesmit piecu pirmšķirīgu planētu fiziskie resursi tik ātri neizsīkst. Tomēr salīdzinājumā ar iepriekšējā gadsimta bagātību mēs esam pamatīgi noslīdējuši lejup, un nav nekādu pazīmju, ka tuvotos labvēlīgs pagrieziens. Pagaidām nav. Kāpēc tas viss jūs tik ļoti interesē, jaunais cilvēk? Jūs izskatāties ļoti satraukts, un jūsu acis neparasti mirdz.
Tirgotājs gandrīz vai pietvīka, juzdams, ka vecīgās, aizplīvurotās acis vērīgi raugās viņa dvēselē un klusībā smaida par redzēto.
- Redziet, es esmu tirgotājs, - viņš teica. - Mans ceļš ved uz Galaktikas tālāko malu. Esmu atradis dažas vecas kartes un dodos meklēt jaunas tirgus iespējas.
Skaidrs, ka stāsti par nabadzīgām provincēm man dara raizes. Naudu nevar dabūt no turienes, kur naudas nav. Kāds, piemēram, ir stāvoklis Sivennā?
Vecais vīrs paliecās uz priekšu. - Grūti pateikt. Varbūt tā vēl atkopsies. Bet jūs sakāt, ka esat tirgotājs? Drīzāk jūs atgādināt karotāju. Jūs turat roku tuvu pie ieroča, un uz zoda jums ir rēta.
Mallovs atmeta galvu. - Tur, no kurienes es nāku, likumi nav īpašā cieņā. Karošana un rētas ir daļa no tirgotāja papildu izmaksām. Bet karot ir vērts tikai tad, ja beigās gaida nauda, un, protams, ja varu tikt pie naudas tāpat, tad jo labāk. Tad nu sakiet, vai es šeit atradīšu pietiekami daudz naudas, lai būtu vērts karot? Karošanas iespējas es droši vien atradīšu itin viegli.
- Itin viegli, - Barrs piekrita. - Jūs varat pievienoties Viskarda pulka paliekām Sarkanajās Zvaigznēs. Es gan nezinu, vai saukt to par karošanu vai par pirātismu. Varat arī pievienoties mūsu pašreizējam dievišķajam vicerojam - ko dievišķu darīja slepkavošana, vardarbība un laupīšana, un mazgadīgā Imperatora pavēle, kaut gan viņš pēc tam tika pelnīti nogalināts. - Patricieša kalsnajos vaigos iedegās sārtums. Viņa acis aizvērās un atkal atvērās, un tajās zibēja putna vērīgais skatiens.
- Jūs neizsakāties sevišķi draudzīgi par savu vice-roju, patricieti Barr, - Mallovs teica. - Ja nu es esmu viens no viņa spiegiem?
- Un kas par to, ja esat? - Barrs rūgti atmeta. - Ko jūs te varat paņemt? - Viņš pamāja ar krunkaino roku uz pussagruvušās mājas kailajām sienām.
- Jūsu dzīvību.
- Tā no manis šķirtos itin viegli. Jau piecus gadus par ilgu kavējas pie manis! Bet jūs neesat no viceroja vīriem. Ja jūs tāds būtu, es varbūt turētu muti tīrā saglabāšanās instinkta pēc.
- Kā jūs to zināt?
Vecais vīrs iesmējās. — Izskatās, ka jums radušās aizdomas. Nudien, varu saderēt, ka baidāties, vai es nemēģinu ievilināt jūs lamatās un panākt, lai jūs apsūdzat valdību. Nē, nē! Politiku es esmu atstājis pagātnē
- Atstājis politiku pagātnē? Vai cilvēks vispār jebkad to atstāj pagātnē? Tie vārdi, ar kādiem jūs raksturojāt viceroju... kā jūs teicāt? Slepkavības, laupīšana un tamlīdzīgi. Tas neizklausījās neitrāli. Nudien ne! Neizklausījās tā, it kā jūs būtu atstājis politiku pagātnē.
Vecais vīrs paraustīja plecus. - Piepešas atmiņas sāpīgi dzeļ sirdī. Paklausieties! Spriediet pats! Kad Sivenna bija provinces galvaspilsēta, es biju patricietis un provinces senāta loceklis. Piederēju pie senas un godājamas dzimtas. Viens no maniem vecvectēviem bija... nē, tas nav svarīgi. Aizgājusi godība ir trūcīgs ēdiens.
- Cik saprotu, - Mallovs teica, - pēc tam izcēlās pilsoņu karš vai revolūcija.
Barra seja sadrūma. - Pilsoņu kari šajos pagrimušajos laikos notiek hroniski, tomēr Sivenna bija no tiem izvairījusies. Stannella VI valdīšanas laikā tā gandrīz bija atguvusi savu seno labklājību. Bet pēc tam nāca vāji imperatori, un vāji imperatori nozīmē stiprus vicero-jus, un mūsu pēdējais vicerojs - tas pats Viskards, kura pulka paliekas joprojām uzglūn tirdzniecības ceļiem starp Sarkanajām Zvaigznēm, - tēmēja uz karalisko purpuru. Un ne jau viņš pirmais uz to tēmēja. Un, ja būtu sasniedzis mērķi, ari tas nebūtu pirmais gadījums. Bet Viskardam tas neizdevās. Jo tad, kad Imperatora admirālis flotes priekšgalā tuvojās provincei, Sivenna pati sadumpojās pret savu dumpīgo viceroju. - Viņš drūmi apklusa.
Mallovs juta, ka sasprindzis sēž uz krēsla malas, un lēni centās atslābināties. - Lūdzu, turpiniet, ser!
- Paldies! - Barrs gurdi sacīja. - Ļoti laipni no jums, ka izdabājat vecam vīram. Tātad viņi sadumpojās; nē, laikam pareizāk būtu teikt: mēs sadumpojāmies, jo es biju viens no zemāka ranga vadoņiem. Viskards pameta Sivennu, aizbēgdams no mums par mata tiesu, un planēta, līdz ar to arī province, tika atvērta admirālim un pasniegta viņam kopā ar uzticības zvērestu Imperatoram. īsti nevaru pateikt, kāpēc mēs tā darījām. Varbūt aiz lojalitātes pret Imperatora simbolu, kaut arī ne pret konkrēto cilvēku, jo mazgadīgais Imperators bija cietsirdīgs un ļauns zēns. Varbūt baidījāmies no aplenkuma šausmām.
- Un pēc tam? - Mallovs saudzīgi mudināja.
- Pēc tam... - vecais vīrs drūmi novilka. - Pēc tam izrādījās, ka admirālim tas nav pa prātam. Viņš gribēja izbaudīt iekarotāja triumfu, pakļaujot dumpīgu provinci, un viņa vīri gribēja laupījumu, ko tāds iekarojums tiem nodrošinātu. Tāpēc viņš daudz negaidīja un, kamēr ļaudis vēl bariem pulcējās visās lielajās pilsētās, suminādami Imperatoru un viņa admirāli, viņš ieņēma visus armijas centrus un pavēlēja vērsties pret tautu ar kodolieročiem.
- Ar kādu pamatojumu?
- Ar tādu, ka šie cilvēki sadumpojušies pret savu viceroju, Imperatora svētītu personu. Tā nu admirālis kļuva par jauno viceroju, un veselu mēnesi turpinājās masveida slaktiņi, laupīšana un neiedomājamas šausmas. Man bija seši dēli. Pieci dažādos veidos gāja bojā. Man bija meita. Es ceru, ka viņa pēc tā visa nomira. Es paliku dzīvs, jo biju vecs. Pārāk vecs, lai darītu raizes pat mūsu vicerojam. Tā nu es apmetos šeit. - Viņš nokāra sirmo galvu. - Viņi man neatstāja neko, jo es biju palīdzējis padzīt nepakļāvīgu valdnieku un laupījis admirālim cerēto triumfu.
Mallovs kādu laiku sēdēja klusēdams. Nesagaidījis turpinājumu, viņš klusi vaicāja: - Un jūsu sestais dēls?
- Ha! - Barrs dzēlīgi pavīpsnāja. - Viņš ir drošībā, jo piebiedrojās admirālim ar svešu vārdu kā vienkāršs karavīrs. Viņš ir artilērists viceroja personīgajā flotē. Ak nē, es redzu, ko pauž jūsu acis! Viņš nav nekāds izdzimtenis. Kad iespējams, viņš mani apciemo un atnes man to mazumiņu, ko var atļauties. Viņš mani uztur pie dzīvības. Un pienāks diena, kad mūsu dižais un dievišķais vicerojs nevarīgs drebēs nāves gaidās un mans dēls būs tas, kurš viņam izpildīs nāvessodu.
- Un jūs stāstāt to visu svešiniekam? Jūs pakļaujat briesmām savu dēlu!
- Nē. Es viņam palīdzu, sagādājot jaunu ienaidnieku. Un, ja es būtu viceroja draugs, nevis ienaidnieks, es viņam ieteiktu piepildīt Visuma telpu ar kuģiem līdz pašai Galaktikas malai.
- Tātad tur nav viņa kuģu?
- Vai jūs tādus redzējāt? Vai kāds kosmosa sargs pirms nolaišanās jūs apturēja un izjautāja? Ja kuģu ir tik maz un intrigas un nelietības iesniedzas arī kaimiņu provincēs, nevar tērēt resursus, lai apsargātu barbaru ārējās saules. No Galaktikas panīkušajām nomalēm mums nekad nav draudējušas briesmas - līdz jūsu ierašanās brīdim.
- Līdz manam ierašanās brīdim? Es nevienu neapdraudu.
- Aiz jums nāks citi.
Mallovs domīgi papurināja galvu. - Es laikam jūs nesaprotu.
- Klausieties! - Večuka balsī ieskanējās drudžaini griezīgs tonis. - Es jūs pazinu jau tad, kad ienācāt. Jums ap augumu ir aizsarglauks. Vismaz tāds bija ierašanās brīdī.
Mirkli valdīja šaubu pilns klusums, tad Mallovs atbildēja: - Jā... bija.
- Labi. Tā bija kļūda, bet jūs to nevarējāt zināt. Es šo to saprotu. Šajos pagrimušajos laikos ir vecmodīgi būt skolotam. Notikumi zib un skrien garām, un tos, kuri nespēj stāties pretī ar kodolblasteru, vilnis aizskalo projām, kā notika ar mani. Taču es biju skolots un zinu, ka visā kodolvēstures laikā nav izgudrots neviens pārnēsājams aizsarglauks. Jā, mums ir savi aizsarglauki -milzīgas, mazkustīgas enerģijas krātuves, kam jāaizsargā pilsēta, varbūt pat kuģis, bet nevis viens atsevišķs cilvēks.
- Ahā! - Mallovs savilka lūpas. - Un ko jūs no tā secinājāt?
- Visuma telpā izplatās dažādi stāsti. Tie ceļo pa neparastām takām un tiek sagrozīti ar katru nākamo parseku, - bet, kad es biju vēl jauns, te ieradās mazs kuģis ar dīvainiem cilvēkiem, kuri nezināja mūsu paražas un nevarēja pateikt, no kurienes nākuši. Viņi stāstīja par burvjiem Galaktikas malā, par burvjiem, kuri tumsā spīdot, kuri lidojot pa gaisu bez palīglīdzekļiem un kuriem ieroči neko nevarot nodarīt. Mēs smējāmies. Ari es smējos. Biju aizmirsis viņu stāstu līdz pat šai dienai. Bet jūs spīdējāt tumsā, un, ja man būtu ierocis, nedomāju, ka tas spētu jūs ievainot. Sakiet, vai jūs spējat lidot pa gaisu tikpat vienkārši kā šeit sēžat?
- Es neko nesaprotu no tādiem stāstiem, - Mallovs rāmi atbildēja.
Barrs pasmaidīja. - Jūsu atbilde mani apmierina. Es nemēdzu izprašņāt ciemiņus. Bet, ja burvji eksistē un ja jūs esat viens no viņiem, tad kādu dienu viņi, tas ir, jūsējie, šeit var ieplūst itin prāvā skaitā. Varbūt tas nebūtu slikti. Varbūt mums vajadzīgas jaunas asinis. -Kaut ko bez skaņas nomurminājis pie sevis, viņš lēni piebilda: - Bet spēki darbojas arī no otras puses. Mūsu jaunais vicerojs arī mēdz sapņot tāpat kā mūsu vecais Viskards.
- Arī par Imperatora kroni?
Barrs pamāja ar galvu. - Mans dēls šo to dzird. Viceroja personīgajā svītā tas ir gluži neizbēgami. Un viņš man izstāsta dzirdēto. Mūsu jaunais vicerojs neatteiktos no kroņa, ja viņam to piedāvātu, tomēr ir izstrādājis un patur prātā arī savu atkāpšanās plānu. Runā, ka tad, ja neizdotos sasniegt Imperatora augstumus, viņš gribot izveidot jaunu Impēriju nomaļajās barbaru zemēs. Un runā - lai gan to es nevaru apstiprināt -, ka viņš jau esot izprecinājis vienu no savām meitām sīkam valdnieciņam kādā kartēs neiezīmētā Perifērijas kaktā.
- Ja mēs ticētu katram stāstam...
- Es zinu. Tādu ir daudz. Es esmu vecs un pļāpāju niekus. Bet ko sakāt jūs? - Vecās, asās acis vērīgi ieskatījās viņā.
Tirgotājs bridi domāja. - Es nesaku neko. Bet es gribētu kaut ko pajautāt. Vai Sivennai ir kodolenerģija? Jā, es zinu, ka tai ir zināšanas par kodolspēkiem. Bet jautājums ir tāds: vai tai ir neskarti kodolģeneratori vai ari tie nesenajos sirojumos tika iznicināti?
- Iznīcināti? О nē! Drīzāk varētu nopostīt pusi planētas nekā pieskarties kaut vismazākajai spēkstacijai. Tās ir neaizvietojamas un apgādā ar enerģiju visu floti. - Gandrīz lepni viņš piebilda: - Tās mums ir pašas lielākās un labākās šajā Trantora pusē.
- Tad kas man būtu jādara vispirms, ja es gribētu redzēt šos ģeneratorus?
- Nekas! - Barrs noteikti atbildēja. - Ja jūs mēģinātu tuvoties kādam no militārajiem centriem, jūs nošautu uz vietas. To nedrīkst neviens. Sivennā joprojām nepastāv pilsoņu tiesības.
- Vai gribat sacīt, ka visas spēkstacijas ir militārā pakļautībā?
- Nē. Ir ari mazas pilsētu spēkstacijas, tās, kas piegādā enerģiju ēku apsildīšanai un apgaismošanai, dod jaudu transportlīdzekļiem un tā tālāk. Bet tur stāvoklis nav labāks. Tās kontrolē tehnorēdņi.
- Kas tie tādi?
- īpašs slānis, kuru pārvaldībā ir spēkstacijas. Tas ir mantojams statuss, un jaunie cilvēki savu nākamo profesiju apgūst vispirms kā mācekļi. Tur pirmajā vietā ir stingri pienākuma un goda principi un tā tālāk. Spēkstacijā drīkst ieiet tikai un vienīgi tehnorēdņi.
- Skaidrs.
- Tiesa, es neesmu pārliecināts, - Barrs piebilda, - ka tehnorēdņi nekad nav piekukuļoti. Situācijā, kad piecdesmit gadu laikā esam pieredzējuši deviņus imperatorus un septiņi no tiem ir nogalināti un kad ikviens kosmosa kapteinis tiecas izcīnīt viceroja stāvokli un ikviens vicerojs cenšas kļūt par Imperatoru, pat tehnorēdnis, manuprāt, var kļūt par naudas upuri. Bet tam vajadzētu daudz naudas, un man tās nav. Vai jums ir?
- Nauda? Nē. Bet vai piekukuļot var tikai ar naudu?
- Kā gan citādi, ja par naudu var nopirkt visu pārējo?
- Ir diezgan daudz tāda, ko par naudu nevar nopirkt. Un tagad, ja jūs man pastāstītu, kura ir tuvākā pilsēta ar savu spēkstaciju un kā visērtāk līdz tai nokļūt, es teiktu paldies un atvadītos.
- Pagaidiet! - Barrs pacēla kalsnās rokas. - Kurp jūs steidzaties? Jūs atnācāt šurp, bet es neuzdodu jautājumus. Pilsētā, kuras iedzīvotājus joprojām sauc par dumpiniekiem, jūs aizturēs pirmais kareivis vai sargs, kurš dzirdēs jūsu akcentu un redzēs jūsu apģērbu.
Viņš piecēlās un no vecas lādes dziļumiem izvilka mazu grāmatiņu. - Tā ir mana pase, viltojums. Ar tās palīdzību man izdevās aizbēgt.
Viņš ielika pasi Mallova plaukstā un salieca virs tās viņa pirkstus. - Personas apraksts jums neatbilst, bet, ja veikli to pavicināsiet, visticamāk, viņi necentīsies iedziļināties.
- Bet jūs? Jums tās vairs nebūs.
Vecais vientuļnieks nicīgi paraustīja plecus. - Nu un tad? Un vēl kāds brīdinājums. Cietiet klusu! Jums ir barbarisks akcents, dīvaini izteicieni, un ik pa laikam jūs izspļaujat pārsteidzošus arhaismus. Jo mazāk runāsiet, jo mazāk aizdomu izraisīsiet. Un tagad pastāstīšu, kā nokļūt līdz pilsētai...
Pēc piecām minūtēm Mallovs bija projām.
Tikai vienu reizi viņš uz īsu bridi atgriezās vecā patricieša mājā un pēc tam aizgāja no tās uz visiem laikiem. Un, kad Onums Barrs agri nākamajā rītā izgāja savā mazajā dārzā, viņš ieraudzīja zemē guļam lādi. Tajā bija pārtika, pārtikas koncentrāti, kādus parasti lieto uz kuģa, svešādi pēc garšas un pagatavošanas veida.
Bet ēdiens bija garšīgs, un tā pietika ilgam laikam.
11
Tehnorēdnis bija maza auguma vīrs, un viņa āda spīdēja no tukluma pārpilnības. Viņa mati bija pārsu-kāti pāri galvai, un tiem cauri rēgojās sārta āda. Gredzeni viņa pirkstos bija biezi un masīvi, viņa apģērbs bija iesmaržots, un uz šīs planētas viņš bija pirmais Mallova sastaptais cilvēks, kurš neizskatījās izsalcis.
Tehnorēdņa lūpas savilkās kaprīzā vaibstā. - Nu, cilvēk, runājiet aši! Mani gaida ļoti svarīgi pienākumi. Jūs izskatāties pēc svešinieka... - Viņš šķita novērtējam Mallova nepārprotami svešzemniecisko apģērbu, un viņa acīs zem puspievērtajiem plakstiņiem melnēja smagas aizdomas.
- Es nedzīvoju šajā apkārtnē, - Mallovs rāmi atbildēja, - bet tas nav svarīgi. Man vakar bija tas gods atsūtīt jums nelielu dāvanu...
Tehnorēdnis izslēja degunu. - Jā, es to saņēmu. Interesants nieciņš. Varbūt kādreiz sanāks izmantot.
- Man ir vēl citas, interesantākas dāvanas. Tādas, kas gluži neietilpst nieciņu kategorijā.
- Ahā? - Tehnorēdņa balss domīgi kavējās pie pēdējā patskaņa. - Šķiet, es jau paredzu mūsu sarunas gaitu; tā ir gadījies arī agrāk. Jūs gribat man piedāvāt kādas grabažas, varbūt apmetni vai otrās šķiras dārglietu, varbūt dažus kredītus - kaut ko tādu, kas jūsu sīkajai dvēselei liktos pietiekams, lai uzpirktu krietnu
tehnorēdni! - Viņš kareivīgi izstiepa apakšlūpu. - Un es zinu, ko jūs vēlaties pretī! Tādi šeit jau ir bijuši un atklājuši savas spožās idejas. Jūs gribat, lai jūs pieņem mūsu klanā. Gribat, lai jums iemāca kodolnoslēpumus un tehnoloģiskās gudrības. Tāpēc vien, ka jūs, Sivennas kranči, ik dienas ciešat sodu par savu dumpību - un par svešzemnieku jūs droši vien izliekaties pats savas drošības dēļ -, jūs iedomājaties, ka varat izbēgt no pelnītās atmaksas, piesavinoties privilēģijas un aizsardzību, ko dod tehnorēdņu ģilde!
Mallovs labprāt būtu kaut ko teicis, taču tehno-rēdņa balss pārtapa spējā rēcienā. - Un tagad pazūdiet, pirms esmu paziņojis par jums pilsētas protektoram! Vai jūs cerējāt, ka es nodošu uzticību? Sivenniešu nodevēji pirms manis tā būtu darījuši - varbūt! Bet jūs tagad runājat ar citādas kārtas cilvēku. Ak Galaktika, es nesaprotu, kāpēc tepat uz vietas neesmu nogalinājis jūs ar kailām rokām!
Mallovs neredzami pasmaidīja. Visa šī runa gan izteiksmes, gan satura ziņā bija tik nepārprotami samākslota, ka godātās amatpersonas sašutums izvērtās banālā farsā.
Tirgotājs pameta uzjautrinātu skatienu uz abām slābanajām rokām, kuras tika piesauktas kā viņa tūlītējas nonāvēšanas ieroči, un teica: - Jūsu viedlba, jūs maldāties trijos punktos. Pirmkārt, es neesmu viceroja cilvēks, kurš sūtīts pārbaudīt jūsu uzticību. Otrkārt, mana dāvana ir tāda, kādas nav un nekad nebūs pat pašam Imperatoram. Treškārt, pretī es vēlos ļoti maz - tīro nieku, patiesībā gluži neko.
- Tā jūs gan sakāt! - tehnorēdnis tvērās pie ērclga sarkasma. - Nu tad atklājiet, kas ir šī pārimpēriskā velte, ko jūsu dievišķais spēks vēlas man piešķirt? Ak kaut kas tāds, kā nav pat Imperatoram, ko? - Balss pārtapa izsmējīgā spiedzienā.
Mallovs piecēlās un atstūma krēslu malā. - Es gaidīju trīs dienas, lai tiktos ar jums, jūsu viedība, bet demonstrējums prasīs tikai trīs sekundes. Ja vien jūs izvilktu to blasteru, kura laidi es redzu blakus jūsu plaukstai...
-Ko?
- Un šautu uz mani, es būtu jums ļoti pateicīgs.
-Ko?
- Ja būšu beigts, jūs varēsiet pateikt policijai, ka es mēģināju jūs piekukuļot, un panākt, lai jūs man atklātu ģildes noslēpumus. Par to jūs saņemsiet vērtīgas uzslavas. Ja nebūšu beigts, jūs varēsiet dabūt manu aizsarg-lauku.
Tehnorēdnis pirmoreiz pamanīja bālganbalto apgaismojumu, kas ciešā lokā ieskāva viņa apmeklētāju, it kā tas būtu apvārtīts pērļainos putekļos. Viņš izrāva ieroci un, acīm zibot izbrīnā un neticībā, notēmēja un izšāva.
Gaisa molekulas, piepeša atomu sagrāves viļņa notvertas, ietriecās kvēlošajos, degošajos jonos un iezīmēja žilbinošu, tievu svītru, kas tiecās ieurbties Mal-lova sirdī, - un sašķīda šļakatās!
Mallova sejas izteiksme palika nesatricināmi pacietīga, bet kodolspēki, kas triecās pret viņu, atsitās pret trausli pērļaino gaismas loku, atlēca atpakaļ un izgaisa nebūtībā.
Tehnorēdņa ierocis ar tikko dzirdamu būkšķi atsitās pret grīdu.
- Vai Imperatoram ir personīgais aizsarglauks? Jūs tādu varat dabūt, - Mallovs teica.
- Vai jūs esat tehnorēdnis? - uzrunātais stostīdamies izgrūda.
-Nē.
- Bet... kur tad jūs to dabūjāt?
- Vai nav vienalga? - Mallovs ar vēsu nicinājumu atjautāja. - Vai jūs to gribat? - Uz galda nokrita tieva, mezglaina ķēde. - Te tas ir.
Tehnorēdnis to pagrāba un nervozi aptaustīja.
- Tas ir viss, kas vajadzīgs.
- Bet no kurienes nāk enerģija?
Mallova pirksts piedūrās lielākajam mezglam blāvā svina ietvarā.
Tehnorēdnis pacēla skatienu, un viņa seja bija pieplūdusi asinīm. - Ser, es esmu tehnorēdnis ar augstāko kvalifikāciju. Divdesmit gadus esmu pārraudzījis šo sistēmu un mācījies pie izcilā Blēra Trantora Universitātē. Sasodīts, ja jūs ar velnišķu šarlatāna nekaunību gribat man iestāstīt, ka tādā... tādā valrieksta lieluma čaulītē var ietilpināt kodolģeneratoru, es jūs acumirkli nogādāšu pie pilsētas protektora!
- Nu tad izskaidrojiet to pats, ja varat! Es jums saku: tas ir pilns komplekts.
Sārtumam lēni izgaistot no vaigiem, tehnorēdnis aplika ķēdi ap vidukli un piespieda Mallova norādīto pogu. Ap viņa augumu iemirdzējās blāvs starojums. Viņš pacēla blasteru un bridi vilcinājās, tad lēni noregulēja tā spīdumu gandrīz līdz minimumam.
Tad, spēji sakustēdamies, viņš izšāva, un kodolstars atsitās pret viņa plaukstu, nenodarot tai nekādu ļaunumu.
Tehnorēdnis strauji apsviedās apkārt. - Un ja tagad es jūs nošaušu un paturēšu aizsarglauku sev?
- Pamēģiniet! - Mallovs atbildēja. - Vai jūs domājat, ka es iedevu jums savu vienīgo eksemplāru? - Ari viņa augumu viscaur apņēma gaismas loks.
Tehnorēdnis nervozi ieķiķinājās. Blasters rībēdams nokrita uz galda. Viņš noprasīja: - Un kas ir šis tīrais nieks, patiesībā gluži nekas, ko jūs vēlaties saņemt pretī?
- Es vēlos redzēt jūsu ģeneratorus.
- Jūs taču saprotat, ka tas ir aizliegts! Tas nozīmētu, ka mēs abi varam uzlidot gaisā...
- Es negribu tiem pieskarties vai darīt ar tiem jebko citu. Gribu tikai tos redzēt - no attāluma.
- Un ja es atsakos?
- Ja jūs atsakāties, varat paturēt savu aizsarglauku, bet man ir vēl citas ierīces. Piemēram, īpašs blasters, kas spēj caursist arī šādus aizsarglaukus.
- Hmm... - Tehnorēdnis aplaida apkārt nemierīgu skatienu. - Nāciet man līdzi!
12.
Tehnorēdņa mājvieta bija neliela divstāvu ēka blakus milzīgai bezlogu kubveida celtnei, kas iespaidīgi slējās pilsētas centrā. Pa apakšzemes tuneli, kas savienoja abas būves, Mallovs pārgāja no vienas ēkas otrā un nokļuva spēkstacijas klusajā, ozona piesātinātajā gaisotnē.
Piecpadsmit minūtes viņš klusēdams gāja līdzi savam pavadonim. Viņa skatienam nekas nepalika apslēpts. Viņš nekam nepieskārās. Un tad tehnorēdnis aizžņaugtā balsī jautāja: - Vai tagad jums pietiek? Šajā reizē es nevarēju paļauties uz saviem apakšniekiem.
- Vai citkārt jūs to varat? - Mallovs izsmējīgi atjautāja. - Jā, tagad man pietiek.
Viņi atgriezās kabinetā, un Mallovs domīgi vaicāja: - Un visi šie ģeneratori ir jūsu pārziņā?
- Visi līdz pēdējam! - tehnorēdnis atbildēja ar neslēptu apmierinājumu balsī.
- Un jūs tos uzturat darba kārtībā?
- Tieši tā!
- Un ja tie izietu no ierindas?
Tehnorēdnis sašutis papurināja galvu. - Tie nevar iziet no ierindas! Tie nekad neiziet no ierindas. Tie ir domāti mūžībai.
- Mūžība ir ilgs laiks. Iztēlojieties, ka...
- Iztēloties neiespējamo ir bezjēdzīgi un nezinātniski!
- Labi. Bet ja nu es ar blasteru sadragāju kādu būtiski svarīgu ierīces daļu? Šīs iekārtas taču, jādomā, nav izturīgas pret kodolspēkiem? Ja nu es iznīcinu kādu svarīgu savienojumu vai sašauju kvarca D-cauruli?
- Tādā gadījumā jūs būtu beigts! - tehnorēdnis saniknots attrauca.
- Jā, es zinu! - arī Mallovs pacēla balsi. - Bet kas notiktu ar ģeneratoru? Vai jūs to varētu salabot?
- Ser! - tehnorēdņa balss pārtapa kliedzienā. - Jūs esat saņēmis godīgu samaksu! Jūs dabūjāt to, ko gribējāt! Tagad pazūdiet! Es jums neko neesmu parādā!
Mallovs ar mākslotu bijību paklanījās un izgāja pa durvīm.
Pēc divām dienām viņš atgriezās uz “Tālās Zvaigznes”, kas gaidīja, lai nogādātu viņu atpakaļ uz Termina planētas.
Un pēc divām dienām tehnorēdņa aizsarglauks nodzisa un, par spīti galvas lauzīšanai un lāstiem, nekad vairs neatguva mirdzumu.
13.
Gandrīz pirmo reizi sešu mēnešu laikā Mallovs ļāvās atslābinošai atpūtai. Līdz pusei izģērbies, viņš gulēja uz muguras savas jaunās mājas saules istabā, atmetis atpakaļ masīvās, brūnās rokas, un spēcīgie muskuļi zem ādas ritmiski savilkās un atlaidās.
Līdzās sēdošais vīrietis ielika Mallovam zobos cigāru un to aizdedzināja. Nokodis galu pats savam cigāram, viņš teica: - Tu izskaties pārstrādājies! Varbūt tev vajadzīga ilgāka atpūta.
- Varbūt tev taisnība, Džael, bet es labprātāk atpūstos Padomes krēslā. Jo es dabūšu to krēslu un tu man palīdzēsi!
Ankors Džaels savilka uzacis. - Kā es vispār iepinos šajā lietā? - viņš novilka.
- Skaidrs, kā! Pirmkārt, tu esi rūdīts politiķis. Otrkārt, tevi no ministra sēdekļa izmeta Jorans Sāts, tas pats virs, kurš labprātāk zaudētu acis nekā redzētu mani Padomē. Tu diez ko netici manām izredzēm, vai ne?
- Diez ko neticu vis! - bijušais izglītības ministrs apstiprināja. - Tu esi smirnietis.
- Tas nav likumīgs šķērslis. Man ir pamata izglītība.
- Nu, beidz! No kura laika aizspriedumiem pastāv citi likumi kā vienīgi savējie? Pastāsti labāk par savu cilvēku, par to Džaimu Tveru! Ko saka viņš?
- Viņš jau gandrīz pirms gada sāka runāt par manu iebīdlšanu Padomē, - Mallovs bezrūpīgi atbildēja, - bet es ar viņu vairs nerēķinos. Viņš tikpat to nebūtu dabūjis gatavu. Tam vīram trūkst dziļuma. Viņš ir skaļš un valdonīgs, bet tā ir tikai āriene bez nopietnas vērtības. Es gatavojos veikt īstu apvērsumu. Man esi vajadzīgs tu.
- Jorans Sāts ir visgudrākais politiķis uz planētas, un viņš būs tavs pretinieks. Es nedomāju, ka pratīšu pārspēt viņu viltībā. Un ņem vērā, ka viņš cīnās nežēlīgi un izmanto netīrus trikus.
- Man ir nauda.
- Tā, protams, palīdz. Bet, lai uzpirktu aizspriedumus, vajadzīgs daudz naudas. Vai to tu saproti, nicināmais smirnieti?
- Man tās būs daudz.
- Nu labi, es padomāšu. Tikai pēc tam neiedomājies līst pie manis uz visām četrām un smilkstēt, ka esmu tevi samusinājis! Bet kas tad tas?
Mallova lūpu kaktiņi savilkās lejup. - Šķiet, ka pats Jorans Sāts! - viņš atbildēja. - Atnācis agri, un es par to nebrīnos. Esmu vairījies no viņa veselu mēnesi. Paklau, Džael, ieej blakusistabā un ieslēdz noklausīšanos, tikai noregulē to klusi! Es gribu, lai tu dzirdi mūsu sarunu.
Ar kailo pēdu pabīdījis Padomes locekli uz durvju pusi, viņš uztrausās kājās un uzvilka zīda halātu. Mākslīgā saules gaisma nobālēja līdz ikdienas līmenim.
Istabā stīvi iesoļoja mēra sekretārs, un svinīgi nopietnais virssulainis klusi aizvēra aiz viņa durvis.
Mallovs aizsēja halāta jostu un teica: - Izvēlies krēslu, Sat!
Sāts atļāvās skopu, acumirklīgu smaidu. Krēsls, kuru viņš izvēlējās, bija ērts, taču brīvi atlaisties atzveltnē viņš neatļāvās. Sēdēdams uz malas, Sāts teica: - Ja tu pasacītu savus noteikumus, mēs varētu sākt lietišķu sarunu.
- Kādus noteikumus?
- Tu gribi, lai es saku tev priekšā? Nu labi, tad ko tu, piemēram, darīji Korellā? Tavs ziņojums bija nepilnīgs.
- Es tev to iesniedzu pirms vairākiem mēnešiem. Toreiz tu biji apmierināts.
- Jā, - Sāts domīgi paberzēja pieri ar pirkstu. - Bet kopš tā laika tu esi uzsācis nozīmīgas aktivitātes. Mēs pietiekami daudz zinām par tavu darbošanos, Mal-lov! Mēs precīzi zinām, cik fabriku tu esi atvēris, cik lielā steigā esi to darījis un cik tas tev izmaksājis. Un šī tava pils... - Viņš aplaida apkārt saltu, neatzinīgu skatienu. - Tā tev ir izmaksājusi krietni vairāk par manu gada algu! Un tas ceļš, kuru tu lauz Fonda sabiedrības augstākajos slāņos, ir pamatīgs un dārgs ceļš.
- Skat, kā? Un ko tas liecina, ja neņem vērā to, ka tev ir talantīgi spiegi?
- Tas liecina, ka tev ir nauda, kuras pirms gada tev nebija. Un tas var liecināt vēl šo to - piemēram, to, ka Korellā ir noticis daudz kas tāds, par ko mēs nezinām. No kurienes nāk tava nauda?
- Mans mīļais Sat, tu taču nevari gaidīt, ka es tev to stāstīšu!
- Es to negaidu.
- Tā jau es domāju. Tieši tāpēc es tev to pateikšu. Tā nāk taisnā ceļā no Korellas Komdora dārgumu lādēm.
Sāts samirkšķināja acis.
Mallovs pasmaidīja un turpināja: - Tev par nelaimi, šī nauda ir pilnīgi likumīga. Es esmu Meistartirgonis, un nauda, kuru saņēmu, sākotnējā izskatā bija liels daudzums kaļamās dzelzs un hroma apmaiņā pret rotaslietām, kuras es varēju viņam piegādāt. Atbilstoši standarta līgumam ar Fondu man pienākas piecdesmit procenti no peļņas. Otra puse aiziet valdībai gada beigās, kad visi krietni pilsoņi samaksā savu ienākuma nodokli.
- Tavā ziņojumā nebija minēts neviens tirdzniecības līgums.
- Tur nebija minēts ne tas, ko es todien ēdu brokastīs, ne tas, kā sauc manu kārtējo mīļāko, ne citi apstākļi, kuri neattiecas uz lietu. - Mallova smaids pārtapa dzēlīgā smīnā. - Mani sūtīja uz turieni, lai es, runājot tevis paša vārdiem, turētu acis vaļā. Tās man vienmēr bija vaļā. Tu gribēji noskaidrot, kas noticis ar sagrābtajiem Fonda tirdzniecības kuģiem. Es ne reizes tos neredzēju un neko par tiem nedzirdēju. Tu gribēji uzzināt, vai Korellai ir kodolenerģija. Manā ziņojumā ir rakstīts, ka Komdora privātajai miesassardzei ir kodolblasteri. Citas kodolenerģijas pazīmes es neredzēju. Un blasted, kurus redzēju, ir vecās Impērijas paliekas, tāpēc es neizslēdzu iespēju, ka tās patiesībā ir dekorācijas, kas reāli nedarbojas. Tiktāl es rīkojos saskaņā ar norādījumiem, bet ārpus tā biju un joprojām esmu brīvs cilvēks, kas tiesīgs brīvi rīkoties. Saskaņā ar Fonda likumiem Meistartirgonis drīkst atvērt jaunus tirgus, kad un kur vēlas, un saņemt no tiem likumīgo pusi no peļņas. Kādi tev ir iebildumi? Man tas nav skaidrs.
Sāts apdomīgi pievērsa skatienu sienai un atbildēja, ar grūtībām maskēdams dusmas: - Tirgotāju vispārpieņemtā paraža prasa, lai tie ar savu tirgošanos veicinātu reliģiju.
- Es rīkojos atbilstoši likumam, nevis paražām.
- Ir gadījumi, kad paraža var kļūt par augstāko likumu.
- Tad tev jāvēršas tiesā.
Sāts paskatījās uz viņu ar drūmām acīm, kas šķita ierāvušās dziļāk savos dobumos. - Tu tomēr esi smir-nietis! Izskatās, ka naturalizācija un izglītība nespēj likvidēt sliktu asiņu piejaukumu. Tomēr klausies un mēģini saprast!
Mūsu ideja ir svarīgāka par naudu un tirgiem. Mūsu dižā Hari Seldona zinātne pierāda, ka no mums ir atkarīga nākamā Galaktikas Impērija un mēs nedrīkstam novērsties no ceļa, kurš ved tai pretī. Mūsu reliģija ir vissvarīgākais ierocis šī mērķa sasniegšanai. Ar to mēs pakļāvām savai varai Četras Karalistes pat tādā brīdī, kad tās varēja mūs satriekt. Tas ir pats varenākais Visumā zināmais ierocis, ar kuru var kontrolēt cilvēkus un pasaules.
Pirmais un galvenais iemesls, kāpēc mēs esam atbalstījuši tirdzniecību un tirgotājus, bija mūsu vēlme straujāk ieviest un izplatīt šo reliģiju, kā arī gādāt, lai jaunu ražošanas līdzekļu un jaunas ekonomikas attīstīšana būtu pakļauta mūsu pilnīgai un detalizētai kontrolei.
Viņš apklusa, lai ievilktu elpu, un Mallovs rāmi iestarpināja: - Es zinu šo teoriju. Un ļoti labi to saprotu.
- Patiešām? Tas ir vairāk, nekā es no tevis būtu gaidījis! Tādā gadījumā tu neapšaubāmi saproti arī to, ka tavi centieni tirgoties pašas tirgošanās dēļ, masveidā ražot nevērtīgus krāmus, kuri tikai virspusēji var ietekmēt pasaules ekonomiku, pakļaut starpzvaigžņu politiku peļņas elkam, nošķirt kodolspēku no mūsu reliģijas, kura ļauj to kontrolēt, - tas viss var beigties vienīgi ar to, ka politika, kura sekmīgi darbojusies veselu gadsimtu, tiek noliegta un iznīcināta.
- Gadsimts ir pietiekami ilgs laiks, - Mallovs vienaldzīgi atbildēja, - lai jebkāda politika novecotu, kļūtu bīstama un neiespējama. Lai cik veiksmīgi tava reliģija ir darbojusies Četrās Karalistēs, pārējā Perifērijā to nav pieņēmusi gandrīz neviena cita pasaule. Tolaik, kad mēs ieguvām kontroli pār Četrām Karalistēm, Galaktikā bija pietiekami daudz trimdinieku, kuri varēja izplatīt stāstu par to, kā Salvors Hardins izmantoja priesteru kārtu un cilvēku māņticību, lai iznīcinātu laicīgo valdnieku varu un neatkarību. Un, ja ar to nebūtu diezgan, notikums ar Askonu pirms divdesmit gadiem visu atklāja pietiekami skaidri. Pašlaik ikviens valdnieks visā Perifērijā drīzāk būtu gatavs pārgriezt sev rīkli nekā ielaist savā teritorijā Fonda priesteri.
Es necenšos piespiest Korellu vai jebkuru citu pasauli pieņemt to, ko tā nevēlas pieņemt. Nē, Sat! Ja kodolspēks dara viņus bīstamus, tad patiesa, tirdzniecības ceļā dibināta draudzība ir daudz vērtīgāka nekā nedroša virskundzība, kas balstās uz svešzemju reliģiskā spēka nīsto pārākumu: pat nedaudz pavājinoties, tāds spēks var pilnīgi sabrukt un atstāt aiz sevis tikai mūžīgas bailes un naidu.
- Ļoti skaisti teikts! - Sāts ciniski izmeta. - Bet atgriezīsimies mūsu sarunas sākumā: kādi ir tavi noteikumi? Ko tu pieprasi, lai mainītu savas idejas pret manējām?
- Vai tu domā, ka mana pārliecība ir tirgojama?
- Kāpēc ne? - Sāts ledaini atjautāja. - Vai tad pirkšana un pārdošana nav tava galvenā nodarbošanās?
- Tikai tad, ja tā nes peļņu, - Mallovs atbildēja, neizrādīdams nekādu aizvainojumu. - Vai tu vari man piedāvāt vairāk par to, ko es jau saņemu?
- Tu varētu saņemt nevis pusi, bet trīs ceturtdaļas no ietirgotās peļņas.
Mallovs īsi iesmējās. - Lielisks piedāvājums! Visi kopējie tirdzniecības ienākumi, strādājot pēc taviem noteikumiem, krietni atpaliktu no manu ienākumu desmitās daļas. Tev jāsola vairāk!
- Tu varētu iegūt vietu Padomē.
- To es iegūšu tāpat, bez tevis un tev par spīti.
Sāts ar piepešu kustību strauji sažņaudza dūri.
- Tu varētu arī izvairīties no cietumsoda! Uz divdesmit gadiem, ja es panākšu savu. Sarēķini, kāda tur būtu tava peļņa!
- Peļņas tur nebūtu, bet vai tu vari piepildīt tādus draudus?
- Un ja tevi tiesātu par slepkavību?
- Par kādu slepkavību? - Mallovs nicinoši atjautāja.
Tagad Sata vārdi skanēja skarbāk, kaut gan viņš
nepacēla balsi. - Par Anakreona priestera, Fonda kalpotāja slepkavību.
- Ak tā gan? Un kādi tev ir pierādījumi?
Mēra sekretārs paliecās uz priekšu. - Mallov, es ne-blefoju! Visi priekšdarbi ir pabeigti. Man jāparaksta tikai viens pēdējais dokuments, un sāksies tiesas prāva “Fonds pret Meistartirgoni Hoberu Mallovu”. Tu pakļāvi Fonda pārstāvi mocībām un nāvei svešzemnieku pūļa rokās, Mallov, un tavā rīcībā ir tikai piecas sekundes, lai novērstu sodu, kas tev draud. Man personīgi patiktu labāk, ja tu nolemtu, ka mācēsi kaut kā izgrozīties. Iznīcināts ienaidnieks ir drošāks par apšaubāmi iegūtu draugu.
- Tad lai piepildās tava vēlēšanās! - Mallovs svinīgi atbildēja.
- Labi! - Mēra sekretārs ļaunīgi pasmaidīja. - Visus šos kompromisa mēģinājumus vēlējās mērs, nevis es. Atzīšos, ka es pārliecīgi nepūlējos.
Durvis atvērās, un Sāts devās projām.
Mallovs paskatījās uz Ankoru Džaelu, kas ienāca no blakusistabas.
- Vai tu dzirdēji? - Mallovs jautāja.
Politiķis smagi atlaidās uz grīdas. - Kopš es to mūdzi pazīstu, nekad nebiju dzirdējis viņu tik saniknotu kā šodien.
- Labi, bet ko tu par to domā?
- To es varu tev pateikt. Viņa ārpolitikas idee fixe ir pakļaušana ar garīgiem līdzekļiem, bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa galamērķi nebūt nav garīgas dabas. Mani izsvieda no ministru kabineta par līdzīga jautājuma apstrīdēšanu, bet tas man nav tev jāatkārto.
- Nav gan. Un kādi, pēc tavas pārliecības, ir šie negarīgie mērķi?
Džaela seja kļuva nopietna. - Viņš nav muļķis, tāpēc noteikti saredz mūsu reliģiskās politikas bankrotu un zina, ka šī politika septiņdesmit gadu laikā nav mums nesusi gandrīz nevienu uzvaru. Acīmredzot viņš to izmanto pats saviem nolūkiem. Redzi, ikviena dogma, kas balstās galvenokārt uz ticību un emocijām, ir bīstams ierocis, ko vērst pret citiem, jo nav iespējams garantēt, ka šis ierocis nekad nevērsīsies pret pašu. Simt gadu garumā mēs esam atbalstījuši rituālus un mītus, kas kļūst arvien godājamāki, tradicionālāki -un sastingušāki. Dažā ziņā šī reliģija jau ir pat izgājusi ārpus mūsu kontroles.
- Kādā ziņā? - Mallovs noprasīja. - Turpini! Es gribu dzirdēt tavas domas.
- Nu, teiksim, iedomājies, ka viens cilvēks, godkārīgs un mērķtiecīgs cilvēks, sāk izmantot mūsu reliģiju nevis mūsu labā, bet gan pret mums.
- Tu runā par Sātu...
- Tieši tā! Es runāju par Sātu. Paklausies, draugs, ja viņš pareizās ticības vārdā spētu mobilizēt dažādās pakļauto planētu hierarhijas pret Fondu, kādas būtu mūsu izredzes? Ieceldams sevi par dievbijības idejisko vadoni, viņš varētu sākt karu pret ķecerību, kas izpaužas, piemēram, tavā personā, un galu galā kļūt par karali. Atceries, ko sacīja Hardins: “Kodolblasters ir labs ierocis, bet tas var tēmēt abos virzienos."
Mallovs uzsita sev pa kailo augšstilbu. - Labi, Džael, tad iedabū mani tajā Padomē, un es viņu sakaušu!
Džaels bridi klusēja un tad izteiksmīgi sacīja: - Varbūt tomēr nesakausi. Ko viņš tur runāja par priestera atdošanu pūļa tiesai? Cerams, tā nebija patiesība?
- Patiesība gan! - Mallovs bezrūpīgi atmeta.
Džaels iesvilpās. - Vai viņam ir konkrēti pierādījumi?
- Vajadzētu būt. - Bridi vilcinājies, Mallovs piebilda: - Džaims Tvers jau no paša sākuma bija viņa cilvēks, kaut ari tie abi nezināja, ka es to zinu. Un Džaims Tvers bija tā gadījuma aculiecinieks.
Džaels papurināja galvu. - Ūūū... Tas ir slikti!
- Slikti? Kas tur slikts? Pat pēc Fonda likumiem priesteris uz tās planētas atradās nelikumīgi. Korelliešu valdība acīmredzot izmantoja viņu par ēsmu, vienalga, vai viņš to gribēja vai ne. Pēc visiem veselā saprāta likumiem man bija tikai viena rīcības izvēle, un šī rīcība bija pilnīgi likumīga. Ja Sāts nodos mani tiesai, viņš panāks tikai to, ka pats sevi padarīs par muļķi.
Bet Džaels atkal papurināja galvu. - Nē, Mallov, tu maldies! Es tev jau teicu, ka viņš nevairās no netīriem trikiem. Viņa mērķis nav tevi notiesāt, jo viņš zina, ka tur nekas nesanāks. Viņa mērķis ir sagraut tavu tēlu cilvēku acis. Tu taču dzirdēji, ko viņš teica! Paraža nereti ir augstāka par likumu. Tu vari izsoļot no tiesas zāles brīvs un neskarts, bet, ja cilvēki zinās, ka tu esi atdevis priesteri pūlim saplosīšanai, tava labā slava būs vējā uz visiem laikiem. Cilvēki piekritīs, ka tu esi rīkojies likumīgi, pat saprātīgi. Un tomēr tu viņu acis būsi gļēvs suns, bezjūtīgs mežonis, cietsirdīgs briesmonis. Un tevi nemūžam neievēlēs Padomē! Tu vari pat zaudēt savu Meistartirgoņa statusu, ja tev atņems pilsonību. Pats zini, ka šī nav tava dzimtā planēta. Ko vēl vairāk Sāts varētu vēlēties?
Mallovs stūrgalvīgi rauca pieri. - Ak tā gan!
- Manu zēn, - Džaels teica, - es būšu tavā pusē, bet palīdzēt nevarēšu. Tu atrodies bīstamā vietā - pašā uguns centrā.
14.
Meistartirgoņa Hobera Mallova tiesas prāvas ceturtajā dienā Padomes zāle bija pilna līdz pēdējai iespējai. Vienīgais Padomes loceklis, kurš nebija varējis ierasties tiesā, nevarīgi lādēja iegūto galvas traumu, kas bija piesaistījusi viņu gultai. Galerijas līdz griestiem un šaurajām ejām aizpildīja tā nelielā pūļa daļa, kurai ar ietekmes, bagātības vai velnišķas neatlaidības palīdzību bija izdevies iekļūt zālē. Pārējie drūzmējās ārpusē, ciešās grupās salipuši ap skvērā izvietotajiem trīsdimensiju vizoriem.
Ankors Džaels ar centīgu, bet diezgan mazefektlvu policijas nodaļas palīdzību izlauza ceļu līdz zālei un pēc tam cauri gandrīz tādai pašai burzmai nokļuva līdz Hobera Mallova krēslam.
Mallovs viņu sagaidīja ar atvieglojumu sejā. - Pie Seldona, tu paspēji par mata tiesu! Vai atnesi?
- Še, ņem! - Džaels teica. - Tur ir viss, ko tu lūdzi.
- Labi. Kāda noskaņa valda ārpusē?
- Visi ir galīgi nojūgušies! - Džaels neomulīgi sagrozījās. - Tev neparko nevajadzēja pieļaut publiski atklātu prāvu. Tu varēji to novērst!
- Bet es negribēju.
- Viņi runā par linčošanu. Un Pablisa Manlio vīri uz ārējām planētām...
- Tieši par to es tev gribēju jautāt, Džael. Viņš musina hierarhiju pret mani, vai ne?
- Tu vēl jautā? Šis ir smalkākais intrigu tīkls, kādu tu vari iedomāties! Būdams Ārlietu Ministrs, viņš ir atbildīgs par prāvām, kuras saistītas ar starpzvaigžņu likumiem. Un, būdams Augstais Priesteris un Vecākais Bīskaps, viņš mudina fanātiskos pūļus...
- Labi, aizmirsti! Vai atceries to Hardina citātu, kuru tu man noskaitīji pagājušajā mēnesī? Mēs viņiem parādīsim, ka kodolblasteri var tēmēt abos virzienos!
Tad savu vietu ieņēma mērs un Padomes locekļi, viņu godinādami, piecēlās kājās.
- Šodien ir mana kārta, - Mallovs čukstus teica. - Apsēdies un noskaties izrādi!
Sākās tiesas prāvas kārtējās dienas norise, un pēc piecpadsmit minūtēm Hobers Mallovs, naidīgu čukstu pavadīts, devās uz tukšo vietu pretī mēra solam. Viņu izgaismoja staru kūlis, un pilsētas vizoros, tāpat kā gan-drīz visu neskaitāmo māju privātajos vizoros uz Fonda planētām, staltais, varenais vienpatis izaicinoši raudzījās skatītājos.
Nepiespiesti un mierīgi viņš sāka runāt: - Lai taupītu laiku, es atzīstu, ka ikviena apsūdzība, ko prasītājs izteica pret mani, atbilst patiesībai. Stāsts par priesteri un ļaužu pūli apsūdzētāja puses atstāstā tika izklāstīts precīzi visos sīkumos.
Zālē bija jaušama sakustēšanās, un galerijai pāršalca masveidīgs triumfa šņāciens. Mallovs pacietīgi nogaidīja, līdz no jauna iestājās klusums.
- Tomēr viņu atainotā situācija bija nepilnīga. Es lūdzu atļauju pievienot papildinājumus manis paša atstāsta. Sākumā tie var izklausīties nenozīmīgi. Tāpēc es aicinu jūs būt iecietīgiem.
Mallovs neieskatījās piezīmēs, kas gulēja viņa priekšā.
- Es sākšu no tās pašas vietas, no kuras sākās manu apsūdzētāju stāsts, proti, no dienas, kad es tikos ar Joranu Sātu un Džeimu Tveru. Jūs zināt, kas notika šajās tikšanās reizēs. Sarunu izklāstus jūs jau dzirdējāt, un es vēlos tos papildināt vienīgi ar savām pārdomām attiecīgajā dienā.
Tajās bija daudz aizdomu, jo dienas notikumi izskatījās diezgan dīvaini. Padomājiet vien! Divi cilvēki, kurus es līdz šim esmu pazinis ļoti virspusēji, izsaka man nedabiskus un visai neticamus priekšlikumus. Viens no viņiem, mēra sekretārs, aicina mani uzņemties valdības izlūkošanas aģenta lomu sevišķi konfidenciālā jautājumā, kura daba un nozīme jums ir jau paskaidrota. Otrs, pašpasludināts politiskas partijas vadītājs, aicina mani kandidēt uz vietu Padomē.
Gluži dabiski, es centos saskatīt tādas rīcības dziļākos motīvus. Sata motīvs šķita acīmredzams. Viņš man neuzticējās. Varbūt viņš domāja, ka es pārdodu kodolenerģiju ienaidniekiem un plānoju sacelšanos. Un varbūt centās pasteidzināt notikumus vai vismaz domāja, ka tā dara. Tādā gadījumā viņam vajadzētu, lai ierosinātajā misijā man blakus būtu viņa cilvēks, citiem vārdiem sakot, spiegs. Tomēr šī pēdējā doma man atausa tikai vēlāk, kad uz skatuves parādījās Džaims Tvers.
Un padomājiet vēlreiz! Tvers iztēlo sevi par tirgotāju, kurš pametis savu nodarbošanos un pievērsies politikai, taču es neko nezinu par viņa agrākajām tirgotāja gaitām, kaut gan šī joma man ir ļoti labi pazīstama.
г
Un vēl: kaut gan Tvers apgalvo, ka viņam esot pamata izglītība, viņš nekad nav dzirdējis par Seldona krīzi.
Hobers Mallovs nogaidīja, ļaudams sacītā nozīmei ienirt dziļāk, un, kad galerijai masveidā aizrāvās elpa, iestājās pirmais klusuma brīdis, ko viņš līdz šim bija izraisījis. Tas gan notika tikai ar paša Termina iedzīvotājiem. Klausītāji uz ārējām planētām varēja dzirdēt tikai cenzūras apstrādātas versijas, kas atbilda valdošās reliģijas prasībām. Par Seldona krīzēm viņiem nekas nebija jāzina. Tomēr turpmāk izskanēja vēl citi izteikumi, kuri nepaslīdēja garām viņu uzmanībai.
Mallovs turpināja:
- Vai kāds no klātesošajiem, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka jebkurš cilvēks ar pamata izglītību varētu neko nezināt par Seldona krīzi? Fonda teritorijā ir tikai viena izglītības joma, kurā nekādā veidā netiek pieminēta Seldona plānotā vēsture un pats cilvēks tiek uzlūkots par tādu kā mītisku burvi...
Tajā brīdī es sapratu, ka Džeims Tvers nekad nav bijis tirgotājs. Es sapratu, ka viņš ir ordinēts garīdznieks, varbūt pilntiesīgs priesteris, un nebija šaubu, ka tajos trīs gados, kuros viņš bija tēlojis tirgotāju politiskās partijas vadoni, Tvers patiesībā ir bijis Jorana Sata algots cilvēks.
Un tad es izdarīju lēcienu tumsā. Es nezināju, kādi ir Sata nolūki attiecībā uz mani, bet, tā kā viņš dāsni centās barot mani ar maldinošām ziņām, arī es piespēlēju viņam dažus viltus mājienus. Nopratu, ka Tveram paredzēts pavadīt mani ceļojumā kā neoficiālam uzraugam no Jorana Sata puses. Es labi zināju: ja šis plāns neizdotos, atrastos citi paņēmieni - un šos citus es varētu laikus neuzminēt. Zināms ienaidnieks nozīmē
relatīvu drošību. Es pats uzaicināju Tveru braukt man līdzi. Viņš piekrita.
Tas, Padomes kungi, atklāj divus apstākļus. Pirmkārt, tas ļauj saprast, ka Tvers nav mans draugs, kurš liecinātu pret mani negribīgi un sirdsapziņas spiests, kā jums gribētu iedvest apsūdzības uzturētājs. Viņš ir spiegs, kas dara savu apmaksāto darbu. Otrkārt, tas izskaidro manu rīcību brīdī, kad parādījās priesteris, kura slepkavībā esmu apsūdzēts, - rīcību, kura līdz šim nav pieminēta, jo ir palikusi nezināma.
Padomes pārstāvjus arvien jūtamāk pāršalca satraukti čuksti. Mallovs teatrāli noklepojās un turpināja:
- Man ļoti nepatīk aprakstīt savas pirmās izjūtas, uzzinot, ka uz mūsu kuģa atrodas izbēdzis misionārs. Man ļoti nepatīk tās pat atcerēties. Galvenokārt tās bija apjukums un neziņa. Tobrīd es šo notikumu instinktīvi uztvēru kā Sata gājienu - bez dziļākas izpratnes vai izskaitļošanas. Biju pilnīgā nesaprašanā, ko darīt.
Es redzēju tikai vienu iespēju. Pacentos uz piecām minūtēm tikt vaļā no Tvēra, aizsūtot viņu pēc maniem virsniekiem. Viņa prombūtnes laikā es ieslēdzu video-ierakstītāju, lai jebkādi turpmākie notikumi saglabātos vēlākai izpētei. To es darīju ar cerību - ar maz pamatotu, bet nopietnu cerību ka tābrīža juceklis varētu noskaidroties, ja man būs iespēja visu atkārtoti pārdomāt un izvērtēt.
Šo videoierakstu es kopš tā laika esmu noskatījies un noklausījies reizes piecdesmit. Tas man ir līdzi arī tagad, un esmu gatavs to noskatīties piecdesmit pirmo reizi tepat, jūsu klātbūtnē.
Mērs ar monotoniem klaudzieniem pieprasīja ievērot klusumu. Zāle trokšņaini viļņojās, un galerija dimdēja no auriem. Piecos miljonos māju uz Termina planētas satrauktie skatītāji spiedās tuvāk savu uztvērēju ekrāniem, un apsūdzētāja solā Jorans Sāts salti pakratīja galvu pret nervozo augsto priesteri, vienlaikus nenovērsdams degošo skatienu no Mallova sejas.
Zāles centrā tika atbrīvota vieta, un apgaismojums kļuva blāvs. Ankors Džaels no savas vietas kreisajā pusē noregulēja iestatījumus, un, slēdzim noklikstot, skatieniem pavērās hologrāfiska aina - krāsains trīsdimensiju attēls, kas no dzīvās realitātes atšķīrās vienīgi ar to, ka nebija dzīvs.
Starp leitnantu un seržantu stāvēja izbiedētais, piekautais misionārs. Mallova atveidojums klusējot gaidīja, līdz telpā ienāca apkalpes vīri un aiz viņiem Tvers.
Vārdu pa vārdam atskanēja notikusī saruna. Seržants saņēma disciplinārsodu, misionārs uzklausīja jautājumus. Satracinātais pūlis aurodams tuvojās kuģim, un garīdznieks Džords Parma izdvesa savu izmisīgo lūgumu. Mallovs izrāva ieroci, vīri aizvilka projām misionāru, kurš pacēla rokas, izkliegdams pēdējo neprātīgo lāstu, un īsu mirkli uzzibēja sīka gaismas dzirksts.
Ieraksts beidzās, pēdējā ainā atklājot šausmās sastingušos virsniekus, Tveru, kas sakņupis sēdēja, ar plaukstām aizspiedis ausis, un Mallovu, kas rāmi ievietoja ieroci atpakaļ makstī.
Zālē atkal iedegās gaisma, bet tukšā vieta telpas vidū vairs neaizpildījās. Mallovs, īstais un reālais Mallovs, atsāka savu stāstījumu:
- Kā jūs redzat, viss notika tieši tā, kā to aprakstīja apsūdzības uzturētājs, - bet tikai ārēji. Es tūlīt paskaidrošu. Starp citu, Džeima Tvēra emocijas visā šajā laikā skaidri parāda, ka viņš ir saņēmis priestera izglītību.
Tajā pašā dienā es ievēroju dažas neatbilstības saistībā ar Tveru. Es viņam jautāju, kā tik nomaļā, pa pusei pamestā vietā, kurā mēs tobrīd atradāmies, piepeši varēja parādīties misionārs. Un pēc tam jautāju, no kurienes uzradās milzīgais pūlis, ja tuvākā vērā ņemamā pilsēta atradās simt jūdžu attālumā. Apsūdzības uzturētājs tādām dīvainībām nav pievērsis uzmanību.
Bija vēl citi apstākļi, piemēram, Džorda Parmas neparasti uzkrītošā āriene un izturēšanās. Misionārs, kurš ieradies Korellā un riskē ar dzīvību, pārkāpjot gan Korellas, gan Fonda likumus, lepni staigā apkārt ļoti jaunā un ļoti spilgtā priestera ietērpā! Tur kaut kas nebija kārtībā. Notikuma brīdī es pieļāvu domu, ka šis misionārs, pats nezinādams, kalpo Komdoram, kurš izmanto viņu, cenšoties uzspiest mums nepārdomātu un nelikumīgu rīcību, lai likumīgi attaisnotu savu turpmāko soli: mūsu kuģa un cilvēku iznīcināšanu.
Apsūdzības uzturētājs ir paredzējis, ka tieši tā es pamatošu savu toreizējo lēmumu. No manis tika gaidīts paskaidrojums, ka uz spēles bija likta mana kuģa, manas apkalpes un visas manas misijas drošība, un es nedrīkstēju to upurēt viena cilvēka dēļ, jo vairāk tāpēc, ka šis cilvēks jebkurā gadījumā tiktu nogalināts - vai nu kopā ar mums, vai bez mums. Uz to apsūdzības puse atbildētu ar miglainām frāzēm par Fonda “godu” un par nepieciešamību uzturēt “pašcieņu” lai saglabātu mūsu godpilno stāvokli.
Taču kāda savāda iemesla dēļ apsūdzības uzturētājs ir atstājis neievērotu pašu Džordu Parmu kā indivīdu. Attiecībā uz viņu nav minēti nekādi fakti - ne viņa dzimšanas vieta, ne izglītība, ne citas viņa pagātnes
detaļas. Tādas attieksmes iemesls izskaidros arī tās neatbilstības, kuras es minēju saistībā ar nupat redzēto videoierakstu. Abi šie apstākļi ir saistīti.
Apsūdzības uzturētājs nav sniedzis nekādus faktus par Džordu Parmu tāpēc, ka nevarēja tos sniegt. Skati, kurus jūs redzējāt videoierakstā, šķita neīsti, jo pats Džords Parma bija neīsts. Cilvēks, vārdā Džords Parma, nekad nav eksistējis. Visa šī tiesas prāva ir izcils farss, kas sameistarots par nenotikušu gadījumu.
Mallovam vēlreiz nācās nogaidīt, līdz zālē apklust troksnis. Tad viņš nesteidzīgi teica:
- Es jums parādīšu viena atsevišķa kadra paplašinājumu no šī paša videoieraksta. Tas runās pats par sevi. Nodzēs vēlreiz gaismu, Džael!
Zāle satumsa, un tukšo vietu atkal aizpildīja sastinguši, bālgani tēli, uzburdami spokainu ilūziju. “Tālās Zvaigznes” virsnieki ieņēma sastingušo, nedabisko stāju. Mallova izstieptā plauksta sažņaudza šaujamieroci. Viņam kreisajā pusē sludinātājs Džords Parma, sastindzis kliedziena vidū, izstiepa augšup rokas, un tērpa piedurknes līdz pusei noslīdēja lejup.
Un misionāra plaukstā gailēja tā pati mazā gaismiņa, kas iepriekšējā demonstrējumā bija uzzibējusi un pazudusi. Tagad kadrs stāvēja uz vietas, un spīdums bija nemainīgs.
- Pievērsiet uzmanību šim gaismas plankumam viņa plaukstā!- - Mallovs no pustumsas iesaucās. - Palielini kadru, Džael!
Nekustīgais attēls strauji pieņēmās plašumā. Ārējās daļas atkāpās un pazuda, bet misionārs ieslīdēja centrā un izauga milzīgi liels. Pēc tam redzama kļuva tikai plauksta un roka, un brīdi vēlāk tikai plauksta, kas
izplūdušām kontūrām piepildīja visu redzamo telpu, izpletusies nedabiski liela un sastingusi.
Gaismas plankums bija pārtapis miglainos, spīdošos burtos: K. S. P.
- Kungi! - dobji atskanēja Mallova balss. - Šeit jūs redzat tetovēšanas paraugu. Parastā apgaismojumā tas nav redzams, bet ultravioletā gaismā - ar kuru es piepildīju istabu videoieraksta laikā - tas izceļas nepārprotami spilgti. Jāteic, ka šī ir visai naiva metode, kā noslēpt identifikāciju, taču uz Korellas planētas tā darbojas, jo ultravioletā gaisma tur nav sastopama uz katra ielas stūra. Pat mūsu kuģī šis atklājums notika gluži nejauši.
Varbūt daži no jums jau ir uzminējuši, ko nozīmē K. S. P. Džords Parma labi pārzināja priestera valodu un teicami paveica savu darbu. Kur un kā viņš bija to iemācījies, es nevaru pateikt, bet K. S. P. nozīmē “Korellas Slepenpolicija”.
Cenzdamies pārkliegt vētraino troksni, Mallovs iekliedzās pilnā balsi: - Manā rīcībā ir papildu pierādījumi: no Korellas atvesti dokumenti, kurus es vajadzības gadījumā varu iesniegt Padomes apskatīšanai.
Un kur tagad paliek apsūdzības uzturētāja prasība? Apsūdzības puse jau atkārtoti ir devusi derdzīgu mājienu, ka man būtu vajadzējis cīnīties un aizsargāt misionāru, stājoties pretī likumam, un upurēt savu misiju, savu kuģi un sevi pašu par labu Fonda “godam”
Bet vai to vajadzēja darīt krāpnieka dēļ?
Vai to vajadzēja darīt par labu Korellas slepenajam aģentam, kurš spēlēja savu lomu, ietērpies košās drānās un apbruņojies ar daiļrunību, kas visdrīzāk patapināta no kāda Anakreona trimdinieka? Vai Jorans Sāts un
Pabliss Manlio vēlējās ievilināt mani stulbās, zemiskās lamatās?
Viņa aizsmakušo balsi apslāpēja milzīgā bezseju pūļa auri. Spēcīgas rokas pacēla viņu uz pleciem un aiznesa līdz mēra sēdeklim. Aiz loga Mallovs redzēja skvērā ieplūstam jaunu satracinātu ļaužu straumi, kas pievienojās tur esošajiem tūkstošiem.
Mallovs raudzījās apkārt pēc Ankora Džaela, taču haotiskajās masās bija neiespējami saskatīt jebkādu atsevišķu seju. Palēnām viņš uztvēra ritmisko, atkārtoto saucienu, kura klusais aizsākums pārtapa skanīgā, pulsējošā pūļa neprātā:
- Lai dzīvo Mallovs... lai dzīvo Mallovs... lai dzīvo Mallovs...
15.
Ankors Džaels pavērās Mallovā ar sagurušu seju. Pēdējās divas dienas bija aizskrējušas nevaldāmi un trauksmaini, un miegam nebija atlicis daudz laika.
- Mallov, tev izdevās skaista izrāde, tāpēc nesabojā to, grābdams pārāk augstu! Tu taču nevari nopietni kandidēt uz mēra amatu. Pūļa entuziasmam ir liels spēks, bet visiem zināms, cik strauji tas mēdz mainīties.
- Pilnīgi pareizi! - Mallovs skarbi attrauca. - Tāpēc mums tas ir jāizmanto savā labā, un vislabāk mēs to varam izdarīt, turpinot izrādi.
- Un kas notiks tālāk?
- Tev jāpieprasa Pablisa Manlio un Jorana Sata arests...
-Ko?!
- Tu dzirdēji. Liec mēram viņus arestēt! Manis pēc vari izmantot jebkādus draudus. Pūlis atrodas manā kontrolē - vismaz šodien. Viņš neuzdrošināsies stāties tam pretī.
- Bet ar kādu pamatojumu, mīļais cilvēk?
- Ar acīmredzamāko. Viņi ir mudinājuši ārējo planētu priesterus iesaistīties Fonda frakciju ķildās. Pie Seldona, tas ir pret likumu! Izvirzi viņiem apsūdzību par “valsts apdraudējumu”. Un goda principi man rūp tikpat maz, kā manā gadījumā tie rūpēja viņiem. Vienkārši dabū viņus projām no acīm līdz brīdim, kad es kļūšu par mēru!
- Līdz vēlēšanām vēl ir pusgads.
- Tas nav sevišķi daudz! - Mallovs strauji piecēlās un ciešā tvērienā sagrāba Džaela elkoni. - Paklausies, ja vajadzētu, es iekļūtu valdībā ar varu, tāpat kā pirms simt gadiem darīja Salvors Hardins! Mums joprojām tuvojas Seldona krīze, un, kad tā pienāks, man ir jābūt mēram un augstajam priesterim. Abiem!
Džaela pierē ievilkās rievas. Viņš klusi jautāja: - Kas mums sagaidāms? Vai tā tomēr būs Korella?
Mallovs apstiprinoši pamāja ar galvu. - Protams. Agri vai vēlu viņi pieteiks karu, tomēr es spriežu, ka līdz tam paies vēl pāris gadu.
- Un uzbruks ar kodolkuģiem?
- Un kā tu domā? Tie trīs tirdzniecības kuģi, kurus mēs zaudējām viņu kosmosa sektorā, netika iznicināti ar pneimatiskajām šautenēm. Džael, viņi saņem kuģus no pašas Impērijas! Nebrīnies atvērtu muti kā pēdējais nelga! Es teicu: no Impērijas! Saproti taču, tā joprojām pastāv. Kaut arī šeit, Perifērijā, tā ir zudusi, Galaktikas centrā tā ir pat ļoti dzīva! Un viens aplams gājiens var nozīmēt, ka tā uzsēdīsies mums kaklā. Tāpēc man jākļūst par mēru un augsto priesteri. Es esmu vienīgais cilvēks, kurš zina, kā cīnīties ar krīzi.
Džaels sažņaugti norija siekalas. - Un kā? Ko tu gatavojies darīt?
- Neko.
Džaels nenoteikti pasmaidīja. - Patiešām? Interesanti gan!
Taču Mallova atbilde bija tieša un skaidra: - Kad es būšu Fonda priekšgalā, es nedarīšu neko. Simtprocentīgi neko, un tas ir šīs krīzes noslēpums.
Aspers Argo, Vismīļotais, Korellas Republikas Komdors, apsveica sievas ierašanos ar padevīgi nolaistiem plakstiem zem retajām uzacīm. Vismaz viņas gadījumā labskanīgais, paša pieņemtais apzīmējums nebija spēkā. To zināja pat viņš.
Sievietes balss bija tikpat gludena kā spīdīgie, pieglaustie mati un tikpat salta kā skatiens viņas acis. - Mans žēlīgais valdnieks, cik saprotu, beidzot ir pieņēmis lēmumu par Fonda iznireļu likteni!
- Ak tā? - Komdors sāji atjautāja. - Un ko vēl vēsta tava daudzveidīgā saprašana?
- Pietiekami daudz, mans bezgala cēlais virs! Tev ir bijusi kārtējā neizlēmīgā apspriede ar saviem padomniekiem. Ar izciliem padomdevējiem! - Viņas balsī skanēja nicinošs izsmiekls. - Bars pusaklu, senilu idiotu, kas spiež pie izģindušām krūtīm savus neieneslgos ieguvumus, spītējot mana tēva dusmām!
- Un no kāda izcila avota, mana mīļā, - Komdors iecietīgi atjautāja, - nāk šīs ziņas, kas ļauj tavai saprašanai to visu saprast?
Komdora īsi iesmējās. - Ja es tev to pateiktu, mans avots drīz vien būtu līķis!
- Protams, tu vienmēr rīkosies pēc sava prāta. -Komdors paraustīja plecus un aizgriezās. - Bet, ja runa
ir par tava tēva dusmām, es nojaušu, ka tās izpaužas skopulīgā atteikumā piegādāt mums vairāk kuģu.
- Vairāk kuģu! - sieviete sašutumā aizsvilās. - Vai tev to nav jau veseli pieci? Neliedzies! Es zinu, ka tev ir pieci kuģi un apsolīts vēl sestais.
- Apsolīts jau veselu gadu.
- Bet vajag vienu, tikai vienu, lai satriektu putekļos to nolādēto Fondu! Tikai vienu! Tikai vienu, lai izsvēpētu no kosmosa viņu sīkās, nožēlojamās laiveles!
- Viņu planētai es nevarētu uzbrukt pat ar veselu duci kuģu.
- Un cik ilgi šī planēta turēsies, ja būs izputināta viņu tirdzniecība un sadragātas visas viņu krāmu un grabažu kravas?
- Tie krāmi un grabažas nozīmē naudu, - Komdors nopūtās. - Pamatīgu naudu.
- Bet, ja tev piederētu pats Fonds, vai tad šī nauda un viss pārējais nebūtu tavs? Un, ja tu izpelnītos mana tēva cieņu un svētību, vai tad tev nebūtu vairāk par to, ko tev jebkad spējis dot Fonds? Pagājuši jau trīs gadi -nē, vairāk! -, kopš te ieradās tas barbars ar savām burvju spēlītēm. Tas ir pietiekami daudz.
- Mana mīļā! - Komdors pagriezās un paskatījās uz sievu. - Es kļūstu vecs. Es esmu noguris. Man trūkst spēka turēties pretī tavai indīgajai mēlei. Tu teicies zinām, ka esmu pieņēmis lēmumu. Jā, esmu! Spēle beigusies, un starp Korellu un Fondu būs karš.
- Ahā! - Komdora triumfējoši izslējās, un viņas acis pacilāti dzirkstīja. - Beidzot tu esi pieņēmies prātā, kaut ari tikai vecuma galā! Un, kad kļūsi par saimnieku tajā nomalē, varbūt tu iemantosi pietiekamu cieņu, lai ieņemtu svarīgu un ietekmīgu stāvokli Impērijā. Tad
mēs vispirmām kārtām varētu pamest šo barbarisko pasauli un doties uz viceroja galmu! Nudien mēs to varētu!
Ar smaidu sejā un vienu roku uz gurna viņa cēli izpeldēja no istabas. Viņas mati mirdzēja gaismas staros.
Komdors nogaidīja un pēc brīža ar žultainu naidu teica aizvērtajām durvīm: - Un, kad es kļūšu par saimnieku tajā vietā, kuru tu sauc par nomali, varbūt es iemantošu pietiekamu cieņu, lai turpmāk iztiktu bez tava tēva augstprātības un viņa meitas pretīgās mēles! Pilnīgi un uz visiem laikiem!
17.
“Tumšā Miglāja” vecākais leitnants ar šausmām raudzījās viziplatē.
- Augstā, žēlīgā Galaktika! - Tam vajadzēja būt kliedzienam, taču izskanēja tikai čuksts. - Kas tad tas?
Tas bija kuģis, bet “Tumšais Miglājs” pret to bija sīka zivtiņa salīdzinājumā ar vali, un kuģa sānus rotāja Impērijas kosmosa kuģa un saules emblēma. Uz “Tumšā Miglāja” histēriski iegaudojās visi trauksmes zvani.
Atskanēja pavēles, un "Tumšais Miglājs” ieņēma gatavību bēgt vai karot atkarībā no vajadzības, bet lejā, hiperviļņu telpā, cauri hipertelpai uz Fondu tika raidīts steidzams ziņojums.
Atkal, jau atkal! Daļēji tas bija lūgums pēc palīdzības, bet galvenokārt brīdinājums par briesmām.
18
Hobers Mallovs, gurdi šļūkādams kājas, pāršķirstīja saņemtos ziņojumus. Divi mēra amatā pavadītie gadi bija viņu mazliet piejaucējuši, padarījuši mazliet laipnāku, mazliet iecietīgāku, tomēr nebija iemācījuši iemīļot valdības ziņojumus un nedabisko, oficiālo stilu, kādā tie bija rakstīti.
- Cik kuģu viņi dabūja? - jautāja Džaels.
- Četrus piespieda nolaisties. Par diviem nav ziņu. Visi pārējie atrodas kontrolē un drošībā. - Mallovs pikti nosēcās. - Varēja būt labāk, tomēr tā ir tikai skramba.
Atbildes nebija, un Mallovs paskatījās augšup. - Vai tev kaut kas dara raizes?
- Es gribētu, kaut Sāts būtu šeit, - Džaels itin neiederīgi atbildēja.
- Ā, jā, un tūlīt mēs dzirdēsim vēl vienu lekciju par iekšējo fronti.
- Nē! - atcirta Džaels. - Bet tu esi ietiepīgs, Mal-lov. Ārējo situāciju tu varbūt esi izpētījis līdz pēdējam sīkumam, bet tev pilnīgi nerūp, kas notiek šeit mājās, uz pašu planētas.
- Bet tas taču ir tavs pienākums, vai ne? Kādēļ tad es tevi iecēlu par izglītības un propagandas ministru?
- Acīmredzot tādēļ, lai aizsūtītu mani nožēlojamā un priekšlaicīgā nāvē par spīti visam tavam atbalstam un palīdzībai. Pēdējā gada laikā es tev nemitīgi skandinu
par augošajām briesmām no Sata un viņa Reliģio-nistiem. Kāds labums būs no taviem plāniem, ja Sāts panāks ārkārtas vēlēšanas un izmetis tevi no vietas?
- Piekrītu: nekāds.
- Un vakar vakarā tu ar savu runu pasniedzi Satam visas izredzes gluži kā uz paplātes un ar smaidu! Vai tiešām tev vajadzēja izteikties tik atklāti?
- Vai tad nebija labi nolaupīt Satam uzvaras spožumu?
- Nē, - Džaels pikti attrauca, - vismaz ne tā, kā tu to darīji! Tu apgalvo, ka visu esot paredzējis, bet nepaskaidro, kāpēc trīs gadus esi tirgojies ar Korellu, ļaudams viņiem gūt galveno labumu. Tavs vienīgais kaujas plāns ir atkāpties bez kaujas. Tu atmet jebkādu tirdzniecību ar kosmosa sektoriem Korellas tuvumā. Tu atklāti pasludini strupceļu. Tu nesoli nekādu uzbrukumu pat nākotnē. Pie visām Galaktikām, Mallov, ko lai es iesāku ar tik bezjēdzīgu stāvokli?
- Tam pietrūkst krāšņuma?
- Tam pietrūkst emocionālā iespaida uz pūli.
- Tas ir viens un tas pats.
- Mallov, atmosties! Tev ir divas iespējas. Vai nu tu pasniedz ļaudīm dinamisku ārējo politiku, lai kādi būtu tavi personīgie plāni, vai arī meklē kaut kādu kompromisu ar Sātu!
- Nu labi! - Mallovs noteica. - Ja neesmu izdarījis pirmo, tad mēģināsim otro. Sāts nupat ir ieradies šeit.
Sāts un Mallovs nebija tikušies vaigā kopš tiesas prāvas pirms diviem gadiem. Ne viens, ne otrs neredzēja pretiniekā nekādas pārmaiņas, ja neņem vērā tikko jaušamo gaisotnes atšķirību, kas nepārprotami liecināja, ka noteicēja un dumpinieka lomas ir mainījušās.
Sāts apsēdās bez savstarpējiem rokasspiedieniem.
Mallovs piedāvāja viņam cigāru un vaicāja: - Vai neiebilsti, ja Džaels paliks tepat? Viņš visā nopietnībā grib kompromisu. Ja ies pārāk karsti, viņš būs labs starpnieks.
Sāts paraustīja plecus. - Kompromiss tev patiešām noderētu. Reiz citos apstākļos es aicināju tevi izvirzīt savus noteikumus. Pieļauju, ka tagad pozīcijas ir mainījušās.
- Tavs pieļāvums ir pareizs.
- Nu tad mani noteikumi ir šādi. Tev jāizbeidz sava aplamā ekonomiskās kukuļošanas politika un tirgošanās ar visādām ierīcēm un jāatgriežas pie mūsu tēvu pārbaudītās ārpolitikas.
- Vai tu domā iekarojumus ar reliģiskām misijām?
- Tieši tā.
- Un nekāds cits kompromiss nav iespējams?
- Nekāds.
- Hmm... - Mallovs ļoti lēni aizdedzināja cigāru un ievilka dūmu, spoži iekvēlinot tā galu. - Hardina laikā, kad misionāru iekarojums bija jauns un radikāls paņēmiens, tev līdzīgi cilvēki tam pretojās. Tagad tas ir izmēģināts, pārbaudīts, iecelts goda vietā - viss, ko Jorans Sāts varētu vēlēties. Bet pasaki, kā tu dabūsi mūs ārā no mūsu pašreizējā jucekļa?
- No tava pašreizējā jucekļa. Man ar to nav bijis nekāda sakara.
- Uzskati, ka mans jautājums ir atbilstoši koriģēts.
- Vajadzīga spēcīga ofensīva. Sastinguma stāvoklis, ar kuru tu, šķiet, esi apmierināts, ir fatāls. Tā ir vājuma atzīšana visām Perifērijas pasaulēm, kurām pirmais un galvenais ir redzēt spēku, un visi šie maitasputni bez vilcināšanās pievienosies uzbrukumam, lai izcīnītu savu daļu no līķa. Tev to vajadzētu saprast. Tu taču esi no Smirno, vai ne?
Mallovs nepievērsa uzmanību zīmīgajai piebildei. Viņš jautāja: - Un, ja tu sakausi Korellu, kā būs ar Impēriju? Tieši tā ir reālais ienaidnieks.
Sata lūpu kaktiņi savilkās skopā smaidā. - О nē, tavi ziņojumi par braucienu uz Sivennu bija gana izsmeļoši. Normanna sektora vicerojs ir ieinteresēts izraisīt nesaskaņas Perifērijā pats sava labuma dēļ, bet tas ir otršķirīgs jautājums. Viņš neliks visu uz spēles, lai ceļotu uz Galaktikas nomali, ja viņam jāstājas pretī piecdesmit naidīgiem kaimiņiem un Imperatoram. Es runāju gandrīz taviem vārdiem.
- Varbūt tomēr liks, Sat, ja nospriedīs, ka mēs esam pietiekami stipri, lai būtu bīstami. Un tā viņš varēs domāt, ja mēs iznīcināsim Korellu ar frontāla uzbrukuma centrālajiem spēkiem. Mums vajadzētu rīkoties krietni izsmalcinātāk.
- Piemēram?
Mallovs atspiedās pret krēsla atzveltni. - Sat, es došu tev izdevību. Tu man neesi vajadzīgs, bet es varu tevi izmantot. Tāpēc es tev izklāstīšu visu situāciju, un pēc tam tu vari vai nu piebiedroties man un dabūt vietu koalīcijas kabinetā, vai arī tēlot mocekli un sapūt cietumā.
- To pēdējo triku tu vienreiz jau mēģināji.
- Tas nebija nopietni, Sat. īstais laiks ir pienācis tikai tagad. Tāpēc klausies! - Mallova acis savilkās šaurāk.
- Kad es pirmoreiz izkāpu uz Korellas, - viņš iesāka, - es piekukuļoju Komdoru ar rotaslietām un
ierīcēm, kas ir tirgotāja ierastajos krājumos. Sākumā tas bija domāts tikai tādēļ, lai iekļūtu kādā tēraudlie-tuvē. Tālāku plānu man nebija, bet šī iecere izdevās. Es dabūju, ko gribēju. Bet tikai pēc ceļojuma uz Impēriju es pirmoreiz īsti aptvēru, par kādu ieroci varu šo tirdzniecību pārvērst.
Mēs esam sastapušies ar Seldona krīzi, Sat, un Sel-dona krīzes risina nevis individuālas personas, bet vēstures spēki. Kad Hari Seldons plānoja mūsu vēstures gaitu, viņš nepaļāvās uz spožiem varoņiem, bet balstījās uz ekonomikas un socioloģijas plašajiem pavērsieniem. Tāpēc dažādu krīžu risinājumi jāpanāk ar tiem spēkiem, kuri attiecīgajā laikā kļūst mums pieejami. Un šajā gadījumā tā ir tirdzniecība!
Sāts neticīgi sarauca uzacis un izmantoja radušos klusuma brīdi. - Es domāju, ka mans intelekta līmenis nav gluži zem normas, tomēr jāteic, ka tava miglainā lekcija nevieš necik daudz skaidrības.
- Tas vēl notiks, - Mallovs atbildēja. - Ņem vērā, ka tirdzniecības spēks līdz šim ir novērtēts pārāk zemu. Valdošā doma allaž ir daudzinājusi, ka spēcīgākais ierocis ir mūsu kontrolēta priesteru kārta. Tā tas nav, un tieši tāds ir mans ieguldījums Galaktikas attīstībā. Tirdzniecība bez priesteriem! Tirdzniecība pati par sevi! Tas ir pietiekami spēcīgs līdzeklis. Runāsim pavisam vienkārši un konkrēti. Korella pašlaik karo ar mums. Tādējādi mūsu tirdzniecība ar šo planētu ir pārtraukta. Bet - ievēro, ka es to pieminu tikai kā vienkāršu papildu problēmu! - aizgājušajos trijos gados Korella savu ekonomiku arvien vairāk ir balstījusi uz kodol-tehnoloģiju, kurai pamatus ielikām mēs un kuru tikai mēs varam piegādāt arī turpmāk. Tad kā tu domā, kas
notiks, kad mazie kodolģeneratori sāks iziet no ierindas un visas ierīces cita pēc citas atteiksies darboties?
Viss sāksies ar necilajām mājsaimniecības ierīcēm. Kad būs pagājis pusgads pēc šī sastinguma stāvokļa, kurš tev tik ļoti nepatīk, sievietes virtuvē kodolnazis vairs nedarbosies. Viņas plīts atteiksies strādāt. Viņas trauku un veļas mašīnas kļūs nederīgas. Temperatūras regulētājs viņas mājā izies no ierindas pašā karstākajā vasaras dienā. Kas notiks pēc tam?
Viņš brīdi klusēja, gaidīdams atbildi, un Sāts rāmi teica: - Nekas. Kara laikā cilvēki pacieš ne to vien.
- Pilnīgi pareizi. Pacieš. Viņi sūtīs savus dēlus neaptverami lielā skaitā mirt baisā nāvē sadragātos kosmosa kuģos. Viņi varonīgi izturēs ienaidnieka bombardēšanu, kaut ari vajadzēs dzīvot no sakaltušas maizes un sastāvējuša ūdens pusjūdzi dziļās alās. Tomēr ļoti grūti ir paciest sīkas neērtības, ja nav patriotiska pacēluma tūlītēju briesmu dēļ. Tas nozīmē sastinguma stāvokli. Nebūs upuru, nebūs bombardēšanas, nebūs kauju. Būs tikai nazis, kas negriež, plīts, kas nesilda, un māja, kas ziemā sasalst. Tas būs kaitinoši, un cilvēki sāks kurnēt.
- Vai ar to tu saisti savas cerības, cilvēk? - Sāts izbrīnījies lēni jautāja. - Ko tu domā sagaidīt? Mājsaimnieču dumpi? Sadzīvisku sacelšanos? Vai tu gaidi, ka miesnieki un maiznieki izies ielās ar gaļas cirvīšiem un maizes nažiem, aurodami: “Dodiet atpakaļ mūsu automātiskās Super-Kleeno veļasmašīnas?”
- Nē, ser! - Mallovs nepacietīgi atbildēja. - To es negaidu. Tomēr paredzu, ka vispārējo kurnēšanas un neapmierinātības fonu vēlāk izmantos ievērojamākas personas.
- Un kas būs šis ievērojamākās personas?
- Preču ražotāji, fabriku īpašnieki, Korellas rūpnieki. Kad būs pagājuši divi sastinguma gadi, fabriku iekārtas cita pēc citas sāks streikot. Tās ražošanas nozares, kuras mēs no pirmās līdz pēdējai esam aprīkojuši ar savām jaunajām kodoliericēm, pēkšņi vairs nedarbosies. Smagās rūpniecības bosi masveidīgi un piepešā rāvienā konstatēs, ka tiem pieder vienīgi nekur nelietojamas mašīnas.
- Fabrikas darbojās gluži sekmīgi ari pirms tavas ierašanās, Mallov.
- Jā, Sat, darbojās. Un guva apmēram divdesmito daļu no tagadējās peļņas, pat neņemot vērā izdevumus, ko prasītu atgriešanās sākotnējā pirmskodolierīču stāvokli. Ja rūpnieki, finansisti un vidusmēra cilvēki reizē vērsīsies pret Komdoru, cik ilgi viņš noturēsies?
- Tik ilgi, cik viņš vēlēsies, ja vien attapsies sagādāt jaunus kodolģeneratorus no Impērijas.
Mallovs jautri iesmējās. - Tu neredzi būtību, Sat, tu esi tikpat akls kā Komdors! Tu neredzi būtību un neko neesi sapratis. Paklausies, cilvēk, Impērija viņiem nevar sagādāt nekādus aizvietotājus! Impērija vienmēr ir bijusi milzīgu resursu valstība. Viņi visu rēķina planētās, zvaigžņu sistēmās, veselos Galaktikas sektoros. Viņu ģeneratori ir gigantiski, jo viņiem ir gigantisks domāšanas veids. Turpretī mēs - mēs, mūsu mazais Fonds, mūsu atsevišķā pasaule, kurai nav gandrīz nekādu metāla resursu, bijām spiesti strādāt ar skarbu ekonomiku. Mūsu ģeneratoriem vajadzēja būt īkšķa lielumā, jo vairāk metāla mēs nevarējām atļauties. Mums vajadzēja attīstīt jaunus paņēmienus un jaunas metodes - tādas, ko Impērija nespēj īstenot, jo ir noslīdējusi līdz stadijai, kurā vairs nav iespējams patiess zinātnisks progress.
Kaut gan viņi spēja būvēt pietiekami lielus kodol-vairogus, lai aizsargātu kuģi, pilsētu, veselu pasauli, viņi nespēja izgatavot tādu vairogu, kas aizsargātu atsevišķu cilvēku. Lai apgādātu pilsētu ar gaismu un siltumu, viņi radīja motorus sešu stāvu augstumā - es pats tos redzēju -, turpretī mūsējos varēja ievietot vienā šādā istabā. Un, kad es sacīju kādam viņu speciālistam, ka kodolģeneratoru iespējams ietilpināt valrieksta lieluma svina konteinterā, viņš sašutumā gandrīz aizrijās turpat uz vietas.
Tici vai ne, viņi pat vairs nepārzina paši savas milzīgās iekārtas! No paaudzes uz paaudzi tās darbojas automātiski, un to uzturētāji ir šķira, kas amatu pārņem mantojumā un būtu pilnīgi bezpalīdzīgi, ja plašajā sistēmā pārdegtu kaut vai viena D-caurule.
Viss pašreizējais karš ir cīņa starp abām šīm sistēmām, starp Impēriju un Fondu, starp lielo un mazo. Lai sagrābtu kontroli pār kādu pasauli, viņi to uzpērk ar milzīgiem kuģiem, kuri spēj karot, bet ekonomiskā ziņā ir pilnīgi nederīgi. Mēs turpretī uzpērkam ar nelielām lietām, kuras neder karā, bet vairo labklājību un peļņu.
Karalis vai Komdors labprāt pieņem šos kuģus un pat uzsāk karu. Patvaļīgi valdnieki visā vēstures gaitā ir steigušies iemainīt savu padoto labklājību pret to, ko uzskata par godu, slavu un iekarojumu. Taču dzīvē svarīgas ir tieši nelielās lietas, un Aspers Argo neizturēs ekonomisko depresiju, kas pārņems visu Korellu tuvākajos divos vai trijos gados.
Sāts stāvēja pie loga ar muguru pret Mallovu un Džaelu. Bija novakare, un nedaudzās zvaigznes, kas bāli spīgoja šeit, pašā Galaktikas malā, dzirkstoši izcēlās uz Lēcas miglainā, izplūdušā fona, kas ietvēra
Impērijas atliekas - joprojām plašo pasauli, kura karoja pret viņiem.
Sāts teica: - Nē. Tu neesi īstais cilvēks.
- Vai tu gribi teikt, ka man netici?
- Es gribu teikt, ka tev neuzticos. Tev ir veikla mēle. Tu mani meistarīgi apmuļķoji savā pirmajā ceļojumā uz Korellu, kad es biju pārliecināts, ka tu esi pilnīgi manā kontrolē. Kad es domāju, ka ar tiesas prāvu esmu iedzinis tevi stūri, tu izlocījies un ar demagoģiju iesēdies mēra krēslā. Tevi nav ne miņas no atklāta godīguma, aiz katra tava motīva slēpjas cits motīvs, un katram tavam izteikumam ir vismaz trīs nozīmes.
Iedomāsimies, ka tu esi nodevējs. Iedomāsimies, ka tavs ceļojums uz Impēriju ir devis tev naudas un varas solījumu. Tava rīcība būtu tieši tāda pati kā tagad. Tu vairotu ienaidnieka spēkus un pēc tam izraisītu karu. Tu uzspiestu Fondam bezdarbību. Un jebkuram savam solim sniegtu ticamu izskaidrojumu - tik ticamu, ka tas pārliecinātu ikvienu klausītāju.
- Vai tas nozīmē, ka kompromisa nebūs? - Mallovs laipni jautāja.
- Tas nozīmē, ka tev jāatkāpjas. Labprātīgi vai piespiedu kārtā.
- Es tevi brīdināju par vienīgo alternatīvu, ja tu atteiksies sadarboties.
Jorana Sata seja spējā jūtu uzbangojumā pieplūda asinīm. - Ari es tevi brīdinu, Hober Mallov no Smirno: ja tu mani arestēsi, žēlastības vairs nebūs! Mani viri nenogurdināmi izplatīs patiesību par tevi, un Fonda vienkāršie cilvēki apvienosies pret savu svešzemju valdnieku. Viņiem ir savas misijas apziņa, kādu nespēj saprast neviens smirnietis, un šī apziņa tevi iznicinās!
Hobers Mallovs rāmi sacīja abiem sargiem, kuri bija ienākuši istabā: - Vediet viņu projām! Viņš ir arestēts.
- Tava pēdējā cerība! - Sāts izmeta.
Mallovs apdzēsa cigāra galu un vairs nepacēla skatienu.
Pēc piecām minūtēm Džaels sakustējās un gurdi teica: - Tagad, kad esi radījis idejas mocekli, ko tu darīsi tālāk?
Mallovs pārtrauca spēlēties ar pelnutrauku un paskatījās augšup. - Tas nav tas Sāts, kuru es pazinu agrāk. Viņš ir satracināts bullis. Ak Galaktika, kā viņš mani ienīst!
- Un tāpēc ir vēl jo bīstamāks.
- Bīstamāks? Muļķības! Viņš ir zaudējis jebkādu spriešanas spēju.
- Tu esi pārāk pašpārliecināts, Mallov, - Džaels drūmi noteica. - Tu pilnīgi nerēķinies ar masu dumpja iespēju.
Arī Mallova skatiens kļuva drūms. - Reizi par visām reizēm es tev saku, Džael: nekāds masu dumpis nav iespējams!
- Tu esi pārāk drošs par sevi!
- Es esmu drošs par Seldona krīzi un viņa risinājumiem gan ārpus valsts, gan tās iekšienē. Es Satam šajā sarunā šo to nepateicu. Arī Fondu viņš centās pārvaldīt ar reliģijas spēku, tāpat kā pārvaldīja ārējās pasaules, un cieta neveiksmi - un tā ir visdrošākā zīme, ka Seldona shēmā reliģijai nav vietas.
Ekonomiskā kontrole darbojās citādi. Un, mazliet pārfrāzējot tavu iecienīto Salvora Hardina citātu, var sacīt: tas ir slikts blasters, kas nevar tēmēt abos virzienos. Ja Korella mūsu tirdzniecības dēļ uzplauks, tad uzplauksim ari mēs. Ja korelliešu fabrikas bez mūsu tirdzniecības panīks un ja ārējo pasauļu labklājība ies lejup tirgus izolācijas dēļ, tad arī mūsu fabrikas panīks un mūsu labklājība ies lejup.
Un šobrīd nav nevienas fabrikas, neviena tirdzniecības centra, nevienas kuģošanas līnijas, kas nebūtu manā kontrolē un ko es nevarētu iznīcināt, ja Sāts mēģinās izvērst revolucionāru propagandu. Tur, kur viņa propaganda gūs panākumus vai vismaz ļaus cerēt uz panākumiem, es gādāšu, lai labklājība iznīktu. Tur, kur tā cietīs neveiksmi, labklājība turpināsies, jo manas fabrikas tiks pilnībā apgādātas.
Tādējādi tie paši apsvērumi, kuri mani pārliecina, ka korellieši sadumposies par labu pārticībai, pārliecina mani arī par to, ka mēs nedumposimies pret to. Spēle turpināsies līdz veiksmīgām beigām!
- Tātad tu dibini plutokrātiju, - Džaels teica. - Tu mūs padari par veikalnieku un komercprinču zemi. Kāda gan būs mūsu nākotne?
Mallovs pavērsa drūmo seju augšup un kaismīgi iesaucās: - Kāda man daļa par nākotni? Nav šaubu, ka Seldons ir to paredzējis un tai sagatavojies. Kaut kad nākotnē būs citas krīzes, kad naudas spēks būs kļuvis tikpat nevarīgs, kāda šodien ir reliģija. Lai šīs jaunās problēmas risina mani pēcnācēji, tāpat kā es esmu atrisinājis šodienas problēmu!
Korella - ...un tā pēc trim bezmērķīgi aizvadītiem kara gadiem, kuros netika panākts nekāds rezultāts, Korellas Republika padevās bez jebkādiem nosacījumiem, un Hobers Mallovs ieņēma vietu Fonda cilvēku sirdīs līdzās Hari Seldonam un Salvo-ram Hardinam.
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
Aizeks Azimovs (1920-1992) sāka rakstīt savas “Fonda” sērijas grāmatas divdesmit viena gada vecumā, pat nenojauzdams, ka tās reiz kļūs par zinātniskās fantastikas stūrakmeni. Savas spožās karjeras laikā Azimovs sarakstīja vairāk nekā 470 grāmatas par visdažādākajiem tematiem - no zinātnes līdz Šekspīram un vēsturei - tomēr visplašāko atzinību iemantoja ar saviem godalgotajiem zinātniskās fantastikas sacerējumiem, kuru vidū ir “Robotu” “Impērijas” un “Fonda” sērijas. 1986. gadā Amerikāņu rakstnieku-fantastu apvienība (SWFA) piešķīra viņam Zinātniskās Fantastikas Lielmeistara nosaukumu. Vairāk nekā 50 gadu ilgā laikposmā Azimovs ir izklaidējis un izglītojis visdažādākā vecuma lasītājus. Rakstnieks miris 1992. gada aprīli septiņdesmit divu gadu vecumā.