Assasini

TREŠA NODAĻA

DRISKILS

Es sēdēju slimnīcas kafejnīcā un mēģināju saprast, kas īsti no­tiek.

Stūrī stāvēja televizors, un vēsts par Kērtisa Lokharta un mon- sinjora Endrū 1 lefernana slepkavību /.iņās bija pirmā, taču tas ari bija viss - ne vārda vairāk. Es labi zināju, ka strādā arhibīskapa informācijas dienests, un nojautu, ka tieši tur ziņu lūkas vāks aiz­cirsts un aiznaglots. Ņujorkas policijas departamenta paziņoju­mā bija četri teikumi. Reportieri un raidījumu vadītāji bija spiesti aprobežoties ar steigā sacerētu nekrologu Lokhartam un īsu He- fernana karjeras aprakstu.

Par māsas Valentīnas nāvi ziņās neizskanēja ne vārds, taču es biju pārliecināts, ka ilgi uz to nebūs jāgaida, un iztēlojos televī­zijas komentētāju izteikumus, kad tie mēģinās izskaitļot, cik ir div­reiz divi. Lai iznāktu četri, nebija jābūt kodolfiziķim.

Es raudzījos ārā pa kafejnīcas logu, aiz kura ļaudis svinēja Visu Svēto dienu. Svinēšanā piedalījās arī šīs slimnīcas mazie pa­cienti, kuru zīmētās oranži melnās raganas uz slotas un darinā­tie smaidīgie ķirbji rotāja ārstniecības iestādes telpas. Jo vairāk par visu domāju, jo drūmāka man situācija izskatijas. Šķita, ka ļau­nums mani aplenc gluži kā vandaļu vai gotu armija. Palūkojies ārā uz ielas, es redzēju tikai kokus ar kailiem zariem, kas vārgi aizsargaja autostāvvietu no vēja, taču manā iztēlē tur zaglīgiem soļiem tuvojās briesmīgs bezvārda ienaidnieks, kura armādas jau drūzmējās aiz šiem skumjajiem kokiem… Mana drosmīgā māsa bija iekļuvusi starp trulajiem Baznīcas intrigu dzirnakmeņiem un dārgi samaksājusi par savu nepiesardzību. Baznīca atkal cirta brū­ces manā dzīvē. Jau kuro reizi?

Beidzot kafejnīcā, dziļdomīgi braucīdami zodu, ienāca divi ār­sti, kas manu tēvu pazina kopš neatminamiem laikiem. Tēvs esot pārcietis plašu infarktu, par kādu visapkārt tik daudz runā un raksta. Viņa stāvoklis esot smags, bet varējis būt arī ļaunāk. Neat­liek nekas cits kā gaidīt. Patlaban viņus vairāk uztraucot kas cits - ja vēsts nonāks plašsaziņas līdzekļos, no reportieriem nebūs glā­biņa. Tie saskries kā melns mākonis, aplenks slimnīcu, iekams uzzinās, vai patiešām šeit ievests Hjū Driskils. Ārsti nezināja, ka mana māsa nogalināta, un es negrasljos viņiem to stāstīt. Galu galu viņi to uzzinās tāpat kā visi citi. Ap pusdienlaiku es pametu "ārstu māju" - tā slimnīcu mazotnē sauca Veļa - un slapjdraņķī, kas vērtas arvien nelāgāks, devos mājup.

Geritiju pāris, kas vadīja tēva saimniecību, bija neveiklas līdz­jūtības pārpilns. Biju piezvanījis viņiem no slimnīcas un pavēstī­jis par skumjo notikumu, un viņi bija ieradušies, lai pagatavotu ko ēdamu un sakārtotu māju, ja nu gadījumā kāds ierodas. Viņi pagatavoja šķiņķi un tītaru, un ko tik vēl ne. Beidzot abi aizbrau­ca, un es paliku viens. Atcerējies, ka man jāpiezvana uz savu bi­roju, to izdarīju. Pēc tam piezvanīju dažiem tēva draugiem un pa­ziņām. Nolicis klausuli, es jutos tik vientuļš kā vēl nekad.

Pelēcīgā diena strauji dzisa, aiz loga jau krēsloja. Es sēdēju Ga­rajā istabā, nejuzdams ne mazāko vēlēšanos ieslēgt gaismu vai pielaist tumšajā kamīnā rūpīgi sakrautajai malkai uguni. Kā zel­ta meklētājs, kas velti smilšu saujā cer ieraudzīt uzmirgojam zel­tu, es rūpīgi un nesteidzīgi domās pārsijāju pēdējo divdesmit čet­ru stundu juceklīgos notikumus. Piepeši kaut kas ienāca prātā.

Es uzgāju augšā, kur apstājos vāji apgaismotajā gaiteni un lū­kojos uz Veļas guļamistabas atvērtajām durvīm. Iepriekšējā dienā no slimnīcas biju piezvanījis Semam Tērneram un izstāstījis par tēvu. Sems apsolīja, ka nozieguma vietu puiši no kriminālistikas nodaļas apskatīs nākamās dienas rītā. Geritiji apstiprināja, ka po­licisti patiešām ieradušies, ilgi ņēmušies pa kapelu, tad izstaigā­juši māju un aizbraukuši. Nekādas viņu darbības pēdas es nema­nīju. Veļas istabas durvis bija līdz galam vaļā. Vai viņi pārlūkojuši mantas, ko Veļa paņēmusi līdzi, braukdama uz mājām?

Es ilgojos, lai man būtu vismaz kaut kas, pie kā tverties. Sīks zelta graudiņš iežos, zīme, ka esmu uz pareizā ceļa, ka kaut kur netālu slēpjas vērtīgais dārgakmens.

Garais gaitenis, tumšs un kluss, man atgādināja pamestu mu­zeja galeriju, kuras eksponāti ir neskaidri, pusaizmirsti tēli, atmi­ņas par māti un neatbildēti jautājumi. Kāpēc māte nomira, ko vi­ņa mēģināja man pateikt, stiepdama pretī rokas ar trīcošiem pirkstiem, kurus lejup vilka dārgi un smagi gredzeni? Šis bija vil­šanās, čukstus uzdotu jautājumu muzejs. Jutos tā, it kā redzētu mazu gleznas fragmentu un man vajadzētu izdomāt, kāda tā iz­skatās kopumā. Mūsu māja vienmēr bijusi mīklu muzejs, maldu pils, kura nekas nebija tāds, kāds izskatījās. Es dzīvoju šajā mājā, l>et nekad īsti nezināju, kas tajā notiek un kāpēc. Nu Veļa bija mi­rusi, un tēvs ari mira, un es, palicis viens, nesapratu ne druskas vairāk kā agrāk.

Pēc stundas es stāvēju Veļas guļamistabā, izkravājis divu ce­ļasomu saturu uz gultas. Pāris kreklu, svīteri, blūzes, vilnas klei­ta, apakšveļa, tualetes piederumi, kosmētika, zeķes, rītakurpes, «lugstpapēžu kurpes, džinsi, platas vilnas bikses, divi Ērika Em- blera romāni mīkstos vākos, neliela ādas kārbiņa ar rotaslietām…

Biju pārmeklējis visas atvilktnes, pārbaudījis skapi, paskatījies zem matrača, līdz nosvīdis stāvēju istabas vidū. Kaut kā trūka…

Nebija piezīmju grāmatu. Nebija bloknota un pildspalvas. Ne­vienas lapas ar piezīmēm. Nedz dienasgrāmatas, nedz plānotāja, nedz adrešu grāmatas. Un pats galvenais - nebija portfeļa! Vuitton portfeļa, ko pirms dažiem gadiem Veļai uzdāvināju. Tas bija īsts ādas portfelis ar misiņa slēdzi, un māsa nekad no tā nešķīrās. Viņa teica, ka tas nav portfelis, bet pilnība, tikpat ideāla lieta kā Rolex pulkstenis vai Waterman pildspalva, vai firmas IBM Selectric dators. Šim Vuitton portfelim būtu saules mūžs. Māsa to allaž pie­bāza līdz pēdējam. Es gluži vienkārši neticēju, ka viņa atbraukusi uz šejieni bez sava dārguma. Viņa rakstīja grāmatu un nespēra bez šā portfeļa ne soli. Kartona kastes ar pētijuma materiāliem varēja atstāt kabinetā Romā, bet ne šo portfeli, kam vajadzēja būt piesprādzētam viņai pie rokas…

Portfelis bija pazudis. Kāds bija to paņēmis.

Pulkstenis rādīja pāri sešiem un ārā jau bija pavisam tumšs, kad es ienesu telefonu Garajā istabā un iekurināju tur uguni. Tē­va veselības stāvokli pārmaiņu nebija. Pie samaņas viņš nenāca. Ārsts joprojām atturējās no prognozēm un izteica man līdzjūtību sakarā ar māsas nāvi. Tātad par to bija ziņots.

Liesmu mēles, laizīdamas sauso tāsi un snaikstīdamās gar lie­lajām pagalēm, pieņēmās spēkā. Ieslidzis dziļajā krēslā, kur ie­priekšējā vakarā sēdēja tēvs, es jutu viņa klātbūtni. Viņš bija visur. Es ieelpoju viņa cigāra dūmus reizē ar meža smaržām, kas plūda no kamīna. Istabas vienā galā stāvēja pārklātais molberts ar tēva nepabeigto gleznu. Manas pārdomas iztraucēja automašīnas rūkoņa pagalmā. Logos iespīdēja lukturu gaisma.

Es atvēru durvis, un reizē ar auksta vēja pūsmu iekšā ienāca tēvs Danns. Lai gan atnācēja lietusmētelis bija saburzīts un mati izspūruši, viņš izstaroja mieru un nosvērtību kā jau par sevi pār­liecināts cilvēks, kurš nepievērš lielu uzmanību savai ārienei. Viņa sejā, ko es pazinu no grāmatu vākiem, jautas iekšējs spēks.

Danns novilka mēteli. Zem tā bija parastais garīdznieka tērps ar stāvo apkaklīti.

- Kā jūtas jūsu tēvs?

- Bez pārmaiņām, - es atbildēju, kopā ar viesi iedams uz Garo istabu. - Kā jūs par viņu zināt? - Es istabas durvīs spēji apstājos, bet viņš pagāja man garām un uzmeta mēteli uz krēsla atzvelt­nes.

- No kardināla Klammera. Jūs taču viņam zvanījāt, vai ne?

- Kad tēvu ķēra trieka, viņš runāja pa telefonu ar Klammeru, kurš bija piezvanījis, lai pateiktu par Lokhartu un Hefernanu.

- Es pavadīju vairākas stundas pie Klammera, nejaudams vi­ņam kailam skriet ārā uz Piektās avēnijas un kliegt, ka viņam ar šiem notikumiem nav nekāda sakara. Saproti, Eminence un Lok­harts nekādi draugi nebija. Klammers ir viegli satraucams cilvēks, tāpēc iztēlojas sevi par pirmo aizdomās turamo. Viņš acīmredzot joprojām dzīvo sešpadsmitajā gadsimtā, kad vīrieši patiešām bija vīrieši. Vai jums nav atlikusi kāda lāse Laphroaig? - Es sameklēju ledu, ieliku to glāzē un uzlēju virsū viskiju, un viņš uzreiz pusi izdzēra. - Tātad Klammeru nevar pieskaitīt pie sērotājiem, bet fakts, ka slepkavība pastrādāta gluži vai viņa viesistabā, liek iz­darīt vienu otru secinājumu. - Danns apklusa un pasmaidīja. Es ielēju dzērienu sev ari. - Es pastāstīju viņam par māsu Valentīnu. Man tas patiešām bija jādara, un reakcija bija satriecoša. Mūsu arhibīskaps kardināls acumirklī sāka griezt zobus… Kā teiktu ne­mirstīgais Vudhauss? Sejā viņam, gluži kā aitai, iegūla noslēpu­mainu skumju izteiksme. Vai zināt, ko viņš teica? "Kāpēc es, ak Dievs, kāpēc es?" Vardu sakot, muļķa teitonis. Starp citu, man ir jaunumi, Ben. Diena nebija no vieglajām.

- Ko tad jūs tādu darījāt? - es pajautāju. - Pūlējāties Baznīcas labā?

- Šodien es daudz klausījos. Un klausītājs esmu labs. No Klammera devos pie detektīva, kas vada šo divu Ņujorkas slep­kavību izmeklēšanu, - pie Rendolfa Džeksona. Pazīstu viņu jau gadus divdesmit. Un viņš man šo to pastāstīja… - Danns no uz­acu apakšas, kas atgādināja nekoptus ligustru krūmus, pazibi- nāja uz manu pusi urbigu skatienu. - Vai pārāk neapgrūtināšu jūs, palūgdams cigāru? - Es nepacietīgi pamāju ar galvu. Danns izņēma no kārbas cigāru, noknieba tam galu, aizsmēķēja un iz­pūta garu dūmu mutuli. - Neticams noziegums! Uzreiz divi līķi, turklāt pilī! Ar ko lai sāk izmeklēšanu? Tā nu Džeksons noziegu­ma vietā sāka iztaujāt cilvēkus. Un sarunas noveda pie jūsu mā­sas, ben. Vai esat piesprādzējies?

- Pie manas masas, - es atkārtoju. Vandaļi un goti zagās aiz­vien tuvāk, aplenkdami mani.

- Hefernana sekretāre slepkavu redzējusi. - Danns vēroja mani. - Sieviete bija lejā, uzgaidāmā telpā, kur pārprogrammēja priekš­nieka datoru, un viņai radušies vairāki jautājumi. Tāpēc viņa de­vusies uz augšstāva apartamentiem un redzējusi to cilvēku iznā­kam no Hefernana numura un ejam uz liftu. Sekretāre piezvanījusi pie durvīm, bet neviens nav atsaucies. Iad viņa piezvanījusi pa telefonu un, kad neviens nav atbildējis, gluži vienkārši iegājusi iekšā un ieraudzījusi to šausmu ainu.

- Kas ir slepkava?

- Viņa apgalvo, ka tas bijis garīdznieks. - Danns sāji pasmai­dīja ka cilvēks, kurš atnesis sliktu ziņu.

- Garīdznieks. Vai ari kāds, kurš tērpies kā garīdznieks…

- Sekretāre uzstājusi, ka vienmēr spēj atšķirt parastu cilvēku no garīdznieka. Ne velti eparhijā esot nostrādājusi trīsdesmit pie­cus gadus. Viņa ir mūķene.

- Vai tad pasaulē nav vairs neviena protestanta?

- Acīmredzot ne šajā stāstā.

Logos iecirtās spēcīga vēja brāzma, aizkari novirmoja, un ista­bai cauri izskrēja vēsums. Liesmas kamīnā uzšāvās augstāk.

- Par saviem vārdiem sekretāre ir pilnīgi pārliecināta, - Danns sacīja. - Taču identificēt viņa to nespēj. īsti aprakstīt arī ne. Viņai visi garīdznieki izskatoties līdzīgi, tikai mati atšķiroties. Šis bijis pavecs, ar sirmiem matiem.

- Kā lai tādu Ņujorkā atrod? - Es nogrozīju galvu. Bezcerīgi.

- Viņš nav Ņujorkā. Vakar viņš bija šeit. Manuprāt, viņš noga­lināja jūsu māsu, Ben.

Man uz pieres izspiedās sviedri.

- Es par to domāju, - klusi atzinos. - Trīs katoļi. Trīs līķi pēc kārtas. Izskatās, ka tā bijusi viena operācija.

- Pagājušajā naktī jūs kapelā atradāt kādu pierādījumu… turē­jāt rokā, neapzinādamies, kas tas ir. Auduma skranda, kas acīm­redzot aizķērās aiz sola gala un atrāvās. Šodien manas aizdomas apstiprinājās.

Danns kaut ko izņēma no kabatas un pavicināja manu acu priekšā. Tas bija melna auduma gabals.

- Neko nesaprotu.

- Tas ir no lietusmēteļa. Esmu tos redzējis miljoniem. Tādus lietusmēteļus valkā garīdznieki. Gluži kā tā mūķene, es tos pazīs­tu, lai kur tie būtu.

Piezvanīja Persiks un uzstāja, lai braucam pie viņa uz Ņūpru- densu vakariņās. Par atteikumu nevarot būt ne runas.

Es braucu kopā ar Dannu viņa Jaguar. Tikuši pilsētā, mēs re­dzējām visur izliktus dažādus mošķus, spokus un skeletus. Ve­cāki pacietīgi mīņājās māju priekšā uz ietves, gaidīdami bērnus, kuri līksmi skraidīja no mājas uz māju, nespēdami vairs noturēt pilnajās rokās Mars šokolādes tāfelītes, cepumu, konfekšu un grauzdētas kukurūzas paciņas. Nakts bija auksta un vējaina, klai­gu un brēkas pilna.

Viktorijas laika mājas durvis mums atvēra Persika saimniecī­bas vadītāja Edna Henrehena. Savrupnams bija vecs, ar augstieni logiem un divslīpju jumtu. Tam apkārt stiepās kaļamās dzelzs žogs. Persiks tajā bridi kopā ar draudzes bērniem atgriezās no iz­priecas brauciena siena vezumā. Blakus mājai slējās baznīca, un tādu ballīti, kādu Persiks un vairāki vecāki sarīkoja tās pagrab­stāvā, nebiju redzējis kopš bērnības. Līksmi zēni un meitenes vecu­mā no astoņiem līdz divpadsmit gadiem aplenca Persiku, lūgda­mies viņu iet rotaļās, un Persiks sārtiem vaigiem, kaut ko klaigādams, skrēja bērnu bariņam pa priekšu un smējās tikpat līk­smi kā viņi. Izspūrušajos matos viņam bija siena stiebri un degu­nā putekļi, no kuriem viņš bez mitas šķaudīja. Persiks izskatījās apmierināts, atgādinādams komersantu, kurš tikko vienojies par izdevigu darījumu. Pienācis man klāt, viņš uzlika man uz pleca roku.

- Draņķīga diena, vai ne?

- Ne gluži, - es atteicu, - tikai vēl viena diena.

Tā bija mūsu parastā muļķīgā saruna, ko satikdamies šad tad atkārtojām, un mēs abi skumji pasmaidījam. Persika skatiens pau­da lidzcietību.

- Kā jūtas tēvs? - Šķita, ka par viņu jau zina visi.

- Atliek gaidīt. Katrā ziņā miris vēl nav.

Persiks mūs pameta, atkal pievērsdamies draudzei. Simpātis­kas jaunas māmiņas viņam palīdzēja uzturēt jautrību, cilāja kas-

Iroļu vākus un bēra bļodās kartupeļu čipsus. Mēs ar Dannu pie­gājām pie galdiņa, uz kura stāvēja karstmaizes ar cīsiņu, un mie­lodamies vērojām, kā bērni plosās. Persiks mācēja ar viņiem sa­prasties gluži kā labs skolotājs vai treneris. Tēvs Danns galu galā, nespēdams noraidīt desmit gadus vecas gaišmatainas meitenītes lūgumu piespraust ēzelim asti, padevās. Viņa aizsēja Dannam acis un lika tam kartona ēzeli sameklēt, un, kamēr Danns maldījās, sirsnīgi smējās.

Pie manis pienāca Persiks.

- Iziesim ārā, Ben. Man jāatvelk elpa. - Mēs pagājāmies pa zā­lienu, kas pletās aiz Svētās Marijas baznīcas lejā pa nogāzi līdz čalojošam strautam. Mēness te nozuda aiz tumšpelēkiem māko­ņiem, te no jauna iznira. Seju atvēsināja dzestra migla. Zem kā­jām čabēja lapas, kas rēgojās zem plānās sniega kārtiņas.

- Neesmu šādu ballīšu mīļotājs, - Persiks teica. - Taču mans priekštecis vienmēr tādas rīkojis. Tu redzi, kādu prieku tās sagā­dā bērniem.

- Tu proti ar viņiem apieties, - es sacīju.

- F.s to protu, patiešām protu! - Baznīcas pagrabstāva logi gai­ši spīdēja, un varēja saklausīt bērnu smieklus un klaigas. - Man ar Veļu būtu brīnišķīgi bērni, Ben.

Es pamāju ar galvu. Ko tur lai saka?

- Sasodīts, kāpēc viņa vispār okšķerējās? Tagad būtu dzīva… Es neesmu nekāds dižais priesteris, zinu. Kalpoju, kā māku, un tāds kā Artijs Danns nekad nebūšu. Man Romā nav ietekmīgu draugu kā viņam, nav arī neoficiālas informācijas. Protams, darbs man patīk… Taču no manis iznāktu labs vīrs un… tēvs. Sasodīts! Mums kopā bija tik jautri! Mēs daudz smietos, būtu laimīgi un nodzīvotu līdz sirmam vecumam. Nu viņa ir mirusi, bet es svinu Visu Svēto dienu kopa ar svešiem bērniem. - Viņš izslaucīja acs kaktiņu. - Piedod, Ben. Man vajadzēja kādam to pateikt.

Mēs lēni gājām gar strauta malu, tad pagriezāmies un leni de­vāmies atpakaļ uz baznīcu. Es izstāstīju, ko Danns man teica par slepkavu priesteri.

Persiks nogrozīja galvu.

- Es pazīstu pāris priesteru, kas savā sirdī ir slepkavas, bet šis… Neticami. Viens un tas pats garīdznieks nogalina Lokhartu, Hefernanu un Veļu? Tikai Dievs zina, ko Veļa bija atklajusi… bet kāpēc Lokharts un Hefernans? Kaut kāds neprāts!

- Danns gan uzskata šo versiju par ticamu.

- Priesteri… - Persiks novilka. - Vai zini, es kaut ko atcerējos. Misis Henrehena zina ko tādu, ko tev derētu dzirdēt. Uzkavējies, līdz beigsies šī ballīte.

Edna Henrehena mums piedāvāja svaigu kafiju un galda vi­du uzlika šķīvi ar piparmētru cepumiem. Sirmajai sievietei sejā bija manāmas smieklu krunciņas un acis aiz biezajiem briļļu stik­liem jautri dzirkstīja. Uzmetot viņai skatienu, viegli bija nojau­šams, kāda viņa bijusi jaunībā. Edna Henrehena nebija mūķene, taču aprūpēja Svētās Marijas baznīcas mācītājus jau trīsdesmit piecus gadus. Draudzes skolā meiteni bija mācījis skolotājs tēvs Vinsents Governo, par kuru nez kāpēc neko nebiju dzirdējis. Ko gan tādu zināja šī jaukā sieviete un kāpēc to vajadzētu uzzināt arī man?

- Pastāsti viņiem par tēvu Governo, Edna, - Persiks mudinā­ja. - To pašu, ko tu pēcpusdienā izstāstīji man.

-Jūs jau zināt, cik lielas muļķes mēdz būt jaunas meitenes, - viņa iesāka, - bet viņš bija tik skaists kā filmzvaigzne. - Viņa no­glāstīja cepumu, it kā tas būtu kāda svētā kauls. - Tumšiem ma­tiem, melnīgsnējs. Ar viņu vienmēr bija patīkami sarunāties. Ļoti emocionāls cilvēks. Viņš mums stāstīja par gleznām, reliģiska sa­tura gleznām. Turklāt stāstīja tā, it kā pazītu ikvienu mākslinie­ku, kurš tās radījis. Viņš mums rādīja uzgleznotus pāvestus un runāja par viņiem tā, it kā tos arī pazītu. Mēs klausījāmies viņā kā apburtas. - Viņa noklepojās. - Cepumu?

Es paņēmu cepumu, un viņa uzmeta man pateicīgu skatienu.

- Par ko vēl muļķa meitenes ar viņu runāja? - Persiks labsir­dīgi pavaicāja, prasmīgi mudinādams savu saimniecības vadītā­ju uz atklātību.

- Mēs visas bijām kā jukušas pēc viņa. Šķita, ka mēs arī viņam patīkam, un viņš pret mums izturējās ļoti laipni. Lai arī cik tas bija nepiedienīgi, mēs ar viņu flirtējām… tāpat vien, pa jokam. Ne­kad nebijām redzējušas tādu priesteri. - Sapņainām acīm viņa iemalkoja kafiju. - Bija kada mūķene. Māsa Marija Terēza, ļoti pie­vilcīga meitene. Mēs vērojām, kā abi, tāds skaists pāris, sarunā­damies pastaigājas zem kokiem, un domājām - cik žēl, ka viņi nevar apprecēties. Daži no zēniem teica, ka tēvam Governo ar Ma­riju Terēžu esot sakars… Mēs brīnījāmies, kā māsa Marija Terēza uz ko tādu ir spējīga, nu kā viņa tā var… - Edna Henrehena žēli uz mums skatījās, it kā cerēdama, ka mēs viņu sapratīsim un ne­nosodīsim. - Laikam mums nevajadzēja bāzt degunu citu cilvēku personiskajā dzīvē. Skolu mēs pabeidzām, un laimīgais laiks pa­lika aiz muguras. Hs pārcēlos uz Trentonu, un dzive turpinājās.

- Kas notika pēc tam? - Persiks mudināja.

- Tēvu Governo es nekad vairs nesastapu. - Edna paņēma vēl vienu cepumu un domīgi to grozīja raupjajos pirkstos. - Līdz ie­raudzīju viņa attēlu avīzē The Trentonian. Viņš bija miris… Es ne­spēju tam noticēt.

- Ari priesteri mirst, - es sacīju.

-Taču ne tā! No savas rokas! Nekad nebūtu ticējusi. Joprojām neticu! - Viņa pacēla uz mani skatienu. - Biju domājusi, ka jūs visu zināt par tēvu Governo, mister Driskil.

- Es? Kāpēc, Edna? Nekad agrāk par viņu neesmu dzirdējis.

- Nu, tas taču notika jūsu dārzā… Tur viņš vecā ābelē paka­ras… Biju pārliecināta, ka jus zināt… Nūjā, toreiz taču jūs bijāt vel bērns.

- Mājās nekad par to neesam runājuši, - es noteicu.

Caur salto miglu mēs braucām atpakaļ uz Prinstonu, un vēj­stikla apsildi un stikla tirītājus visu laiku vajadzēja turēt ieslēg­tus.

- Kāpēc Veļa uzdeva jautājumus par priesteri, kas pakārās? - es vaicāju. - Nekad agrāk viņa neinteresējās par šo notikumu. Pie­peši, pēc tik daudziem gadiem, viņai ievajagas šīs lietas materiā­lus un viņa zvana Semam Tērneram.

Danns nenovērsa skatienu no slidenā ceļa.

- Tā kā esmu rakstnieks, pieļauju, ka viņa tīšām kādu maldi­nāja. Visas tas runas par to priesteri…

- lāču Veļa gribēja ieskatīties lietā! Un vēl kas. Tas tips, kurš nogalinājis manu māsu - garīdznieks, kā jūs sakāt, - ir nozadzis viņas portfeli ar piezīmēm, lai kādas tās būtu. Portfeli viņa allaž ņēma visur līdzi. Tajā droši vien bija grāmatas uzmetums, pētīju­mos noskaidroti fakti vai vēl kas cits… Tas pazudis.

- Kāpēc jūs tā domājat?

Es paskaidroju, un viņš pamāja.

- Jus neticēsiet, cik papīra man vajadzēja piezīmēm, kad rak­stīju kādu grāmatu. Nemirstīgais Vudhauss teicis, ka vienam viņa romānam piezīmes bijušas vairāki sējumi. Astoņus gadus savai grāmatai es sacerēju sižetu un četras reizes to pārrakstīju. - Brīdi viņš dungoja kādu melodiju. - Pašnāvnieks priesteris. Vairāk nekā pec četrdesmit gadiem Veļa par šo priesteri piepeši ieintere­sējas, un cits garīdznieks viņu nogalina un nozog portfeli. Ja… ne­vis notikums, bet taustišanās pa tumsu, mans draugs. It kā jūs atrastos viens biezā miglā, apkārt nevienas dzīvas dvēseles, un jūs neredzat, kurp ejat, nesaprotat, kur vispār atrodaties, pat ne­apjēdzat, no kurienes nākat… Vārdu sakot, maldāties. Galvenais šajā situācijā ir neuzkāpt uz mīnas. Uz priekšu jāvirzās ļoti uz­manīgi. Citādi no tumsas iznāks tas pats priesteris un nogalinās jūs arī.

Kad iegriezāmies alejā, kas veda pie mājas, automašīnas sā­nus sadrebināja piepeša vēja auka.

-Jums labi padevās piespraust ēzelim asti, - es sacīju. - Re­dzēju, ka smīdinājāt bērnus trīs reizes pēc kārtas. Kā jums tas iz­dodas?

- Vienīgajā iespējamā veidā. Es blēdos. Bērnus ir ļoti viegli ap- manīt. Viņiem tas patīk. Viņi gaida, ka priesteris viņus apmuļķos, un man negribējās sagādāt vilšanos. Tas viss iederas lielajā pave­dināšanā… Mēs vienmer tā rīkojamies, jūs taču zināt. Ņem ikvie­nu jaunu prātu, kas vēl tikai veidojas, - Danns, stūrēdams auto­mobili pa sasalušajām grambām un nenolaizdams skatienu no lukturu apgaismotā pelēkā sniega, pasmaidīja, - un to pavedini. Tas uz laiku laikiem būs jūsu.

Pagalmā stāvēja policijas automašīna. Policists māja mums ar sarkanu lukturīti.

- Kas noticis? - es jautāju.

- Ak, tas esat jūs, mister Driskil! Šefs Tērners domā, ka pāris dienu vajadzētu neizlaist māju no acīm. Mēs mainīsimies apmē­ram ik pēc četrām stundām. - Policists izskatījās nosalis, deguns viņam bija sarkans.

- Kādēļ lai jūs neienāktu iekšā?

- Nē, paldies, ser. Automašīnā ir silti. Šefs teica, lai sēžam auto­mašīnā. Man līdzi ir termoss ar kafiju. Nebūs ne vainas.

- Kā vēlaties.

Danns noskatījās, kā policists atgriežas pie automašīnas.

- Deguns sarkans, it kā būtu kāvies. Vai zināt, Ben, ko mēdza sacīt mans tēvs, kad pārrados mājās vienos zilumos pēc kārtējās sadursmes skolas pagalmā? Viņš teica: "No deguna asiņošanas neviens vēl nav nomiris." Tāpēc izgulieties. Rits gudrāks par va­karu.

Es iegāju mājā. Iekšā valdīja tāds klusums, kāds varētu būt nak­ti uz burulaivas, kad tā pie Longailendas ieslīd atklātā jūrā. Kad speru soļus, māja tikko dzirdami krakstēja un vaidēja. Uguns bija noplakusi, atstādama ogļu kaudzīti, kas vāji kvēloja. Es ieliku kamīnā dažas pagales, pievilku tuvāk ādas krēslu un vēroju, kā uguns atdzīvojas.

Domas pievērsās tēva Danna vārdiem par bērnu mānīšanu, par to, cik viegli tas izdarāms. Tieši tāpat Baznīca vilina jaunos prātus. Šī doma izraisīja man smaidu. Danns patiešām bija blē­dis. Turklāt neizpauda, ar ko isti nodarbojas. Taču viņš varēja pie­kļūt pat arhibīskapam Klammeram. Un pazina policistu, kas dā­lijās ar viņu iekšējā informācijā. Ko teica Persiks? Dannam esot ietekmīgi draugi Romā…

Savulaik biju jutis šo Baznīcas vilinājumu, šo aicinošo pirksta kustību, kas mudināja sekot. Pavedināšana… Manas domas šau­dījās, brīdi kavēdamās pie pazudušā Vuitton portfeļa, bet nāka­majā mirklī pārsviezdamās pie ainas mūsu dārzā, kur ābeles za­rā karājās priesteris, tad piepeši gara acīm redzēju citu melnā sutanā tērpušos svēto tēvu, kas manai māsai pie galvas pieliek pistoli un nospiež mēlīti, tad vēl vienu, kurš nekļūdīgi piesprauž ēzelim asti… Biju pārāk noguris, lai izkārpītos no šā jucekļa vai ieviestu kādu skaidrību tajā visā.

Laiks, kad uzskatīju sevi par katoli, bija sen pagājis. Sasodīts… Ko nozīmē būt katolim? Mīlestība un naids - no paša sākuma.

Vai tas bija sapnis vai atmiņas, kas piepeši uzpeldēja virspu­sē? Kaut kur starp nomodu un miegu ieraudzījis putnu un sa­odis miklu spalvu, es attapos aukstā, tumstošā marta dienā pirms daudziem gadiem.

Pavasaris vēl nebija sevi īsti pieteicis. Pa klases logu redzēju netīra sniega kaudzes, kas kusa un pārvērtās dubļos, un kokiem apstādītu ielu, no kuras izlocījās slapjš grantēts piebraucamais ceļš. Pār pilsētu klājās zemi pelēki mākoņi. Lai gan mācību telpa bija pārkurināta, es jutu vēja un lietus smaržu.

Man bija astoņi gadi, un es vai beidzos nost aiz bailēm. Man šķita, ka esmu slikti iemācījies katķismu, un manam solam sa­kniebtam lūpām, izvalbītām acīm un trīsstūrainu metāla lineālu baltajā, kaulainajā rokā tuvojās māsa Marija Angelīna. Es nespē­ju atraut skatienu no viņas plānajām bālajām lupām, no bālās, neizteiksmīgās sejas, no tērpa, kas, viņai ejot, viegli šalca. Radia­tori šņāca, un klasesbiedri drūmi blenza lejup, vairīdamies uz mani skatīties.

Es dzirdēju viņas balsi, taču biju tā pārbijies, ka nesapratu, ko viņa saka. Stostījos, aizmirsis visu, ko iepriekšējā vakarā biju cen­tīgi iekalis. No acirn izsprāga asaras. Gaisā nozibēja metāla line­āls, un vienā mirklī āda uz pirkstu kauliņiem bija pušu. Pār roku plūda šaura sarkana līnija. Asinis. Karstas asaras nu jau auma­ļām tecēja man pār svelošajiem vaigiem. Es raudāju. Kaut gan visiem spēkiem centos savaldīties, lai nesāktu gaudot pilnā balsi, es manīju pārējo nicinošos čukstus.

Atlikušo dienas daļu es sēdēju nolaistām acīm, vairīdamies pat no māsas Marijas Angelīnas skatiena. Taču bailes nekur nepazu­da, un es jutu, ka manā astoņus gadus veca bērna sirdī mostas naids. Starpbrīdī trīcēdams iemetos zēnu tualete, kur ilgi laidu uz cietušajiem pirkstiem aukstu ūdeni. Pēc pusdienām, kad atgrie­zos klasē, man bija skaidrs, ka Bendžijs Driskils neko tādu necie­tis. Es visu pārdomāju vēlreiz, apsvērdams sava nodoma iespē­jamās sekas, un nekas no tā visa nebija sliktāks par pastāvīgo konfrontāciju ar māsu Mariju Angelīnu.

Lielajā pēcpusdienas pārtraukumā es izlavījos skolas sētaspu- ses pagalmā un, tupēdams krūmājā netālu no vecā staļļa, nopētī­ju no tumšsarkaniem ķieģeļiem celto skolas ēku ar tās tornlšiem un sienās iegremdētajiem logiem. Caur nespodrajām rūtīm spie­dās blāva gaisma. Cietoksnis, no kura biju izlēmis bēgt.

Laiks vilkās neizturami lēni, un mani meklēt neviens nenāca. Kad stundas beidzās, bērni izbira no skolas un skrēja uz mājām vai automašīnām, kas viņus gaidīja. Manā plānā bija tikai viens punkts - neiešana atpakaļ uz klasi. Kad skolas teritorijā vairs nebi­ja ne bērnu, ne mūķeņu, es beidzot jutos brīvs. No slapjās zāles, vīdamās ap mūžzaļajiem augiem, cēlās zema migla.

Es trīcēju no aukstuma. Kad pagāja apmēram stunda un sāka krēslot, es beidzot sapratu, ka ar aizbēgšanu no māsas Marijas Angelīnas ir par maz. Triumfa brīža satraukums pagaisa. Bija laiks doties uz mājām un vīrišķīgi stāties pretī jaunām nepatikša­nām. Es lavījos gar melno dzelzs žogu uz priekšu, līdz ieraudzīju putnu.

Putns bija uzsprausts uz vienas no žoga šķēpam līdzīgajām smailēm. Tas bija nobeidzies jau sen, nekas vairāk kā asiņains spalvu kumšķis. Ar spoži melnu, nemirkšķinošu aci tas no aug­šas ļauni noraudzījās manī.

Es lūkojos tai pretī, atcerēdamies izmocītā Kristus attēlu uz tre­šās klases durvīm un savas nesenās neveiksmes - nesakarīgo murkšķēšanu māsas Marijas Angelinas priekšā un apkaunojošos asaru plūdus -, un savā bērna prātā iedomājos, ka šis briesmīgā nāvē mirušais putns ir prātam neaptverama ļaunuma simbols, likumsakarīga nelaimīgās dienas kulminācija.

Tajā brīdī es sapratu, ka nav manos spēkos vēlreiz stāvēt mā­sas Marijas Angelīnas priekšā, pretī šīm melnajām acīm, kas rau­gās no plāno, pusapaļo plakstiņu apakšas, šai baltajai klauna sejai, kura atkal un atkal mani biedēja pat sapņos…

Pietrūcies kājās, es klupdams krizdams metos skriet, slīdē­dams pa slapjo, daļēji apledojušo zāli. Ticis uz grantētā celiņa, joņoju uz augstajiem melnajiem vārtiem un brīvību vārtu otrā pu­sē, prom no mūķenēm un beigta putna.

Kad aizelsies pacēlu skatienu augšup, es ieraudzīju, ka no vār­tu puses man pretī nāk māte. Viņas sejas izteiksme neko labu ne­solīja.

Es apcirtos un gluži kā akls traucos atpakaļ uz skolu…

Un ieskrēju smaga un mikla vilnas auduma krokās. Melnā tēr­pa smārds mani apņēma no visām pusēm gluži ka gāze, kā mig­la. Es kārpijos un spirinājos, mēģinādams no gūsta atbrīvoties, taču mani turēja stingras rokas. Un tad, izmisis no šīs nebeidza­mās apkaunojuma un bezspēcības izjūtas, atkal sāku raudāt.

Mani bija notvērusi māsa Marija Angellna.

Caur asarām vērdamies viņas sejā, redzēju vienīgi caururbjo­šās melnās acis aiz briļļu stikliem… beigtā putna acis, nožēloja­mu spalvu kumšķiti, kas uzdurts uz smailes, asiņaino Kristu, tum­šos skolas gaiteņus… Es redzēju naidu un bailes, ko man iedvesa šī sieviete melnajā tērpā ar miroņbālo, it kā nopūderēto seju, es redzēju kraukļus, kuri lidinājās man virs galvas…

- Bendžij, mīļais, viss ir labi, mīļais, viss patiešām ir labi, neraudi…

Māsas Marijas Angelīnas balss skanēja maigi, un viņa nome­tās manā priekšā ceļos tieši uz slapjās grants. Viņas rokas mani apskāva, un es piespiedu dūres pie acim un berzēju, līdz pa ma­zu spraudziņu ieraudzīju, ka viņa smaida. Un ka viņas acis ir siltas un labas. Es gribēju ko teikt, bet spēju vienīgi rīstīties un žagoties, un viņa joprojām turēja mani, plikšķināja pa muguru un maigi dūdoja ausi.

- Neraudi, Bendžij, viss ir labi, mīļais, nomierinies, neraudi, asarām nav iemesla…

Viss manā mazajā pasaulē piepeši sagriezās kājām gaisā, ne­kas vairs tajā nebija saprotams, nekam nebija jēgas… tikai šim sar­gājošam apskāvienam un mīlestībai viņas balsī.

Es ieraudzīju, ka māsa Marija Angelīna ir pavisam jauna, un man šķita, ka ši māsa ir pavisam citāda. Pamājusi mātei ar roku, viņa atkal man kaut ko iečukstēja ausī. Vilnas apmetņa mala bija dubļos, taču viņa nelikās par to ne zinis.

Es piekļāvos viņai pie pleca, iespiedu seju mitrajā audumā un piepeši sapratu, ka viss ir kārtībā.

Māsa arī bija tikai cilvēks. Tikko biju to atskārtis, mana pirmā sadumpošanās pret Baznīcu noplaka gluži kā nebijusi.

Viss izskatījās pavisam citāds.

Manā sirdī iemājoja labestība, un naidam tur vairs nebija vie­tas. Māsa Marija Angelīna bija piedzīvojusi pārvērtību, metamor­fozi. Kļuvusi pavisam cits cilvēks.

Neviens man nepaskaidroja, kā kaut kas tāds varēja notikt. Taču es vēlējos but viņas tuvumā, gribēju pieglausties viņai pie pleca un just viņas stipro un maigo roku apskāvienu.

Man vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka bija sākusies lielā pavedināšana.

Pusnomodā sadzirdēju klauvēšanu pie ārdurvīm. Es papuri­nāju galvu, aizgainīdams pagātnes ainas, un žāvādamies strei­puļoju cauri Garajai istabai uz gaiteni. Aiz durvīm policists sau­ca manu vārdu.

Izrādījās, ka viņš nav viens. Sirds krūtīs man pamira.

Taksometrs, kas griezās apkārt, apgaismoja sievietes siluetu. Es neredzēju viņas seju, taču mani pārņēma izjūta, ka esmu viņu redzējis agrāk.

- Mister Driskil, viņa stāsta, ka ieradusies no Romas. - Poli­cists sacīja vēl kaut ko, bet es viņā neklausījos.

Nenovērsdamies lūkojos uz sievieti.

Tā bija Veļa… Nē, tas nevar būt. E samirkšķināju acis, pūlēda­mies pilnīgi pamosties. Augums, matu sakārtojums… gaisma no taksometra lukturiem uzspīdēja viņai vēlreiz. Veļa.

Sieviete paspēra soli, nostādamās priekšnama gaismā.

- Ben, - viņa sacīja, - tā esmu es, māsa Elizabete.