Fonds

5.

Šī bija otrā Pilnvaroto valdes sanāksme, kurā piedalījās Hardins, ja neņem vērā valdes locekļu neformālās sarunas ar lordu Dorvinu pirms viņa prombraukšanas. Tomēr mērs jutās pilnīgi pārliecināts, ka ir notikusi vismaz vēl viena sanāksme, varbūt pat divas vai trīs, uz kurām viņš kāda iemesla dēļ nebija aicināts.

Arī par šo sanāksmi es nebūtu saņēmis ziņu, Hardins nodomāja, ja vien tā nebūtu saistīta ar ultimātu.

Vismaz dziļākajā būtībā tas bija ultimāts, kaut gan, pavirši pārlasot vizigrafisko dokumentu, to varēja noturēt par draudzīgu divu valdnieku sveicienu apmaiņu.

Hardins domīgi pārlaida tam pirkstus. Tas sākās ar izsmalcinātu sveicienu no “Dižās Majestātes Anakreona karaļa viņa draugam un brālim doktoram Luisam Pirennem, Enciklopēdijas Fonda Nr. 1 Pilnvaroto valdes priekšsēdētājam” un beidzās ar vēl krāšņāku, milzīgu, daudzkrāsainu zīmogu, kas ietvēra dziļu simbolismu.

Un tomēr tas bija ultimāts.

Hardins teica: - Izrādās, ka mums tomēr nebija daudz laika - tikai trīs mēneši. Bet, lai cik īss būtu bijis šis laiks, mēs to aizlaidām neizmantotu. Šī vēstule atvēl mums vienu nedēļu. Ko mēs tagad darīsim?

Pirenne noraizējies rauca pieri. - Ir jābūt kādai izejai. Pēc visa, ko lords Dorvins mums apgalvoja par

Imperatora un Impērijas attieksmi, ir pilnīgi neiespējami, ka Anakreons spētu ķerties pie galējiem līdzekļiem.

Hardins izslējās taisni. - Saprotu. Vai esat informējis Anakreona karali par šo dēvēto attieksmi?

- Jā, pēc tam kad biju nodevis priekšlikumu valdes balsošanai un saņēmis vienbalsīgu piekrišanu.

- Un kad notika šis balsojums?

Pirenne centās sakopot pašcieņu. - Nedomāju, ka man jums par kaut ko jāatskaitās, mēr Hardin.

- Lai tā būtu! Tas mani nemaz tik ļoti neinteresē. Es tikai domāju, ka tieši jūsu diplomātiskais ziņojums par lorda Dorvina vērtīgo ieguldījumu šajā situācijā... -viņa lūpu kaktiņi savilkās skopā, sājā smaidā, - ...bija šīs draudzīgās vēstules īstenais iemesls. Citādi viņi, iespējams, būtu vēl mazliet to novilcinājuši. Tiesa gan, diez vai papildu laiks būtu Terminam palīdzējis, ja ņem vērā valdes attieksmi.

- Un kā jūs nonācāt pie šī spožā secinājuma, mēra kungs? - noprasīja Jets Fulems.

- Diezgan vienkārši. Vajadzēja tikai likt lietā kādu gauži novārtā pamestu vērtību, proti, veselo saprātu. Redziet, pastāv tāda cilvēku zināšanu nozare, kuru sauc par simbolisko loģiku un kuru iespējams izmantot, lai atbrīvotos no jebkāda liekā balasta, kas pieblīvē cilvēku valodu.

- Un tālāk? - Fulems skubināja.

- Es to izmantoju. Gan citur, gan attiecībā uz šo dokumentu. Man pašam tas īstenībā nebija vajadzīgs, jo es gluži labi sapratu, par ko ir runa, bet šķiet, ka pieciem eksakto zinātņu speciālistiem es to vieglāk varēšu paskaidrot ar simboliem nekā ar vārdiem.

Hardins izņēma no padusē iespiestā bloknota vairākas papīra lapas un nolika tās priekšā uz galda.

- Starp citu, es to nedarīju pats, - viņš teica. - Šīs analīzes, kā redzat, ir parakstījis Mailers Hoiks no Loģikas nodaļas.

Pirenne pārliecās pāri galdam, lai labāk redzētu rakstīto, un Hardins turpināja: - Ziņojums no Anakreona, protams, bija vienkāršs gadījums, jo cilvēki, kuri to rakstīja, drīzāk ir rīcības cilvēki, nevis vārdu meistari. Tāpēc rakstītais viegli un bez problēmām ir pārveidojams skaidrā izteikumā, kas simbolos izskatās tāds, kā jūs redzat, un, vārdos pārtulkots, skan apmēram tā: “Nedēļas laikā jūs dosiet mums to, ko mēs gribam, vai arī mēs paņemsim to ar varu.”

Kādu laiku pieci valdes locekļi klusēdami pētīja simbolu virkni, un tad Pirenne apsēdās un neveikli noklepojās.

- Skaidri un bez aplinkiem, doktor Pirenne, vai ne?

- Šķiet, ka jā.

- Lūk, tā! - Hardins nolika uz galda citas lapas.

- Tagad jūs savā priekšā redzat līgumu, kas noslēgts starp Impēriju un Anakreonu - starp citu, šo līgumu Imperatora vārdā ir parakstījis tas pats lords Dorvins, kas mūs apciemoja pagājušajā nedēļā, - un blakus tā simbolisko analīzi.

Līgums sīkā drukā bija uzrakstīts uz piecām lappusēm; analīze aizņēma mazāk par pusi no lappuses.

- Kā redzat, kungi, analīzē pazūd apmēram deviņdesmit procentu no līguma, jo tā ir pilnīgi bezsaturīga daļa, un galarezultātā mēs iegūstam, lūk, šādu interesantu vēsti:

“Anakreona pienākumi pret Impēriju: nepastāvi”

"Impērijas vara pār Anakreonu: nepastāv!”

Visi pieci viri atkal norūpējušies pētīja analīzi, rūpīgi salīdzinādami simbolus ar līguma eksemplāru, un, kad tas bija izdarīts, Pirenne raižpilnā balsi teica: - Šķiet, viss ir pareizi.

- Tātad jūs atzīstat, ka šis līgums nav nekas cits kā Anakreona pilnīgas neatkarības deklarācija un šī statusa apstiprinājums no Impērijas puses?

- Tā izskatās.

- Un vai jūs domājat, ka Anakreons to nesaprot un necentīsies apliecināt savu neatkarīgo stāvokli? Pilnīgi skaidrs, ka tas ar nepatiku uztvertu jebkādus varbūtējus draudus no Impērijas puses. Jo vairāk tāpēc, ka skaidri redzams: Impērija nav spējīga piepildīt šādus draudus, citādi tā nekad nebūtu pieļāvusi šo neatkarību.

- Bet es gribētu zināt, - iejaucās Sāts, - kā mērs Hardins tādā gadījumā izskaidro lorda Dorvina apgalvojumus par Impērijas atbalstu? Tie izklausījās... -

Viņš paraustīja plecus. - Tie izklausījās pārliecinoši.

Hardins atspiedās pret krēsla atzveltni. - Vai zināt, tā šajos notikumos ir pati interesantākā daļa. Man jāatzīstas, pirmajā tikšanās reizē es noturēju lordu Dor-vinu par izcilu ēzeli, taču izrādījās, ka viņš patiesībā ir izsmalcināts diplomāts un ļoti gudrs virs. Es atļāvos ierakstīt lentē visus viņa apgalvojumus.

Istabu pāršalca sašutuma kņada, un Pirenne sastinga šausmās pavērtu muti.

- Un kas par to? - Hardins noprasīja. - Protams, es zinu, ka tas bija smags viesmīlības pārkāpums, ko neatļautos neviens tā dēvētais džentlmenis. Un, ja viņa gaišība būtu to pamanījis, stāvoklis būtu ļoti pasliktinājies, bet viņš to nepamanīja, un šis ieraksts tagad ir manā rīcībā. Es to nokopēju un aizsūtīju Holkam, lai viņš uzraksta analīzi arī tam.

- Un kur ir šī analīze? - jautāja Landins Krasts.

- Lūk, tas ir pats interesantākais! - Hardins atbildēja. - Šī analīze bija neapšaubāmi grūtākā no visām trim. Kad Hoiks pēc divu dienu pamatīga darba beidzot likvidēja bezsaturīgos elementus, miglainos, tukšos, nelietderīgos izteikumus - īsāk sakot, izspieda lieko ūdeni -, viņš secināja, ka vairāk nekā nav! Viss bija izdzēsts. Lords Dorvins, šis cienījamais kungs, piecu dienu pārrunās nepateica nevienu būtisku vārdu un izdarīja to tā, ka jūs neko nepamanījāt. Šīs, lūk, ir garantijas, kuras jūs saņēmāt no savas dārgās Impērijas.

Ja Hardins būtu uzlicis uz galda aktivizētu bumbu, kas izplata smirdoņu, diez vai viņš būtu sacēlis lielāku jucekli par to, kas sākās pēc šī paziņojuma. Gurdā pacietībā viņš gaidīja, kad tracis pierims.

- Tātad, nosūtīdami draudus attiecībā uz Impērijas vēršanos pret Anakreonu, un nekas cits tas nebija kā draudi, - viņš turpināja, - jūs tikai aizkaitinājāt valdnieku, kas labi pārzina situāciju. Gluži saprotams, ka viņa ego prasīja tūlītēju rīcību, un rezultāts ir šis ultimāts. Tādējādi es atgriežos pie sava sākotnējā jautājuma. Mūsu rīcībā ir viena nedēļa, un ko mēs tagad darīsim?

- Šķiet, mums nav citas iespējas, - teica Sāts, - kā vienīgi atļaut Anakreonam dibināt uz Termina militāras bāzes.

- Tur es jums piekrītu, - Hardins atbildēja, - bet ko mēs darīsim, lai atkal viņus patriektu, līdzko radīsies izdevība?

Jeta Fulema ūsas noraustījās. - Izklausās tā, it kā jūs būtu stingri nolēmis, ka pret viņiem jāpielieto spēks.

- Spēka pielietošana ir neprasmīgu cilvēku pēdējais glābiņš, - uzrunātais atbildēja. - Taču es noteikti negrasos izklāt viņu priekšā paklāju un nospodrināt viņiem vislabākās mēbeles.

- Man tomēr nepatīk, kā jūs par to runājat, -Fulems neatlaidās. - Tāda attieksme ir bīstama un vēl jo bīstamāka tāpēc, ka vērā ņemama iedzīvotāju daļa, kā esmu novērojis, labprāt piebalso visiem jūsu izteikumiem. Es sacīšu atklāti, mēra kungs: valde nav gluži akla pret jūsu pēdējā laika izdarībām.

Viņš brīdi apklusa, izpelnījies vispārēju piekrišanu. Hardins paraustīja plecus.

Fulems turpināja: - Ja jūs uzkurināsiet Pilsētu līdz vardarbīgai ricībai, tā būtu izsmalcināta pašnāvība, un mēs to negrasāmies pieļaut. Mūsu politikai ir tikai viens izšķiroši svarīgs mērķis, un tā ir Enciklopēdija. Lai ko mēs nolemtu darīt vai nedarīt, mūsu lēmums būs vērsts uz to, lai nekaitētu Enciklopēdijai.

- Tātad jūsu secinājums ir tāds, - Hardins atbildēja,

- ka mums jāturpina sava intensīvā neko nedarīšanas kampaņa.

- Jūs pats nodemonstrējāt, - rūgti sacīja Pirenne,

- ka Impērija mums nespēj palīdzēt, kaut gan es nesaprotu, kā un kāpēc tāds stāvoklis varēja rasties. Ja nepieciešams kompromiss...

Hardinu pārņēma nakts murgu sajūta, it kā viņš skrietu pilnā ātrumā, bet netiktu ne no vietas. - Kompromisa nav\ Vai tiešām jūs nesaprotat, ka šīs pļāpas par militārām bāzēm ir tikai nožēlojama maska?

Augst. Rodriks mums skaidri un gaiši pateica, kas Anakreonam vajadzīgs - pilnīga aneksija un uzspiesta feodālā sistēma ar zemes īpašumiem un zemnieku-aris-tokrātu ekonomiku. Tas mazumiņš, kas atlicis no mūsu blefa par kodolspēku, var viņus drusku piebremzēt, bet viņi tik un tā ies uz priekšu.

Viņš bija sašutumā piecēlies kājās, un pārējie piecēlās līdz ar viņu, vienīgi Džords Fara palika sēžam.

Un tad Džords Fara ierunājās: - Lūdzami, visi apsēdieties! Man šķiet, ka esam aizgājuši par tālu. Nomierinieties, mēr Hardin, nav nekādas vajadzības tā aizsvilties, jo mēs neviens neperinām nodevību.

- Par to jums mani būs vēl jāpārliecina!

Fara iecietīgi pasmaidīja. - Jūs zināt, ka tas nav nopietni. Ļaujiet man runāt!

Viņa mazās acis bija pa pusei pievērtas, un uz gludā zoda spīdēja sviedru lāsītes. - Šķiet, nav nekāda iemesla slēpt, ka valde ir nonākusi pie secinājuma: īstenais anakreoniešu problēmas risinājums ir atkarīgs no tā, kas mums atklāsies pēc sešām dienām, kad tiks atvērta Hari Seldona Velve.

- Vai tas ir viss, ko jūs šajā situācijā varat sacīt? -Jā.

- Tātad mums nekas nav jādara, tikai rāmi un klusi jāgaida un jātic, ka no Velves izlidos deus ex machina?

- Ja atmetam jūsu emocionālo frazeoloģiju, tad jā, tāda ir mūsu doma.

- Kāda primitīva bēgšana no realitātes! Nudien, doktor Fara, tāda nejēdzība ož pēc ģenialitātes. Aprobežotāki prāti uz to nebūtu spējīgi.

Fara samierinoši pasmaidīja. - Jūsu epigrammu izvēle ir aizkustinoša, doktor Hardin, taču tā izpaužas nevietā. Domāju, ka jūs atceraties manus argumentus par Velvi, kurus es izteicu pirms sešām nedēļām.

- Jā, es tos atceros. Un nenoliedzu, ka tā bija bezjēdzīga ideja jau no deduktīvās loģikas viedokļa vien. Jūs teicāt - labojiet mani, ja kļūdos! -, ka Hari Seldons esot izcilākais psihologs visā Galaktikā; ka tāpēc viņš esot paredzējis, kādā spiedīgā un nepatīkamā stāvoklī mēs nonāksim; ka tāpēc viņš esot izveidojis Velvi, lai tādā veidā parādītu mums izeju.

- Pamattdomu jūs esat sapratis pareizi.

- Vai jūs būsiet pārsteigts, uzzinot, ka šo pēdējo nedēļu laikā es to esmu pamatīgi apcerējis?

- Ļoti glaimojoši. Un kāds ir rezultāts?

- Rezultāts ir tāds, ka te pietrūkst tīrās dedukcijas. Arī šajā gadījumā vajadzīga neliela veselā saprāta piedeva.

- Piemēram?

- Piemēram, ja viņš paredzēja visu šo jezgu ar anakreoniešiem, kāpēc tad neiekārtoja mūs uz citas planētas, kaut kur tuvāk Galaktikas centram? Ir taču labi zināms, ka Seldons netieši parūpējās, lai Trantora komisāri pavēlētu dibināt Fondu uz Termina. Bet kāpēc viņš to darīja? Kāpēc vajadzēja mūs sūtīt uz šo nomali, ja viņš jau iepriekš paredzēja sakaru pārtrūkšanu, nošķirtību no Galaktikas, mūsu kaimiņu draudus - un mūsu bezpalīdzību, jo Terminam nav metāla? Tas būtu vispirmām kārtām! Un, ja viņš to visu paredzēja, kāpēc laikus nebrīdināja sākotnējos atbraucējus, lai dotu tiem laiku sagatavoties, nevis liktu gaidīt, kā viņš ir darījis, līdz brīdim, kad viena kāja jau ir pāri bezdibeņa malai? Un neaizmirstiet vēl kaut ko! Ja viņš varēja paredzēt problēmu toreiz, mēs tikpat labi varam redzēt to tagad.

Galu galā Seldons nebija burvis. Nav maģisku paņēmienu, kā izbēgt no dilemmas, kuru viņš redzēja, bet mēs neredzam.

- Bet, Hardin, - Fara atgādināja, - mēs to neredzam!

- Bet jūs neesat mēģinājuši. Neesat mēģinājuši ne reizi. Vispirms jūs atteicāties atzīt, ka draudi vispār pastāv! Pēc tam uzmundrinājāt sevi ar pilnīgi aklu ticību Imperatoram! Tagad esat pārslēgušies uz Hari Seldonu. Visu šo laiku jūs esat paļāvušies tikai uz autoritātēm vai uz pagātni, bet nekad paši uz sevi!

Viņš krampjaini sažņaudza dūres. - Tas ir kultivējis slimīgu attieksmi, nosacījuma refleksu, kas atstumj malā jūsu prāta neatkarību, līdzko jāstājas pretī autoritātēm. Jūsos, šķiet, nav ne mazāko šaubu par to, ka Imperators ir varenāks par jums un gudrāks par Hari Seldonu. Un tas ir aplam, vai tiešām jūs nesaprotat?

Neatminama iemesla dēļ neviens viņam nemēģināja atbildēt.

Hardins turpināja: - Runa nav tikai par jums. Runa ir par visu Galaktiku. Pirenne dzirdēja lorda Dorvina domas par zinātniskiem pētījumiem. Lords Dorvins uzskatīja, ka būt labam arheologam nozīmē izlasīt visas grāmatas par šo tematu - grāmatas, kuras sarakstījuši pirms daudziem gadsimtiem miruši cilvēki. Viņš uzskatīja, ka arheoloģiskās mīklas ir risināmas, salīdzinot dažādu autoritāšu atšķirīgos uzskatus. Pirenne klausījās un neiebilda. Vai jūs neredzat, ka te kaut kas nepavisam nav kārtībā?

Viņa balsī atkal ieskanējās gandrīz lūdzoši toņi.

Un atkal nebija atbildes. Hardins runāja tālāk: - Un jūs pārējie, tāpat kā puse iedzīvotāju šeit, uz Termina,

neesat labāki! Mēs te sēžam un apceram visvareno Enciklopēdiju. Mēs uzskatām, ka dižākais zinātnes galamērķis ir pagātnes datu klasifikācija. Jā, tā ir svarīga, bet vai nākotnes labā nekas nav jādara? Vai neredzat, ka mēs ieslīgstam pagātnē un aizmirstībā? Šeit, Perifērijā, ir zaudēta kodolenerģija. Uz Gamma Andromedas sliktu remontdarbu dēļ ir avarējusi kodolrūpnlca, un Impērijas kanclers žēlojas, ka trūkstot kodoltehnikas speciālistu. Un kāds ir risinājums? Apmācīt jaunus? Nē, tā viņi nedomā! Ērtāk ir ierobežot kodolenerģiju!

Un viņš atkārtoja trešoreiz: - Vai tiešām jūs neredzat? Tā ir visas Galaktikas slimība! Tā ir pagātnes dievināšana. Tā ir lejupslīde - stagnācijai

Viņa skatiens slīdēja no cita uz citu, un visi sastinguši raudzījās viņā.

Pirmais atguvās Fara: - Lai nu kā, mistiskā filozofija te nepalīdzēs. Runāsim konkrēti! Vai jūs noliedzat, ka Hari Seldons ar vienkāršām psiholoģijas metodēm viegli varēja izstrādāt nākotnes vēsturiskās tendences?

- Nē, es to nenoliedzu! - Hardins atmeta. - Bet mēs nedrīkstam paļauties, ka viņš pasniegs risinājumu. Viņš labākajā gadījumā var norādīt uz problēmu, bet, ja risinājums vispār ir iespējams, mums tas jāizstrādā pašiem. Viņš nevar to izdarīt mūsu vietā.

Pēkšņi ierunājās Fulems. - Kā to saprast: “norādīt uz problēmu”? Mēs zinām problēmu.

Hardins spēji pagriezās pret viņu. - Jūs domājat, ka zināt? Jūs domājat, ka Hari Seldona vienīgās raizes, visticamāk, attiecas uz Anakreonu? Es nepiekrītu! Es saku, kungi, ka šobrīd nevienam no jums nav ne mazākās nojausmas par to, kas notiek visapkārt!

- Un jums tāda ir? - naidīgi noprasīja Pirenne.

- Es domāju gan! - Hardins strauji piecēlās kājās un atgrūda krēslu. Viņa skatiens bija salts un bargs. - Vienīgais, kas patiešām ir skaidrs, ir tas, ka šajā situācijā slēpjas kaut kas gauži nelāgs, kaut kas daudz nopietnāks par visu, ko līdz šim esam pārrunājuši. Uzdodiet sev jautājumu: kāpēc notika tā, ka Fonda sākotnējo darbinieku vidū netika iekļauts neviens pirmšķirīgs psihologs un vienīgais izņēmums bija Bors Alurins? Un viņš konsekventi atturējās mācīt saviem audzēkņiem vairāk kā pašus pamatus.

Pēc īsa klusuma brīža Fara teica: - Nu labi, kāpēc?

- Varbūt tāpēc, ka psihologs varētu uztaustīt visu šo notikumu būtību, turklāt drīzāk, nekā Hari Seldo-nam tas būtu pa prātam. Bet tagad mēs steberējam un klūpam, tveram tikai miglainus patiesības mirkļus. Un tieši to gribēja Hari Seldons.

Hardins skarbi iesmējās. - Visu gaišu, kungi!

Staltā solī viņš izgāja no istabas.