Assasini

TREŠA NODALA

1. Klods Žilbērs 2- 81

2. Sebastjans Aroijo 8-81

3. Hanss Ludvigs Millers 1-82

4. Praiss Beidels-l aulers 5 -82

5. Džefrijs Streičens 8-82

fa. Ērihs Keslers

Starp Veļas mantām atrastā mape Elizabetei sagādāja vilšanos- Tā kā tajā bija ielikts vairāk nekā divdesmit tukšu lapu, tā izska­tījās bieza. Tikai uz virsējās lapas bija vārdi un kaut kādi dati. Pie Eriha Keslera vārda ciparu nebija. Iespējams, daļa informācijas, ko Vela savāca, bija pazudusi. Vai arī viņa glabāja to visu savā slavenajā Vuitton portfelī, kas pēc slepkavības mājās nebija atro­dams.

Vēl viena lapa, kurā bez kādas saistības bija sarakstīti lielie burti, māsai Elizabetei izraisīja vienīgi neizpratni. Vai tas bija Veļas slepenais kods, kas nepadevās interpretācijai? Viņa paņē­ma lidzi arī šo lapu.

Tikai nākamajā dienā viņa spēja izbrīvēties un, uzaicinājusi māsu Bernadīnu kopā ar viņu iedzert glāzi kokakolas, parādīja tai sarakstu.

- jā, uzdevums nav no vienkāršajiem, - māsa bernadlna no­vērtēja. Viņa smēķēja vienīgo cigareti, ko pa visu dienu atļāvās. Viņai šķita, ka smēķēdama izskatās vecāka un erudītāka. Tā bija ilūzija, jo māsa Bernadīna bez visas smēķēšanas bija pilnīgi pie­augusi, un viņas prāts… dod, Dievs, katram tādu.

- Pāris vārdu mēs varētu noskaidrot, - Elizabete sacīja. - Acīm­redzot viņi ir miruši, un cipari droši vien nozīmē nāves brīdi. Tā­tad runa ir par pēdējiem astoņpadsmit mēnešiem. Man vajadzīgi nekrologi viņu dzīvesvietas avīzēs. Un pārtulko, lūdzu, man tos angliski, lai es muļķīgi nekļūdītos. Labi?

- Norunāts, māsa. Taču tas prasīs laiku.

- Un vēl kas. Neļauj šajā lietā bāzt degunu Mātei Baznīcai. Ne­vienam par to nav jāzina.

Māsa Elizabete zināja, ka neviena iestāde pasaulē nespēj lī­dzināties Vatikāna slepenajiem arhīviem.

Plauktu kopējais garums - divdesmit piecas jūdzes. Tūksto­šiem smagu sējumu, daži tik biezi un smagi, ka viens tos pacelt nespēj.

Vēsturnieki arhīvu dēvēja par "Svētā Pētera atslēgu". Bez šīs atslēgas nebūtu iespējams izprast viduslaiku vēsturi.

Arhīva dzīlēs bija rodamas atbildes uz jautājumiem, kas mul­sinājuši zinātniekus dažādos gadsimtos.

Vai princis Orsīni sešpadsmitajā gadsimtā savu sievu laulības gultā nožņaudza pats… vai šim mērķim kādu nolīga?

Kas bija svētā Katrīna? Vai tiesa, ka zem šā vārda slēpās gaiš­matainā Lukrēcija Bordža?

Kādus noslēpumus glabā septiņi tūkstoši indulgenču sējumu? Kāda bija maksa par grēku atlaišanu, arī vissmagāko? Vai notika atkāpšanās no Eklēsiasta likumiem? Protams, atpirkās ar naudu un dārglietām, - bet kā bija ar personiskiem pakalpojumiem pā­vestam un viņa tuvākajām personām?

Un kādu sazvērestību slēpj Petrarkas rokrakstu nolaupīšana? Vai tā bija pēdējā brīža improvizācija, jo nebija iespējams piekļūt pie zelta zīmogiem?

Un visbeidzot - vai bija šajos arhīvos atbilde uz jautajumu, kas mocija mūsdienīgo mūķeni māsu Elizabeti? Ko īsti Vela pētīja? Un kāpēc viņai tā dēļ bija jāmirst? Varbūt atbilde meklējama kādā no pieciem tūkstošiem pāvesta reģistru, ko sāka rakstīt jau Innocen- tijs III tūkstoš simt deviņdesmit astotajā gadā un kas apkopoti un iesieti pasaules ģeogrāfijas atlanta lieluma sējumos, kuros tinte gadsimtu gaitā izbalējusi, kļūdama blāvi zeltaina…

Dokumentu kolekcijas šeit sauca par fondiem, un neviens ne­zināja, cik fondu īstenībā te ir. Viens fonds Miscellmica, kas nozī­mēja "Dažādi", aizņēma piecpadsmit istabu. Šā fonda saturs ne­bija atspoguļots nevienā katalogā, tas bija īsts rasols.

Šeit glabājās neticami un satriecoši dokumenti.

Visi Galileja tiesas materiāli.

Karaļa Henrija VIII un Annas Boleinas sarakste.

Pāvesta Aleksandra bordžas un viņu iemīļoto - Lukrēcijas, Va- nocas dei Katanei un Džūlijas Farnezes - vēstules.

Sacrai Rota, Vatikāna Augstākās tiesas pieraksti, intīmas liecī­bas laulības šķiršanas lietās.

Rituālu kongregācijas arhīvi, kur bija apkopoti materiāli no ne­skaitāmām diskusijām par iecelšanu svēto kārtā un kanonizāci- ju, ari "sātana advokātu" pārskati.

Pedantiski Monakas di Moncas tiesas pieraksti, kuros atspo­guļoti kadas Moncas mūķenes un citu klostera iemītnieču dzīves intīmākie sīkumi.

Fondā bija arī Venēcijas nuncija vēlēšanu materiāli, kas arhī­vā nonāca tūkstoš astoņi simti trīsdesmit piektajā gadā pēc Venē­cijas republikas krišanas. Šajos dokumentos bija sīki aprakstītas tris reliģiskas institūcijas, kas septiņpadsmitajā gadsimtā bija pa­kļautas nežēlīgai vajāšanai.

Lai bagātīgajā informācijas jūklī sāktu darboties, māsai Eliza­betei vajadzēja uzminēt, kas no tā visa interesējis Veļu. Elizabete bieži bija dzirdējusi viņu žēlojamies, cik grūti šajā grāmatu, map­ju un pergamentu jūrā atrast vajadzīgo.

No Veļas vina zināja par nelielo Meridiāna istabu, kas atra­dās Vēju torni. Šajā kvadrātveida telpā bija grāmatskapis ar de­viņiem tūkstošiem mapju. Tās nebija izpētītas, nebija minētas ka­talogos, tās bija nezināmas. Lai šos deviņus tūkstošus mapju inventarizētu, diviem zinātniekiem, kas nenodarbotos ne ar ko citu, būtu jāstrādā divi gadsimti. LIn tas viss vienā skapī.

Vienīgo kaut cik jēdzīgo slepenā arhīva indeksu krietni sen bija izveidojis kardināls Garampi, un tas sastāvēja no daudziem sēju­miem, taču indekss bija nepilnīgs un neprecīzs, turklāt daudzi ieraksti nebija saprotami, jo kardināls bija izmantojis savu šifru.

Taču māsa Elizabete zināja, ka reizēm cilvēkam gluži vienkārši veicas. Katrā ziņā slepenie arhīvi bija tā vērti, lai vismaz mēģi­nātu.

Viņa zināja arī tā dēvēto Simtgadu noteikumu - simt gadu veci materiāli nebija pieejami absolūti nevienam. Slēgti. Elizabete atce­rējās, ko par Simtgadu noteikumu reiz sacīja Kērtiss Lokharts. "Ja tāda nebūtu," viņš teica, "puse šīspasaules vareno būtu spiesti darīt sev galu. Paldies Dievam, ka ir tāds Simtgadu likums. Mēs, katoļi, zinām, kā bīstamas lietas kārtojamas. Lai slava svētajiem."

Vatikāna slepenajos arhīvos strādāja tikai septiņi cilvēki, un viens no viņiem, prefekts, darbu pārraudzīja.

Pēc pusstundas Elizabetei bija norunāta tikšanās ar monsin- joru Petrellu slepeno arhīvu galvenajā ēkā, Belvederā. Monsinjors Petrella bija prefekts. Iepriekš monsinjors Sandanato viņam bija aizlicis vārdu par māsu Elizabeti, taču arī monsinjors Sandanato nezināja, ar kādu mērķi Elizabete arhīvu apmeklēs.

Pēc pusstundas viņa mēģinās noskaidrot, kas arhīvos tik ļoti ieinteresēja Veļu, ka galu galā viņa par to samaksāja ar dzīvību.

Kad māsa Elizabete šķērsoja Svētā Pētera laukumu, tas laistī­jās spirgtas rīta saules staros. Paslīdējusi garām Leona valnim, viņa pa Svētās Annas vārtiem iegāja Vatikāna pilsētā, pēc tam gar Osservatore Romānu ēku devās uz Belvederu, kas atradās blakus Vatikāna bibliotēkai.

Papīri viņai bija kārtībā. Gan pāvesta vēstule, kurā bija apstip­rināts viņas amats, gan personas apliecība ar fotogrāfiju. Taču ta­ku uz šo iestādi viņai tomēr bruģēja Sandanato, kas bija uzsvēris viņas pazīšanos ar Kērtisu Lokhartu. Ar Sandanato gādību Eli­zabetei bija atļauts lasīt īpaši slepenus dokumentus. Galu galā tie­ši Kērtiss Lokharts bija savācis miljonus arhivu apgādāšanai ar modernām konservācijas tehnoloģijām. "Kādu dienu," viņš joko­ja, "es tur ieiešu un konstatēšu, ka Petrella fotokopēšanas telpu nosaucis manā vārdā."

Monsinjors Sandanato gaidīja Elizabeti skaistā kabinetā ar gai­ša marmora grīdu un lielu galdu, kur viņai vajadzēja parakstīties apmeklētāju grāmatā.

- Biju šeit apmēram pirms mēneša, lai ieskatītos Mikelandže­lo vēstulēs, - Sandanato sacīja, kad abi devās uz pieņemamo tel­pu. - Petrella ir augstprātīgs vīrs, taču savam amatam piemērots. Viņš teica, ka vēstules tobrīd neesot pieejamas, un es pajautāju, kāpēc. Izrādījās, ka tās pirms kāda laika pasūtījis Svētais Tēvs un Petrella nevēlējās viņu steidzināt ar atdošanu. Protams, neviens cits no arhīva neko iznest nevar. Ak, te jau viņš ir! Tonio, mans draugs!

Plašo pieņemšanas telpu greznoja antīkas mēbeles, ko pāvests Kallists bija ziedojis no saviem apartamentiem. Uz zema galda bija izklāts gobelēns ar svēto Pēteri zvejojam vētrainā jūrā. Labs brīdinājums ikvienam, kurš sāk darbu slepenajā arhīvā.

Monsinjors Petrella atgādināja elegantu galminieku, kam pie­der pašam sava hercogiste. Viņš bija apmēram piecdesmit gadus vecs gara auguma vīrs gaišiem matiem, ģērbies garā melnā suta- nā. Augstprātīgā seja bija gluda un svaiga, gandrīz bez nevienas grumbiņas. Viņš sagaidīja Elizabeti ar atturīgu smaidu un stingri paspieda tai roku. Sandanato, iepazīstinājis savu aizbilstamo ar prefektu, atvainojās, ka jāsteidzas atpakaļ pie kardināla, un Eli­zabete palika ar Petrellu divatā.

-Jūs droši vien zināt, māsa, - Petrella sacīja raitā angļu valo­dā, - ka mums ir dažas organizatoriskas grūtības. Arhīvu katalo­gu sastādīšana joprojām nav pabeigta. Krājumi ir pārāk lieli, un tie aizvien aug. Man acīmredzot lemts Sīzifa liktenis, taču es cen­šos, cik vien ir manos spēkos. Ceru, ka esat vizītei sagatavojusies.

- Es it kā zinu, kuri fondi mani interesē, taču jūs droši vien varēsiet man palīdzēt… Saprotiet, es vēlos pabeigt māsas Valentī­nas sāktos pētījumus…

- Kāda traģēdija! - Petrella nopūtās. - Mīklains notikums. - Viņš nogaidoši lūkojās uz Elizabeti, it kā viņai būtu zināms šīs mīklas atminējums.

- Vai atceraties, kur viņa parasti strādāja? Tas varētu būt no­derīgi…

- Kur…? Jā. Manuprāt, Bordžas… Tie vienmēr bijuši populāri, šie Bordžas… Vēl viņa daudz laika pavadīja Miscellanea. Rakņā­jās pa mapēm, kas atrodas Vēju tornī. - Viņš plaši novēzēja roku, pauzdams, ka materiālu tur vesels lēvenis.

- Domāju, ka vispirms man jāaprod ar šīs vietas noskaņu. Mans uzdevums nav no vieglajiem, taču esmu to parādā māsai Valentīnai. Varbūt man laimēsies uziet viņas piezīmes uz doku­mentu malām.

Petrella pamāja.

- Reālistiska pieeja un pacietība ir prāta skaidrības garanti. Šeit viss ir terra incognita. Nāciet man līdzi. Es jums paradīšu mazu daļu no pasaules, kurā jUs grasāties doties iekšā. Vai esat šeit kādreiz bijusi?

- Jā, bet uz īsu bridi. Mēs toreiz gatavojām žurnālam rakstu par arhīviem, biju kā tūriste, ja tā var teikt. Tagad esmu ieradu­sies strādāt.

Petrella pasmaidīja un, pamājis ar roku, aicināja Elizabeti sev līdzi.

Viņi sāka ar lasītavu, kur stāvēja lieli melni galdi un statņi grā­matām. Gar sienu stiepās plaukti, pilni ar bieziem sējumiem, bet stun tikšķēja liels grīdas pulkstenis un slējās tronis, kur bija jāsēž prefektam un jāuzmana telpa. Parasti gan viņš bija tik aizņemts, ka šeit pat neieskatījās.

Pa logiem pavērās skats uz iekšpagalmu un brīnišķīgiem sar­kanajiem oleandriem un apelsīnkokiem. Daži studenti paēnā bija izgājuši uzsmēķēt.

Elizabete sekoja Petrellam pa gariem tumšiem gaiteņiem, gar kuru sienām slējās metāla plaukti divstāvu mājas augstumā. Gais­ma ieslēdzās un izslēdzās automātiski tikai tur, kur ļaudis gāja, tādējādi cilvēkus pavadīja gaismas aplis, bet apkārtne slīga pus­krēslā. Elizabete ieraudzīja slaveno Pergamentu zāli, kur senos rokrakstus, iekrāsodama vieglā purpura tonī, pamazām iznīcinā­ja sēnīte. Arhīva senākajā daļā viņa redzēja stiklotus no papeles darinātus skapjus ar neskaitāmām atvilktnēm. Septiņpadsmitajā gadsimtā tos īpaši pāvestam Pāvilam V borgēzem izgatavoja tā- laika izcilākie skapju meistari, tos izrotādami ar Borgēzes ģerbo­ņiem. Šajos skapjos glabājās pāvesta reģistri.

Pa šaurām, krēslainām kāpnēm viņi uzgāja Vēju torņa pašā augšā. Lejā gluži kā miniatūra zaļa karte pletās Vatikāna dārzi. Meridiānu istabā nebija nevienas dzīvas dvēseles. Divas sienas rotāja freskas ar vēju dieviem plandošās tunikās. Pirmsākumos šī telpa bija paredzēta astronomiskiem novērojumiem.

- Nezinu, vai tas būtu neliels mierinājums Galilejam, kura pa­rakstītās atzīšanās visos pasaules grēkos glabajas stāvu zemāk, - Petrella teica. Uz telpas gridas ar visām zodiaka zīmēm bija at­veidots Saules pulkstenis, uz kuru pa šauru atveri apgleznotajā sienā krita saules stars. No griestiem, viegli šūpodamies, nokarā­jās vēja rādītājs. - Gregora kalendāru radīja šeit, - Petrella turpi­nāja. - Vai ievērojāt, ka tornī nav nevienas apgaismes ierīces? Tam ir savs iemesls. Mazākais gaismas zibsnis liecinātu vai nu par ugunsgrēku, vai ielaušanos. Gudri. - Viņš klusi iesmējās.

Pēcpusdienā Elizabete apsēdās uz neticami neērta krēsla pie liela rakstāmgalda lasītavā un pasūtīja pirmos materiālus. Viņa nolēma sākt ar dokumentiem, kas saistīti ar nunciju vēlēšanām Venēcijā.

Elizabete ar nožēlu saprata, ka laika darbam arhivā atliek ļoti maz, jo lielāko dienas daļu prasīja tiešie pienākumi žurnālā. Lai gan Elizabete ik dienas arhīvā strādāja tikai nepilnas trīs stun­das, viņas palīdzei bernadinai bija jāuzņemas lielāka slodze redakcija. Un tas savukārt nozīmēja, ka sešu uzvārdu pētījumi kavēsies. Galu galā māsa Bernadīna bija šo to noskaidrojusi un vēlējās ziņot. Elizabete, kas, apvienodama darbu arhīvā un redak­cija, jutās kā apdullusi, nolēma atalgot sevi un savu palīdzi ar lenču iemīļotajā kafejnīcā, kas atradās netālu no darbavietas.

Elizabete nebija atklajusi neko tādu, kas varētu būt interesējis Veļu, tāpēc viņas aizrautība pamazām izplēnēja. Protams, viņa iepazinās ar vairākiem interesantiem materiāliem par nunciju vēlēšanām, uzzināja daudz pikantu sīkumu par Bordžām, par šo un to, par seksu, vardarbību un nodevībām, kas valdīja tālaika garīdzniecības augstākajos slāņos. Viņa cītīgi lasīja piezīmes gan vēstuļu otrā pusē, gan uz dokumentu malām, uzdurdamās ma­ziem, neķītriem zīmējumiem, ko aiz gara laika atstājuši skribenti pirms trim, četriem un pieciem gadsimtiem. Vairākas dienas Eli­zabete studēja Baznīcas un civilizācijas vēsturi, juzdama, kā viņu vilina tumšās un noslēpumainās takas šajā vēsturē, un sapraz­dama, ka nevajadzētu tērēt laiku… un tomēr nespēdama šim pa- vedinājumam pretoties. Beidzot, pagurusi no vēstures kolīzijām, viņa labprāt atgriezās divdesmitajā gadsimtā un devās uz kafej­nīcu.

Bernadīna viņu gaidīja, sēdēdama pie galdiņa stūri. Abas ātri pasūtīja maltīti, un Bernadīna atvēra savu portfeli.

- Šis būs tāds iepriekšējs ziņojums, - viņa sacīja, - ar īstām biogrāfijām. Jā, tev ir taisnība - cipari aiz uzvārdiem patiešām no­zīmē nāves laiku. Ja tam ir nozīme un ja tevi tas interesē, varu pavēstīt, ka visi ir katoļi, kuriem nav veicies. Tagad par visiem pēc kārtas. - Viņa nokrekšķinājās. - Pirmais ir tēvs Klods Žilbērs. Francūzis, lauku mācītājs, septiņdesmit trīs gadus vecs. Gandrīz visu mūžu pavadījis ciematā netālu no Bretaņas piekrastes. Iestā­jies par bretoņu valodas saglabāšanu. Acīmredzot bijis labsirdīgs un nekaitīgs cilvēks… Piecdesmit gadu vecumā sarakstījis pāris grāmatu, lauku mācītāja dienasgrāmatas. Nu, tu vari iedomāties, kas tā par literatūru…

- Kara laikā droši vien dzīvojis Francijā, - Elizabete noteica.

Māsa Bernadīna pamāja ar galvu.

-Jā, tā izskatās. Vecums atbilst. Nu, tad klausies. Viņš nogali­nāts Bretaņā, kad gājis negaisa laikā pa lauku ceļu. Viņu notrie­kusi automašīna. Vadītājs nav apstājies un nav pēc tam atrasts. Divi fermeri liecinājuši, ka šoferis pat ātrumu neesot samazinā­jis…

Elizabete pamaja un, nolauzusi gabaliņu maizes, iemerca to tikko atnestajā zupā.

- Nākamais?

- Sebastjans Aroijo, spāņu rūpnieks. Lai gan bija pensijā, dar­bojās vairākās direktoru padomēs, septiņdesmit astoņus gadus vecs. Pirms kara bijis kārs uz izpriecām, ātrām automašīnām, kolekcionējis mākslas darbus. Vācis Baznīcai līdzekļus… ļoti diev­bijīgs, nodarbojies ar labdarību, viena sieva četrdesmit gadus. Dzīvojis gan Madridē, gan uz savas jahtas. Abi ar sievu nošauti Biaricā tumšā ielā, kad, nokāpuši no jahtas, devušies pastaigā pa pilsētu. Neviens neko nav ne redzējis, ne dzirdējis… Ļoti profesio­nāls darbs. Vainoti basku teroristi, bet tie atbildību neuzņēmās. Nākamais. Hanss Ludvigs Millers bija vācu zinātnieks un ama­tieris teologs. Septiņdesmit četri gadi. Viscaur konservatīvs, inte­lektuāls katolis. Kara laikā cīnījies par reihu, pēc tam turēts aiz­domās par dalību sazvērestībā pret Hitleru, pārcietis gestapo spīdzināšanu. Kara noziegumu izmeklēšanas komisija atzinusi viņa vājo veselību. Slimas sirds dēļ pēdējos gados pārvietojās ar braucamkrēslu… Sadūšojies reiz devās uz Bavāriju apciemot brā­li, un tur viņu pārsteidza nāve. Tajā vakarā pārējie gāja uz teātri un atgriezušies atrada viņu braucamkrēslā ar pārgrieztu rīkli.

Elizabete klausīdamās bija zaudējusi interesi par ēdienu.

- Slepkavība bez trokšņa, - viņa teica. - Lietots nazis tāpat kā uzbrukumā Benam Driskilam. Turpini.

- Praiss Beidels-Faulers, angļu katolis, vēsturnieks, septiņdes­mit deviņi gadi, atraitnis, pārcietis pāris sirdstrieku, dzīvojis lau­kos netālu no Batas. Vēl arvien rosījies, rakstījis apjomīgu darbu. Vecais vīrs strādājis bijušajā klētī, kas pārtaisīta par kabinetu. Kā­du nakti izcēlies ugunsgrēks, ēku acumirklī pārņēmušas liesmas un viņš sadedzis. Kad policisti apskatīja atrasto līķi, viņus gaidī­ja pārsteigums… pakausi bija caururbusi lode, lai gan visi domāja, ka atraitnis nosmacis dūmos. - Māsa Bernadīna uzdūra uz dakši­ņas mazu kumosiņu, iemeta mutē un iedzēra malku sarkanvīna.

- Tātad ne jau ugunsgrēkā viņš gāja bojā, - Elizabete sacīja.

- Ugunsgrēkam vajadzēja kaut ko iznīcināt…

- Hnim… - Māsa Bernadīna palūkojās uz sarunas biedri.

- Laba doma. Kā tev tas ienāca prātā? Vai tu lasi detektīvromānus?

- Nē, acīmredzot man ir detektīva prāts. Kas nākamais?

- Džefrijs Streičens, astoņdesmit vienu gadu vecs. Nereti ap­meklējis savu Skotijas pili. Valsts ierēdnis, katolis. Sers Džefrijs. Piecdesmitajos gados iecelts bruņinieku kārtā par nopelniem ka­ra laikā. Strādājis britu izlūkdienestā, MI-5 vai M/-6, vienmēr tos jaucu. Savu Bentley vienmēr vadījis pats. Viņam paticis apbrau­kāt savus īpašumus. Acīmredzot slepkavu pazinis - ciemata iedzī­votāji apgalvojuši, ka svētdienas rītā viņš redzēts braucam savā automašīnā kopā ar kādu vīrieti. Kad Bentlei/ ceļmalā atrasts, Džef­rijs bijis sagumis uz stūres…

- Ar lodi pakausī, - Elizabete pabeidza.

- Uzminēji!

- Tas nav minējums, māsa, - Elizabete sacīja.

Māsa Bernadīna noelsās un, juzdama cieņu, uzrauca augšup uzacis.

-Ak…

- Ko tu vari teikt par Erihu Kesleru?

- Datu nebija. - Viņa paraustīja plecus. - Varbūt vēl ir dzīvs. Es viņu vēl meklēju.

- Domāju, ka tev jāpasteidzas, māsa. Man to saka nojauta.

Tajā naktī Elizabeti mocīja bezmiegs. Viņa gulēja savā platajā gultā, klausīdamās trokšņos, kas atplūda no lejas, un pūlējās tikt skaidrībā ar dienas iespaidiem. Pēc lenča viņa atkal bija devusies uz arhīvu, taču domas nemitīgi atgriezās pie mirušo saraksta un tā viena, kas varbūt vēl bija dzīvs. Vela kaut kā bija sasaistījusi savā starpā šīs piecas varmācīgās nāves, un nevajadzēja milzu attapību, lai saprastu, ka tāds pats liktenis gaida arī sesto. Kas ir šis Keslers? Kāpēc viņam jābūt nākamajam? Kas viņu vieno ar pārējiem pieciem? Un kas galu galā bija kopīgs šiem pieciem, ka viņus vajadzēja nogalināt? Un kāpēc vēlāk, tāpat kā šos cilvēkus sarakstā, nogalināja arī Veļu, Lokhartu un Hefernanu? Vela zinā­ja par pieciem mirušajiem… Kērtiss Lokharts pazina Veļu… Hefer­nans tajā bridī bija kopā ar Kērtisu… Ko tas viss nozīmē?

Sapratusi, ka aizmigt neizdosies, Elizabete uzmeta uz pleciem rītakleitu un izgāja uz terases, no kura pavērās skats uz rosigo ielu. Pie kājām mirgoja Roma. Spirgts vējš atvēsināja viņas kais­tošo seju. letīdamās ciešāk rītakleitā, Elizabete jutās bezgala vien­tuļa. Viņai neizdevās izmest no prāta ne mazo meitenīti lidmašī­nā, ne domas par Veļu… Ak Dievs, cik ļoti viņai trūka Veļas! Ko gan, viņa domāja, vērodama lejā gaismas rotaļas, par sarakstu sa­cītu Bens Driskils? Vai viņš atminētu, ko šie vārdi nozīmē? Dris­kils bija vienigais cilvēks, ar kuru par to varētu runāt, taču viņš bija gandrīz tikpat tālu kā Vela. Un atkal Elizabete nožēloja savu aso izturēšanos pret Benu. Kā vērst visu par labu? Vai tāda izde­vība viņai vispār būs? Vai viņš saprot, ka spēlējas ar uguni? Vai viņš medītu Veļas slepkavu, ja zinātu par šo sarakstu?

Dažas nākamās dienas Elizabete, atvairīdama domas par sa­vām attiecībām ar Benu Driskilu, par vientulību un Veļas zaudē­jumu, nodevās darbam. Viņa gāja uz arhīvu, šķirstija nebeidza­mas mapes par Venēciju, mēģinādama atrast to, kas bija saistījis viņas uzmanību pirmajā vai otrajā šeit pavadītajā dienā. Bija bri- ži, kad viņa, pārcilādama dokumentus un mēģinādama to atcerē­ties, gandrīz vai zaudēja pacietību. Iepriekš par izlasīto interese nebija radusies, taču nu tas šķita kaut kas ļoti svarīgs. Sasodīts! Viņa pat zināja, kad tas sāka likties svarīgs. Pēc kopīgā lenča ar māsu Bernadīnu. Taču papīru jūklī viņa bija apmaldījusies.

Vairs nespēdama to izturēt, viņa piegāja pie kokakolas auto­māta, paņēma vienu kārbiņu un izgāja pagalmā. Stūrī uz sola sē­dēja divi priesteri, smēķēja un tērzēja, un siltā saule apspīdēja viņu bālās sejas. Elizabete bija uzvilkusi garās bikses. Nevienam šeit nebija jāzina, ka viņa ir mūķene. Priesteri viņai uzsmaidīja, un viņa īsi pamāja tiem ar galvu. Kopš sākusi darbu arhivā, Eliza­bete šeit nebija sastapusi nevienu sievieti. Šī bija vīriešu pasaule. Tomēr viena no astoņiem upuriem bija sieviete, Vela. Vai abi kor­pulentie pusmūža priesteri pagalma pretējā stūrī, Elizabete domā­ja, spēj iedomāties, kādas domas patlaban nedod viņai mieru? Vai nojauš, kas notiek viņu Baznīcā?

Atgriezusies lasītavā, viņa turpināja meklējumus. Kas gan šajā dokumentu jūrā bija svarīgs Veļai? Elizabete juta, ka pamazām viņai rokas nolaižas, un dienas vidū gandrīz nosprieda, ka jāmet miers.

Un tad viņa to atrada.

Prātā nošķindēja zvaniņš. Tas bija iepriekš ieraudzītais vārds.

Viens vienīgs vārds.

Assassitii.

Pakļaudamās intuīcijai, viņa vērās uz šo vārdu starp dau­dziem citiem, neapzinādamās un neatskārzdama, ka to redz. Taču tas tur bija. Un atkal intuitīvi viņa atrada tam paralēlo vārdu.

Slepkavas.

Kads bija to uzšņāpis ēdienkartes otrā pusē. Tā bija grezna ēdienkarte, paredzēta svarīgas personas rīkotām pusdienām. Ta­ču saimnieka vārds nekur nebija norādīts. Iespējams, ēdienkarte nebija oficiāla, bet gan domāta vienīgi šefpavāram. Uzraksts tās otrā pusē bija itāliešu valodā.

Elizabete apsēdās un sāka tulkot.

Kardināls S. lūdza atļauju izmantot Toskānas algoto slepkavu Klaudio Tričino, lai atrisinātu jautājumu ar Masāro, kurš rupji mīda kājām savas meitas Beatričes, kardināla mīļākās, godu. Atļauja dota.

Tātad nebija šaubu, ka Tričino duncis darijis galu Masāro, kurš pieļāva divas lielas kļūdas. Pirmkārt, piekopa asinsgrēku ar mei­tu un, otrkārt, padarīja kardinālu par ragnesi.

Pabalējušais uzraksts nebija saistits ne ar materiāliem, starp kuriem ēdienkarte bija ielikta, ne ar pašu ēdienkarti. Nekur nebija minēts nedz kardināls S., nedz Masāro, nedz Tričino. Tomēr uz­rakstu Elizabete pamanīja. Interesanti - vai to ievēroja ari Vela?

Savādi, kā viens vārds iekustina atmiņu. Assassini.

Algoti slepkavas, bandīti. Tie piederējās pie ikdienas viduslai­kos un renesanses periodā. Katrs, kam bija pietiekami daudz va­ras un naudas, varēja tos nolīgt vajadzīgajam pakalpojumam… lai pasargātu savu varu un naudu. Tā aristokrāts tos varēja uzsūtīt savam ienaidniekam, princis savam sāncensim, kas konkurēja uz troni, bagāts virs - neuzticīgai sievai vai mīļākajai, kura taisīja traci… brālis - māsai, ja tā pārāk daudz zināja… Tas bija jaušams daudzās tālaika vēstulēs un dokumentos. Tikai jaušams.

Jautājumā par Baznīcu… baznīca bija īpaša lietpratēja asins­izliešanā. Klida valodas, ka algoti slepkavas nogalinājuši pāves­ta uzdevumā. Taču nevajadzēja nemaz būt pāvestam, lai pasūtītu slepkavību. Kardināls vai bagāts priesteris samaksāja, un kāds mira.

Elizabete nolēma par tālaika algotajiem slepkavām izjautāt kā­du Džordžtaunas profesoru. Tēvs Devenants pasmaidījis nogro­zīja galvu, it kā nesaprazdams, kam gan glītai meitenei vajadzīga tāda informācija. Taču Elizabete neko nepaskaidroja.

- Tādi, protams, eksistēja, - profesors, bridi klusējis, atbildēja. - Toreiz dzīvībai lielas vērtibas nebija, un šos cilvēkus par kaut ko īpašu neviens neuzskatīja, tāpēc ari dokumentāru liecību par viņiem ir maz. Ar noziedzības pētīšanu toreiz neviens nenodar­bojās. Tā ir vēl viena tumša lappuse viduslaiku dzīvē. Drūmā un cietsirdīgā dzīvē. Mans tēvs šeit ieradās no Itālijas gadsimtu mijā un šajā vārdā, assassini, sauca visus neliešus. Viņš teica, ka mafija dzimusi reizē ar pirmā slepkavas noalgošanu Sicīlijā. Protams, laika gaitā tas viss apvīts leģendām un izdomājumiem…

Tēvs Devenants negrasījās izplūst par šo tematu, bet Elizabete bija uzstājīga. Kādas leģendas?

- Jūs, māsa, taču neesat vēsturniece. Kam jums tas?

- Jūs esat vēsturnieks. Es tikai mācos. Daudz kas leģendās ir patiess…

- Tas izklausās skaisti, bet nav gluži pareizi…

- Apgaismojiet mani, tēvs.

- Tie ir tikai veci nostāsti. Par visādiem noslēpumainiem klos­teriem, par to, ka ikvienam pāvestam bijusi vesela armija algotu slepkavu… Kādas tik blēņas ļaudis neizdomā! Baznīca vienmēr bijusi vilinošs mērķis…

- Ne jau viss ir blēņas un izdomājumi! Man jāzina, vai bija kaut kas tāds vai nebija.

- Kā jau teicu, algotņi eksistēja. Starp citu, kur jūs grasāties veikt pētījumus?

- Slepenajos arhīvos.

Tēvs Devenants atgāza galvu un skaļi smējās.

- Jūs, māsa, esat ļoti jauna. Jūs nespējat iedomāties, kāds ju­ceklis valda arhīvos. Turklāt arhīvs ir drošāka vieta pasaulē, lai kaut ko noslēptu. Jūs taču zināt, kādi ir arhivāri. Viņi gluži vien­kārši nespēj kaut ko izmest laukā. Atrod, teiksim, kādu papīru ar kutelīgu vai divdomīgu saturu un gluži kā žurka velk uz migu… un noslēpj. Visiem pieejamā vietā. Patiešām velnišķīga viltība.

Tālākā diskusijā par algotiem slepkavām tēvs Devenants ne­ielaidās. Toties viņš bija pastāstījis, kā arhivāri slēpj dokumen­tus. Viņam bija taisnība. Tajā bija kaut kas velnišķīgs.

Meklēšanai varēja izšķiest gadu. Tikpat labi varēja gadīties, ka pieej pie fonda ar septiņpadsmit tūkstošiem pergamentu un atro­di meklēto uzreiz. Kaut kāda loģika tomēr materiālu izvietošanā eksistēja, un nākamajā dienā Elizabete atrada dokumentus, kas vēstīja par Sanlorenco klostera likteni. Tos lasot, viņai pār mugu­ru skrēja tirpas.

Šie piecpadsmita gadsimta notikumi droši vien bija ņemti par pamatu tālaika gobelēniem, kuros attēlota elle un kuri mūsdienās glabājas kādā privātā kolekcijā. Gobelēnu audēji tajos atspoguļo­ja gan buršanas, gan asinsgrēka, gan Baznīcas apgānīšanas, gan slepkavību un spīdzināšanas, gan klostera mūķeņu izvarošanas ainas. Tas bija laiks, kad pielūdza pagānu elkus, kad valdīja tirā­nija, varmācība un nodevības visvisādos veidos, tāpēc gobelēni bija pārpilni ar baisām un nepiedienīgām niansēm.

Šos notikumus rosināja Florences augstmanis Vespasiāno Ra- naldi Sebastjāno, kas nopirka bīskapa amatu par veselu vezumu dukātu. Skaidrojums tam bija vienkāršs. Pāvesta ģimenei ārkārtī­gi vajadzēja naudu, un nevienu īpaši neinteresēja, no kurienes tā nāk.

Kļuvis par biskapu, Sebastjāno, cik spēdams, sāka Baznīcu izsmiet, cenzdamies pakļaut šaubām tās sūtību un svētumu. Die­nēdams Sigismondo Malatestas privātā armijā, viņš bija postījis Baznīcas zemes, izvarojis mūķenes, laupījis un nodarbojies ar izspiešanu. Kļuvis par bīskapu, viņš izzoboja savu draudzi un pazemoja sev uzticētās avis, neķītri jokodams pat par dievmātes jaunavību. Savā pilī biskaps noņēmās ar buršanu. Netālo klosteri Sebastjāno pārvērta par bordeli sev un saviem sardzes vīriem. Izvirtība un spīdzināšana tajā laikā bija samērā izplatītas, bet tā dēvētais bīskaps Sebastjāno šajā ziņā pārspēja visus. Reto izbē­gušo stāsti stindzināja asinis un atgādināja vājprātīgo murgus.

Sebastjāno pils bija ērts patvērums algotiem slepkavām. Kad to kļuva pārāk daudz - viņš atalgoja šo nāves vienību pietiekami dāsni -, viņa uzmanību saistija Sanlorenco klosteris, kas atradās dienas jājiena attālumā no pils. Sebastjāno nolēma savus algot­ņus iemitināt tur. Doma bija gluži loģiska, jo daudzi savervētie bija kādreizējie mūki. Šis Sebastjāno bija pretrunīgs cilvēks. Rei­zēm viņš izstaroja pievilcību, bija ārkārtīgi viesmīlīgs, labi izglī­tots un apveltīts ar asu prātu un māku diskutēt, turklāt bīskaps. Viņa savdabīgajos izteikumos par Baznīcu sabiedrība ieklausījās, un viņa uzskatus atbalstīja ne vien daži garīdznieki, mūķenes un mūki, bet arī zinātnieki, jo viņa argumenti bija pārliecinoši, kaut arī absolūti ķecerīgi.

Nolēmis, ka Baznīcai vairāk par visu vajadzīgi uzticami, labi apmācīti slepkavas, viņš ieņēma klosteri, apkāva tos, kuri nevēlē­jās pakļauties, un izveidoja Toskānas slepkavu brālību, ko drīk­stēja nolīgt arī citi, ja vien tas nebija pretrunā ar bīskapa intere­sēm.

Pāvests zināja par biskapa aktivitātēm, taču nejuta īpašu vēlē­šanos iejaukties, uzskatīdams, ka nepakļāvīgais bīskaps pats rok sev kapu, ka agri vai vēlu viņu novāks kāds paša pakalpiņš. Ga­lu galā - ko tad tik briesmīgu šis Sebastjāno bija pastrādājis? Nū­jā, pārņēmis pusaizmirstu un pussabrukušu klosteri, nogalinājis dažus analfabētus mūkus un it kā izvarojis pāris mūķeņu, bet tā nebija liela nelaime. Vēl viņš piekopa burvestības, bet acīmredzot ar vienu mērķi - lai dažādotu savas mīlas rotaļas. Un komandēja savu algotņu armiju. Tādu cilvēku labāk bija netraucēt.

Taču lielummānijas pārņemtais Sebastjāno nenoturējās, nepār­kāpis pāvesta iecietības un pielaidības robežu. Sebastjāno sadus­mojās uz divdesmit deviņus gadus vecu bonvivānu, toreizējā kar­dināla brāļadēlu, kurš, norīkots uz Florenci svarigā amatā, izteica nepiedienīgu priekšlikumu Sebastjāno māsai Selestīnai… priekš­likumu, uz kuru tā labprāt atsaucās…

Lai gan gluži vai maniaks, Sebastjāno bija praktisks cilvēks, tāpēc pieprasīja par morālo kaitējumu viņa ģimenei un māsas ap­traipīto godu, ja vien no tā vēl bija ko aptraipīt, pienācīgu materi­ālo atlīdzību. Viņš uzstāja, lai nekauņa samaksā par viņa statu­jas izgatavošanu, turklāt statujai jābūt no tīra zelta un pilnā augumā. Kardināla brāļadēls atteicās, un tad bīskaps, izsaucis pie sevis brāli Scipioni, savu uzticamāko slepkavu, norādīja tam uz mērķi. Scipione kardināla brāļadēlu nogalināja gultā, ko tajā bri­di viņš dalīja ar Selestīnu, kura diemžēl ari krita par upuri bijušā mūka asajam duncim.

Par spīti tam, ka Sebastjāno ģimeni šajā konfliktā ari varēja uz­skatīt par cietušo, pāvestam neatlika nekas cits kā būt bargam. Pirmkārt, viņš iecēla brīvajā amatā tā paša kardināla otru brāļa­dēlu, divdesmit vienu gadu vecu jaunekli. Otrkārt, viņš izveidoja pats savu algotņu armiju, kas bija pakļauta šim jaunajam cilvē­kam, kuram dienu un nakti prātā bija tikai viena doma - kā at­riebt brāļa nāvi. Beidzot viņš nolēma Sebastjāno pili ieņemt trie­cienuzbrukumā, bet vispirms algotņus nosūtīja uz klosteri, kur tie visus slepkavas nodūra. Aizbēgt izdevās tikai deviņiem vīriem. Sebastjāno, zaudējis uzticamos draugus un aizstāvjus, satriekts mēģināja vienoties. Taču diplomāts, kā izrādījās, viņš bija vājš. Pils iemītniekus sadzina pazemes cietumā un sadedzināja dzī­vus.

Bijušo bīskapu pakļāva publiskai tiesai. Viņam nocirta locek­ļus un vēl dzīvo rumpi ar galvu aizvilka uz neapdzīvotu vietu, kur atstāja nomirt.

Ar šīs operācijas iznākumu pāvests bija apmierināts, tiesa, uz­varas prieku nedaudz aptumšoja doma par deviņiem slepkavām, kam izdevās izsprukt. Paklīda baumas, ka viņi patvērušies Spā­nijā, kādā pamestā kalnu klosterī, kura precīzu atrašanās vietu neviens nezināja. Galu galā tie varbūt bija tikai nostāsti.

Pāvests nomierinājās un sekot viņiem negrasījās.

Izlasījusi par Sebastjāno un Toskānas slepkavām, Elizabete jutās nomākta. Taču prāts turpināja darboties.

Ar ko piecpadsmitā gadsimta notikumi atšķiras no pašreizē­jiem?

Vakarā, atgriezusies dzīvoklī, Elizabete nespēja aizgainīt iztē­les ainas. Algoto slepkavu un viņu saimnieku asiņainie briesmu darbi joprojām kavējās viņas gara acu priekšā. Galvassāpes bija klāt kā sauktas, un, juzdamās apjukusi un nelaimīga, ka nav ne­viena, ar kuru pusnakti pie kafijas tases un pieticīgām uzkodām varētu visu apspriest, viņa agri aizgāja gulēt.

Vai pētījumiem vispār bija jēga? Reizēm viņa vairs neatcerē­jās, ar kādu mērķi vispār devusies uz šiem arhīviem. Viņa bija brī­dināta par to pievilkšanas spēku, taču neviens viņu nebija brīdi­nājis par assassini, kas, šķita, uzglūnēja no visiem istabas stūriem, par neskaidru Veļas rēgu, par aizvainojumu un dusmām Bena Driskila sejā. Elizabete centās aprast ar šiem jaunajiem mājas ie­mītniekiem. Taču drīz, pēc iespējas drīzāk, viņai viss kādam jāiz­stāsta.

Drīz…

Tēvs O'Nīls, pēc iesaukas Persiks, Ņūprudensas Svētās Mari­jas baznīcas mācītājs, ar grūtībām pārcieta māsas Veļas, vienīgās sievietes, ko bija mīlējis, nāvi. Arēji tas tikpat kā nebija manāms, jo viņš, kā vienmēr, smaidīja un ļaudīs centās izskatīties mundrs, it kā nekas ļauns ar viņu nebūtu noticis. Ziemas sākuma dienas bija saulainas un gaišas, toties tumsa iestājās agri, un vakaros, kad vecās draudzes mājas pažobelēs gaudoja vējš un liesmas ka­mīnā lēni plaka, Persiks savā atpūtas krēsla pamodās un vērās televizora ekrānā uz Deividu Letermenu, kas vadīja muļķigu rai­dījumu ar suņu un kaķu piedalīšanos. Pirms apsēšanās kamīna priekšā viņš allaž izdzēra prāvu glāzi viskija, kas bija viens no zaudējuma sāpju mazināšanas līdzekļiem. Persiks gan apsolija sev ar šīm zālēm neaizrauties, jo daudzi draudzes gani bija uz­gājuši uz šīs taciņas un, tā teikt, pazuduši.

Persiks joprojām vadīja nodarbības Baznīcā draudzes bērniem un sadarbojās ar labdarības biedrības dāmām. Viņš neatteica ne­vienu uzaicinājumu vakariņās un nezaudēja saites ar tēvu Dan­nu, kā ari katru dienu apmeklēja Hjū Driskilu slimnīcā, kur vēro­ja veco viru, kas centās atgūt spēkus. Ķermenī, kas nekustīgs gulēja slimnīcas gultā, Persiks nojauta milzu dzīvotgribu. Bija acīmre­dzams, ka Hjū Driskils atlabst - lēni, bet pārliecinoši. Tas Persiku iepriecināja. Viņš vēlējās zināmā mērā Driskilam aizstāt dēlu, Be­nu, kurš bija devies Dievs zina kur, bet viņš nebija pārliecināts, vai to grib ari vecais virs. Ar viņu, Persiku, Driskils vismaz varēja parunāties par Benu un Veļu. Persiks redzēja, ka slimnieks grimst dziļās domās, droši vien kavēdamies atmiņās par saviem bērniem, taču, ko viņš īsti domāja, Persikam palika noslēpums. Citu cilvē­ku šajā situācijā varētu uzskatīt par bezpalīdzīgu, bet ne Hjū Dris­kilu. Lai nu par ko, bet par vārguli šo cilvēku nevarēja saukt. Tēr­zēdams ar Persiku par niekiem un atcerēdamies vecos labos laikus, viņš saspringti domāja savas domas.

Persiks apmeklēja Veļas kapu nelielajā kapsētā, sērodams ne tik daudz par viņu, kā par savu dzīvi, kāda tā varēja būt. Reizu­mis viņš izgāja ārpus žoga, kur ļāva skatienam bridi kavēties pie tēva Governo atdusas vietas, domādams par visu šo traģisko no­tikumu un to, kā Edna Henrehena un viņas draudzenes skolā bija neglābjami iemīlējušās jaunajā, glītajā priesterī. Persiks visiem spēkiem centās izturēt šo dzīves posmu, bet tas bija sasodīti grūti.

Brīvajos brīžos viņš nodevās pagraba, bēniņu, pieliekamo un neskaitāmu skapju tīrīšanai, un tie visi bija piebāzti dažādiem krāmiem, ko viņam mantojumā bija atstājuši priekšgājēji, šīs dra­zas vācēji un krājēji gadu desmitiem ilgi.

Tur bija kastes ar vēstulēm, kas rakstītas pat trīsdesmitajos gados. Finanšu pārskati, desmitiem albumu ar laikrakstu izgrie­zumiem, kas tajos gan salīmēti, gan tikai ielikti. Nepaceļamas kas­tes ar grāmatām - biezi reliģiska satura sējumi, politiski traktāti, bestselleri, ceļveži, klasika mākslīgās ādas iesejumā. Un tikpat smagas kastes ar tūkstošiem žurnālu. Life, Time, National Geograp- hic, The Saturday Evening Post, Collier's, Harper's, The Atlantic, The Saturday Revieu) un vēl, un vēl, un vēl. Golfa nūjas, tenisa raketes un bumbiņas, kroketa āmuri un bumbiņas, badmintona piederu­mi. Papīra saiņi, telefonu grāmatas un piezīmju bloknoti, zimuļi, pildspalvas, pastmarkas, turklāt pašas dārgākās par diviem cen­tiem, un nosūtīt par šo naudu korespondenci reiz varēja kaut uz pasaules malu. Neticami. Dažreiz viņam palīdzēja Edna Henre­hena. Te bija tik daudz joprojām kvalitatīvu drēbju, ka varēja sarī­kot labdarības tirdziņu. Gluži vienkārši viņiem roka necēlās, lai to visu izmestu. Neatlika nekas cits kā gatavoties izpārdošanai, un Edna labprāt uzņēmās šis rūpes.

Kādu vakaru Persiks sēdēja televizora priekšā pie kamīna ar pudeli Glenfiddich pa rokai un sāka izkravāt kasti ar avīžu izgrie­zumu albumiem par Otro pasaules karu. Izcēlis 110 kastes divus virsējos albumus, viņš ieraudzīja ar izolācijas lenti aptītu un auklu apsietu brūna papīra aploksni. Nespēdams pretoties kārdināju­mam, viņš ar šveiciešu armijas nazi atgrieza aploksni vaļā un iz­vilka ārā vairāk nekā četrdesmit ar pabalējušu tinti aprakstītu li- nijpapira lapu.

Persiks sāka lasīt. Viņš izlasīja visu tekstu divas reizes un di­vas reizes, pietrūcies kājās, sāka staigāt pa istabu. Izdzēris pude­li līdz pusei, viņš, mēģinādams nomierināties, ilgi sēdēja pretī te­levizoram, truli tajā blenzdams. Ko lai iesāk? Ko lai viņš tagad iesāk?

Viņš izlasīja tekstu trešo reizi.

Persiks daudzas reizes bija dzirdējis benu un Veļu stāstām šo stāstu. Kā Hjū Driskils pēc kara atvedis sev līdzi uz mājām itālie­šu priesteri Džakomo d'Ambrici, kā d'Ambrici palaikam ieslē­dzies kabinetā un bērni viņu tad neesot drīkstējuši traucēt… Un tagad viņš, Persiks, zināja, kas īsti kabinetā notika.

Viņam rokās bija tā cilvēka memuāri, kurš tuvākajās dienās grasījās kļūt par Romas Katoļu baznīcas galvu… Daudzus gadus šis teksts aizmirsts gulēja drošajā slēptuvē. Vai aizmirsts? Persiks paņēma pirmo lapu ar virsrakstu. "Simona Verginija lietas fakti". Tad no apakšas izvilka pēdējo lapu un vēlreiz palūkojās uz izba­lējušo parakstu un datumu.

Kad jau bija krietni pāri pusnaktij, viņš pacēla telefona klau­suli un uzgrieza tēva Artija Danna numuru.

Tēvs Danns vairākas dienas pavadīja savā dzīvoklī vienā no Manhetenas torņiem un nebija pieejams nevienam, kuru satrauca skaļo slepkavību sekas. Viņš nelikās ne zinis par arhibīskapa kar­dināla Klammera aicinājumu ierasties Svētā Patrika baznīcā, tāpat kā par sava aģenta un izdevēja telefona zvaniem. Viņu nodarbi­nāja slepkavības, kas veidoja jaunā romāna galveno sižeta līniju, un, apsvērdams dažādus sižeta risinājumus, viņš šķetināja to uz priekšu, nākotnē, un atpakaļ pagātnē, cenzdamies ieraudzit stās­tījuma līniju kopumā. Protams, nekas liels no tā neiznāca, taču tēvs Danns neuzskatīja, ka laiks izšķiests velti. Viņš domāja par Veļu un Lokhartu, par māsu Elizabeti, par Benu, Hjū, Persiku, d'Ambrici, Sandanato un veco pāvestu un pat uzmeta dažas pie­zīmes, cerēdams, ka tās noderēs nākamajā sacerējumā. Viņam ne­deva mieru Veļas ceļojumi. Kam šī meitene bija tikusi uz pēdām? Lai ari kas tas būtu, skaidrs bija viens - Driskilu ģimene ierauta šajos notikumos…

Nogalinātais tēvs Governo bija pakārts ābelē viņu dārzā…

Kas Otrā pasaules kara laikā joņoja pa Eiropu Mežonīgā Billa Donovana Stratēģiskās izlūkošanas biroja uzdevumā? Hjū Dris­kils…

Karš beidzās, un Hjū Driskils sev līdzi uz mājām, uz Prinsto­nu, atveda d'Ambrici… Un neviens lidz šim bridim nezina, kāpēc viņš to atveda. Artiju Dannu tas ārkārtīgi interesēja. Šis cilvēks, velns lai parauj, kuru katru bridi var kļūt par pāvestu!

Māsa Vela visu pēdējo gadu kaut ko pētīja un tad piepeši no­bijās… Acīmredzot viņa arī kādu bija nobiedējusi… jo šis kāds ga­lu galā viņu nogalināja, lai viņas pētījumi aprautos. Ko viņa īsti darīja?

Bens Driskils nolēmis nepadoties. Varēja kādu laiku nogaidīt, lai viss kļūst skaidrāks. Taču nē, Bens Driskils rīkojās pa savam. Pēdējā laikā viņš izturējās nevis kā jurists no advokātu biroja, bet gan kā izmisis futbolists…

Tāda nu bija šī kompānija.

Visbeidzot Danns, lai tiktu skaidrībā, izvēlējās paņēmienu, kāds nevienam līdz šim nebija ienācis prātā. Pārlūkojis piezīmes un secinājis, ka tās ir pārāk sarežģītas un juceklīgas, viņš nolēma sākt no paša sākuma. No dārza, kur pirms pusgadsimta saltā zie­mas vējā ābelē šūpojās tēva Governo nedzīvais ķermenis.

Kādā saulainā, bet vējainā ritā viņš atstāja Manhetenu un de­vās uz klosteri, kas atradās starp Prinstonu un Trentonu, sāņus no galvenās maģistrāles. Tā bija pelēka mūra ēka ar salā nobru- nējušu zālienu visapkart, kādreizējā savrupmāja. Pirmais sniegs bija nokusis, taču zeme bija sasalusi dziļi. Šeit valdīja neparasts klusums. Piemerota vieta reliģiskai iestādei, Danns nodomāja. Viņš tādas bija redzējis tūkstošiem.

Kamēr veca mūķene sameklēja māsu Mariju Angelīnu, viņš pa­kavējās uzgaidāmā telpā. Sirsnīgi smaidīdama, māsa drīz vien at­steidzas. Abi apmainījās rokas spiedieniem, pec tam māsa Marija Angelīna ieveda viņu sava kabinetā, kura sienas rotāja gleznu re­produkcijas par reliģiskām tēmām. Telpa bija drūma, taču glītā mūķene ar gudro, možo seju to it kā atsvaidzināja.

Pēc darba katoļu skolā, kur savā laikā bija mācījies Bens, Vela un Persiks, viņa bija iestājusies klosterī un galu galā kļuvusi par tā priekšnieci. Ar Dannu viņa iepazinās Veļas bērēs.

- Jūs droši vien pazīstat Hjū Driskilu, vai ne? Un viņa sievu Mēriju ari droši vien kādreiz pazināt.

- Protams, pazinu. Šķiet, ka tas viss bija tikai vakar.

- Jūs acīmredzot pazīstat visus šā apvidus katoļus.

-Jā, protams. Domāju, ka visus. Tāds jau ir skolotāja darbs.

- Tad jau jūs pazināt arī tēvu Vinsentu Governo.

-Jā, es pazinu viņu. Taču toreiz biju ļoti jauna.

- Es labprāt uzzinātu, kas jums palicis atmiņā par tēvu Go­verno.

Atnāca vēl viena mūķene un, atnesusi sudraba tējas servīzi, nolika to uz galdiņa dīvāna priekšā. Māsa Marija Angelīna, no- švīkstinādama mūķenes tērpu, paliecās uz priekšu un ielēja tēju. Tēvs Danns pievienoja dzērienam pienu un divus cukura grau­dus. Māsa atkal uzsmaidīja viņam savu eņģeļa smaidu, ko Bens Driskils savā laikā uzskatīja par pavedinošu.

- Vai tāpēc jūs pie manis ieracīāties, tēvs?

-Jā, māsa. Lai kaut ko uzzinātu par tēvu Governo.

- Es jūs gaidīju.

- Nesaprotu. Kāpēc jūs mani gaidījāt?

-Jūs vai tādu kā jūs.

- Tik un tā nesaprotu…

- No pieredzes zinu, ka mums agri vai vēlu par visu ir jā­maksā. Vai jūs tam piekrītat? Savā laikā man pietrūka drosmes samaksāt šo rēķinu… tā ir metafora. Gandrīz pusgadsimtu gaidī­ju cilvēku, kurš atnāks un uzdos jautājumus par tēvu Governo…

- Tātad es esmu šis cilvēks. Kāpēc jūs gaidījāt?

- Tāpēc, ka es zinu, kāpēc viņš nomira. Kad šo pasauli atstāja viņa, es paliku vienīgā…

'-Viņa?

- Mērija Driskila. Viņa ari zināja…

- Kāpēc viņš izdarīja pašnāvību?

Māsas sejai vēlreiz pārslīdēja smaids.

- Lūdzu, cienājieties ar cepumiem, tēvs. Apsēdieties ērti, dze­riet tēju, un es izstāstīšu par tēvu Governo visu. Lai Dievs mielo viņa dvēseli…