Fonds

2.

Salvoram Hardinam piedēvētas ir daudzas epigrammas - rūdīts epigrammatiķis! un krietna daļa no tām, iespējams, ir apšaubāmas. Tomēr ir ziņas, ka viņš kādā situācijā esot teicis:

- Ir izdevīgi būt atklātam, it sevišķi tad, ja esi pazīstams ar slepenību.

Polijam Verisofam ne vienu reizi vien bija nācies rīkoties pēc šī padoma, jo pašlaik viņš jau četrpadsmito gadu dzīvoja uz Anakreona ar dubultu statusu, un šī statusa saglabāšana bieži raisīja nepatīkamas domas par dejošanu ar kailām kājām uz nokaitēta metāla.

Anakreona ļaudīm viņš bija augstais priesteris un pārstāvēja Fondu, kas šiem “barbariem” bija mistikas iemiesojums un fiziskais centrs reliģijai, kuru viņi - ar Hardina palīdzību - bija radījuši pēdējos trijos gadu desmitos. Šajā statusā viņš baudīja godināšanu, kas bija kļuvusi bezgala nogurdinoša, jo viņš no sirds nicināja rituālu, par kura centru bija kļuvis.

Bet Anakreona karalim - gan vecajam valdniekam, gan viņa jaunajam mazdēlam, kas tagad sēdēja tronī, -viņš bija vienkārši sūtnis no valsts, kura vienlaikus iedvesa gan bailes, gan vēlmi pakļaut.

Visā visumā tas bija apgrūtinošs darbs, un viņa pirmais ceļojums uz Fondu trīs gadu laikā, par spīti

nepatīkamajam incidentam, kas bija tā iemesls, atgādināja gluži vai sava veida brīvdienas.

Un, tā kā šī nebija pirmā reize, kad viņam vajadzēja ceļot pilnīgā slepenībā, viņš atkal ņēma palīgā Hardina epigrammu par atklātumu.

Viņš uzvilka civilapģērbu - tas pats par sevi nozīmēja brīvdienas -, iekāpa pasažieru lainerī uz Fondu un iekārtojās otrajā klasē. Nokļuvis uz Termina, viņš izlauza ceļu cauri kosmosostas pūlim un no publiskā vizifona piezvanīja uz Pilsētas rātsnamu.

- Mani sauc Džens Smaits. Man šajā pēcpusdienā ir norunāta tikšanās ar mēru.

Lietpratīgā jaunā sieviete ar nedzīvo balsi, kas atsaucās sakaru līnijas otrā galā, izdarīja citu savienojumu un pārmija dažus ašus vārdus, tad sausi un mehāniski paziņoja Verisofam: - Mērs Hardins jūs pieņems pēc pusstundas, ser, - un ekrāns nodzisa.

Tad Anakreona sūtnis nopirka Termina Pilsētas “Žurnāla” jaunāko numuru, nevērīgi aizstaigāja līdz rātsnama parkam un, apsēdies uz pirmā brīvā soliņa, gaidīdams izlasīja redaktora ievadrakstu, sporta sleju un humora lappusi. Kad pusstunda bija aizvadīta, viņš iespieda izdevumu padusē, iegāja rātsnamā un priekštelpā nosauca savu vārdu.

Tā rīkodamies, viņš saglabāja pilnīgi anonīmu drošību, jo bija tik labi redzams, ka neviens viņam neveltīja lieku skatienu.

Hardins apsveica viņu ar smaidu. - Ņem cigāru! Kāds bija ceļojums?

Verisofs paņēma piedāvāto. - Interesants. Blakus-kabīnē brauca priesteris, kas ceļoja šurp, lai noklausītos īpašu kursu par radioaktīvās sintētikas gatavošanu -vēža ārstēšanai, tu jau zini...

- Bet viņš taču nesauca to par radioaktīvo sintētiku, vai ne?

- Protams, ne! Viņam tas bija Svētais Ēdiens.

Mērs pasmaidīja. - Turpini!

- Viņš ievilka mani teoloģiskā diskusijā un darīja, ko spēja, lai izrautu mani no rupjā materiālisma nagiem.

- Un nepazina pats savu augsto priesteri?

- Bez košsarkanā amata tērpa? Turklāt viņš bija no Smirno. Bet vispār tā bija interesanta pieredze. Tas patiešām ir apbrīnojami, Hardin, kādas saknes ir laidusi zinātnes reliģizēšana. Es par šo tematu esmu uzrakstījis eseju - tikai pats savam priekam, jo publicēt to nebūtu gudri. Skatoties no socioloģiskā viedokļa, varētu teikt tā: kad vecā Impērija apmalēs sāka trūdēt, iespējams, radās uzskats, ka zinātne kā zinātne ir pievīlusi ārējās pasaules. Lai to atkal pieņemtu, tai būtu jāparādās citā ietērpā - un tieši tas ir noticis. Šis līdzeklis darbojas nevainojami.

- Interesanti! - Mērs pacēla rokas pie kakla un piepeši teica: - Pastāsti par stāvokli uz Anakreona!

Sūtnis sarauca pieri un izņēma cigāru no mutes. Ar nepatiku nopētījis, viņš to nolika malā. - Stāvoklis ir diezgan nelāgs.

- Citādi jau tu nebūtu šeit.

- Droši vien. Situācija ir tāda. Ietekmīgākais cilvēks uz Anakreona ir princis reģents Vjenniss. Viņš ir karaļa Lepolda tēvocis.

- Es zinu. Bet Lepolds nākamgad kļūs pilngadīgs, vai ne? Man šķiet, viņam februārī būs sešpadsmit gadu.

- Jā. - Pēc klusuma brīža sūtnis sāji piebilda: - Ja viņš līdz tam nodzīvos. Karaļa tēvs nomira aizdomīgos apstākļos. Medību laikā krūtīs trāpīja lode. To atzina par nelaimes gadījumu.

- Hm... Šķiet, es atceros Vjennisu no tās reizes, kad biju aizbraucis uz Anakreonu un mēs viņus patriecām no Termina. Tas bija pirms tava laika. Jāpadomā... Liekas, viņš bija tumsnējs jauneklis melniem matiem un mazliet šķielēja ar labo aci. Un viņam bija jocīgs deguna izliekums.

- Tas pats jau ir. Šķielēšana un deguns nav mainījušies, bet mati tagad ir sirmi. Viņš spēlē netīru spēli. Par laimi, viņš ir izcilākais nejēga uz planētas. Turklāt iedomājas, ka ir slīpēts kā velns, un tas viņa muļķību padara vēl caurredzamāku.

- Tā parasti notiek.

- Viņš domā, ka pārsist olu vislabāk var ar kodolsprādzienu. Padomā, kādu nodokli viņš gribēja uzlikt Tempļa īpašumiem pirms diviem gadiem, tūlīt pēc vecā karaļa nāves! Vai atceries?

Hardins domīgi pamāja ar galvu un pasmaidīja. - Priesteri toreiz sacēla brēku.

- Tādu, ko varēja dzirdēt līdz pat Lukrēcai. Kopš tā laika viņš ir bijis piesardzīgāks darīšanās ar priesteriem, bet joprojām rīkojas skarbi. Savā ziņā tā mums ir neveiksme; viņam piemīt neierobežota pašapziņa.

- Droši vien tā ir pārmērīga mazvērtības kompleksa kompensācija. Kā zināms, jaunākajiem karaļdēliem tas ir raksturīgi.

- Bet rezultāts ir viens un tas pats. Viņš ar putām uz lūpām tiecas uzbrukt Fondam. Pat necenšas to noslēpt. Un, ja runa ir par bruņojumu, viņš ir spējīgs to izdarīt.

Vecais karalis izveidoja lielisku floti, un Vjenniss pēdējos divus gadus nav gulējis uz ausīm. Patiesībā iecerētais nodoklis Tempļa īpašumiem bija domāts bruņošanās paplašināšanai, un, kad tas izkrita cauri, viņš divreiz pacēla ienākumu nodokli.

- Vai pret to bija protesti?

- Nekā nopietna nebija. Katrā karalistes dievkalpojumā nedēļām ilgi tika sludināta paklausība ieceltajai varai. Nevar gan sacīt, ka Vjenniss par to būtu izrādījis pateicību.

- Labi. Galvenajos vilcienos man viss ir skaidrs. Tagad stāsti, kas noticis!

- Pirms divām nedēļām Anakreona tirdzniecības kuģis uzdūrās pamestam vecās impēriskās kosmoflotes karakuģim. Pēc visa spriežot, tas bija dreifējis kosmosā vismaz trīs gadsimtus.

Hardina acīs iedzirkstījās intereses uguntiņas. Viņš izslējās krēslā taisnāk. - Jā, par to es esmu dzirdējis. Navigācijas valde atsūtīja man lūgumu nodot šo kuģi viņu rīcībā izpētes nolūkos. Cik saprotu, tas ir labā stāvoklī.

- Pārāk labā stāvoklī, es teiktu, - Verisofs sausi atbildēja. - Kad Vjenniss pagājušajā nedēļā saņēma tavu priekšlikumu nodot šo kuģi Fondam, viņš gandrīz dabūja trieku.

- Viņš vēl nav atbildējis.

- Un neatbildēs arī vai atbildēs tikai ar šaujamieročiem. Vismaz tā viņš domā. Redzi, viņš atnāca pie manis todien, kad es aizbraucu no Anakreona, un izteica lūgumu, lai Fonds savedot šo karakuģi kaujas kārtībā un nododot to Anakreona flotei. Tam velnam pietika nekaunības pateikt, ka tava pagājušās nedēļas vēstule liecinot par Fonda plānu uzbrukt Anakreonam. Viņš paziņoja, ka atteikums remontēt kuģi apstiprināšot viņa aizdomas, un lika saprast, ka būšot spiests spert soļus Anakreona aizsardzībai. Tie ir viņa vārdi. Būšot spiests! Un tāpēc es esmu šeit.

Hardins iecietīgi pasmējās.

Verisofs pasmaidīja un turpināja: - Protams, viņš paredz atteikumu, un tas, viņaprāt, būtu teicams iegansts tūlītējam uzbrukumam.

- To es saprotu, Verisof. Labi, mūsu rīcībā ir vismaz seši mēneši, tāpēc liksim kuģi saremontēt un nogādāt viņam kopā ar maniem sveicieniem. Dosim tam Vjenni-sam vārdu par apliecinājumu mūsu cieņai un mīlestībai.

Viņš atkal iesmējās.

Un Verisofs atkal atbildēja ar tikko jaušamu smaidu: - Laikam jau tas ir loģisks solis, Hardin... bet mani tomēr māc raizes.

- Par ko?

- Tas ir izcils kuģis! Tajos laikos cilvēki prata būvēt. Tā kubatūra ir divreiz lielāka nekā visai Anakreona flotei. Tam ir kodolblasteri, kas spēj saspridzināt veselu planētu, un vairogs, kas aizsargā pret Q-staru, neradot radiāciju. Izklausās pārāk iespaidīgi, Hardin...

- Tas ir virspusējs spriedums, Verisof, virspusējs spriedums. Mēs abi zinām, ka ar saviem pašreizējiem ieročiem viņš bez pūlēm var uzvarēt Terminu krietni agrāk, nekā mēs paspētu savest karakuģi kārtībā paši savām vajadzībām. Tad kāda tam nozīme, ja mēs viņam uzdāvinām vēl arī to? Tu taču zini, ka līdz īstam karam tas nenovedīs.

- Laikam jau taisnība. Jā. - Sūtnis paskatījās uz viņu. - Bet, Hardin...

- Nu? Kāpēc tu apklusi? Turpini!

- Es zinu, ka tas nav mans lauciņš. Bet nupat es izlasīju šo te. - Viņš uzlika uz rakstāmgalda “Žurnālu” un norādīja uz pirmo lappusi. - Ko tas viss nozīmē?

Hardins nevērīgi paskatījās uz rakstu. - “Grupa padomnieku veido jaunu politisko partiju.”

- Tā tur rakstīts. - Verisofs nemierīgi sagrozījās. - Zinu, ka tu esi ciešāk saistīts ar iekšlietām nekā es, bet viņi tev uzbrūk tik pamatīgi, ka tas vairs nav tālu no fiziskas vardarbības. Cik stipri ir šie cilvēki?

- Ellīgi stipri. Pēc nākamajām vēlēšanām viņi droši vien kontrolēs Padomi.

- Un nevis pirms tām? - Verisofs iesāņus paskatījās uz mēru. - Pastāv dažādi ceļi, kā iegūt kontroli arī ārpus vēlēšanām.

- Vai tu uzskati mani par Vjennisu?

- Nē. Bet kuģa remonts prasīs vairākus mēnešus, un pēc tam uzbrukums būs nenovēršams. Mūsu padošanos uzskatīs par nožēlojama vājuma zīmi, un Impērijas karakuģa papildinājums divkāršos Vjennisa flotes spēku. Viņš uzbruks, tas ir skaidrs kā diena! Kāpēc vajag riskēt? Dari vienu no diviem! Vai nu atklāj Padomei savus stratēģiskos nodomus, vai arī piespied Anakreonu rīkoties tūlīt!

Hardins sarauca pieri. - Rīkoties tūlīt? Pirms iestājusies krīze? Tieši to es nepavisam nedrīkstu darīt. Tu taču zini, ka pastāv Hari Seldons un viņa Plāns.

Brīdi vilcinājies, Verisofs norūca: - Tātad tu esi pilnīgi pārliecināts, ka Plāns tiešām pastāv?

- Diez vai par to var šaubīties. - Atbilde skanēja saspringti. - Es biju klāt Laika Velves atvēršanā, un Sel-dona ieraksts toreiz visu pateica nepārprotami skaidri.

- To es neapstrīdu, Hardin. Tomēr es nesaprotu, kā iespējams paredzēt vēstures gaitu tūkstoš gadu nākotnē! Varbūt Seldons pārvērtēja savas spējas. - Viņš mazliet saminstinājās, redzēdams Hardina ironisko smaidu, un piebilda: - Nūjā, es neesmu psihologs.

- Tieši tā. Mēs neviens neesam psihologi. Bet jaunībā es apguvu dažas pamatzināšanas - pietiekami daudz, lai aptvertu, ko psiholoģija spēj, kaut ari pats neprotu izmantot šīs spējas. Nav nekādu šaubu, ka Seldons darīja tieši to, ko apgalvoja. Fonds, kā viņš teica, tika nodibināts kā zinātnisks patvērums, kā līdzeklis, kas ļautu saglabāt mirstošās Impērijas zinātni un kultūru turpmākajos barbarisma gadsimtos, kuri ir jau sākušies, un beigu beigās pārradīt to no jauna nākamajā Impērijā.

Verisofs pamāja ar galvu, tomēr viņa sejā jautās šaubas. - Visi zina, ka tā notikumiem bija paredzēts virzīties. Bet vai mēs varam atļauties riskēt? Vai drīkstam riskēt ar tagadni miglainas nākotnes vārdā?

- Mums tas ir jādara, jo nākotne nav miglaina. Seldons to noteica ar aprēķiniem un diagrammām. Katra nākamā krīze mūsu vēsturē ir reģistrēta, un katra no tām zināmā mērā ir atkarīga no iepriekšējo krīžu sekmīga nobeiguma. Šī ir tikai otrā krīze, un Visums vien zina, kādas sekas beigās varētu izraisīt pat visniecīgākā novirze.

- Tā ir diezgan tukša prātošana.

- Nē! Hari Seldons Laika Velvē teica, ka katrā krīzē mūsu rīcības brīvība tikšot ierobežota līdz stāvoklim, kad iespējama ir tikai viena rīcība.

- Lai noturētu mūs uz viena šaura, taisna ceļa?

- Lai noturētu un neļautu novirzīties, jā. Bet vienlaikus jāatceras: kamēr pastāv vairāk nekā viens ceļš, krīze vēl nav pienākusi. Mums jāļauj straumei plūst savu gaitu, cik ilgi vien iespējams, un, zvēru pie Visuma, tieši to es centīšos darīt!

Verisofs neatbildēja. Saspringtā klusumā viņš sēdēja un kodīja apakšlūpu. Vēl tikai pagājušajā gadā Har-dins bija apspriedis ar viņu šo problēmu, pašu galveno problēmu - kā stāties pretī Anakreona kareivīgajiem gatavošanās darbiem. Un tikai tāpēc, ka viņš, Verisofs, bija paudis neapmierinātību ar iecietības politikas turpināšanu.

Šķiet, ka Hardins nojauš sava sūtņa domas. - Man nekad nebūtu vajadzējis tev visu to stāstīt.

- Kāpēc tu tā runā? - Verisofs pārsteigts iesaucās.

- Tāpēc, ka tagad ir seši cilvēki, kuri itin skaidri apzinās, kas sagaidāms nākotnē, - tu, es, trīs pārējie sūtņi un Johans LI; un man ir sasodītas aizdomas, ka Seldons gribēja, lai neviens to nezinātu.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka pat Seldona augsti attīstītajai psiholoģijai bija ierobežojumi. Tā nespēja apstrādāt pārāk daudzus neatkarīgus mainīgos lielumus. Viņš nevarēja strādāt ar indivīdiem ilgākā laika posmā, tāpat kā nevar pielietot gāzu kinētisko teoriju atsevišķām molekulām. Viņš strādāja ar pūļiem, ar veselu planētu iedzīvotājiem, un tikai ar akliem pūļiem, kuriem nav iepriekšēju zināšanu par viņu rīcības rezultātiem.

- Necik skaidrāks nekļūst.

- Tur es nevaru palīdzēt. Neesmu pietiekami labs psihologs, lai to zinātniski izskaidrotu. Tomēr vienu tu zini. Uz Termina nav izglītotu psihologu un nav precīzu zinātnisku tekstu. Skaidri zināms, ka viņš negribēja, lai uz Termina dzīvotu kāds, kurš spēj iepriekš izskaitļot nākotni. Seldons gribēja, lai mēs dzīvojam akli - un tāpēc pareizi - saskaņā ar pūļa psiholoģijas likumiem. Kā jau tev reiz teicu, es nezināju, kurp mēs virzāmies, kad pirmoreiz patriecām anakreoniešus. Mana doma bija vienīgi saglabāt varas līdzsvaru, un tas bija viss. Tikai vēlāk es sāku saskatīt notikumos zināmu kopsakarību, tomēr esmu pēc iespējas centies neizmantot šīs zināšanas savā darbībā. Paredzējumu diktēta iejaukšanās būtu izsitusi Plānu no līdzsvara.

Verisofs domīgi pamāja ar galvu. - Gandrīz tikpat sarežģītus argumentus es esmu dzirdējis Anakreona tempļos. Kādā veidā tu ceri ieraudzīt pareizo rīcības brīdi?

- Tas ir jau ieraudzīts. Tu atzini, ka pēc karakuģa saremontēšanas nekas vairs nekavēs Vjennisu mums uzbrukt. Tajā ziņā vairs nebūs nekādu alternatīvu.

- Taisnība.

- Lai būtu. Tiktāl par ārējo aspektu. Tālāk: tu piekrīti, ka nākamajās vēlēšanās izveidosies jauna un agresīva Padome, kas aicinās vērsties pret Anakreonu. Arī tur nebūs alternatīvas.

- Taisnība.

- Un tas brīdis, kad nebūs vairs nekādu alternatīvu, būs krīzes sākums. Un tomēr... man ir zināmas bažas.

Viņš apklusa, un Verisofs gaidīja. Pēc brīža Hardins lēni un gandrīz negribīgi turpināja: - Man ir radusies doma, varbūt tīrā iedoma, ka ārējam un iekšējam spiedienam bija ieplānots sasniegt mērķi vienlaikus. Bet pašlaik ir vairāku mēnešu nobīde. Vjenniss droši vien uzbruks jau pirms pavasara sākuma, bet līdz vēlēšanām vēl ir vesels gads.

- Tas neizklausās svarīgi.

- Nezinu. Iemesls tam var būt vienkārši neizbēgamas aprēķinu kļūdas, bet, iespējams, ari tas, ka es zināju pārāk daudz. Es vienmēr esmu centies neļaut saviem paredzējumiem ietekmēt rīcību, bet kā lai zinu, vai man tas izdevās? Un kādas būs šīs nesakritības sekas? Lai nu kā, - viņš pacēla skatienu, - vienu es esmu izlēmis pavisam noteikti.

- Un tas būtu?

- Kad krīze ies plašumā, es došos uz Anakreonu. Gribu būt uz vietas... Ek, labi, tagad pietiks, Verisof! Kļūst vēls. Dosimies atpūsties un pavadīt patīkamu vakaru! Es gribu atslābināties.

- Tad dari to tepat! - Verisofs teica. - Es negribu, lai mani kāds pamana un pazīst, jo pats zini, ko par to teiktu tavu padomnieku jaunā topošā partija. Liec atnest brendiju!

Hardins tā darīja, tomēr ievēroja mēru.

3

Senajās dienās, kad Galaktikas Impērija bija aptvērusi visu Galaktiku un Anakreons bija bagātākā no Perifērijas prefektūrām, imperatori ne vienu reizi vien bija oficiālās vizītēs apciemojuši viceroja pili. Un neviens nebija devies projām, vismaz vienreiz neizmēģinājis prasmi ar ātrlidotāju un bultšauteni traukties pret spalvaino lidoni, kura vārds bija najaks.

Laikiem pasliktinoties, Anakreona slava bija sarukusi līdz nullei. Viceroja pils bija pārtapusi vēju caurstrāvotos gruvešos, un izmantojams bija tikai viens ēkas spārns, kuru bija atjaunojuši Fonda strādnieki. Un jau divsimt gadu uz Anakreona nebija redzēts neviens Imperators.

Tomēr najaku medības joprojām bija karaliska izklaide, un prasme rīkoties ar bultšauteni joprojām palika Anakreona karaļu prasība un prioritāte.

Lepolds I, Anakreona karalis un - kā obligāti, bet patiesi pienācās piebilst - Ārējo Domīniju lords, jau daudzkārt bija pierādījis savas prasmes, kaut ari viņam vēl nebija sešpadsmit gadu. Pirmo najaku viņš bija nošāvis nepilnu trīspadsmit gadu vecumā, desmito medījumu bija notriecis nedēļu pēc uzkāpšanas troni un tagad atgriezās mājās ar savu četrdesmit sesto ieguvumu.

- Līdz pilngadībai būs piecdesmit! - viņš bija sajūsmā paziņojis. - Kurš ir gatavs saderēt?

Taču galminieki nemēdz slēgt derības pret karaļa prasmi. Tur slēpjas bīstama iespēja uzvarēt. Tāpēc neviens neatsaucās, un karalis pacilāts devās pārģērbties.

- Lepold!

Karalis pusceļā apstājās, dzirdēdams vienīgo balsi, kura spēja viņu apturēt. Viņš īdzīgi pagriezās atpakaļ.

Uz savu apartamentu sliekšņa stāvēja Vjenniss, enerģiski mādams ar roku jaunajam radiniekam.

- Sūti viņus projām! - viņš nepacietīgi iesaucās. - Tiec no viņiem vaļā!

Karalis strupi pamāja, un abi kambarsulaiņi paklanījušies atkāpās lejup pa kāpnēm. Lepolds iegāja tēvoča istabā.

Vjenniss pārlaida drūmu skatienu karaļa medību tērpam. - Drīz tev būs svarīgāki pienākumi par najaku medībām.

Viņš pagrieza muguru un stīvi aizsoļoja līdz rakstāmgaldam. Kopš Vjenniss jutās pārāk novecojis āra pasaulei, bīstamajai pikēšanai najaka spārnu atple-tuma joslā, ātrlidotāja kūleņiem un kāpumiem, spiežot pedāli, viņam bija radusies nepatika pret visu šo laika kavēkli kopumā.

Lepolds pazina šo tēvoča greizo attieksmi un ne gluži bez dzēlības iegavilējās: - Kā tev būtu derējis šodien būt kopā ar mums, tēvoci! Mēs izdzinām vienu radījumu klajā vietā Samijas savvaļā, un tas bija īsts briesmonis! Un izcils medījums! Dzenājām to pa plašumiem veselas divas stundas vismaz septiņdesmit kvadrātjūdžu lielā platībā. Un pēc tam es pagriezos, apmetu loku, piķēju ... - Viņš zīmēja gaisā trajektoriju, iztēlē atgriezies savā ātrlidotājā. - Panācu to radījumu, kad tas cēlās augšup, un paskrēju tam zem kreisā spārna. Tas viņu satracināja, un viņš apsviedās otrādi. Es uz to biju gatavs un pagriezos pa kreisi, gaidīdams strauju lejupkritienu. Un, protams, viņš metās lejup. Es sakustējos, kad viņš bija spārnu vēziena attālumā, un tad...

- Lepold!

- Un tad es viņu nošāvu.

- Par to es nešaubos. Vai tagad tu beidzot paklausīsies?

Karalis paraustīja plecus un aizgāja līdz galda galam, kur sāka lobīt Leras riekstu ar karalim gluži neatbilstošu īgnumu sejā. Viņš neuzdrīkstējās pacelt acis pret tēvoci.

Vjenniss ievada vietā teica: - Es šodien biju aizgājis uz kuģi.

- Uz kādu kuģi?

- Ir tikai viens kuģis. Tas kuģis. Tas, kuru Fonds remontē flotei. Vecais Impērijas karakuģis. Vai es izsakos pietiekami skaidri?

- Ak tas? Es jau tev teicu: Fonds mums to izremontēs, ja mēs palūgsim. Tās ir pilnīgas blēņas, visas šis tavas runas, it kā viņi gribot mums uzbrukt. Ja viņi to gribētu, kāpēc lai remontētu kuģi? Saproti, tur taču nav nekādas loģikas.

- Lepold, tu esi muļķis!

Karalis, kas nupat bija aizmetis Leras rieksta čaumalu un cēla pie mutes nākamo kodolu, aizkaitināts pietvīka.

- Paklausies! - viņš teica ar dusmām balsī, kas tomēr neizklausījās daudz draudīgākas par sapīkumu.

- Diez vai tev vajadzētu tā runāt ar mani. Tu aizmirsties. Labi zini, ka pēc diviem mēnešiem es būšu pilngadīgs.

- Jā, un tev nekaitētu būt labāk sagatavotam, lai pārņemtu karaļa pienākumus. Ja kaut pusi no laika, ko izšķied najaku medībām, tu veltītu valsts lietām, es tūdaļ pat atkāptos no reģenta stāvokļa ar mierīgu sirdi.

- Man vienalga. Tam nav nekāda sakara ar to, ko es teicu. Galvenais ir tas: lai gan tu esi reģents un mans tēvocis, es tomēr esmu karalis un tu esi mans padotais. Tu nedrīksti saukt mani par muļķi, un īstenībā tu pat nedrīksti manā klātbūtnē sēdēt. Tu neesi lūdzis man atļauju. Domāju, ka tev derētu būt uzmanīgākam, citādi es varu rīkoties... un itin drīz.

Vjennisa skatiens bija ledains. - Vai drīkstu uzrunāt tevi par “jūsu majestāti”?

-Jā.

- Lieliski. Jūs esat muļķis, jūsu majestāte!

Viņa tumšās acis nikni gailēja zem iesirmajām uzacīm, un jaunais karalis lēni apsēdās. īsu brīdi reģenta sejā pavīdēja sardonisks gandarījums, taču tas ātri pazuda. Biezās lūpas savilkās smaidā, un plauksta nolaidās uz karaļa pleca.

- Neņem pie sirds, Lepold! Man nevajadzēja tik skarbi runāt ar tevi. Reizēm ir grūti saglabāt atbilstošo piedienību, ja notikumu spiediens ir tāds kā... vai tu saproti? - Bet, kaut gan vārdi skanēja samierinoši, acu skatiens liecināja, ka viņš nebūt nav atmaidzis.

- Jā, - Lepolds nenoteikti atbildēja. - Valsts lietas tiešām ir nolādēti grūtas. - Klusībā viņš bažīgi prātoja, vai būs spiests noklausīties garlaicīgu un bezjēdzīgām detaļām pārblīvētu stāstu par pēdējā gada tirdzniecību ar Smirno un ilgajiem, sīkumainajiem strīdiem Sarkanā Gaiteņa reti apdzīvoto pasauļu sakarā.

Vjenniss atsāka runāt. - Manu zēn, es vēlējos runāt par to ar tevi jau agrāk, un varbūt man tā vajadzēja darīt, taču es zinu, ka tavs jauneklīgais, nepacietīgais gars nemīl kavēties sausās valsts lietu apcerēs.

Lepolds pamāja ar galvu. - Nu, ir jau labi...

Tēvocis viņu enerģiski pārtrauca un turpināja: - Tomēr pēc diviem mēnešiem tu kļūsi pilngadīgs. Vēl vairāk: tuvojas grūti laiki, kuros tev vajadzēs aktīvi iesaistīties un darboties ar pilnu jaudu. Turpmāk tu būsi karalis, Lepold.

Lepolds vēlreiz pamāja ar galvu, bet viņa seja palika pilnīgi neizteiksmīga.

- Tuvojas karš, Lepold.

- Karš! Bet ar Smirno taču ir noslēgts pamiers...

- Ne jau ar Smirno. Ar pašu Fondu.

- Bet, tēvoci, viņi taču piekrita remontēt mūsu kuģi! Tu teici...

Tēvocis savilka lūpas, un Lepolda balss aprāvās.

- Lepold... - Draudzīgais tonis bija manāmi pagaisis. - Mums jārunā kā vīram ar vīru. Karš ar Fondu ir neizbēgams, vienalga, vai viņi remontē kuģi vai ne; patiesībā drīzāk tieši tāpēc, ka viņi to remontē. Fonds ir spēka un varas avots. Visa Anakreona diženība, visi mūsu kuģi, pilsētas, tirdzniecība un iedzīvotāji ir atkarīgi no tām spēka drumstalām un atliekām, ko Fonds mums ir negribīgi atvēlējis. Es pats vēl atceros tos laikus, kad Anakreona pilsētām siltumu deva ogles un nafta. Bet tas nav svarīgi; tev par to tik un tā nav nekāda priekšstata.

- Man šķiet, - karalis bikli ieminējās, - ka mums vajadzētu būt pateicīgiem...

- Pateicīgiem? - Vjenniss ieaurojās. - Pateicīgiem par to, ka viņi mums nelabprāt atmet pat skopas paliekas, bet Visums vien zina, ko patur paši sev? Un ar kādu nolūku viņi to dara? Protams, tikai tādēļ, lai kādu dienu valdītu pār Galaktiku!

Viņa plauksta nolaidās uz jaunā karaļa ceļgala un acis savilkās šaurāk. - Lepold, tu esi Anakreona karalis! Tavi bērni un bērnu bērni varētu kļūt par Visuma karaļiem - ja vien tev būtu tas spēks, ko Fonds glabā pie sevis un slēpj no mums!

- Par to ir vērts padomāt. - Lepolda acis iedegās dzīvāka dzirksts, un viņš saslējās krēslā taisnāk. - Kādas viņiem tiesības paturēt to tikai sev pašiem? Tas taču nav taisnīgi! Anakreonam ari ir savas vajadzības.

- Nu re, tu jau sāc saprast! Un tagad padomā, manu zēn: kas notiktu, ja Smirno uz savu roku nolemtu uzbrukt Fondam un tādējādi iegūt visu šo spēku? Cik ilgi, pēc tavām domām, mēs noturētos un nekļūtu par pakļautiem vasaļiem? Cik ilgi tu noturētos troni?

Lepolda satraukums pieauga. - Visuma vārdā, jā! Tev ir pilnīga taisnība! Mums jācērt pirmajiem. Tā būtu tikai pašaizsardzība.

Vjennisa smaids kļuva mazliet platāks. - Iesim tālāk! Reiz, tava vectēva valdīšanas pašā sākumā, Anakreons faktiski nodibināja militāru bāzi uz Termina, Fonda planētas, un šī bāze bija būtiski svarīga mūsu valsts aizsardzībai. Mēs bijām spiesti atstāt šo bāzi Fonda vadoņa mahināciju dēļ; viņš ir viltīgs salašņa, nožēlojams pētnieks, kura asinis nav ne piles dižciltīgu asiņu.

Vai tu saproti, Lepold? Šis primitīvais radījums pazemoja tavu vectēvu. Es viņu atceros! Viņš nebija daudz vecāks par mani, kad ieradās uz Anakreona ar savu velnišķo smaidu un velnišķajām smadzenēm, un aiz viņa slēpās pārējo triju karalistu spēks, kuras bija izveidojušas nodevīgu savienību pret vareno Anakreonu.

Lepolds pietvīka, un mirdzums viņa acīs apdzisa. - Zvēru pie Seldona, ja es būtu bijis sava vectēva vietā, es viņiem būtu kārtīgi sadevis!

- Nē, Lepold. Mēs nolēmām nogaidīt un atdarīt apvainojumu piemērotākā laikā. Tāda bija tava tēva cerība pirms viņa pāragrās nāves: ka viņš varētu būt tas, kurš... Nu jā... - Vjenniss uz mirkli aizgriezās sānis, pēc tam, it kā apslāpēdams emocijas, turpināja: - Viņš bija mans brālis. Tomēr, ja viņa dēls būtu...

- Jā, tēvoci, es nepievilšu viņa cerības. Esmu izlēmis! Manuprāt, ir tikai godīgi, ja Anakreons izsvēpēs šo nemiera cēlāju perēkli un darīs to tūlīt pat.

- Nē, tūlīt pat nevajag. Pirmkārt, mums jānogaida, līdz būs pabeigts karakuģa remonts. Jau pats fakts, ka viņi labprāt piekrita uzņemties šo darbu, liecina, ka viņi no mums baidās. Tie nejēgas mēģina mums pielabināties, bet mēs taču nenovērsīsimies no sava ceļa, vai ne?

Lepolds trieca savilkto dūri pret otras rokas plaukstu. - Kamēr es esmu Anakreona karalis, tas nenotiks!

Vjennisa lūpas izsmejoši noraustījās. - Turklāt mums ir jānogaida, līdz šeit ieradīsies Salvors Hardins.

- Salvors Hardins! - Karalis pēkšņi iepleta lielas acis, un jauneklīgi gludās sejas apveidi zaudēja vaibstu skarbumu, kas pirms brīža tajā bija iegulis.

- Jā, Lepold, pats Fonda vadonis ieradīsies uz Anakreona tavā dzimšanas dienā - droši vien tādēļ, lai pielabinātu mūs ar glaimīgiem vārdiem. Bet tas viņam nepalīdzēs.

- Salvors Hardins! - karalis atkārtoja, tikko dzirdami nomurminādams.

Vjenniss sarauca pieri. - Vai tevi biedē šis vārds? Tas ir tas pats Salvors Hardins, kurš savā iepriekšējā apmeklējumā iegrūda mūs ar seju smiltīs. Tu taču nedomā aizmirst nepiedodamo apvainojumu karaliskajam namam? Turklāt no zemas izcelsmes radījuma! No pabiras un salašņas!

- Nē. Laikam gan nē. Nē, noteikti nē. Es to neaizmirsīšu! Mēs viņiem atmaksāsim, bet... bet... es mazliet baidos.

Reģents piecēlās kājās. - Tu baidies? No kā? No kā, tu zaļais... - Viņš aprāvās.

- Tas būtu... nu... es domāju, uzbrukt Fondam būtu tāda kā zaimošana... - Viņš apklusa.

- Turpini!

Lepolds samulsis teica: - Saproti, ja patiešām pastāv tāds Galaktikas Gars, viņš... nu... viņam tas varētu nepatikt. Vai tu tā nedomā?

- Nē, es tā nedomāju! - reģents skarbi atbildēja. Viņš atkal apsēdās un savilka lūpas dīvainā, greizā smaidā. - Tātad tu visā nopietnībā esi piebāzis savas smadzenes ar Galaktikas Garu, ko? Lūk, kas notiek, ja ļauj tev klejot savvaļā! Es nojaušu, ka tu pārāk cītīgi klausies Verisofā.

- Viņš ir daudz skaidrojis un stāstījis...

- Par Galaktikas Garu?

-Jā.

- Ek, pienapuika, viņš pats tām muļķībām tic daudz mazāk nekā es, un es tām neticu vispār! Cik reižu tev nav stāstīts, ka tas viss ir tukšas pļāpas?

- Jā, es zinu. Bet Verisofs saka...

- Neklausies Verisofā! Tās ir blēņas.

Iestājās īss, dumpības piesātināts klusuma brīdis, un tad Lepolds teica: - Tomēr visi tam tic. Tas ir, visiem stāstiem par pareģi Hari Seldonu un par to, kā viņš nodibināja Fondu, lai tas uzturētu viņa paredzējumus, ka reiz kādu dienu atjaunosies Galaktikas Paradīze. Un ka tie, kuri nedzīvos saskaņā ar viņa paredzējumiem, pieredzēs mūžīgu iznīcību. Cilvēki tam tic. Es esmu vadījis svētku ceremonijas un skaidri zinu, ka viņi tic.

- Jā, viņi tic, bet mēs neticam! Un tu vari būt pateicīgs par to, jo tieši šīs muļķības dēļ tu esi dievu iecelts karalis un pats pa pusei dievs. Tas ir ļoti ērti. Tas izslēdz jebkādas iespējas dumpoties un nodrošina pilnīgu pakļaušanos. Un tieši tāpēc, Lepold, tev aktīvi jāpiedalās kara pasludināšanā pret Fondu. Es esmu tikai reģents un parasts cilvēks. Tu esi karalis un vairāk nekā pusdievs - viņu acīs.

- Bet patiesībā es laikam tāds neesmu, - karalis domīgi novilka.

- Nē, patiesībā neesi! - Atbildē skanēja nicīga dzē-lība. - Taču tāds tu esi visiem citiem, izņemot Fonda ļaudis. Vai saproti? Visiem, bet ne Fondam! Kad viņi būs novākti malā, neviens vairs nemēģinās noliegt tavas dievišķās tiesības. Padomā par to!

- Un pēc tam mēs paši varēsim darbināt tempļu spēka krātuves un enerģiju, kas kuģiem ļauj lidot bez cilvēkiem, un izmantot svēto ēdienu, kas ārstē audzējus un visu citu? Verisofs teica, ka tikai tie, kurus svētījis Galaktikas Gars, varot...

- Jā, Verisofs teica! Verisofs tūlīt aiz Salvora Har-dina ir tavs lielākais ienaidnieks. Turies kopā ar mani, Lepold, un neraizējies par viņiem! Mēs kopā uzcelsim jaunu impēriju - nevis tikai Anakreona karalisti, bet tādu, kas aptvers visas Impērijas neskaitāmās saules no pirmās līdz pēdējai. Vai tas neizklausās labāk kā skanīgais “Galaktikas Paradīzes” nosaukums?

- J-jā.

- Vai Verisofs tev var solīt vairāk?

-Nē.

- Nu, lūk! - Reģenta balsī ieskanējās pavēlošāks tonis. - Domāju, ka varam uzskatīt šo jautājumu par izrunātu. - Atbildi viņš negaidīja. - Tagad ej! Es nokāpšu lejā vēlāk. Jā, un vēl kaut kas, Lepold!

Jaunais karalis apstājās uz sliekšņa un pagriezās atpakaļ.

Vjenniss plati smaidīja, un tikai viņa acis raudzījās salti un skarbi. - Esi uzmanīgs ar tām najaku medībām, manu zēn! Kopš nelaimes gadījuma ar tavu tēvu mani palaikam moka savādas, nelāgas priekšnojautas tevis dēļ. Tādā haosā, kad bultšautenes raida gaisā biezus šautru mākoņus, nekad nevar paredzēt, kas notiks. Es ceru, ka tu būsi uzmanīgs. Un attiecībā uz Fondu tu rīkosies, kā es teicu, vai ne?

Lepolda acis iepletās platāk un novērsās no tēvoča sejas. - Jā... noteikti.

- Labi! - Reģents ar neizteiksmīgu skatienu pavadīja aizejošo brāļadēlu un pēc tam atgriezās pie sava rakstāmgalda.

Savukārt Lepolda domas promejot bija drūmas un baiļpilnas. Varbūt patiešām labāk būtu sakaut Fondu un iegūt varu, par kuru runāja Vjenniss? Bet pēc tam, kad karš būtu galā un viņš troni varētu justies droši... Lepolds aptvēra skaudro faktu, ka nākamie pretendenti uz troni ir Vjenniss un divi viņa augstprātīgie dēli.

Bet viņš ir karalis. Un karaļi drīkst piespriest citiem nāvessodu.

Pat tēvočiem un brālēniem.

4

Luiss Borts bija nākamais aiz Sermaka, kas tikpat aktivi pulcināja valdībai pretēju uzskatu cilvēkus, apvienojot tos kareivīgi noskaņotajā Rīcības partijā. Tomēr viņš nebija piedalījies delegācijā, kura gandrīz pirms pusgada bija ieradusies pie Salvora Hardina. Nevis tāpēc, ka viņa pūliņi būtu palikuši nemanīti vai neatzīti - tieši otrādi. Viņš nebija piedalījies ļoti pamatota iemesla dēļ: tajā laikā Borts bija atradies Anakreona centrālajā pasaulē.

Viņš bija devies turp kā parasts pilsonis privātā ceļojumā. Viņš nemeklēja tikšanos ar amatpersonām un nedarīja neko svarīgu. Viņš tikai vēroja rosīgās planētas mazpazīstamās nomales un bāza savu strupo degunu dažādos pieputējušos kaktos.

Borts atgriezās mājās īsas ziemas dienas pievakarē, kad rīta puses mākoņi bija atnesuši sniegu, un jau pēc stundas sēdēja pie astoņstūru galda Sermaka namā.

Viņa pirmie vārdi nebija vērsti uz to, lai uzlabotu sanāksmes nomācošo gaisotni, kuru jau iepriekš bija manāmi pasliktinājusi sniegotā krēsla aiz istabas logiem.

- Man diemžēl jāteic, - viņš sacīja, - ka mūsu stāvokli var raksturot ar pazīstamo melodramatisko frāzi "zaudēta lieta”

- Tu tā domā? - drūmi jautāja Sermaks.

- Tur vairs nav ko domāt, Sermak. Citiem uzskatiem vairs nav vietas.

- Bruņojums... - uzstājīgā balsī iesāka Dokors Valto, taču Borts viņu tūlīt pārtrauca.

- Aizmirsti! Tas ir novecojis stāsts. - Viņa skatiens pēc kārtas apstaigāja klātesošos. - Es runāju par cilvēkiem. Atzīstos, sākotnēji tā bija mana doma, ka jāmēģina organizēt kaut kādu augsta līmeņa apvērsumu, lai par Anakreona karali ieceltu Fondam labvēlīgāku valdnieku. Tā bija laba doma. Un joprojām ir laba. Vienīgā nelaime ir tāda, ka to nav iespējams īstenot. Dižais Salvors Hardins par to ir parūpējies.

- Tu varētu mums paskaidrot sīkāk, Bort! - Sermaks drūmi teica.

- Sīkāk! Tur nav sīkāku detaļu! Stāvoklis nav tik vienkāršs. Sasodītais iemesls ir visa kopējā situācija Anakreona pasaulē. Tā pati reliģija, kuru ieviesa Fonds. Tā darbojas!

- Oho!

- Lai to saprastu, jums vajadzētu redzēt, kā tā darbojas. Šeit jūs redzat tikai to, ka pastāv liela skola, kas veltī spēkus priesteru apmācībai, un laiku pa laikam kādā attālākā pilsētas nostūrī svētceļnieku labad tiek sarīkota īpaša izrāde - un tas ir viss. Plašākā nozīmē šī situācija mūs gandrīz neietekmē. Toties uz Anakreona...

Lems Tarki ar vienu pirkstu noglauda īso, smaili apcirpto kazbārdiņu un nokremšļojās. - Kas tā ir par reliģiju? Hardins allaž stāsta, ka tā esot tikai puķaina pļāpāšana, lai piedabūtu viņus bez apšaubīšanas pieņemt mūsu zinātni. Atceries, Sermak, todien viņš mums teica...

- Hardina virspusējie apgalvojumi neko lielu nenozīmē, - Sermaks atmeta. - Bet kas tā īsti ir par reliģiju, Bort?

Borts bridi domāja. - Ētiskā ziņā tai nav nekādas vainas. Tā daudz neatšķiras no dažādajām vecās Impērijas filozofijām. Augsti morāles standarti un tā tālāk. Tādā ziņā nav par ko sūdzēties. Reliģija ir viena no lielajām civilizācijas ietekmēm vēsturē, un tādā nozīmē tā piepilda...

- To mēs zinām! - Sermaks viņu nepacietīgi pārtrauca. - Runā par lietu!

- Es to darīšu. - Borts jutās mazliet izsists no sliedēm, taču to neizrādīja. - ŠI reliģija, kuru Fonds, starp citu, atbalstīja un veicināja, ir veidota stingri autoritārā garā. Priesteru kārtai ir pilnīga kontrole pār zinātnes instrumentiem, kurus mēs esam nodevuši Anakreonam, bet viņi ir iemācījušies lietot šos instrumentus tikai empīriskā līmeni. Viņi pilnībā tic šai reliģijai un... hm... viņiem nodotā spēka reliģiskajai vērtībai. Piemēram, pirms diviem mēnešiem kāds idiots sadomāja grābstīties gar spēkstaciju Tesalekiešu templi - tā ir viena no lielākajām spēkstacijām. Protams, viņš saindēja veselu pilsētu. Visi, tostarp ari priesteri, uzskatīja to par dievišķu atriebību.

- Es atceros. Avīzēs tolaik parādījās kaut kādas murgainas versijas par notikušo. Bet es nesaprotu, uz ko tu tēmē.

- Tad klausies! - Borts stīvi atbildēja. - Priesteru kārta veido hierarhiju, kuras virsotnē atrodas karalis, un viņš tiek uzlūkots par tādu kā zemākas pakāpes dievu. Viņš ir absolūts monarhs, un cilvēki, ari priesteri, nešaubīgi tic, ka viņš ir iecelts pēc dieva gribas ar dievišķām tiesībām. Tādu karali nevar gāzt. Vai tagad jūs saprotat būtību?

- Turpini! - Valto sacīja. - Ko tu domāji, teikdams, ka to visu ir panācis Hardins? Kāda ir viņa loma?

Borts uzmeta jautātājam drūmu skatienu. - Fonds ir cītīgi uzturējis šos maldus. Visus zinātniskos sasniegumus mēs esam paslēpuši aiz viltus maskas. Nav neviena svētku pasākuma, kurā karalis neparādītos radioaktīvas auras lokā, kas aptver visu viņa augumu un kā kronis paceļas virs galvas. Ikviens, kurš tam pieskaras, pamatīgi apdedzinās. Sevišķi svarīgos brīžos karalis var pārvietoties pa gaisu, itin kā dievišķas iedvesmas vadīts. Ar rokas mājienu viņš piepilda templi ar pērļainu, pārdabisku gaismu. Tādu vienkāršu, sīku triku, kurus mēs īstenojam viņa labā, ir bezgala daudz, bet tiem tic pat priesteri, kas paši ir to izpildītāji.

- Slikti! - Sermaks noteica, kodīdams lūpu.

- Kad domāju par iespēju, ko esam palaiduši garām, - Borts nopietni teica, - es varētu raudāt kā strūklaka Pilsētas rātsnama parkā! Atcerieties stāvokli pirms trīsdesmit gadiem, kad Hardins izglāba Fondu no Anakreona! Tajā laikā Anakreona ļaudis īsti neaptvēra to faktu, ka Impērija slīd lejup. Kopš zeoniešu sacelšanās viņi vairāk vai mazāk bija aizņemti paši ar sevi, bet pat pēc tam, kad pārtrūka sakari un Lepolda pirātiskais vectēvs iecēla sevi par karali, viņi nekad īsti neapjēdza, ka Impērija ir izputējusi.

Ja Imperatoram būtu pieticis dūšas doties kaujā, viņš būtu varējis atgūt varu ar diviem karakuģiem un vietējas sacelšanās palīdzību, jo sacelšanās tādā situācijā būtu neizbēgama. Un mēs, mēs būtu varējuši darīt

to pašu - bet, nē, Hardins uzsāka monarhu pielūgsmi. Vismaz es to nespēju saprast. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?

- Un ko dara Verisofs? - piepeši iesaucās Džaims Orsi. - Kādreiz taču viņš bija pārliecināts Rīcības partijas cilvēks! Ko viņš dara uz Anakreona? Vai ari viņš ir akls?

- Es nezinu, - Borts strupi atbildēja. - Viņš tur ir augstais priesteris. Cik saprotu, viņš nedara neko citu kā tikai dod padomus priesteriem tehniskos jautājumos. Ārišķīga dekorācija, pie velna, tikai krāšņa dekorācija!

Telpā iestājās klusums, un visu acis pievērsās Ser-makam. Jaunais partijas vadonis nervozi kodīja nagu un pēc brīža skaļi noteica: - Tas nav labi. Tas izskatās aizdomīgi.

Pārlaidis visiem skatienu, viņš piebilda enerģiskākā tonī: - Vai tiešām Hardins ir tāds stulbenis?

- Tā izskatās. - Borts paraustīja plecus.

- Nu nē! Tur kaut kas nav kārtībā. Lai tik pārliecinoši un mērķtiecīgi pārgrieztu pašiem sev rīkli, ir jābūt absolūtam idiotam. Hardins tāds nevarētu būt pat tad, ja viņš būtu stulbenis, un es neticu, ka viņš tāds ir. Ieviest reliģiju, kura izslēdz jebkādas iekšēju nekārtību iespējas, un vienlaikus nodrošināt Anakreonu ar spēcīgiem uzbrukuma ieročiem... Es tam neredzu jēgu!

- Nenoliegšu, ka stāvoklis tiešām ir drusku mīklains, - sacīja Borts, - bet fakti ir tādi, kādi ir. Ko mēs varam domāt?

- Skaidra nodevība! - izgrūda Dokors Valto. - Tie viņam maksā!

Bet Sermaks neiecietīgi papurināja galvu. - Arī tur es neredzu jēgu. Tas viss ir murgains un nesaprotams...

Saki, Bort, vai tu esi kaut ko dzirdējis par karakuģi, kuru Fonds it kā apņēmies savest lietošanas kārtībā anakreoniešu flotei?

- Par karakuģi?

- Par vecu Impērijas karakuģi.

- Nē, neesmu. Bet tas neko nenozīmē. Viņu kuģu novietnes ir reliģiskas svētnīcas, kas vienkāršajai publikai ir pilnīgi nepieejamas. Neviens par floti neko nezina.

- Bet valodas tomēr ir paklīdušas. Daži partijas biedri par to ir runājuši Padomē. Un Hardins nekad to nav noliedzis. Viņa runasvīri publiski nosodīja baumotājus, un ar to viss beidzās. Varbūt tas par kaut ko liecina.

- Tā ir daļa no kopējās ainas, - Borts teica. - Ja tā ir patiesība, tad tas ir pilnīgs idiotisms. Bet tas nav ļaunāk par visu pārējo.

- Manuprāt, - sacīja Orsī, - Hardinam nav nekāda slepenā ieroča. Ja tāds būtu...

- Kā tad! - Sermaks dzēlīgi izmeta. - Milzīgs at-spervelns, kas izlēks no lādes pareizā psiholoģiskā bridi un piebaidīs vecajam Vjennisam trieku! Ja Fondam jāpaļaujas uz kaut kādu slepeno ieroci, tas tikpat labi var pats sevi uzspridzināt un aiztaupīt gaidīšanas mokas.

Orsī steigšus mainīja tematu. - Bet jautājums galu galā ir tāds: cik laika mums vēl ir atlicis? Kā ir, Bort?

- Piekrītu. Tas ir svarīgākais jautājums. Bet neskaties uz mani, jo es to nezinu! Anakreoniešu prese Fondu vispār nekad nepiemin. Pašlaik tā daudzina tikai gaidāmās svinības un ne par ko citu neraksta. Kā zināt, nākamajā nedēļā Lepolds kļūst pilngadīgs.

- Tad mums vēl ir vairāki mēneši. - Valto pirmoreiz šajā vakarā pasmaidīja. - Tas dod mums zināmu laiku...

- Dod mums laiku, kā tad! - Borts nepacietīgi izmeta. - Es jums saku, karalis viņiem ir dievs! Vai jūs domājat, ka viņam vajadzīga propagandas kampaņa, lai iedvestu saviem pavalstniekiem cīņas garu? Vai domājat, ka viņam jāapsūdz mūs kara kurināšanā un jāliek visas kārtis uz lētām emocijām? Kad pienāks atbilstošais bridis, Lepolds izdos pavēli un cilvēki karos. Lūk, kā tas notiks! Visa pamatā ir šī nolādētā sistēma. Dieva rīcību neapšauba. Viņš var izdot pavēli kaut vai rīt, un šī patiesība jums vienreiz ir jānorij un jāsagremo!

Visi mēģināja runāt vienlaikus, un Sermaks trieca galdā dūri, pieprasīdams klusumu. Tajā brīdī noklaudzēja ārdurvis, un pa tām iebrāzās Levi Norasts. Viņš uzskrēja pa kāpnēm, nenovilcis mēteli, un atstāja aiz sevis sniegotas pēdas.

- Paskatieties uz šo te! - viņš iesaucās, nosviezdams uz galda aukstu, apsnigušu avīzi. - Visi videokanāli ari ziņo to pašu!

Piecas galvas noliecās pār steigšus atšķirto avīzi.

Sermaks piesmakušā balsi izdvesa: - Augstais Visums, viņš brauc uz Anakreonu! Brauc uzAnakreonu!

- Tā ir nepārprotama nodevība! - piepešā satraukumā spalgi iesaucās Tarki. - Lai mani zibens sasper, ja Valto nav taisnība! Viņš mūs ir pārdevis un tagad brauc iekasēt samaksu!

Sermaks bija piecēlies kājās. - Mums vairs nav izvēles. Rit es pieprasīšu Padomei atcelt Hardinu no amata. Un, ja tas neizdosies...