Fonds

3.

Apgalvodams, ka “Žurnāls” nepieder viņam, Hardins varbūt formāli sacīja patiesību, taču tā bija tikai daļa no patiesības. Hardins bija iedvesmojis un vadījis kustību, kura centās izveidot Terminu par autonomu municipalitāti, un bija ievēlēts par pirmo Pilsētas mēru, tāpēc gluži saprotams, ka viņš, kaut arī nebūdams nevienas “Žurnāla” akcijas oficiāls īpašnieks, tomēr netiešā ceļā kontrolēja apmēram sešdesmit procentu akciju.

Iespējas bija dažādas.

Tāpēc, kad Hardins sāka mudināt Pirenni, lai viņam atļauj piedalīties Pilnvaroto valdes sēdēs, līdzīgu kampaņu uzsāka arī “Žurnāls”, un tā nebija nejaušība. Drīzumā notika pirmais masu mītiņš Fonda pastāvēšanas vēsturē, izvirzot prasību pēc Pilsētas pārstāvniecības “nacionālajā” valdībā.

Un beigu beigās Pirenne negribīgi piekāpās.

Sēdēdams galda galā, Hardins izklaidīgi prātoja, kāpēc eksaktie dabaszinātnieki ir tik neprasmīgi administratori. Varbūt iemesls bija vienkārši tas, ka viņi ir pārlieku pieraduši pie nemainīgiem faktiem un gluži nepieraduši pie mainīgiem cilvēkiem.

Šā vai tā, pašlaik no viņa pa kreisi sēdēja Tomass Sāts un Džords Fara, pa labi - Landins Krasts un Jets Fulems, un pats Pirenne ieņēma vadošo vietu. Protams,

Hardins viņus visus pazina, taču šodien radās iespaids, ka viņi šim gadījumam par godu cenšas izturēties ar pārcentīgu pompozitāti.

Ievada formalitāšu laikā Hardins bija snauduļojis un saasināja uzmanību tikai tad, kad Pirenne sagatavodamies iedzēra malku ūdens no priekšā noliktās glāzes un teica:

- Es jūtos ļoti gandarīts, ka varu informēt valdi: kopš mūsu pēdējās sapulces esmu saņēmis ziņu, ka pēc divām nedēļām Terminu apmeklēs lords Dorvins, Impērijas kanclers. Varam droši uzskatīt, ka mūsu attiecības ar Anakreonu tiks noregulētas pilnīgā saskaņā ar mūsu vēlmēm, līdzko par situāciju būs informēts Imperators.

Viņš pasmaidīja un pāri galdam paskatījās uz Har-dinu. - Attiecīgā informācija ir nodota “Žurnālam”.

Hardins klusībā pasmīnēja. Skaidri varēja redzēt, ka Pirennes vēlēšanās lepni pavēstīt viņam šo ziņu ir bijusi galvenais iemesls, lai ielaistu mēru valdes svētnīcā.

Viņš rāmi sacīja: - Ja atmetam vispārējus izteikumus, ko tieši jūs gaidāt no lorda Dorvina?

Atbildēja Tomass Sāts. Kad viņš bija dižmanīgā noskaņojumā, viņam piemita nelāgs paradums uzrunāt cilvēku trešajā personā.

- Te nu ir skaidri redzams, - viņš teica, - ka mērs Hardins ir profesionāls ciniķis. Viņš taču nevar nesaprast, ka Imperators nekādā ziņā neļaus ierobežot savas personīgās tiesības.

- Kāpēc? Ko viņš darītu, ja tās tomēr tiktu ierobežotas?

Telpai pāršalca aizkaitināta šalkoņa. - Jūs runājat ārpus kārtas! - Pirenne teica un, itin kā vēlāk iedomājies, piebilda: - Turklāt jūsu izteikumi nav tālu no nodevības.

- Vai tā man jāuzskata par atbildi?

- Jā! Un, ja jums vairāk nav, ko sacīt...

- Nesteidzieties ar secinājumiem! Es vēlos uzdot jautājumu. Ja neņem vērā šo diplomātisko žestu - kam varbūt izrādīsies kāda nozīme, bet varbūt arī ne -, vai ir darīts kaut kas konkrēts, lai vērstos pret Anakreona draudiem?

Jets Fulems pārlaida plaukstu savām biedējoši sarkanajām ūsām. - Tātad jūs tur saskatāt draudus?

- Un jūs ne?

- Diezin vai. - Tas izskanēja ar iecietīgu nepatiku. - Imperators...

- Augstais Visums! - Hardins neslēpa aizkaitinājumu. - Ko tas nozīmē? Ik pa brīdim kāds piesauc “Imperatoru” vai "Impēriju” tā, it kā tas būtu kāds burvju vārds! Imperators atrodas tūkstošiem parseku attālumā, un es šaubos, vai viņam par mums ir jebkāda bēda. Un pat tad, ja ir, ko viņš spēj darīt? Tā daļa no Impērijas gaisa flotes, kas kādreiz darbojās šajā apvidū, tagad atrodas Četru Karalistu rokās, un sava tiesa no tās pieder ari Anakreonam. Paklausieties, mums jāclnās ar ieročiem, nevis ar vārdiem! Saprotiet vienu! Līdz šim mēs esam ieguvuši savā labā divus mēnešus, jo pasviedām Anakreonam domu, ka mūsu rīcībā ir kodolieroči. Bet mēs visi taču zinām, ka tie ir sīki, balti meli. Mums ir kodolenerģija, bet tā tiek izmantota vienīgi komerciālām vajadzībām, un ari šim nolūkam tās ir sasodīti maz. Drīz viņi to atklās, un, ja jūs domājat, ka tāda izjokošana viņus uzjautrinās, tad jūs gauži maldāties.

- Cienījamais ser...

- Pagaidiet, es vēl neesmu beidzis! - Hardins iekarsa arvien vairāk. Viņam tas patika. - Nav jau slikti iesaistīt šajā lietā kanclerus, bet daudz labāk mums noderētu daži kārtīgi lielgabali, kas aprīkoti ar kodolgalviņām. Mēs esam pazaudējuši jau divus mēnešus, kungi, un vēl divus mēnešus diez vai varēsim atļauties zaudēt. Ko jūs ierosināt darīt?

- Ja jūs iesakāt Fonda militarizāciju, - atbildēja Landins Krasts, pikti raukdams garo degunu, - es par to negribu dzirdēt neviena vārda. Tas nozīmētu, ka mēs atklāti iesaistāmies politikas jomā. Mēs, mēra kungs, esam zinātnisks dibinājums un nekas cits!

Sāts piebilda: - Vēl vairāk: viņš nesaprot, ka bruņošanās process nozīmētu atraut cilvēkus - vērtīgus cilvēkus - no Enciklopēdijas. Tas nedrīkst notikt, lai kādi būtu apstākļi.

- Pilnīgi pareizi, - piekrita Pirenne. -Enciklopēdija ir galvenais, un tādai tai vienmēr jāpaliek.

Hardins iekšēji nostenējās. Šķita, ka Enciklopēdija ir smagi skārusi valdes smadzenes.

Viņš salti noprasīja: - Vai šai valdei jebkad ir ienācis prātā, ka Terminam varētu būt vēl kādas citas intereses ārpus Enciklopēdijas?

Pirenne atbildēja: - Man nav pieņemama doma, Hardin, ka Fondam varētu būt jebkādas intereses ārpus Enciklopēdijas.

- Es neteicu “Fondam”, es teicu “Terminam”. Baidos, ka jūs neizprotat situāciju. Šeit, uz Termina, dzīvo vismaz miljons cilvēku, un tiešajā darbā pie Enciklopēdijas ir iesaistīti ne vairāk kā simt piecdesmit tūkstoši. Mums pārējiem šīs ir mājas. Mēs šeit esam dzimuši. Mēs šeit dzīvojam. Salīdzinājumā ar mūsu mājām, laukiem un rūpnīcām Enciklopēdija mūsu dzīvē nozīmē maz. Mēs gribam būt pasargāti...

Viņu pārtrauca sašutuma saucieni.

- Enciklopēdija ir galvenais! - noskaldīja Krasts. - Mums jāpilda sava misija!

- Pie velna misiju! - atcirta Hardins. - Varbūt tā bija spēkā pirms piecdesmit gadiem. Bet tagad ir izaugusi jauna paaudze!

- Tam nav nekāda sakara ar paaudzēm, - paziņoja Pirenne. - Mēs esam zinātnieki.

Hardins izmantoja šo pavedienu. - Vai tiešām esat? Patīkama halucinācija, vai ne? Jūsu brālība ir teicams piemērs visas Galaktikas aplami virzītajai darbībai tūkstošiem gadu garumā. Kas tā par zinātni, kura ir gadu simteņiem atgrūsta šeit, nomalē, lai klasificētu zinātnieku pēdējā gadu tūkstoša darbu? Vai jūs jebkad esat domājuši par to, kā virzīt darbu uz priekšu, paplašināt šis zināšanas un gūt no tām labumu? Nē! Jūs jūtaties ļoti apmierināti savā stagnācijā! Tādā pašā apmierinātībā gozējas visa Galaktika, un Visums vien zina, cik ilgi tas jau velkas! Tieši tāpēc Perifērija ir sākusi dumpoties; tieši tāpēc izzūd normāli sakari; tieši tāpēc plašumā vēršas sīkumaini kari; tieši tāpēc veselas sistēmas zaudē kodolenerģiju un atgriežas pie barbariskiem ķīmiskiem spēkiem! Ja gribat zināt manas domas, - viņš skaļi iesaucās, - Galaktikas Impērija mirst!

Viņš apklusa un atkrita krēslā, lai atvilktu elpu, nepievērsdams uzmanību diviem vai trim sapulces dalībniekiem, kuri vienlaikus mēģināja viņam atbildēt.

Virsroku ieguva Krasts. - Es nezinu, ko jūs cenšaties iegūt ar saviem histēriskajiem izteikumiem, mēra kungs. Lai nu kā, jūs pavisam noteikti neienesat šajā diskusijā neko konstruktīvu. Priekšsēdētāja kungs, es ierosinu, lai šie izteikumi tiktu klasificēti kā ārpuskārtas iejaukšanās un diskusija atsāktos no vietas, kurā tā tika pārtraukta.

Tad pirmoreiz sakustējās Džords Fara. Līdz šim brīdim viņš nebija iesaistījies pat pārrunu karstākajā brīdī. Bet tagad viņa smagnējā balss, tikpat smagnēja kā trīssimt mārciņu smagais augums, nodārdināja sulīgā basā:

- Vai mēs kaut ko neesam aizmirsuši, kungi?

- Ko? - ērcīgi atjautāja Pirenne.

- To, ka pēc mēneša mēs atzīmēsim savu piecdesmito gadadienu. - Faram piemita prasme iespaidīgi pateikt viszināmākās patiesības.

- Nu un tad?

- Un šajā gadadienā tiks atvērta Hari Seldona Velve. Vai esat kādreiz domājuši, kas varētu glabāties šajā velvē?

- Nezinu. Kārtējie materiāli. Varbūt iepriekš sagatavota apsveikuma runa. Nedomāju, ka Velvei būtu jāpiešķir īpaša nozīme, kaut arī... - Pirenne nikni paskatījās uz Hardinu, kas atbildēja ar smīnu, - ...kaut arī “Žurnāls” centās pasniegt to kā īpašu notikumu. To es apturēju.

- Ā! - atsaucās Fara. - Bet varbūt jūs maldāties. Vai neesat pamanījis, - viņš piespieda pirkstu pie mazā, apaļā deguna, - ka Velve tiek atvērta ļoti izdevīgā laikā?

- Ļoti neizdevīgā laikā, jūs gribējāt teikt, - norūca Fulems. - Mums ir pietiekami daudz citu raižu.

- Nopietnākas par vēstījumu, kuru atstājis Hari Sel-dons? Diezin vai! - Faras tonis kļuva arvien pārliecinātāks, un Hardins pievērsa viņam domīgu skatienu. Uz ko šis cilvēks tēmē?

- Patiesībā šķiet, ka jūs visi kaut ko piemirstat, -Fara apmierināts paziņoja. - Proti, to, ka Seldons bija mūsdienu izcilākais psihologs un mūsu Fonda dibinātājs. Būtu saprātīgi pieļaut, ka viņš izmantoja savas zināšanas, lai noteiktu iespējamo vēstures gaitu tuvākajā nākotnē. Ja viņš būtu to darījis, un es atkārtoju, ka tas liekas ļoti ticami, viņš noteikti būtu atradis iespēju brīdināt mūs par briesmām un varbūt arī piedāvāt risinājumu. Kā zināt, Enciklopēdija viņam bija ļoti pie sirds.

Gaisotni piesātināja mulsums un šaubas. Pirenne domīgi novilka: - Nu, es nezinu gan. Psiholoģija ir izcila zinātne, bet pašlaik, ja nemaldos, mūsu vidū nav psihologu. Es teiktu, ka tas ir nedrošs pamats.

Fara pievērsās Hardinam: - Vai jūs nestudējāt psiholoģiju pie Alurina?

Hardins šķita aizmaldījies domās. - Jā, bet es nepabeidzu studijas. Teorija mani nogurdināja. Es gribēju kļūt par inženierpsihologu, bet mums trūka nepieciešamā aprīkojuma, tāpēc izvēlējos tuvāko iespēju un iesaistījos politikā. Būtībā tas ir viens un tas pats.

- Nu, un ko jūs domājat par Seldona Velvi?

- Es nezinu, - Hardins piesardzīgi atbildēja.

Atlikušajā sapulces laikā viņš vairs neizteica ne

vārda - pat tad, kad saruna vēlreiz pievērsās Impērijas kancleram.

Patiesībā viņš pat neklausījās. Viņš bija ieraudzījis jaunu taku, un fragmenti lēnām un pamazām iegrozījās savās vietās. Daži nelieli leņķi savienojās un sakļāvās kopā.

Un atslēga visam bija psiholoģija. Par to viņš nešaubījās.

Hardins izmisīgi pūlējās atcerēties psiholoģijas teoriju, ko savulaik tika mācījies, un viens apstāklis viņam tūlīt kļuva skaidrs.

Tāds izcils psihologs kā Seldons spēja pietiekami atšķetināt cilvēku emocijas un cilvēku reakcijas, lai lielos vilcienos paredzētu nākotnes vēsturisko gaitu.

Un ko tas varētu nozīmēt?

4

Lords Dorvins šņauca tabaku. Un viņam bija gari mati, sasprogoti sarežģītās un acīmredzami mākslīgās cirtās, un abās sejas pusēs kuploja gaiša, pūkaina vaigubārda, ko viņš ik pa brīdim mēdza mīloši aptaustīt. Turklāt viņš runāja pārspīlēti precīziem izteikumiem un vienmēr izlaida “r” skaņu.

Tobrīd Hardinam nebija laika gudrot vēl citus iemeslus acumirklīgajai nepatikai, ko viņš izjuta pret dižciltīgo kancleru. Ak jā, arī izsmalcinātās plaukstas kustības, ar kurām viņš pavadīja savus izteikumus, un iestudētā pārākuma izteiksme, kas neizpalika pat pie gluži ikdienišķām piezīmēm.

Bet, lai nu kā, pašlaik pats galvenais bija viņu atrast. Impērijas kanclers pirms pusstundas bija pazudis kopā ar Pirenni - sasodīts, gluži kā izkūpējis zilā gaisā.

Hardins nešaubījās, ka viņa paša prombūtne sākotnējo sarunu laikā Pirennem bija pilnīgi pa prātam.

Tomēr Pirenne bija redzēts šajā ēkas spārnā un šajā stāvā. Vajadzēja vienkārši pavērt visas durvis pēc kārtas. Ticis līdz pusei, Hardins izmeta: - Ahā! - un iegāja aptumšotajā telpā. Uz apgaismotā ekrāna fona nepārprotami iezīmējās lorda Dorvina sarežģītās frizūras sānskats.

Lords Dorvins pacēla skatienu. - Ā, Hahdins! Dhoši vien jūs mūs meklējāt? - Viņš pastiepa pretī savu

tabakdozi - pārlieku izrotātu un diezgan nožēlojamu darinājumu, kā ievēroja Hardins, - saņēma pieklājīgu noraidījumu, paņēma šķipsniņu pats un tēvišķi pasmaidīja.

Pirenne nikni pablenza caur pieri, un Hardins uz to atbildēja ar trulu vienaldzību.

īso klusuma brīdi pēc viņa ienākšanas pārtrauca tikai lorda Dorvina tabakdozes vāciņa klikšķis. Pēc tam viņš to nolika un teica:

- ŠI jūsu Enciklopēdija ir ievēhojams sasniegums, Hahdin. īsts vahoņdahbs, kas iehindojams stahp visu laiku izcilākajiem veikumiem.

- Tā domājam arī mēs, milord. Tomēr šis sasniegums vēl nav pilnīgi pabeigts.

- Tas mazumiņš, ko esmu hedzējis, iepazīstot jūsu Fonda lietphatību, man neatstāj ne mazākās bažas. -Viņš pamāja uz Pirenni, kas iepriecināts paklanījās.

īsta mīlētāju tikšanās, Hardins nodomāja. - Par lietpratības trūkumu es nežēlojos, milord, drīzāk par pārmērīgu lietpratību no anakreoniešu puses - tiesa gan, citā un nelabvēlīgākā virzienā.

- Ak jā, Anakheons! - lords nevērīgi atmeta ar roku. - Tieši nupat atbhaucu no tuhienes. Ļoti bahba-hiska planēta. Pilnīgi nesaphotami, kā cilvēciskas būtnes spēj dzīvot te, Pehifēhijā. Kultuhāla cilvēka elementāho nepieciešamību deficīts, labklājības un komfohta pamat-vajadzību thūkums - pilnīgs paghimums, kuhā viņi...

Hardins viņu sausi pārtrauca: - Diemžēl anakreo-niešiem ir visas elementārās nepieciešamības, lai karotu, un visas pamatvajadzības, lai iznīcinātu.

- Tiesa, tiesa. - Lords Dorvins izskatījās aizkaitināts, droši vien tāpēc, ka pārtraukts teikuma vidū.

- Bet, saphotiet, pašlaik mums nav pahedzēts pāhhu-nāt phaktiskus jautājumus. Mani intehesē pavisam cita joma. Doktoh Pihenne, vai jūs pahādīsiet man otho sējumu? Lūdzu, esiet tik laipns!

Gaismas nodzisa, un nākamās pusstundas laikā Hardins tiktāl pagaisa no abu viru uzmanības loka, ka pats būtu varējis atrasties uz Anakreona. Grāmata uz ekrāna viņam neko daudz neizteica, un viņš nepūlējās sekot tās stāstam, taču lords Dorvins brīžiem izrādīja gluži cilvēcīgu aizrautību. Hardins ievēroja, ka šajās aizrautības reizēs kanclers skaidri izrunā visus “r”.

Kad gaismas atkal iedegās, lords Dorvins teica:

- Bhlnišķlgi! Patiešām bhīnišķigi! Vai jūs gadījumā neintehesējaties pah ahheoloģiju, Hahdin?

- Ko? - Hardins pacentās atgūties no izklaidīgajām domām. - Nē, milord, atklāti sakot, neinteresējos. Pēc sākotnējās izglītības es esmu psihologs un pēc beigu lēmuma - politiķis.

- Ā! Nenoliedzami intehesantas studijas. Vai zināt, es gan... - viņš pacienājās ar pamatīgu tabakas šķipsnu,

- ...dhusku aizhaujos ah ahheoloģiju.

- Tiešām?

- Viņa gaišībai šajā jomā ir visaptverošas zināšanas, - iejaucās Pirenne.

- Nu, vah jau būt, vah jau būt, - viņa gaišība pašapmierināti atzina. - Es patiešām zinātnē esmu ieguldījis daudz dahba. īstenībā pat ļoti daudz. Esmu izlasījis visu Džodanu, Obijasi, Khomvilu... о jā, viņus visus, varat man ticēt!

- Es, protams, esmu par viņiem dzirdējis, - sacīja Hardins, - bet nekad neesmu lasījis viņu darbus.

- Bet vajadzētu, kādheiz vajadzētu to dahīt, mīļais cilvēk! Tas būtu liels gandahījums. Es noteikti uzskatu, ka bija vēhts ceļot šuhp uz Pehifēhiju, lai athastu Lameta ghāmatas eksemplāhu. Vai vahat iedomāties, manā bibliotēkā šī sacehējuma nav! Stahp citu, doktoh Pihenne, jūs taču neesat aizmihsis savu solījumu sagādāt man kopiju, pihms es dodos projām?

- Darīšu to ar prieku.

- Lamets, hedziet, - svinīgi turpināja kanclers, - ienes jaunu un ļoti intehesantu papildinājumu manām iephiekšējām zināšanām pah “Izcelsmes Jautājumu”.

- Par kādu jautājumu?

- Pah “Izcelsmes Jautājumu”. Saphotiet, pah cilvēku hases izcelsmi. Jūs taču noteikti zināt teohiju, ka sākotnēji cilvēku hase ir apdzīvojusi tikai vienu planetāho sistēmu.

- Jā, to es zinu.

- Photams, neviens skaidhi nezina, kuha sistēma tā bija - tā ih pazudusi senatnes miglā. Tomēh pastāv dažas teohijas. Daži saka: Sihiuss. Citi domā, ka Cen-tauha Alfa vai Sola, vai Gulbis 61- hedziet, viss Sihiusa sektohā.

- Un ko saka Lamets?

- Ā, viņš iet pilnīgi jaunu ceļu. Pēc viņa domām, ahheoloģiskie athadumi uz Ahktūha thešās planētas liecina, ka cilvēce tuh eksistējusi, pihms athastas jebkādas nohādes pah kosmosa ceļojumiem.

- Un tas nozīmē, ka tā bijusi cilvēces izcelsmes planēta?

- Vahbūt. Man tas sīki jāpāhlasa un jāapsveh visas liecības, pihms dodu noteiktu atbildi. Jāpāhliecinās, cik dhoši ih viņa novēhojumi.

Hardins kādu laiku klusēja. Tad viņš teica: - Kad Lamets uzrakstīja šo grāmatu?

- Hmm... es teiktu, apmēham pihms astoņsimt gadiem. Photams, viņš tajā balstās uz Glīna aghāk sahakstīto dahbu.

- Kāpēc tad jāpaļaujas uz viņu? Kāpēc nebraucat uz Arktūru izpētīt atradumus pats?

Lords Dorvins savilka uzacis un steigšus paņēma šķipsniņu tabakas. - Kādēļ gan lai es to dahītu, mīļais cilvēk?

- Protams, tādēļ, lai iegūtu informāciju tiešā ceļā.

- Bet kāda pēc tā vajadzība? Tas būtu ļoti līkumots un bezcehīgi komplicēts ceļš, lai tiktu pie hezultāta. Padomājiet, man taču ih pieejami visu seno meistahu, pagātnes izcilo ahhitektu dahbi! Es samēhoju tos citu ah citu, salīdzinu atšķihības, analizēju phethunīgās atziņas, nosphiežu, kas ih tuvāk patiesībai, un izdahu secinājumus. Tā ir zinātniskā metode. Vismaz... - ar tēvišķu augstprātību, - ...tādas ih manas domas. Cik phimitīvi būtu doties uz Ahktūhu vai, piemēham, uz Solu, un klejot pa tuhieni, ja senie meistahi ih izpētījuši šos avotus daudz pamatīgāk, nekā mēs jebkad vahētu cehēt to izdahīt!

- Skaidrs, - Hardins pieklājīgi nomurmināja.

- Nāciet, milord! - aicināja Pirenne. - Domāju, ka mums vajadzētu doties atpakaļ.

- Ak jā. Vahbūt vajadzētu gan.

Izejot no istabas, Hardins piepeši ierunājās: - Milord, vai drīkstu uzdot jautājumu?

Lords Dorvins bāli pasmaidīja un izgreznoja atbildi ar žēlīgi laipnu plaukstas mājienu. - Photams, mīļais cilvēk! Esmu gandahīts pah iespēju pakalpot. Ja vien vahu sniegt kādu palīdzību no sava pieticīgā zināšanu khājuma...

- Tas nebūs gluži par arheoloģiju, milord.

-Nē?

- Nē. Lieta ir tāda: pagājušajā gadā mēs šeit uz Termina saņēmām ziņu par kādas spēkstacijas sabrukumu uz Gamma Andromedas V planētas. Negadījuma apraksts bija ļoti skops, bez jebkāda sīkāka skaidrojuma. Varbūt jūs varētu mums pastāstīt, kas tur īsti notika?

Pirennes lūpas noraustījās. - Nesaprotu, kāpēc jūs apgrūtināt viņa gaišību ar pilnīgi neiederīgiem jautājumiem!

- Nē, nē, doktoh Pihenne! - lords kanclers viņu pārtrauca. - Viss ih kāhtībā. Lai nu kā, pah šo gadījumu nav nekā liela, ko stāstīt. Spēkstacija patiešām aizgāja bojā, un tā nudien bija īsta katasthofa. Cik zinu, hadio-aktīva avāhija. Valdība pavisam nopietni apsveh iespēju noteikt vaihākus iehobežojumus kodolspēka nepāhdo-mātai lietošanai - bet, saphotiet, tas nav plašai publikai pasniedzams jautājums.

- Saprotu, - Hardins teica. - Bet kāds bija avārijas iemesls?

- Ghūti pateikt, - lords Dorvins vienaldzīgi atbildēja. - Kas to lai zina? Spēkstacijā pihms dažiem gadiem bija hadušies bojājumi, un pastāv doma, ka hemontdahbi un labojumi nenotika atbilstošā līmenī. Šajos laikos ih ļoti ghūti athast cilvēkus, kuhi patiešām izphot mūsu enehģijas sistēmu smalkākās tehniskās detaļas! - Viņš papildināja teikto ar skumīgu tabakas šķipsniņu.

Г

- Jūs taču zināt, - sacīja Hardins, - ka Perifērijas neatkarīgās karalistes ir vispār zaudējušas jebkādu kodolenerģiju?

- Vai tiešām? Pah to es nepavisam nebhīnos. Bah-bahiskas planētas... bet, mīļais cilvēk, nesauciet tās pah neatkahīgām! Ticiet man, tādas tās nav. To teicami piehāda līgumi, kuhus mēs ah tām esam noslēguši. Tās atzīst Impehatoha suvehenitāti. Photams, tām nebija citas iespējas, jo phetējā gadījumā mēs neslēgtu ah tām līgumus.

- Droši vien tā ir, tomēr šīm karalistēm ir ievērojama rīcības brīvība.

- Jā, laikam gan. Ievēhojama. Bet tam nav lielas nozīmes. Impēhijai klājas daudz labāk, ja Pehifēhija iztiek pati ah saviem hesuhsiem, un tā tas vaihāk vai mazāk notiek. Hedziet, mums no tām nav liela labuma. Ļoti bahbahiskas planētas. Ļoti thūcīga civilizācija.

- Pagātnē tās bija civilizētas. Anakreons bija viena no bagātākajām nomales provincēm. Cik man zināms, tā varēja mēroties pat ar Veģu.

- Ak jā, Hahdin, bet tas bija pihms vaihākiem gadsimtiem. Diez vai tas ļauj izdahīt kādus secinājumus. Vecajos labajos laikos viss bija citādi. Mēs neesam tie cilvēki, kas heiz bijām! Bet vai zināt, Hahdin, jūs esat ļoti uzstājīgs. Es jau sacīju, ka šodien neghasos apsphiest phaktiskas dabas jautājumus. Doktohs Pihenne mani jau sagatavoja sahunai ah jums. Viņš teica, ka jūs centīšoties mani tihdīt, bet tādiem gājieniem es esmu khietni pah vecu. Atstāsim to uz nākamo dienu!

Un pie tā bija jāpaliek.